TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2017. gada 26. jūlijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Elektroniskās komunikācijas – Telekomunikāciju pakalpojumi – Direktīvas 2002/20/EK, 2002/21/EK un 2002/77/EK – Vienlīdzīga attieksme – Katram analogo radiofrekvenču īpašniekam piešķiramo digitālo radiofrekvenču skaita noteikšana – Nelikumīgi izmantoto analogo radiofrekvenču ņemšana vērā – Atbilstība starp jau piederējušo analogo radiofrekvenču un iegūto digitālo radiofrekvenču skaitu
Lieta C‑112/16
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 2. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2016. gada 24. februārī, tiesvedībā
Persidera SpA
pret
Autorità per le Garanzie nelle Comunicazioni,
Ministero dello Sviluppo Economico delle Infrastrutture e dei Trasporti,
piedaloties
Radiotelevisione italiana SpA (RAI),
Reti Televisive ItalianeSpA (RTI),
Elettronica Industriale SpA,
Television Broadcasting System Spa,
Premiata Ditta Borghini e Stocchetti di Torino Srl,
Rete A SpA,
Centro Europa 7 Srl,
Prima TV SpA,
Sky Italia Srl,
Elemedia SpA.
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], tiesneši E. Juhāss [E. Juhász], K. Vajda [C. Vajda], K. Jirimēe [K. Jürimäe] (referente) un K. Likurgs [C. Lycourgos],
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretāre K. Lopesa Bankalari [X. Lopez Bancalari], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2017. gada 2. februāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Persidera SpA vārdā – F. Pace, L. Sabelli un B. Caravita di Toritto, avvocati,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino, avvocato dello Stato,
– Radiotelevisione italiana SpA (RAI) vārdā – G. de Vergottini, avvocato,
– Reti Televisive Italiane SpA (RTI) vārdā – L. Medugno, G. Rossi, I. Perego, G. M. Roberti un M. Serpone, avvocati,
– Elettronica Industriale SpA vārdā – G. Rossi un L. Medugno, avvocati,
– Slovēnijas valdības vārdā – A. Vran, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – L. Nicolae, kā arī L. Malferrari un G. Braun, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2017. gada 30. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 56., 101., 102. un 106. pantu, 3., 5. un 7. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva) (OV 2002, L 108, 21. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK (OV 2009, L 337, 37. lpp.) (turpmāk tekstā – “Atļauju izsniegšanas direktīva”), 9. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV 2002, L 108, 33. lpp.), kas grozīta ar Direktīvu 2009/140 (turpmāk tekstā – “Pamatdirektīva”), 2. un 4. pantu Komisijas 2002. gada 16. septembra Direktīvā 2002/77/EK par konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tirgū (OV 2002, L 249, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “Konkurences direktīva”), kā arī nediskriminācijas, pārskatāmības, konkurences brīvības, samērīguma, efektivitātes un informācijas plurālisma principus.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Persidera SpA un Autorità per le Garanzie nelle Comunicazioni (Telekomunikāciju pārvaldes iestāde, Itālija, turpmāk tekstā – “AGCOM”) un Ministero dello Sviluppo Economico delle Infrastrutture e dei Trasporti (Ekonomikas attīstības, infrastruktūras un transporta ministrija, Itālija) par virszemes digitālo radiofrekvenču izmantošanas tiesību piešķiršanu.
Atbilstošās tiesību normas
3 Jaunie kopējie reglamentējošie noteikumi par elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, elektronisko komunikāciju tīkliem, kā arī par saistītajām iekārtām un pakalpojumiem (turpmāk tekstā – “JKRN”) ietver Pamatdirektīvu un četras īpašās direktīvas, tostarp Atļauju izsniegšanas direktīvu, kuras papildinātas ar Konkurences direktīvu.
Pamatdirektīva
4 Pamatdirektīvas 2. panta g) punktā “valsts [regulatīvā] iestāde” (VRI) nozīmē “iestādi vai iestādes, kurām dalībvalsts uzlikusi jebkuru no reglamentējošiem uzdevumiem, ko nosaka šī direktīva un īpašās direktīvas”. No šī 2. panta l) punkta izriet, ka Atļauju izsniegšanas direktīva ir viena no “īpašajām direktīvām”.
5 Šīs direktīvas 8. panta 1. punkta pirmajā daļā un 4. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis nodrošina to, ka, veicot šajā direktīvā un īpašajās direktīvās noteiktos reglamentējošos uzdevumus, [VRI] veic visus pamatotos pasākumus, kas ir vērsti uz 2., 3. un 4. punktā izklāstīto mērķu sasniegšanu. Šādi pasākumi ir proporcionāli minētajiem mērķiem.
[..]
4. [VRI] pārstāv Eiropas Savienības pilsoņu intereses:
[..]
b) nodrošinot augstu aizsardzības līmeni patērētājiem [..]”
6 Minētās direktīvas 9. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Ņemot vērā to, ka radiofrekvences ir sabiedriski resursi, kuriem ir svarīga sociālā, kultūras un ekonomiskā vērtība, dalībvalstis savā teritorijā nodrošina elektronisko sakaru pakalpojumiem izmantoto radiofrekvenču pilnvērtīgu pārvaldību saskaņā ar 8. un 8.a pantu. Tās nodrošina, ka šādu radiofrekvenču spektra iedalīšana elektronisko sakaru pakalpojumu vajadzībām un vispārēju atļauju vai individuālu izmantošanas tiesību izdošana šādām radiofrekvencēm, ko veic kompetentas valsts iestādes, ir pamatota ar objektīviem, pārskatāmiem, nediskriminējošiem un samērīgiem kritērijiem.
Piemērojot šo pantu, dalībvalstis ievēro attiecīgos starptautiskos nolīgumus, tostarp [Starptautiskās Telekomunikāciju savienības] radiosakaru noteikumus, un var ņemt vērā sabiedriskas kārtības apsvērumus.
2. Dalībvalstis veicina radiofrekvenču izmantošanas saskaņošanu visā [Savienībā] atbilstīgi vajadzībai nodrošināt to faktisku un efektīvu izmantošanu un lai nodrošinātu izdevīgumu patērētājiem, piemēram, apjomradītus ietaupījumus un pakalpojumu savstarpējo savietojamību. Šādi rīkojoties, tās darbojas saskaņā ar 8.a pantu un Lēmumu Nr. 676/2002/EK (Radiofrekvenču spektra lēmums).”
Atļauju izsniegšanas direktīva
7 Saskaņā ar Atļauju izsniegšanas direktīvas 3. pantu:
“1. Dalībvalstis nodrošina brīvību nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem. Šajā sakarā dalībvalstis neierobežo uzņēmumu nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus vai pakalpojumus, izņemot gadījumus, kad tas ir nepieciešams [LESD 52. panta 1. punktā] minēto iemeslu dēļ.
2. Elektronisko komunikāciju tīklu vai elektronisko komunikāciju pakalpojumu nodrošināšana, neierobežojot 6. panta 2. punktā minētos īpašos pienākumus vai 5. pantā minētās izmantošanas tiesības, var tikai būt pakļauta vispārēju atļauju izsniegšanai. Attiecīgajam uzņēmumam var pieprasīt iesniegt paziņojumu, bet tam var nepieprasīt iegūt skaidru lēmumu vai jebkādu citu administratīvu aktu no [VRI] pirms to tiesību izmantošanas, kas izriet no atļaujas. Pēc paziņojuma, ja tāds ir nepieciešams, uzņēmums var uzsākt darbību, nepieciešamības gadījumā saskaņā ar noteikumiem par izmantošanas tiesībām, kas minētas 5., 6. un 7. pantā.
[..]”
8 Šīs direktīvas 5. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis atvieglo radiofrekvenču izmantošanu atbilstīgi vispārējām atļaujām. Vajadzības gadījumā dalībvalstis var piešķirt individuālas izmantošanas tiesības, lai:
– novērstu kaitīgus traucējumus,
– nodrošinātu pakalpojuma tehnisku kvalitāti,
– nodrošinātu efektīvu spektra izmantošanu vai
– sasniegtu vispārējas ieinteresētības mērķus, kā noteikušas dalībvalstis saskaņā ar [Savienības] tiesībām.
2. Ja ir nepieciešams piešķirt individuālas radiofrekvenču un numuru izmantošanas tiesības, dalībvalstis pēc pieprasījuma piešķir šādas tiesības jebkuram uzņēmumam, kas saskaņā ar 3. pantā minēto vispārēju atļauju nodrošina vai izmanto tīklus vai pakalpojumus saskaņā šīs direktīvas 6. un 7. pantu un 11. panta 1. punkta c) apakšpunktu un citiem noteikumiem, kas nodrošina efektīvu šo resursu izmantošanu saskaņā ar [Pamatdirektīvu].
Neskarot īpašos kritērijus un procedūras, ko dalībvalstis noteikušas, lai piešķirtu radiofrekvenču izmantošanas tiesības radio un televīzijas apraides satura pakalpojumu sniedzējiem vispārējas ieinteresētības mērķu īstenošanai saskaņā ar [Savienības] tiesību aktiem, šādas radiofrekvenču un numuru izmantošanas tiesības piešķir ar atvērtu, objektīvu, pārskatāmu, nediskriminējošu un samērīgu procedūru palīdzību un – attiecībā uz radiofrekvencēm – saskaņā ar [Pamatdirektīvas] 9. panta noteikumiem. Izņēmums saistībā ar prasību pēc atvērta procedūras ir iespējams vienīgi tad, ja radiofrekvenču izmantošanas individuālo tiesību piešķiršana radio vai televīzijas apraides satura pakalpojumu sniedzējiem ir svarīga vispārējas ieinteresētības mērķa sasniegšanai, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar [Savienības] tiesību aktiem.
[..]
5. Dalībvalstis neierobežo piešķiramo izmantošanas tiesību daudzumu, izņemot gadījumus, kad tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu efektīvu radiofrekvenču izmantošanu saskaņā ar 7. pantu.
6. Kompetentās valsts iestādes nodrošina to, ka radiofrekvences tiek efektīvi un faktiski izmantotas saskaņā ar [Pamatdirektīvas] 8. panta 2. punktu un 9. panta 2. punktu. Tās nodrošina to, ka radiofrekvenču izmantošanas tiesību nodošanas vai uzkrāšanas rezultātā netiek traucēta konkurence. Šādiem nolūkiem dalībvalstis var veikt piemērotus pasākumus, piemēram, atļaut radiofrekvenču izmantošanas tiesību pārdošanu vai iznomāšanu.”
9 Šīs pašas direktīvas 7. pantā par procedūrām piešķiramo radio frekvenču izmantošanas tiesību daudzuma ierobežošanai ir paredzēts:
“1. Ja dalībvalsts izvērtē, vai ierobežot piešķiramo radiofrekvenču izmantošanas tiesību skaitu vai pagarināt spēkā esošo tiesību termiņu citādi, nekā saskaņā ar šādās tiesībās paredzētajiem nosacījumiem, tā, inter alia:
a) pienācīgi izsver nepieciešamību palielināt labumu lietotājiem un veicināt konkurences attīstību;
[..]
3. Ja radiofrekvenču izmantošanas tiesību piešķiršana ir jāierobežo, dalībvalstis piešķir šādas tiesības, pamatojoties uz atlases kritērijiem, kam jābūt objektīviem, pārredzamiem, nediskriminējošiem un samērīgiem. Visus atlases kritērijus nosaka, pienācīgi ņemot vērā [Pamatdirektīvas] 8. panta mērķu sasniegšanu un minētās direktīvas 9. panta prasību izpildi.”
Konkurences direktīva
10 Konkurences direktīvas 2. pantā, kurš attiecas uz ekskluzīvajām un īpašajām tiesībām attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nepiešķir vai nepatur spēkā ekskluzīvās vai īpašās tiesības attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīklu izveidi un/vai nodrošināšanu vai publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu nodrošināšanu.
2. Dalībvalstis pieņem visus pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka jebkurš uzņēmums ir tiesīgs nodrošināt elektronisko komunikāciju pakalpojumus vai izveidot, paplašināt vai nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklus.
[..]
4. Dalībvalstis nodrošina, ka vispārējā atļauja, kas piešķirta uzņēmumam, lai nodrošinātu elektronisko komunikāciju pakalpojumus vai lai izveidotu un/vai nodrošinātu elektronisko komunikāciju tīklus, kā arī tās nosacījumi ir pamatoti uz objektīviem, nediskriminējošiem, samērīgiem un caurredzamiem kritērijiem.
[..]”
11 Šīs direktīvas 4. pantā, kurš attiecas uz frekvenču izmantošanas tiesībām, ir noteikts, ka:
“Neierobežojot īpašos kritērijus un kārtību, ko dalībvalstis pieņēmušas, lai piešķirtu frekvenču izmantošanas tiesības radio vai televīzijas raidījumu satura pakalpojumu sniedzējiem, lai īstenotu vispārējās intereses mērķus saskaņā ar [Savienības] tiesību aktiem:
1) dalībvalstis nepiešķir frekvenču izmantošanas ekskluzīvās vai īpašās tiesības elektronisko komunikāciju pakalpojumu nodrošināšanai;
2) radio frekvenču piešķiršana elektronisko komunikāciju pakalpojumiem ir balstīta uz objektīviem, caurredzamiem, nediskriminējošiem un samērīgiem kritērijiem.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
12 Strīds pamatlietā ir par digitālo virszemes televīzijas apraides frekvenču piešķiršanu operatoriem, kuriem jau iepriekš bija analogās apraides frekvences un kuri izmantoja analogos tīklus. Digitālajai tehnoloģijai ir raksturīga augstāka pārraidīšanas efektivitāte nekā analogajai pārraidīšanai, jo tā, atšķirībā no pēdējās minētās, vienā radiofrekvencē ļauj vienlaicīgi pārraidīt vairākas programmas. Šādi atbrīvojušās radiofrekvences veido “digitālo dividendi”.
13 Itālijā pāreja no analogās uz digitālo televīziju (turpmāk tekstā – “digitalizācija”) sākās laikā, kad pret šo dalībvalsti bija uzsākta procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi kopš 2006. gada par Itālijas tiesiskā regulējuma par televīzijas apraides radiofrekvenču pārvaldību, digitalizāciju un digitālo radiofrekvenču piešķiršanu atbilstību Pamatdirektīvai, kā arī Atļauju izsniegšanas un Konkurences direktīvām. 2007. gada 19. jūlija argumentētajā atzinumā Eiropas Komisija būtībā norādīja, ka šis tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram digitālajam radio un televīzijas tirgum var piekļūt tikai tie operatori, kuri pārraidīja jau ar analogās tehnoloģijas palīdzību, tiem ļāva izvairīties no konkurences šajā tirgū. Itālijas valdība veica vairākus pasākumus, lai nodrošinātu minētā tiesiskā regulējuma atbilstību Savienības tiesībām.
14 Šajā kontekstā AGCOM pieņēma 2009. gada 7. aprīļa Lēmumu 181/09/CONS, kas vēlāk ar tika pārveidots par 2009. gada 7. jūlija leggen. 88 (Likums Nr. 88). Ar šo lēmumu AGCOM noteica pilnīgas televīzijas virszemes tīklu digitalizācijas kritērijus.
15 Minētajā lēmumā tostarp bija paredzēts piešķirt 21 nacionālo multipleksu, kuri ļauj dažādus signālus apvienot vienā plūsmā un katrs spēj pārraidīt vairākus virszemes digitālās televīzijas pakalpojumus vienlaikus. Lai tos sadalītu starp jaunajiem operatoriem, operatoriem, kas bija izveidojuši digitālos tīklus, un operatoriem, kuri jau iepriekš pārvaldīja analogos kanālus, šie multipleksi tika sadalīti trijās grupās, un tos bija paredzēts piešķirt saskaņā ar dažādiem kritērijiem. Turklāt bija paredzēts, ka atlases procedūras noslēgumā katrs operators nevar iegūt vairāk kā piecus nacionālos multipleksus.
16 Strīds ir tikai par vienu no šīm grupām. Šajā grupā ietilpst astoņi multipleksi, kas bija paredzēti esošo analogo kanālu pārveidošanai par digitālajiem tīkliem. Ņemot vērā pieejamo digitālo radiofrekvenču skaitu, kas bija mazāks par šo kanālu skaitu, Lēmumā 181/09/CONS tika noteikts “taisnīgas” konvertācijas kritērijs, kura pamatā bija analogi pārraidīto programmu turpinātība. Turklāt tika noteikts, ka katrs operators, kurš jau darbojās analogajā tirgū, saņems vismaz vienu multipleksu. Pamatojoties uz minēto, viena kanāla operatoriem tika piešķirti trīs multipleksi. Pieci multipleksi tika sadalīti daudzkanālu tīklu operatoriem. Tādējādi Radiotelevisione italiana SpA (RAI) un Mediaset, kuri pārvaldīja attiecīgi trīs analogos kanālus, saņēma divus multipleksus, savukārt Telecom Italia Media Broadcasting, kura pārvaldīja divus analogos kanālus, saņēma vienu multipleksu.
17 Telecom Italia Media Broadcasting vērsās Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) ar prasību atcelt lēmumus par pēdējo minēto multipleksu piešķiršanu, kā arī lēmumus, kas bija to juridiskais pamats. Ar savu prasību šī sabiedrība lūdz atzīt savas tiesības saņemt papildu multipleksu, uzdot pārvaldes iestādēm tai piešķirt šo multipleksu vai izmaksāt tai zaudējumu atlīdzību.
18 Pēc tam, kad tās prasība ar spriedumu Nr. 1398/2014 tika noraidīta, Telecom Italia Media Broadcasting par to iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.
19 Tiesvedības laikā Telecom Italia Media Broadcasting pēc Rete A Spa kapitāla ieguldīšanas tajā kļuva par Persidera.Rete A Spa piederēja divu nacionālo multipleksu lietošanas tiesības. Pēc šī darījuma Persidera pieder pieci nacionālie multipleksi. Tādējādi tā ir sasniegusi šī sprieduma 15. punktā paredzēto maksimālo skaitu.
20 Iesniedzējtiesā Persidera tostarp apstrīd kritēriju, kas tika piemērots esošo analogo kanālu konvertēšanai par digitālajiem tīkliem. Tā atsaucas uz vairākām Savienības tiesību normām un apgalvo, ka ir noticis vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpums. Pirmkārt, tā uzskata, ka tai bija piemērots konvertācijas koeficients, kas vienāds ar 50 %, par digitālo tīklu pārveidojot vienu analogo kanālu no diviem, taču RAI un Mediaset esot piemērots konvertācijas koeficients, kas vienāds ar 66 %, un par digitālajiem tīkliem pārveidoti tika divi analogie kanāli no trim. Otrkārt, tā kritizē apstākli, ka attiecībā uz šiem abiem operatoriem konvertācijas nolūkā esot ņemti vērā arī nelikumīgi izmantotie kanāli.
21 Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Eiropas Savienības tiesības, it īpaši LESD 56., 101., 102. un 106. pants, [Pamatdirektīvas] 9. pants, [Atļauju izsniegšanas direktīvas] 3., 5. un 7. pants un [Konkurences direktīvas] 2. un 4. pants, kā arī nediskriminācijas, pārskatāmības, konkurences brīvības, samērīguma, efektivitātes un informācijas plurālisma principi ir pretrunā tādai valsts tiesību normai, kas, lai noteiktu operatoriem piešķiramo ciparu kanālu skaitu, kad tiek pārveidoti analogie kanāli, paredz, ka tādā pašā mērā kā pilnīgi likumīgi pārvaldītie analogie kanāli ir jāņem vērā arī tie analogie kanāli, ko agrāk pārvaldīja, pārkāpjot valsts tiesību normās paredzētos noteikumus [plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību] koncentrācijas ierobežošanai, par ko Tiesa vai Eiropas Komisija jau ir izvirzījusi apsvērumus, vai katrā ziņā bez licences?
2) Vai Eiropas Savienības tiesības, it īpaši LESD 56., 101., 102. un 106. pants, [Pamatdirektīvas] 9. pants, [Atļauju izsniegšanas direktīvas] 3., 5. un 7. pants un [Konkurences direktīvas] 2. un 4. pants, kā arī nediskriminācijas, pārskatāmības, konkurences brīvības, samērīguma, efektivitātes un informācijas plurālisma principi ir pretrunā tādai valsts tiesību normai, kas, lai noteiktu operatoriem piešķiramo ciparu kanālu skaitu, kad tiek pārveidoti analogie kanāli, liekot ņemt vērā visus uz to brīdi pārvaldītos analogos kanālus, kaut arī pārvaldība notika, pārkāpjot valsts tiesību normās paredzētos noteikumus [plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību] koncentrācijas ierobežošanai, par ko Tiesa vai Eiropas Komisija jau ir izvirzījusi apsvērumus, vai katrā ziņā bez licences, konkrēti nosaka, ka daudzkanālu operatoram piešķirto ciparu kanālu skaits salīdzinājumā ar skaitu, ko tas pārvaldīja analogajā sistēmā, tiek samazināts proporcionāli lielākā mērā salīdzinājumā ar to, kas noteikts konkurentiem?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pieņemamību
22 Vispirms Itālijas valdība norāda, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par hipotētisku jautājumu, kas nav noteicošs pamatlietas atrisinājumam. Šī valdība uzskata, ka pamatlieta ir par papildu multipleksa iegūšanu. Taču Persidera jau ir sasniegusi maksimālo pieļaujamo multipleksu daudzumu.
23 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā noteiktās sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām procedūras ietvaros tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt gan to, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, gan to, cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedums, 2016. gada 6. septembris, Petruhhin, C‑182/15, EU:C:2016:630, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Līdz ar to pastāv jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi savas atbildības ietvaros noteiktā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, nozīmīguma prezumpcija. Atteikties lemt par valsts tiesas lūgumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedumi, 2016. gada 14. aprīlis, Polkomtel, C‑397/14, EU:C:2016:256, 37. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 13. oktobris, Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej un Petrotel, C‑231/15, EU:C:2016:769, 16. punkts).
25 Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Persidera celtās prasības mērķis nav tikai papildu multipleksa iegūšana, bet arī zaudējumu atlīdzināšana. Ar savu prasību Persidera apstrīd noteikumu, kas piemēroti analogo kanālu konvertēšanai par digitālajiem tīkliem, atbilstību Savienības tiesībām, un uzdoto jautājumu mērķis tieši ir ļaut iesniedzējtiesai izvērtēt minēto atbilstību un zaudējumu atlīdzības prasījumu. Šādos apstākļos nešķiet acīmredzami, ka pamatlieta būtu hipotētiska rakstura.
26 Turklāt Itālijas valdība un RetiTelevisive Italiane SpA būtībā apgalvo, ka Tiesas rīcībā nav nepieciešamo tiesību un faktisko elementu, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem.
27 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka nepieciešamība veikt valsts tiesai noderīgu Savienības tiesību interpretāciju prasa, lai tā stingri ievērotu prasības attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu, kuras ir skaidri noteiktas Tiesas Reglamenta 94. pantā un par kurām iesniedzējtiesai ir jābūt informētai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 5. jūlijs, Ognyanov, C‑614/14, EU:C:2016:514, 18. un 19. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un 2016. gada 27. oktobris, Audace u.c., C‑114/15, EU:C:2016:813, 35. punkts).
28 Tātad, kā noteikts Reglamenta 94. panta c) punktā, pašā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu noteikti ir jāietver to iemeslu izklāsts, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību, kā arī saikne, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietai piemērojamajiem valsts tiesību aktiem.
29 Ir arī nepieciešams, kā paredzēts Reglamenta 94. panta a) punktā, lai pašā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tostarp būtu ietverts vismaz to faktu izklāsts, uz kuriem ir balstīti jautājumi. Saskaņā ar Tiesas judikatūru šīs prasības ir īpaši svarīgas konkurences jomā, ko raksturo sarežģītas faktiskās un tiesiskās situācijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 31. janvāris, Centro Europa 7, C‑380/05, EU:C:2008:59, 58. un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2013. gada 12. decembris, Umbra Packaging, C‑355/13, nav publicēts, EU:C:2013:867, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Šajā gadījumā, pirmkārt, ir jānorāda, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nekādu paskaidrojumu par LESD 56., 101., 102. un 106. panta nozīmi pamatlietas atrisināšanā.
31 Pirmām kārtām, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietai ir raksturīgi elementi, kuri visi ir saistīti tikai ar Itāliju. Tādējādi LESD 56. pants šādai situācijai nav piemērojams (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Otrām kārtām, iesniedzējtiesas nolēmumā nav nekādu tiesību vai faktu elementu, kas ļautu novērtēt, vai un kādā apmērā viens no pamatlietas operatoriem, kurš izmantoja analogos tīklus, ir kvalificējams par uzņēmumu LESD 106. panta nozīmē, un vai un kādā apmērā ar valsts tiesisko regulējumu pamatlietā, kas tika piemērots digitalizācijai, var piešķirt šādam uzņēmumam īpašas tiesības, kas būtu pretrunā LESD 101. un 102. pantam.
33 Otrkārt, ir jānorāda, ka uzdoto jautājumu pamatā ir faktisks pieņēmums, ka noteikti analogie kanāli, kas tika ņemti vērā konvertācijā, bija izmantoti, pieļaujot pārkāpumus vai nelikumīgi, proti, pārkāpjot koncentrāciju jomas ierobežojumus vai bez koncesijas. Ir taisnība, ka iesniedzējtiesa nav sniegusi nekādus precizējumus par šo pieņēmumu, ko apstrīdējusi kā Itālijas valdība, tā arī Reti Televisive Italiane un RAI.
34 Tomēr papildus tam, ka saskaņā ar šā sprieduma 24. punktā minēto judikatūru Tiesai nav jāpārbauda iesniedzējtiesas aprakstīto faktu patiesums, ir jānorāda, ka uzdotie jautājumi nav par analogo kanālu izmantošanas likumību no JKRN aspekta. Šie jautājumi ir par to, vai, veicot digitalizāciju, analogos kanālus, par kuriem tiek uzskatīts, ka tie ir izmantoti nelikumīgi, var ņemt vērā tāpat kā likumīgi izmantotos kanālus. Kā secinājumu 37.–40. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, Tiesa spēj sniegt iesniedzējtiesai noderīgu atbildi, pamatojoties uz tās iesniegtajiem lietas materiāliem un pamatojoties uz faktisko pieņēmumu, kuru atspēkot var vienīgi iesniedzējtiesa pati, proti, ka analogie kanāli no valsts tiesību un/vai JKRN aspekta ir tikuši izmantoti, pieļaujot pārkāpumus vai nelikumīgi.
35 No iepriekš izklāstītā izriet, ka uzdotie jautājumi nav pieņemami, ciktāl tie attiecas uz LESD 56., 101., 102. un 106. panta interpretāciju.
Par lietas būtību
36 Ar saviem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Pamatdirektīvas 9. pants, Atļauju izsniegšanas direktīvas 3., 5. un 7. pants, Konkurences direktīvas 2. un 4. pants, kā arī nediskriminācijas un samērīguma principi ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, atbilstoši kurai, esošos analogos kanālus konvertējot par digitālajiem tīkliem, tiek ņemti vērā kā nelikumīgi, tā likumīgi pārvaldītie analogie kanāli, kā rezultātā, tiem piemērojot vienu un to pašu konvertēšanas kritēriju, vienam operatoram tiek piešķirts proporcionāli daudz mazāk digitālo tīklu attiecībā pret iepriekš pārvaldītajiem analogajiem kanāliem, salīdzinot ar tā konkurentiem.
37 Vispirms ir jāatgādina, ka ar Pamatdirektīvas 8. pantu dalībvalstīm tiek uzlikts pienākums nodrošināt, ka VRI veic visus vajadzīgos pasākumus, lai sekmētu konkurenci elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanas jomā, garantējot, ka konkurence elektronisko komunikāciju nozarē netiek ne traucēta, ne ierobežota, un novēršot pēdējos šķēršļus šo pakalpojumu sniegšanai Savienības mērogā (spriedumi, 2008. gada 31. janvāris, Centro Europa 7, C‑380/05, EU:C:2008:59, 81. punkts; 2009. gada 3. decembris, Komisija/Vācija, C‑424/07, EU:C:2009:749, 92. punkts, un 2013. gada 7. novembris, UPC Nederland, C‑518/11, EU:C:2013:709, 50. punkts).
38 Atbilstoši šī panta 1. punktam, veicot Pamatdirektīvā, kā arī Atļauju piešķiršanas direktīvā noteiktos reglamentējošos uzdevumus, VRI ir jāveic visi pamatotie pasākumi, lai sasniegtu šī panta 2.–4. punktā izklāstītos mērķus, proti, veicināt konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu nodrošināšanā, veicināt iekšējā tirgus attīstību un aizstāvēt Savienības pilsoņu intereses (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 19. jūnijs, TDC, C‑556/12, EU:C:2014:2009, 39. punkts, kā arī 2016. gada 15. septembris, Koninklijke KPN u.c., C‑28/15, EU:C:2016:692, 46. punkts).
39 Saskaņā ar Konkurences direktīvas 4. panta 2. punktu, Atļauju izsniegšanas direktīvas 5. panta 2. punkta otro daļu un 7. panta 3. punktu, kā arī Pamatdirektīvas 9. panta 1. punktu radiofrekvenču izmantošanas tiesības ir jāpiešķir saskaņā ar objektīviem, pārskatāmiem, nediskriminējošiem un samērīgiem kritērijiem. Šis nosacījums nozīmē, ka minētajiem kritērijiem jābūt tādiem, lai nodrošinātu paredzētā mērķa sasniegšanu un netiktu pārsniegtas tā sasniegšanai nepieciešamā robežas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 23. aprīlis, Komisija/Bulgārija, C‑376/13, nav publicēts, EU:C:2015:266, 65. un 84. punkts).
40 Kā secinājumu 47. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, šie kritēriji ir jāievēro ne tikai, sākotnēji piešķirot radiofrekvences, bet arī jebkādas vēlākas piešķiršanas vai pagarināšanas gadījumā, vai, kā tas ir pamatlietā, konvertējot radiofrekvences digitalizācijas kontekstā.
41 Visbeidzot, no Atļauju izsniegšanas direktīvas 5. panta 6. punkta izriet, ka VRI pienākums ir nodrošināt, ka tostarp radiofrekvenču izmantošanas tiesību uzkrāšanas rezultātā netiek izkropļota konkurence.
42 No šīm normām izriet, ka JKRN pamatā tostarp ir mērķis panākt efektīvu un neizkropļotu konkurenci un tās attīstību, it īpaši ievērojot vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus.
43 Šajā ziņā jau ir ticis nospriests, ka JKRN normām, īpaši Pamatdirektīvas 9. panta 1. punktam, Atļauju izsniegšanas direktīvas 5. panta 1. punktam, kā arī Konkurences direktīvas 4. panta 1. punktam ir pretrunā tādi valsts pasākumi, kuru rezultātā tiek iesaldētas valsts tirgus struktūras, tiek aizsargāti tirgū jau esošie dalībnieki, liedzot vai ierobežojot jauno operatoru piekļuvi šim tirgum, ja vien šie pasākumi nav pamatoti ar vispārējo interešu mērķiem un veikti, pamatojoties uz objektīviem, pārskatāmiem, nediskriminējošiem un samērīgiem kritērijiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 31. janvāris, Centro Europa 7, C‑380/05, EU:C:2008:59, 95.–107. punkts).
44 Ir jāatzīst, ka JKRN būtu pretrunā arī ļaut turpināties vai nostiprināties nepamatotai konkurences priekšrocībai tirgū jau esošam operatoram, kas iegūta, neievērojot likuma prasības, un ir pretēja efektīvas un neizkropļotas konkurences mērķim, nepieļaujot vai ierobežojot jauno operatoru piekļuvi tirgum.
45 No tā izriet, kā secinājumu 70. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, ka JKRN normas ir pretrunā digitālās konvertācijas mērķiem ņemt vērā nelikumīgi izmantotos analogos kanālus, jo tādējādi tiek paildzināta vai nostiprināta nepamatota konkurences priekšrocība.
46 Turpinot, lai sniegtu lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai un gadījumā, ja šī tiesa uzskatītu, ka visi attiecīgie kanāli bija izmantoti likumīgi, ir jāatgādina vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips un nosaka, ka līdzīgas situācijas nedrīkst aplūkot atšķirīgi un situācijas, kuras nav līdzīgas, nedrīkst aplūkot vienādi, ja vien šādai atšķirīgai attieksmei nav objektīva pamatojuma (skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 23. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Faktu līdzība tostarp ir jānosaka un jānovērtē, ņemot vērā attiecīgā akta, kurā paredzēta konkrētā atšķirība, mērķi. Turklāt jāņem vērā arī tās jomas principi un mērķi, kurās ietilpst šis akts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
47 Pirmkārt, kā secinājumu 53. punktā to darījusi ģenerāladvokāte, ir jānorāda, ka tādi operatori kā Persidera, RAI un Mediaset, kuri izmantoja analogos kanālus Itālijā, principā atrodas salīdzināmā situācijā saistībā ar analogo kanālu konvertēšanu par digitālajiem tīkliem digitalizācijas ietvaros.
48 Otrkārt, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka šo trīs daudzkanālu operatoru izmantotie analogie kanāli tika konvertēti par digitālajiem tīkliem, piemērojot šī sprieduma 16. punktā minēto par “taisnīgu” atzīto konvertēšanas kritēriju. Tātad no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka katra operatora izmantoto kanālu skaits tika konvertēts uz tādu pašu skaitu digitālo tīklu, atskaitot vienu kanālu. Tādējādi Persidera, kura izmantoja divus analogos kanālus, ieguva vienu digitālo tīklu, taču RAI un Mediaset, kuras katra izmantoja trīs analogos kanālus, katra ieguva divus digitālos tīklus. Citiem vārdiem, kamēr attiecībā uz pēdējām minētajām konvertācijas koeficients bija 66,67 % un par attiecīgi trim analogiem televīzijas raidītājiem tām tika piešķirti attiecīgi divi digitālie multipleksi, Persidera piemērotais konvertācijas koeficients bija tikai 50 % un par tās diviem analogajiem kanāliem tika piešķirts tikai viens digitālais tīkls. Viena analogā kanāla atskaitīšanas pasākums digitalizācijas ietvaros tādējādi izpaudās kā atšķirīgu konvertācijas koeficientu piemērošana, kuri Persidera ietekmēja nelabvēlīgāk kā RAI un Mediaset.
49 Šādos apstākļos, kā secinājumu 54.–57. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, ir jāatzīst, ka tāda valsts tiesību norma, kāda aplūkota pamatlietā, rada atšķirīgu attieksmi pret dažādiem konkurējošiem operatoriem, kuri atrodas vienādā situācijā.
50 Treškārt, no Tiesā iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka par “taisnīgu” dēvētais konvertācijas koeficients esot pamatots ar nepieciešamību nodrošināt televīzijas piedāvājuma turpinātību. Turklāt atšķirīgo attieksmi esot radījuši fiziski apsvērumi, ka saistīti ar to, ka radiofrekvences tehniski nav iespējams sadalīt.
51 Šajā ziņā secinājumu 64. punktā ģenerāladvokāte ir norādījusi, ka televīzijas piedāvājuma turpinātība palīdz nodrošināt patērētāju aizsardzību, kura turklāt Pamatdirektīvas 8. panta 4. punktā ir skaidri atzīta par vienu no tās mērķiem. Līdz ar to televīzijas piedāvājuma turpinātību VRI var ņemt vērā, konvertējot esošos analogos kanālus par digitālajiem tīkliem, tomēr raugoties, lai šajā konvertācijā tiktu ievēroti visi Pamatdirektīvas 8. pantā noteiktie mērķi un nepieciešamība īstenot efektīvu radiofrekvenču pārvaldību, kas prasīta šīs pašas direktīvas 9. panta 1. punktā.
52 Protams, esošo analogo kanālu konvertēšana par digitālajiem tīkliem ir piemērota, lai nodrošinātu televīzijas piedāvājuma, kas līdz šim tika pārraidīts ar analogajām tehnoloģijām, turpinātību.
53 Tomēr tāds pasākums, kura rezultātā tirgū jau esošiem operatoriem tiktu piešķirts lielāks skaits digitālo radiofrekvenču nekā nepieciešams to televīzijas pakalpojuma turpinātības nodrošināšanai, pārsniegtu minētā mērķa sasniegšanai nepieciešamo un tādējādi būtu nesamērīgs.
54 Vēl jāprecizē, ka VRI, konvertējot esošos analogos kanālus par digitālajiem tīkliem, ir jāņem vērā fiziskā neiespējamība tehniski sadalīt attiecīgās radiofrekvences. Šādā situācijā mērķis veicināt radiofrekvenču efektīvu izmantošanu un pārvaldību, kas paredzēts Pamatdirektīvas 8. panta 2. punkta d) apakšpunktā, lai izvairītos no frekvenču daļu piešķiršanas, var pamatot mazāka vai lielāka skaita tīklu piešķiršanu, salīdzinot ar iepriekš izmantoto analogo kanālu skaitu.
55 Šajā gadījumā no Tiesai iesniegtajiem elementiem izriet, ka digitālais multiplekss ļauj pārraidīt piecus līdz sešus kanālus identiskā pārraides kvalitātē kā analogā pārraide vai arī trīs digitālos kanālus augstas izšķirtspējas kvalitātē, proti, ar sarežģītāku tehnoloģiju. Kā secinājumu 67. punktā izklāstījusi ģenerāladvokāte un ar piebildi, ka iesniedzējtiesai par to vēl jāpārliecinās pašai, šķiet, ka arī ar vienu multipleksu būtu pietiekami, lai tādi operatori kā RAI un Mediaset varētu nodrošināt savu trīs analogo kanālu turpinātību līdzvērtīgā kvalitātē un ka otra multipleksa piešķiršana pārsniegtu šim mērķim nepieciešamā robežas. Turklāt, kā izriet no secinājumu 79. punkta, frekvenču nedalāmība nevar pietiekami pamatot pamatlietā pastāvošo atšķirīgo attieksmi, kas jāpārbauda iesniedzējtiesai pašai.
56 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka:
– Pamatdirektīvas 9. pants, Atļauju izsniegšanas direktīvas 3., 5. un 7. pants, kā arī Konkurences direktīvas 2. un 4. pants ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, atbilstoši kurai, esošos analogos kanālus konvertējot par digitālajiem tīkliem, tiek ņemti vērā nelikumīgi pārvaldītie analogie kanāli, ja tādējādi tiek paildzināta vai nostiprināta nepamatota konkurences priekšrocība;
– nediskriminācijas un samērīguma principi ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, kuras piemērošanas rezultātā, izmantojot vienu un to pašu konvertācijas kritēriju, vienam operatoram tiek piešķirts proporcionāli daudz mazāk digitālo tīklu attiecībā pret iepriekš pārvaldītajiem analogajiem kanāliem, salīdzinot ar tā konkurentiem, ja vien tā nav objektīvi pamatota un samērīga ar tās mērķi. Televīzijas piedāvājuma turpinātība ir likumīgs mērķis, kas var pamatot šādu atšķirīgu attieksmi. Tomēr tāda norma, ar kuru tirgū jau esošiem operatoriem tiktu piešķirts lielāks skaits digitālo radiofrekvenču nekā nepieciešams to televīzijas apraides pakalpojuma turpinātības nodrošināšanai, pārsniegtu minētā mērķa sasniegšanai nepieciešamo un tādējādi būtu nesamērīgs.
Par tiesāšanās izdevumiem
57 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK, 9. pants, Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva), kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2009/140, 3., 5. un 7. pants, kā arī Komisijas 2002. gada 16. septembra Direktīvas 2002/77/EK par konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tirgū 2. un 4. pants ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, atbilstoši kurai, esošos analogos kanālus konvertējot par digitālajiem tīkliem, tiek ņemti vērā nelikumīgi pārvaldītie analogie kanāli, ja tādējādi tiek paildzināta vai nostiprināta nepamatota konkurences priekšrocība;
2) nediskriminācijas un samērīguma principi ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, kuras piemērošanas rezultātā, izmantojot vienu un to pašu konvertācijas kritēriju, vienam operatoram tiek piešķirts proporcionāli daudz mazāk digitālo tīklu attiecībā pret iepriekš pārvaldītajiem analogajiem kanāliem, salīdzinot ar tā konkurentiem, ja vien tā nav objektīvi pamatota un samērīga ar tās mērķi. Televīzijas piedāvājuma turpinātība ir likumīgs mērķis, kas var pamatot šādu atšķirīgu attieksmi. Tomēr tāda norma, ar kuru tirgū jau esošiem operatoriem tiktu piešķirts lielāks skaits digitālo radiofrekvenču nekā nepieciešams to televīzijas apraides pakalpojuma turpinātības nodrošināšanai, pārsniegtu minētā mērķa sasniegšanai nepieciešamo un tādējādi būtu nesamērīgs.
[Paraksti]