Language of document : ECLI:EU:C:2012:781

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2012. gada 11. decembrī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – Valsts atbalsts – Tiesas spriedums, ar kuru konstatēta pienākumu neizpilde – Iebilde par nepieņemamību – EKL 228. panta 2. punkts un LESD 260. panta 2. punkts – Neizpilde – Finansiālas sankcijas

Lieta C‑610/10

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 260. panta 2. punktam, ko 2010. gada 22. decembrī cēla

Eiropas Komisija, ko pārstāv B. Stromsky un C. Urraca Caviedes, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Spānijas Karalisti, ko pārstāv N. Díaz Abad, pārstāve,

atbildētāja,

ko atbalsta

Čehijas Republika, ko pārstāv M. Smolek, D. Hadroušek un J. Očková, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], priekšsēdētāja vietnieks K. Lēnartss [K. Lenaerts], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], M. Ilešičs [M. Ilešič], T. fon Danvics [T. von Danwitz] un J. Malenovskis [J. Malenovský], tiesneši U. Lehmuss [U. Lõhmus], E. Levits, A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents), K. Toadere [C. Toader] un Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel],

ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 12. jūnija tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2012. gada 6. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz Tiesu:

–        atzīt, ka, neveikdama visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Tiesas 2002. gada 2. jūlija spriedumu lietā C‑499/99 Komisija/Spānija (Recueil, I‑603. lpp.) par atbalsta atgūšanu, kas saskaņā ar Komisijas 1989. gada 20. decembra Lēmumu 91/1/EEK par atbalstu, ko Spānijas centrālā valdība un vairāku Spānijas autonomo kopienu valdības piešķīrušas nerūsējošā tērauda mājsaimniecības preču un mazo mājsaimniecības elektroaparātu ražotājam MAGEFESA (OV 1991, L 5, 18. lpp.”), tika atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar iekšējo tirgu, Spānijas Karaliste nav izpildījusi minētajā lēmumā un LESD 260. panta 1. punktā paredzētos pienākumus;

–        piespriest Spānijas Karalistei maksāt Komisijai kavējuma naudu EUR 131 136 apmērā par katru sprieduma lietā Komisija/Spānija izpildes nokavējuma dienu laikā no dienas, kad šajā lietā pasludināts spriedums, līdz dienai, kad tiks pilnībā izpildīts spriedums lietā Komisija/Spānija;

–        piespriest Spānijas Karalistei maksāt Komisijai naudas sodu, kas aprēķināms, summu EUR 14 343 par katru dienu reizinot ar pārkāpuma turpināšanās ilgumam atbilstošo dienu skaitu laikā no iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija pasludināšanas dienas līdz dienai, kad šajā lietā pasludināts spriedums, vai datumam, kurā minētā dalībvalsts ir izbeigusi pārkāpumu, un

–        piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

I –  Tiesvedības priekšvēsture

2        1989. gada 20. decembrī Komisija pieņēma Lēmumu 91/1, ar kuru tā atzina par prettiesisku un nesaderīgu ar kopējo tirgu atbalstu, kuru piešķīrusi Spānijas centrālā valdība un vairākas autonomās reģionālās valdības Magefesa grupas uzņēmumiem kā aizdevumu garantijas, kā aizdevumu ar nosacījumiem, kas nav tirgus nosacījumi, kā neatmaksājumu atbalstu, kā arī kā procentu subsīdijas.

3        Magefesa grupa, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, sastāv no četriem rūpnieciskiem uzņēmumiem, kuri ražo mājsaimniecības preces, proti, Industrias Domésticas SA (turpmāk tekstā – “Indosa”), Cubertera del Norte SA (turpmāk tekstā – “Cunosa”), Manufacturas Gur SA (turpmāk tekstā – “GURSA”) un Manufacturas Inoxidables Gibraltar SA (turpmāk tekstā – “MIGSA”).

4        Atbalsts, kas saskaņā ar Lēmumu 91/1 ir ticis uzskatīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar kopējo tirgu, saistībā ar atbalstu, kuru piešķīris Basku zemes autonomais apgabals, ir šāds:

–        aizdevuma garantija ESP 300 miljonu apmērā, kas piešķirti tieši Indosa;

–        aizdevuma garantija ESP 672 miljonu apmērā, kas piešķirta Fiducias de la cocina y derivados SA, pārvaldes sabiedrībai, kas izveidota Basku zemes autonomajā apgabalā, lai piešķirtu Magefesa uzņēmumiem minēto atbalstu, un

–        procentu subsīdija ESP 9 miljonu apmērā.

5        Ar šo pašu lēmumu Spānijas iestādes tika tostarp aicinātas atsaukt aizdevuma garantijas, pārveidot samazinātās likmes aizdevumu par parastu kredītu un atgūt neatmaksājamo atbalstu.

II –  Spriedums lietā Komisija/Spānija

6        1999. gada 22. decembrī Komisija saskaņā ar EKL 88. panta 2. punkta otro daļu cēla prasību par valsts pienākumu neizpildi pret Spānijas Karalisti ar mērķi panākt, lai tiktu atzīts, ka tā nav noteiktajos termiņos īstenojusi pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu tostarp Lēmumu 91/1.

7        Savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Spānija Tiesa arī nosprieda, ka Spānijas Karaliste nav izpildījusi savu pienākumu īstenot pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu minēto lēmumu, ar kuru par nelikumīgiem un nesaderīgiem ar kopējo tirgu ir atzīts atbalsts, kas piešķirts uzņēmumiem Indosa, GURSA, MIGSA un Cunosa.

III –  Pirmstiesas procedūra

8        Pēc iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija Komisija un Spānijas Karaliste ir apmainījušās ar apjomīgu korespondenci saistībā ar minētā sprieduma izpildi.

9        No Tiesai iesniegtajiem materiāliem izriet, ka, lai gan Indosa tika atzīta par maksātnespējīgu 1994. gada 19. aprīlī, tā turpināja savu darbību.

10      Atbildot uz Komisijas 2004. gada 25. marta un 27. jūlija, kā arī 2005. gada 31. janvāra informācijas pieprasījumiem, Spānijas iestādes tostarp norādīja 2005. gada 31. marta vēstulē, ka Indosa likvidācijas nolīgums tika apstiprināts 2004. gada 29. septembrī, ka šī akceptēšanas ir tikusi apstrīdēta, neizraisot apturošu iedarbību, un ka līdz ar to Indosa aktīvu likvidēšanas procedūra var sākties.

11      Ar 2005. gada 5. jūlija un 16. decembra vēstulēm Komisija norādīja, ka gandrīz trīs gadus pēc iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija pasludināšanas tās aktīvu likvidēšanas procedūra vēl nav sākta un nelikumīgais atbalsts nav atgūts. Turklāt minētā iestāde pieprasīja, lai Indosa darbība tiktu izbeigta un lai tās aktīvu likvidēšana tiktu pabeigta vēlākais līdz 2006. gada 25. janvārim.

12      Šī paša 2006. gada laikā Komisija uzskatīja, ka Lēmums 91/1 ir izpildīts saistībā ar GURSA, MIGSA un Cunosa, jo tās ir izbeigušas savu darbību un to aktīvi ir pārdoti par tirgus cenu.

13      Ar 2006. gada 30. maija vēstuli Spānijas Karaliste paziņoja, ka Indosa likvidācijas nolīgums kļuva galīgs 2006. gada 2. maijā.

14      Tomēr Komisija virknē vēstuļu, kas tostarp datētas ar 2006. gada 18. oktobri, 2007. gada 27. janvāri un 2008. gada 26. septembri, ir norādījusi, ka Indosa darbība nebija patiešām izbeigta un ka tās aktīvi nebija likvidēti. Spānijas Karalistes sniegtā informācija esot norādījusi, ka Indosa darbība turpinājās ar tai pilnībā piederošas meitas sabiedrības starpniecību, proti, Compañía de Menaje Doméstico SL (turpmāk tekstā – “CMD”), kuru izveidoja Indosa maksātnespējas administrators, lai pārdotu uzņēmuma produkciju, un kurai tika nodoti visi Indosa aktīvi, kā arī tās personāls. Uzskatot, ka Indosa aktīvi netika nodoti saskaņā ar atklātu un pārskatāmu procedūru, Komisija secināja, ka CMD īstenoja subsidētu darbību un ka tādējādi Lēmuma 91/1 efektīvai īstenošanai bija nepieciešams atgūt nesaderīgo atbalstu no CMD.

15      Spānijas Karaliste atbildēja ar virkni vēstuļu, kuru starpā ir 2008. gada 8. oktobra un 13. novembra, kā arī 2009. gada 24. jūlija un 25. augusta vēstules, no kurām izriet, ka CMD tika atzīta par maksātnespējīgu 2008. gada 30. jūnijā un ka tiesas ieceltie administratori iesniedza lūgumu kolektīvi lauzt visa personāla darba līgumus; šo lūgumu akceptēja kompetentā valsts tiesa.

16      Ar 2009. gada 18. augusta, 7. un 21. septembra vēstulēm Komisija pieprasīja, lai tai tiktu atsūtīts detalizēts laika plānojums, kurā ir norādīts CMD darbības izbeigšanas precīzais datums, kā arī plašāku informāciju par tās aktīvu cesiju, ieskaitot pierādījumus, ka šī cesija tika veikta saskaņā ar tirgus nosacījumiem. Minētā iestāde arī pieprasīja Spānijas Karalistei sniegt pierādījumus, ka par nelikumīgiem atzītie atbalsti tika ierakstīti CMD pasīvos kā parādsaistības.

17      Ar 2009. gada 21. septembra, 13. un 21. oktobra vēstulēm Spānijas Karaliste būtībā atbildēja, ka CMD beidza savu darbību 2009. gada 30. jūlijā, bet nesniedza Komisijai detalizēto laika plānojumu, ko tā bija pieprasījusi.

18      2009. gada 3. septembrī CMD bijušie darbinieki izveidoja sabiedrību ar ierobežotu atbildību – darba sabiedrību ar nosaukumu Euskomenaje 1870 SLL (turpmāk tekstā – “Euskomenaje”), kuras darbība ietvēra virtuves piederumu un nelielu elektroierīču ražošanu un tirdzniecību.

19      Pēc minētās sabiedrības izveidošanas CMD likvidatori atļāva provizoriski nodot CMD aktīvus Euskomenaje līdz CMD likvidācijas procedūras pabeigšanai.

20      2009. gada 23. novembrī Komisija nosūtīja Spānijas Karalistei saskaņā ar EKL 228. panta 2. punktu brīdinājuma vēstuli. Šajā vēstulē Komisija norādīja, ka, ņēmusi vērā šīs dalībvalsts apsvērumus vai to neesamību, tā patur tiesības vajadzības gadījumā izdot argumentēto atzinumu saskaņā ar šo tiesību normu.

21      2010. gada 26. janvārī Spānijas Karaliste atbildēja uz brīdinājuma vēstuli, norādot, ka Indosa un CMD tiek likvidētas un ka to darbība ir izbeigta.

22      Komisija 2010. gada 22. martā nosūtīja papildu brīdinājuma vēstuli Spānijas Karalistei, ar kuru tā atbilstoši LESD 260. panta 2. punktam aicināja Spānijas Karalisti divu mēnešu laikā no vēstules saņemšanas dienas iesniegt tai savus apsvērumus. Šajā vēstulē Komisija norādīja, ka pēc iepazīšanās ar attiecīgās dalībvalsts apsvērumiem vai ja tādu neesamības gadījumā tā patur tiesības vērsties Tiesā, piemērojot to pašu tiesību normu.

23      Ar 2010. gada 2. un 9. jūnija vēstulēm Spānijas Karaliste izklāstīja paveikto, lai izpildītu iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija. Tā tostarp norādīja, ka Basku zemes autonomais apgabals nebija CMD kreditoru sarakstā saistībā ar atbalstiem, kas Lēmumā 91/1 atzīti par nelikumīgiem un nesaderīgiem ar kopējo tirgu, bet ka tas grasījās būt par pusi minētās sabiedrības maksātnespējas procedūrā, lūdzot, lai prasījumu sarakstā tiktu ierakstīti prasījumi saistībā ar minētajiem atbalstiem. 2010. gada 10. jūnijā šis autonomais apgabals paziņoja par EUR 16 828,34 prasījumu. Pēc tam minētais apgabals vairākas reizes grozīja šo paziņojumu saistībā ar attiecīgā prasījuma summu, kurš saskaņā ar tā pēdējo 2011. gada 7. decembra paziņojumu ir EUR 22 683 745.

24      Ar 2010. gada 7. jūlija vēstuli Spānijas Karaliste paziņoja Komisijai CMD likvidācijas plānu un kompetentās valsts tiesas 2010. gada 22. jūnija rīkojumu, ar kuru apstiprināts šis plāns. No tā izriet, ka attiecīgie prettiesiskie atbalsti nav atzīto prasījumu starpā. Turklāt šajā plānā ir paredzēts, ka visi CMD aktīvi ir jāpārdod tās kreditoriem, proti, galvenokārt CMD darbiniekiem ar daļēju to prasījumu kompensāciju, ja vien netiek iesniegts labāks piedāvājums 15 dienu laikā no šī plāna publicēšanas.

25      Neesot pārliecināta par Spānijas Karalistes paskaidrojumiem, Komisija cēla šo prasību.

26      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 13. maija rīkojumu Čehijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Spānijas Karalistes prasījumu atbalstam.

IV –  Notikumi pēc prasības celšanas Tiesā

27      Ar 2011. gada 12. janvāra rīkojumu Bilbao (Spānija) Juzgado de lo Mercantil n° 2 [Komerctiesa Nr. 2] uzdeva izbeigt CMD darbību un slēgt tās iestādes.

28      2011. gada 3. martā Basku zemes autonomais apgabals cēla prasību minētajā tiesā, lūdzot, lai tiktu apturēta Euskomenaje darbība, kas notiek CMD iekārtās.

29      2011. gada 10. martā minētais apgabals iesniedza apelācijas sūdzību par 2010. gada 22. jūnija rīkojumu, ar kuru apstiprināts CMD likvidācijas plāns.

30      Ar 2012. gada 16. janvāra rīkojumu Biskajas (Spānija) Audiencia Provincial [Provinces tiesa] atcēla minēto rīkojumu un uzdeva likvidēt CMD aktīvus brīvas, pārskatāmas un trešajām personām atvērtas konkurences apstākļos.

31      Ar 2012. gada 4. aprīļa Bilbao Juzgado de lo Mercantil n° 2 rīkojumu prasījums EUR 22 683 745 apmērā par labu Basku zemes autonomajam apgabalam tika ierakstīts CMD pasīvos.

V –  Par pieņemamību

A –  Lietas dalībnieku argumenti

32      Spānijas Karaliste, ko atbalsta Čehijas Republika, apstrīd šīs prasības pieņemamību, jo Komisija Spānijas Karalistei nav adresējusi argumentēto atzinumu saskaņā ar EKL 228. panta 2. punktu, kurš ir piemērojams šajā lietā, tāpēc ka procedūra tika sākta 2009. gada 20. novembrī, t.i., pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā. Šī tiesību norma paredzot gan attiecīgās dalībvalsts brīdināšanu, gan argumentēta atzinuma nosūtīšanu tai.

33      Spānijas Karaliste norāda, ka, ciktāl LESD 260. panta 2. punkts varētu tikt interpretēts kā tāds, ar kuru tiek atcelta stadija par argumentētā atzinuma izdošanu, šīs tiesību normas piemērošana ar atpakaļejošu spēku attiecībā uz procedūru, kas sākta pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā, būtu pretrunā tiesiskās noteiktības principam, normu, kas paredz nelabvēlīgāka sankcijas atpakaļejoša spēka aizliegumu, principam un pārkāpumu un sodu tiesiskuma principam.

34      Turklāt no 2000. gada 4. jūlija sprieduma lietā C‑387/97 Komisija/Grieķija (Recueil, I‑5047. lpp.) 42. punkta izriet, ka Līguma jaunajā tiesību normā paredzētie noteikumi esot piemērojami vienīgi tad, ja visas pirmstiesas procedūras stadijas ir īstenotas pēc šī līguma stāšanās spēkā.

35      Turklāt Protokolā Nr. 36 par pārejas tiesību normām, kurš pievienots LESD pielikumā, neesot nevienas tiesību normas, kas ļautu piemērot LESD 260. panta 2. punktu procedūrai, kas sākta pirms šī līguma stāšanās spēkā.

36      Pakārtoti Spānijas Karaliste apgalvo, ka LESD 260. panta 2. punkts nevarot tikt interpretēts tādējādi, ka ar stadiju par argumentētā atzinuma izdošanu ir atcelta pirmstiesas procedūras stadija. Pretēja interpretācija samazinātu attiecīgās dalībvalsts procesuālās garantijas un tiesības uz aizstāvību.

37      Vēl pakārtotāk minētā dalībvalsts uzskata, ka LESD 288. panta pirmā daļa, saskaņā ar kuru, lai īstenotu savu kompetenci, Savienības iestādes pieņem regulas, direktīvas, lēmumus, ieteikumus un atzinumus, uzliek par pienākumu izdot argumentēto atzinumu LESD 260. panta 2. punktā paredzētās procedūras ietvaros.

38      Komisija lūdz noraidīt Spānijas Karalistes izvirzīto iebildi par nepieņemamību.

B –  Tiesas vērtējums

39      Pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā procesu par valsts pienākuma neizpildi saistībā ar Tiesas sprieduma, kurā konstatēts, ka dalībvalsts nav ievērojusi Savienības tiesību normas, neizpildi regulēja EKL 228. panta 2. punkts.

40      Saskaņā ar šo tiesību normu, ja Tiesa konstatēja, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu no pienākumiem, kas tai ir saskaņā ar EK līgumu, un līdz ar to Komisija uzskatīja, ka dalībvalsts nav īstenojusi pasākumus Tiesas sprieduma, ar kuru konstatēta minētā neizpilde, izpildīšanai, Komisija pēc iespējas sniegšanas attiecīgajai dalībvalstij sniegt savus apsvērumus izdotu argumentētu atzinumu, kurā precizēti aspekti, kuros šī dalībvalsts nav izpildījusi minēto spriedumu.

41      Pirmstiesas process, kas paredzēts EKL 228. panta 2. punktā, tādējādi ietvēra divas secīgas stadijas, proti, attiecīgās dalībvalsts brīdināšanu un tai adresēta argumentēta atzinuma izdošanu.

42      Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā LESD 260. panta 2. punktā ir noteikts, ka, ja Komisija uzskata, ka attiecīgā dalībvalsts nav īstenojusi pasākumus, kas ietver Tiesas sprieduma, ar kuru konstatēta pienākumu neizpilde, izpildi, tā var celt Tiesā prasību pēc tam, kad devusi šai dalībvalstij iespēju sniegt savus apsvērumus.

43      Gluži kā izriet no LESD 260. panta 2. punkta formulējuma, šī tiesību norma ir grozījusi pirmstiesas procesa norisi, atceļot stadiju saistībā ar argumentētā atzinuma izdošanu. Turpmāk šai procesā ir vienīgi viena stadija, proti, attiecīgās dalībvalsts brīdināšana.

44      Šajā prasībā ir jautājums, vai pirmstiesas procesu, kas sākts pirms Lisabonas līguma spēkā stāšanās, proti, 2009. gada 1. decembra, bet kas vēl joprojām notiek pēc šī datuma, regulē EKL 228. panta 2. punkts vai LESD 260. panta 2. punkts.

45      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru procesuālos noteikumus parasti sāk piemērot datumā, kurā tie stājas spēkā (2010. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑334/08 Komisija/Itālija, Krājums, I‑6869. lpp., 60. punkts; 2011. gada 29. marta spriedums apvienotajās lietās C‑201/09 P un C‑216/09 P ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., Krājums, I‑2239. lpp., 75. punkts un tajā minētā judikatūra; 2011. gada 29. marta spriedums lietā C‑352/09 P ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, Krājums, I‑2359. lpp., 88. punkts, kā arī 2012. gada 14. februāra spriedums lietā C‑17/10 Toshiba Corporation u.c., 47. punkts).

46      Tomēr tiesību normas, kas regulē pirmstiesas procesa norisi un kas tostarp precizē stadijas, no kura tas sastāv, ietilpst procesuālajos noteikumos, kas piemērojami šajā jautājumā. Attiecīgās dalībvalsts brīdināšana un tai adresētais argumentētais atzinums ir vienīgi procesuālie līdzekļi, kas vērsti, lai nodrošinātu, ka šīs dalībvalstis izpilda savu pienākuma īstenot pasākumus, kas ietver Tiesas sprieduma, kurā konstatēta pienākumu neizpilde, izpildīšanu. Tādējādi stadijas, kas ietilpst šajā procesā, pašas par sevi neattiecas uz dalībvalstu pienākumiem, kas izriet no līgumiem, un sodiem, kas var tām tikt uzlikti šo pienākumu neizpildes gadījumā.

47      Līdz ar to noteikumi, kas regulē pirmstiesas procesa norisi un kas paredzēti LESD 260. panta 2. punktā, ir procesuālie noteikumi, kas ir piemērojami no šīs tiesību normas stāšanās spēkā. No tā izriet, ka šie noteikumi ir piemērojami visām prasībām par pienākumu neizpildi, kas celtas pēc šo noteikumu spēkā stāšanās datuma; tas tā ir neatkarīgi no tā, ka pirmstiesas process tika sākts pirms šī datuma.

48      Tiesiskās noteiktības princips, smagāku sodu atpakaļejoša spēka aizlieguma princips un pārkāpumu un sodu tiesiskuma princips, ko izvirzījusi Spānijas Karaliste, neatspēko iepriekš minētos apsvērumus.

49      Attiecībā uz tiesiskās noteiktības principu ir jānorāda, ka tas prasa, lai Savienības tiesiskais regulējums ļautu ieinteresētajām personām precīzi zināt tajā noteikto saistību apjomu un lai šīs personas nepārprotami zinātu savas tiesības un pienākumus un spētu atbilstoši rīkoties (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., 68. punkts).

50      Šajā ziņā ir jāuzsver, ka dalībvalstis pilnībā zināja gan par to pienākumu īstenot pasākumus, kas ietver Tiesas sprieduma, ar kuru konstatēta valsts pienākumu neizpilde, īstenošanu, gan sekas, kādas šāda neizpilde varētu izraisīt, jo šīs sekas ir tikušas izklāstītas Savienības primāro tiesību aktos krietni pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā. Šajos apstākļos dalībvalstis nevar pamatoties uz tiesiskās noteiktības principu, lai iestātos pret to, ka tiek uzreiz piemēroti jaunie procesuālie noteikumi, kas ietverti LESD 260. panta 2. punktā.

51      Tāpat saistībā ar bargāku tiesību normu atpakaļejoša spēka aizlieguma principu un pārkāpumu un sodu tiesiskuma principu ir pietiekami konstatēt, ka LESD līgums nav neko grozījis, pirmkārt, saistībā ar dalībvalstu pienākumu īstenot pasākumus, kas ietver Tiesas sprieduma, ar kuru konstatēta pienākumu neizpilde, izpildi, un, otrkārt, saistībā ar sodiem, kuri tiek piemēroti dalībvalstīm šī pienākuma neizpildes gadījumā.

52      Spānijas Karaliste arī nevar pamatoti izvirzīt savu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo šajā lietā tai ir bijusi iespēja sniegt savus apsvērumus, atbildot gan uz brīdinājumu vēstuli, gan uz papildu brīdinājumu vēstuli. Turklāt šī dalībvalsts bija informēta ar šo pēdējo vēstuli par to, ka Komisijai ir nodoms celt prasību Tiesā saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu.

53      Saistībā ar Spānijas Karalistes secinājumu, kuru tā izdara no iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Grieķija, saskaņā ar kuru noteikumi, kas izklāstīti līguma jaunajā tiesību normā, esot piemērojami vienīgi tad, ja visas pirmstiesas procesa stadijas ir notikušas pēc šī līguma stāšanās spēkā, ir jākonstatē, ka minētais secinājums izriet no minētā sprieduma nepareizas interpretācijas.

54      Iebilde par nepieņemamību, kas izvirzīta lietā, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Grieķija, bija balstīta uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru pirmstiesas process tika uzsākts pirms ES līguma stāšanas spēkā tā redakcijā, kas ir pirms Lisabonas līguma. Lai noraidītu šo iebildi, Tiesai bija pietiekami konstatēt, ka, pretēji attiecīgās dalībvalsts apgalvotajam, visas šī procesa stadijas notika pēc šī līguma stāšanās spēkā. Tomēr no šī paša sprieduma nevar tikt izsecināts, ka, ja kāda no minētajām stadijām būtu notikusi pirms minētā līguma stāšanās spēkā, Tiesa būtu izdarījusi pretēju secinājumu.

55      Argumenti, kurus pakārtoti izvirzījusi Spānijas Karaliste, arī nevar tikt pieņemti. Saistībā ar apgalvojumu, saskaņā ar kuru LESD 260. panta 2. punkts neesot atcēlis stadiju par argumentētā atzinuma izdošanu pirmstiesas procesā, ir jānorāda uz šī sprieduma 43. punktā izklāstītajiem apsvērumiem. Saistībā ar argumentu par LESD 288. panta pirmo daļu ir tikai jākonstatē, ka šai tiesību normai nav nekādas saiknes ar LESD 260. panta 2. punktā paredzēto procesu.

56      Šajos apstākļos Spānijas Karalistes izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

VI –  Par pienākumu neizpildi

A –  Lietas dalībnieku argumenti

57      Komisija pārmet Spānijas Karalistei, ka tā nav īstenojusi pasākumus, kas ietver iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija izpildi saistībā ar atbalstiem, kas nelikumīgi piešķirti Indosa (turpmāk tekstā – “attiecīgie nelikumīgie atbalsti”). Lai gan Indosa tika atzīta par maksātnespējīgu 1994. gadā, šie atbalsti nav ne atgūti, ne ierakstīti kā parādi šī uzņēmuma maksātnespējas parādsaistībās.

58      Turklāt Indosa darbību esot turpinājusi, lai gan bija šīs sabiedrības maksātnespējas pasludināšana, sākumā pati, pēc tam šo darbību ir turpinājusi tai pilnībā piederoša meitas sabiedrība, proti, CMD. Turklāt Indosa aktīvu nodošana CMD esot tikusi veikta nepārskatāmi un apstākļos, kuros nepastāv konkurence.

59      Saistībā ar CMD, sabiedrību, kas pēc tam arī tika atzīta par maksātnespējīgu, Komisija uzskata, ka Spānijas iestādes nav pierādījušas, ka prasījums saistībā ar attiecīgo nelikumīgo atbalstu atgūšanu bija ierakstīts prasījumu sarakstā šīs sabiedrības maksātnespējas procedūras ietvaros pirms termiņa beigšanās, kas norādīts papildu brīdinājuma vēstulē. Galīgais prasījumu saraksts, kas Komisijai tika nosūtīts 2009. gada 1. decembrī, neietvēra sarakstu par minēto atbalstu atgūšanu; to Spānijas iestādes esot skaidri apstiprinājušas savās 2010. gada 2. un 9. jūnija vēstulēs.

60      Savukārt Spānijas Karalistes uzskata, ka tā ir īstenojusi visus iespējamos pasākumus, lai izpildītu Lēmumu 91/1 un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija.

61      Pirmkārt, saistībā ar to, ka prasījumu sarakstā tiek ierakstīts prasījums par attiecīgo nelikumīgo atbalstu atgūšanu CMD maksātnespējas procedūras ietvaros, šī dalībvalsts apgalvo, ka Basku zemes autonomais apgabals esot veicis vairākas šī sprieduma 23. punktā aprakstītās darbības, lai ierakstītu šo prasījumu.

62      Otrkārt, saistībā ar subsidētās darbības izbeigšanu Spānijas Karaliste atzīst, ka tā CMD telpās ir turpināta ar Euskomenaje starpniecību. Šī dalībvalsts tomēr uzskata, ka ir veikusi visas nepieciešamās darbības, lai izbeigtu šo darbību.

63      Treškārt, saistībā ar CMD aktīvu pārdošanu Spānijas Karaliste norāda, atsaucoties uz 2011. gada 17. novembra spriedumu lietā C‑496/09 Komisija/Itālija (Krājums, I‑11483. lpp.), ka ir pietiekami, lai izpildītu pienākumu atgūt nelikumīgu un ar kopīgu tirgu nesaderīgu atbalstu, ka prasījumu sarakstā tiek ierakstīts prasījums par attiecīgo atbalstu atgūšanu; līdz ar to šī atbalsta saņēmēja aktīvu pārdošana par tirgus cenām vairs nav nepieciešama.

64      Visbeidzot, Spānijas Karaliste norāda, ka publiskie kreditori nav varējuši paātrināt CMD likvidāciju, jo tā notika tiesneša uzraudzībā un saskaņā ar piemērojamajos valsts tiesību aktos paredzēto procedūru.

B –  Tiesas vērtējums

65      Lai noteiktu, vai Spānijas Karaliste ir veikusi visus vajadzīgus pasākumus, lai izpildītu iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija, ir jāpārbauda, vai atbalstu saņēmušie uzņēmumi ir atlīdzinājuši atbalsta apmēru, par ko ir šī lieta. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka strīds, kuru izskata Tiesa, attiecas vienīgi uz Indosa piešķirtajiem atbalstiem.

66      Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru par EKL 228. panta 2. punktu datums, kas jāņem vērā, novērtējot, vai pastāv valsts pienākumu neizpilde, pamatojoties uz šo punktu, ir saskaņā ar minēto normu izdotajā argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigas (skat. 2005. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑304/02 Komisija/Francija, Krājums, I‑6263. lpp., 30. punkts, un 2009. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑369/07 Komisija/Grieķija, Krājums, I‑5703. lpp., 43. punkts).

67      Tā kā ar LESD procesā par pienākumu neizpildi saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu ir atcelta stadija par argumentētā atzinuma izdošanu, gluži kā tas norādīts šī sprieduma 43. punktā, kā atskaites datums šāda pienākuma neizpildei ir jāuzskata datums, kurā beidzies termiņš, kas paredzēts brīdinājumā vēstulē, kura nosūtīta saskaņā ar šo tiesību normu.

68      Šajā gadījumā, tā kā Komisija ir nosūtījusi Spānijas Karalistei papildu brīdinājuma vēstuli, iepriekšējā punktā minētais atskaites datums ir datums, kurā beidzas šajā vēstulē noteiktais termiņš, proti, 2010. gada 22. maijs.

69      Nav strīda par to, ka šajā datumā attiecīgie nelikumīgie atbalsti, kas izmaksāti Indosa, nebija no tās atgūti.

70      Turklāt nav apstrīdēts, ka minētie atbalsti ir jāatgūst no CMD, sabiedrības, kas atzīta par maksātnespējīgu 2008. gada 30. jūnijā un kas turpinājusi darbību pēc Indosa, kura tika atzīta par maksātnespējīgu 1994. gada 19. aprīlī.

71      Ja nelikumīgi izmaksātais atbalsts ir jāatgūst no maksātnespējīga uzņēmuma vai uzņēmuma, kam piemēro maksātnespējas procedūru, kuras mērķis ir pārdot aktīvus un dzēst pasīvus, judikatūra ir tāda, ka tas, ka uzņēmumiem ir grūtības vai tie ir maksātnespējīgi, neietekmē atgūšanas pienākumu (skat. it īpaši 2007. gada 6. decembra spriedumu lietā C‑280/05 Komisija/Itālija, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

72      Pastāvīgā judikatūra ir tāda, ka agrākās situācijas atjaunošana un konkurences izkropļošanas, kas radusies nelikumīgā atbalsta piešķiršanas dēļ, izbeigšana principā var tikt panākta, reģistrējot prasījumu sarakstā tādu prasījumu, kas attiecas uz attiecīgā atbalsta atgūšanu (šajā ziņā skat. 1986. gada 15. janvāra spriedumu lietā 52/84 Komisija/Beļģija, Recueil, 89. lpp., 14. punkts; 1990. gada 21. marta spriedumu lietā C‑142/87 Beļģija/Komisija, saukts “Tubemeuse”, Recueil, I‑959. lpp., 60.–62. punkts; 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑277/00 Vācija/Komisija, Recueil, I‑3925. lpp., 85. punkts; un 2011. gada 14. aprīļa spriedumu lietā C‑331/09 Komisija/Polija, Krājums, I‑2933. lpp., 60. punkts).

73      Šajā gadījumā nav strīda par to, ka Basku zemes autonomais apgabals vienīgi 2010. gada 10. jūnijā iesniedza lūgumu par prasījuma par attiecīgā nelikumīgā atbalsta ierakstīšanu prasījumu sarakstā CMD maksātnespējas procedūrā, precizējot, ka šis lūgums attiecas vienīgi uz atbalstu minimālu daļu, kuru atgūšana tika pieprasīta Lēmumā 91/1. Pēc tam šis lūgums ir vairākas reizes labots; pēdējie labojumi veikti 2011. gada 7. decembrī. Tomēr visas šīs darbības tika veiktas pēc papildu brīdinājumā vēstulē paredzētā termiņa.

74      Tomēr ir jākonstatē, ka 2010. gada 22. maijā, kad beidzās papildu brīdinājumā vēstulē paredzētais termiņš, prasījums par attiecīgo nelikumīgo atbalstu atgūšanu nebija ierakstīts prasījumu sarakstā CMD maksātnespējas procedūras ietvaros.

75      Šajos apstākļos Spānijas Karaliste nevar apgalvot, ka tā paredzētajā termiņā bija veikusi visus pasākumus, lai izpildītu iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija.

76      Tādējādi ir jākonstatē, ka, nepieņēmusi datumā, kurā beidzās termiņš, kas paredzēts papildu brīdinājuma vēstulē, kuru nosūtījusi Komisija saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu, visus pasākumus, kas ietver iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija izpildi, tostarp saistībā ar atbalstu atgūšanu no Indosa, kuri saskaņā ar Lēmumu 91/1 tika atzīti par nelikumīgiem un nesaderīgiem ar kopējo tirgu, Spānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai izriet no šī paša panta 1. punkta.

VII –  Par finansiālajām sankcijām

A –  Par kavējuma naudu

1.     Lietas dalībnieku argumenti

77      Komisija uzskata, ka finansiālu sankciju noteikšana šajā lietā ir nepieciešama, jo darbība, saistībā ar kuru tika saņemts attiecīgais nelikumīgais atbalsts, turpinājās vairāk nekā 22 gadus pēc Lēmuma 91/1 pieņemšanas vispirms ar CMD starpniecību un pēc tam ar Euskomenaje starpniecību.

78      Saistībā ar notikumiem pēc termiņa, kas paredzēts papildu brīdinājuma vēstulē, beigšanās, Komisija uzskata, ka ar tiem nav novērsta neizpilde, kas konstatēta iepriekš minētāja spriedumā lietā Komisija/Spānija.

79      Atzīstot, ka prasījums par attiecīgā nelikumīgā atbalsta atgūšanu beigu beigās tika ierakstīts prasījumu sarakstā pēc Bilbao Juzgado de lo Mercantil n° 2 2012. gada 4. aprīļa rīkojuma izdošanas, Komisija uzskata, ka subsidētā darbība tika turpināta CMD telpās ar Euskomenaje starpniecību.

80      Turklāt Komisija atgādina, ka CMD likvidēšanas plānā bija paredzēts pārdot tās aktīvus tās bijušajiem darbiniekiem, kas starplaikā izveidoja Euskomenaje, lai turpinātu subsidēto darbību. Lai gan ir taisnība, ka šī plāna apstiprinājums tika atcelts ar Biskajas Audiencia Provincial 2012. gada 16. janvāra rīkojumu, šai atcelšanai nebija ietekmes uz to, ka Euskomenaje izmanto CMD aktīvus. CMD likvidatori esot atļāvuši Euskomenaje provizoriski un bez maksas izmantot tās aktīvus.

81      Saistībā ar kavējuma naudas summu Komisija, pamatojoties uz savu 2005. gada 13. decembra paziņojumu SEC(2005) 1658 par EKL 228. panta īstenošanu (OV 2007, C 126, 15. lpp.), kas atjaunināts 2010. gada 20. jūlijā (SEC(2010) 923), piedāvā, ka tā tiek aprēķināta, reizinot pamatsummu ar smaguma koeficientu un ilguma koeficientu. Tad iegūtais rezultāts tiktu reizināts ar faktoru, ņemot vērā gan neizpildošās dalībvalsts maksātspēju, gan tās balsu skaitu Eiropas Savienības Padomē.

82      Šajā gadījumā Komisija uzskata, ka kavējuma nauda EUR 131 136 dienā ir piemērota apstākļiem un samērīga ar attiecīgo pienākumu neizpildi, kā arī ar attiecīgās dalībvalsts maksātspēju. Šī summa esot iegūta, reizinot pamatsummu EUR 640 dienā ar smaguma koeficientu 5 diapazonā no 1 līdz 20 un ilguma koeficientu 3 diapazonā no 1 līdz 3 un, visbeidzot, ar fiksētu faktoru, kas saukts par “n faktoru”, kurš atspoguļo Spānijas maksātspēju, proti, 13,66.

83      Vispirms saistībā ar pārkāpuma smagumu Komisija atgādina, ka LESD tiesību normām valsts atbalsta jomā ir fundamentāls raksturs. Turklāt attiecīgā nelikumīgā atbalsta atgūšanai nebūtu bijis jābūt īpaši grūtai, jo atbalsts ir jāatgūst tikai no vienas sabiedrības. Turklāt saistībā ar pārkāpuma ilgumu – neizpilde esot turpinājusies vairāk nekā 22 gadus, proti, no Lēmuma 91/1 paziņošanas. Visbeidzot saistībā ar kavējuma naudas periodiskumu Komisijas uzskata, ka tā ir jānosaka pa dienām.

84      Spānijas Karaliste uzskata, ka šajā lietā nav jānosaka naudas sodi, ņemot tostarp vērā notikumus, kas vērsti, lai nodrošinātu Lēmuma 91/1 un iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija izpildi, un kas notikuši pēc papildu brīdinājuma vēstulē norādītā termiņa beigšanās.

85      Pirmkārt, Basku zemes autonomā apgabala veikto darbību, lai ierakstītu prasījumu par attiecīgo nelikumīgo atbalstu atgūšanu, kā tie aprakstīti šī sprieduma 23. punktā, rezultātā tostarp ir izdots 2012. gada 4. aprīļa rīkojums, ar kuru Bilbao Juzgado de lo Mercantil n° 2 esot akceptējusi to, ka par labu šim apgabalam tiek ierakstīts prasījums EUR 22 683 745 apmērā saistībā ar minēto atbalstu atgūšanu. Turklāt attiecīgā atbalsta lielums esot EUR 22 469 459, nevis EUR 22 683 745, pretēji Komisijas aplēsēm.

86      Otrkārt, ar 2011. gada 12. janvāra rīkojumu Bilbao Juzgado de lo Mercantil n° 2 esot uzdevusi izbeigt CMD darbību un slēgt tās komerciestādes. Basku zemes autonomais apgabals esot arī lūdzis šo pašu tiesu 2011. gada 3. martā uzdot, lai tiktu patiešām izbeigta Euskomenaje darbība CMD telpās.

87      Saistībā ar to, ka Euskomenaje izmanto Magefesa rūpnieciskā īpašuma tiesības, kuru starpā ir preču zīme “Magefesa”, Spānijas Karaliste norāda, ka Magefesa likvidēšanas plāns paredzēja šo īpašuma tiesību tiešu nodošanu Euskomenaje. Basku zemes autonomais apgabals tomēr esot iebildis pret šādu plānu un esot lūdzis iesaldēt šo īpašuma tiesību izmantošanu. Šis apgabals arī esot piedāvājis, lai minēto īpašuma tiesību cesija notiktu saskaņā ar procedūru, kas atvērta konkurencei, un pēc reklāmas, kas izplatīta Savienības līmenī. Tomēr šie priekšlikumi netika akceptēti.

88      Treškārt, apgalvojot, ka sākotnējais CMD likvidācijas plāns, kas apstiprināts ar kompetentās valsts tiesas 2010. gada 22. jūnija rīkojumu, paredzēja atvērtas, beznosacījuma un pārskatāmas konkurences procedūru, Spānijas Karaliste apgalvo, ka Basku zemes autonomais apgabals pārsūdzēja šo rīkojumu. 2012. gada 16. janvārī šo rīkojumu atcēla Biskajas Audiencia Provincial, kura uzdeva, lai CMD aktīvu likvidācija notiktu brīvas un pārskatāmas konkurences apstākļos.

89      Katrā ziņā Spānijas Karaliste uzskata, norādot uz iepriekš minēto 2011. gada 17. novembra spriedumu lietā Komisija/Itālija, ka, lai pierādītu, ka Lēmums 91/1 un iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Spānija ir izpildīts, ir tikai jāpierāda, ka valsts iestādes ir izrādījušas rūpību ierakstīt prasījumu par attiecīgo nelikumīgo atbalstu prasījumu sarakstā.

90      Saistībā ar kavējuma naudas summu, ko piedāvā Komisija, Spānijas Karaliste norāda, ka tā ir nesamērīga. Šī dalībvalsts apgalvo, ka šis process attiecas vienīgi uz vienu no četrām Magefesa grupas sabiedrībām, kuras ir saņēmušas minēto atbalstu. Tādēļ pamatsummai būtu jāatbilst ceturtdaļai no summas, ko piedāvā Komisija, proti, EUR 160 dienā.

91      Turklāt, tā kā attiecīgo nelikumīgo atbalstu piešķīra autonomais apgabals, kurš atbilst 6,24 % no Spānijas iekšzemes kopprodukta (turpmāk tekstā – “IKP”), un tā kā valsts tiesību akti paredz pienākumu Spānijas valdībai piemērot sodus, kas eventuāli uzlikti šajā lietā, valsts iekšējām vienībām, kas atbildīgas par Savienības tiesību aktu neievērošanu, pamatsummai, pēc Spānijas Karalistes domām, būtu jābūt EUR 9,98 dienā, kas atbilst tam, ja EUR 160 reizina ar 6,24 %.

92      Saistībā ar pārkāpuma smaguma koeficientu minētā dalībvalsts piedāvā, ka tam jābūt 1, jo valsts iestādes ir veikušas visu iespējamo, lai izpildītu iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija. Turklāt pārdošanas apjomu, ko veikušas Indosa, CMD un Euskomenaje no 1986. gada līdz 2010. gadam, reālā vērtība ir samazinājusies par 77,7 %, bet atlikušais personāls bija lielākais 3,3 % no personāla, kas bija 1986. gadā. Attiecīgā tirgus daļa, kas 2002. gadā bija Indosa, esot bijusi daudz lielāka nekā tā, kas 2010. gadā bija Euskomenaje; šī daļa samazinājās no 8,4 % līdz 4,1 %. Šie dati pierādot ievērojamu konkurences kropļojumu samazināšanos sakarā ar Euskomenaje veikto attiecīgo darbību.

93      Saistībā ar pārkāpuma ilguma koeficientu – tas būtu jānosaka 1, jo šis ilgums šajā gadījumā būtu, pēc Spānijas Karalistes domām, jāizvērtē, ņemot vērā maksātnespējas procedūru vidējo ilgumu, proti, 1114 dienas.

94      Līdz ar to Spānijas Karaliste piedāvā EUR 136,33 dienā kā kavējuma naudu.

95      Saistībā ar kavējuma naudas periodiskumu minētā dalībvalsts apgalvo, ka tai nebūtu jābūt noteiktām pa dienām, bet trimestriāli, jo, piemērojot valsts tiesību aktus, tiesas ieceltie administratori iesniedz savus ziņojumus trimestriāli.

2.     Tiesas vērtējums

a)     Ievada apsvērumi

96      Konstatējusi, ka Spānijas Karaliste nav izpildījusi termiņā, kas noteikts papildu brīdinājuma vēstulē, iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija, Tiesa var uzlikt šai dalībvalstij kavējuma naudu, ciktāl neizpilde ir turpinājusies līdz Tiesas veiktajai faktu izvērtēšanai (šajā ziņā skat. iepriekš minēto 2009. gada 7. jūlija spriedumu lietā Komisija/Grieķija, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

97      Tādējādi ir jāpārbauda, vai tas tā ir.

b)     Par pienākumu neizpildes turpināšanos

98      Lai noskaidrotu, vai pienākumu neizpilde, kurā tiek vainota Spānijas Karaliste, turpinājās līdz lietas faktisko apstākļu izskatīšanai Tiesā, ir jānovērtē pasākumi, kas, kā uzskata minētā dalībvalsts, tika veikti pēc papildu brīdinājuma vēstulē noteiktā termiņa.

99      Šajā ziņā ir jāatgādina, gluži kā tas ir paveikts šī sprieduma 72. punktā, ka gadījumā, ja uzņēmums, kas saņēmis atbalstu, kurš atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar kopējo tirgu, ir ticis atzīts par maksātnespējīgu, iepriekšējās situācijas atjaunošana un konkurences kropļojumu, kuri izriet no nelikumīgi izmaksātā atbalsta, novēršana principā var tikt panākta ar prasījuma par šādu atbalstu atgūšanu ierakstīšanu prasījumu sarakstā.

100    Šajā gadījumā Basku zemes autonomais apgabals 2010. gada 10. jūnijā ir lūdzis ierakstīt prasījumu EUR 16 828,34 apmērā saistībā ar attiecīgā nelikumīgā atbalsta atgūšanu. Tā kā šī summa ir acīmredzami zemāka par visa attiecīgā atbalsta kopumu, šis apgabals ir to vairākas reizes labojis; saskaņā ar šī apgabala pēdējo 2011. gada 7. decembra paziņojumu tā ir EUR 22 683 745, kas atbilst attiecīgā prasījuma aplēsei, ko veikusi Komisija. Ar Bilbao Juzgado de lo Mercantil n° 2 2012. gada 4. aprīļa rīkojumu šis prasījums tika ierakstīts CMD pasīvos pēdējās minētās summas apmērā.

101    Ņemot vērā šos pēdējos notikumus, nav jāizvērtē Spānijas Karalistes apgalvojums, saskaņā ar kuru attiecīgā atbalsta summa ir EUR 22 469 459, nevis EUR 22 683 745.

102    Tādēļ ir jākonstatē, ka prasījums par attiecīgā nelikumīgā atbalsta atgūšanu ir ticis ierakstīts prasījumu sarakstā CMD maksātnespējas procedūras ietvaros.

103    Tomēr un pretēji tam, ko apgalvo Spānijas Karaliste, šis apstāklis pats par sevi nav pietiekams, lai izpildītu pienākumu izpildīt iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija.

104    Gluži kā Tiesa ir vairākkārt norādījusi, prasījuma par attiecīgā atbalsta atgūšanu ierakstīšana prasījumu sarakstā ļauj izpildīt atgūšanas pienākumu vienīgi tad, ja gadījumā, kad valsts iestādes nevarētu pilnībā atgūt atbalsta summu, maksātnespējas procedūras rezultātā notiktu nelikumīgā atbalsta saņēmēja uzņēmuma likvidēšana, t.i., tā darbības galīga izbeigšana (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Beļģija, 14. un 15. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Polija, 63.–65. punkts, kā arī 2011. gada 13. oktobra spriedumu lietā C‑454/09 Komisija/Itālija, 36. punkts).

105    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar kopējo tirgu nesaderīga atbalsta atgūšanas mērķis ir novērst konkurences izkropļošanu, kas radusies, kad šī atbalsta saņēmējs, salīdzinājumā ar tā konkurentiem, guva konkurences priekšrocības tirgū, atjaunojot stāvokli pirms minētā atbalsta izmaksas (skat. šajā ziņā 1995. gada 4. aprīļa spriedumu lietā C‑348/93 Komisija/Itālija, Recueil, I‑673. lpp., 27. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Polija, 56. punkts).

106    Tā kā nelikumīgā atbalsta saņēmējs uzņēmums ir kļuvis maksātnespējīgs un ir izveidota sabiedrība, lai turpinātu daļu no šī maksātnespējīgā uzņēmuma darbības, šīs darbības turpināšana, neesot attiecīgajam atbalstam pilnībā atgūtam, var turpināt izraisīt konkurences izkropļojumus, kurus izraisījusi konkurētspējas priekšrocība, kura šai sabiedrībai ir bijusi tirgū salīdzinājumā ar tās konkurentiem. Tādējādi no šādas jaunizveidotas sabiedrības var, ja tai turpina būt šāda priekšrocība, tikt prasīts atmaksāt attiecīgo atbalstu. Tā tas ir it īpaši gadījumā, ja ir pierādīts, ka šī sabiedrība saglabā faktisku konkurētspējas priekšrocību saistībā ar šo atbalstu, it īpaši, ja tā iegūst likvidējamās sabiedrības aktīvus, nesamaksājot atlīdzību, kas atbilst tirgus nosacījumiem, vai, ja ir pierādīts, ka šādas sabiedrības izveidošanas sekas ir minētā atbalsta atgūšanas apiešana (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Vācija/Komisija, 86. punkts). Tā tas it īpaši ir, ja ar cenas, kas atbilst tirgus nosacījumiem, samaksāšanu nepietiek, lai neitralizētu konkurētspējas priekšrocību, kas saistīta ar nelikumīgo atbalstu.

107    Šādā gadījumā prasījuma saistībā ar atbalsta, kas atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar kopējo tirgu, ierakstīšana prasījumu tabulā nav pietiekama, lai novērstu tādējādi radītu konkurences kropļojumu.

108    Iepriekš minētos apsvērumus neatspēko iepriekš minētais 2011. gada 17. novembra spriedums lietā Komisija/Itālija. No minētā sprieduma neizriet, ka, ciktāl prasījums saistībā ar attiecīgo atbalstu tika ierakstīts prasījumu tabulā šī atbalsta saņēmēja maksātnespējas procedūrā, minētais saņēmējs varēja turpināt savu darbību, lai gan šis atbalsts nebija pilnībā atgūts.

109    Šī sprieduma 69. punktā ir konstatēts, ka šajā gadījumā attiecīgais nelikumīgais atbalsts nebija faktiski atgūts. Tādēļ ir jāpārbauda, vai datumā, kurā Tiesa izvērtē lietas faktus, konkurētspējas priekšrocība, kas saistīta ar šī atbalsta saņemšanu, vēl pastāv.

110    Šajā ziņā vairāki Tiesā iesniegto lietas materiālu elementi norāda, ka Euskomenaje turpina faktiski baudīt šo priekšrocību. Secīgie notikumi CMD maksātnespējas procedūrā norāda, ka to mērķis bija nodrošināt subsidētās darbības turpināšanos, pat ja attiecīgais atbalsts nebija pilnībā atgūts.

111    Konkrētāk, no lietas materiāliem izriet:

–        CMD likvidācijas plānā, kas apstiprināts ar Bilbao Juzgado de lo Mercantil n°2 2010. gada 22. jūnija rīkojumu, būtībā ir paredzēts, ka visi šīs sabiedrības aktīvi tiek kopumā pārdoti tās kreditoriem, kuri lielākajā daļā ir tās bijušie darbinieki, lai daļēji segtu to prasījumus; ir precizēts, ka prasījums par attiecīgo nelikumīgo atbalstu attiecīgajā laikā nebija iekļauts atzītajos prasījumos;

–        neilgi pirms šī plāna akceptēšanas Euskomenaje, kuras darbība ir būtiski identiska darbībai, ko līdz šim veikusi CMD, izveidoja tieši CMD bijušie darbinieki;

–        CMD likvidēšanas plānā bija paredzēts, ka “tiek skaidri īstenots darbības turpinātības mērķis, izmantojot jaunizveidotu sabiedrību, kas neuzņemas atbildību par CMD parādiem”, gluži kā tas izriet no 2011. gada 17. februāra vēstules, ko Basku valdība ir adresējusi Euskomenaje valdes priekšsēdētājam;

–        Euskomenaje izmanto Magefesa rūpniecisko īpašumu, ieskaitot Magefesa preču zīmi, kura tai tikusi piešķirta tieši, t.i., bez konkurences un bez atlīdzības, gluži kā tostarp izriet no 2010. gada 3. decembra un 2011. gada 10. marta vēstulēm, ko Basku zemes autonomais apgabals ir adresējis Bilbao Juzgado Primera Instancia n° 10 [Pirmās instances tiesai Nr. 10];

–        Basku zemes autonomā apgabala iebildums pret minēto piešķiršanu netika apmierināts;

–        lai gan pēc tam, kad Basku zemes autonomais apgabals iesniedza apelācijas sūdzību pēc vēršanās Tiesā, CMD likvidēšanas plāns tika atcelts ar Biskajas Audiencia Provincial 2012. gada 16. janvāra rīkojumu, šīs sabiedrības administratori starplaikā bija atļāvuši provizorisku CMD aktīvu cesiju Euskomenaje līdz CMD likvidēšanas procedūras beigām, un tas tika paredzēts bez jebkādas atlīdzības, reklāmas, bez īpašumtiesību nodošanas un “pretrunā elementāriem maksātnespējas procedūras pārvaldības principiem”, gluži kā tostarp izriet no šī punkta trešajā ievilkumā minētās vēstules;

–        lai gan bija 2011. gada 12. janvāra rīkojums izbeigt CMD darbību un slēgt tās iestādes, Euskomenaje turpināja ražot mājsaimniecības preces CMD iekārtās, izmantojot tās nekustamo īpašumu, tās mašīnas un tās rūpniecisko īpašumu, gluži kā izriet no prasības pieteikuma, ko 2011. gada 3. martā Basku zemes autonomais apgabals iesniedza Bilbao Juzgado de lo Mercantil n° 2, lai panāktu, ka tiek izbeigta Euskomenaje darbība, kas turpināja notikt CMD iekārtās.

112    Ņemot vērā šos Tiesā iesniegto lietas materiālu elementus, ir jāsecina, ka konkurētspējas priekšrocība, kas saistīta ar attiecīgo nelikumīgo atbalstu, turpina pastāvēt, līdz ar to pa to laiku notikusī prasījumu ierakstīšana saistībā ar šī atbalsta atgūšanu prasījumu tabulā nav pietiekama, lai izpildītu Lēmumu 91/1 un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija.

113    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka Spānijas Karalistei pārmestā pienākumu neizpilde ir turpinājusies līdz tam, kad Tiesa ir izvērtējusi faktus šajā lietā.

114    Šajos apstākļos Tiesa uzskata, ka piespriešana Spānijas Karalistei maksāt kavējuma naudu ir finansiāli piemērots veids, lai to mudinātu veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai izbeigtu konstatēto pienākumu neizpildi un nodrošinātu Lēmuma 91/1, kā arī iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija izpildi pilnībā.

c)     Par kavējuma naudas summu

i)     Ievada apsvērumi

115    Jāatgādina, ka Tiesai, ņemot vērā lietas apstākļus, katrā lietā ir jāizvērtē nosakāmās finansiālās sankcijas (skat. iepriekš minēto 2005. gada 12. jūlija spriedumu lietā Komisija/Francija, 86. punkts, un 2006. gada 14. marta spriedumu lietā C‑177/04 Komisija/Francija, Krājums, I‑2461. lpp., 58. punkts).

116    Tādējādi Komisijas ieteikumi nevar saistīt Tiesu un tie ir izmantojami tikai kā noderīgas atsauces pamats. Tāpat arī pamatnostādnes, kas ir ietvertas Komisijas paziņojumos, nav saistošas Tiesai, bet palīdz nodrošināt šīs iestādes veiktās rīcības pārskatāmību, paredzamību un tiesisko noteiktību (skat. 2008. gada 10. janvāra spriedumu lietā C‑70/06 Komisija/Portugāle, Krājums, I‑1. lpp., 34. punkts, un iepriekš minēto 2009. gada 7. jūlija spriedumu lietā Komisija/Grieķija, 112. punkts).

117    Attiecībā uz kavējuma naudas noteikšanu Tiesa jau ir atzinusi, ka minētā sankcija ir jānosaka atkarībā no piespiešanas pakāpes, kas nepieciešama, lai dalībvalsts, kas neizpilda spriedumu, kurš taisīts sakarā ar pienākumu neizpildi, mainītu savu rīcību un izbeigtu pārkāpumu, kurā tā tiek vainota (šajā ziņā skat. iepriekš minēto 2005. gada 12. jūlija spriedumu lietā Komisija/Francija, 91. punkts).

118    Īstenojot savu novērtējuma brīvību šajā jautājumā, Tiesai kavējuma nauda ir jānosaka tā, lai tā būtu, pirmkārt, piemērota apstākļiem un, otrkārt, samērīga ar konstatēto pienākuma neizpildi, kā arī attiecīgās dalībvalsts maksātspēju (skat. iepriekš minēto 2005. gada 12. jūlija spriedumu lietā Komisija/Francija, 103. punkts, un 2006. gada 14. marta spriedumu lietā Komisija/Francija, 61. punkts).

119    Tādējādi, Tiesai veicot vērtējumu, pamata kritēriji, kas ir jāņem vērā, lai nodrošinātu kavējuma naudas piespiedu iedarbību nolūkā panākt vienotu un efektīvu Savienības tiesību piemērošanu, principā ir pārkāpuma ilgums, tā smagums un attiecīgās dalībvalsts maksātspēja. Piemērojot šos kritērijus, Tiesai īpaši ir jāņem vērā tas, kā neizpilde ietekmē privātās un sabiedrības intereses, kā arī tas, cik steidzami ir mudināt attiecīgo dalībvalsti izpildīt savus pienākumus (skat. iepriekš minēto 2005. gada 12. jūlija spriedumu lietā Komisija/Francija, 104. punkts; iepriekš minēto 2006. gada 14. marta spriedumu lietā Komisija/Francija, 62. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 39. punkts).

ii)  Par pārkāpuma ilgumu

120    Pārkāpuma ilgums ir jāizvērtē, ņemot vērā brīdi, kurā Tiesa izvērtē faktus, nevis brīdi, kad Komisija vēršas Tiesā (skat. iepriekš minēto 2006. gada 14. marta spriedumu lietā Komisija/Francija, 71. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 45. punkts).

121    Šajos apstākļos, tā kā Spānijas Karaliste nav pierādījusi, ka tās pienākuma pilnībā izpildīt iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija neizpilde faktiski ir beigusies, ir jāuzskata, ka minētā pienākumu neizpilde turpinās vairāk nekā desmit gadus, kas ir īpaši ilgs laika posms.

122    Turklāt ir jāņem vērā, ka no Lēmuma 91/1 pieņemšanas līdz datumam, kurā Tiesa ir izvērtējusi faktus, ir pagājuši vairāk nekā 22 gadi.

123    Šis ilgums ir vēl jo vairāk kritizējams šajā lietā, jo atbalsta, kas Lēmumā 91/1 atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar kopējo tirgu, saņēmēju skaits ir mazs, jo to nosaukumi ir norādīti minētajā lēmumā, kā arī iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Spānija, un precīzās atgūstamās summas ir norādītas minētajā lēmumā. Šajos apstākļos minētā sprieduma Komisija/Spānija izpildē nevajadzēja sastapties ar lielām grūtībām.

124    Maksātnespējas procedūras vidējais ilgums, ko norādījusi Spānijas Karaliste, lai paskaidrotu savu kavēšanos iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija izpildē, arī nevar attaisnot šādu kavēšanos it īpaši saistībā ar to, ka šī dalībvalsts ir veikusi reālas darbības, lai izbeigtu attiecīgo pienākumu neizpildi, vienīgi neilgi pirms datuma, kurā Komisija vērsusies Tiesā, un pat galvenokārt pēc šī datumu, gluži kā izriet no šī sprieduma 23.–31. punkta.

iii)  Par pārkāpuma smagumu

125    Saistībā ar pārkāpuma smagumu ir jāatgādina, ka LESD tiesību normas valsts atbalsta jomā ir būtiskas (iepriekš minētais 2009. gada 7. jūlija spriedums lietā Komisija/Grieķija, 118. punkts).

126    Noteikumi, uz kuriem ir balstīts gan Lēmums 91/1, gan iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Spānija, ir izpausme vienam no pamatuzdevumiem, kuri ir uzticēti Savienībai saskaņā ar LESD 3. panta 3. punktu, proti, iekšējā tirgus izveide, kā arī 27. protokolam par iekšējo tirgu un konkurenci, kas, piemērojot LES 51. pantu, ir līgumu neatņemama sastāvdaļa un saskaņā ar kuru iekšējais tirgus ietver sistēmu, ar kuru tiek nodrošināts, ka konkurence netiek izkropļota (skat. iepriekš minēto 2011. gada 17. novembra spriedumu lietā Komisija/Itālija, 60. punkts).

127    Savienības tiesību normu, kas pārkāptas tādā lietā kā šajā lietā, nozīmīgums tostarp izpaužas tajā, ka ar atbalsta, kas atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar kopējo tirgu, atgūšanu tiek novērsts konkurences kropļojums, kuru izraisījusi konkurētspējas priekšrocība, ko sniedzis minētais atbalsts, un ka ar šo atgūšanu saņēmējs zaudē priekšrocību, kas tam bijusi tirgū salīdzinājumā ar tā konkurentiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto 1995. gada 4. aprīļa spriedumu lietā Komisija/Itālija, 22. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Vācija/Komisija, 75. punkts).

128    Saistībā ar pienākumu neizpildi, kas konstatēta šajā lietā, ir jānorāda, ka iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Spānija tika izpildīts saistībā ar trīs no četriem nelikumīgā atbalsta, kas norādīts Lēmumā 9/11, saņēmējiem. Turklāt nav strīda par to, ka Indosa piešķirtais atbalsts ir vienīgi aptuveni piektā daļa no atbalsta kopuma, par kuru ir šis lēmums un iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Spānija.

129    Tā tam esot, nav apstrīdēts, ka neviena no Indosa piešķirtā atbalsta daļām līdz šai dienai nav atgūta.

130    Turklāt, lai gan Spānijas Karaliste pavisam nesen ir veikusi virkni darbību, kas liecina par nopietnu nodomu izbeigt attiecīgo pienākumu neizpildi, nav strīda par to, ka šīs darbības ir notikušas vienīgi neilgi pirms vēršanās Tiesā un galvenokārt tās notikušas pēc šī datuma. Tādēļ šī dalībvalsts nav pierādījusi prasīto rūpību daudzu gadu garumā.

iv)  Par Spānijas Karalistes maksātspēju

131    Saistībā ar Spānijas Karalistes maksātspēju ir jāņem vērā nesenā inflācijas un IKP attīstība, kāda ir šai dalībvalstij datumā, kurā Tiesa izvērtē faktus.

132    Šajā ziņā nevar tikt akceptēts Spānijas Karalistes arguments, saskaņā ar kuru maksātspējai šajā lietā ir jāatspoguļo Basku zemes autonomā apgabala maksātspēja, nevis dalībvalsts pašas maksātspēja. Šajā ziņā ir tikai jāatgādina, ka tam, ka dalībvalsts ir saviem reģioniem uzticējusi parūpēties par nelikumīgā un ar kopējo tirgu nesaderīgā atbalsta atgūšanu, nevar būt nekādas ietekmes uz LESD 260. panta piemērošanu. Lai gan, kā tā norāda, katra dalībvalsts var brīvi pēc saviem ieskatiem iekšēji sadalīt centrālās un reģionālās varas pilnvaras, tomēr saskaņā ar šo pašu pantu vienīgi dalībvalsts ir atbildīga attiecībā pret Eiropas Savienību par pienākumu, kas izriet no Savienības tiesību aktiem, izpildi (skat. par EKL 226. pantu 2004. gada 10. jūnija spriedumu lietā C‑87/02 Komisija/Itālija, Krājums, I‑5975. lpp., 38. punkts).

v)     Par kavējuma naudas periodiskumu

133    Attiecībā uz kavējuma naudas periodiskumu dalībvalstij atbildētājai ir jānosaka kavējuma nauda par katru nokavējuma dienu.

134    Šajā ziņā Spānijas Karalistes lūgums, lai kavējuma nauda tiktu uzlikta trimestriāli, nevar tik apmierināts, ņemot vērā, pirmkārt, konstatētās pienākumu neizpildes pārmērīgo ilgumu un, otrkārt, steidzamo nepieciešamību uzreiz izbeigt šo neizpildi.

vi)  Secinājums

135    Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa uzskata, ka ir pienācīgi uzlikt kavējuma naudu EUR 50 000 dienā.

136    Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, Spānijas Karalistei ir jāpiespriež samaksāt Komisijai kavējuma naudu EUR 50 000 apmērā par nokavējuma dienu, veicot pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija, ieskaitot to kontā “Eiropas Savienības pašu resursi” un sākot to no šī sprieduma pasludināšanas līdz minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija izpildei.

B –  Par naudas sodu

1.     Lietas dalībnieku argumenti

137    Lai aprēķinātu naudas sodu, Komisija piedāvā piemērot metodi, ar kuru tiek noteikta pamatsumma EUR 210 dienā, kas, pirmkārt, reizināta ar smaguma koeficientu un “n faktoru”, kuru vērtība ir identiska vērtībām, kas piedāvātas kavējuma naudas aprēķināšanai (attiecīgi 5 un 13,66), un, otrkārt, ar dienu, kurās noticis pārkāpums, skaitu. Tādējādi naudas soda summai būtu jābūt vienādai ar rezultātu tam, ka EUR 14 343 tiek sareizināts ar dienu skaitu, kas pagājušas no iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija pasludināšanas datuma, un dienas, kurā dalībvalsts ir izpildījusi savus pienākumus, vai to neizpildes gadījumā dienas, kurā pasludināts šis spriedums.

138    Pamatojoties uz tiem pašiem argumentiem, kas izvirzīti saistībā ar kavējuma naudu, Spānijas Karaliste piedāvā naudas soda pamatsummu dalīt ar četri, lai atspoguļotu to, ka sprieduma izpilde ir notikusi saistībā ar trīs no četriem attiecīgā nelikumīgā atbalsta saņēmējiem, un pēc tam reizināta ar 6,24 %, lai tiktu ņemts vērā tas, ka šis skaitlis atbilst Basku zemes daļai Spānijas IKP. Tādējādi pamatsumma būtu EUR 3,28. Pēc tam būtu jāpiemēro tas pats smaguma koeficients un tas pats fiksētais faktors “n”, kas piedāvāts saistībā ar kavējuma naudu. Tādējādi minētā naudas soda summai būtu jābūt līdzvērtīgai EUR 44,80 reizinājumam ar dienu skaitu, kas atbilst pārkāpuma ilgumam.

139    Turklāt Spānijas Karaliste lūdz, lai laikposms no datuma, kurā izvirzīta iebilde par nepieņemamību, kas celta šajā lietā, līdz datumam, kurā Tiesa lems par šo iebildi, tiktu izslēgts saistībā ar naudas sodu aprēķinu no dienu, kurās ir turpinājies pārkāpums, skaita.

2.     Tiesas vērtējums

140    Vispirms ir jāatgādina, ka Tiesa, īstenojot savu novērtējuma brīvību, kas tai ir piešķirta attiecīgajā jomā, var kumulatīvi noteikt kavējuma naudu un naudas sodu (iepriekš minētais 2009. gada 7. jūlija spriedums lietā Komisija/Grieķija, 143. punkts).

141    Naudas soda noteikšanai katrā lietā ir jāņem vērā visi atbilstošie apstākļi gan saistībā ar konstatētās pienākumu neizpildes īpatnībām, gan attiecīgo tās dalībvalsts nostāju, uz kuru attiecas procedūra, kas uzsākta, pamatojoties uz LESD 260. pantu. Šajā ziņā minētajā tiesību normā Tiesai ir paredzēta plaša novērtējuma brīvība, lai lemtu par šādas sankcijas noteikšanu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto 2009. gada 7. jūlija spriedumu lietā Komisija/Grieķija, 144. punkts).

142    Šajā lietā visi ar konstatēto pienākumu neizpildi saistītie tiesību un faktiskie apstākļi ir norāde uz to, ka tādu pašu Savienības tiesību normu pārkāpumu atkārtošanās nākotnē efektīva novēršana var prasīt tāda atturoša pasākuma veikšanu kā piespriešana samaksāt naudas sodu.

143    Šajos apstākļos Tiesai, īstenojot savu novērtējuma brīvību, ir jānosaka naudas soda summa, lai tā, pirmkārt, būtu pielāgota apstākļiem un, otrkārt, būtu samērīga ar konstatēto pienākumu neizpildi, kā arī attiecīgās dalībvalsts maksātspēju (skat. iepriekš minēto 2009. gada 7. jūlija spriedumu lietā Komisija/Grieķija, 146. punkts).

144    Šajā ziņā atbilstošo faktoru lokā ir tādi elementi kā laikposms, kurā ir turpinājusies pārmestā pienākumu neizpilde, kopš pasludināts spriedums, ar kuru tā konstatēta, un pārkāpuma smagums (skat. iepriekš minēto 2011. gada 17. novembra spriedumu lietā Komisija/Itālija, 94. punkts).

145    Apstākļi, kas jāņem vērā, tostarp izriet no apsvērumiem, kas izklāstīti šī sprieduma 120.–130. punktā saistībā ar pienākumu neizpildes ilgumu un smagumu. Tādējādi ir ticis konstatēts, ka, pirmkārt, pārkāpums ir ildzis vairāk nekā desmit gadus kopš iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānijas pasludināšanas un vairāk nekā 22 gadus kopš Lēmuma 91/1 pieņemšanas, un, otrkārt, šī sprieduma izpildei nevajadzēja sastapties ar būtiskām grūtībām, jo attiecīgā nelikumīgā atbalsta saņēmēju skaits bija neliels, to nosaukumi tika identificēti un atgūstamās summas tika precizētas minētajā lēmumā.

146    Saistībā ar Spānijas Karalistes lūgumu, kas pausts šī sprieduma 139. punktā, ir jānorāda, ka tas nevar tikt apmierināts, jo tam, ka Tiesa ir izvērtējusi šīs dalībvalsts iebildi par nepieņemamību šajā tiesvedībā, nav nekāda sakara ar pārmestās pienākumu neizpildes ilgumu.

147    Ņemot vērā visus šos apstākļus, Tiesa uzskata, ka, nosakot EUR 20 miljonu naudas sodu, kas Spānijas Karalistei ir jāsamaksā, ir veikts atbilstošs lietas apstākļu novērtējums.

148    Līdz ar to ir jāpiespriež Spānijas Karalistei samaksāt Komisijai naudas sodu EUR 20 miljonu apmērā, ieskaitot tos kontā “Eiropas Savienības pašu resursi”.

VIII –  Par tiesāšanās izdevumiem

149    Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Saskaņā ar šī paša reglamenta 140. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru dalībvalsts, kas iestājušās tiesvedībā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas, ir jānolemj, ka Čehijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      neveikdama datumā, kurā beidzies termiņš, kas paredzēts 2010. gada 18. marta papildu brīdinājuma vēstulē, ko Eiropas Komisija sagatavojusi saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu, visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Tiesas 2002. gada 2. jūlija spriedumu lietā C‑499/99 Komisija/Spānija tostarp saistībā ar atbalsta atgūšanu no Industrias Domésticas SA, kurš saskaņā ar Komisijas 1989. gada 20. decembra Lēmumu 91/1/EEK par atbalstu, ko Spānijas valdība un vairāku Spānijas autonomo kopienu valdības piešķīrušas nerūsējošā tērauda mājsaimniecības preču un mazo mājsaimniecības elektroaparātu ražotājam MAGEFESA, tika atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar kopējo tirgu, Spānijas Karaliste nav izpildījusi šī paša panta 1. punktā paredzētos pienākumus;

2)      piespriest Spānijas Karalistei samaksāt Eiropas Komisijai kavējuma naudu EUR 50 000 apmērā par nokavējuma dienu, veicot pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija, ieskaitot to kontā “Eiropas Savienības pašu resursi”, sākot no šī sprieduma pasludināšanas līdz minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija izpildei;

3)      piespriest Spānijas Karalistei samaksāt Eiropas Komisijai naudas sodu EUR 20 miljonu apmērā, ieskaitot to kontā “Eiropas Savienības pašu resursi”;

4)      Spānijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

5)      Čehijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – spāņu.