TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2013. gada 28. februārī (*)
Valsts pienākumu neizpilde – Transports – Kopienas dzelzceļa attīstība – Direktīva 91/440/EEK – 6. panta 3. punkts un II pielikums – Direktīva 2001/14/EK – 4. panta 2. punkts un 14. panta 2. punkts – Infrastruktūras pārvaldītājs – Neatkarība organizatoriskā un lēmumu pieņemšanas ziņā – Holdinga sabiedrības struktūra – Direktīva 2001/14 – 7. panta 3. punkts un 8. panta 1. punkts – Maksājumu noteikšana uz tiešo izmaksu pamata – Maksas iekasēšana – Tiešās izmaksas – Kopējās izmaksas – Direktīva 2001/14 – 6. panta 2. punkts – Izmaksu samazināšanas stimulēšanas pasākumu neesamība – Direktīva 91/440 – 10. panta 7. punkts – Direktīva 2001/14 – 30. panta 4. punkts – Regulatīvā iestāde – Pilnvaras
Lieta C‑556/10
par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko 2010. gada 26. novembrī cēla
Eiropas Komisija, ko pārstāv G. Braun un H. Støvlbæk, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Vācijas Federatīvo Republiku, ko pārstāv T. Henze, J. Möller un N. Graf Vitzthum, pārstāvji, kuriem palīdz R. Van der Hout, advocaat,
atbildētāja,
ko atbalsta
Čehijas Republika, ko pārstāv M. Smolek, J. Očková un T. Müller, pārstāvji,
Itālijas Republika, ko pārstāv G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino, avvocato dello Stato, kas norādīja adresi Luksemburgā,
personas, kas iestājušās lietā.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] (referents), E. Levits, Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel] un M. Bergere [M. Berger],
ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],
sekretāre S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 23. maija tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2012. gada 6. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka:
– neveicot pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka iestāde, kam ir uzticēts veikt būtiskās funkcijas, kuras ir uzskaitītas Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīvas 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību (OV L 237, 25. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvu 2001/12/EK (OV L 75, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 91/440”), II pielikumā, ir neatkarīga no uzņēmuma, kas sniedz dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus;
– neveicot pasākumus, lai mudinātu samazināt izmaksas;
– nenodrošinot pareizu to noteikumu transponēšanu, kas attiecas uz maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūru un kas ir ietverti Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvā 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu (OV L 75, 29. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Direktīvu 2007/58/EK (OV L 315, 44. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2001/14”), un
– nepiešķirot Direktīvas 2001/14 30. pantā paredzētajai regulatīvajai iestādei atsevišķas pilnvaras saistībā ar informācijas iegūšanu un sodiem,
Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas ir paredzēti Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktā un II pielikumā, Direktīvas 2001/14 4. panta 2. punktā un 14. panta 2. punktā, pēdējās minētās direktīvas 6. panta 2. punktā, 7. panta 3. punktā un 8. panta 1. punktā, kā arī Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punktā, kas aplūkots kopā ar Direktīvas 91/440 10. panta 7. punktu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 91/440
2 Direktīvas 91/440 preambulas ceturtajā apsvērumā ir noteikts:
“[..] dzelzceļa sistēmas attīstību nākotnē un tās efektīvu darbību var padarīt vieglāk panākamu, ja nošķir pārvadāšanas pakalpojumus no infrastruktūras uzturēšanas; [..] šādā situācijā šīs divas darbības ir jāvada atsevišķi un tām jābūt atsevišķiem kontiem”.
3 Šīs direktīvas 6. panta 1.–3. punktā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šķirtu peļņas un zaudējumu uzskaites un bilances kārtošanu un publicēšanu, no vienas puses, attiecībā uz dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu darbību, kura ir saistīta ar transporta pakalpojumu sniegšanu, un, no otras puses, attiecībā uz darbību, kas ir saistīta ar dzelzceļa infrastruktūras pārvaldīšanu. Publisko finansējumu, kas piešķirts vienai no šīm divām darbības jomām, nedrīkst nodot otrai.
Šo divu jomu uzskaiti veic tā, lai tie atspoguļo šo aizliegumu.
2. Dalībvalstis var arī paredzēt, ka sakarā ar šo nošķīrumu jāorganizē skaidri nošķirtas nodaļas vienotā uzņēmumā vai arī infrastruktūra jāpārvalda atsevišķai organizācijai.
3. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka II pielikumā iekļautās funkcijas, kuras nosaka taisnīgu un nediskriminējošu piekļūšanu infrastruktūrai, uztic iestādēm vai sabiedrībām, kas pašas nesniedz nekādus dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus. Neatkarīgi no organizatoriskajām struktūrām jāpierāda, ka šis mērķis ir sasniegts.
Dalībvalstis tomēr var uzdot dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem vai jebkurai citai iestādei iekasēt maksājumus un uzņemties atbildību par dzelzceļa infrastruktūras pārvaldīšanu, piemēram, investīcijām, uzturēšanu un finansēšanu.”
4 Minētās direktīvas 10. panta 7. punktā ir noteikts:
“Neierobežojot Kopienas un dalībvalstu noteikumus, kas attiecas uz konkurences politiku un iestādēm, kuras atbild par šo jomu, regulatīvā iestāde, kas izveidota, ievērojot Direktīvas 2000/14/EK 30. pantu, vai jebkura cita iestāde, kurai ir tādas pašas pakāpes neatkarība, novēro konkurenci dzelzceļa pakalpojumu tirgos, to skaitā dzelzceļa kravas pārvadājumu tirgū.
Šo iestādi izveido saskaņā ar minētās direktīvas 30. panta 1. punkta noteikumiem. Visi pieteikumu iesniedzēji vai ieinteresētās personas, kam šķiet, ka pret tām ir netaisnīga attieksme, ka tās ir diskriminētas vai citādi aizskartas, šai iestādei var iesniegt sūdzību. Pamatojoties uz sūdzību vai, vajadzības gadījumā, pēc savas iniciatīvas regulatīvā iestāde, cik ātri iespējams, izlemj, kādi pasākumi veicami, lai novērstu nevēlamās tendences šajos tirgos. Lai nodrošinātu vajadzīgo kontroli, ko veic tiesas, un vajadzīgo sadarbību starp dalībvalsts regulatīvajām iestādēm, piemēro minētās direktīvas 30. panta 6. punktu un 31. pantu.”
5 Direktīvas 91/440 II pielikumā ir uzskaitītas būtiskās funkcijas, kas ir paredzētas šīs direktīvas 6. panta 3. punktā:
“– dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu licencēšanas sagatavošana un ar to saistīto lēmumu pieņemšana, tostarp atsevišķu licenču piešķiršana,
– to lēmumu pieņemšana, kas attiecas uz sliežu ceļu piešķīrumu, ieskaitot pieejamības definīciju un vērtējumu, kā arī atsevišķu sliežu ceļu piešķīrumu,
– to lēmumu pieņemšana, kas attiecas uz infrastruktūras maksām,
– tās publisko pakalpojumu saistību izpildes uzraudzība, ko prasa sakarā ar dažu pakalpojumu sniegšanu.”
Direktīva 2001/14
6 Direktīvas 2001/14 preambulas 12., 16., 20., 40. un 46. apsvērumā ir noteikti šādi šīs direktīvas mērķi:
(12) Dalībvalstu norādītajās robežās maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas shēmām būtu jārosina dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājus uzlabot savu infrastruktūru.
[..]
(16) Maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas shēmām būtu jāļauj uzņēmējiem godīgi konkurēt dzelzceļa pakalpojumu sniegšanā.
[..]
(20) Ir vēlams dot infrastruktūras pārvaldītājiem noteiktu rīcības brīvību, lai varētu efektīvāk izmantot infrastruktūru.
[..]
(40) Dzelzceļa infrastruktūra ir dabisks monopols; tādēļ jāstimulē infrastruktūras pārvaldītāji samazināt izmaksas un efektīvi apsaimniekot savu infrastruktūru.
[..]
(46) Dzelzceļa infrastruktūras efektīvai apsaimniekošanai un taisnīgai un nediskriminējošai lietošanai ir jāizveido regulatīvā iestāde, kas pārrauga minēto Kopienas noteikumu ievērošanu un pilda pārsūdzības iestādes funkcijas neatkarīgi no iespējas piemērot tiesu iestāžu uzraudzību.”
7 Saskaņā ar minētās direktīvas 1. panta pirmo daļu:
“Šī direktīva attiecas uz principiem un procedūrām, kas piemērojamas attiecībā uz dzelzceļa infrastruktūras maksas noteikšanu un iekasēšanu un dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu.”
8 Tās pašas direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis izveido maksāšanas sistēmu, ievērojot vadības neatkarību, kas noteikta Direktīvas 91/440/EEK 4. pantā.
Saskaņā ar minēto vadības neatkarības nosacījumu dalībvalstis paredz arī konkrētus maksāšanas noteikumus vai deleģē šādas pilnvaras infrastruktūras pārvaldītājam. Maksu par infrastruktūras lietošanu nosaka un iekasē infrastruktūras pārvaldītājs.
2. Ja infrastruktūras pārvaldītājs savas juridiskās formas, uzbūves vai lēmumu pieņemšanas funkciju dēļ ir atkarīgs no kāda dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma, tad šajā nodaļā aprakstītās funkcijas, kas nav maksas iekasēšana, veic maksājumu organizācija, kas savā juridiskajā formā, uzbūvē un lēmumu pieņemšanā nav atkarīga ne no viena dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma.”
9 Direktīvas 2001/14 6. pantā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis izstrādā nosacījumus, attiecīgā gadījumā ieskaitot priekšapmaksas nosacījumus, lai nodrošinātu, ka normālos uzņēmējdarbības apstākļos un saprātīgā laikposmā infrastruktūras pārvaldītāja grāmatvedības rēķinos ienākumiem no infrastruktūras maksas, citas saimnieciskās darbības un valsts iemaksām, no vienas puses, jābūt vismaz līdzsvarā ar infrastruktūras izdevumiem, no otras puses.
Neskarot lietotāja iespējamo ilgtermiņa mērķi segt visu transporta veidu infrastruktūras izmaksas, pamatojoties uz dažādo transporta veidu godīgu, nediskriminējošu konkurenci, kur dzelzceļa transports spēj konkurēt ar citiem transporta veidiem, saskaņā ar 7. un 8. pantā noteikto maksāšanas sistēmu dalībvalsts var prasīt, lai infrastruktūras pārvaldītājs savelk rēķinus bez valsts finansējuma.
2. Infrastruktūras pārvaldītājus, pienācīgi ievērojot drošību un vajadzību uzturēt un uzlabot infrastruktūras pakalpojumu kvalitāti, stimulē samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas lielumu.
3. Dalībvalstis nodrošina, ka 2. punkta nosacījumu īsteno vai nu ar tādām līgumsaistībām starp kompetento iestādi un infrastruktūras pārvaldītāju, kas aptver vismaz trīs gadu ilgu laikposmu un paredz valsts finansējumu, vai ar attiecīgu reglamentējošu pasākumu ieviešanu, kas paredz arī atbilstīgās pilnvaras.
[..]
5. Izstrādā izmaksu sadalījuma noteikšanas metodi. Dalībvalstis var prasīt tās iepriekšēju apstiprināšanu. Šī metode laiku pa laikam būtu jāaktualizē, lai tā atbilstu vislabākajai starptautiskajai praksei.”
10 Šīs direktīvas 7. panta 3.–5. punktā ir noteikts:
“3. Neierobežojot 4. vai 5. punktu, vai 8. pantu, maksu par minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām nosaka tādu, kādas ir tiešās izmaksas, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus.
4. Infrastruktūras maksā var ietvert maksu, kas atspoguļo jaudas nepietiekamību kādā skaidri nosakāmā infrastruktūras daļā pārslodzes laikposmos.
5. Infrastruktūras maksas lielumu var mainīt, lai ņemtu vērā izmaksas, kas radušās vilcienu satiksmes izraisītās ietekmes uz vidi dēļ. Šādas izmaiņas diferencē atbilstīgi izraisītās ietekmes apjomam.”
11 Minētās direktīvas 8. panta 1. un 2. punkts ir formulēti šādi:
“1. Lai pilnībā segtu infrastruktūras pārvaldītājam radušās izmaksas, ja tirgus situācija to pieļauj, dalībvalsts var piedzīt uzcenojumus, pamatojoties uz efektīviem, caurskatāmiem un nediskriminējošiem principiem, vienlaikus garantējot optimālu konkurētspēju, jo īpaši dzelzceļa kravu starptautisko pārvadājumu jomā. Maksas iekasēšanas sistēmā ievēro dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu sasniegto produktivitātes pieaugumu.
Maksas līmenis tomēr nedrīkst liegt lietot infrastruktūru tādām tirgus daļām, kas spēj segt vismaz tās izmaksas, kas tieši radušās dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas dēļ, kā arī peļņas normu, ko pieļauj tirgus situācija.
2. Attiecībā uz konkrētiem ieguldījumu projektiem, kas tiks veikti nākotnē vai ir pabeigti ne agrāk kā 15 gadus pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā, infrastruktūras pārvaldītājs var noteikt vai turpināt noteikt augstāku maksu, pamatojoties uz šādu projektu ilgtermiņa izmaksām, ja tie palielina efektivitāti un/vai izmaksu lietderību un ja tos citādi nevar vai nebūtu iespējas īstenot. Šādos maksas iekasēšanas noteikumos var ietvert arī vienošanos par dalītu tā riska uzņemšanos, kas saistīts ar jaunajiem ieguldījumiem.”
12 Tās pašas direktīvas 9. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Neierobežojot Līguma 81., 82., 86. un 87. pantu un neatkarīgi no šīs direktīvas 7. panta 3. punkta, visām atlaidēm no tās maksas, ko par jebkādiem pakalpojumiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam piemēro infrastruktūras pārvaldītājs, jāatbilst šajā pantā izklāstītajiem kritērijiem.”
13 Saskaņā ar Direktīvas 2001/14 14. panta 1. un 2. punktu:
“1. Dalībvalstis var izstrādāt vispārīgus dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanas principus, vienlaikus respektējot Direktīvas 91/440/EEK 4. pantā noteikto vadības neatkarību. Ir jāizstrādā konkrēti jaudas iedalīšanas noteikumi. Infrastruktūras pārvaldītājs veic jaudas iedalīšanu. Jo īpaši infrastruktūras pārvaldītājs nodrošina, ka infrastruktūras jaudu iedala taisnīgi un bez diskriminācijas, un saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem.
2. Ja infrastruktūras pārvaldītājs savas juridiskās formas, uzbūves vai lēmumu pieņemšanas funkciju dēļ ir atkarīgs no kāda dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma, tad 1. punktā minētās un šajā nodaļā aprakstītās funkcijas veic par jaudas iedalīšanu atbildīga iestāde, kas savā juridiskajā formā, uzbūvē un lēmumu pieņemšanā nav atkarīga ne no viena dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma.”
14 Šīs direktīvas 30. pantā ar nosaukumu “Regulatīvā iestāde” ir paredzēts:
“1. [..] dalībvalstis izveido regulatīvo iestādi. [..] Iestāde darbojas saskaņā ar šajā pantā izklāstītajiem principiem, kas ļauj pārsūdzības un regulatīvās funkcijas piešķirt atsevišķām struktūrām.
2. Pretendentam ir tiesības iesniegt apelāciju regulatīvajā iestādē, ja tas uzskata, ka notikusi netaisnība, diskriminācija vai pretendents ir cietis jebkādā citā veidā, un jo īpaši var pārsūdzēt lēmumus, ko pieņēmis infrastruktūras pārvaldītājs vai, attiecīgā gadījumā, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums par:
[..]
3. Regulatīvā iestāde nodrošina, ka infrastruktūras pārvaldītāja noteiktā maksa atbilst II nodaļas prasībām un nav diskriminējoša. [..]
4. Regulatīvajai iestādei ir tiesības prasīt attiecīgu informāciju no infrastruktūras pārvaldītāja, pretendentiem un jebkuras iesaistītās trešās puses attiecīgajā dalībvalstī, un šī informācija ir jāsniedz bez liekas kavēšanās.
5. Regulatīvajai iestādei ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc visas tās informācijas saņemšanas, kas attiecas uz jebkuru sūdzību, ir jāpieņem lēmums un jārīkojas, lai stāvokli uzlabotu.
Neskarot 6. punktu, regulatīvās iestādes lēmums ir saistošs visām pusēm, uz ko lēmums attiecas.
[..]”
Vācijas tiesības
15 1993. gada 27. decembra Vispārīgā dzelzceļa likuma (Allgemeines Eisenbahngesetz; BGBl. I, 2378. lpp., 2396. lpp.), kas grozīts ar 2009. gada 29. jūlija likumu (BGBl. I, 2542. lpp.; turpmāk tekstā – “Vispārīgais dzelzceļa likums”), 5.a panta 2. punktā ir paredzēts:
“Īstenojot savas funkcijas, dzelzceļa uzraudzības iestādes attiecībā uz tiem, kam ir saistoši 5. panta 1. punktā minētie noteikumi, var noteikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu konstatētos pārkāpumus un nepieļautu turpmākus 5. panta 1. punktā paredzēto noteikumu pārkāpumus.”
16 Vispārīgā dzelzceļa likuma 9.a panta 1. punktā ir noteikts:
“1) Valsts dzelzceļa pārvaldītājiem ir jābūt neatkarīgiem no dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem juridiskā, organizatoriskā un lēmumu pieņemšanas ziņā, ciktāl attiecīgie lēmumi ir saistīti ar sliežu ceļu piešķiršanu un maksas iekasēšanu. Lai sasniegtu pirmajā teikumā norādītos mērķus, ir nepieciešams:
1. to dzelzceļa uzņēmumu starpā, kas vienlaikus ir dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi un dzelzceļa pārvaldītāji, nošķirt abas minētās darbības, lai katru no tām uzticētu vienai vai vairākām atšķirīgām sabiedrībām;
2. piešķirt starp dzelzceļa pārvaldītājiem un trešajām personām noslēgtajiem līgumiem tādu formu, kas garantētu pirmajiem minētajiem to organizatorisko autonomiju;
3. neatļaut dzelzceļa pārvaldītāja personālam, kas nepilda amata pienākumus dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumos, pieņemt lēmumus par pakalpojuma grafiku, sliežu ceļu piešķīrumu un maksas iekasēšanu;
4. uzskatīt par neatļautiem norādījumus, ko trešās personas dod dzelzceļa pārvaldītājam vai tā personālam saistībā ar lēmumiem par pakalpojuma grafiku, sliežu ceļu piešķīrumu un maksas iekasēšanu;
5. izstrādāt, uzturēt un publicēt uzņēmumos 9. panta 1. punkta pirmā teikuma 2. un 3. apakšpunkta izpratnē noteikumus, kas liegtu trešajām personām, kas nepieder dzelzceļa pārvaldītājam, ietekmēt lēmumus par pakalpojuma grafiku, sliežu ceļu piešķīrumu un maksas iekasēšanu; šajos noteikumos konkrēti uzskaitāmi īpašie pienākumi, kas noteikti darba ņēmējiem, lai nepieļautu šādas ietekmes rašanos; dzelzceļa pārvaldītājiem tostarp ir pienākums pēc kompetentās regulatīvās iestādes pieprasījuma paziņot tai tā pārstāvja vārdu, kurš gādā par šo noteikumu ievērošanu; pēdējam minētajam katru gadu kompetentajai uzraudzības iestādei ir jāiesniedz ziņojums par to, kādas problēmas radušās un kādi pasākumi veikti, lai tās novērstu;
6. iecelt atšķirīgas personas uzņēmumu 9. panta 1. punkta pirmā teikuma 2. un 3. apakšpunkta izpratnē uzraudzības padomes locekļu amatos; tādējādi dzelzceļa pārvaldītāja uzraudzības padomē nevar atrasties nedz personas, kas ir uzņēmumu 9. panta 1. punkta pirmā teikuma 2. un 3. apakšpunkta izpratnē uzraudzības padomes locekļi, nedz to personāla locekļi; šis noteikums attiecas arī uz cita veida mātessabiedrības dalību.”
17 Šī likuma 14. panta 4. punktā ir paredzēts:
“Dzelzceļa pārvaldītājiem ir jānosaka savi tarifi atbilstoši rīkojumam, kas izdots saskaņā ar 26. panta 1. punkta 6. un 7. apakšpunktu, lai kompensētu izmaksas, kas viņiem radušās, sniedzot noteikumos paredzētos pakalpojumus 1. punkta pirmā teikuma izpratnē, kā arī peļņas normu, ciktāl tirgus situācija to pieļauj. Šādi rīkodamies, viņi var saņemt uzcenojumus attiecībā uz dzelzceļa pakalpojuma sniegšanas tiešajām izmaksām, turklāt ir pieļaujama diferenciācija starp pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem lielā attālumā, pasažieru pārvadājumiem nelielā attālumā vai kravas pārvadājumiem, kā arī atkarībā no šo transporta pakalpojumu tirgus daļām, garantējot konkurētspēju, it īpaši attiecībā uz starptautiskajiem preču pārvadājumiem pa dzelzceļu. Maksājumu līmenis tomēr saistībā ar otro teikumu kādā tirgus segmentā nedrīkst pārsniegt izmaksas, kas tieši radušās dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas dēļ, kā arī peļņas normu, ko pieļauj tirgus situācija. Rīkojumā, kas ir izdots saskaņā ar 26. panta 1. punkta 6. un 7. apakšpunktu:
1. atkāpes no maksājuma summas noteikšanas saskaņā ar pirmo teikumu var atļaut, ja izmaksas tiek nosegtas citādi, vai
2. kompetentajai uzraudzības iestādei var atļaut ar vispārēju lēmumu un, konsultējoties ar Federālo elektroenerģijas, gāzes, telekomunikāciju, pasta un dzelzceļa aģentūru (regulatīvo iestādi), atbrīvot visus dzelzceļa pārvaldītājus no pirmajā teikumā izklāstīto prasību ievērošanas.”
18 Minētā likuma14.c pantā ir noteikts:
“(1) Pildot savus pienākumus, regulatīvā iestāde attiecībā uz valsts dzelzceļa infrastruktūras uzņēmumiem var veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu konstatētos ar dzelzceļa infrastruktūras pieeju saistīto dzelzceļa tiesību aktu pārkāpumus un nepieļautu šādu pārkāpumu atkārtošanos nākotnē.
(2) Tiem, kam ir tiesības piekļūt infrastruktūrai, valsts dzelzceļa infrastruktūras uzņēmumiem un to personālam ir jāatļauj regulatīvajai iestādei un tās pārstāvjiem, kas pilda savus amata pienākumus,
1. iekļūt tirdzniecības telpās un iekārtās parastajos darba laikos un
2. iepazīties ar grāmatām, tirdzniecības dokumentiem, datnēm un citiem dokumentiem un tos saglabāt piemērotos datu nesējos.
(3) Tiem, kam ir tiesības piekļūt infrastruktūrai, valsts dzelzceļa infrastruktūras uzņēmumiem un to personālam ir jāsniedz regulatīvajai iestādei un tās pārstāvjiem:
1. visa informācija,
2. visi pierādījumi,
3. visi palīglīdzekļi un palīgpakalpojumi, kas vajadzīgi to amata pienākumu izpildei.
Šie noteikumi attiecas arī uz norisošām vai jau noslēgtām sarunām par infrastruktūras lietošanas maksājumiem un citiem maksājumiem. Sniegtajām ziņām jābūt patiesām un sniegtām labticīgi. Ikviens, kam jāsniedz ziņas, var atteikties atbildēt uz jautājumiem, ja atbilde varētu viņam pašam vai kādai no personām, kas minētas Civilprocesa kodeksa 383. panta 1. punkta 1.–3. apakšpunktā, radīt kriminālvajāšanas risku vai iespēju, ka tiks sākta procedūra par administratīvu pārkāpumu.
(4) Saskaņā ar šo likumu regulatīvā iestāde var likt izpildīt savus rīkojumus atbilstoši noteikumiem, kas reglamentē administratīvo pasākumu izpildi. Kavējuma naudas summa var sasniegt EUR 500 000.”
19 Līguma par kontroles pārņemšanu un peļņas izmaksu, kas 1999. gada 1. jūnijā noslēgts starp Deutsche Bahn AG (turpmāk tekstā – “DB AG”) un Deutsche Bahn Netz AG (turpmāk tekstā – “DB Netz”), grozītajā līguma 2005. gada 2. maija versijā, 1. pantā ar virsrakstu “[DB Netz] pārvaldība” ir noteikts:
“Netiek izdarīta atkāpe no [DB Netz] juridiskās un organizatoriskās neatkarības principa saistībā ar lēmumiem par pakalpojuma grafiku, sliežu ceļu piešķīrumu un maksas iekasēšanu. [DB AG] nedos nekādus norādījumus, kas varētu apdraudēt šo principu.”
20 Saskaņā ar 4. pantu ar virsrakstu “Lēmumu pieņemšana” DB Netz valdes reglamentā, kura grozījumi stājās spēkā 2005. gada 9. maijā:
“[..]
3. Valdes locekļi, kas pilda amata pienākumus dzelzceļa transporta uzņēmumos, kuri ir saistīti ar [DB Netz], vai ar to saistītos uzņēmumos, nepiedalās balsošanā, kad tiek pieņemti lēmumi par pakalpojuma grafiku, sliežu ceļu piešķīrumu un maksas iekasēšanu. Viņi nevar arī piedalīties šo lēmumu sagatavošanā.”
Pirmstiesas procedūra un tiesvedība Tiesā
21 2007. gada maijā Komisija Vācijas iestādēm nosūtīja anketu, lai pārbaudītu, vai Vācijas Federatīvā Republika ir transponējusi Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvu 2001/12 un Direktīvu 2001/13/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 95/18/EK par dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu licencēšanu (OV L 75, 26. lpp.), un Direktīvu 2001/14. Minētā dalībvalsts atbildēja ar 2007. gada 25. septembra vēstuli, kā arī papildus ar [2007. gada] 14. decembra vēstuli.
22 2008. gada 26. jūnija vēstulē Komisija norādīja uz atšķirībām starp Vācijas dzelzceļa tiesību aktiem un Direktīvu 91/440, Padomes 1995. gada 19. jūnija Direktīvu 95/18/EK par dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu licencēšanu (OV L 143, 70. lpp.), kā arī Direktīvu 2001/14 un brīdināja Vācijas Federatīvo Republiku, ka ir jāievēro to prasības.
23 Šī dalībvalsts ar 2008. gada 22. oktobra vēstuli atbildēja uz šo brīdinājumu.
24 2009. gada 24. februārī Komisija Vācijas Federatīvajai Republikai nosūtīja papildu brīdinājuma vēstuli, kurā pārmeta tai jaunus direktīvas pārkāpumus, kas pamatoti ar Direktīvu 2001/14 un Direktīvu 91/440, attiecībā uz maksas iekasēšanu par infrastruktūru un Vācijas regulatīvās iestādes pilnvarām.
25 Vācijas Federatīvā Republika ar 2009. gada 17. aprīļa vēstuli atbildēja uz šo papildu brīdinājumu.
26 Ar 2009. gada 9. oktobra vēstuli Komisija šai dalībvalstij nosūtīja argumentētu atzinumu, aicinot šo dalībvalsti veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu minētā atzinuma prasības divu mēnešu termiņā pēc tā saņemšanas.
27 Vācijas Federatīvā Republika ar 2009. gada 3. decembra vēstuli atbildēja uz šo argumentēto atzinumu, apstrīdot Komisijas saistību neizpildes pārmetumu pamatotību.
28 Tā kā šīs dalībvalsts atbilde Komisiju neapmierināja, tā izlēma celt šo prasību.
29 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 19. maija rīkojumu Čehijas Republikai un Itālijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Vācijas Federatīvās Republikas prasījumu atbalstam.
Par prasību
Par iebildumu, kas ir saistīts ar iestādes, kurai ir uzticēts veikt Direktīvas 91/440 II pielikumā uzskaitītās būtiskās funkcijas, neatkarību
Lietas dalībnieku argumenti
30 Komisija apgalvo, ka iestādei, kurai ir uzticētas Direktīvas 91/440 II pielikumā minētās būtiskās funkcijas, ir jābūt ne tikai juridiski neatkarīgai no uzņēmuma, kas sniedz dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus, bet arī neatkarīgai no tā saimnieciskā aspektā.
31 Šajā ziņā tā apgalvo, ka, lai arī Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktā nav skaidri prasīts, lai iestāde, kurai ir uzticēta šo būtisko funkciju izpilde, būtu “neatkarīga” no sabiedrībām, kas sniedz dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus, šai noteikumā lietotais jēdziens “uzņēmums” saskaņā ar Tiesas judikatūru tomēr esot interpretējams kā tāds, kas attiecas uz visām tām iestādēm, kas, pat ja tās ir juridiski nošķirtas, darbojas kā “ekonomisks veselums”.
32 Komisija uzskata, ka Direktīvas 91/440 6. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka būtiskās funkcijas, ko veic infrastruktūras pārvaldītājs, ir jānodrošina iestādei, kura ir nošķirta no dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem ne tikai no tiesību viedokļa, bet arī neatkarīga no tiem organizatoriskā un lēmumu pieņemšanas ziņā.
33 Pēc tam Komisija norāda, ka tad, ja minētās būtiskās funkcijas veic sabiedrība, kas ir atkarīga no kādas dzelzceļa holdinga sabiedrības, kā tas ir DB Netz gadījumā, ir jāizvērtē, cik lielā mērā un kādos apstākļos šī sabiedrība, kura ir dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājs, kam ir uzdots pildīt šīs pašas būtiskās funkcijas, ir uzskatāma par “neatkarīgu” no uzņēmuma, kurš sniedz dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus, proti, no holdinga sabiedrības un no tās atkarīgajām sabiedrībām, kas nodrošina pasažieru un preču pārvadājumus, lai gan tās pieder vienai un tai pašai grupai.
34 Vācijas Federatīvā Republika neesot paredzējusi efektīvus mehānismus, ar kuriem garantēt dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāja DB Netz neatkarību organizatoriskā un lēmumu pieņemšanas ziņā un to, ka pēdējais minētais neatkarīgi pilda būtiskās funkcijas, kas ir uzskaitītas Direktīvas 91/440 II pielikumā. Komisija no tā secina, ka šī dalībvalsts nav izpildījusi saistības, kas tai noteiktas šīs direktīvas 6. panta 3. punktā un II pielikumā, kā arī Direktīvas 2001/14 4. panta 2. punktā un 14. panta 2. punktā.
35 Lai pārbaudītu, vai dalībvalstis spēj pierādīt, ka to nacionālās dzelzceļa holdinga sabiedrības vai citas to regulatīvās iestādes nodrošina vajadzīgo minēto būtisko funkciju neatkarību un ka ir novērsti interešu konflikti, Komisija kopš 2006. gada esot darījusi zināmus kritērijus, uz kuriem pamatojoties tā pārbauda Direktīvā 2001/14 prasīto neatkarību un pasākumus, kas ir paredzēti, lai garantētu šo neatkarību. Runa bija par kritērijiem, kas ir minēti 5. pielikumā Komisijas dienestu darba dokumentam, kurš ir pievienots Komisijas 2006. gada 3. maija ziņojumam Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par pirmās dzelzceļa tiesību aktu paketes īstenošanu (COM(2006) 189) (turpmāk tekstā – “5. pielikums”).
36 Šajā ziņā Komisija norāda, pirmkārt, ka neatkarības pienākuma ievērošana ir jākontrolē neatkarīgai iestādei, piemēram, dzelzceļa regulatoram vai trešajai personai. Konkurentiem būtu jādod iespēja sūdzēties gadījumos, kad netiek ievērots neatkarības pienākums. Komisija uzskata, ka Vācijas Federatīvā Republika nav ievērojusi ne vienu, ne otru noteikumu.
37 Komisija uzskata, ka no Vispārīgā dzelzceļa likuma 5.a panta izriet, ka Eisenbahn‑Bundesamt (Federālais dzelzceļa birojs) ir tiesīgs tikai piemērot noteikumus par neatkarību, kas jau ir ierakstīti Vācijas tiesībās, tādus kā šī likuma 9.a pantā minētie. Eisenbahn‑Bundesamt nav nekādu pilnvaru attiecībā uz struktūrpasākumu noteikšanu, piemēram, holdinga sabiedrības organizatoriskās struktūras maiņu vai lēmumiem par infrastruktūras pārvaldītāja organizatorisko struktūru saistībā ar holdinga sabiedrību, vai par tādu vadītāju aizstāšanu, kuri neatbilst neatkarības kritērijam, vai arī par Direktīvas 91/440 II pielikumā uzskaitīto būtisko funkciju pārvaldības organizatorisko procesu maiņu.
38 Otrkārt, Komisija uzskata, ka ir jāpastāv likumiskām vai vismaz līgumiskām normām saistībā ar neatkarību attiecībās starp holdinga sabiedrību un iestādi, kam ir uzdots pildīt šīs būtiskās funkcijas, starp pēdējo minēto iestādi un citiem grupas uzņēmumiem, kuri sniedz dzelzceļa pakalpojumus, vai citām instancēm, kuras atrodas minētās holdinga sabiedrības kontrolē, proti, iestādes, kam uzdots pildīt būtiskās funkcijas, akcionāru pilnsapulci.
39 Komisija apgalvo, ka Vispārīgā dzelzceļa likuma 9.a pants, kurā ir ar neatkarību saistītas normas, kā arī noteikumi par dzelzceļa holdinga sabiedrības reglamentu, piemēram, 1. panta 3. punkts līgumā par kontroles pārņemšanu un peļņas izmaksu, kas aizliedz DB AG dot norādījumus, kuri apdraudētu DB Netz juridisko un organizatorisko neatkarību saistībā ar lēmumiem par pakalpojuma grafiku, sliežu ceļu piešķīrumu un maksas iekasēšanu, ir aizsargpasākumi, ar kuriem vien tomēr vēl nepietiek, lai garantētu Direktīvas 91/440 II pielikumā uzskaitīto būtisko funkciju neatkarību, izvairītos no interešu konfliktiem un atbrīvotu iestādi, kurai ir uzticēts veikt šīs būtiskās funkcijas, no holdinga sabiedrības kontroles.
40 Treškārt, Komisija uzskata, ka holdinga sabiedrības valdes locekļiem un citu holdinga sabiedrības uzņēmumu locekļiem nevajadzētu ietilpt tās iestādes valdē, kurai ir uzticēts veikt Direktīvas 91/440 II pielikumā uzskaitītās būtiskās funkcijas.
41 Komisija uzskata, ka būtu grūti apgalvot, ka tās iestādes valde, kurai ir uzticēts veikt minētās būtiskās funkcijas, lēmumu pieņemšanas ziņā varētu būt neatkarīga no holdinga sabiedrības valdes, ja abās šajās valdēs ir vienas un tās pašas personas. Komisija atzīmē, ka neviena likuma norma nekavē šāda stāvokļa rašanos.
42 Ceturtkārt, neviena norma neliedz tās iestādes administratoriem, kam ir uzdots veikt Direktīvas 91/440 II pielikumā uzskaitītās būtiskās funkcijas, un vadošajiem darbiniekiem, kuri veic būtiskas funkcijas, pēc samērīga gadu skaita, kopš viņi ir aizgājuši no minētās iestādes, pieņemt vadošā darbinieka amatu holdinga sabiedrībā vai citās instancēs, kas atrodas tās kontrolē.
43 Šādas normas nudien Vācijas tiesībās nepastāv, un praksē daudzi DB Netz vadītāji no šīs iestādes ir pārgājuši darbā uz holdinga sabiedrību vai citām meitassabiedrībām.
44 Piektkārt, Komisija apgalvo, ka tās iestādes valde, kam ir uzticēts veikt Direktīvas 91/440 II pielikumā uzskaitītās būtiskās funkcijas, ir jāieceļ saskaņā ar skaidri noteiktiem nosacījumiem un ar juridiskām saistībām, kas garantētu pilnīgu tās pieņemto lēmumu neatkarību. Tā būtu jāieceļ un jāatsauc neatkarīgas iestādes kontrolē.
45 Sestkārt, Komisija apgalvo, ka iestādei, kam ir uzticēts veikt šīs būtiskās funkcijas, vajadzētu būt ar paša personālu un atrasties atsevišķās telpās vai ar aizsargātu pieeju. Šīs iestādes reglamentā vai tās noslēgtajos darba līgumos vajadzētu skaidri norādīt, ka kontaktiem ar holdinga sabiedrību un citām tās kontrolē esošajām sabiedrībām ir jāaprobežojas tikai ar oficiālu saziņu, kas ir saistīta ar minēto būtisko funkciju izpildi. Pieejai informācijas sistēmām jābūt aizsargātai tā, lai nodrošinātu šo pašu būtisko funkciju neatkarību.
46 Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka Direktīvas 2001/14 4. panta 2. punkts un 14. panta 2. punkts prasa nevis pilnīgu saimniecisko neatkarību, bet tikai infrastruktūras pārvaldītāja neatkarību juridiskā, organizatoriskā vai lēmumu pieņemšanas ziņā, kas attiecas uz dažu skaidri noteiktu lēmumu pieņemšanu, piemēram, par sliežu ceļu piešķiršanu un infrastruktūras maksas iekasēšanu saskaņā ar Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktu, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas II pielikumu.
47 Minētā dalībvalsts apgalvo, ka neatkarības pierādījuma pārbaudes kritēriji, ko paredz 5. pielikums, nesakrīt ar šai lietai būtiskajām saistošajām normām, kas ir noteiktas Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktā, šīs direktīvas II pielikumā, kā arī Direktīvas 2001/14 4. panta 2. punktā un 14. panta 2. punktā. Turklāt dokuments, kurā ir ietverts šis 5. pielikums, neesot publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un līdz ar to neesot juridiski saistošs akts. Līdz ar to uz minēto 5. pielikumu šai tiesvedībā nevarot atsaukties.
48 Itālijas Republika iestājās lietā, tikai atbalstot Vācijas Federatīvās Republikas argumentus saistībā ar tās atbildi uz šo Komisijas iebildumu.
49 Itālijas Republika atgādina, ka nošķirtības pienākums, ko paredz Savienības likumdevējs, attiecībā uz dzelzceļa pārvadājumu funkcijām un infrastruktūras pārvaldību pēc sava rakstura ir saistīts ar grāmatvedību.
50 Šī dalībvalsts uzsver, ka Komisija attiecībā uz holdinga sabiedrības modeli aizstāv pretrunīgu pieeju, jo tā nonāk pie nesaderības prezumpcijas, ciktāl šis modelis ir juridiski atzīts, bet var būt saderīgs ar Direktīvu 91/440 un Direktīvu 2001/14 tikai tajā gadījumā, ja holdinga sabiedrībai nav vai tā neīsteno nevienu no šādai holdinga sabiedrībai raksturīgajām prerogatīvām.
51 Savienības tiesību aktos nekādā veidā neesot iecerēts ieviest pienākumu nošķirt īpašuma struktūras vai organizācijas režīmus, kam pārvaldības autonomijas aspektā būtu līdzvērtīgas sekas, bet gan iecere esot bijusi ievērot un nodrošināt rīcības brīvību dalībvalstīm un uzņēmumiem, kas vēlas pieņemt dažādus organizācijas modeļus.
52 Itālijas Republika, ņemot vērā gan minēto tiesību aktu formulējumu, gan mērķi, apstrīd Komisijas piedāvāto argumentu, ka Direktīvas 91/440 II pielikumā paredzētās būtiskās funkcijas būtu jāuztic iestādēm, kas nepieder grupai, kurā ietilpst dzelzceļa uzņēmums.
Tiesas vērtējums
53 Ar savu iebildumu Komisija pārmet Vācijas Federatīvajai Republikai, ka tā nav veikusi īpašus pasākumus, kas ļautu nodrošināt dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāja DB Netz neatkarību, kam ir uzticētas atsevišķas Direktīvas 91/440 II pielikumā paredzētās būtiskās funkcijas, kaut gan DB Netz pieder holdinga sabiedrībai DB AG, kurā ietilpst dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi.
54 Komisija uzskata, ka, lai būtu garantēta šīs iestādes neatkarība juridiskā, organizatoriskā un lēmumu pieņemšanas ziņā Direktīvas 2001/14 4. panta 2. punkta un 14. panta 2. punkta nozīmē, ir nepieciešams, ka attiecīgā dalībvalsts pieņem īpašus un detalizētus noteikumus, piemēram, tādus, kādi izriet no 5. pielikuma.
55 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 91/440 6. panta 1. un 2. punktā ir prasīts nošķirt tikai grāmatvedības uzskaiti attiecībā uz dzelzceļa uzņēmumu veiktajām pārvadājumu darbībām un dzelzceļa infrastruktūras pārvaldības darbībām, un nošķiršanu attiecībā uz darbībām, kas ir saistītas ar dzelzceļa uzņēmumu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu, un darbībām, kuras ir saistītas ar dzelzceļa infrastruktūras pārvaldību, var veikt, veidojot skaidri nošķirtas nodaļas vienotā uzņēmumā, kā tas ir holdinga sabiedrības gadījumā.
56 Tomēr Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, lai garantētu taisnīgu un nediskriminējošu piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai, dalībvalstis veic pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka šīs direktīvas II pielikumā iekļautās būtiskās funkcijas uztic iestādēm vai sabiedrībām, kas pašas nesniedz nekādus dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus, un neatkarīgi no paredzētajām organizatoriskajām struktūrām ir jāpierāda, ka šis mērķis ir sasniegts.
57 Katrā ziņā Direktīvas 2001/14 4. panta 2. punktā un 14. panta 2. punktā ir paredzēts, ka iestādes, kam ir uzdots veikt maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas funkciju, ir neatkarīgas juridiskā, organizatoriskā un lēmumu pieņemšanas ziņā.
58 Šajā gadījumā DB Netz kā dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājs ir integrēts uzņēmumā DB AG, kas kā holdinga sabiedrība uzrauga arī dzelzceļa uzņēmumus. Tādējādi, lai varētu uzņemties veikt maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas funkcijas, DB Netz ir jābūt neatkarīgam no DB AG juridiskā, organizatoriskā un lēmumu pieņemšanas ziņā.
59 Šajā ziņā netiek apstrīdēts, ka DB Netz, pirmkārt, ir juridiska persona, kas ir nošķirta no DB AG, un, otrkārt, tai ir pašai savas struktūras un resursi, kas nav DB AG struktūras un resursi.
60 Turklāt Komisija savā prasības pieteikumā norāda, ka, lai novērtētu tāda infrastruktūras pārvaldītāja neatkarību lēmumu pieņemšanas ziņā, kas kā DB Netz ir integrēts uzņēmumā, kura dažas vienības ir dzelzceļa uzņēmumi, ir jāpiemēro 5. pielikums.
61 Tādējādi minētajā pielikumā ir paredzēts, ka neatkarības pienākumu ievērošana būtu jākontrolē neatkarīgai iestādei vai trešajai personai, ka būtu jāpastāv likumiskām vai vismaz līgumiskām normām saistībā ar neatkarību, ka būtu jāparedz dubulto funkciju aizliegums dažādu holdinga sabiedrībā ietilpstošu sabiedrību vadības struktūru starpā, ka būtu jānosaka nogaidīšanas laikposms gadījumā, ja vadošie darbinieki pāriet darbā no iestādes, kam ir uzdots veikt Direktīvas 91/440 II pielikumā uzskaitītās būtiskās funkcijas, uz jebkuru citu holdinga sabiedrībā ietilpstošu iestādi, ka dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāja administratoru atsaukšana un iecelšana būtu jāveic citas neatkarīgas iestādes kontrolē un ka iestādei, kam ir uzdots veikt šīs būtiskās funkcijas, būtu jābūt savam personālam un būtu jāatrodas atsevišķās telpās.
62 Pirmkārt, ir jānorāda, ka 5. pielikumam nav juridiski saistoša spēka. Tas nekad nav ticis publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un tika darīts zināms piecus gadus pēc Direktīvas 2001/14 stāšanās spēkā, proti, trīs gadus pēc tās transponēšanai noteiktā termiņa beigām. Tādējādi Direktīvas 91/440 un Direktīvas 2001/14 īstenošanas brīdī šajā pielikumā uzskaitītie kritēriji nepastāvēja. Turklāt neatkarīgi no šīs hronoloģiskās nobīdes minētais pielikums un tajā ietvertie kritēriji netika pārņemti ne Direktīvā 91/440, ne Direktīvā 2001/14, ne arī kādā citā tiesību aktā. Tādējādi dalībvalstij nevar pārmest, ka tā šos kritērijus nav ietvērusi tiesību normās, ar ko ir transponēta Direktīva 91/440 un Direktīva 2001/14.
63 Otrkārt, Komisijas veiktajam salīdzinājumam ar noteikumiem par iekšējo elektroenerģijas tirgu un iekšējo dabasgāzes tirgu nevar piekrist. Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīva 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu (OV L 211, 55. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīva 2009/73/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu (OV L 211, 94. lpp.) piešķir regulatīvajai iestādei plašas prerogatīvas uzraudzības jomā saistībā ar pārvades sistēmas operatora neatkarību. Saskaņā ar abu šo direktīvu 19. panta 2. punktu regulatīvā iestāde var celt iebildumus par pārvades sistēmas operatora vadības un administratīvo struktūru locekļu iecelšanu un atsaukšanu. Šī 19. panta 3. punktā ir paredzēts, ka trīs gadus pirms iecelšanas amatā personām, kas ir atbildīgas par pārvades sistēmas operatora vadību un/vai pārvades sistēmas operatora administratīvo struktūru locekļiem, nevar būt bijuši profesionāli amati vai pienākumi, tieša vai netieša līdzdalība vai uzņēmējdarbības attiecības ar vertikāli integrēto uzņēmumu vai kādu tā daļu, vai to kontrolējošo akcionāru, kas nav pārvades sistēmas operators. Saskaņā ar minētā 19. panta 4. punktu pārvades sistēmas operatora darbinieki nevar pildīt citus pienākumus citā enerģētikas nozares holdinga sabiedrības daļā. Tā paša 19. panta 7. punktā ir paredzēts nesavietojamības laikposms starp funkciju veikšanu pārvades sistēmas operatora iekšienē un darbību, kas ir saistīta ar citu vertikāli integrēta uzņēmuma daļu.
64 Tādējādi šajās abās direktīvās skaidri ir paredzēti noteikumi par nosacījumiem, ar kādiem var veikt darbību pārvades sistēmas operatora sabiedrībā, un par nesavietojamības laikposmiem, kā tas nav Direktīvas 2001/14 gadījumā, kurā nav precizēti kritēriji, kas attiecas uz neatkarību, kāda ir jānodrošina starp infrastruktūras pārvaldītāju, kam ir uzticēts veikt Direktīvas 91/440 II pielikumā uzskaitītās būtiskās funkcijas, un dzelzceļa uzņēmumiem, līdz ar to šie kritēriji nevar izrietēt no Direktīvas 91/440 un Direktīvas 2001/14 un Vācijas Federatīvajai Republikai nevar likt tos ievērot.
65 Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka no 5. pielikuma izrietošo kritēriju netransponēšana Vācijas tiesībās pati par sevi nevar likt secināt, ka DB Netz kā infrastruktūras pārvaldītājs lēmumu pieņemšanas ziņā nav neatkarīgs no DB AG.
66 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai pienākumu neizpildes procedūras ietvaros atbilstoši LESD 258. pantam Komisijai ir jāpierāda, ka pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde. Tādējādi tai ir jāsniedz Tiesai informācija, kas ir vajadzīga, lai tā pārbaudītu, vai pastāv pienākumu neizpilde, bez tiesībām pamatoties uz jebkādu pieņēmumu (it īpaši skat. 2005. gada 26. aprīļa spriedumu lietā C‑494/01 Komisija/Īrija, Krājums, I‑3331. lpp., 41. punkts; 2009. gada 6. oktobra spriedumu lietā C‑335/07 Komisija/Somija, Krājums, I‑9459. lpp., 46. punkts, un 2009. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑390/07 Komisija/Apvienotā Karaliste, 43. punkts).
67 Tomēr Komisija nav sniegusi nekādus konkrētus pierādījumus tam, ka DB Netz nav neatkarīgs no DB AG saistībā ar lēmumu pieņemšanas kārtību.
68 Šajā ziņā no līguma par kontroles pārņemšanu un peļņas izmaksu, kas 1999. gada 1. jūnijā noslēgts starp DB AG un DB Netz, 1. panta, kā arī no DB Netz valdes reglamenta 4. panta izriet, ka atsevišķu šo privāttiesību aktu noteikumu mērķis ir garantēt faktisku DB Netz neatkarību no DB AG lēmumu pieņemšanas ziņā.
69 Tādējādi Komisijai, ņemot vērā ne tikai Direktīvas 91/440 un Direktīvas 2001/14 mērķus, bet arī visus elementus, tostarp privāta rakstura, kas raksturo DB Netz un DB AG attiecības, bija jāpierāda, ka faktiski DB Netz lēmumu pieņemšanas ziņā nav neatkarīgs no DB AG.
70 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas iebildums par iestādes, kam ir uzticēts veikt Direktīvas 91/440 II pielikumā uzskaitītās būtiskās funkcijas, neatkarību ir jānoraida.
Par iebildumu, kas ir saistīts ar maksas iekasēšanu
Lietas dalībnieku argumenti
71 Komisija apgalvo, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi savas saistības, kas tai ir noteiktas saskaņā ar Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punktu un 8. panta 1. punktu.
72 Tā apgalvo, ka Vispārīgā dzelzceļa likuma 14. panta 4. punktā, ar kura palīdzību Vācijas Federatīvā Republika ir transponējusi šos noteikumus, esot nepilnības. Šī norma vēl aizvien neļaujot droši noteikt, pirmkārt, vai ir piemērojams tiešo izmaksu princips, ko paredz Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punkts, vai kopējo izmaksu princips, kuru paredz šīs direktīvas 8. panta 1. punkts, un, otrkārt, kādos apstākļos ir jāpiemēro viens vai otrs šis princips.
73 Turklāt šī dalībvalsts acīmredzami ir izvēlējusies kopējo izmaksu principu. Tādējādi tā nav pilnībā izpildījusi nosacījumus, kam ir jābūt izpildītiem, lai piemērotu Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punktu, un, proti, nav precizējusi apstākļus, kuros būtu jāpārbauda tirgus spēja segt izmaksas, kas būtu jādara, lai pārbaudītu, vai minētās izmaksas var segt visi tirgus segmenti.
74 Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka attiecībā uz konkurētspējas ņemšanu vērā Vācijas tiesiskā regulējuma noteikumi pilnībā atbilst Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punkta pirmā teikuma prasībām. Direktīva 2001/14 faktiski neprasot, lai, pārbaudot tirgus spēju segt izmaksas, konkurētspēja tiktu izvērtēta visos tirgus segmentos. Vispārīgā dzelzceļa likuma 14. panta 4. punktā, ar kuru ir transponēts minētais šīs direktīvas pants, saskaņā ar minētās direktīvas formulējumu un mērķi tikai šīs normas adresātiem ir noteikts pienākums garantēt konkurētspēju, īpaši dzelzceļa kravu starptautisko pārvadājumu jomā. Līdz ar to valsts tiesību akti ievērojot Direktīvas 2001/14 prasības un mērķus.
75 Izmaksas var pilnībā ņemt vērā tad, kad tiek noteikta maksas summa. Tātad DB Netz esot pilnvarots noteikt maksas iekasēšanu tā, lai tiktu kompensētas tās infrastruktūras izmaksas, kas nav nosegtas ar valsts dotācijām.
76 Vācijas Federatīvā Republika noraida Komisijas argumentu, ka Vācijas tiesību akti neparedz Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punktā minēto tirgus segmentu definīciju. Šī dalībvalsts apgalvo, ka tā pilnībā garantē šī normas mērķa lietderīgo iedarbību Vispārīgā dzelzceļa likuma 14. panta 4. punkta trešajā teikumā. Turklāt no normām, kas ir saistītas ar neatkarību cenu noteikšanā, izriet, ka Savienības tiesību akti atstāj tirgū aktīvo uzņēmumu ziņā novērtēt pieprasījuma ietekmi uz fiskālo kapacitāti. Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punkts skaidri neparedz nekādas plašākas prasības attiecībā uz pārvadājumu uzņēmumu sniegto informāciju procedūru un kontroles jomā.
77 Čehijas Republika piekrīt Vācijas Federatīvās Republikas argumentiem par to, ka Komisijas minētie noteikumi pēdējā minētajā dalībvalstī ir piemēroti pareizi, un tas attiecas gan uz iebildumiem, kas ir balstīti uz it kā nepareizo attiecīgo Savienības tiesību normu transpozīciju, gan uz iebildumu par it kā pārkāptajiem, kopsakarā aplūkotajiem Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punkta un 8. panta 1. punkta noteikumiem.
78 Īpaši saistībā ar Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punkta pārkāpumu Čehijas Republika uzskata, ka ir jāprecizē jēdziens “izmaksas, kas tieši radušās dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas dēļ”, lai pārbaudītu, vai ir pārkāpti iepriekš minētie noteikumi.
Tiesas vērtējums
79 Ar šo iebildumu Komisija būtībā pārmet Vācijas Federatīvajai Republikai, ka tā nav pieņēmusi tiesību aktus, kuros būtu skaidri norādīts, pirmkārt, vai ir piemērojams tiešo izmaksu princips, ko paredz Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punkts, vai kopējo izmaksu princips, kuru paredz šīs direktīvas 8. panta 1. punkts, un, otrkārt, kādos apstākļos ir jāpiemēro viens vai otrs no šiem principiem.
80 Saskaņā ar Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punktu, neierobežojot šīs direktīvas šī panta 4. vai 5. punktu, vai 8. pantu, maksu par minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām nosaka tādu, kādas ir tiešās izmaksas, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus.
81 Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, lai pilnībā segtu infrastruktūras pārvaldītājam radušās izmaksas, ja tirgus situācija to pieļauj, dalībvalsts var piedzīt uzcenojumus.
82 Jāatgādina, ka viens no Direktīvas 2001/14 ieviestās maksas iekasēšanas sistēmas mērķiem ir nodrošināt infrastruktūras pārvaldītāja veiktās pārvaldības neatkarību. Citiem vārdiem sakot, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 80. punktā, pārvaldītājam maksas iekasēšanas sistēma ir jāizmanto kā pārvaldības instruments. Tādējādi no šīs direktīvas preambulas 12. apsvēruma izriet, ka dalībvalstu norādītajās robežās maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas shēmām būtu jārosina dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāji uzlabot savu infrastruktūru. Lai šādu uzlabojumu veikšana būtu iespējama, minētajiem pārvaldītājiem ir jābūt zināmai rīcības brīvībai, kā tas ir norādīts minētās direktīvas preambulas 20. apsvērumā.
83 Tāpat arī citu Direktīvas 2001/14 noteikumu piemērošanai ir nepieciešams dot infrastruktūras pārvaldītājiem noteiktu rīcības brīvību, lai tos mudinātu efektīvāk izmantot savu infrastruktūru. Šīs direktīvas 8. panta 2. punktā ir noteikts, ka infrastruktūras pārvaldītājs var noteikt vai turpināt noteikt augstāku maksu, pamatojoties uz atsevišķu ieguldījumu projektu ilgtermiņa izmaksām. Minētās direktīvas 9. pantā minētajam pārvaldītājam ir ļauts ieviest uzņēmumu iekasētās maksas atlaižu sistēmas.
84 Jānorāda arī, ka Direktīvas 2001/14 4. panta 1. punktā ir paredzēts kompetences sadalījums starp dalībvalstīm un infrastruktūras pārvaldītāju maksas iekasēšanas sistēmu jomā. Dalībvalstīm ir jānosaka maksas iekasēšanas sistēma, bet maksas noteikšana un tās iekasēšana ir infrastruktūras pārvaldītāja ziņā. Tomēr, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 78. punktā, valsts, lai pilnībā segtu infrastruktūras radītās izmaksas, var piedzīt uzcenojumus, ja tirgus situācija to pieļauj un ja tas neliedz izmantot infrastruktūru tādām tirgus daļām, kas spēj segt vismaz tās izmaksas, kuras tieši radušās dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas dēļ, kā arī peļņas normu.
85 Jākonstatē, ka, lai būtu ievēroti Direktīvas 2001/14 mērķi, infrastruktūras lietošanas maksa, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 77. punktā, ir minimums, kurš atbilst šīs direktīvas 7. panta 3. punktā paredzētajām izmaksām, kas tieši radušās dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas dēļ, un maksimums, kas izriet no infrastruktūras pārvaldītājam radītajām kopējām izmaksām, kā tas ir paredzēts minētās direktīvas 8. panta 1. punktā.
86 Šo abu robežvērtību ietvaros Direktīvā 2001/14 ir paredzēts, ka maksa var atšķirties, ņemot vērā jaudas nepietiekamību, kā tas ir paredzēts šīs direktīvas 7. panta 4. punktā, vai šī 7. panta 5. punktā minētās izmaksas, kas radušās ietekmes uz vidi dēļ, vai arī minētās direktīvas 8. panta 2. punktā paredzētos konkrētos ieguldījumu projektus, kā arī tās 9. pantā paredzētās atlaides.
87 Tādējādi, runājot par Komisijas argumentu, ka Vispārīgā dzelzceļa likuma 14. panta 4. punkts neļauj noteikt, vai ir piemērojams tiešo izmaksu princips, kas ir paredzēts Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punktā, vai minētās direktīvas 8. panta 1. punktā paredzētais kopējo izmaksu princips, ir jānorāda, kā tas ir minēts šī sprieduma 84. un 85. punktā, ka abi šie principi viens otru nevar aizstāt. Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punktā paredzēto sistēmu var izmantot tikai tad, ja tirgus situācija to pieļauj, un, lai pārbaudītu, vai tas tā ir, ir jāveic tirgus izpēte.
88 Šajā gadījumā minētā valsts tiesību norma ļauj pilnībā atgūt radušās izmaksas un sniedz infrastruktūras pārvaldītājam iespēju diferencēt pasažieru pārvadājumu pakalpojumus lielos attālumos, pasažieru pārvadājumu pakalpojumus nelielos attālumos vai arī kravas pārvadājumus pa dzelzceļu, kā arī dažādus tirgus segmentus šajos pārvadājumu pakalpojumos. Tomēr, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 85. punktā, Direktīvā 2001/14 nav noteikts dalībvalstīm pienākums paredzēt detalizētākus maksas iekasēšanas noteikumus.
89 Runājot par Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru būtu jāveic pārbaude par tirgus spēju segt izmaksas, lai pārbaudītu, vai visi tirgus segmenti spēj segt šīs izmaksas, ir jāuzskata, ka šī pārbaude infrastruktūras pārvaldītājam ir jāveic tikai tad, ja tas vēlas iekasēt izmaksu uzcenojumu tieši atkarībā no tirgus segmentiem. Kā ir izklāstīts šī sprieduma 84. punktā, dalībvalstij ir pienākums tikai izstrādāt maksas iekasēšanas sistēmu, bet pati maksas iekasēšana ir infrastruktūras pārvaldītāja ziņā. No tā izriet, ka saskaņā ar Direktīvu 2001/14 Vācijas Federatīvajai Republikai nav pienākuma savā tiesiskajā regulējumā noteikt kārtību, saskaņā ar kuru infrastruktūras pārvaldītājam ir jānosaka tirgus segmentu spēja segt iespējamos izmaksu palielinājumus un apstākļi, kādos tas ir darāms.
90 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Komisijas iebildums par maksas iekasēšanu ir jānoraida.
Par iebildumu, kas ir saistīts ar stimulējošiem pasākumiem izmaksu samazināšanai
Lietas dalībnieku argumenti
91 Komisija apgalvo, ka Vācijas tiesību aktos neesot transponēts Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punkts. Šī iestāde uzskata, ka neviens no Vācijas Federatīvās Republikas minētajiem mehānismiem nemudina infrastruktūras pārvaldītāju ierobežot izmaksas, kas ir saistītas ar infrastruktūras pakalpojumiem, vai piekļuves maksas lielumu. Turklāt starp Vāciju, DB AG infrastruktūras uzņēmumiem un pašu šo sabiedrību noslēgtās vienošanās par pakalpojumu sniegšanu un finansēšanu neparedzot nekādas normas par infrastruktūras izmaksu un maksas samazināšanu.
92 Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka Direktīvas 2001/14 6. panta 1. punkts ir pamatots ar principu, ka ir jāpanāk līdzsvars starp ienākumiem no infrastruktūras izmantošanas maksas un valsts finansējuma, no vienas puses, un infrastruktūras izdevumiem, no otras puses. Tā uzskata, ka ar infrastruktūras pakalpojumiem saistīto izmaksu nozīme, piekļuves maksas lielums un valsts finansējuma apjoms iekļaujas tādās saimnieciskajās attiecībās, kas izslēdz nepieciešamību pēc vienpusējām juridiskām prasībām. Tādējādi šīs direktīvas noteikumi neļauj secināt, ka pastāvētu vienpusējs pienākums samazināt izmaksas vai maksu. Izmaksu un piekļuves maksas samazināšanas mērķis, kas ir paredzēts minētās direktīvas 6. panta 2. punktā, ir pakļauts nosacījumam, ka ir ievērotas prasības saistībā ar drošības jomu un infrastruktūras pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu.
93 Minētā dalībvalsts arī norāda, ka Direktīva 2001/14 neprasa faktiski samazināt izmaksas vai piekļuves maksu. Šim pienākumam, gluži pretēji, būtu jāizlīdzinās ar citām prasībām maksas iekasēšanas struktūras ziņā. Kopējam līdzsvaram būtu jāveidojas tā, lai tiktu nodrošināta ilgtermiņa mērķa sasniegšana, proti, panākts līdzsvars starp infrastruktūras ieņēmumiem un izdevumiem.
94 Vācijas Federatīvā Republika arī uzskata, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/14 6. panta 3. punktu valsts likumdevējs var lemt, kādu rīcības instrumentu tas izmantos transponēšanas laikā, proti, vai nu līgumu, kas noslēgts starp kompetento iestādi un infrastruktūras pārvaldītāju, vai arī atbilstošus reglamentējošus pasākumus.
95 Minētā dalībvalsts apgalvo, ka tā ir pilnībā transponējusi stimulējošo mehānismu, kas ir paredzēts Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punktā. Vienošanās par pakalpojumu sniegšanu un finansēšanu (“Leistungs‑ und Finanzierungsvereinbarung”; turpmāk tekstā – “LuFV”) atbilst līguma nosacījumiem šīs direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē un līdz ar to ir efektīva sistēma, kas stimulē izmaksu un piekļuves maksas samazināšanu saskaņā ar minētās direktīvas 6. panta 2. punktu.
96 Konkrēti, LuFV nosakot infrastruktūras pārvaldītājiem daudzus pienākumus, lai tiktu garantēta kvalitāte un informācija. Kvalitātes prasības esot strukturētas tā, lai gadu gaitā tiktu nodrošināta dzelzceļa infrastruktūras uzlabošana. Šī vienošanās ierobežojot federālās valsts dotācijas aizstāšanas ieguldījumiem, kas gadā nedrīkst pārsniegt EUR 2,5 miljardus, un tā nosakot infrastruktūras pārvaldītājiem pienākumu paredzēt pašfinansējumu dzelzceļa uzturēšanai.
97 Turklāt dzelzceļa nozarē esot daudzi sistēmiski elementi, kas stimulējot izmaksu samazināšanos, tā kā infrastruktūras pārvaldītāju sabiedrības ir jāpārvalda kā komercuzņēmumi, kam ir jāievēro privātās ekonomikas principi, konkrēti, vēršot uzņēmuma pārvaldību uz konkurenci, lai nopelnītu iespējami vairāk, kas DB Netz lielā mērā mudināja samazināt savas izmaksas.
Tiesas vērtējums
98 Ar šo iebildumu Komisija būtībā pārmet Vācijas Federatīvajai Republikai, ka tā nav paredzējusi mehānismus, kas mudinātu infrastruktūras pārvaldītāju ierobežot ar infrastruktūras pakalpojumu saistītās izmaksas vai samazināt piekļuves maksas apmēru.
99 Komisija un Vācijas Federatīvā Republika nav vienisprātis par to, vai infrastruktūras pārvaldītājam ir jāpiemēro gan stimulējoši pasākumi, lai samazinātu infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas, gan, neatkarīgi no iepriekš minētajiem, stimulējoši pasākumi, lai samazinātu piekļuves maksas lielumu.
100 Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/14 6. panta 1. punktu dalībvalstis izstrādā nosacījumus, lai nodrošinātu, ka normālos uzņēmējdarbības apstākļos un saprātīgā laikposmā minētā infrastruktūras pārvaldītāja grāmatvedības rēķinos ienākumi no infrastruktūras maksas, citas saimnieciskās darbības un valsts iemaksām, no vienas puses, ir vismaz līdzsvarā ar infrastruktūras izdevumiem, no otras puses. Saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 2. punktu infrastruktūras pārvaldītājus ar stimulējošiem pasākumiem mudina samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas lielumu.
101 Šajā ziņā Direktīvas 2001/14 6. panta 3. punktā ir paredzēts, ka no šī 6. panta 2. punkta izrietošais pienākums ir jāizpilda vai nu ar tādu daudzgadu līgumu starp infrastruktūras pārvaldītāju un kompetento iestādi, kas paredz valsts finansējumu, vai ar attiecīgu reglamentējošu pasākumu ieviešanu, kas paredz arī atbilstīgās pilnvaras. Tādējādi dalībvalstis drīkst īstenot stimulējošus pasākumus daudzgadu līguma ietvaros vai ar reglamentējošu noteikumu palīdzību.
102 Šajā gadījumā LuFV tika noslēgta starp Vāciju, DB AG un šīs sabiedrības dzelzceļa infrastruktūras uzņēmumiem un tā ir stimulējošs mehānisms daudzgadu līguma nozīmē, kā tas ir paredzēts Direktīvas 2001/14 6. panta 3. punktā.
103 Nosacījumi, kam ir pakļauts valsts finansējums un kas ir paredzēti LuFV, var mudināt infrastruktūras pārvaldītāju samazināt izmaksas, ciktāl tie ierobežo federālās valsts dotācijas aizstāšanas ieguldījumiem, kuras gadā nedrīkst pārsniegt EUR 2,5 miljardus, neņemot vērā inflāciju, un tas nosaka minētajam pārvaldītājam pienākumu samazināt izmaksas, jo viņam ir jāievēro nemainīgi kvalitātes standarti. Tā tas vēl jo vairāk ir tāpēc, ka infrastruktūras pārvaldītājam no saviem līdzekļiem ir jāveic iemaksas aizstāšanas ieguldījumu nodrošināšanai.
104 Tāpat arī LuFV ir paredzēti pienākumi kvalitātes nodrošināšanas un informācijas sniegšanas jomā, kas infrastruktūras pārvaldītājam ir jāpilda, pretējā gadījumā tam var tikt uzlikts sods.
105 Tādējādi šie pasākumi mudina infrastruktūras pārvaldītāju samazināt izmaksas un netieši samazināt maksas apmēru.
106 Runājot par Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punktā ir noteikts dalībvalstīm pienākums paredzēt stimulējošus pasākumus, lai samazinātu piekļuves maksu, kas nav tie, kuri veikti, lai mudinātu samazināt izmaksas, ir jākonstatē, ka minētās direktīvas preambulas 40. apsvērumā ir noteikts, ka dzelzceļa infrastruktūra ir dabisks monopols un tādēļ infrastruktūras pārvaldītāji jāstimulē samazināt izmaksas un efektīvi apsaimniekot savu infrastruktūru. Šajā apsvērumā ir minēta nevis maksa, bet gan tikai izmaksas.
107 Protams, Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punktā ir paredzēts, ka stimulējoši pasākumi ir jāveic tā, lai samazinātu izmaksas un piekļuves maksu. Tomēr šajā tiesību normā nekādā ziņā nav paredzēts, ka šie pasākumi ir jāveic atšķirīgā veidā.
108 Ja atzītu Komisijas nostāju, būtu jāatzīst dalībvalsts pienākums mudināt infrastruktūras pārvaldītāju, samazinot maksu, efektivitātes ceļā gūtu uzkrājumu daļu pārvirzīt uz tīkla lietotājiem, kaut gan tas varētu nebūt spējīgs atgūt visas infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas. Šāda interpretācija noteiktu dalībvalstij pienākumu šīs uzkrājumu daļas pārvirzīšanas dēļ finansēt infrastruktūru. Jākonstatē, ka šāda interpretācija būtu pretrunā Direktīvas 2001/14 6. panta 1. punkta otrajai daļai, kurā ir paredzēts, ka dalībvalsts šīs direktīvas 7. un 8. pantā noteiktās maksāšanas sistēmas ietvaros var pieprasīt infrastruktūras pārvaldītājam, lai tas līdzsvaro savus rēķinus bez valsts finansējuma.
109 Tādējādi ir jāuzskata, ka pienākums ar stimulējošiem pasākumiem mudināt infrastruktūras pārvaldītāju samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas apmēru šajā gadījumā ir izpildīts, veicot pasākumus, kuru mērķis ir samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas, jo šie pasākumi ietekmē arī maksas samazināšanu, kā tas ir minēts šī sprieduma 102.–105. punktā.
110 Turklāt ir jākonstatē arī, ka stimulējoši pasākumi, kuru mērķis ir likt samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas, var izraisīt tikai piekļuves maksas lieluma samazināšanos neatkarīgi no tā, vai tās ir noteiktas, pamatojoties uz Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punktu vai uz šīs direktīvas 8. panta 1. punktu.
111 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas iebildums par stimulējošajiem pasākumiem izmaksu samazināšanai ir jānoraida.
Par iebildumu, kas ir saistīts ar regulatīvo iestāžu pilnvarām
Lietas dalībnieku argumenti
112 Vispirms Komisija apgalvo, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi savas saistības, kas izriet no Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punkta, lasot to kopsakarā ar Direktīvas 91/440 10. panta 7. punktu.
113 Komisija uzskata, ka regulatīvā iestāde var izpildīt saistības, kas tai noteiktas Direktīvas 91/440 10. panta 7. punktā, proti, regulāri novērot konkurenci dzelzceļa pakalpojumu tirgū un koriģēt nevēlamās parādības šajos tirgos, tikai tad, ja neatkarīgi no konkrētām sūdzībām vai konkrētām aizdomām par attiecīgo direktīvu pārkāpumu tā ir pilnvarota iztaujāt dzelzceļa uzņēmumus un infrastruktūras pārvaldītājus un ja tā ir tiesīga piespiest tos atbildēt uz tās pieprasījumiem sniegt informāciju, piedraudot ar pienācīgām sankcijām. Ja tās rīcībā nav informācijas, kas iegūta ar šādu pieprasījumu palīdzību, regulatīvā iestāde nespēs uzsākt nekādu procedūru pēc pašas iniciatīvas, jo tai vienmēr nāksies izmantot tikai sūdzību iesniedzēju sniegto informāciju.
114 Turklāt Komisija uzskata, ka Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punkta transpozīcija ir nepilnīga, jo šis pants nenošķir infrastruktūras pārvaldītājus no pārvadājumu uzņēmumiem.
115 Visbeidzot, ja regulatīvajai iestādei nav iespējas likt izpildīt informācijas pieprasījumu, tad tā varēs izmantot tikai to informāciju, ko dzelzceļa uzņēmumi tai labprātīgi sniegs, kas neatbilst Direktīvas 2011/14 mērķiem.
116 Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punktā nav prasīts, lai regulatīvā iestāde būtu pilnvarota iegūt informāciju, ja tam nav nekāda iemesla vai nepastāv nekādas aizdomas par pārkāpumu. Gluži otrādi, šī tiesību norma būtu jāinterpretē šīs direktīvas piemērošanas jomas un normatīvā mērķa kontekstā, kas ir dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšana un maksas iekasēšana par šo infrastruktūru. Šajā kontekstā regulatīvā iestāde drīzāk pilda apelācijas iestādes funkcijas, kas uzrauga un garantē nediskriminējošu piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai jaudas iedalīšanas un maksas iekasēšanas ietvaros. Minētais noteikums paredzot tikai materiālas tiesības, kas ļauj iegūt informāciju, un attiecīgu pienākumu to sniegt, bet minētajā direktīvā neesot paredzēts jautājums par sankcijām, kas ir saistītas ar šīm tiesībām.
117 Tāpat arī Direktīvas 91/440 10. panta 7. punktā nav piešķirotas regulatīvajai iestādei tiesības iegūt informāciju vai piemērot sankcijas konkurences jomā.
Tiesas vērtējums
118 Ar šo iebildumu Komisija būtībā pārmet Vācijas Federatīvajai Republikai, ka tā nav izpildījusi savus pienākumus, kas izriet no Direktīvas 91/440 10. panta 7. punkta un Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punkta, neparedzot, ka šajā 30. pantā paredzētā regulatīvā iestāde neatkarīgi no konkrētām sūdzībām vai konkrētām aizdomām par attiecīgo direktīvu pārkāpumu ir pilnvarota iztaujāt dzelzceļa uzņēmumus un infrastruktūras pārvaldītājus un uzlikt tiem sodus.
119 Saskaņā ar Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punktu regulatīvajai iestādei ir tiesības prasīt attiecīgu informāciju no infrastruktūras pārvaldītāja, pretendentiem un jebkuras citas iesaistītās trešās personas attiecīgajā dalībvalstī, un šī informācija ir jāsniedz bez liekas kavēšanās.
120 Jākonstatē, ka Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punkts neprasa, lai regulatīvajai iestādei būtu pilnvaras iegūt informāciju, ja nav īpašu iemeslu vai jebkādu aizdomu par pārkāpumu.
121 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā tā piemērošanas jomu un šīs direktīvas mērķi.
122 Kā izriet no Direktīvas 2001/14 preambulas 16. apsvēruma, maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas shēmas ļauj uzņēmējiem godīgi konkurēt dzelzceļa pakalpojumu sniegšanā. Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas preambulas 46. apsvērumu dzelzceļa infrastruktūras efektīvai apsaimniekošanai un taisnīgai un nediskriminējošai lietošanai ir jāizveido regulatīvā iestāde, kas pārrauga minēto šo Savienības noteikumu piemērošanu un pilda pārsūdzības iestādes funkcijas neatkarīgi no iespējas piemērot tiesu iestāžu uzraudzību.
123 Šo interpretāciju apstiprina arī Direktīvas 2001/14 priekšmets, kas ir ietverts šīs direktīvas 1. pantā. Saskaņā ar šo tiesību normu minētā direktīva attiecas uz principiem un procedūrām, kas ir piemērojamas attiecībā uz dzelzceļa infrastruktūras maksas noteikšanu un iekasēšanu un dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu.
124 No šiem elementiem, kā arī no normatīvā konteksta, kurā iekļaujas Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punkts, izriet, ka šajā tiesību normā paredzētās regulatīvās iestādes loma ir uzraudzīt un garantēt nediskriminējošu piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai jaudas iedalīšanas un maksas noteikšanas ietvaros. Tāpēc šai iestādei paredzētā iespēja iegūt informāciju izriet no Direktīvas 2001/14 30. panta 2. punkta, kurā ir paredzēts, ka pretendentam ir tiesības vērsties minētajā iestādē, ja tas uzskata, ka ir notikusi netaisnība, diskriminācija vai pretendents ir cietis jebkādā citā veidā.
125 Runājot par to, vai Direktīvas 91/440 10. panta 7. punkts, kas aplūkots kopā ar Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punktu, ļauj regulatīvajai iestādei pēc savas iniciatīvas veikt izmeklēšanu, kaut arī nav iesniegta sūdzība un nav īpaša iemesla vai jebkādu aizdomu par pārkāpumu, ir jāatgādina, ka Direktīvas 91/440 10. panta 7. punktā ir paredzēts, ka regulatīvā iestāde, kas ir izveidota, ievērojot Direktīvas 2001/14 30. pantu, vai jebkura cita iestāde, kurai ir tādas pašas pakāpes neatkarība, novēro konkurenci dzelzceļa pakalpojumu tirgos, to skaitā dzelzceļa kravas pārvadājumu tirgū.
126 Jākonstatē, ka Direktīvas 91/440 10. panta 7. punktā nav minēta dalībvalsts iespēja vai arī pienākums pieprasīt regulatīvajai iestādei, lai tā, veicot savu konkurences uzraudzības uzdevumu, iegūtu informāciju, ja nav īpaša iemesla vai jebkādu aizdomu par pārkāpumu, vai lai tā noteiktu sodus.
127 Protams, ir skaidrs, ka Direktīvas 91/440 10. panta 7. punkta otrās daļas trešajā teikumā ir paredzēts, ka, pamatojoties uz sūdzību un vajadzības gadījumā pēc savas iniciatīvas, regulatīvā iestāde, cik ātri iespējams, izlemj, kādi pasākumi veicami, lai novērstu nevēlamās tendences šajos tirgos. Tomēr no šīs tiesību normas uzbūves, kurā ir atsauce uz Direktīvas 2001/14 30. pantu, kura piemērojamība ir analizēta šī sprieduma 121.–125. punktā, izriet, ka šī teikuma vieta Direktīvas 91/440 10. panta 7. punkta otrajā daļā, kā arī regulatīvās iestādes kompetence pēc savas iniciatīvas lemt par to, kādi pasākumi ir veicami, lai novērstu nevēlamās tendences dzelzceļa pakalpojumu tirgos, ir interpretējamas tādējādi, ka šī iestāde, ja nav iesniegta sūdzība, var rīkoties, pamatojoties uz informāciju, kas tai ir kļuvusi zināma īpaši saistībā ar konkrētām aizdomām par pārkāpumu, nevis tādējādi, ka tā ir tiesīga uzsākt pati savu izmeklēšanu un likt attiecīgajiem uzņēmumiem tajā piedalīties.
128 Tādējādi Direktīvas 91/440 10. panta 7. punktā un Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punktā skaidri nav paredzēts, ka dalībvalstij ir jāīsteno pasākumi, kas ļautu regulatīvajai iestādei iegūt informāciju, ja nav iesniegta sūdzība vai nav aizdomu par minēto direktīvu pārkāpumu, un paredzēt sodus par šiem iespējamiem pārkāpumiem. Tādējādi Vācijas Federatīvajai Republikai nevar pārmest, ka tā savos tiesību aktos nav paredzējusi šādus pasākumus.
129 No tā izriet, ka Komisijas iebildums, kas ir saistīts ar regulatīvās iestādes pilnvarām, ir jānoraida. Tādējādi no visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
130 Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Vācijas Federatīvā Republika ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
131 Saskaņā ar Reglamenta 140. panta 1. punktu Čehijas Republika un Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus;
3) Čehijas Republika un Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
[Paraksti]