TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2017. gada 14. jūnijs (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 49. pants – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – LESD 56. pants – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Azartspēles – Ierobežojošs dalībvalsts tiesiskais regulējums – Administratīvais sods ar krimināltiesisku raksturu – Primāri vispārējo interešu apsvērumi – Samērīgums – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 47. pants – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts pienākums tiesai pēc savas ierosmes izmeklēt apstākļus, ko tā izskata saistībā ar administratīvo pārkāpumu ar krimināltiesisku raksturu sodīšanu – Atbilstība
Lieta C‑685/15
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Landesverwaltungsgericht Oberösterreich (Augšaustrijas reģionālā administratīvā tiesa, Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 14. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 18. decembrī, tiesvedībā
Online Games Handels GmbH,
Frank Breuer,
Nicole Enter,
Astrid Walden
pret
Landespolizeidirektion Oberösterreich.
TIESA (otrā palāta) šādā sastāvā:
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši A. Prehala [A. Prechal], A. Ross [A. Rosas], K. Toadere [C. Toader] (referente) un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas],
ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],
sekretārs I. Illēši [I. Illéssy], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2016. gada 10. novembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Online Games Handels GmbH vārdā – P. Ruth un D. Pinzger, Rechtsanwälte,
– F. Breuer, kā arī N. Enter un A. Walden vārdā – F. Maschke, Rechtsanwalt,
– Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer, kā arī F. Herbst un G. Trefil, pārstāvji,
– Beļģijas valdības vārdā – L. Van den Broeck un M. Jacobs, pārstāves, kam palīdz P. Vlaemminck un R. Verbeke, advocaten,
– Eiropas Komisijas vārdā – H. Tserepa-Lacombe un G. Braun, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2017. gada 9. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 49. un 56. pantu, kas ir interpretēti tostarp 2014. gada 30. aprīļa spriedumā Pfleger u.c. (C‑390/12, EU:C:2014:281) un skatīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta gaismā.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedībām starp Online Games Handels GmbH (turpmāk tekstā – “Online Games”), Frank Breuer, kā arī Nicole Enter un Astrid Walden, no vienas puses, un Landespolizeidirektion Oberösterreich (Augšaustrijas policijas reģionālā direkcija) par administratīviem sodiem ar krimināltiesisku raksturu, ko tā tiem ir noteikusi, jo tie bez atļaujas izmanto azartspēļu automātus.
Austrijas tiesības
Federatīvais konstitucionālais likums
3 Bundes-Verfassungsgesetz (Federālais konstitucionālais likums, BGBl. 1/1930) ar grozījumiem (BGBl. I, 102/2014; turpmāk tekstā – “B‑VG”) 3. nodaļā “Federatīvās valsts īstenošana” ir ietverti tostarp B‑VG 90. un 94. pants. Saskaņā ar B‑VG 90. pantu:
“(1) Izņemot likumā tieši noteiktus izņēmumus, civillietas un krimināllietas vispārējās jurisdikcijas tiesās tiek izskatīti mutiski un publiski.
(2) Uz kriminālprocesiem attiecas apsūdzības princips.”
4 B‑VG 94. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Tiesu vara visās tiesas instancēs ir neatkarīga no valsts pārvaldes.”
5 B‑VG 7. nodaļas nosaukums ir “Konstitucionālās un administratīvās garantijas”. Tajā ir ietverts B‑VG 130. pants, kurā ir noteikts:
“(1) Administratīvās tiesas [Verwaltungsgerichte] izskata:
1. prasības atcelt pārvaldes iestāžu lēmumus to prettiesiskuma dēļ;
[..]
(4) Administratīvajai tiesai ir jālemj pēc būtības par 1. punkta 1) apakšpunktā norādītajām prasībām administratīvajās lietās ar krimināltiesisku raksturu. [..]
[..]”
Federālais Azartspēļu likums
6 Glücksspielgesetz (Azartspēļu likums, BGBl. 620/1989) redakcijā ar grozījumiem, kas publicēti BGBl. I, 76/2011 (turpmāk tekstā – “GSpG 2011”), 50. pantā bija noteikts:
“(1) Iecirkņa (Bezirk) pārvaldes iestādēm ir kompetence pirmajā instancē [..] un Verwaltungsstrafgesetz [(Administratīvais krimināllikums)] 51. panta 1. punktā norādītajām neatkarīgajām administratīvajām palātām – otrajā instancē kriminālprocesa jomā un attiecībā uz uzņēmumu slēgšanu, piemērojot šo federālo likumu.
(2) Šīs iestādes var izmantot publiskās kontroles struktūru palīdzību un, lai izlemtu faktiskus jautājumus, uz ko attiecas šī federālā likuma normas, licenzētu ekspertu, kas norādīti 1. panta 3. punktā, palīdzību. Katrā ziņā publiskās kontroles iestādēm ir pieskaitāmas publisko drošības iestāžu un nodokļu iestāžu struktūras.
[..]”
7 GSpG 2011 52. pantā “Noteikumi par administratīvajiem sodiem” bija paredzēts:
“(1) Administratīvu pārkāpumu izdara un pārvaldes iestāde uzliek naudas sodu līdz EUR 22 000
1. personai, kas dalības valsts teritorijā nolūkā kā uzņēmējs rīko, organizē vai dara pieejamas 2. panta 4. punkta izpratnē aizliegtās loterijas vai piedalās tajās kā uzņēmējs 2. panta 2. punkta izpratnē;
[..]
(2) Ja spēlētāji vai citas personas saistībā ar dalību loterijās veic maksājumus, kas pārsniedz EUR 10 par spēli, tos neuzskata par nenozīmīgām summām un tādējādi iespējamā atbildība uz šī federālā likuma pamata ir pakārtota attiecībā pret Strafgesetzbuch [(Kriminālkodekss)] 168. pantā paredzēto atbildību. [..]
[..]”
8 GSpG 2011 53. pants bija izteikts šādā redakcijā:
“(1) Pārvaldes iestāde var izdot rīkojumu par azartspēļu automātu konfiskāciju [..], ja
1. tai ir aizdomas
a) ka ar šo automātu starpniecību [..] turpināti tiek pārkāpta viena vai vairākas 52. panta 1. punkta normas, kaitējot federālās valsts monopolam azartspēļu jomā, vai
[..].”
9 Federālā Azartspēļu likuma jauns grozījums tika publicēts BGBl. I, 13/2014 (turpmāk tekstā grozītajā redakcijā –“GSpG 2014”).
10 Saskaņā ar GSpG 2014 50. panta 1. punktu:
“Iecirkņa (Bezirk) pārvaldes iestādēm ir kompetence kriminālprocesa jomā un attiecībā uz uzņēmumu slēgšanu, piemērojot šo federālo likumu [..]. To lēmumus var pārsūdzēt federālās zemes administratīvajā tiesā.”
11 GSpG 2014 52. pants ir formulēts šādi:
“(1) Administratīvu pārkāpumu izdara un pārvaldes iestāde uzliek naudas sodu līdz EUR 60 000 1. punktā minētajos gadījumos un naudas sodu līdz EUR 22 000 2.–11. punktā minētajos gadījumos:
1. personai, kas dalības valsts teritorijā nolūkā kā uzņēmējs rīko, organizē vai dara pieejamas 2. panta 4. punkta izpratnē aizliegtās loterijas vai piedalās tajās kā uzņēmējs 2. panta 2. punkta izpratnē;
[..]
(3) Ikviena darbība, kam ir gan administratīvajam pārkāpumam 52. panta izpratnē raksturīgi elementi, gan elementi, kas veido Kriminālkodeksa 168. panta sastāvu, tiek sodīta tikai ar 52. pantā paredzētajiem administratīvajiem sodiem.
[..]”
Administratīvo tiesu procesa kodekss
12 Verwaltungsgerichtsverfahrensgesetz (Administratīvo tiesu procesa kodekss, BGBl. I, 33/2013), redakcijā pēc grozījumiem, kas publicēti BGBl. I, 122/2013 (turpmāk tekstā – “VwGVG”), 18. pantā ir noteikts:
“Arī atbildētāja iestāde ir puse.”
13 Saskaņā ar VwGVG 38. pantu:
“Ja šajā likumā nav noteikts citādi, tiesvedībā par prasībām, kas celtas atbilstoši B‑VG 130. panta 1. punktam administratīvajās krimināllietās, pēc analoģijas piemēro 1991. gada Administratīvā krimināllikuma normas [..] un pārējā daļā – procesuālās normas, kas ir noteiktas federālajos likumos vai federālo zemju likumos un ko iestāde ir piemērojusi vai kas tai būtu bijis jāpiemēro tiesvedībā, kura norisinājās pirms tiesvedības Verwaltungsgericht [(administratīvā tiesa]).”
14 VwGVG 46. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Verwaltungsgericht [(administratīvā tiesa)] ir jāsavāc lietas izlemšanai vajadzīgie pierādījumi.”
15 Saskaņā ar VwGVG 50. pantu:
“Ja prasība nav jānoraida vai tiesvedība nav jāaptur, Verwaltungsgericht [(administratīvā tiesa)] ir jālemj pēc būtības par B‑VG 130. panta 1. punkta 1. apakšpunktā norādītajām sūdzībām.”
Vispārējais administratīvā procesa likums
16 Allgemeines Verwaltungsverfahrensgesetz (Vispārējais administratīvā procesa likums, BGBl. I, 51/1991), redakcijā pēc grozījumiem, kas publicēti BGBl. I, 161/2013 (turpmāk tekstā – “AVG”), 8. pantā ir noteikts:
“Procedūra attiecas uz personām, kas vēršas iestādē vai kas ir tās akta adresātes, un, ciktāl uz tām attiecas lieta atbilstoši tiesībām vai tiesiskai interesei, tās ir puses”.
17 AVG 37. pantā ir noteikts:
“Izmeklēšanas procedūras mērķis ir ļaut tiesai konstatēt faktus, kas ir jāzina, lai izlemtu administratīvu lietu, un dotu pusēm iespēju īstenot savas tiesības un tiesiskās intereses.
[..]”
18 AVG 39. pants ir formulēts šādi:
“(1) Izmeklēšanas procedūrai tiek piemērotas administratīvās tiesību normas.
(2) Tā kā administratīvās tiesību normas šo jautājumu neregulē, iestādei ir jārīkojas pēc savas ierosmes un jānosaka izmeklēšanas procedūras norise, ievērojot šīs nodaļas noteikumus. It īpaši ir pieļaujams pēc savas vai pēc vienas puses lūguma aicināt puses uz tiesas sēdi un apvienot vairākas administratīvās lietas, lai tās izskatītu kopā vai tās no jauna sadalītu. Ja tā pieņem šādus procesa organizācijas lēmumus, tai ir jācenšas radīt, cik vien iespējams, efektivitātes, ātruma, vienkāršības un ekonomijas nosacījumus.
[..]”
Administratīvo pārkāpumu tiesības
19 Verwaltungsstrafgesetz (Administratīvais krimināllikums, BGBl. 52/1991), redakcijā pēc grozījumiem, kas tika publicēti BGBl. I, 33/2013 (turpmāk tekstā – “VStG”), 24. pantā ir noteikts:
“Ja šajā federālajā likumā nav paredzēts citādi, [AVG] piemēro arī administratīvajā kriminālprocesā. [..]”
20 Saskaņā ar VStG 25. pantu:
“(1) Administratīvi pārkāpumi ir jāsoda pēc savas ierosmes [..].
(2) Ir vienlīdz jāņem vērā gan atbildību mīkstinoši apstākļi, gan atbildību pastiprinoši apstākļi.
[..]”
Pamatlietas un prejudiciālais jautājums
21 Landesverwaltungsgericht Oberösterreich (Augšaustrijas reģionālā administratīvā tiesa) izskata divas lietas. Pirmā attiecas uz tādu aparātu konfiskācijas likumību, kuru lietošana var būt pretēja federālās valsts monopolam azartspēļu jomā, un otrā – uz par azartspēļu organizēšanu ar šādiem aparātiem vai par organizēšanas atļaušanu uzlikto naudas sodu likumību.
22 Pirmā lieta ir ierosināta pēc 2012. gada 8. marta pārbaudes, ko pēc Augšaustrijas policijas reģionālās pārvaldes lūguma veica nodokļu dienesti iestādē “SJ‑Bet Sportbar”, kas atrodas Velsā [Wels] (Austrija).
23 Minētie dienesti konstatēja astoņus aparātus, kuri, kā tiem bija aizdomas, tika izmantoti, pārkāpjot Austrijas federālās valsts monopolu azartspēļu jomā, un tos konfiscēja. Šīs kontroles laikā tika apgalvots, ka viens no šiem aparātiem pieder Online Games.
24 Ar 2012. gada 17. aprīļa lēmumu Augšaustrijas policijas reģionālā pārvalde izdeva rīkojumu uz nenoteiktu laiku konfiscēt aparātu, kas, pēc tās pieņēmuma, piederēja Online Games, saskaņā ar GSpG 2011 53. panta 1. punkta 1. apakšpunkta a) punktu.
25 Online Games iesniedza sūdzību par šo lēmumu Unabhängiger Verwaltungssenat Oberösterreich (Augšaustrijas neatkarīgā administratīvā palāta), kas ir kļuvusi par Landesverwaltungsgericht Oberösterreich (Augšaustrijas reģionālā administratīvā tiesa). Ar 2012. gada 21. maija lēmumu šī prasība tika noraidīta kā nepamatota.
26 Ar 2015. gada 1. oktobra lēmumu Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) apmierināja Online Games prasību pret 2012. gada 21. maija lēmumu, atceļot to tādēļ, ka tajā nav pietiekami precīzi konstatēts maksimālo likmju apmērs, ko spēlētāji varēja likt ar konfiscēto aparātu starpniecību, lai noteiktu vispārējas jurisdikcijas krimināltiesu vai administratīvo tiesu kompetenci izskatīt attiecīgo lietu. Tādējādi tā tika nosūtīta atpakaļ Landesverwaltungsgericht Oberösterreich (Augšaustrijas reģionālā administratīvā tiesa).
27 Šajā pirmajā lietā izrādījās, ka azartspēļu, kurās spēlētāji varēja piedalīties ar konfiscētā aparāta starpniecību, organizators bija sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kas reģistrēta Brno [Brno], Čehijas Republikā.
28 Otrajā lietā 2014. gada 14. augustā nodokļu dienesti veica pārbaudi iestādē “Café Vegas”, kas atrodas Lincā [Linz] (Austrija).
29 Tā kā minētie dienesti konstatēja astoņus aparātus un uzskatīja, ka tie ir tikuši izmantoti, pārkāpjot Austrijas federālās valsts monopolu azartspēļu jomā, šie dienesti tos konfiscēja.
30 Ar 2015. gada 24. septembra lēmumu Augšaustrijas policijas reģionālā pārvalde atbilstoši GSpG 2014 52. panta 1. punkta 1. apakšpunktam uzlika atsevišķus naudas sodus EUR 24 000 apmērā F. Breuer, kā arī N. Enter un A. Walden par azartspēļu organizēšanu vai piedalīšanos to organizēšanā iestādē “Café Vegas”.
31 F. Breuer, kā arī N. Enter un A. Walden iesniedza prasību par šiem lēmumiem iesniedzējtiesā. To darot, viņi precizēja, ka attiecīgos aparātus uzturēja spēļu programmu serveris, kas atrodas Slovākijā.
32 Pamatlietu priekšmets, kā tas ir norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir atkarīgs no tā, vai Online Games piederošā aparāta galīgā konfiskācija, kā arī F. Breuer, N. Enter un A. Walden uzliktie naudas sodi atbilst tiesību normām, tostarp Savienības tiesībām.
33 Iesniedzējtiesa ir rīkojusi divas tiesas sēdes, pirmo – 2015. gada 11. novembrī pirmajā lietā, un otro – 2015. gada 11. decembrī otrajā lietā.
34 2015. gada 11. novembra tiesas sēdē piedalījās Online Games pārstāvis un Lincas pilsētas nodokļu dienestu pārstāvis. Augšaustrijas policijas reģionālā pārvalde tajā nebija pārstāvēta. 2015. gada 11. decembra tiesas sēde notika Augšaustrijas policijas reģionālās pārvaldes, kā arī nodokļu dienestu klātbūtnē. F. Breuer, kā arī N. Enter un A. Walden padomdevējs nepiedalījās pēdējā minētajā tiesas sēdē, tomēr iesniedza iesniedzējtiesai pierādījumus, uz kuriem ir balstīta viņu aizstāvība. Gan pirmajā, gan otrajā lietā nodokļu dienesti un Augšaustrijas policijas reģionālā pārvalde izvirzīja dažādus pamatus, lai pamatotu attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma, t.i., GSpG 2011 un GSpG 2014, atbilstību Savienības tiesībām.
35 No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka iesniedzējtiesai un Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) ir atšķirīgi uzskati par administratīvās procedūras ar krimināltiesisku raksturu regulējošā principa saturu, atbilstoši kuram tiesa, kas lietu izskata pēc būtības, aktīvi darbojas, lai noskaidrotu patiesību, un tai ir jānovērš represīvo iestāžu pieļautie trūkumi vai nepilnības.
36 Iesniedzējtiesa precizē šajā ziņā, ka pēc Tiesas 2014. gada 30. aprīļa sprieduma lietā Pfleger u.c. (C‑390/12, EU:C:2014:281) valsts tiesa, kas izskata lietu, kurā ir taisīts šis spriedums, ar 2014. gada 9. maija lēmumu konstatēja Austrijas valsts monopola azartspēļu jomā nesaderību ar LESD 56. pantu. Izskatot Federālās finanšu ministrijas iesniegto Revision sūdzību, Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) atcēla šo lēmumu 2014. gada 15. decembrī, nosūtot lietu atpakaļ iesniedzējtiesai. 2015. gada 29. maijā tā vēlreiz apstiprināja Austrijas valsts monopola azartspēļu jomā neatbilstību Savienības tiesībām. Šis lēmums no jauna tika pārsūdzēts Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa).
37 Iesniedzējtiesai ir šaubas par principa, kuram atbilstoši tiesai, kas izskata lietu, ir pēc savas ierosmes jāizmeklē fakti, kuri var būt administratīvi pārkāpumi ar krimināltiesisku raksturu, kādi ir norādīti VwGVG 38. pantā, skatītā kopā ar VStG 24. un 25. pantu un AVG 39. panta 1. punktu, atbilstību Hartas 47. pantam un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas ir parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 6. pantam.
38 Iesniedzējtiesas skatījumā, šāds pienākums var ietekmēt tiesas objektivitāti, kuras loma tiktu sajaukta ar iestādes, kam ir jāuztur apsūdzība, lomu. Tādējādi šis pienākums nav saderīgs ar Hartas 47. pantu, skatītu kopā ar ECPAK 6. pantu.
39 Šī tiesa uzskata, ka no judikatūras 2014. gada 30. aprīļa spriedumā lietā Pfleger u.c. (C‑390/12, EU:C:2014:281) izriet, ka kompetentajām iestādēm ir jākonstatē, vai valsts pasākumi, kuru mērķis ir valstij piešķirt monopolu azartspēļu jomā, ir pamatoti ar rūpēm samazināt azartspēļu iespējas vai apkarot noziedzību un sniegt šajā ziņā tiesai, kas izskata lietu pēc būtības, pierādījumus par to, ka kriminalitāte vai azartspēļu atkarība faktiski ir ievērojama problēma faktu norises laikā, tādējādi jebkurš administratīvās tiesas pienākums veikt specifisku izmeklēšanu šajā ziņā būtu pretrunā šai judikatūrai.
40 Šādos apstākļos Landesverwaltungsgericht Oberösterreich (Augšaustrijas reģionālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai LESD 56. pants un 49. un nākamie panti, ņemot vērā ECPAK 6. pantu, to aplūkojot kopā ar [Hartas] 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā (it īpaši skat. ECT spriedumu, 2010. gada 18. maijs, Ozerov pret Krieviju, CE:ECHR:2010:0518JUD006496201, 54. punkts) pieprasīto tiesas objektivitāti un neitralitāti, ar šīm tiesību normām Eiropas Savienības Tiesas judikatūras (it īpaši skat. [spriedumu, 2014. gada 30. aprīlis,] Pfleger u.c., C‑390/12, EU:C:2014:281) izpratnē nav saderīgs valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru administratīvajā procesā ar krimināltiesisku raksturu pierādījumi, kas pamato krimināltiesībās aizsargāto valsts azartspēļu tirgus kvazimonopola tiesisko regulējumu, vispirms pilnīgi patstāvīgi ir jāidentificē un jānošķir un pēc tam, veicot autonomu izmeklēšanu, tie ir jāizmeklē un jāpamato nevis valsts apsūdzības struktūrām (vai citām valsts kriminālvajāšanas iestādēm) kā apsūdzības pārstāvēm, bet gan drīzāk pēc savas ierosmes un neatkarīgi no pušu rīcības tas ir jādara tiesai, kurai ir jāizskata sūdzībā apstrīdētā krimināltiesiskā pasākuma likumība (esot vienai un tai pašai personai/veicot vienu un to pašu funkciju)?”
Par prejudiciālo jautājumu
Par pieņemamību
41 Austrijas valdība apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams tādēļ, ka, pirmkārt, jautājums ir hipotētisks, jo tas izriet no kļūdainas valsts tiesību interpretācijas, un ka, otrkārt, iesniedzējtiesas lēmumā nav pietiekami paskaidroti pamatlietu fakti, lai ļautu Tiesai sniegt lietderīgu atbildi.
42 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu saskaņā ar LESD 267. pantu tikai tad, ja, konkrēti, nav izpildītas Tiesas Reglamenta 94. pantā izvirzītās prasības attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu vai ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību normas interpretācijai vai spēkā esamības vērtējumam, ko lūgusi valsts tiesa, nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai ja problēmai ir hipotētisks raksturs (spriedums, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka nepieciešamība sniegt valsts tiesai noderīgu Savienības tiesību interpretāciju prasa, lai valsts tiesa izklāstītu lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuriem attiecas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz paskaidrotu šo jautājumu pamatā esošos faktu pieņēmumus. Turklāt iesniedzējtiesas lēmumā ir jābūt norādītiem precīziem iemesliem, kas valsts tiesai ir likuši šaubīties par Savienības tiesību interpretāciju un uzskatīt par nepieciešamu uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu (spriedums, 2013. gada 18. aprīlis, Mulders, C‑548/11, EU:C:2013:249, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Šajā gadījumā iesniedzējtiesas lēmumā pietiekami labi ir aprakstīti pamatlietu juridiskie un faktiskie apstākļi un iesniedzējtiesas sniegtās norādes ļauj noteikt uzdotā jautājuma apjomu.
45 Arguments par to, ka jautājums ir hipotētisks, ir balstīts uz apgalvojumu, ka iesniedzējtiesa ir pieļāvusi kļūdu, interpretējot valsts tiesisko regulējumu. Šajā ziņā tomēr jāatgādina, ka Tiesas kompetencē nav interpretēt valsts tiesību normas, jo šāda interpretācija ir tikai valsts tiesu kompetencē. Tāpat gadījumā, kad valsts tiesa ir vērsusies Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem, Tiesai ir jāievēro minētās tiesas sniegtā valsts tiesību interpretācija (it īpaši skat. spriedumu, 2009. gada 27. oktobris, ČEZ, C‑115/08, EU:C:2009:660, 57. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt nevar apstrīdēt, ka spriedumu, kas ir jātaisa iesniedzējtiesai, atbilstība Savienības tiesībām ir atkarīga no atbildes uz uzdoto jautājumu.
46 Šādos apstākļos lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāuzskata par pieņemamu.
Par lietas būtību
47 Uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 49. un 56. pants, kas ir interpretēti it īpaši 2014. gada 30. aprīļa spriedumā Pfleger u.c. (C‑390/12, EU:C:2014:281), ņemot vērā Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretēja valsts procesuālā kārtība, saskaņā ar kuru administratīvajās procedūrās ar krimināltiesisku raksturu tiesai, kam ir jālemj par tāda tiesiskā regulējuma atbilstību Savienības tiesībām, kurā tiek ierobežota kādas Eiropas Savienības pamatbrīvības, piemēram, brīvības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvības, īstenošana, pēc savas ierosmes ir jāizmeklē lietas, ko tā izskata, apstākļi administratīvo pārkāpumu konstatēšanas ietvaros.
48 Vispirms ir jānorāda, ka 2014. gada 30. aprīļa spriedumā Pfleger u.c. (C‑390/12, EU:C:2014:281) Tiesa ir analizējusi uzdotos jautājumus, ņemot vērā vienīgi LESD 56. pantā paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvību, neizvērtējot tos no LESD 49. pantā noteiktās brīvības veikt uzņēmējdarbību viedokļa. Tomēr, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi savu secinājumu 34. punktā, ņemot vērā LESD 62. pantu, šī sprieduma motīvi, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, var tikt piemēroti arī attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību.
49 Turpinājumā ir jāatgādina, ka no 2014. gada 30. aprīļa sprieduma Pfleger u.c. (C‑390/12, EU:C:2014:281) izriet, ka LESD 56. pants nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, ar kuru tiek aizliegta azartspēļu automātu ekspluatēšana bez pārvaldes iestāžu iepriekšējas atļaujas, ja šī tiesiskā regulējuma patiesais mērķis nav spēlētāju aizsardzība vai cīņa pret noziedzību un tas reāli neatbilst rūpēm samazināt azartspēļu iespējas vai saskaņoti un sistemātiski apkarot ar azartspēlēm saistīto noziedzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 30. aprīlis, Pfleger u.c., C‑390/12, EU:C:2014:281, 56. punkts).
50 Šajā ziņā Tiesa ir spriedusi, ka tādas dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kas vēlas atsaukties uz piemērotu mērķi, lai pamatotu pakalpojumu sniegšanas brīvības šķērsli, ir jāiesniedz tai valsts tiesā, kurai ir jālemj par šo jautājumu, visi pierādījumu elementi, kas tai ļautu pārliecināties, ka minētais pasākums patiešām atbilst prasībām, ko Tiesa ir noteikusi, lai to varētu uzskatīt par pamatotu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 30. aprīlis, Pfleger u.c., C‑390/12, EU:C:2014:281, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Tādējādi šai valsts tiesai ir jāpārbauda, kādi faktiski ir attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma mērķi un vai tajā paredzētie ierobežojumi atbilst nosacījumiem, kas izriet no Tiesas judikatūras attiecībā uz to samērīgumu. It īpaši, ņemot vērā konkrētu attiecīgā ierobežojošā tiesiskā regulējuma piemērošanas kārtību, tai ir jāpārliecinās, ka tas reāli atbilst rūpēm samazināt spēļu iespējas, saskaņoti un sistemātiski ierobežot darbības šajā jomā un apkarot ar šīm spēlēm saistīto noziedzību (spriedums, 2014. gada 30. aprīlis, Pfleger u.c., C‑390/12, EU:C:2014:281, 47.–49. punkts un tajos minētā judikatūra).
52 Tiesa ir precizējusi, ka valsts tiesai ir visaptveroši jāizvērtē apstākļi, kādos ir pieņemts un īstenots ierobežojošs tiesisks regulējums (spriedums, 2014. gada 30. aprīlis, Pfleger u.c., C‑390/12, EU:C:2014:281, 52. punkts).
53 Turklāt, izvērtējot samērīgumu, valsts tiesas pieejai ir jābūt nevis statiskai, bet gan dinamiskai tādā nozīmē, ka tai ir jāņem vērā apstākļu izmaiņas pēc minētā tiesiskā regulējuma pieņemšanas (spriedums, 2016. gada 30. jūnijs, Admiral Casinos & Entertainment, C‑464/15, EU:C:2016:500, 36. punkts).
54 Jāatgādina arī, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalstu tiesām atbilstoši lojālas sadarbības principam, kas paredzēts LES 4. panta 3. punktā, ir jānodrošina to tiesību aizsardzība tiesā, kuras tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām. Turklāt ar LES 19. panta 1. punktu dalībvalstīm ir uzlikts pienākums noteikt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā it īpaši Hartas 47. panta izpratnē jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. novembris, Lesoochranárske zoskupenie VLK, C‑243/15, EU:C:2016:838,50. punkts un tajā minētā judikatūra).
55 Šī Hartas panta piemērošanas joma dalībvalstu rīcības jautājumā ir noteikta tās 51. panta 1. punktā, kurā teikts, ka uz dalībvalstīm Hartas noteikumi attiecas tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus, un tādējādi apstiprina Tiesas pastāvīgās judikatūras atziņu, ka Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras reglamentētas Savienības tiesībās, taču ne ārpus šādām situācijām (spriedums, 2016. gada 8. novembris, Lesoochranárske zoskupenie VLK, C‑243/15, EU:C:2016:838, 51. punkts).
56 Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi savu secinājumu 30. punktā, ja dalībvalsts pieņem tiesību normu, ar kuru tiek izdarīta atkāpe no LESD garantētas pamatbrīvības, kāda ir brīvība veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvība Savienībā, šis pasākums ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.
57 Atbilstoši Hartas 47. panta 1. punktam ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, ir tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot minētajā pantā paredzētos nosacījumus.
58 Ir skaidrs arī, ka pamatlietās prasītāji apgalvo, ka tiesības brīvi sniegt pakalpojumus un brīvi veikt uzņēmējdarbību, kas izriet attiecīgi no LESD 56. un 49. panta, ir pārkāptas ar konfiskāciju un sodiem, kurus šī iemesla dēļ tie prasa atcelt iesniedzējtiesai. Tādējādi Hartas 47. pants ir piemērojams šajā lietā.
59 Kaut arī valsts tiesu pienākumi attiecībā uz tiesiskā regulējuma, kas ierobežo Savienības pamatbrīvību, pamatojuma pārbaudi ir definēti Tiesas judikatūrā, ir jānorāda, ka katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jānoregulē prasību, kas vērstas uz to tiesību nodrošināšanu, kuras tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām, procesuālie noteikumi. Tā kā nav Savienības tiesiskā regulējuma, dalībvalstis ir atbildīgas par šo tiesību efektīvas aizsardzības nodrošināšanu visos gadījumos un it īpaši par tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un uz piekļuvi objektīvai tiesai, kas ir noteiktas Hartas 47. pantā, ievērošanas garantēšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. novembris, Lesoochranárske zoskupenie VLK, C‑243/15, EU:C:2016:838, 65. punkts).
60 Attiecībā uz tiesībām piekļūt neatkarīgai un objektīvai tiesai, kuras paredzētas Hartas 47. panta otrajā daļā, jēdziens “neatkarība”, kas ir raksturīgs tiesas uzdevumam, ietver divus aspektus. Pirmais aspekts, ārējais, nozīmē, ka tiesai jābūt aizsargātai no ārējas iejaukšanās vai spiediena, kas varētu apdraudēt tās locekļu pieņemtā nolēmuma neatkarību, izskatot tiem uzticētos strīdus (spriedums, 2014. gada 9. oktobris, TDC, C‑222/13, EU:C:2014:2265, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
61 Otrais, iekšējais, aspekts ir saistīts ar “objektivitātes” jēdzienu un attiecas uz to, ka tiek saglabāta vienāda distance attiecībā pret strīda dalībniekiem un to attiecīgajām interesēm saistībā ar strīda priekšmetu. Šis aspekts, par kura ievērošanu šajā lietā ir bažas iesniedzējtiesai, prasa objektivitātes ievērošanu un, izņemot striktu tiesību normu piemērošanu, absolūtu neieinteresētību strīda atrisinājumā (spriedums, 2014. gada 9. oktobris, TDC, C‑222/13, EU:C:2014:2265, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
62 Šīs neatkarības un objektivitātes garantijas prasa, lai pastāvētu noteikumi, it īpaši statūti un procesuālie noteikumi, kas kliedētu visas saprātīgās šaubas cilvēku prātos par tiesu iestāžu spēju pretoties ārējiem faktoriem un neitralitāti attiecībā uz tiesā aizstāvētajām interesēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 9. oktobris, TDC, C‑222/13, EU:C:2014:2265, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Šajā gadījumā no šī sprieduma 3.–5. un 12.–20. punktā minētajām valsts tiesību normām izriet, ka par pārvaldes iestāžu lēmumiem var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu sakarā ar prettiesiskumu administratīvās tiesās, un pēdējās minētās lemj par šīm prasībām pēc būtības. Pildot savus pienākumus, tiesai ir jāizmeklē lieta, kuru tā izskata, prasības robežās, ņemot vērā gan atbildību mīkstinošos, gan atbildību pastiprinošos apstākļus. Šo procedūru ietvaros pārvaldes iestāde, kas ir piemērojusi administratīvo sodu ar krimināltiesisko raksturu, ir puse.
64 Pamatojoties tikai uz šiem elementiem, nevar uzskatīt, ka šāda procesuāla kārtība var radīt šaubas par valsts tiesas objektivitāti, jo tai ir jāizmeklē lieta, kuru tā izskata, nevis, lai uzturētu apsūdzību, bet lai noskaidrotu patiesību. Turklāt šī kārtība būtībā ir balstīta uz ideju, ka tiesa ir ne tikai šķīrējtiesa strīdā starp pusēm, bet pārstāv sabiedrības vispārējās intereses. Pamatojoties uz šīm interesēm, valsts tiesai ir jāpārbauda arī Savienības pamatbrīvību ierobežojoša tiesiskā regulējuma pamatojums Tiesas judikatūras ietvaros.
65 Attiecībā uz jautājumu par saistību starp pienākumu, kas valsts tiesībās ir noteikts valsts tiesām, pēc savas ierosmes izmeklēt tajā izskatāmo lietu faktus un 2014. gada 30. aprīļa spriedumu Pfleger u.c. (C‑390/12, EU:C:2014:281) šī sprieduma 50.–52. punktā ir atgādināts, ka atbilstoši Savienības tiesībām tām ir vispārēji jānovērtē apstākļi, kas saistīti ar ierobežojošā tiesiskā regulējuma pieņemšanu un īstenošanu, pamatojoties uz dalībvalsts kompetento iestāžu sniegtiem pierādījumiem, lai pierādītu, ka pastāv mērķi, kas var padarīt leģitīmu LESD noteiktas pamatbrīvības ierobežojumu un tā samērīgumu.
66 Kaut arī, piemērojot valsts procesuālos noteikumus, šīm tiesām var būt pienākums veikt vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu šādu pierādījumu iesniegšanu, tām savukārt nevar būt pienākuma, kā to ir norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 51.–56. un 68. punktā, aizvietot minētās iestādes, lai sniegtu pamatojumu, ko atbilstoši 2014. gada 30. aprīļa spriedumam Pfleger u.c. (C‑390/12, EU:C:2014:281) ir pienākums sniegt šīm iestādēm. Ja šis pamatojums nav sniegts tādēļ, ka minētās iestādes nepastāv vai ir pasīvas, valsts tiesām ir jābūt iespējai izdarīt visus secinājumus, kas izriet no šāda trūkuma.
67 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 49. un 56. pants, kas ir interpretēti tostrp 2014. gada 30. aprīļa spriedumā Pfleger u.c. (C‑390/12, EU:C:2014:281), tos aplūkojot kopā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts procesuālā kārtība, saskaņā ar kuru administratīvajā procesā ar krimināltiesisku raksturu tiesai, kam ir jālemj par tāda tiesiskā regulējuma atbilstību Savienības tiesībām, kurā tiek ierobežota kādas Eiropas Savienības pamatbrīvības, piemēram, brīvības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvības Eiropas Savienībā, īstenošana, pēc savas ierosmes ir jāizmeklē tajā izskatāmās lietas apstākļi administratīvo pārkāpumu konstatēšanas ietvaros, ja vien šādas kārtības sekas nav tādas, ka šai tiesai ir jāaizstāj attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes, kam ir jāiesniedz nepieciešamie pierādījumi, lai minētā tiesa varētu pārbaudīt, vai šis ierobežojums ir pamatots.
Par tiesāšanās izdevumiem
68 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
LESD 49. un 56. pants, kas ir interpretēti tostarp 2014. gada 30. aprīļa spriedumā Pfleger u.c. (C‑390/12, EU:C:2014:281), tos aplūkojot kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts procesuālā kārtība, saskaņā ar kuru administratīvajā procesā ar krimināltiesisku raksturu tiesai, kam ir jālemj par tāda tiesiskā regulējuma atbilstību Savienības tiesībām, kurā tiek ierobežota kādas Eiropas Savienības pamatbrīvības, piemēram, brīvības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvības Eiropas Savienībā, īstenošana, pēc savas ierosmes ir jāizmeklē tajā izskatāmās lietas apstākļi administratīvo pārkāpumu konstatēšanas ietvaros, ja vien šādas kārtības sekas nav tādas, ka šai tiesai ir jāaizstāj attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes, kam ir jāiesniedz nepieciešamie pierādījumi, lai minētā tiesa varētu pārbaudīt, vai šis ierobežojums ir pamatots.
[Paraksti]