Language of document : ECLI:EU:C:2012:536

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2012. gada 6. septembrī (1)

Lieta C‑75/11

Eiropas Komisija

pret

Austrijas Republiku

Diskriminācijas aizliegums pilsonības dēļ – Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties – Pakalpojumu brīva aprite – Transporta nozare – Direktīva 2004/38/EK – Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā – Pilsētas un piepilsētas sabiedriskā transporta braukšanas maksas atlaides nepiešķiršana studentiem, kuru vecāki saskaņā ar valsts tiesību aktiem nesaņem ģimenes pabalstu





I –    Ievads

1.        Vai dalībvalstis braukšanas maksas atlaides studējošajiem var saistīt ar nosacījumiem, kurus studējošie no citām dalībvalstīm parasti nevar izpildīt? Uz šo jautājumu ir jāatbild izskatāmajā lietā.

2.        Dažādi Austrijas reģioni un atbildīgā federālā ministrija ir saskaņojuši ar pilsētas un piepilsētas satiksmes transporta uzņēmumiem braukšanas maksas atlaides studējošajiem. Tās tiek piešķirtas tikai tiem studējošajiem, kuru vecāki saistībā ar šo personu studijām saņem Austrijas ģimenes pabalstu. Šo pabalstu saņem tikai tie vecāki, kuri dzīvo Austrijā.

3.        Komisijas skatījumā šis nosacījums par braukšanas maksas atlaižu piešķiršanu ir diskriminācija, kas nav savienojama ar LESD 18., 20. un 21. pantu, kā arī ar Direktīvas 2004/38 (2) par tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties 24. pantu. Studējošie no citām dalībvalstīm, kuri apmeklē Austrijas augstskolas, to parasti gan nevar izpildīt.

4.        Austrija būtībā aizstāvas ar argumentu, ka atlaides papildinot vienīgi ģimenes pabalstu un tāpēc to piešķiršana atbilstot Regulai Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu (3). Arī studējošos no citām dalībvalstīm atbalstot to izcelsmes valstis, un tāpēc tie neesot salīdzināmi ar vietējiem studentiem. Turklāt Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkts pieļaujot studējošajiem no citām dalībvalstīm nepiešķirt studējošo pabalstus. Visbeidzot, Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkts atļaujot studējošajiem no citām dalībvalstīm nepiešķirt studiju pabalstus.

II – Atbilstošais tiesiskais regulējums

A –    Direktīva 2004/38

5.        Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punktā ir noteikta šīs direktīvas piemērošanas joma:

“Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi [..].”

6.        Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu visiem Savienības pilsoņiem ir “tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:

[..]

c)      –       viņi ir reģistrēti privātā vai sabiedriskā iestādē, ko kreditē vai finansē uzņēmēja dalībvalsts, pamatojoties uz saviem tiesību aktiem vai administratīvo praksi, lai apmeklētu mācības, tostarp arodmācības, un

–      viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī un viņi, iesniedzot deklarāciju vai pēc savas izvēles izmantojot līdzvērtīgus paņēmienus, pierāda attiecīgajai valsts iestādei, ka viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem un ka viņi nekļūs par uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā [..].”

7.        Direktīvas 2004/38 24. pants regulē vienlīdzīgu attieksmi pret Savienības pilsoņiem, kuri uzturas citās dalībvalstīs:

“1. Ievērojot īpašus noteikumus, kas skaidri paredzēti Līgumā un sekundārajos tiesību aktos, pret visiem Savienības pilsoņiem, kas, pamatojoties uz šo direktīvu, uzturas uzņēmējā dalībvalstī, ir attieksme, kas līdzvērtīga tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem atbilstīgi Līguma darbības jomai. Priekšrocības, ko sniedz šīs tiesības, attiecina arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi un kam ir uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās tiesības.

2. Atkāpjoties no 1. punkta noteikumiem, uzņēmējai dalībvalstij nav pienākuma piešķirt tiesības uz sociālo palīdzību pirmo trīs uzturēšanās mēnešu laikā vai vajadzības gadījumā ilgākā laikā posmā, kas noteikts 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, kā arī tai nav pienākuma pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas piešķirt līdzekļus mācībām, tostarp arodapmācībai, ja šie līdzekļi ir stipendijas vai studiju kredīti personām, kas nav darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas, personas, kas saglabā šādu statusu, un to ģimenes locekļi.”

B –    Regula Nr. 1408/71

8.        Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta h) apakšpunktu tā attiecas uz ģimenes pabalstiem.

9.        Ģimenes pabalsti 1. panta u) punkta i) daļā tiek definēti šādi:

“Vis[i] pabalst[i] natūrā vai skaidrā naudā, kas paredzēti, lai veiktu [segtu] ģimenes izmaksas saskaņā ar 4. panta 1. punkta h) apakšpunktā paredzētajiem tiesību aktiem [..].”

10.      Regulas Nr. 1408/71 13. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka personas, uz kuru attiecināma šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem.

11.      Regulas Nr. 1408/71 73. pantā ir regulēta ģimenes pabalstu piešķiršana ģimenes locekļiem, kuri dzīvo kādā citā dalībvalstī:

“Darbiniekam vai pašnodarbinātai personai, uz kuru attiecas kādas dalībvalsts tiesību akti, saskaņā ar VI pielikumu ir tiesības par tādiem viņa ģimenes locekļiem, kas dzīvo kādā citā dalībvalstī, uz ģimenes pabalstiem, ko paredz pirmās minētās dalībvalsts tiesību akti, tā, it kā viņi dzīvotu šajā valstī.”

12.      Regulas Nr. 1408/71 VI pielikumā nav tāda nosacījuma, kam attiecībā uz izskatāmo lietu būtu nozīme.

III – Fakti, pirmstiesas procedūra un prasījumi

13.      Pienākumu neizpildes procedūra attiecas uz tādām braukšanas maksas atlaidēm studentiem, kuru pamatā ir privāttiesiski līgumi, ko kompetentā Austrijas federālā ministrija noslēdz ar reģionālajām iestādēm (federālajām zemēm vai pagastiem) un attiecīgajiem transporta uzņēmumiem. Atkarībā no federālās zemes atbilstoši tiem tiek piemērotas dažādas braukšanas maksas un šo maksu atvieglojumi studējošajiem.

14.      Tiktāl, ciktāl kompetentā federālā ministrija iesaistās šāda līguma noslēgšanā, tā ar braukšanas maksas atlaidēm tiecas panākt saikni ar Austrijas ģimenes pabalstiem saskaņā ar 1967. gada Familienlastenausgleichsgesetz [Likumu par ģimenes izdevumu kompensēšanu]. Šie pabalsti netiek tieši izmaksāti studējošajiem, bet gan viņu vecākiem, kuru pienākums ir apgādāt un uzturēt šīs personas, ja tās ir ietvertas Austrijas sociālā nodrošinājuma sistēmā. Šāda braukšanas maksas atlaides saikne ar ģimenes pabalsta saņemšanu saskaņā ar Austrijas izklāstīto ir paredzēta Vīnes, Augšaustrijas, Burgenlandes un Štīrijas federālajās zemēs, kā arī Insbrukas pilsētā.

15.      Komisija uzskatīja, ka tā ir nepieļaujama studējošo no citām dalībvalstīm diskriminācija un 2009. gadā pieprasīja Austrijai saskaņā ar LESD 258. pantu sniegt savus apsvērumus. 2010. gada 28. janvārī Komisija, sniedzot argumentētu atzinumu, turpināja procedūru, kurā noteica divu mēnešu galīgo termiņu norādītā pārkāpuma novēršanai.

16.      Tā kā Austrijas atbildes Komisiju neapmierināja, tā 2011. gada 21. februārī cēla šo prasību.

17.      Komisijas prasījumi:

–        atzīt, ka Austrijas Republika, piešķirot sabiedriskā transporta braukšanas maksas atlaides principā tikai studējošajiem, par kuriem tiek piešķirts Austrijas ģimenes pabalsts, nav izpildījusi LESD 18. pantā, lasot to kopsakarā ar LESD 20. un 21. pantu, kā arī Direktīvas 2004/38 24. pantā paredzētos pienākumus;

–        piespriest Austrijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

18.      Austrijas Republikas prasījumi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

19.      Lietas dalībnieki izvirzīja savus argumentus rakstveida procesā.

IV – Juridiskais vērtējums

20.      Pirms var pārbaudīt diskriminācijas esamību (C punkts), vispirms ir jāprecizē prasības priekšmets (A punkts) un piemērojamie diskriminācijas aizliegumi (B punkts).

A –    Par prasības priekšmetu

21.      Komisija savā prasības pieteikumā būtībā vēršas pret to, ka Austrija piešķir sabiedriskā transporta braukšanas maksas atlaides principā tikai studējošajiem, par kuriem tiek piešķirts Austrijas ģimenes pabalsts.

22.      Taču no prasības pieteikuma pamatojuma izriet, ka runa ir par Vīnes, Augšaustrijas, Burgenlandes un Štīrijas federālajām zemēm, kā arī par Insbrukas pilsētu. Lejasaustrijā situācija esot neskaidra – arī apstākļi nav pietiekami noskaidroti –, un pārējos reģionos neesot braukšanas maksas atlaižu, kam būtu saikne ar ģimenes pabalstu.

23.      Austrija gan iebilst, ka patlaban arī Insbrukā atlaidei vairs neesot saiknes ar šādu nosacījumu, taču datumā, kad beidzās argumentētajā atzinumā norādītais termiņš, lietā aplūkotā atlaide vēl bija spēkā.

24.      Turklāt Komisija neiebilst, ka braukšanas maksas atlaides tiek liegtas studējošajiem no trešajām valstīm vai citiem studējošajiem Austrijā. Tā aplūko vienīgi tādu studējošo situāciju, par kuriem nesaņem Austrijas ģimenes pabalstu, jo viņi dzīvo citā dalībvalstī.

25.      Līdz ar to prasības priekšmets attiecas tikai uz to, ka studējošie Savienības pilsoņi, kuru vecāki Austrijas ģimenes pabalstu nesaņem, jo viņi dzīvo citā dalībvalstī, Vīnes, Augšaustrijas, Burgenlandes un Štīrijas federālajās zemēs, kā arī Insbrukas pilsētā nesaņem tādas pašas atlaides kā studējošie, par kuriem tiek piešķirts Austrijas ģimenes pabalsts.

B –    Par piemērojamiem diskriminācijas aizliegumiem

26.      Vispirms ir jānoskaidro, vai Komisijas norādītie diskriminācijas aizliegumi faktiski ir piemērojami.

27.      Komisija savu prasību pamato ar vispārējo diskriminācijas aizliegumu saskaņā ar LESD 18. pantu kopsakarā ar Savienības pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties saskaņā ar LESD 20. un 21. pantu, kā arī Direktīvas 2004/38 par brīvu pārvietošanos un uzturēšanos 24. pantu.

28.      Lai LESD 18. pantā paredzētais vispārējais diskriminācijas aizliegums varētu tikt piemērots, studējošajiem no citām dalībvalstīm, kuri Austrijā izmanto pilsētas un piepilsētas sabiedrisko transportu, kā Savienības pilsoņiem saskaņā ar LESD 21. pantu izmantojot savas tiesības brīvi pārvietoties, ir jāietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.

29.      Taču pretrunā diskriminācijas aizlieguma kopsakarā ar Savienības pilsoņu vispārējām tiesībām brīvi pārvietoties piemērošanai attiecībā uz selektīvu braukšanas maksas atlaidi varētu būt tas, ka šis Austrijas pasākums attiecas uz sabiedriskā transporta pakalpojumu izmantošanu. Faktiski ir apšaubāms, vai Savienības pilsoņu vispārējās tiesības brīvi pārvietoties var tikt piemērotas paralēli pakalpojumu sniegšanas brīvībai (1. punkts). Turklāt pasākumus, kuri attiecas uz satiksmi, regulē Līguma sadaļā par transportu ietvertie speciālie noteikumi. Līdz ar to ir jāpārbauda, vai vispārējo tiesību brīvi pārvietoties piemērošana izraisītu šo speciālo noteikumu apiešanu (2. punkts). Visbeidzot, īsi ir jāiedziļinās vispārējā diskriminācijas aizlieguma un Direktīvas 2004/38 24. panta savstarpējā saiknē.

1)      Par pakalpojumu sniegšanas brīvību

30.      Dažos agrākos spriedumos Tiesa, nenorādot plašāku pamatojumu, ir nospriedusi, ka ar dažiem pasākumiem tiek pārkāpta gan konkrēta pamatbrīvība, gan arī vispārējais diskriminācijas aizliegums (4). Tomēr laika gaitā Tiesa šo judikatūru ir pareizi precizējusi tādējādi, ka LESD 18. pants, kurā ir ietverts vispārējs diskriminācijas aizliegums pilsonības dēļ, kā patstāvīgs pamats var tikt piemērots tikai Savienības tiesībās reglamentētos gadījumos, attiecībā uz kuriem Līgumā nav paredzētas speciālās nediskriminācijas normas (5). Ja ir piemērojama pakalpojumu sniegšanas brīvība, tad LESD 18. pants netiek piemērots (6).

31.      Tam tā principā ir jābūt arī tad, ja tiek izdarīta atsauce uz vispārējo diskriminācijas aizliegumu pilsonības dēļ kopsakarā ar Savienības pilsoņu vispārējām tiesībām brīvi pārvietoties saskaņā ar LESD 21. pantu. Tiesa gan attiecībā uz saikni starp šo pārvietošanās brīvību un speciālajām pamatbrīvībām ir izteikusies nedaudz piesardzīgāk, regulāri atzīstot, ka tai neesot jālemj par LESD 21. panta interpretāciju. Taču šī nostāja atklāj arī ideju par pamatbrīvību speciālo raksturu (7).

32.      Nekas cits nav secināms arī no judikatūras par saikni starp kapitāla brīvu apriti un pārējām pamatbrīvībām. Šajā jomā Tiesa ir nospriedusi, ka tai neesot jālemj par kapitāla brīvu apriti, ja tā jau ir atzinusi, ka ar pasākumu tiek pārkāpta darba ņēmēju brīva pārvietošanās, brīvība veikt uzņēmējdarbību un Savienības pilsoņu brīva pārvietošanās (8). Šajās lietās līdzās divām citām minētajām pamatbrīvībām būtu jāpiemēro vispārējā personu pārvietošanās brīvība, jo lieta attiecas arī uz personām, kuras uz attiecīgo valsti ir pārcēlušās ar mērķi neveikt saimniecisku darbību (9). Taču Tiesa tādēļ nav atteikusies no idejas par speciālumu. Gluži pretēji, kapitāla brīvas aprites un pārējo brīvību nošķiršana ir balstīta uz lietā aplūkotā dalībvalsts pasākuma priekšmetu (10). Tiesa nav pārbaudījusi kapitāla aprites brīvību, taču ir piemērojusi Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos, tāpēc būtībā ir tikusi aplūkota drīzāk brīva pārvietošanās, nevis kapitāla ieguldīšana.

33.      Līdz ar to LESD 18. pantā vispārējais diskriminācijas aizliegums kopsakarā ar LESD 21. pantā paredzēto vispārējo pārvietošanās brīvību nevar tikt piemērots, ja braukšanas maksas atlaides pilsētas un piepilsētas sabiedriskajā transportā ietilpst pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanas jomā.

34.      Līdz ar to ir jāpārbauda, vai braukšanas maksas atlaide ietilpst LESD 56. pantā paredzētās pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanas jomā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 56. pants piešķir tiesības ne tikai pakalpojumu sniedzējam, bet arī šā pakalpojuma saņēmējam (11). Tātad Savienības pilsoņi, kuri dodas uz citu dalībvalsti, attiecībā uz pakalpojumiem nedrīkst tikt diskriminēti pilsonības dēļ (12).

35.      Tomēr pakalpojumu sniegšanas brīvība neattiecas uz tādu dalībvalsts valstspiederīgo, kurš dodas uz citas dalībvalsts teritoriju un tur nodibina savas pastāvīgās uzturēšanās vietu, lai tur uz nenoteiktu laiku sniegtu vai saņemtu pakalpojumus (13). Tiesa šajā ziņā ir balstījusies uz apsvērumu, ka LESD 56. pants neattiecas uz darbībām, kurām nav nekādas saiknes ar ārvalsti (14).

36.      Studējošie parasti uz ilgāku laiku dodas uz kādu ārvalsti. Studiju mērķiem paredzētās uzturēšanās ilgums nav nenoteikts, bet gan ierobežots ar paredzamo studiju ilgumu, un studiju apmaiņas programmās tas pat ir vēl ierobežotāks. Nav skaidrs, vai šī saikne ar ārvalsti ir pietiekama, lai uzskatītu, ka ir piemērojama pakalpojumu sniegšanas brīvība.

37.      Tomēr izskatāmajā lietā tiek noteikta atšķirība tieši pēc tā, vai studējošā vecāki saņem Austrijas ģimenes pabalstu, kas savukārt rada atšķirību atkarībā no tā, vai viņi dzīvo Austrijā vai ārvalstīs. Regulējumā, kas, iespējams, ir pamatā netiešai diskriminācijai, ir ietverta arī saikne ar ārvalsti. Šajā ziņā izskatāmā lieta ir salīdzināma ar spriedumiem, kuros tika piemērota pakalpojumu sniegšanas brīvība, par maģistra studiju maksas (15) vai skolas mācību maksas (16) ņemšanu vērā nodokļu vajadzībām izcelsmes valstī.

38.      Līdz ar to principā šajā lietā ir piemērojama pakalpojumu sniegšanas brīvība un vispārējā diskriminācijas aizlieguma kopsakarā ar Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos pārbaude nav jāveic.

2)      Par transporta politiku

39.      Pamatlietā tomēr tiek aplūkota piekļuve transporta pakalpojumiem. Saskaņā ar LESD 58. pantu pakalpojumu sniegšanas brīvību transporta jomā reglamentē noteikumi, kas izklāstīti sadaļā par transportu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas nozīmē, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība nav piemērojama (17). Gluži otrādi, tās pamatprincipi ir jāsasniedz, īstenojot kopējo transporta politiku (18).

40.      Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz visiem transporta veidiem attiecas Līguma vispārējie noteikumi (19), un it īpaši citas pamatbrīvības, nevis pakalpojumu sniegšanas brīvība (20). Tāpēc vispārējais diskriminācijas aizliegums ir piemērojams kopsakarā ar Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos.

41.      Minētais nav pretrunā apsvērumiem attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvības speciālumu. Šis speciālums var sniegties vien tiktāl, ciktāl ir piemērojama pakalpojumu sniegšanas brīvība. Ja tā nav piemērojama, tad tā nevar būt pretrunā arī citu noteikumu piemērošanai. Respektīvi, sekas būtu tādas, ka Savienības pilsoņiem transporta nozarē tiktu liegta Savienības pilsonības aizsardzība, kaut gan Līgumā nav paredzēts izņēmums no šīs aizsardzības un principā speciālā pakalpojumu sniegšanas brīvības aizsardzība vispār nav aplūkota.

42.      Arī lieta Neukirchinger nav pretrunā vispārējā diskriminācijas aizlieguma kopsakarā ar vispārējo pārvietošanās brīvību pārbaudei, kaut gan Tiesa tajā vispārējo pārvietošanās brīvību nav pārbaudījusi. Gluži pretēji, tā konstatēja, ka pārvadājums ar gaisa balonu ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā nevis tādēļ, ka tas saistīts ar uzturēšanos kādā dalībvalstī – ar [gaisa] pārvadātāja pārvietošanās brīvību –, bet gan tādēļ, ka tas saistīts ar transporta politikas attiecīgajiem pasākumiem (21). Tomēr tas ir izskaidrojams ar faktu, ka uzturēšanās citā dalībvalstī bija vienīgi mazāk nozīmīga salīdzinājumā ar transporta pakalpojuma piedāvājumu šajā valstī. Transporta pakalpojumu piedāvājums un izmantošana ir salīdzināmi tikai nosacīti.

43.      Tādējādi izskatāmajā lietā var tikt piemērota Savienības pilsoņu brīva pārvietošanās, kaut gan attiecīgie Austrijas pasākumi attiecas uz transporta pakalpojumu pieejamību.

3)      Par Direktīvas 2004/38 par brīvu pārvietošanos un uzturēšanos 24. panta 1. punktu

44.      Direktīvas 2004/38 par brīvu pārvietošanos un uzturēšanos 24. panta 1. punkts galu galā neliedz piemērot LESD 18. pantā paredzēto vispārējo diskriminācijas aizliegumu kopsakarā ar LESD 21. pantā paredzēto Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos, bet ar to tikai tiek konkretizētas to tiesiskās sekas (22). Atbilstoši es jau esmu pieņēmusi, ka LESD 18. pantā un Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punktā paredzētie diskriminācijas aizliegumi ir jāpiemēro paralēli (23).

C –    Par diskriminācijas pārbaudi

45.      Komisija apgalvo, ka braukšanas maksas atlaižu sasaiste ar Austrijas ģimenes pabalstu netieši diskriminējot studējošos no citām dalībvalstīm.

1)      Par LESD 18. pantā paredzēto vispārējo diskriminācijas aizliegumu

46.      Kā atzīst Komisija, Tiesa spriedumā lietā Bressol jau ir atzinusi, ka studējošie var atsaukties uz LESD 18. un 21. pantā paredzētajām tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties kādas dalībvalsts teritorijā, netiekot pakļautiem tiešai vai netiešai diskriminācijai pilsonības dēļ (24).

47.      Komisijas skatījumā Austrija netieši diskriminē studējošos no citām dalībvalstīm. Ja vien dalībvalsts pasākums nav objektīvi pamatots un samērīgs ar sasniedzamo mērķi, tas ir uzskatāms par netieši diskriminējošu, ja tas pēc savas būtības var vairāk ietekmēt citu dalībvalstu pilsoņus salīdzinājumā ar attiecīgās valsts pilsoņiem un ja tādējādi pastāv risks, ka pirmajiem no minētajiem tiek radīta nelabvēlīgāka situācija (25).

48.      Austrijas studējošo vecāki regulāri saņem Austrijas pabalstus, turpretī ārvalstu studējošo vecāki parasti tos nesaņem. Tādējādi pastāv netieša diskriminācija pilsonības dēļ.

49.      Austrija iebilst, ka, pirmkārt, braukšanas maksas atlaide ir ģimenes pabalsts saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 (a) apakšpunkts) un, otrkārt, studējošo, kuri esot ieradušies no ārvalstīm, situācija atšķiroties no Austrijas studējošo situācijas (b) apakšpunkts). Treškārt, galu galā Direktīvas 2004/38 par brīvu pārvietošanos un uzturēšanos 24. panta 2. punkts pieļaujot braukšanas maksas atlaidi saistīt ar ģimenes pabalstiem (c) apakšpunkts). Minētā diskriminācija varētu tikt pamatota ar šiem iebildumiem.

a)      Par klasificēšanu par ģimenes pabalstu

50.      Lietas dalībnieku diskusija jautājumā par braukšanas maksas atlaides klasificēšanu par ģimenes pabalstu attiecas gan uz Regulu Nr. 1408/71, gan arī uz Regulu Nr. 883/2004 (26), ar kuru tā tika aizstāta.

51.      Šajā ziņā vispirms ir jāprecizē, ka vienīgi Regulai Nr. 1408/71 ir nozīme attiecībā uz šo apgalvojumu. Regulu Nr. 883/2004 saskaņā ar tās 91. panta otro daļu piemēro tikai no īstenošanas regulas (EK) Nr. 987/2009 (27) spēkā stāšanās dienas, t.i., no 2010. gada 1. maija. Taču noteicošais laikposms, kas šajā prasībā ir jāpārbauda, ir Komisijas argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigu datums, proti, 2010. gada 28. marts.

52.      Manā skatījumā Austrijas apgalvojums ir tāds, ka Regulas Nr. 1408/71 normās par kompetenci ir arī jānosaka, kuriem studējošajiem ir piešķirama braukšanas maksas atlaide. Faktiski šajā regulā ir noteiktas tiesības, kuras ir piemērojamas personām, uz kurām attiecas šī regula. Saskaņā ar tās 13. panta 1. punkta pirmo teikumu parasti ir piemērojami tikai vienas dalībvalsts tiesību akti. Dalībvalstīm, kuru tiesību akti nav piemērojami, nav pienākuma saskaņā ar regulu piešķirt attiecīgos pabalstus (28).

53.      Fakts, ka valsts tiesību akti, iespējams, atbilst Regulai Nr. 1408/71, tomēr nenozīmē, ka uz tiem neattiektos LESD noteikumi (29). Tāpēc jautājumam, vai braukšanas maksas atlaide ir ģimenes pabalsts Regulas Nr. 1408/71 izpratnē, var būt vislielākā mērā netieša nozīme, pārbaudot noteikumus par diskriminācijas aizliegumu. Šajā ziņā tas, iespējams, ir atkarīgs no izvirzītajiem argumentiem attiecībā uz ģimenes pabalstu.

54.      Austrija būtībā apgalvo, ka Savienības likumdevējs, Regulā Nr. 1408/71 paredzot kompetenču sadalījumu, ir pamatoti dalībvalstu starpā sadalījis ģimeņu atbalstīšanas pienākumu. Tāpēc Austrijai neesot jāuzņemas šis pienākums attiecībā pret studējošajiem no citām dalībvalstīm. Braukšanas maksas atlaides esot daļa no ģimeņu izmaksu mazināšanai paredzētajiem pabalstiem, jo studējošos, kuri tās saņem, vēl joprojām atbalstot vecāki. Uz braukšanas maksas atlaides pamata vecāki varot mazināt šo atbalstu. Tāpēc atlaide papildinot faktisko ģimenes pabalstu, kura mērķis arī ir palīdzēt vecākiem, sniedzot atbalstu studējošajiem.

55.      Fakts, ka pabalsts ir paredzēts, lai netieši mazinātu izmaksu slogu ģimenēm, tomēr nevar būt pietiekams, lai ar to tiktu pamatota netieša diskriminācija pilsonības dēļ. Vismaz ir jābūt nodrošinātam, ka šo pabalstu saņem visas ģimenes, kurām saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 noteikumiem par kompetenču sadalījumu ir tiesības uz ģimenes pabalstu. Tā tas nav gadījumā ar braukšanas maksas atlaidi.

56.      Vēl pat nav pārliecības, ka visām ģimenēm, kuras saņem ģimenes pabalstus par Austrijas augstākajās mācību iestādēs studējošajiem, faktiski ar braukšanas maksas atlaidēm netieši tiek mazinātas izmaksas. Pat ja pieņemtu, ka atlaides ir tikušas noteiktas visā Austrijas teritorijā, tomēr ir apšaubāms, ka visiem studējušajiem tiek piedāvātas atbilstošas pilsētas un piepilsētas sabiedriskā transporta iespējas. Tās personas, kuras izmanto citus transporta līdzekļus, negūst labumu no šīm atlaidēm. Nav skaidrs arī, vai visu attiecīgo ģimeņu izdevumi ar atlaidēm tiek mazināti salīdzināmā apmērā.

57.      Taču izvēlētais iedalījuma kritērijs nelabvēlīgu situāciju faktiski rada galvenokārt studējošajiem, kuri izmanto ar Savienības pilsonību piešķirto brīvību studēt citās dalībvalstīs. Austrijas kompetences ietvaros ģimenes pabalsts saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 73. pantu principā būtu jāpiešķir arī ģimenēm, kuras atbalsta studējošos, kuri nestudē Austrijā. Tomēr tā tas nav paredzēts braukšanas maksas atlaides gadījumā. Tāpēc Austrijas studējošie, kuri dodas uz ārvalstīm, un viņu ģimenes atrodas nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar tiem studējošajiem, kuri paliek Austrijā.

58.      Fakts, ka ar ģimenes pabalstu saistītu braukšanas maksas atlaidi, kas paredzēta ģimeņu izdevumu samazināšanai Regulas Nr. 1408/71 izpratnē, principā nevar saņemt visas ģimenes, kurām ir tiesības to pieprasīt, galu galā ir redzams situācijā, kurā atrodas studējošie no citām dalībvalstīm. Viņiem, studējot Austrijā, kā arī viņu vecākiem, praktiski nevar tikt nodrošināta šo izdevumu mazināšana, pat ja viņu izcelsmes valstis būtu piešķīrušas šāda veida ģimenes pabalstu.

59.      Līdz ar to braukšanas maksas atlaides saikne ar ģimenes pabalstu ir formāla. Ar to nav iespējams panākt, lai atlaide tiktu atzīta par ģimenes pabalstu, kurš būtu piešķirams vienīgi saskaņā ar Regulā Nr. 1408/71 paredzētajām kompetencēm.

60.      Turklāt tādu studējošo diskriminācijai, kuru vecāki Austrijas ģimenes pabalstu nesaņem tādēļ, ka dzīvo citā dalībvalstī, nav saiknes ar ģimeņu izdevumu mazināšanu, izmantojot tik mazefektīvu pabalstu. Arī tāpēc ar to nevar pamatot šo studējošo netiešu diskrimināciju.

b)      Par pielīdzināmību

61.      Austrija turklāt uzskata, ka nolūkā pierādīt diskrimināciju pilsonības dēļ Komisijai esot jāņem vērā studējošo bērnu studiju atbalsts un nodokļu režīms citās dalībvalstīs. Dažas dalībvalstis salīdzinājumā ar Austriju ir piešķīrušas ievērojami lielāku studiju atbalstu, kuru studējošie ir varējuši pieprasīt, arī studējot Austrijā. Tāpēc nevarot tikt izslēgts, ka studējošie no citām dalībvalstīm salīdzinājumā ar Austrijas studējošajiem finansiāli labāk spēj segt ar uzturēšanos Austrijā saistītās izmaksas, ieskaitot braukšanas maksu.

62.      Šis apgalvojums nevar tikt apstiprināts tiktāl, ciktāl tas attiecas uz studējošo un viņu ģimeņu finanšu situāciju. Atbilstoši Austrijas sniegtajai informācijai finanšu situācija nav nosacījums attiecībā uz braukšanas maksas atlaidi un Austrijas ģimenes pabalstu, ar kuru tai ir saikne. Ģimenes pabalsts gan netiek maksāts, ja studējošajiem pašiem ir savi ienākumi vai šie ienākumi pārsniedz konkrētu apmēru. Taču, piešķirot ģimenes pabalstu un braukšanas maksas atlaidi, ģimenes finansiālie apstākļi netiek pārbaudīti (30).

63.      Gadījumā, ja tiktu aplūkota ārvalstu studējošajiem paredzētā atbalsta divkāršā apmērā nepieļaušana, tad izvēlētais kritērijs katrā ziņā nebūtu ieteicams. Faktiski Austrija, piešķirot atlaidi, neņem vērā, kādus pabalstus saņem studējošie no citām dalībvalstīm.

64.      Līdz ar to atlaides un Austrijas ģimenes pabalsta saikne nevar tikt pamatota ar to, ka studējošie no citām dalībvalstīm, iespējams, no savas izcelsmes valsts saņem lielākus atbalstus.

c)      Par Direktīvas 2004/38 par brīvu pārvietošanos un uzturēšanos 24. panta 2. punktu

65.      Visbeidzot, Austrija atsaucas uz Direktīvas 2004/38 par brīvu pārvietošanos un uzturēšanos 24. panta 2. punktu. Saskaņā ar šo noteikumu vienlīdzīgu attieksmi pret studējošajiem no citām dalībvalstīm pamato tas, ka tiem uzņēmējā dalībvalstī pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas nav tiesību uz studiju atbalstiem stipendijas vai studiju kredīta veidā.

66.      Austrija apgalvo, ka braukšanas maksas atlaide esot studiju atbalsts Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta izpratnē, jo tā ir pabalsts studējošajiem. Atlaide būtu jākvalificē kā stipendija, jo tā nav jāatmaksā.

67.      Ir jāpiekrīt šim uzskatam, ka neatkarīgi no tā, vai ir izpildīti 24. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi (31), ar Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta pamatā esošo likumdevēja vērtējumu var pamatot arī nevienlīdzīgu attieksmi LESD 18. panta izpratnē (32).

68.      Turklāt būtu iespējams iedomāties, ka studiju atbalsta jēdziens plašākā nozīmē būtu saprotams tādējādi, ka tajā ir ietverti visi pabalsti studējošajiem. Tomēr, kā pamatoti uzsver Komisija, likumdevējs, pieņemot Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu, ir izlēmis saskaņā ar Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punktu atkāpi no tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi pieļaut tikai attiecībā uz studiju atbalstiem stipendijas vai studiju kredīta veidā. Tam tā ir jābūt arī tad, ja, piemērojot LESD 18. pantu, tiek izdarīta atsauce uz Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu.

69.      Nav arī pamata Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta plašākai interpretācijai. Gluži pretēji, šis noteikums atļauj ierobežot LESD 18. pantā, Pamattiesību hartas 21. panta 2. punktā un Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punktā nostiprinātās tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi. Tādēļ jebkura atkāpe ir jāinterpretē šauri.

70.      Taču jēdziens “stipendija” tiktu pārspīlēts, tajā ietverot arī braukšanas maksas atlaides. Tā tiešā kopsakarība ar studiju kredītu liecina, ka likumdevējs Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā ir gribējis ietvert nevis jebkuru pabalstu studējošajiem, bet gan zināma apmēra pabalstus, kuru mērķis ir segt izdevumus saistībā ar studijām augstākās izglītības iestādē. Turklāt no judikatūras izriet, ka atbalsts attiecībā uz mācību maksu saskaņā ar 24. panta 2. punktu nav uzskatāms par studiju atbalstu. Faktiski vispārējais diskriminācijas aizliegums attiecībā uz šo pēdējo minēto atbalstu tiek piemērots neatkarīgi no uzturēšanās ilguma (33). Tāpēc braukšanas maksas atlaide neietilpst jēdzienā “stipendija”.

71.      Starp citu, ir jānorāda, ka braukšanas maksas atlaides pieejamība saskaņā ar Austrijas tiesībām nav atkarīga no tā, vai attiecīgie studējošie ir ieguvuši pastāvīgas uzturēšanās tiesības. Nav arī izslēgts, ka studējošie, kuriem būtu tiesības uz studiju atbalstiem, neizmanto braukšanas maksas atlaides.

d)      Par nepieciešamo integrāciju uzņēmējā valstī

72.      Vispusības labad es vēlos īsumā minēt iespējamu aizstāvības argumentu, kuru Austrija tomēr nav izvirzījusi un kurš tāpēc Tiesai nebūtu jāpārbauda.

73.      Tiesa ir atzinusi, ka zināmas saiknes starp attiecīgās dalībvalsts sabiedrību un pakalpojuma saņēmēju pastāvēšana var būt objektīvs vispārējo interešu apsvērums, kurš var pamatot faktu, ka šāda pakalpojuma piešķiršanas nosacījumi var ietekmēt Eiropas Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos (34).

74.      Šis kritērijs tiek balstīts uz apsvērumu, ka dalībvalstīm, organizējot un piemērojot savu sociālās palīdzības sistēmu, ir jāizrāda zināma finansiāla solidaritāte ar citu dalībvalstu pilsoņiem, taču ikviena dalībvalsts ir tiesīga raudzīties, lai atbalsts uzturēšanās izdevumu segšanai studentiem no citām dalībvalstīm nekļūtu par pārmērīgu apgrūtinājumu, kas var kopumā iespaidot šīs dalībvalsts spēju piešķirt atbalstu (35).

75.      Tomēr ir jāņem vērā arī samērīguma nosacījums. Pasākums ir samērīgs tad, ja tas ir piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo (36). It īpaši nosacījumiem par domicilu un parasto dzīvesvietu ir jābūt samērīgiem ar mērķiem, kuri tiek sasniegti ar attiecīgo tiesisko regulējumu (37).

76.      Tāpēc nepieciešamā integrācijas pakāpe nav jānosaka vienoti attiecībā uz visiem pabalstiem, bet attiecībā uz pabalstu apmēru ir jāparedz atšķirība. Kamēr ir samērīgi attiecībā uz studējošo iztikas stipendiju piemērot nosacījumu par piecu gadu uzturēšanos (38), tikmēr šaurāki nosacījumi ir pieļaujami tikai, ja runa ir par bezmaksas ceļa nodevas gada vinjetes piešķiršanu invalīdiem. Šajā ziņā Tiesa uzsvēra tāda tiesiskā regulējuma samērīgumu, kurš, nenosakot minimālu laika posmu, paredz bezmaksas ceļa nodevas vinjetes piešķiršanu invalīdiem, kuru domicils vai parastā dzīvesvieta ir attiecīgās dalībvalsts teritorijā, un tai skaitā arī invalīdiem, kuri regulāri dodas uz šo dalībvalsti profesionālu vai personisku iemeslu dēļ (39).

77.      Tāpēc attiecībā uz izskatāmo lietu ir jāsecina, ka ar uzņemšanu Austrijas augstākās izglītības iestādē pierādītai integrācijai jau ir jābūt pietiekamai, lai studējošajiem dotu iespēju atsaukties uz vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz braukšanas maksas atlaižu piešķiršanu pilsētas un piepilsētas sabiedriskajā transportā. Šis atzinums, starp citu, apstiprina Direktīvas 2004/38 par brīvu pārvietošanos un uzturēšanos 24. panta 2. punkta interpretāciju, saskaņā ar kuru braukšanas maksas atlaides pieejamība studējošajiem nav atkarīga no pastāvīgas uzturēšanās tiesībām (40).

78.      Izskatāmajā lietā nav jālemj, vai studējošajiem, kuri kādu dalībvalsti apmeklē tikai epizodiski, piemēram, tūrisma mērķiem vai ekskursijā, drīkst nepiešķirt šādas braukšanas maksas atlaides.

e)      Starpsecinājums

79.      Līdz ar to, piesaistot braukšanas maksas atlaidi ģimenes pabalstu piešķiršanai, tiek pārkāpts LESD 18. pants.

2)      Par Direktīvas 2004/38 par brīvu pārvietošanos un uzturēšanos 24. pantu

80.      Apsvērumi par LESD 18. pantu principā attiecas arī uz Direktīvas 2004/38 par brīvu pārvietošanos un uzturēšanos 24. pantu. Saskaņā ar šo noteikumu, ievērojot īpašus noteikumus, kas skaidri paredzēti Līgumā un sekundārajos tiesību aktos, pret visiem Savienības pilsoņiem, kas, pamatojoties uz šo direktīvu, uzturas uzņēmējā dalībvalstī, ir jāpiemēro attieksme, kas līdzvērtīga tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts pilsoņiem.

81.      Saskaņā ar direktīvas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu studējošajiem ir uzturēšanās tiesības, ja viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums un pietiekami iztikas līdzekļi. Ja šie nosacījumi ir izpildīti, studējošie uz šīs direktīvas pamata uzturas Austrijā un saskaņā ar 24. panta 1. punktu pret viņiem ir jāīsteno tāda pati attieksme kā pret šīs dalībvalsts pilsoņiem.

82.      Tomēr braukšanas maksas atlaide viņiem tiek liegta, ja viņu vecāki nesaņem Austrijas ģimenes pabalstu. No iepriekšminētajiem apsvērumiem izriet, ka pastāv netieša diskriminācija pilsonības dēļ, kura nav pamatota arī saskaņā ar Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu.

83.      Līdz ar to tiek pārkāpts arī Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punkts.

V –    Par tiesāšanās izdevumiem

84.      Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Komisijas prasījumi attiecībā uz izvirzītajiem pamatiem gan ir pilnībā apmierināti, taču tās prasības pieteikuma priekšmets bija daudz plašāks par šiem pamatiem. Tāpēc katram lietas dalībniekam savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašam.

VI – Secinājumi

85.      Piedāvāju Tiesai lemt šādi:

1)      Austrijas Republika, paredzot, ka studējošie, kuru vecāki Austrijas ģimenes pabalstu nesaņem tādēļ, ka viņi dzīvo citā dalībvalstī, Vīnes, Augšaustrijas, Burgenlandes un Štīrijas federālajās zemēs, kā arī Insbrukas pilsētā nesaņem tādas pašas braukšanas maksas atlaides, kādas tiek piešķirtas studējošajiem, par kuriem tiek piešķirts Austrijas ģimenes pabalsts, nav izpildījusi LESD 18. pantā, to lasot kopā ar LESD 20. un 21. pantu, paredzētos pienākumus;

2)      Austrijas Republika, paredzot, ka studējošie, kuri atbilst Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta prasībām un kuru vecāki Austrijas ģimenes pabalstu nesaņem tādēļ, ka viņi dzīvo citā dalībvalstī, Vīnes, Augšaustrijas, Burgenlandes un Štīrijas federālajās zemēs, kā arī Insbrukas pilsētā nesaņem tādas pašas braukšanas maksas atlaides, kādas tiek piešķirtas studējošajiem, par kuriem tiek piešķirts Austrijas ģimenes pabalsts, nav izpildījusi Direktīvas 2004/38 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā 24. pantā paredzētos pienākumus;

3)      prasība pārējā daļā tiek noraidīta;

4)      Komisija un Austrijas Republika katra sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.


1 –      Oriģinālvaloda – vācu.


2 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp.).


3 –      Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (OV L 149, 2. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulas (EK) Nr. 592/2008 (OV L 177, 1. lpp.) redakcijā.


4 –      Par pakalpojumu sniegšanas brīvību skat. Tiesas 1994. gada 15. marta spriedumu lietā C‑45/93 Komisija/Spānija (Recueil, I‑911. lpp., 10. punkts) un 2003. gada 16. janvāra spriedumu lietā C‑388/01 Komisija/Itālija (Recueil, I‑721 lpp., 28. punkts), kā arī cita starpā, piemēram, 1978. gada 28. jūnija spriedumu lietā 1/78 Kenny (Recueil, 1489. lpp., 12. punkts) un 1986. gada 17. aprīļa spriedumu lietā 59/85 Reed (Recueil, 1283. lpp., 29. punkts).


5 –      1994. gada 12. aprīļa spriedums lietā C‑1/93 Halliburton Services (Recueil, I‑1137. lpp., 12. punkts), 2001. gada 8. marta spriedums apvienotajās lietās C‑397/98 un C‑410/98 Metallgesellschaft u.c. (Recueil, I‑1727. lpp., 38. punkts), 2010. gada 21. janvāra spriedums lietā C‑311/08 SGI (Krājums, I‑487. lpp., 31. punkts) un 2011. gada 31. marta spriedums lietā C‑450/09 Schröder (Krājums, I‑2497. lpp., 28. punkts).


6 –      1989. gada 30. maija spriedums lietā 305/87 Komisija/Grieķija (Recueil, 1461. lpp., 13. un nākamais punkts), 1999. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑311/97 Royal Bank of Scotland (Recueil, I‑2651. lpp., 20. punkts) un 2010. gada 26. oktobra spriedums lietā C‑97/09 Schmelz (Krājums, I‑10465. lpp., 44. un nākamais punkts).


7 –      2003. gada 6. februāra spriedums lietā C‑92/01 Stylianakis (Recueil, I‑1291. lpp., 18. un nākamie punkti), 2007. gada 11. septembra spriedums lietā C‑318/05 Komisija/Vācija (Krājums, I‑6957. lpp., 35. un 36. punkts), 2010. gada 20. maija spriedums lietā C‑56/09 Zanotti (Krājums, I‑4517. lpp., 24. un 25. punkts), 2010. gada 16. decembra spriedums lietā C‑137/09 Josemans (Krājums, I‑13019. lpp., 53. punkts).


8 –      2006. gada 26. oktobra spriedums lietā C‑345/05 Komisija/Portugāle (Krājums, I‑10633. lpp., 45. punkts) un 2007. gada 18. janvāra spriedums lietā C‑104/06 Komisija/Zviedrija (Krājums, I‑671. lpp., 37. punkts). Savukārt citādi ir 2011. gada 1. decembra spriedumā lietā C‑250/08 Komisija/Beļģija (Krājums, I‑12341. lpp., 30. punkts), kurā atzīts kapitāla brīvas aprites specifiskums salīdzinājumā ar Savienības pilsonību.


9 –      Skat. iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā Komisija/Portugāle (37. punkts) un lietā Komisija/Zviedrija (30. punkts), kā arī 2011. gada 20. janvāra spriedumu lietā C‑155/09 Komisija/Grieķija (Krājums, I‑65. lpp., 60. punkts) un 2011. gada 1. decembra spriedumu lietā C‑253/09 Komisija/Ungārija (Krājums, I‑12391. lpp., 86. punkts).


10 –      2007. gada 24. maija spriedums lietā C‑157/05 Holböck (Krājums, I‑4051. lpp., 22. punkts), spriedums lietā SGI (iepriekš minēts 5. zemsvītras piezīmē, 25. punkts) un 2011. gada 15. septembra spriedums lietā C‑132/10 Halley u.c. (Krājums, I‑8353. lpp., 17. punkts), kā arī šajā ziņā skat. 2006. gada 12. septembra spriedumu lietā C‑196/04 Cadbury Schweppes un Cadbury Schweppes Overseas (Krājums, I‑7995. lpp., 31.–33. punkts) un 2006. gada 3. oktobra spriedumu lietā C‑452/04 Fidium Finanz (Krājums, I‑9521. lpp., 34. punkts un 44.–49. punkts).


11 –      1984. gada 31. janvāra spriedums apvienotajās lietās 286/82 un 26/83 Luisi un Carbone (Recueil, 377. lpp., 10. punkts), 1989. gada 2. februāra spriedums lietā 186/87 Cowan (Recueil, 195. lpp., 15. punkts), 1999. gada 26. oktobra spriedums lietā C‑294/97 Eurowings Luftverkehr (Recueil, I‑7447. lpp., 34. punkts), spriedums lietā Zanotti (iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē, 35. punkts) un 2012. gada 5. jūlija spriedums lietā C‑318/10 SIAT (19. punkts).


12 –      Skat. tūrisma objektu ieejas biļešu cenas iepriekš 4. zemsvītras piezīmē minētajos spriedumos lietā Komisija/Spānija un lietā Komisija/Itālija.


13 –      1988. gada 5. oktobra spriedums lietā 196/87 Steymann (Recueil, 6159. lpp., 17. punkts) un 1997. gada 17. jūnija spriedums lietā C‑70/95 Sodemare u.c. (Recueil, I‑3395. lpp., 38. punkts).


14 –      Spriedums lietā Sodemare (iepriekš minēts 13. zemsvītras piezīmē).


15 –      Spriedums lietā Zanotti (iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē, 35. punkts).


16 –      Spriedums lietā Komisija/Vācija (iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē, 72. punkts).


17 –      2010. gada 22. decembra spriedums lietā C‑338/09 Yellow Cab Verkehrsbetrieb (Krājums, I‑13927. lpp., 29. punkts) un 2011. gada 25. janvāra spriedums lietā C‑382/08 Neukirchinger (Krājums, I‑139. lpp., 22. punkts).


18 –      1985. gada 22. maija spriedums lietā 13/83 Parlaments/Padome (Recueil, 1513. lpp., 62. punkts) un spriedums lietā Yellow Cab Verkehrsbetrieb (iepriekš minēts 17. zemsvītras piezīmē, 30. punkts).


19 –      1974. gada 4. aprīļa spriedums lietā 167/73 Komisija/Francija (Recueil, 359. lpp., 32. punkts), 1986. gada 30. aprīļa spriedums apvienotajās lietās no 209/84 līdz 213/84 Asjes u.c. (Recueil, 1425. lpp., 45. punkts) un spriedums lietā Neukirchinger (iepriekš minēts 17. zemsvītras piezīmē, 21. punkts).


20 –      Spriedums lietā Komisija/Francija (iepriekš minēts 19. zemsvītras piezīmē, 33. punkts) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un spriedums lietā Yellow Cab Verkehrsbetrieb (iepriekš minēts 17. zemsvītras piezīmē, 33. punkts) par brīvību veikt uzņēmējdarbību.


21 –      Spriedums lietā Neukirchinger (iepriekš minēts 17. zemsvītras piezīmē, 23. un nākamie punkti).


22 –      Skat., piemēram, 2011. gada 17. novembra spriedumu lietā C‑430/10 Gaydarov (Krājums, I‑11637. lpp.).


23 –      Secinājumi, kas sniegti 2009. gada 20. oktobrī lietā C‑480/08 Teixeira (Krājums, I‑1107. lpp., 122. punkts un 101. zemsvītras piezīme). Sal. arī ar 2010. gada 13. aprīļa spriedumu lietā C‑73/08 Bressol u.c. (Krājums, I‑2735. lpp., 34. un nākamie punkti).


24 –      Spriedums lietā Bressol u.c. (iepriekš minēts 23. zemsvītras piezīmē, 30.–33. punkts) un tajā minētā judikatūra.


25 –      Spriedums lietā Bressol u. c. (iepriekš minēts 23. zemsvītras piezīmē, 41. punkts) un tajā minētā judikatūra.


26 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 1. lpp.).


27 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regula (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 284, 1. lpp.).


28 –      Šajā ziņā skat. 2008. gada 20. maija spriedumu lietā C‑352/06 Bosmann (Krājums, I‑3827. lpp., 27. punkts) un 2012. gada 12. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑611/10 un C‑612/10 Hudzinski (44. punkts).


29 –      2010. gada 15. jūnija spriedums lietā C‑211/08 Komisija/Spānija (Krājums, I‑5267. lpp., 45. punkts) un 2010. gada 14. oktobra spriedums lietā C‑345/09 van Delft u.c. (Krājums, I‑9879. lpp., 85. punkts).


30 –      Iebildumu raksta 13. punkts.


31 –      Attiecībā uz šo jautājumu skat. 80. un 81. punktu.


32 –      Skat. 2008. gada 18. novembra spriedumu lietā C‑158/07 Förster (Krājums, I‑8507. lpp., 55. punkts).


33 –      1988. gada 21. jūnija spriedums lietā 39/86 Lair (Recueil, 3161. lpp., 16. punkts), 1988. gada 21. jūnija spriedums lietā 197/86 Brown (Recueil, 3205. lpp. 18. punkts), kā arī 1992. gada 26. februāra spriedums lietā C‑357/89 Raulin (Recueil, I‑1027. lpp., 27. un 28. punkts).


34 –      2002. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑224/98 D’Hoop (Recueil, I‑6191. lpp., 38. punkts) un 2009. gada 1. oktobra spriedums lietā C‑103/08 Gottwald (Krājums, I‑9117. lpp., 32. punkts).


35 –      2005. gada 15. marta spriedums lietā C‑209/03 Bidar (Krājums, I‑2119. lpp., 56. punkts) un spriedums lietā Förster (iepriekš minēts 32. zemsvītras piezīmē, 48. punkts).


36 –      Spriedums lietā Gottwald (iepriekš minēts 34. zemsvītras piezīmē, 33. punkts).


37 –      Spriedums lietā Gottwald (iepriekš minēts 34. zemsvītras piezīmē, 38. punkts).


38 –      Spriedums lietā Förster (iepriekš minēts 32. zemsvītras piezīmē, 60. punkts).


39 –      Spriedums lietā Gottwald (iepriekš minēts 34. zemsvītras piezīmē, 37. un 41. punkts).


40 –      Skat. iepriekš 70. punktu.