ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2016. gada 2. februārī (1)
Lieta C‑421/14
Banco Primus SA
pret
Jesús Gutiérrez García
(Juzgado de Primera Instancia n° 2 de Santander (Santanderas pirmās instances tiesa Nr. 2, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13/EEK – Hipotekārā aizdevuma līgums – Valsts pārejas noteikums, ar ko ir paredzēts termiņa ierobežojums iebildumu celšanai pret izpildi, pamatojoties uz noteikuma negodīgumu – Efektivitātes princips – Noteikums par pirmstermiņa samaksu – Noteikums par parasto procentu aprēķināšanu – Valsts tiesas pienākumi
I – Ievads
1. Tiesai šajā lietā atkal ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par Direktīvas 93/13/EEK (2) interpretāciju saistībā ar hipotekārā aizdevuma līgumu.
2. Strīdā par iebildumu pret piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru (turpmāk tekstā – “piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra”), kurā parādnieks norāda uz līguma noteikuma negodīgumu, celšanu īpašā kārtībā Juzgado de Primera Instancia n° 2 de Santander (Santanderas pirmās instances tiesa Nr. 2) Tiesai uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas uz dažu līguma noteikumu negodīguma novērtēšanas kritērijiem un valsts tiesas pienākumu apjomu, veicot šo novērtējumu. Tātad Tiesai ir jāizskata jautājumi, par kuriem jau ir izstrādāta plaša judikatūra, bet kuri vēl nav aplūkoti no attiecīgā viedokļa, jo iesniedzējtiesai saistībā ar attiecīgo iebilduma celšanu rodas iespēja pēc savas ierosmes pārbaudīt citus līguma noteikumus, kas nav celtā iebilduma priekšmets.
3. Šajā kontekstā Tiesa it īpaši ir aicināta noteikt, vai ar Direktīvas 93/13 6. un 7. pantu nodrošinātā aizsardzība nozīmē, ka tas, ka sākotnēji pēc savas ierosmes ir ticis pārbaudīts viens vai vairāki līguma noteikumi, ierobežo valsts tiesas pienākumu vēlākā tiesvedības stadijā pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai citi līguma noteikumi nav negodīgi.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
4. Direktīvas 93/13 preambulas deviņpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:
“Tā kā šīs direktīvas nolūkos negodīguma novērtējumam nepakļauj noteikumus, kas apraksta galveno līguma priekšmetu, ne arī piegādāto preču vai pakalpojumu kvalitātes/cenas attiecību; tā kā, galveno līguma priekšmetu un kvalitātes/cenas attiecību tomēr var ņemt vērā, novērtējot citu noteikumu godīgumu; [..]”
5. Šīs direktīvas 4. pantā ir noteikts:
“1. Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.
2. Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī ar cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”
6. Minētās direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”
7. Saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 1. punktu:
“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”
B – Spānijas tiesības
8. Ar 2013. gada 14. maija Likuma 1/2013 par līdzekļiem hipotekārā aizdevuma parādnieku aizsardzības pastiprināšanai, parāda pārstrukturēšanu un sociālo īres maksu (Ley 1/2013, de medidas para reforzar la protección a los deudores hipotecarios, reestructuración de deuda y alquiler social (3)) tika grozīts 2000. gada 7. janvāra Civilprocesa kodekss (Ley de enjuiciamiento civil, turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”) (4).
9. Piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra ir reglamentēta Civilprocesa kodeksa 681.–698. pantā. Civilprocesa kodeksa 695. pants, arī tā redakcijā, kas izriet no Likuma 1/2013, ir formulēts šādi:
“1. Šajā nodaļā minētajās tiesvedībās persona, pret kuru ir vērsta izpilde, var celt iebildumus pret izpildi tikai tad, ja tie ir pamatoti ar:
[..]
(4) negodīgu līguma noteikumu, kas ir par pamatu izpildei vai maksājamās summas noteikšanai.
[..]
4. Nolēmums, ar kuru liek apturēt izpildi vai nepiemērot negodīgu noteikumu, var tikt pārsūdzēts.
Atskaitot šos gadījumus, nolēmumi par šajā pantā minētajiem iebildumiem nav nekādi pārsūdzami un to sekas attiecas tikai un vienīgi uz to piespiedu izpildes procedūru, kurā tie ir pieņemti.”
10. Atbilstoši Civilprocesa kodeksa 556. panta 1. punktam iebildumi saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 695. pantu, arī tā redakcijā, kas izriet no Likuma 1/2013, ir jāceļ desmit dienu laikā no rīkojuma par izpildi paziņošanas dienas. Šis termiņš ir piemērojams piedziņas vēršanai uz hipotēkas objektu, jo atsauce uz šo termiņu ir LEC 557. pantā, kas arī ir ticis grozīts ar Likumu 1/2013, par iebildumu pret izpildes procedūru, kas balstīta uz ārpustiesas vai šķīrējtiesu aktiem (tostarp autentiskiem aktiem saistībā ar hipotekāro aizdevumu, kas ir par pamatu piedziņas vēršanai uz hipotēkas objektu).
11. Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 693. panta 2. punktu, kā tas ir ticis formulēts Likumā 1/2013, attiecībā uz parādu, kas maksājami pa daļām, pirmstermiņa samaksu:
“2. Visu maksājamo summu, ko veido pamatsumma un procenti, aizdevējs var pieprasīt tad, ja ir vienošanās par to, ka tiks veikta pilnīga samaksa gadījumā, ja netiks veikti vismaz trīs ikmēneša maksājumi un parādnieks nebūs izpildījis savu maksājuma pienākumu, vai arī maksājumu skaits būs tāds, ka var uzskatīt, ka parādnieks nav izpildījis savus pienākumus laika posmā, kas atbilst vismaz trīs mēnešiem, un šī vienošanās būs iekļauta dokumentā, ar kuru ir uzlikta hipotēka.”
12. Likuma 1/2013 pirmajā pārejas noteikumā ir noteikts:
“Šis likums ir piemērojams tiesas un ārpustiesas procesiem, kas, šim likumam stājoties spēkā, jau ir uzsākti attiecībā uz hipotekāro prasījumu izpildi un kuros vēl nav uzsākta izlikšanas procedūra.”
13. Likuma 1/2013 ceturtais pārejas noteikums (turpmāk tekstā – “ceturtais pārejas noteikums”) attiecas uz piespiedu izpildes procedūrām, kuras ir uzsāktas pirms Likuma 1/2013 stāšanās spēkā un kuras vēl nav pabeigtas. Šis noteikums ir formulēts šādi:
“1. Grozījumi, kas ar šo likumu tiek izdarīti Civilprocesa kodeksā, ir piemērojami tikai piespiedu izpildes procedūrām, kas jau ir uzsāktas brīdī, kad šie grozījumi stājas spēkā, un tikai attiecībā uz vēl veicamajiem izpildes pasākumiem.
2. Katrā ziņā šā likuma spēkā stāšanās brīdī jau noritošajās piespiedu izpildes procedūrās, kurās Civilprocesa kodeksa 556. panta 1. punktā paredzētais desmit dienu termiņš iebildumu celšanai jau ir beidzies, personu, pret kurām ir vērsta izpilde, rīcībā ir viena mēneša noilguma termiņš iebildumu celšanai īpašā kārtībā, pamatojoties uz jauniem iebildumu celšanas pamatiem, kas paredzēti Civilprocesa kodeksa 557. panta 1. punkta 7) apakšpunktā un 695. panta 1. punkta 4) apakšpunktā.
Obligātais viena mēneša termiņš ir skaitāms no nākamās dienas pēc šā likuma stāšanās spēkā, un, ja lietas dalībnieki ir cēluši iebildumus īpašā kārtībā, izpildes procedūra tiek apturēta līdz iebildumu izvērtēšanai atbilstoši Civilprocesa kodeksa 558. un nākamajos pantos, kā arī 695. pantā paredzētajam.
Šis pārejas noteikums ir piemērojams visām piespiedu izpildes procedūrām, kas nav pabeigtas ar nekustamā īpašuma nodošanu pircēja īpašumā atbilstoši Civilprocesa kodeksa 675. pantā paredzētajam.
3. Katrā ziņā šā likuma spēkā stāšanās brīdī jau noritošajās piespiedu izpildes procedūrās, kurās Civilprocesa kodeksa 556. panta 1. punktā paredzētais desmit dienu termiņš iebildumu celšanai jau ir sācies, personu, pret kurām ir vērsta izpilde, rīcībā ir tāds pats iepriekšējā punktā paredzētais viena mēneša noilguma termiņš iebildumu celšanai, pamatojoties uz jebkuru no iebildumu celšanas pamatiem, kas paredzēti Civilprocesa kodeksa 557. un 695. pantā.
4. Šā panta 2. un 3. punktā paredzēto termiņu paziņošanas un aprēķināšanas vajadzībām šā noteikuma publicēšana ir uzskatāma par pilnīgu un likumīgu izziņošanu, un nevienā gadījumā šim nolūkam nav jāpieņem īpašs nolēmums.
[..]”
14. Turklāt Civilprocesa kodeksa 136. pantā ir paredzēts:
“Ja ir beidzies procesuālās darbības īstenošanai paredzētais termiņš, iestājas noilgums. Kad termiņš ir beidzies, sekretārs izdod rīkojumus par piemērojamiem pasākumiem vai informē tiesu, lai tā pieņem attiecīgu nolēmumu.”
15. Civilprocesa kodeksa 207. pantā ir noteikts:
“[..]
3. Galīgi nolēmumi iegūst res judicata spēku un katrā ziņā ir saistoši tiesai, kurā ir notikusi tiesvedība, kuras ietvaros tie ir pieņemti.
4. Nolēmums, kas, beidzoties tā pārsūdzēšanas termiņiem, nav ticis pārsūdzēts, ir galīgs un iegūst res judicata spēku, būdams katrā ziņā saistošs tiesai, kurā ir notikusi tiesvedība, kuras ietvaros tas ir pieņemts.”
16. Civilprocesa kodeksa 222. panta 1. punktā ir noteikts, ka “galīgo spriedumu attiecībā uz prasību apmierināšanu vai noraidīšanu res judicata spēks saskaņā ar likumu izslēdz jebkādu citu turpmāku tiesvedību, kuras priekšmets ir identisks tam kā tiesvedībā, kurā pasludinātais spriedums ir ieguvis res judicata spēku”.
III – Pamatlietas fakti, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
17. 2008. gada 12. jūnijā Banco Primus SA (turpmāk tekstā – “Banco Primus”) piešķīra J. Gutiérrez García aizdevumu, par kuru tika sniegta hipotekārā garantija, hipotēku uzliekot viņa mājoklim. Šis aizdevums tika piešķirts uz 47 gadiem un tā samaksa tika sadalīta 564 ikmēneša maksājumos.
18. Tā kā atbildētājs pamatlietā nebija izpildījis savu pienākumu, neveicot septiņus secīgus ikmēneša maksājumus, lai samaksātu šo aizdevumu, 2010. gada 23. martā banka saskaņā ar aizdevuma līgumā ietverto noteikumu par priekšlaicīgu samaksu pieprasīja samaksāt visu pamatsummu, parastos procentus, nokavējuma procentus un dažādus izdevumus, kā arī pārdot izsolē mantu, kurai bija uzlikta hipotēka.
19. 2011. gada 11. janvārī notika minētā pārdošana izsolē, taču tajā neviens nepiedalījās. Tādējādi iesniedzējtiesa ar 2011. gada 21. marta izpildes lēmumu piešķīra īpašumu Banco Primus par summu EUR 78 482,34 apmērā, kas bija 50 % no aplēstās vērtības. 2011. gada 6. aprīlī Banco Primus lūdza nodot šo īpašumu lietošanai, kas tika atlikta trīs secīgi celtu iebildumu dēļ, pēdējais no kuriem ticis noslēgts ar 2014. gada 8. aprīļa lēmumu, ar kuru tika izbeigta iebildumu procedūra par izlikšanas no mājokļa apturēšanu.
20. 2014. gada 11. jūnijā J. Gutiérrez García saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 695. pantu cēla iebildumus pret piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru īpašā kārtībā, pamatojoties uz aizdevuma līgumā ietverto negodīgo noteikumu par nokavējuma procentiem. Tomēr par to jau tika veikta pārbaude pēc savas ierosmes, kuras noslēgumā ar 2013. gada 12. jūnija rīkojumu šie procenti tika samazināti līdz nullei (5).
21. Ar 2014. gada 16. jūnija lēmumu iesniedzējtiesa pieņēma izvirzīto iebildumu un apturēja piedziņas vēršanas pret hipotēkas objektu procedūru, kā arī ar 2014. gada 29. septembra vēstuli par to informēja Tiesu.
22. Saistībā ar iebilduma pārbaudi šī tiesa norādīja, ka par negodīgiem noteikumiem Direktīvas 93/13 izpratnē varot tikt uzskatīti noteikti aizdevuma līguma noteikumi, kas neattiecas uz nokavējuma procentiem, proti, pirmkārt, noteikums par pirmstermiņa samaksu, saskaņā ar kuru Banco Primus var prasīt nekavējoties samaksāt pamatsummu, procentus un dažādus izdevumus, it īpaši, ja pamatsummas, procentu vai avansa maksājums netika veikts datumā, par kuru bija panākta vienošanās, un, otrkārt, noteikums par parastajiem procentiem, kurā ir paredzēts tos aprēķināt atbilstoši formulai, saskaņā ar kuru nesamaksātā pamatsumma un procenti tiek sadalīti atbilstoši tirdzniecības gada dienu skaitam, proti, 360 dienām.
23. Tomēr iebildums ir celts tikai aptuveni vienu gadu pēc ceturtajā pārejas noteikumā paredzētā noilguma termiņa beigām. Tādējādi šī noteikuma dēļ iesniedzējtiesa izskatāmajā lietā nevar pārbaudīt noteiktus aizdevuma līguma noteikumus, kas varētu tikt uzskatīti par negodīgiem Direktīvas 93/13 izpratnē. Tomēr iesniedzējtiesa pauž šaubas par minētā noteikuma saderību ar Direktīvu 93/13. Tā arī vēlas saņemt paskaidrojumus attiecībā uz dažu noteikumu negodīguma novērtēšanas kritērijiem un valsts tiesas pienākumiem tad, ja ir konstatēta šāda negodīga noteikuma esamība.
24. Šādos apstākļos Juzgado de Primera Instancia n° 2 de Santander (Santanderas pirmās instances tiesa Nr. 2) ar 2014. gada 10. septembra lēmumu, kas šajā pašā dienā tika reģistrēts Tiesas kancelejā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) a) Vai [..] ceturtais pārejas noteikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nevar radīt šķērsli patērētāju interešu aizsardzībai?
b) Vai atbilstoši Direktīvai [93/13], it īpaši tās 6. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam, kuru mērķis ir nodrošināt patērētāju aizsardzību, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, patērētājam ir atļauts paziņot par negodīgu noteikumu pastāvēšanu pēc termiņa, kas šādam nolūkam ir paredzēts valsts tiesībās, tādējādi, ka valsts tiesai minētie noteikumi ir jāizvērtē?
c) Vai atbilstoši Direktīvai [93/13], it īpaši tās 6. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam, kuru mērķis ir nodrošināt patērētāju aizsardzību, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē, vai līguma noteikums ir negodīgs, un no tā ir jāizdara attiecīgi secinājumi? Vai tai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē noteikums, kuru tā iepriekš bija atteikusies izvērtēt vai arī spriedumā, kas atbilstoši valsts procesuālajām tiesību normām ir kļuvis galīgs, bija atzinusi, ka tas nebija negodīgs?
2) Vai tiesa, kas pārbauda nebūtisku līguma noteikumu negodīgumu, var ņemt vērā kvalitātes/cenas attiecību un atbilstoši kādiem kritērijiem? Vai, veicot pārbaudi, ir jāņem vērā valsts tiesību normās noteiktie cenu ierobežojumi? Vai var būt tā, ka līguma noteikumi, kas, ņemot atsevišķi, ir spēkā esoši, zaudē savu spēku tādēļ, ka darījuma cena izrādās ļoti augsta salīdzinājumā ar parasto tirgus cenu?
3) Vai saistībā ar Direktīvas [93/13] 4. pantu ir iespējams ņemt vērā apstākļus, kas radušies pēc līguma noslēgšanas, ja, izvērtējot valsts tiesību normas, tas šķiet vajadzīgs?
4) a) Vai Spānijas Civilprocesa kodeksa, kas grozīts ar Likumu 1/2013, 693. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nevar radīt šķērsli patērētāju interešu aizsardzībai?
b) Vai atbilstoši Direktīvai [93/13], it īpaši tās 6. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam, kuru mērķis ir nodrošināt patērētāju aizsardzību, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, valsts tiesai, ja tā uzskata, ka noteikums par priekšlaicīgu samaksu ir negodīgs, tas ir jāuzskata par neiekļautu līgumā un jānosaka ar to saistītās neatņemamās sekas, tostarp tad, ja pārdevējs vai piegādātājs ir nogaidījis minimālo, valsts tiesību normā noteikto laiku?”
25. Iesniedzējtiesa ir lūgusi Tiesu izskatīt lietu paātrinātā tiesvedībā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 105. panta 1. punktu. Šis lūgums tika noraidīts ar 2014. gada 11. novembra rīkojumu, tostarp tādēļ, ka šī tiesa ar 2014. gada 29. septembra vēstuli bija informējusi Tiesu par izpildes procedūras apturēšanu, pieņemot 2014. gada 16. jūnija lēmumu, un tādējādi J. Gutiérrez García nedraud briesmas zaudēt savu mājokli.
26. Rakstveida apsvērumus iesniedza Banco Primus, Spānijas valdība, kā arī Eiropas Komisija.
27. Tiesas sēdē, kas notika 2015. gada 24. septembrī, tika uzklausīti Spānijas valdības, kā arī Komisijas mutvārdu apsvērumi.
IV – Analīze
A – Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
28. Savos rakstveida apsvērumos Spānijas valdība apstrīd uzdoto jautājumu pieņemamību, jo Tiesas atbildes iesniedzējtiesai neesot noderīgas, lai rastu risinājumu strīdā, kuru tā izskata. Šī tiesa neesot kompetentā tiesa, jo tā ir pabeigusi izpildes procedūru, izdodot tādu rīkojumu par parādnieka un iemītnieku izlikšanu no mājokļa, kas 2014. gada 8. aprīlī ir ieguvis res judicata spēku.
29. Banco Primus skaidri nenorāda uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību, taču min analoģiskus argumentus.
30. Es neuzskatu, ka iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi var tikt atzīti par nepieņemamiem. Proti, iesniedzējtiesas sniegtais valsts tiesību aktu apraksts ļauj skaidri saprast, ka attiecīgā piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra nav pabeigta. Ceturtajā pārejas noteikumā ir noteikts, ka šis likums “ir piemērojams visām izpildes procedūrām, kas nav pabeigtas ar nekustamā īpašuma nodošanu pircēja īpašumā”. Izpildes procedūra nav tikusi pabeigta, jo nekustamais īpašums nav ticis nodots lietošanā, ko savos rakstveida apsvērumos ir apstiprinājusi pati Spānijas valdība (6).
31. Turklāt tieši ar ceturto pārejas noteikumu ir ļauts apstrīdēt lēmumu par izpildi, kas ir kļuvis galīgs, jo pirms šī likuma stāšanās spēkā ir beidzies parastais iebildumu celšanas termiņš.
32. Tādējādi atbilstības pieņēmumu, kas piemīt lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu katrā lietā, neatspēko Spānijas valdības un Banco Primus (7) izvirzītie argumenti, un tāpēc visi prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.
B – Par lietas būtību
1) Par pirmo jautājumu
a) Par pirmā jautājuma a) un b) daļu
33. Ar pirmā jautājuma a) un b) daļu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus, Direktīvas 93/13 6. un 7. pantam ir pretrunā tāds valsts pārejas noteikums kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru patērētājiem ir noteikts viena mēneša noilguma termiņš, sākot no nākamās dienas pēc tās, kurā publicēts likums, kas ietver šo normu, lai celtu iebildumu pret līguma noteikumu, kas ir pamatā noritošai piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrai, iespējamo negodīgumu.
34. Tiesa nesen ir analizējusi būtībā identisku jautājumu lietā BBVA (8), kurā 2015. gada 13. maijā es secināju (9) ar Likumu 1/2013 noteiktā noilguma termiņa prettiesiskumu. Saskaņā ar šo nostāju Tiesa savā spriedumā BBVA (C‑8/14, EU:C:2015:731) ir nospriedusi, ka “Direktīvas [93/13] 6. un 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts pārejas noteikums [..], saskaņā ar kuru patērētājiem, pret kuriem piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra tikusi uzsākta pirms likuma, kurā ietilpst attiecīgais noteikums, stāšanās spēkā un nav tikusi pabeigta, tiek noteikts viena mēneša noilguma termiņš, sākot no nākamās dienas pēc tās, kad publicēts šis likums, iebildumu celšanai pret piespiedu izpildi, tostarp pamatojoties uz to, ka līguma noteikumi ir negodīgi”.
35. Tā kā šī termiņa tiesiskumu ir apšaubījusi Tiesa, šie secinājumi attieksies tikai uz aspektiem, kas lietā BBVA (10) vēl netika aplūkoti. Attiecībā uz citiem aspektiem norādīšu uz Tiesas spriedumu, kā arī maniem secinājumiem šajā lietā.
b) Par pirmā jautājuma c) daļu
i) Ievada apsvērumi
36. Pirms tiks analizēts šis jautājums, manuprāt, ir lietderīgi atgādināt, ka pēc sprieduma Aziz (11) pasludināšanas ar Likumu 1/2013 tika grozīti Civilprocesa kodeksa panti, kas tostarp attiecas uz piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu vai ar ķīlu apgrūtinātu īpašumu procedūru, lai piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru pielāgotu šai judikatūrai. Precīzāk, Spānijas likumdevējs ir grozījis Civilprocesa kodeksu, pirmkārt, ļaujot tiesai, kurā celta prasība par izpildi, jebkurā procedūras brīdī pēc savas ierosmes izvērtēt šādu noteikumu negodīgumu (12), un, otrkārt, pievienojot jaunu iebildumu pamatu, kas balstīts uz līguma noteikuma, kas ir izpildes pamatā vai saskaņā ar kuru ir noteikta maksājamā summa, negodīgumu (13).
37. Šajā kontekstā ir jāpārbauda iesniedzējtiesas uzdotā pirmā jautājuma c) daļa.
ii) Pirmā jautājuma c) daļas pārformulēšana
38. Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai ar Direktīvas 93/13 6. un 7. pantu valsts tiesai ir uzlikts pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt negodīgus noteikumus arī tad, ja iepriekš to nebija darījusi vai arī nolēmumā, kas saskaņā ar valsts tiesībām ir ieguvis res judicata spēku, tā bija secinājusi, ka noteikumi nebija negodīgi.
39. Saistībā ar šo jautājumu iesniedzējtiesa paredz divus gadījumus, proti, pirmais ir tas, ka valsts tiesa iepriekš nebija pārbaudījusi noteikumu, un otrs ir tas, ka šis noteikums nebija atzīts par negodīgu valsts rīkojumā, kas ir ieguvis res judicata spēku.
40. Tomēr norādīšu, ka saskaņā ar valsts lietas materiāliem, kurus iesniedzējtiesa ir iesniegusi Tiesas kancelejā, minētajā valsts nolēmumā, proti, 2013. gada 12. jūnija rīkojumā, šī tiesa pēc savas ierosmes tikai ir konstatējusi noteikuma par nokavējuma procentiem negodīgumu, nespriežot par citiem līguma noteikumiem, nedz arī tos minot (14). Tādējādi otro scenāriju, uz kuru ir atsauce iesniedzējtiesas uzdotajā jautājumā, savā analīzē neaplūkošu, jo tas acīmredzami ir hipotētisks.
41. Šī iemesla dēļ es nevaru piekrist Spānijas valdības rakstveida apsvērumos izvirzītajam argumentam, saskaņā ar kuru iesniedzējtiesa atkal vēloties pārbaudīt hipotekārā aizdevuma līgumu, attiecībā uz kuru ar rīkojumu, kas ir ieguvis res judicata spēku, tika secināta negodīga noteikuma neesamība (15).
42. Lai sniegtu noderīgu atbildi uz iesniedzējtiesas jautājumiem, atbilstoši sadarbībai starp Tiesu un iesniedzējtiesu es ierosinu pārformulēt jautājumu tā, ka tā mērķis ir noskaidrot, vai ar Direktīvas 93/13 6. un 7. pantu nodrošinātā aizsardzība nozīmē to, ka sākotnējas viena vai vairāku līguma noteikumu pārbaudes pēc savas ierosmes esamība ierobežo valsts tiesas pienākumu pēc savas ierosmes pārbaudīt citus līguma noteikumus vēlākā procedūras stadijā.
43. Tagad es izskatīšu šo jautājumu un sākumā atgādināšu Tiesas pastāvīgo judikatūru.
iii) Īss attiecīgās judikatūras pārskats
44. Manuprāt, sākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma ir balstīta uz domu, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju ir vājākā pozīcijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan attiecībā uz informētības līmeni (16).
45. Tiesa pastāvīgi ir spriedusi, ka, ņemot vērā šo nelabvēlīgo situāciju, Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi patērētājiem nav saistoši. Tā ir imperatīva norma, kas ir vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, kas līgumā nodibināts starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar patiesu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību (17).
46. Attiecībā uz pienākumu pēc savas ierosmes pārbaudīt negodīgus noteikumus (18) Tiesa, pirmkārt, atzina, ka valsts tiesai ir pilnvaras veikt šādu pārbaudi (19), lai, otrkārt, nospriestu, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē minētās Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma negodīgums un, to veicot, ir jāizlīdzina starp līgumslēdzējām pusēm pastāvošā nelīdzsvarotība, ja tās rīcībā ir vajadzīgais tiesiskais un faktiskais pamatojums (20). Tātad Tiesa valsts tiesas iespēju pēc savas ierosmes pārbaudīt līguma noteikumu negodīgumu ir pārveidojusi par pēdējās minētās pienākumu. Šī attīstība ietver to, ka uzdevums, kas valsts tiesai attiecīgajā jomā dots saskaņā ar Savienības tiesībām, “nenozīmē vien pilnvaras lemt par attiecīgo līguma noteikumu negodīgumu, bet arī pienākumu šo jautājumu vērtēt pēc savas ierosmes, ja tās rīcībā ir vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums” (21).
47. Arī ir jānorāda, ka šāda pienākuma pamatojums ir balstīts uz to sabiedrības interešu būtību un svarīgumu, kas ir ar Direktīvu 93/13 patērētājiem nodrošinātās aizsardzības pamatā (22). Tādēļ tiesai, kas izskata lietu, ir jānodrošina ar šīs direktīvas noteikumiem sasniedzamās aizsardzības lietderīgā iedarbība.
48. Tādējādi es uzskatu, ka saistībā ar Direktīvu 93/13 apstāklis, ka valsts tiesa, kurā ir atbilstoši prasībām celta prasība, nav veikusi līguma noteikuma pārbaudi noteiktā tiesvedības stadijā, neliedz tai pārbaudīt citus noteikumus nākamajā tiesvedības stadijā (23).
49. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es ierosinu uz iesniedzējtiesas pirmā jautājuma c) daļu atbildēt, ka ar Direktīvas 93/13 6. un 7. pantu patērētājiem nodrošinātā aizsardzība nozīmē, ka sākotnējas viena vai vairāku līguma noteikumu pārbaudes pēc savas ierosmes esamība neierobežo valsts tiesas pienākumu pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai nav negodīgi citi līguma noteikumi, vēlākā tiesvedības stadijā.
2) Par otro un trešo jautājumu
50. Ar šiem diviem jautājumiem, kas ir jāanalizē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai par kritērijiem, saskaņā ar kuriem ir jāvērtē tādu līguma noteikumu par parasto procentu aprēķināšanu un priekšlaicīgu samaksu negodīgums kā pamatlietā aplūkojamie, kā arī par valsts tiesas saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. pantu paredzētajiem pienākumiem, lai noskaidrotu, vai, veicot šādu līguma noteikumu pārbaudi, šai pēdējai minētajai ir jāņem vērā aizdevuma līgumā norādītā pakalpojuma sniegšanas vai pakalpojuma kvalitātes/cenas attiecība, valsts tiesību aktos paredzētie ierobežojumi un apstākļi, kas radušies pēc līguma noslēgšanas.
51. Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, sākumā atgādināšu vispārīgos līguma noteikumu negodīguma izvērtējuma kritērijus, kurus savā judikatūrā ir noteikusi Tiesa. Vēlāk, ņemot vērā šo judikatūru, es pārbaudīšu, pirmkārt, noteikumu par parastajiem procentiem saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu, un, otrkārt, noteikumu par priekšlaicīgu samaksu saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktu.
a) Judikatūras par līguma noteikumu negodīguma izvērtējuma kritērijiem pārskats
52. Pirmkārt, Tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, ka tās kompetencē bija, pirmkārt, interpretēt Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā un tās pielikumā minēto jēdzienu “negodīgs noteikums” un, otrkārt, noteikt kritērijus, kurus valsts tiesa var piemērot vai kuri tai ir jāpiemēro, veicot līguma noteikuma pārbaudi saskaņā ar šo direktīvu. Turpretī Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesai atbilstoši šiem kritērijiem ir jālemj par attiecīgā līguma noteikuma konkrētu kvalifikāciju, ņemot vērā pamatlietas konkrētos apstākļus (24). Attiecīgā noteikuma, piemērojot atbilstošās tiesību normas līgumam, iespējamo seku pilnīga analīze ietver valsts tiesību sistēmas pārbaudi, ko var veikt vienīgi valsts tiesa (25). Tai arī ir jālemj, vai strīdīgie noteikumi ir negodīgi (26), bet Tiesai ir vienīgi jāsniedz iesniedzējtiesai norādes, kuras tai ir jāņem vērā, lai novērtētu attiecīgā noteikuma negodīgumu (27).
53. Otrkārt, Tiesa ir norādījusi, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā, kurā ir atsauce uz “godprātību” un “ievērojamu nelīdzsvarotību” pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam, tikai abstrakti ir definēti elementi, kuru dēļ atsevišķi neapspriestu līguma noteikumu var uzskatīt par negodīgu (28).
54. Šajā ziņā, kā ir uzsvērusi ģenerāladvokāte J. Kokote savos secinājumos lietā Aziz (29), Tiesa ir precizējusi, ka, lai noskaidrotu, vai kāds līguma noteikums rada “ievērojamu nelīdzsvarotību” pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma un tas notiek par sliktu patērētājam, it īpaši ir jānosaka atbilstoši valsts tiesībām piemērojamās tiesību normas, ja [šādā gadījumā] starp pusēm nav attiecīgas vienošanās. Tiesas ieskatā, veicot šo salīdzinošo analīzi, valsts tiesa var izvērtēt, vai un – attiecīgajā gadījumā – cik lielā mērā patērētājs atbilstoši līgumam ir neizdevīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar to, kas ir paredzēts spēkā esošajos valsts tiesību aktos. Tāpat tā norāda, ka tālab būtu jāizvērtē arī tiesiskais stāvoklis, kādā attiecīgais patērētājs atrodas, ņemot vērā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētos līdzekļus, kas ir tā rīcībā, lai izbeigtu negodīgo noteikumu izmantošanu (30).
55. Treškārt, attiecībā uz to, kādos apstākļos “pretēji prasībai pēc godprātības” rodas šāda nelīdzsvarotība, Tiesa ir nospriedusi, ka, ņemot vērā Direktīvas 93/13 preambulas sešpadsmito apsvērumu, valsts tiesai šajā ziņā ir jāpārbauda, vai pārdevējs vai piegādātājs, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, varēja pamatoti pieņemt, ka patērētājs būtu piekritis attiecīgajam noteikumam arī tad, ja tas būtu ticis individuāli apspriests (31).
56. Turklāt Tiesa ir atgādinājusi, ka pielikumā, uz kuru ir izdarīta atsauce Direktīvas 93/13 3. panta 3. punktā, ir tikai indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, kas var tikt atzīti par negodīgiem (32). Tā ir precizējusi, ka Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā to preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz kuriem līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti. No tā izriet, ka šādos apstākļos ir jāizvērtē arī tas, kādas sekas minētajam noteikumam var būt, ievērojot līgumam piemērojamās tiesības, kas ietver valsts tiesību sistēmas analīzi (33).
57. Tieši saskaņā ar šiem vispārīgiem kritērijiem iesniedzējtiesai ir jāizvērtē noteikuma par parasto procentu aprēķināšanu un noteikuma par priekšlaicīgu samaksu, uz kuriem atsaucas šī tiesa, negodīgums.
b) Par noteikumu par parastajiem procentiem
58. Strīdīgā līguma 3. noteikumā ir paredzēts, ka “matemātiskā formula, lai katrā laikposmā no gada nominālās procentu likmes iegūtu maksājamo procentu apmēru, ir šāda: C x d x r/360 x 100; kur C = atlikusī aizdevuma pamatsumma nomaksas laikposma sākumā, d = nomaksas laikposma dienu skaits, r = gada nominālā procentu likme. [..] Lai aprēķinātu procentus, tiek pieņemts, ka gadā ir 360 dienas”.
59. Strīdīgais noteikums ietilpst Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā minēto noteikumu grupā, un tātad uz to neattiecas valsts tiesas pārbaude. Tomēr saskaņā ar šo pantu minētos noteikumus drīkst pārbaudīt tikai tad, ja tie nav formulēti skaidri un saprotami, kā tas ir pamatlietā.
60. Iesniedzējtiesa, kā arī Komisija apšauba, ka strīdīgais noteikums, ciktāl tā pamatā ir sarežģīta matemātiska formula, kuras piemērojamību vidusmēra patērētājs, iespējams, neaptver, atbilst Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā izvirzītajām prasībām attiecībā uz formulējumu un pārskatāmību. It īpaši Komisija uzsver, ka šo procentu aprēķināšana, pamatojoties uz 360 dienu tirdzniecības gadu, izraisa procentu likmes palielinājumu salīdzinājumā ar to, kas izrietētu no aprēķina, atsaucoties uz 365 dienu kalendāro gadu (34).
61. Tādējādi, ja iesniedzējtiesa secinās, ka šis noteikums nav formulēts skaidri un saprotami un ka tādējādi uz to attiecas Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts, tas tai būs jāpārbauda, ņemot vērā šo secinājumu 52.–56. punktā atgādinātos vispārīgos izvērtējuma kritērijus, un precīzāk tai ir jāpārbauda, vai strīdīgais noteikums, ņemot vērā šos kritērijus, rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam. Tādējādi šis vērtējums ir jāveic, ņemot vērā valsts tiesību normas, kas ir piemērojamas, ja nepastāv pušu vienošanās, un tiesiskajā regulējumā paredzētos līdzekļus, kas ir patērētāja rīcībā, lai izbeigtu šāda veida negodīgo noteikumu izmantošanu.
62. Veicot šo novērtējumu, valsts tiesai ir jāņem vērā visi Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktā noteiktie kritēriji, proti, ņemot vērā to preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz kuriem līgums ir noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs, noteikumiem. Šajā ziņā var būt svarīgi it īpaši ņemt vērā valsts tiesību normās noteiktos cenu ierobežojumus, kā arī noskaidrot, vai šī aprēķināšanas formula ir nesaderīga ar citu Spānijas tiesībās paredzēto dispozitīvo tiesību normu.
63. Iesniedzējtiesai, veicot novērtējumu, arī ir jānoskaidro, kādos apstākļos “pretēji prasībai pēc godprātības” ir radusies iespējama nelīdzsvarotība. Šajā ziņā atgādināšu, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasība pēc godprātības nozīmē, ka pārdevējs vai piegādātājs, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, varētu pamatoti pieņemt, ka patērētājs piekritīs šādam noteikumam pēc tam, kad tas tiks individuāli apspriests (35).
64. Katrā ziņā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka valsts likumdevējs Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu nav transponējis. Ja tas tiešām tā ir, atgādināšu, ka transponēšanas valsts tiesībās trūkums nozīmē, ka, atļaujot iespēju veikt tādu negodīgu noteikumu pilnīgu pārbaudi tiesā, kas ir minēti Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā un kas ir paredzēti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtajā līgumā, attiecīgais pamatlietā aplūkotais Spānijas tiesiskais regulējums saskaņā ar Direktīvas 93/13 8. pantu (36) ļauj nodrošināt patērētājam augstāku faktiskās aizsardzības līmeni salīdzinājumā ar to, ko nodrošina pēdējais minētais (37), – arī tad, ja šis noteikums attiecas uz līguma galveno priekšmetu vai uz pakalpojuma kvalitātes/cenas attiecību.
c) Par noteikumu par priekšlaicīgu samaksu
65. Strīdīgā līguma 6.a noteikumā (38) bankai ir atļauts prasīt priekšlaicīgi samaksāt pamatsummu, kā arī procentus un segt dažādus izdevumus, ja netika samaksāta kāda pamatsummas vai procentu daļa (39).
66. Kā Tiesa spriedumā Aziz (40) ir nospriedusi, šis noteikums ir jāpārbauda, ņemot vērā konkrētus kritērijus. Iesniedzējtiesai tostarp ir jāpārbauda, pirmkārt, vai pārdevēja vai piegādātāja iespēja pieprasīt samaksāt visu aizdevuma summu ir atkarīga no tā, ka patērētājs nav izpildījis pienākumu, kuram ir būtiska nozīme attiecīgajās līgumattiecībās, otrkārt, vai šī iespēja ir paredzēta gadījumos, kad šāda neizpilde ir pietiekami būtiska, ņemot vērā aizdevuma ilgumu un summu, treškārt, vai minētā iespēja ietver atkāpi no šajā jomā piemērojamām tiesību normām, un visbeidzot, ceturtkārt, vai valsts tiesībās ir paredzēti piemēroti un efektīvi līdzekļi, kas ļauj patērētājam, kam tiek piemērots šāds noteikums, novērst minētās aizdevuma samaksas pieprasīšanas sekas (41).
67. Pārbaudot iepriekšējā punktā atgādinātos kritērijus, iesniedzējtiesai ir šaubas par iespēju atsaukties uz paredzamo raksturu vai neizpildi saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktu. Precīzāk, tā norāda, ka attiecīgās pienākuma neizpildes būtiskuma trūkums, ņemot vērā iepriekš izklāstīto trešo kritēriju, liek tai jautāt par iespēju ņemt vērā – lai novērtētu, vai strīdīgā noteikuma dēļ patērētājs ir neizdevīgākā stāvoklī, nekā tas ir paredzēts dispozitīvās tiesību normās, – apstākļus, kas ir radušies pēc līguma noslēgšanas, un tātad – jautāt par to, vai pienākuma neizpilde ir paredzama vai nē, lai arī Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktā ir atsauce uz līguma noslēgšanas apstākļiem “līguma slēgšanas brīdī”.
68. Šīs tiesas skatījumā, atbilstoši Spānijas tiesībām, ja nav paredzēts pretējs noteikums līgumā, ir atļauts priekšlaicīgi lauzt līgumu, ja iepriekš ir bijis paredzams (apstāklis, kas ir radies pēc līguma noslēgšanas), ka patērētājs būs vainojams būtiska pienākuma neizpildē (42). Tādējādi, lai arī, ņemot vērā 564 maksājumus kopumā, 7 ikmēneša maksājumu neveikšana, iesniedzējtiesas skatījumā, nebija pietiekami būtiska, šī pienākuma neizpilde esot padarījusi šādu pienākuma neizpildi par paredzamu (43).
69. Attiecībā uz dispozitīvām tiesību normām, kas ļauj izvērtēt ievērojamu nelīdzsvarotību starp pusēm, kā tas ir noteikts judikatūrā, man šķiet, ka valsts tiesa kā līguma noslēgšanas apstākli var ņemt vērā līguma noslēgšanas brīdī spēkā esošos tiesību aktus. Manuprāt, Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktā ir atļauts ņemt vērā apstākļus, kas ir radušies pēc līguma noslēgšanas, ja atsaukšanās uz šādiem nākotnes apstākļiem izriet no līguma noslēgšanas brīdī spēkā esošu dispozitīvu valsts tiesību normu pārbaudes.
70. Tomēr ir jānorāda, kā pamatoti apgalvo Komisija, ka līguma noslēgšanas apstākļi ietver arī viegli paredzamus nākotnes apstākļus un apstākļus, kas jau pastāv, bet par kuriem zina tikai viena līgumslēdzēja puse. Šajā ziņā, veicot strīdīgā noteikuma negodīguma pārbaudi, būtu jāņem vērā aplēses attiecībā uz tirgu attīstību, par kuru patērētājs nezina, bet par kuru var būt labi informēts pārdevējs vai piegādātājs.
d) Par iespēju valsts tiesai, veicot līguma noteikumu negodīguma pārbaudi, ņemt vērā cenas/kvalitātes attiecību
71. Attiecībā uz valsts tiesas iespēju, veicot līguma noteikumu negodīguma pārbaudi, ņemt vērā kvalitātes/cenas attiecību, Spānijas valdība savos rakstveida apsvērumos apgalvo, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu kvalitātes/cenas attiecības pārbaude, veicot noteikuma negodīguma pārbaudi, ir iespējama tikai tad, ja šis noteikums nav formulēts skaidri un saprotami, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
72. Es nepiekrītu šim argumentam. Pirmkārt, ir jāatgādina, ka šeit runa ir nevis par pārbaudi attiecībā uz noteikumu par pakalpojuma kvalitātes/cenas attiecību, bet par iespēju valsts tiesai vispārīgi ņemt vērā kvalitātes/cenas attiecību, veicot līguma noteikumu negodīguma pārbaudi. Šajā ziņā atgādināšu, ka Direktīvas 93/13 preambulas deviņpadsmitajā apsvērumā ir noteikts, ka, pat ja negodīguma novērtējumam nav jāattiecas uz noteikumiem, kas apraksta galveno līguma priekšmetu vai piegādāto preču vai pakalpojumu kvalitātes/cenas attiecību, tomēr tos var ņemt vērā, novērtējot citu noteikumu godīgumu. Tādējādi nekas neliedz valsts tiesai ņemt vērā šādu faktoru.
e) Starpsecinājums
73. Jāsecina, ka, veicot tāda noteikuma par priekšlaicīgu samaksu iespējama negodīguma pārbaudi, kāds ir paredzēts pamatlietā aplūkojamajā līgumā, valsts tiesai ir jāpārbauda, pirmkārt, vai šī noteikuma izmantošana ir atkarīga no tā, ka patērētājs nav izpildījis būtisku līgumā paredzētu pienākumu, otrkārt, vai šī pienākuma neizpilde ir pietiekami būtiska, ņemot vērā aizdevuma summu un ilgumu, treškārt, vai tā ir atkāpe no šajā jomā piemērojamām dispozitīvām valsts tiesību normām un, ceturtkārt, vai valsts tiesībās ir paredzēti piemēroti un efektīvi līdzekļi, kas ļauj patērētājiem novērst šāda noteikuma sekas.
74. Turklāt Direktīvas 93/13 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, veicot līguma noteikumu pārbaudi, ir jāņem vērā no aizdevuma līguma izrietošā pakalpojuma vai preces kvalitātes/cenas attiecība, valsts tiesību aktos noteiktie cenas ierobežojumi, viegli paredzami nākotnes apstākļi un apstākļi, kas jau pastāv līguma noslēgšanas brīdī, bet par kuriem ir informēta tikai viena līgumslēdzēja puse, kā arī apstākļi, kas ir radušies pēc līguma noslēgšanas, ja atsaukšanās uz šiem nākotnes apstākļiem izriet no valsts tiesību aktu pārbaudes līguma noslēgšanas brīdī.
3) Par ceturto jautājumu
75. Ar savu ceturto jautājumu iesniedzējtiesa Tiesai būtībā jautā, pirmkārt, vai Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai pretrunā ir tāda valsts tiesību norma kā Civilprocesa kodeksa 693. panta 2. punkts par priekšlaicīgu samaksu saistībā ar hipotekārā aizdevuma līgumu, un, otrkārt, vai valsts tiesai ir pienākums atzīt par nenoslēgtu noteikumu par priekšlaicīgu samaksu pēc tam, kad tiek konstatēts tā negodīgums, lai arī aizdevējs praksē bija ievērojis ar šo valsts tiesību normu paredzētos nosacījumus.
76. Pirmām kārtām attiecībā uz Civilprocesa kodeksa 693. panta 2. punkta saderību ar Direktīvu 93/13 sākumā atgādināšu, ka saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 2. punktu “šī direktīva neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas [..]”. Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas preambulas trīspadsmito apsvērumu Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts “ietver arī noteikumus, kas saskaņā ar [valsts] tiesību aktiem attiecas uz līgumslēdzējām pusēm, ar nosacījumu, ka nav noteikta cita kārtība”.
77. Šajā kontekstā sākumā rodas jautājums par to, vai Civilprocesa kodeksa 693. panta 2. punkts ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā.
78. Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, pirmkārt, izriet, ka strīdīgais noteikums, kurā ir pārņemts Civilprocesa kodeksa 693. panta 2. punkts tā iepriekšējā redakcijā, nav “obligāta” tiesību norma. Otrkārt, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un Spānijas valdības, kā arī Komisijas apsvērumiem izriet, ka šis pants nav dispozitīva tiesību norma, jo to nevar piemērot, ja nav noslēgta vienošanās starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju. Gluži pretēji, šis pants norāda, ka pusēm ir skaidri jānoslēdz vienošanās, lai tai būtu sekas (44). Šajā pantā, redakcijā ar Likuma 1/2013 grozījumiem, bankai ir atļauts izmantot piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru, lai pieprasītu samaksāt visu parādu – gan pamatsummu, gan procentus –, ja nav veikti vismaz trīs ikmēneša maksājumi, ar nosacījumu, ka šis noteikums ir iekļauts hipotekārā aizdevuma līgumā, kas ir izpildes rīkojums.
79. Tādējādi, lai arī Civilprocesa kodeksa 693. panta 2. punkts, redakcijā pirms Likuma 1/2013 pieņemšanas (45), ir pārņemts pamatlietā aplūkotajā līgumā, precīzāk, strīdīgajā noteikumā par priekšlaicīgu samaksu, ir jākonstatē, ka, neraugoties uz to, ka šai valsts tiesību normai ir normatīvu aktu raksturs, tai nav nedz obligāts, nedz dispozitīvs raksturs. Tāpēc saskaņā ar Direktīvas 93/13 preambulas trīspadsmito apsvērumu uz šo noteikumu neattiecas šīs direktīvas 1. panta 2. punkts, un tātad tas nav piemērojams (46).
80. Jānorāda, ka, ciktāl Civilprocesa kodeksa 693. panta 2. punktā nav noteikts šķērslis tam, lai valsts tiesa, kas izvērtē negodīgo noteikumu, varētu veikt pārbaudi pēc savas ierosmes, atceļot šo noteikumu, šādas valsts tiesību normas piemērošana nav pretrunā Direktīvai 93/13 (47). Tomēr, tā kā šajā tiesību normā ir paredzēta skaidra vienošanās starp līgumslēdzējām pusēm, no tā formulējuma, šķiet, izriet, ka tā nav piemērojama šādas vienošanās neesamības gadījumā.
81. No iepriekš minētā, manuprāt, izriet, ka Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā valsts tiesību norma par priekšlaicīgu samaksu saistībā ar hipotekārā aizdevuma līgumu, ja, pirmkārt, šai tiesību normai nav nedz obligāts, nedz dispozitīvs raksturs, otrkārt, tās piemērošana ir atkarīga tikai no pušu vienošanās, treškārt, tā neskar valsts tiesas, kurā saistībā šo līgumu ir uzsākta piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra, vērtējumu par noteikuma par priekšlaicīgu samaksu negodīgumu un, ceturtkārt, ar to šai tiesai nav noteikti šķēršļi atcelt minēto noteikumu, ja tai būtu jāatzīst tās negodīgums šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē (48).
82. Otrām kārtām saistībā ar jautājumu par to, vai tas, ka banka no pirmā maksājuma neveikšanas brīža nepiemēro noteikumu, ko valsts tiesa ir atzinusi par negodīgu, padara šī noteikuma pārbaudi tiesā par nevajadzīgu, iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietā aplūkotā aizdevuma līguma 6.a noteikums, kurā ir paredzēta hipotekārā aizdevuma priekšlaicīga samaksa tā atmaksas nokavējuma gadījumā, ir negodīgs noteikums.
83. Šī tiesa balstās uz to, ka šis līguma noteikums ļauj bankai radīt būtisku nelīdzsvarotību par sliktu patērētājam, jo tajā ir noteikts, ka banka var pieprasīt nekavējoties samaksāt pamatsummu, procentus un segt dažādus izdevumus tostarp tad, ja datumā, par kuru bija panākta vienošanās, nav tikusi samaksāta visa summa, kas ietver pamatsummu, procentus vai avansu. Iesniedzējtiesa šajā ziņā uzsver, ka bankai ir 564 iespējas uzsākt tiesiskās sekas, kas ir pretrunā labticības prasībām. Citiem vārdiem, ar šo noteikumu bankai ir atļauts ne tikai pieprasīt visa nesamaksātā aizdevuma samaksu, uzliekot dažādus maksājumus, bet arī uzsākt saīsinātu tiesas procedūru īpašā kārtībā, ierobežojot tiesību aizsardzības līdzekļus.
84. Norādīšu, kā tas tika atgādināts šo secinājumu 44. punktā, ka ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma ir balstīta uz domu, ka patērētājs ir vājākā pozīcijā, salīdzinot ar pārdevēju vai piegādātāju, gan saistībā ar sarunu risināšanas pilnvarām, gan informētības līmeni (49). Tāpēc, lai nodrošinātu Direktīvas 93/13 7. panta preventīvu iedarbību, valsts tiesas, kas konstatē negodīga noteikuma šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē esamību, prerogatīva nevar būt atkarīga no šī noteikuma piemērošanas vai nepiemērošanas faktiem (50).
85. Šajā lietā tas, ka banka ir uzsākusi piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru tikai pēc septiņu secīgu ikmēneša maksājumu nesamaksāšanas, ir faktiskais apstāklis, kas nav jāņem vērā, vērtējot līguma noteikumu, kura mērķis faktiski bija ļaut bankai uzsākt piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru viena ikmēneša maksājuma neveikšanas gadījumā. Šajā ziņā norādīšu, ka patērētāju tiesību aizsardzības jomā saprātīgas rīcības saistībā ar negodīgiem līguma noteikumiem dēļ noteikums nezaudētu tā negodīgo raksturu.
86. Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts nav jāsaprot tādējādi, ka ar to valsts tiesai, ja tā pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtajā līgumā konstatē negodīgu noteikumu, ir atļauts koriģēt šī noteikuma saturu, nevis vienkārši to nepiemērot patērētājam (51). Tiesa šo iespēju ir atzinusi tikai līguma kopumā atcelšanas gadījumā, lai novērstu iespējamās īpašu kaitējumu radošas sekas patērētājam (52), – tas tā nav pamatlietā aplūkotajā gadījumā, jo strīdīgais noteikums ir papildu noteikums un ir nošķirams no aizdevuma līguma kopumā.
87. Tādēļ es uzskatu, ka Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda valsts tiesību norma par priekšlaicīgu samaksu kā pamatlietā aplūkotā nav šķērslis valsts tiesas pienākumam pasludināt par spēkā neesošu un nenoslēgtu noteikumu, ja pirms tam tā ir konstatējusi tā negodīgumu, lai arī aizdevējs praksē bija ievērojis valsts tiesību normā paredzētos nosacījumus.
V – Secinājumi
88. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Juzgado de Primera Instancia n° 2 de Santander (Santanderas pirmās instances tiesa Nr. 2) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) aizsardzība, kas patērētājiem ir nodrošināta ar Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. un 7. pantu, ietver to, ka sākotnējas pēc savas ierosmes veiktas līguma noteikumu pārbaudes esamība nevar ierobežot valsts tiesas pienākumu pārbaudīt pēc savas ierosmes citu līguma noteikumu vēlākā tiesvedības stadijā;
2) veicot pārbaudi saistībā ar tāda noteikuma par priekšlaicīgu samaksu, kāds ir paredzēts attiecīgajā līgumā pamatlietā, iespējamo negodīgumu, valsts tiesai ir jāpārbauda, pirmkārt, vai šis noteikums tiek piemērots tāpēc, ka patērētājs nav izpildījis būtisku līgumā paredzētu pienākumu, otrkārt, vai šī neizpilde ir pietiekami būtiska, ņemot vērā aizdevuma summu un ilgumu, treškārt, vai tā ir atkāpe no šajā jomā piemērojamām valsts dispozitīvām tiesību normām un, ceturtkārt, vai valsts tiesībās ir paredzēti piemēroti un efektīvi līdzekļi, kas ļauj patērētājiem novērst šāda noteikuma sekas;
3) Direktīvas 93/13 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, veicot līguma noteikumu pārbaudi, ir jāņem vērā no aizdevuma līguma izrietošā pakalpojuma vai preces kvalitātes/cenas attiecība, valsts tiesību aktos noteiktie cenas ierobežojumi, viegli paredzami nākotnes apstākļi un apstākļi, kas jau pastāv līguma noslēgšanas brīdī, bet par kuriem ir informēta tikai viena līgumslēdzēja puse, kā arī apstākļi, kas ir radušies pēc līguma noslēgšanas, ja atsaukšanās uz šiem nākotnes apstākļiem izriet no valsts tiesību aktu pārbaudes līguma noslēgšanas brīdī;
4) Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– pirmkārt, tai nav pretrunā tāda valsts tiesību norma par priekšlaicīgu samaksu hipotekārā aizdevuma līgumā kā pamatlietā aplūkotā, ja, pirmkārt, šai tiesību normai nav nedz obligāts, nedz dispozitīvs raksturs, otrkārt, tās piemērošana ir atkarīga tikai no līgumslēdzēju pušu vienošanās, treškārt, tā neskar valsts tiesas, kurā saistībā šo līgumu ir uzsākta piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra, vērtējumu par noteikuma par priekšlaicīgu samaksu negodīgumu un, ceturtkārt, ar to šai tiesai nav noteikti šķēršļi atcelt minēto noteikumu, ja tai būtu jāatzīst tās negodīgums šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, un
– otrkārt, šis noteikums nav šķērslis valsts tiesas pienākumam atzīt noteikumu par spēkā neesošu un nenoslēgtu pēc tam, kad tika konstatēts tā negodīgums, lai arī aizdevējs praksē ir ievērojis valsts tiesību normā paredzētos nosacījumus.