Language of document : ECLI:EU:T:2011:114

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2011. gada 24. martā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Vara un vara sakausējumu savienotājelementu nozare – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Vienots un turpināts pārkāpums – Līdzdalība pārkāpumā

Lieta T‑385/06

Aalberts Industries NV, Utrehta [Utrecht] (Nīderlande),

Comap SA, agrāk – Aquatis France SAS, Lašapela-Senmemēna [La Chapelle‑Saint‑Mesmin] (Francija),

Simplex Armaturen + Fittings GmbH & Co. KG, Argenbīla-Eizenharca [Argenbühl‑Eisenharz] (Vācija),

ko sākotnēji pārstāvēja R. Veselings [R. Wesseling] un M. van der Vaude [M. van der Woude], pēc tam R. Veselings, advokāti,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Neijenhaiss [A. Nijenhuis], V. Botka [V. Bottka] un R. Zauers [R. Sauer], pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību atcelt Komisijas 2006. gada 20. septembra Lēmumu C(2006) 4180 par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta Nr. COMP/F‑1/38.121 – Fitingi [Savienotājelementi]), kā arī, pakārtoti, prasību samazināt ar minēto lēmumu prasītājām noteiktā naudas soda apmēru.

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro], tiesneši N. Vāls [N. Wahl] (referents) un A. Ditrihs [A. Dittrich],

sekretāre T. Vailere [T. Weiler], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 2. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

1        Ar 2006. gada 20. septembra Lēmumu C(2006) 4180 par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta Nr. COMP/F‑1/38.121 – Fitingi [Savienotājelementi]) (kopsavilkums – OV 2007, L 283, 63. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Eiropas Kopienu Komisija ir konstatējusi, ka vairāki uzņēmumi bija pārkāpuši EKL 81. panta 1. punktu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. pantu, dažādos periodos laikposmā no 1988. gada 31. decembra līdz 2004. gada 1. aprīlim piedaloties vienotā, kompleksā un turpinātā Kopienu konkurences tiesību normu pārkāpumā, kas izpaudās kā pret konkurenci vērstu nolīgumu un saskaņotu darbību kopums vara un vara sakausējumu savienotājelementu tirgū EEZ teritorijā. Pārkāpuma elementi bija cenu noteikšana, vienošanās par cenu sarakstiem, atlaidēm un atmaksājumiem un par cenu paaugstināšanas mehānismiem, valsts tirgu un klientu sadale un citas komerciālas informācijas apmaiņa, kā arī piedalīšanās regulārās sanāksmēs un citu kontaktu uzturēšana nolūkā atvieglot pārkāpuma izdarīšanu.

2        Prasītājas Aalberts Industries NV (turpmāk tekstā – “Aalberts”), Comap SA, agrāk – Aquatis France SAS (turpmāk tekstā – “Aquatis”), un Simplex Armaturen + Fittings Gmbh & Co.KG (turpmāk tekstā – “Simplex”) ir vienas no apstrīdētā lēmuma adresātiem.

3        Aalbert ir starptautiska ražošanas sabiedrību grupas, kuras akcijas tiek kotētas Amsterdamas (Nīderlande) biržā Euronext, mātes sabiedrība. Tā tieši vai netieši kontrolē vairāku sabiedrību, kas darbojas savienotājelementu ražošanas vai izplatīšanas nozarē, pamatkapitālu. 2002. gada 30. augustā Aalberts ieguva pilnībā visu sabiedrības IMI plc darbību savienotājelementu ražošanas un izplatīšanas jomā, lai gan tā bija apvienota “Yorkshire Fittings Group” ietvaros. Šis darījums galvenokārt ietvēra visu sabiedrības Raccord Orléanais SA (kas vēlāk kļuva par Aquatis) un sabiedrības R. Woeste & Co. Yorkshire GmbH (kas vēlāk kļuva par Simplex) akciju iegūšanu. Šie abi uzņēmumi tika integrēti vienā no diviem grupas Aalberts galvenajiem darbības veidiem, proti, fluīdu kontrole.

4        2006. gada martā Comap, kas ir viena no apstrīdētā lēmuma adresātiem sakarā ar tās piedalīšanos pārkāpumā, ko kontrolēja Legris Industries SA, un prasītāja lietā T‑377/06, tika nodota sabiedrību grupai Aalberts. Ar 2007. gada 16. aprīļa vēstuli Vispārējā tiesa tika informēta par faktu, ka visi Aquatis aktīvi un pasīvi ir nodoti Comap un ka Aquatis ir beigusi pastāvēt kā juridiska persona. Lai nodrošinātu atsauču uz Aquatis vienādošanu ar atsaucēm, kas attiecībā uz to ir veiktas apstrīdētajā lēmumā, šajā spriedumā arī tiks veiktas atsauces uz Aquatis.

5        2001. gada 9. janvārī Mueller Industries Inc., kas ir cits vara savienotājelementu ražotājs, informēja Komisiju par aizliegto vienošanos savienotājelementu nozarē un citās saistītajās nozarēs vara cauruļu tirgū un par savu vēlmi sadarboties atbilstoši Komisijas Paziņojumam par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās, kas skar aizliegtas vienošanās (OV1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “1996. gada paziņojums par sadarbību”) (apstrīdētā lēmuma preambulas 114. apsvērums).

6        Izmeklēšanas, kas attiecas uz vara caurulēm un savienotājelementiem, ietvaros Komisija 2001. gada 22. un 23. martā saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Pirmās regulas Nr. 17 par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) 14. panta 3. punktu veica iepriekš neizziņotas pārbaudes vairāku uzņēmumu telpās, tostarp sabiedrībā IMI, kas tolaik bija Raccord Orléanais SA un R. Woeste & Co. Yorkshire GmbH mātes sabiedrība (apstrīdētā lēmuma preambulas 119. apsvērums).

7        Pēc šīm pirmajām pārbaudēm Komisija 2001. gada aprīlī sadalīja savu izmeklēšanu attiecībā uz vara caurulēm trijās atsevišķās procedūrās, proti, procedūrā attiecībā uz lietu Nr. COMP/E‑1/38.069 (Vara santehnikas caurules), procedūrā attiecībā uz lietu Nr. COMP/F‑1/38.121 (Savienotājelementi) un procedūrā attiecībā uz lietu Nr. COMP/E‑1/38.240 (Rūpnieciskās caurules) (apstrīdētā lēmuma preambulas 120. apsvērums).

8        2001. gada 24. un 25. aprīlī Komisija veica turpmākas neizziņotas pārbaudes Delta plc – sabiedrības, kas vadīja starptautisko inženierijas uzņēmumu grupu, kuras nodaļā “Inženierija” ietilpa vairāki savienotājelementu ražotāji, – telpās. Šīs pārbaudes attiecās vienīgi uz savienotājelementiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 121. apsvērums).

9        Kopš 2002. gada februāra/marta Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu un pēc tam saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. pantu nosūtīja attiecīgajām pusēm vairākus informācijas pieprasījumus (apstrīdētā lēmuma preambulas 122. apsvērums).

10      2003. gada septembrī IMI iesniedza lūgumu piemērot tai 1996. gada paziņojumu par sadarbību. Šim lūgumam sekoja Delta grupas lūgums (2004. gada marts) un FRA.BO SpA lūgums (2004. gada jūlijs). Pēdējo lūgumu par iecietības režīma piemērošanu 2005. gada maijā iesniedza Advanced Fluid Connections plc (turpmāk tekstā – “AFC”). FRA.BO tostarp iesniedza informāciju, kas piesaistīja Komisijas uzmanību faktam, ka pārkāpums tika turpināts periodā no 2001. līdz 2004. gadam, t.i., pēc Komisijas pārbaudēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 115.–118. apsvērums).

11      2005. gada 22. septembrī Komisija lietas Nr. COMP/F‑1/38.121 (Savienotājelementi) ietvaros uzsāka pārkāpuma izmeklēšanas procedūru un pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kas tostarp tika izziņots prasītājām (apstrīdētā lēmuma preambulas 123. un 124. apsvērums).

12      2006. gada 20. septembrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

13      Apstrīdētā lēmuma 1. pantā Komisija konstatēja, ka prasītājas bija piedalījušās pārkāpumā šādos laika periodos:

–        Aalberts – no 2003. gada 25. jūnija līdz 2004. gada 1. aprīlim;

–        Aquatis un Simplex – no 1991. gada 31. janvāra līdz 2001. gada 22. martam kā IMI grupas sabiedrības un no 2003. gada 25. jūnija līdz 2004. gada 1. aprīlim kā Aalberts grupas sabiedrības.

14      Par šo pārkāpumu Komisija apstrīdētā lēmuma 2. panta a) un b) punktā uzlika prasītājām šādus naudas sodus:

“a)      [Aalberts]: EUR 100,80 miljoni,

no tiem solidāri ar:

[Aquatis]: EUR 55,15 miljoni un

[Simplex]: EUR 55,15 miljoni.

b)      1. [IMI] solidāri ar IMI Kynoch Ltd: EUR 48,30 miljoni,

no tiem solidāri ar:

[..]

[Aquatis]: EUR 48,30 miljoni, un

[Simplex]: EUR 48,30 miljoni.

2. [Aquatis] un [Simplex] ir solidāri atbildīgas par papildu summu: EUR 2,04 miljoni.”

15      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 3. pantu tā 1. pantā norādītajiem uzņēmumiem bija nekavējoties jāizbeidz pārkāpums, ja tie vēl to nebija izdarījuši, un nākotnē jāatturās no jebkādas 1. pantā aprakstītās darbības vai rīcības, kā arī no jebkādas darbības vai rīcības ar identisku vai līdzīgu mērķi vai sekām.

16      Lai noteiktu katram uzņēmumam piemērojamā naudas soda apmēru, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir izmantojusi metodi, kas paredzēta Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada pamatnostādnes”).

17      Vispirms attiecībā uz naudas soda sākumsummas noteikšanu atbilstoši pārkāpuma smagumam Komisija ir kvalificējusi pārkāpumu kā sevišķi smagu pārkāpumu tā rakstura un ģeogrāfiskā apjoma dēļ (apstrīdētā lēmuma preambulas 755. apsvērums).

18      Turpinājumā, uzskatot, ka pastāv ievērojamas atšķirības starp attiecīgajiem uzņēmumiem, Komisija ir piemērojusi atšķirīgu attieksmi, šajā nolūkā pamatojoties uz šo uzņēmumu relatīvo nozīmi konkrētajā tirgū, kas nosakāma pēc to tirgus daļām. Uz šī pamata tā ir iedalījusi attiecīgos uzņēmumus sešās kategorijās, pamatojoties uz to attiecīgajām daļām no apgrozījuma, ko katrs no uzņēmumiem realizējis, izmantojot šajā tiesvedībā aplūkojamo produktu, EEZ teritorijā 2000. gadā, izņemot Aalberts un AFC, attiecībā uz kurām tā ir ņēmusi vērā 2003. gadu (apstrīdētā lēmuma preambulas 758. apsvērums).

19      Aalberts tika klasificēta pirmajā kategorijā, kurai naudas soda sākumsumma ir noteikta EUR 60 miljonu apmērā, turpretim IMI tika klasificēta sestajā kategorijā, kurai naudas soda sākumsumma tika noteikta EUR 46 miljonu apmērā (apstrīdētā lēmuma preambulas 765. apsvērums).

20      Pēc tam Komisija palielināja katram attiecīgajam uzņēmumam piemērojamā naudas soda sākumsummu par 10 % par katru līdzdalības aizliegtās vienošanās īstenošanā gadu un, attiecīgā gadījumā, par 5 % par katru periodu, kas ilga no sešiem mēnešiem līdz gadam. Attiecībā uz periodu no 1988. gada 31. decembra līdz 1991. gada 31. janvārim Komisija, ņemot vērā aizliegtās vienošanās ierobežoto ģeogrāfisko apjomu šajā laika periodā, uzskatīja par atbilstošu palielināt naudas sodu par 5 % par gadu (apstrīdētā lēmuma preambulas 775. apsvērums).

21      Visbeidzot līdzdalības pārkāpumā turpināšana pēc Komisijas pārbaudēm, proti, laika periodā no 2003. gada 25. jūnija līdz 2004. gada 1. aprīlim, tika uzskatīta par atbildību pastiprinošu apstākli, kas attaisno prasītajām noteiktā naudas soda sākumsummas palielināšanu par 60 % (apstrīdētā lēmuma preambulas 779. un 782. apsvērums).

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

22      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegts 2006. gada 14. decembrī, prasītājas cēla šo prasību.

23      Vispārējā tiesa (astotā palāta), pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, nolēma uzsākt mutvārdu procesu un procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lūdza Komisiju iesniegt atsevišķus dokumentus, ko tā izdarīja noteiktajā termiņā.

24      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas tiesas sēdē 2010. gada 2. februārī.

25      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu, 2. panta a) punktu un b) punkta 2. punktu un 3. pantu daļā, kurā tie attiecas uz prasītājām;

–        pakārtoti, būtiski samazināt tām noteikto naudas sodu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

27      Savas prasības pamatojumam prasītājas izvirza piecus pamatus, apgalvojot attiecīgi, ka:

–        Aalberts kā mātes sabiedrības atzīšana par atbildīgu pārkāpumā ir prettiesiska;

–        nav noticis EKL 81. panta pārkāpums;

–        nav notikusi piedalīšanās apstrīdētā lēmuma 1. pantā norādītajā vienotajā, kompleksajā un turpinātajā pārkāpumā;

–        ir pārkāpts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts un 1998. gada pamatnostādnes;

–        ir pārkāpts Regulas Nr. 1/2003 2. pants un Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EKL] 81. un 82. pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.), 11. panta 2. punkts.

28      Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms izvērtēt otro un trešo pamatu.

 Par otro pamatu – EKL 81. panta pārkāpuma neesamību

 Lietas dalībnieku argumenti

29      Prasītājas uzskata, ka Komisija no tiesību viedokļa nav pietiekami pierādījusi, ka Aquatis un Simplex kontakti ar to konkurentiem, uz kuriem Komisija ir pamatojusies apstrīdētajā lēmumā, ir EKL 81. panta pārkāpums.

30      Šajā ziņā prasītājas vispirms atzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 1. pantā ietvertais konstatējums par Aquatis šķietamo dalību pārkāpumā periodā no 2003. gada 25. jūnija līdz 2004. gada 1. aprīlim ir pamatots vienīgi ar tās dalību piecās Fédération française des négociants en appareils sanitaires, chauffage, climatisation et canalisations [Francijas Sanitāro, apkures, gaisa kondicionēšanas un kanalizācijas iekārtu tirgotāju asociācijas] (FNAS) Loģistikas komitejas sanāksmēs, kas notika laikā no 2003. gada 25. jūnija līdz 2004. gada 20. janvārim, un vienā 2004. gada 16. februāra telefonkonferencē, kas arī esot notikusi FNAS ietvaros.

31      Pirmkārt, tās uzsver, ka FNAS Loģistikas komitejas sanāksmes tika organizētas pēc Francijas vairumtirgotāju lūguma, kuri bija pauduši vēlmi piedāvāt saviem klientiem mazāku skaitu sanitārtehnikas preču vienā iesaiņojumā, kas radītu papildu izmaksas un attiecīgi preču cenu paaugstināšanu. Papildus tehniskajiem jautājumiem par jauna iesaiņojuma ieviešanu un ar to saistītajiem organizatoriskajiem jautājumiem šajās sanāksmēs tika arī apspriesti finanšu jautājumi saistībā ar santehnikas preču jauno iesaiņojumu. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šīm sanāksmēm neesot bijis pret konkurenci vērsts mērķis. Prasītājas uzskata, ka tas pats attiecas uz AFC apsvērumiem tās lūguma par iecietību kontekstā.

32      Otrkārt, prasītājas ne vien uzsver faktu, ka Komisijas izvirzītie pierādījumi, lai pamatotu savu secinājumu par to, ka eksistē pret konkurenci vērsts nolīgums, ir sanāksmju protokoli, kurus sagatavojis FNAS Loģistikas komitejas pārstāvis un kurus nav parakstījuši sabiedrību, kas piedalījās šajās sanāksmēs, pārstāvji, bet apstrīd arī Komisijas veikto to interpretāciju.

33      Tās uzskata, ka no minētajiem protokoliem izriet, ka FNAS Loģistikas komitejas darba grupas ietvaros veiktās viedokļu apmaiņas rezultātā nav ticis noslēgts nolīgums un nav notikusi nekāda apmaiņa ar konfidenciālu informāciju.

34      Attiecībā uz Simplex prasītājas norāda, ka šķietamā dalība pārkāpumā laikā no 2003. gada 25. jūnija līdz 2004. gada 1. aprīlim ir pamatota vienīgi ar diviem notikumiem, proti, 2004. gada 25. februāra telefonsarunu ar FRA.BO un viedokļu apmaiņu Esenes [Essen] (Vācija) gadatirgū 2004. gada 18. martā.

35      Attiecībā, pirmkārt, uz telefona sarunu starp P. kundzi (FRA.BO) un W. kungu (Simplex) prasītājas norāda, ka vienīgais šī perioda dokuments, ko Komisija izvirza pret Simplex, ir divas piezīmes, kas veiktas P. kundzes darba plānotājā 2004. gada 25. februārī. Šīs piezīmes esot neskaidras un neļauj no tām izdarīt nekādus secinājumus. Minēto piezīmju, kā arī FRA.BO paskaidrojumu neskaidrība esot bijusi par pamatu Komisijas secinājumam apstrīdētā lēmuma preambulas 511. apsvērumā, ka cenu paaugstināšanu ir apstiprinājis Simplex neatkarīgs importētājs (D. kungs). Šāda interpretācija nozīmējot, ka W. kungs 2004. gada 25. februārī ir informējis P. kundzi, ka D. kungs ir nolēmis no 2004. gada 1. marta paaugstināt savas cenas par 5 %. Tā kā šajā gadījumā tas tā esot noticis, tirgū jau esot tikusi izplatīta informācija par D. kunga, nevis prasītāju tirdzniecības politiku. Komisijas alternatīvais izskaidrojums, kas izklāstīts iebildumu rakstā, proti, ka izteiciens “apstiprinājis [D. kungs]”, iespējams, esot attiecies uz W. kunga paziņojumu, saskaņā ar kuru cenu paaugstināšana attiecās uz Simplex tirdzniecību, kas veikta ar D. kunga starpniecību, vēlreiz liecina, ka Komisija neesot veikusi izvirzīto faktu un apgalvojumu analīzi.

36      Attiecībā, otrkārt, uz sarunu 2004. gada 18. martā Esenes gadatirgū starp Ha. kungu (IBP Ltd) un H. kungu un Be. kungu, kuri ir attiecīgi Simex konsultants un darbinieks, prasītājas norāda, ka vienīgais pierādījums esot Ha. kunga atmiņas par šo notikumu. Saskaņā ar Ha. kunga teikto viņam esot bijušas īsas pārrunas ar H. kungu un Be. kungu, kā arī ar K. kungu (Comap), kuru laikā viņi to esot iztaujājuši par IBP nodomiem attiecībā uz cenu paaugstināšanu, uz ko viņš esot atbildējis, ka IBP ir paredzējusi paaugstināt cenas mēneša beigās. Viņš arī esot paziņojis, ka esot par to jau informējis savus klientus, tādēļ informācija vairs neesot bijusi konfidenciāla.

37      Šajā ziņā prasītājas norāda, pirmkārt, ka Ha. kunga paziņojumu neapstiprina neviens cits pierādījums un, otrkārt, ka H. kungs un Be. kungs ir apstrīdējuši šī paziņojuma galveno domu. Minēto kungu paziņojumus apstiprinot fakts, ka Simplex jau ilgi pirms 2004. gada 18. marta bija noteikusi un īstenojusi cenu paaugstināšanu, paziņojot par to saviem klientiem. Prasītājas uzskata, ka līdz ar to nebija nekāda iemesla, lai H. kungs vai Be. kungs lūgtu viņus informēt par Ha. kunga nodomiem.

38      Turklāt Ha. kunga vienpusējā paziņojumā par cenu paaugstināšanas projektu neesot elementu, kas liktu domāt, ka eksistēja nolīgums vai saskaņotas darbības EKL 81. panta izpratnē. Tāpat Ha. kunga sniegto informāciju nevarot uzskatīt par sensitīvu komerciālā ziņā tādēļ, ka tā jau bija zināma tirgū.

39      Visbeidzot prasītājas uzver, ka nav pierādījumu attiecībā uz citiem periodiem. Šajā kontekstā prasītājas norāda uz apgalvotajiem kontaktiem starp P. kundzi un Comap, Simplex un Aquatis darbiniekiem. Šajā ziņā tās norāda, ka runa ir par “trim nenozīmīgām pārrunu reizēm”, kuru rezultātā nenotika nekāds EKL 81. panta pārkāpums.

40      Komisija iebilst, ka attiecībā uz pierādījumiem par slepenām norunām FNAS sanāksmju, kurās piedalījās Aquatis, ietvaros tā ir balstījusi savus konstatējumus uz minēto sanāksmju protokoliem. Turklāt neesot nekāda iemesla šaubīties par šo protokolu ticamību.

41      Attiecībā uz Simplex Komisija uzskata, ka P. kundzes darba plānotājā veiktās piezīmes ir skaidras un nerada nekādas šaubas par starp viņu un W. kungu notikušo diskusiju saturu, proti, par cenu paaugstināšanu par 5 % Grieķijā.

42      Attiecībā uz viedokļu apmaiņu Esenes gadatirgū 2004. gada 18. martā Komisija uzsver arī, ka kontakts starp Ha. kungu un Simplex pārstāvjiem nebija “vienpusējs”, jo Ha. kungs, atbildot uz Simplex pārstāvju jautājumiem, precizēja, ka IBP ir paredzējusi veikt cenu paaugstināšanu mēneša beigās. Turklāt no komerciālā viedokļa runa esot par sensitīvas un pietiekami precīzas informācijas apmaiņu attiecībā uz [cenu paaugstināšanas] piemērošanas datumu. Pat ja, kā to norāda prasītājas, Simplex attiecībā uz sevi jau bija izlēmusi par cenu paaugstināšanu, mēģinājums mazināt neskaidrību par savas uzvedības tirgū sekmīgumu tomēr esot vērsts pret konkurenci, jo tas esot pretrunā prasībai par neatkarīgu uzvedību tirgū.

43      Visbeidzot Komisija norāda, ka vienīgais secinājums, pie kura var nonākt, pamatojoties uz pierādījumiem par FNAS sanāksmēm, Esenes gadatirgu un viedokļu apmaiņu attiecībā uz Grieķijas tirgu, ir tas, ka prasītājas ir atsākušas piedalīties vienotā, kompleksā un turpinātā pārkāpumā, kurš bija sācies 1988. gadā.

 Vispārējās tiesas vērtējums

44      Vispirms Vispārējā tiesa atgādina attiecībā uz pierādījumu sniegšanu par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, ka Komisijai ir jāsniedz precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai radītu stingru pārliecību par to, ka apgalvotais pārkāpums ir noticis (šajā ziņā skat. Tiesas 1984. gada 28. marta spriedumu apvienotajās lietās 29/83 un 30/83 CRAM un Rheinzik/Komisija, Recueil, 1679. lpp., 20. punkts). Eiropas Savienības tiesas šaubas ir jātulko par labu uzņēmumam, kas ir lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, adresāts. Tādējādi Savienības tiesai nav jāsecina, ka Komisija no tiesību viedokļa ir pietiekami pierādījusi attiecīgā pārkāpuma esamību, ja tiesai joprojām pastāv šaubas par šo jautājumu, tostarp lemjot par prasību atcelt lēmumu par naudas soda noteikšanu (Pirmās instances tiesas 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II‑4407. lpp., 215. punkts).

45      Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ne visiem Komisijas sniegtajiem pierādījumiem ir noteikti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru no pārkāpuma elementiem. Pietiek, ka iestādes sniegto pierādījumu kopums, izvērtēts visaptveroši, atbilst šai prasībai (skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 180. punkts un tajā minētā judikatūra).

46      Turklāt parasti darbības, ko ietver pret konkurenci vērstie nolīgumi, notiek slepeni, sapulces notiek slepus un ar tām saistītā dokumentācija ir ierobežota līdz minimumam. No tā izriet, ka pat tad, ja Komisija atrod dokumentus, kas skaidri pierāda nepieļaujamu kontaktu nodibināšanu starp uzņēmējiem, tādus kā sanāksmju protokoli, parasti tie ir vienīgi nepilnīgi un no konteksta atrauti pierādījumi, tādējādi bieži vien atsevišķas detaļas jārekonstruē ar dedukcijas palīdzību. Tādēļ vairumā gadījumu pret konkurenci vērstu darbību vai nolīguma esamība ir jāizsecina no vairākām sakritībām un norādēm, kuras, vērtējot kopumā, var būt pierādījums konkurences tiesību normu pārkāpumam, ja nepastāv cits loģisks izskaidrojums (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 55.–57. punkts, un 2007. gada 25. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑403/04 P un C‑405/04 P Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, Krājums, I‑729. lpp., 51. punkts).

47      Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka būtiska loma ir paziņojumiem, kas veikti iecietības politikas ietvaros. Šiem uzņēmumu vārdā veiktajiem paziņojumiem ir nozīmīgs pierādījuma spēks tādēļ, ka tie rada būtiskus juridiskus un ekonomiskus riskus (šajā ziņā skat. iepriekš 45. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 205. un 211. punkts, un iepriekš 46. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, 103. punkts). Tomēr tāda uzņēmuma paziņojumu, kuru apsūdz par dalību aizliegtajās vienošanās, kuras faktu ir apstrīdējuši vairāki citi apsūdzētie uzņēmumi, nevar uzskatīt par pietiekamu pierādījumu šo iepriekš minēto uzņēmumu pieļautā pārkāpuma esamībai, ja to neapstiprina citi pierādījumi (skat. iepriekš 45. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 219. punkts un tajā minētā judikatūra).

48      Izskatāmajā lietā nav apstrīdēta Komisijas pārmestās rīcības esamība, proti, dalība FNAS sanāksmēs, kontakti starp vienas no prasītājām darbinieku un FRA.BO pārstāvi, kā arī kontakti, kas nodibināti Esenes gadatirgus laikā. Prasītājas savukārt apstrīd, ka šīm darbībām būtu pret konkurenci vērsts raksturs, kas ir nosacījums sine qua non, lai konstatētu EKL 81. panta pārkāpumu.

49      Līdz ar to ir jānosaka, vai rīcība, kas konstatēta pēc Komisijas pārbaudēm 2001. gada martā, ir jākvalificē kā pret konkurenci vērsti kontakti.

50      Saistībā ar Simplex ir jāatgādina, ka Komisija ir norādījusi attiecībā uz Simplex divus gadījumus, lai secinātu, ka minētā sabiedrība bija piedalījusies pārkāpumā, kura izdarīšana tiek pārmesta apstrīdētā lēmuma 1. pantā, periodā no 2003. gada 25. jūnija līdz 2004. gada 1. aprīlim (turpmāk tekstā – “apstrīdētais periods”), proti, telefonisko kontaktu starp P. kundzi (FRA.BO) un W. kungu (Simplex) 2004. gada pirmajā pusgadā un tikšanos Esenes gadatirgū 2004. gada 18. martā.

51      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 511. punktu W. kungs 2004. gada aprīlī esot informējis FRA.BO par iespējamo cenu paaugstināšanu par 5 % Grieķijas tirgū. W. kungs esot lūdzis FRA.BO sazināties ar viņu, lai saskaņotu šo [cenu] paaugstināšanu. Pirms šī kontakta, telefona sarunas laikā 2004. gada 25. februārī, W. kungs esot informējis P. kundzi, ka cenu paaugstināšana par 5 % stāsies spēkā 2004. gada 1. martā. Šo paaugstināšanu esot apstiprinājis D. kungs, kas ir Simplex importētājs Grieķijā.

52      Vispirms ir jākonstatē, ka Komisijas secinājums, saskaņā ar kuru Simplex esot piedalījusies aizliegtās vienošanās īstenošanā visa apstrīdētā perioda laikā, nav pamatots ne ar kādiem pierādījumiem attiecībā uz 2003. gadu. Komisija ir vienīgi pamatojusies uz iepriekš minētajiem notikumiem, kuri visi notika 2004. gadā.

53      No FRA.BO lūguma par iecietību, kā tas ir īsumā izklāstīts apstrīdētā lēmuma preambulas 506. apsvērumā, izriet, ka šī sabiedrība ir paziņojusi, ka pēc Komisijas pārbaudēm starp konkurentiem bija turpinājusies sensitīvas informācijas apmaiņa, galvenokārt izmantojot divpusējus kontaktus. FRA.BO ir norādījusi tostarp, ka “šie kontakti [bija] notikuši starp vairākām personām un it īpaši starp [W.] kungu (IMI/Aalberts) un [L.] kungu no Comap”.

54      Tomēr ir jānorāda, ka FRA.BO nav iesniegusi dokumentārus pierādījumus tam, ka Simplex bija biežas telefona sarunas ar saviem pārstāvjiem. Tā P. kundzes un B. kunga (FRA.BO) telefona sarunu izdrukās attiecībā uz 2002.–2004. gadu, kas pievienotas pielikumā FRA.BO atbildei uz paziņojumu par iebildumiem, nav minēts W. kunga vārds.

55      Turpinot ir jākonstatē, ka P. kundzes (FRA.BO) darba plānotājā 2004. gadam ir ietvertas dažas ar roku rakstītas piezīmes, no kurām tikai viena grupa skar Simplex, proti, piezīmes par telefona sarunu ar W. kungu 2004. gada 25. februārī. Šajā kontekstā ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir veikusi norādi uz kontaktu, kas aprīļa beigās, iespējams, 2004. gada 29. aprīlī, esot noticis starp W. kungu un P. kundzi. Abstrahējoties no fakta, ka šis šķietamais kontakts bija noticis pēc pārkāpuma beigu datuma, kuru Komisija norādījusi apstrīdētajā lēmumā, ir jānorāda, ka minētās ar roku rakstītās piezīmes neliecina, ka runa ir par kontaktu ar W. kungu. Turklāt, pat pieņemot, ka runa ir par kontaktu ar W. kungu, šīs ar roku rakstītās piezīmes nenorāda, ka viņš ir paziņojis par cenu paaugstināšanu attiecībā uz Grieķijas tirgu.

56      Ir izrādījies, ka FRA.BO savā lūgumā par iecietību bija sajaukusi dažādas ar roku rakstītās piezīmes. Šajā ziņā no sākotnējiem FRA.BO 2004. gada 14. jūlija apsvērumiem izriet, ka tā bija paziņojusi, ka IMI direktors W. kungs 2004. gada aprīļa beigās bija to informējis par iespējamo cenu paaugstināšanu Grieķijas tirgū un bija lūdzis to pārrunāt dažas dienas vēlāk, lai noslēgtu vienošanos (mettersi d’accordo). Norāde uz vienošanās noslēgšanu bija ietverta ar roku rakstīto piezīmju, kas atrodas P. kundzes darba plānotājā, trešajā grupā, proti, tajā, kas attiecas uz telefona sarunu, kas bija notikusi 2004. gada 29. aprīlī vienīgi starp B. kungu, no vienas puses, un Hu. kungu, no otras puses, un to, ka vienošanās noslēgšanai būtu bijis jānotiek piegādātāja un klienta attiecību (Aquatis/Raccord Orléanais-FRA.BO) ietvaros.

57      Ar savu 2005. gada 25. janvāra memorandu FRA.BO grozīja savu nostāju un paziņoja, ka 2004. gada 25. februārī bija notikusi telefoniska saruna starp W. kungu un P. kundzi, kuras laikā tika apspriesta cenu paaugstināšana Grieķijas tirgū. W. kungs bija arī paziņojis, ka attiecībā uz D. kungu tika apstiprināta cenu paaugstināšana par 5 % no 2004. gada 1. marta.

58      No paziņojuma par iebildumiem preambulas 508. punkta izriet, ka Komisija nav ņēmusi vērā to, ka bija sajauktas trīs dažādās ar roku rakstīto piezīmju grupas, kas minētas iepriekš 55. un 56. punktā. Tāpat, neraugoties uz prasītāju apsvērumiem saistībā ar šo sajaukšanu, kas izklāstīti to atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 511. apsvērumā nav izlabojusi šo kļūdu, izņemot vienīgi dažas nenozīmīgas izmaiņas (skat. iepriekš 51. punktu).

59      Tātad ir jākonstatē, ka vienīgais pierādījums attiecībā uz kontaktu starp Simplex un FRA.BO apstrīdētajā periodā ir 2004. gada 25. februārī ar roku rakstīto piezīmju grupa P. kundzes (FRA.BO) darba plānotājā, uz kuru ir veikta atsauce apstrīdētā lēmuma preambulas 511. apsvērumā un kurā ir ietverta norāde: “Runāts ar [W. kungu] x apstiprināta cenu paaugstināšana Grieķijā x [D. kungs] + 5 sākot no 2004. gada 1. marta”.

60      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka 2004. gada 25. februārī ar roku rakstītās piezīmes norāda, ka šajā dienā patiešām bija notikusi viedokļu apmaiņa par cenām. Tomēr šīs ar roku rakstītās piezīmes nesniedz skaidrību attiecībā uz tās personas identitāti, kura nolēma paaugstināt cenas. Nav izslēgts, ka tas bija Simplex neatkarīgais importētājs (D. kungs), kurš nolēma paaugstināt savas cenas par 5 % no 2004. gada 1. marta.

61      Ņemot vērā, ka kontakts ar W. kungu ir skarts tikai vienā ar roku rakstīto piezīmju grupā P. kundzes darba plānotājā, kas minēta iepriekš 59. punktā, šī ar roku rakstīto piezīmju grupa vien nav pietiekama, lai pierādītu Simplex dalību pārkāpumā, par ko tiek pārmests izskatāmajā lietā. Nevar izslēgt, ka šo kontaktu var uzskatīt par atsevišķu notikumu. Turklāt, kā tas jau tika konstatēts iepriekš, šī ar roku rakstīto piezīmju grupa vien vēl jo vairāk nevar pierādīt Simplex dalību aizliegtās vienošanās īstenošanā 2003. gadā.

62      Attiecībā uz otru notikumu, kas tiek pārmests Simplex, proti, apstrīdētā lēmuma preambulas 520. apsvērumā minēto Ha. kunga (IBP) tikšanos ar diviem Simplex pārstāvjiem Esenes gadatirgū 2004. gada 18. martā, no Ha. kunga 2005. gada 28. novembra paziņojuma, kas pievienots pielikumā AFC atbildei uz paziņojumu par iebildumiem un kurā vēlāk veikti labojumi attiecībā uz šī notikuma datumu, jo šis gadatirgus notika 2004. gada martā, nevis 2002. gadā, kā tas bija norādīts lūgumā par iecietību, izriet, ka viņš esot atbildējis uz jautājumu saistībā ar IBP cenām. Ha. kungs atzina, ka atceras, ka viņam ir bijusi īsa diskusija ar H. kungu un Be. kungu (Simplex) un otra diskusija ar K. kungu. Šajā ziņā viņš ir sniedzis šādu liecību:

“Viņi mani izjautāja par IBP (Vācija) nodomiem cenu jautājumā un es viņiem teicu, ka mēs paredzam tās paaugstināt mēneša beigās. Paaugstināšanu izraisīja izejmateriālu cenu paaugstināšana. Nenotika diskusija par paaugstināšanas apjomu vai par brīdi, kad šī paaugstināšana stāsies spēkā, bet vienīgi par to, ka mēs to veiksim. Ņemot to vērā, man šķiet, ka es jau biju paziņojis klientiem, ka notiks [cenu] paaugstināšana, tādējādi, ka informācija vairs nebija konfidenciāla. Iespējams, izplatījās baumas un var būt, ka tas viņus mudināja mani izjautāt par cenu paaugstināšanu. Viņi nebūtu varējuši apstiprināt šo faktu, tikai lūdzot klientiem IBP (Vācija) oficiālo cenu saraksta kopiju, jo šis saraksts tika publiskots vienīgi 2004. gada 30. martā [..].”

63      Tomēr ir jānorāda, ka prasītājas apstrīd pret konkurenci vērstu kontakta esamību. Šajā ziņā tās administratīvā procesa laikā ir iesniegušas divus paziņojumus, kas ir pretrunā Ha. kunga paziņojumam.

64      Prasītājas ir iesniegušas H. kunga paziņojumu, kurā viņš ir atzinis sekojošo:

“Es atceros, ka esmu ticies ar [Ha.] kungu Woeste tirdzniecības stendā un esmu ar viņu runājis, bet nekādā gadījumā es neesmu viņam lūdzis informāciju par iespējamo IBP (Vācija) cenu paaugstināšanu. Cik es atceros, [Ha.] kungs arī neuzsāka sarunu par šo tematu.”

65      Turklāt prasītājas ir iesniegušas Be. kunga paziņojumu, kurā viņš paskaidroja, ka, lai gan viņš vairs precīzi neatceras, ka būtu saticis Ha. kungu šajā gadatirgū, viņš tomēr nevar izslēgt, ka ir viņu redzējis, pat ja viņš neko neatceras par to, ka būtu runājis konkrēti par cenām.

66      Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, paziņojums, kas sniegts lūguma par iecietību ietvaros, pats par sevi nav pietiekams pierādījums, ja šī paziņojuma pareizība tiek apstrīdēta (skat. iepriekš 47. punktu).

67      Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskata, ka pretēji tam, ko Komisija ir norādījusi tiesas sēdē, Ha. kunga paziņojums nav ticamāks par tiem, ko snieguši H. kungs un Be. kungs, abi vienas prasītājas pārstāvji. Fakts, ka gan IBP, gan IMI agrākajām meitas sabiedrībām pagātnē esot bijusi pret konkurenci vērsta attieksme, kam bija raksturīga viedokļu apmaiņa par cenām, nav pietiekams, lai attiecībā uz notikumiem šajā gadatirgū Ha. kunga paziņojumiem piešķirtu lielāku pierādījuma vērtību nekā tiem, uz ko atsaucas prasītājas. Tādēļ ir pamats secināt, ka, nepastāvot citiem pierādījumiem, no tiesību viedokļa nav pietiekami pierādīts apgalvojums, ka kontaktam starp IBP pārstāvi un prasītāju pārstāvjiem bija pret konkurenci vērsts raksturs.

68      Iepriekš minētais ļauj spriest, ka Simplex piedalīšanās EKL 81. panta pārkāpumā apstrīdētajā periodā nav pietiekami pierādīta no tiesību viedokļa.

69      No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma 1. pants ir jāatceļ daļā, kurā Komisija ir konstatējusi, ka Simplex apstrīdētajā periodā bija piedalījusies vienotā, kompleksā un turpinātā pārkāpumā.

70      Attiecībā uz Aquatis apgalvoto piedalīšanos pārkāpumā, Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu izvērtēt šo jautājumu trešā pamata analīzes ietvaros.

 Par trešo pamatu – dalības apstrīdētā lēmuma 1. pantā norādītajā vienotajā, kompleksajā un turpinātajā pārkāpumā neesamību

 Lietas dalībnieku argumenti

71      Prasītājas norāda, ka Komisija nav pierādījusi vienota, kompleksa un turpināta pārkāpuma, kas būtu turpinājies pēc 2001. gada marta pārbaudēm, esamību, ka tai nav izdevies pierādīt objektīvas saiknes esamību starp Aquatis uzvedību un “vispārējo ierobežojošo sistēmu” un ka tā nav pierādījusi, ka Aquatis zināja vai ka tai būtu bijis jāzina par šādas sistēmas eksistēšanu.

72      Prasītājas atzīmē, ka 2001. gada martā ar Komisijas pārbaudēm tika izbeigtas tā sauktās “Super EFMA” sanāksmes, kas tika organizētas pirms vai pēc European Fittings Manufacturers Association [Eiropas Savienotājelementu ražotāju asociācijas] (EFMA) sanāksmēm, un “ilgstošā aizliegtā vienošanās”. Tomēr Komisija esot turpinājusi uzskatīt, ka Raccord Orléanais (kas vēlāk kļuva par Aquatis) bija pārkāpusi EKL 81. pantu no 2003. gada jūnija līdz 2004. gada 1. aprīlim. Komisija uzskata, ka FRA.BO norādītie kontakti esot pierādījuši, ka vienotais, kompleksais un turpinātais pārkāpums netika izbeigts.

73      Šajā kontekstā prasītājas atgādina, ka koncepta par vienotu, kompleksu un turpinātu pārkāpumu izmantošana atkāpjas no principa, saskaņā ar kuru Komisijai ir jāpierāda precīzas uzņēmuma piedalīšanās pārkāpumā detaļas. Tāpat kā jebkura atkāpe no vispārēja noteikuma, tas nozīmējot šauru interpretāciju. Izskatāmajā lietā Komisijas izvēlētā pieeja esot pretrunā nevainīguma prezumpcijai, jo tā novedot pie situācijas, kurā jebkāda šķietami neatkarīgu kontaktu virkne tiekot pielīdzināta vienotam, kompleksam un turpinātam pārkāpumam.

74      Tās arī atsaucas uz lietām, kas bija pamatā Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumam lietā T‑295/94 Buchmann/Komisija (Recueil, II‑813. lpp., 121. punkts) un 1999. gada 20. aprīļa spriedumam apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (Recueil, II‑931. lpp., 773. punkts). Prasītājas uzskata, ka no tā izriet, ka vispirms esot bijis jāpierāda, ko ietver “kopēja sistēma” un kādā apmērā tā esot faktiski saglabāta pēc 2001. gada pārbaudēm. Pēc tam esot bijis jāpierāda, ka prasītāju rīcība bija saistīta ar šo “kopējo sistēmu” un, visbeidzot, Komisijai esot bijis jāpierāda, ka Aquatis zināja vai ticami varēja zināt, ka tā ar savu rīcību piedalās vienotā, kompleksā un turpinātā pārkāpumā, kas bija sācies pirms Komisijas pārbaudēm.

75      Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka vienotā, kompleksā un turpinātā pārkāpuma struktūra un īstenošana, kā arī notikumi, kas risinājās pēc 2001. gada, esot pilnīgi atšķirīgi.

76      “Aizliegtās vienošanās “Super EFMA””, kāda tā esot funkcionējusi pirms 2001. gada marta pārbaudēm, raksturīgā iezīme esot bijusi organizācija trijos līmeņos, proti, Eiropas līmenī, valsts līmenī vai reģionālā līmenī un divpusējā veidā, un tā ietvēra viedokļu apmaiņu, kā arī nolīgumus par cenu struktūru un cenu sarakstiem atsevišķiem tirgiem. Kopumā esot bijuši iesaistīti 27 vara santehnikas izstrādājumu ražotāji, kas aptver trīspadsmit dalībvalstis; trīs no šiem ražotājiem (IBP, IMI un Comap) esot bijuši atbildīgi par tā saukto “Super EFMA” sanāksmju organizēšanu un vadīšanu. Turklāt šīs sanāksmes esot notikušas ne tikai pirms EFMA sanāksmēm, bet arī katru reizi, kad to prasīja pārmaiņas tirgū.

77      Turpretim vienotā, kompleksā un turpinātā pārkāpuma šķietamajai turpināšanai periodā no 2001. gada marta līdz 2004. gada aprīlim, kā to uzskata Komisija, esot bijuši raksturīgi telefona kontakti starp AFC un FRA.BO un starp Comap un FRA.BO, trīs telefona zvani starp “Aalberts piederošajām sabiedrībām un FRA.BO piederošajām sabiedrībām”, trīs divpusējie kontakti starp Comap un FRA.BO, divi divpusējie kontakti gadatirgū 2004. gada martā starp IBP un Simplex un starp IBP un Comap, kā arī FNAS Loģistikas komitejas sanāksmes par preču iesaiņojumu, uz kurām esot bijuši uzaicināti Francijas santehnikas izstrādājumu ražotāji.

78      Prasītājas apstrīd, ka iepriekš minētie kontakti un Francijas vairumtirgotāju sanāksmju sērija no tiesību viedokļa pietiekami pierāda EKL 81. panta vienotu, kompleksu un turpinātu pārkāpumu un ka šis “prezumētais pārkāpums” ir tas pats pārkāpums, kas bija noticis pirms Komisijas pārbaudēm. Šajā ziņā tās uzsver, ka vairāki uzņēmumi, tostarp IMI, kā to arī esot konstatējusi Komisija, bija pārtraukuši piedalīties “prezumētajā pārkāpumā” pēc Komisijas pārbaudēm. Turklāt 2003. gadā nozare esot tikusi pilnībā pārstrukturēta. Tāpat vairums galveno personu, kas bija piedalījušās tādu “augsta līmeņa” sanāksmju, kas bija notikušas periodā pirms Komisijas pārbaudēm, organizēšanā un norisē, neesot piedalījušās apgalvoto pret konkurenci vērsto kontaktu organizēšanā un norisē minētajām pārbaudēm sekojošajā laika periodā. Turklāt aizliegtās vienošanās īstenošanai vara santehnikas izstrādājumu nozarē būtu bijusi jēga vienīgi tad, ja tā skartu visas dalībvalstis, kas tā neesot bijis pēc 2001. gada, lai kāds būtu apstrīdētā lēmuma preambulas 566. apsvērumā minēto elementu formulējums vai interpretācija.

79      Otrkārt, gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka Komisijai ir izdevies pierādīt, ka aizliegtās vienošanās vispārējā sistēma tika saglabāta pēc 2001. gada marta, prasītājas norāda, ka Komisija nav pierādījusi, ka Aquatis rīcība bija saistīta ar šo sistēmu.

80      Treškārt, Komisija vēl jo vairāk neesot pierādījusi, ka Aquatis zināja vai tai būtu bijis jāzina, ka, nodibinot kontaktus ar konkurentiem FNAS sanāksmju kontekstā, tā kļūst par “aizliegtās vienošanās “Super EFMA”” dalībnieci. Komisija apstrīdētajā lēmumā esot vienīgi paziņojusi, ka prasītājas bija informētas par pārbaudēm, ko tās nenoliedz. Tomēr prasītājas uzsver, ka 2002. gada augustā, kad Aalberts ieguva visu IMI darbību savienotājelementu ražošanas un izplatīšanas jomā, tā esot pārliecinājusies, ka IMI un tās meitas sabiedrības, tostarp Raccord Orléanais, kas šobrīd ir daļa no Aquatis, un R. Woeste & Co. Yorkshire, kas šobrīd ir daļa no Simplex, patiešām bija izbeigušas piedalīties pārkāpumā.

81      Komisija iebilst, ka tā apstrīdētajā lēmumā ir detalizēti izskaidrojusi iemeslu, kādēļ izskatāmajā lietā ir runa par vienotu pārkāpumu, vispirms līdz 2001. gadam (apstrīdētā lēmuma preambulas 559.–563. apsvērums), pēc tam – pēc 2001. gada (apstrīdētā lēmuma preambulas 564.–591. apsvērums). Konkrētāk, apstrīdētā lēmuma preambulas 564.–597. apsvērumā esot ietverta ļoti detalizēta pārkāpuma turpinātības analīze. Komisija piebilst, ka šeit nevar būt šaubu par to, ka prasītāju rīcībai periodā pēc 2001. gada bija tas pats pret konkurenci vērstais mērķis kā pārējiem uzņēmumiem, kas piedalījās kopējā aizliegtajā vienošanās.

82      Turklāt esot īstenojies nosacījums, saskaņā ar kuru prasītājas “zināja vai [tām] noteikti bija jāzina, ka slepenā noruna, kurā tās piedalījās, ietilpa kopējā plānā”, un nosacījums, saskaņā ar kuru tās “zināja par pārējo dalībnieku pret konkurenci vērsto rīcību vai saprātīgi varēja to paredzēt, un tās bija gatavas uzņemties ar to saistīto risku”. Šajā ziņā Komisija atgādina, ka Aalberts tika noteikta atbildība par tās divu meitas sabiedrību, Aquatis un Simplex, kas ir Raccord Orléanais un R. Woeste & Co. Yorkshire juridiskās saistību pārņēmējas, darbībām, kuru atsevišķi izpildītāji jau bija piedalījušies vienotā, kompleksā un turpinātā pārkāpumā pirms pārbaudēm.

 Vispārējās tiesas vērtējums

83      Vispirms ir jāizvērtē, vai darbības, kas veido pārkāpumu, kura izdarīšana tiek pārmesta pēc Komisijas 2001. gada marta pārbaudēm, ir vienotā, kompleksā un turpinātā pārkāpuma, kas izdarīts pirms minētajām pārbaudēm, turpinājums.

84      Apstiprinošas atbildes gadījumā būtu jānoskaidro, vai Aquatis piedalīšanās FNAS sanāksmēs ietilpa šī vienotā, kompleksā un turpinātā pārkāpuma ietvaros.

85      Ņemot vērā secinājumu, kas izdarīts iepriekš 68. un 69. punktā attiecībā uz Simplex, trešā pamata vērtējumam ir nozīme vienīgi attiecībā uz Aquatis.

86      Vienota pārkāpuma jēdziens aptver situāciju, kurā vairāki uzņēmumi ir piedalījušies pārkāpumā, ko veido turpināta rīcība, kura vērsta uz vienu ekonomisko mērķi, kas paredz izkropļot konkurenci, vai pat individuāli pārkāpumi, kas savstarpēji saistīti to mērķa identiskuma dēļ (elementu kopuma vienots mērķis) un subjektu identiskuma dēļ (attiecīgo uzņēmumu, kuri apzinās, ka piedalās kopējā mērķī, identiskums) (Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑53/03 BPB/Komisija, Krājums, II‑1333. lpp., 257. punkts). Šo interpretāciju nevar apstrīdēt tādēļ, ka viens vai vairāki šīs darbību virknes vai šīs turpinātās rīcības elementi paši par sevi katrs atsevišķi var būt EKL 81. panta pārkāpums (iepriekš minētais spriedums lietā BPB/Komisija, 252. punkts).

87      Ja dažādas darbības ietilpst “kopējā plānā” to identiskā mērķa dēļ, kas izkropļo konkurenci kopējā tirgū, Komisijai ir tiesības noteikt atbildību par šīm darbībām atkarībā no piedalīšanās attiecīgajā pārkāpumā kopumā (iepriekš 46. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 258. punkts).

88      Ir arī jāprecizē, ka vienota mērķa jēdzienu nevar noteikt ar vispārēju norādi uz konkurences izkropļošanu tirgū, kurā noticis pārkāpums, jo konkurences ietekmēšana kā mērķis vai sekas ir neatņemama jebkuras EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas jomā ietilpstošas darbības sastāvdaļa. Šāda vienotā mērķa jēdziena definīcija varētu liegt vienota un turpināta pārkāpuma jēdzienam tā nozīmi, jo tās rezultātā vairākas darbības, kas skar vienu ekonomisko nozari un ir aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, būtu sistemātiski jākvalificē kā elementi [apstākļi], kas veido vienotu pārkāpumu. Tādējādi, lai kvalificētu dažādas darbības kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, ir jāpārbauda, vai tās veido papildinošu saikni tādā nozīmē, ka katra no tām ir vērsta pret vienu vai vairākām normālas konkurences sekām un mijiedarbojoties veicina visu to pret konkurenci vērsto seku īstenošanu, kuras vēlējās pārkāpuma izdarītāji kopējā plāna, kam ir vienots mērķis, ietvaros. Šajā ziņā ir jāņem vērā visi apstākļi, kas varētu pierādīt vai likt apšaubīt minēto saikni, tādi kā piemērošanas periods, saturs (tostarp izmantotās metodes) un atbilstoši – dažādo attiecīgo darbību mērķi (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑101/05 un T‑111/05 BASF un UCB/Komisija, Krājums, II‑4949. lpp., 179.–181. punkts).

89      Turklāt, lai pierādītu uzņēmuma dalību aizliegtās vienošanās īstenošanā, Komisijai ir jāpierāda, ka šis uzņēmums pats ar savu rīcību vēlējās veicināt kopējos mērķus, kurus īsteno visi dalībnieki, un ka tam bija zināms par faktisko rīcību, ko iecerējuši vai īstenojuši pārējie uzņēmumi minēto mērķu sasniegšanai, vai ka tas varēja saprātīgi paredzēt šo rīcību, un ka tas bija gatavs uzņemties ar to saistītos riskus (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 87. punkts).

90      Visbeidzot faktam, ka uzņēmums nav piedalījies visos aizliegto vienošanos veidojošajos elementos, nav nozīmes, lai attiecībā uz to konstatētu pārkāpuma esamību. Šis apstāklis ir jāņem vērā, vienīgi izvērtējot pārkāpuma smagumu un attiecīgā gadījumā nosakot naudas soda apmēru (iepriekš 46. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 86. punkts).

91      Izskatāmajā lietā attiecībā uz periodu pirms 2001. gada marta ir jānorāda, ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu aizliegtā vienošanās izpaudās kā regulāra, vairākus gadus ilga daudzpusējo un divpusējo kontaktu starp konkurējošiem ražotājiem organizēšana, kuras mērķis bija prettiesiskas prakses izveidošana ar nolūku mākslīgi organizēt savienotājelementu tirgus funkcionēšanu, tostarp cenu līmenī.

92      Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu šīs globālās aizliegtās vienošanās ietvaros sanāksmes un citi pret konkurenci vērstie kontakti bija notikuši Eiropas līmenī, kā arī valsts līmenī tādējādi, ka katrā valstī bija savs individuāls cenu koordinēšanas process un savas vietējās vienošanās, ar kurām tika papildinātas Eiropas līmenī pieņemtās vienošanās (apstrīdētā lēmuma preambulas 129., 140. un 559. apsvērums).

93      Aizliegtās vienošanās darbība esot balstījusies, pirmkārt, uz “augsta līmeņa” sanāksmēm, kuras skāra stratēģijas un cenu jautājumus attiecībā uz vairākām valstīm, otrkārt, uz sanāksmēm, kuras skāra tikai vienu vai vairāku valstu teritorijas, bieži vien tādēļ, lai īstenotu augstākā līmenī pieņemtos lēmumus, un, treškārt, uz diskusijām divpusējā līmenī (apstrīdētā lēmuma preambulas 147. apsvērums).

94      Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, pret konkurenci vērstās vienošanās bija notikušas pirms British Plumbing Fittings Manufacturers Association (BPFMA, Apvienotās Karalistes Cauruļu savienotājelementu ražotāju asociācija), EFMA, ad hoc un citu asociāciju sanāksmēm vai sanāksmēm, kas notika tirdzniecības gadatirgu laikā, minēto sanāksmju laikā vai pēc tām (apstrīdētā lēmuma preambulas 140. un 141. apsvērums).

95      “Augsta līmeņa” sanāksmes parasti esot tikušas organizētas saistībā ar EFMA sanāksmēm katra gada pavasarī un rudenī. Rudens sanāksmes parasti esot ietvērušas diskusijas par cenu noteikšanu, turpretim pavasara sanāksmes turklāt esot bijušas veltītas tam, lai sekotu pagājušā gadā norunāto cenu piemērošanas attīstībai (apstrīdētā lēmuma preambulas 148. apsvērums).

96      Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu diskusiju par cenu paaugstināšanu iznākums esot bijis nolīgums par [cenu] paaugstināšanas līmeni un veidu, kādā piemērojama paaugstināšana, un to mērķis bija noteikt ieviešanas datumus un uzņēmumu, kurš uzņemsies paaugstināšanas iniciatīvu, kas bieži ir konkrētā ģeogrāfiskā tirgus līderis (apstrīdētā lēmuma preambulas 149. un 159. apsvērums).

97      Tāpat sanāksmēs esot aplūkoti kreditēšanas un atlaižu jautājumi, klientu kategorijas un cenu diferencēšana, klientu sadalīšana starp piegādātājiem, informācijas apmaiņa par aizliegtās vienošanās ietvaros realizēto apjomu un cenu paaugstināšanu vai samazināšanu, notikušas diskusijas par savstarpējām piegādēm, apspriestas aizliegtās vienošanās dalībnieku sūdzības par citiem tās dalībniekiem, kā arī koordinēta [rīcība] pret ražotājiem vai piegādātājiem, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieki, un saskaņoti piedāvājumi, lai piedalītos konkursos (apstrīdētā lēmuma preambulas 161. apsvērums).

98      Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu “augsta līmeņa” sanāksmju dalībnieki bija [sabiedrību] valžu priekšsēdētāji ģenerāldirektori, ražošanas vai pārdošanas direktori un dažas citas par ražošanu atbildīgās personas; turklāt precizēts, ka IMI, IBP un Comap vienmēr bija pārstāvētas šajās sanāksmēs (apstrīdētā lēmuma preambulas 156. apsvērums).

99      Pēc “augsta līmeņa” sanāksmēm esot notikušas detalizētākas sanāksmes valsts līmenī. Tās esot skārušas “augsta līmeņa” lēmumu un sanāksmju sagatavošanu un īstenošanu. Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu valsts līmeņa sanāksmju dalībnieki arī parasti bija ražošanas vai pārdošanas ģenerāldirektori vai atsevišķas citas par vietējo ražošanu atbildīgās personas, kuras informēja “augsta līmeņa” sanāksmju dalībniekus par cenu un tirgus apstākļu izmaiņu [ieviešanas] panākumiem vai neveiksmēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 157. apsvērums).

100    Visbeidzot, esot tikušas organizētas arī divpusējas sanāksmes un plašākas neoficiālas sanāksmes.

101    Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu pārmestajām darbībām, kas notikušas pēc 2001. gada marta, bija raksturīgi arī kontakti profesionālo apvienību ietvaros (FNAS sanāksmes), divpusējie kontakti saistībā ar konkurences parametriem un kontakti tirdzniecības gadatirgu (Esenes gadatirgus) laikā (apstrīdētā lēmuma preambulas 599.–602. apsvērums).

102    Nav strīda par to, ka periodā pēc 2001. gada marta aizliegto vienošanos varēja raksturot kā “organizāciju”, kurai ir pietiekami elastīga struktūra un kuru veido galvenokārt ad hoc divpusējie kontakti. Tāpat nenotika stratēģijas saskaņošana “augstā līmenī” un attiecīgi Eiropas līmenī pieņemto lēmumu īstenošana valsts līmenī.

103    Netiek apstrīdēts arī tas, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku skaits pirms 2001. gada pārbaudēm bija deviņi un pēc šīm pārbaudēm samazinājās līdz četriem, kā tas arī izriet no apstrīdētā lēmuma.

104    Visbeidzot ir jānorāda, ka, kamēr pirms 2001. gada aizliegtās vienošanās mērogs bija visas Eiropas, aptverot trīspadsmit valstis, dalībnieku pārkāpjošā rīcība pēc 2001. gada attiecās tikai uz Vācijas, Grieķijas, Spānijas, Francijas un Itālijas tirgiem, nepastāvot starp tiem acīmredzamai saiknei.

105    Tomēr tādēļ, ka pret konkurenci vērsto darbību mērķis palika tas pats, proti, savienotājelementu cenu saskaņošana, fakts, ka bija mainījušās atsevišķas šo darbību iezīmes vai intensitāte, nav izšķirošs. Šajā ziņā ir ticams, ka pēc Komisijas pārbaudēm aizliegtā vienošanās ieņēmusi mazāk strukturētu formu un tai bija raksturīga mainīgākas intensitātes aktivitāte. Tomēr fakts, ka aizliegtās vienošanās aktivitātes periodi var būt mainīgas intensitātes, nenozīmē, ka var secināt, ka tā ir izbeigta.

106    Līdz ar to Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka aizliegtā vienošanās tika turpināta pēc tās pārbaudēm 2001. gada martā, un tā ir pamatoti secinājusi vienota, kompleksa un turpināta pārkāpuma esamību.

107    Tādēļ ir jāizvērtē jautājums, vai Aquatis, piedaloties sanāksmēs, kuras notika FNAS Loģistikas komitejas darba grupas ietvaros, lai ieviestu santehnikas izstrādājumu jaunu iesaiņojumu, konkrēti, apspriežot ar to saistītās izmaksas, ir piedalījusies vienotā, kompleksā un turpinātā pārkāpumā.

108    Ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pārmetusi Aquatis dalību apstrīdētajā periodā vienotā, kompleksā un turpinātā pārkāpumā, kas aptvēra visu minētā lēmuma 1. pantā aprakstīto tā saukto visas Eiropas tirgu.

109    Kā tas izriet no šā sprieduma 101. punkta, vienoto, komplekso un turpināto pārkāpumu veidojošie elementi pēc 2001. gada marta bija divpusējie kontakti, tirdzniecības gadatirgus un FNAS sanāksmju laikā izveidotie kontakti, lai koordinētu cenas.

110    Šajā ziņa ir skaidrs, ka Aquatis apstrīdētajā periodā ir vienīgi piedalījusies FNAS sanāksmēs, bet ne abos pārējos pārkāpuma elementos. Šajā kontekstā ir jāatzīmē, ka Aquatis piedalīšanās FNAS sanāksmēs, kuru mērķis sakrita ar abu pārējo vienota, kompleksa un turpināta pārkāpuma elementu mērķi, proti, cenu koordinēšanu, pati par sevi nav pietiekama, lai secinātu piedalīšanos minētajā pārkāpumā, ja vien nav pierādīts, ka tā zināja vai ka tai noteikti bija jāzina, pirmkārt, ka tās rīcība ietilpa kopējā plānā un, otrkārt, ka šis kopējais plāns ietvēra visus aizliegto vienošanos veidojošos elementus (šajā ziņā skat. iepriekš 89. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 83. punkts, un Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 4027. un 4112. punkts).

111    Tādēļ izskatāmajā lietā ir jāpārbauda, vai Aquatis, piedaloties FNAS sanāksmēs, zināja vai tai noteikti bija jāzina, ka tā iekļaujas Eiropas mēroga aizliegtās vienošanās dalībnieku lokā. Vienīgi tad, ja tiek pierādīts, ka Aquatis zināja par abu pārējo pārkāpumu veidojošo elementu esamību, tās piedalīšanās nolīgumā attiecībā uz Francijas tirgu var tikt uzskatīta par tādu, kas pierāda tās iesaistīšanos konstatētajā pārkāpumā.

112    Ir jānorāda, ka Komisija nav pierādījusi, ka Aquatis laikā, kad tā piedalījās FNAS sanāksmēs, zināja par pārējo uzņēmumu pret konkurenci vērstajām darbībām vai ka tā varēja saprātīgi tās paredzēt un, attiecīgi, ka tās rīcība ietilpa kopējā plānā, kas aptvēra visus konstatēto aizliegto vienošanos veidojošos elementus.

113    Lai pierādītu, ka Aquatis zināja par konstatēto pārkāpumu veidojošajiem elementiem, Komisija norāda vienīgi uz faktu, ka Aquatis bija aizliegtās vienošanās dalībniece no 1991. gada līdz 2001. gada martam. Tomēr šis apstāklis nav pietiekams, lai pierādītu, ka Aquatis no jauna ir iesaistījusies aizliegtās vienošanās īstenošanā.

114    Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka Aquatis laikā, kad tās kapitālu kontrolēja IMI, tās agrākā mātes sabiedrība, bija izbeigusi savu dalību pārkāpumā uzreiz pēc Komisijas pārbaudēm 2001. gada martā. Neviens elements nenorāda, ka Aquatis bija zinājusi par to, ka IBP, Comap un FRA.BO turpina minēto pārkāpumu.

115    Turklāt, ņemot vērā FNAS Loģistikas komitejas darba grupas īstenoto īpašo mērķi, proti, jauna iesaiņojuma iespēju, ir grūti acumirklī asociēt šajā kontekstā notikušās sanāksmes ar aizliegto vienošanos, kas bija uzsākta pirms 2001. gada marta. Fakts, ka atsevišķi ražotāji ir apsprieduši ar to saistītās izmaksas, nevar atspēkot šo konstatējumu.

116    Otrkārt, ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko Komisija ir konstatējusi apstrīdētā lēmuma preambulas 575. un 584. apsvērumā, FNAS sanāksmju ietvaros notika diskusijas vienīgi par Francijas tirgu. Kā to tiesas sēdē ir atzinusi pati Komisija, no minēto sanāksmju protokoliem nekādi neizriet, ka tajās tiktu apspriests arī “Spānijas, Itālijas, Apvienotās Karalistes, Vācijas un Eiropas tirgus kopumā”, kas Komisijas ieskatā esot nozīmējis, ka šīm sanāksmēm bija Eiropas dimensija. Tādējādi ir jākonstatē, ka slepenajām norunām FNAS sanāksmju ietvaros nebija Eiropas mērogs.

117    Treškārt, ņemot vērā, ka minētās sanāksmes attiecās vienīgi uz Francijas tirgu un ka nav nekādu norāžu, kas ļautu secināt, ka pārējie dalībnieki ir izmantojuši šīs sanāksmes kā ietvaru, lai diskutētu vai koordinētu savienotājelementu cenas citu valstu tirgos, nav pierādīts, ka Aquatis varēja saprātīgi paredzēt, ka minētās sanāksmes ietilpa plašākā pārkāpumā, kas ir kopējā plāna daļa.

118    Protams, ir jānorāda, ka 2004. gada 29. aprīlī starp Aquatis pārstāvi un FRA.BO pārstāvi notika divpusējs kontakts piegādātāja un klienta attiecību ietvaros (skat. iepriekš 56. punktu). Tomēr papildus tam, ka šis kontakts notika pārkāpuma periodā, ir jāatzīst, ka tam nav nozīmes no konkurences tiesību viedokļa, ja vien netiek pierādīts, ka šī komerciālā kontakta laikā tika apspriesti pret konkurenci vērsti temati. Tomēr ar roku rakstītās piezīmes P. kundzes darba plānotājā nesniedz nekādu norādi šajā ziņā.

119    Tādēļ ir jākonstatē, ka nav pierādīts, ka Aquatis bija zinājusi par faktu, ka ar savu rīcību tā bija iesaistījusies aizliegtās vienošanās īstenošanā, kuru veido dažādi elementi ar kopīgu mērķi, vai pat tādas aizliegtās vienošanās īstenošanā, kurā tā jau bija piedalījusies pirms 2001. gada marta un kura turpinājās.

120    Tādēļ attiecībā uz visām prasītājām ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 1. pants daļā, kurā Komisija ir konstatējusi, ka tās apstrīdētajā periodā bija piedalījušās vienotā, kompleksā un turpinātā pārkāpumā, piedaloties visos nolīgumos un saskaņotajās darbībās vara un vara sakausējumu savienotājelementu tirgū, kā tas ir aprakstīts minētajā pantā.

121    Šajos apstākļos nav nepieciešams lemt par pārējiem pamatiem, proti, par pirmo pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka Aalberts kā mātes sabiedrības vainošana pārkāpumā ir prettiesiska, par ceturto pamatu saistībā ar vairākām kļūdām prasītājām noteiktā naudas soda apmēra aprēķināšanā un par piekto pamatu saistībā ar prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

122    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāatceļ naudas sods EUR 100,8 miljonu apmērā, kas noteikts Aalberts solidāri ar Aquatis un Simplex, katrai EUR 55,15 miljonu apmērā, kā arī naudas sods EUR 2,04 miljonu apmērā, par kura samaksu ir solidāri atbildīgas Aquatis un Simplex, jo šī naudas soda aprēķins ir pamatots ar kļūdainu konstatējumu.

123    Ir jānorāda, ka Komisija ir aprēķinājusi naudas soda, kas noteikts Aquatis un Simplex par dalību aizliegtās vienošanās īstenošanā laikā, kad šo sabiedrību pamatkapitālu kontrolēja IMI, pamatsummu EUR 46 miljonu apmērā, kam piemērots palielinājums par 100 %, pamatojoties uz pārkāpuma ilgumu, un naudas soda par apgalvoto šo uzņēmumu dalību pārkāpumā laikā, kad to pamatkapitālu kontrolēja Aalberts, sākumsummu EUR 60 miljonu apmērā, kam piemērots palielinājums par 5 %, pamatojoties uz pārkāpuma ilgumu. Ņemot vērā atbildību pastiprinošos apstākļus, šī otrā summa tika palielināta par 60 %. No tā izveidojās kopējais naudas soda apmērs EUR 192,8 miljoni (EUR 92 miljoni + EUR 100,8 miljoni). Pēc tam šis kopējais apmērs tika samazināts līdz EUR 105,5 miljoniem, ņemot vērā maksimālo robežu 10 % no Aalberts apgrozījuma, un pēc tam tas tika proporcionāli sadalīts atbilstoši Aquatis un Simplex konstatētajai dalībai pārkāpumā laikā, kad šīs sabiedrības kontrolēja IMI (EUR 50,34 miljoni) vai Aalberts (EUR 55,15 miljoni).

124    Tā kā attiecībā uz IMI varēja piemērot naudas soda apmēra samazināšanu par 50 %, pamatojoties uz Komisijas Paziņojumu par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās, kas skar aizliegtas vienošanās, tai noteiktā naudas soda pamatsumma EUR 96,6 miljoni, proti, sākumsumma EUR 46 miljoni, kam piemērots palielinājums par 110 %, pamatojoties uz pārkāpuma ilgumu, tika samazināta līdz EUR 48,30 miljoniem. Ņemot vērā, ka IMI iesniedza savu lūgumu par iecietību tikai 2003. gada septembrī, abām tās agrākajām meitas sabiedrībām nevarēja piemērot IMI piešķirto naudas soda apmēra samazinājumu par 50 %. Tādēļ Komisija atzina Aquatis un Simplex par solidāri atbildīgām par summu EUR 2,04 miljonu apmērā (50,34–48,30), kas nebija noteikta ne IMI, ne Aalberts.

125    Turklāt ir jāatgādina, ka, ja vairāki adresāti apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī veido “uzņēmumu”, Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto maksimālo robežu 10 % var aprēķināt, pamatojoties uz šī uzņēmuma kopējo apgrozījumu. Savukārt, ja šī ekonomiskā vienība ir sadalījusies, lai apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī veidotu divas atsevišķas vienības, katrs no lēmuma adresātiem ir tiesīgs pretendēt uz individuālu minētās maksimālās robežas piemērošanu (Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 390. punkts). Ņemot vērā, ka prasītājas ir lūgušas vienīgi atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta a) punktu un b) punkta 2. apakšpunktu, nav jāizvērtē, vai faktam, ka uzņēmums IMI pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas ir sadalījies vairākās atsevišķās vienībās, bija jāietekmē naudas soda maksimālais apmērs, kas piemērots Aquatis un Simplex apstrīdētā lēmuma 2. panta b) punkta 1. apakšpunktā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

126    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši prasītāju prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Komisijas 2006. gada 20. septembra Lēmuma C(2006) 4180 par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta Nr. COMP/F‑1/38.121 – Fitingi [Savienotājelementi]) 1. pantu daļā, kurā ir konstatēts, ka Aalberts Industries NV, Comap SA (agrāk – Aquatis France SAS) un Simplex Armaturen + Fittings GmbH & Co KG ir piedalījušās pārkāpumā laika periodā no 2003. gada 25. jūnija līdz 2004. gada 1. aprīlim;

2)      atcelt Lēmuma C(2006) 4180 2. panta a) punktu un b) punkta 2. punktu;

3)      Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Martins Ribeiro

Wahl

Dittrich

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 24. martā.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – angļu.