Language of document : ECLI:EU:C:2012:607

ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,

sniegti 2012. gada 4. oktobrī (1)

Lieta C‑212/11

Jyske Bank Gibraltar Ltd

pret

Administración del Estado

(Tribunal Supremo (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Cīņa pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu – Direktīva 2005/60/EK – Kredītiestāžu pienākums ziņot par aizdomīgiem finanšu darījumiem – Iestāde, kas darbojas, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību – Par informācijas vākšanu atbildīgās valsts finanšu ziņu vākšanas vienības identificēšana – Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punkta interpretācija – Pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums – Primārs vispārējo interešu apsvērums – Valsts tiesību aktu piemērotība izvirzīto mērķu sasniegšanai – Samērīgums





1.        Vai informāciju, kas vajadzīga, lai cīnītos pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu, kredītiestādei ir pienākums paziņot finanšu ziņu vākšanas vienībai tajā dalībvalstī, kurā tā sniedz savus pakalpojumus, vai tajā dalībvalstī, kurā ir tās juridiskā adrese?

2.        Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai tiek lūgts noteikt, kurai finanšu ziņu vākšanas vienībai ir pienākums ievākt, izvērtēt un pēc tam nosūtīt par finanšu noziedzības kriminālvajāšanu un sodīšanu atbildīgajām valsts iestādēm (turpmāk tekstā – “kompetentās valsts iestādes”) informāciju par aizdomīgiem finanšu darījumiem. Šis jautājums ir svarīgs, jo ir jānodrošina, lai iedarbīgi un saskanīgi tiktu īstenota ne tikai Direktīvā 2005/60/EK (2) paredzētā cīņa pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu, bet arī dalībvalstu sadarbība saistībā ar Lēmumu 2000/642/TI (3) attiecībā uz finanšu informācijas apmaiņu. Mērķis ir gaužām vienkāršs, proti, liegt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizētājiem iespēju izmantot pakalpojumu sniegšanas brīvību, gūstot no tās labumu, lai sekmētu savas noziedzīgās darbības, kaitējot Eiropas Savienības finanšu sistēmas integritātei un dalībvalstīm.

3.        Šis jautājums sākotnēji ir radies tiesvedībā starp Spānijas finanšu ziņu vākšanas vienību Servicio Ejecutivo de la Comisión de Prevención del Blanqueo de Capitales e Infracciones Monetarias (4) un kredītiestādi Jyske Bank Gibraltar Ltd (5), kura Spānijā savu darbību veic, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību un kuras juridiskā adrese ir Gibraltārā. Tā kā Jyske bija atteikusies darīt zināmu Servicio Ejecutivo prasīto informāciju par dažiem aizdomīgiem finanšu darījumiem, Spānijas Ministru padome tai piemēroja naudas sodu EUR 1 700 000 apmērā. Valsts iestādēs Jyske apgalvoja, ka tai šāds informēšanas pienākums atbilstoši Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punktam esot tikai attiecībā pret finanšu ziņu vākšanas vienību teritorijā, kurā tā ir iedibināta, proti, Gibraltārā.

4.        Šajā lietā Tribunal Supremo [Augstākā tiesa] (Spānija), kurā Jyske apstrīd tai piemēroto naudas sodu, vaicā Tiesai, vai šīs valsts tiesību akti, kuros kredītiestādēm, kuras savu darbību šīs valsts teritorijā veic, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, tiek prasīts, lai finanšu noziegumu apkarošanai vajadzīgo informāciju tās nosūtītu tieši valsts finanšu ziņu vākšanas vienībai, ir atbilstoši Savienības tiesībām.

5.        Šajos secinājumos paudīšu viedokli, ka Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā šādi tiesību akti. Savu vērtējumu balstīšu ne tikai uz minētās tiesību normas formulējumu, bet arī uz šīs direktīvas sistēmu un Savienības likumdevēja sasniegt gribētajiem mērķiem.

6.        Gadījumā, ja Tiesa nepiekristu šai interpretācijai, pakārtoti argumentēšu, ka atbilstoši minētās direktīvas 5. pantam dalībvalsts drīkst pieņemt stingrākus noteikumus, lai novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu, ja vien šie noteikumi ir saderīgi ar Savienības tiesībām. Šajā ziņā argumentēšu, ka šie tiesību akti ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību, un izvērtēšu, cik lielā mērā tie var būt pamatoti.

7.        Norādīšu, ka minētie tiesību akti nav pretrunā LESD 56. pantam, ja vien tie atbilst šādiem iesniedzējtiesas pārbaudāmiem nosacījumiem, proti, ka valsts tiesību aktiem jābūt pamatotiem ar primāriem vispārēju interešu apsvērumiem, ka tiem jābūt piemērotiem, lai garantētu izvirzīto mērķu sasniegšanu, ka tie nedrīkst pārsniegt to sasniegšanai vajadzīgo un ka tie ir jāpiemēro nediskriminējoši. Šos dažādos nosacījumus paskaidrošu sīkāk.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

1)      Direktīva 2005/60

8.        Ar Direktīvu 2005/60 tika atcelta Direktīva 91/308/EEK (6). Ar to ir paredzēts novērst finanšu sistēmas izmantošanu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai un terorisma finansēšanai, prasot dalībvalstīm gan aizliegt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu, gan noteikt kredītiestādēm pienākumu tostarp veikt klientu izpēti, kā arī ziņot par aizdomīgu darījumu veikšanu. Šie pasākumi ir visām dalībvalstīm kopīgi noteikto prasību minimums, kura robežās tām atbilstoši Direktīvas 2005/60 5. pantam ir dota rīcības brīvība savās tiesību sistēmās pieņemt vai paturēt spēkā stingrākus noteikumus.

9.        Ziņošanas pienākumu iedaba un apjoms ir noteikti Direktīvas 2005/60 III nodaļā.

10.      Atbilstoši šīs direktīvas 20. pantam dalībvalstīm ir jāprasa, lai kredītiestādes pievērstu īpašu uzmanību visām darbībām, kuras, viņuprāt, pēc to būtības it īpaši varētu būt saistītas ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju vai terorisma finansēšanu, tostarp kompleksiem, neparastiem vai summas ziņā ļoti apjomīgiem darījumiem.

11.      Atbilstoši minētās direktīvas 21. pantam katrā dalībvalstī ir jāizveido valsts finanšu ziņu vākšanas vienība, kurai uzdots ievākt, izvērtēt un nodot kompetentajām valsts iestādēm informāciju par aizdomīgu finanšu darījumu esamību.

12.      Šajā lietā skaidrojamajā Direktīvas 2005/60 22. pantā ir noteikts šādi:

“1.      Dalībvalstis pieprasa, lai iestādes un personas, uz kurām attiecas šī direktīva, un atbilstīgos gadījumos to direktori un darbinieki pilnībā sadarbotos:

[..]

b)      nekavējoties sniedzot visu nepieciešamo informāciju [finanšu ziņu vākšanas vienībai] pēc tās pieprasījuma saskaņā ar procedūrām, kas noteikta[s] spēkā esošajos tiesību aktos.

2.      Informāciju, kas minēta 1. punktā, nodod tālāk [finanšu ziņu vākšanas vienībai] tajā dalībvalstī, kuras teritorijā atrodas tā iestāde vai persona, kas nodod informāciju. [..]”

13.      Visbeidzot, saskaņā ar direktīvas 39. panta 2. punktu atbilstoši minētajai direktīvai pieņemto valsts tiesību normu pārkāpumu gadījumā dalībvalstis kredītiestādēm var piemērot administratīvas sankcijas. Šīm sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

2)      Lēmums 2000/642

14.      Lēmumā 2000/642 ir noteikta kārtība, kādā valsts finanšu ziņu vākšanas vienības veic informācijas apmaiņu, lai nodrošinātu ciešu un iedarbīgu sadarbību šo dažādo vienību starpā (7). Minētais lēmums ir piemērojams Gibraltārā, un atbildīgo finanšu ziņu vākšanas vienību tā teritorijā norīko Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste (8).

15.      Šā lēmuma 1. pantā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis nodrošina to, ka [finanšu ziņu vākšanas vienības], kas izveidotas vai izraudzītas saņemt finanšu informāciju, lai apkarotu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, atbilstoši valsts pilnvarojumam sadarbotos attiecīgās informācijas vākšanā, analizēšanā un izmeklēšanā [finanšu ziņu vākšanas vienībās] par jebkuru jautājumu, kuri var norādīt uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.

2.      Dalībvalstis nodrošina 1. punkta nolūkos to, ka [finanšu ziņu vākšanas vienības] apmainās, spontāni vai pēc pieprasījuma, un vai nu atbilstoši šim lēmumam, vai saskaņā ar esošiem vai nākotnes saprašanās memorandiem, ar jebkuru pieejamu informāciju, kas var būt noderīga, lai [finanšu ziņu vākšanas vienības] apstrādātu vai analizētu informāciju vai veiktu izmeklēšanu attiecībā uz finanšu darījumiem, kuri attiecas uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un iesaistītām fiziskām vai juridiskām personām.

[..]”

16.      Saskaņā ar minētā lēmuma 4. pantu:

“1.      Katram pieprasījumam, ko iesniedz atbilstoši šim lēmumam, pievieno īsu paziņojumu par nozīmīgiem faktiem, kuri ir zināmi pieprasītājai [finanšu ziņu vākšanas vienībai]. Pieprasījumā [finanšu ziņu vākšanas vienība] norāda, kā tiks izmantota pieprasītā informācija.

2.      Ja pieprasījumu iesniedz atbilstoši šim lēmumam, pieprasītāja [finanšu ziņu vākšanas vienība] norāda visu būtisko informāciju, tostarp pieejamo finanšu informāciju un pieprasītos tiesībaizsardzības datus, kas ir norādīt[i] pieprasījumā, nerakstot oficiālu pieprasījuma vēstuli atbilstoši piemērojamām konvencijām vai nolīgumiem starp dalībvalstīm.

3.      [Finanšu ziņu vākšanas vienība] var liegt atklāt informāciju, kura var vājināt izmeklēšanu, ko veic pieprasītā dalībvalsts, vai, ārkārtas gadījumos, ja informācijas atklāšana ir acīmredzami neproporcionāla fiziskas vai juridiskas personas vai attiecīgās dalībvalsts likumīgām interesēm vai citādi nesaskan ar valsts tiesību aktu pamatprincipiem. Jebkuru šādu atteikumu izskaidro [finanšu ziņu vākšanas vienība], kas pieprasa informāciju.”

B –    Valsts tiesības

17.      Pirmkārt, Spānijas tiesībās Direktīva 91/308 ir transponēta ar 1993. gada 28. decembra Likumu Nr. 19/1993 par noteiktiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pasākumiem (Ley 19/1993 sobre determinadas medidas de prevención de blanqueo de capitales) (9) pamatlietas faktu iestāšanās laikā spēkā esošajā redakcijā (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 19/1993”).

18.      Atbilstoši Likuma Nr. 19/1993 2. panta 1. punktam:

“Šajā likumā noteikto pienākumu subjekti ir:

a)      kredītiestādes.

[..]

Iepriekš izklāstītajā uzskaitījumā ietveramas arī ārvalstu personas vai organizācijas, kas ar filiāļu starpniecību vai, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību [(10)], bez pastāvīgas pārstāvniecības Spānijā veic tādu pašu darbību kā iepriekš minētās personas vai organizācijas.

Attiecīgajām personām ir arī šajā likumā noteiktie pienākumi attiecībā uz darījumiem, kas veikti ar pārstāvju vai citu fizisku vai juridisku personu, kuras darbojas kā to starpnieki, starpniecību.”

19.      Atbilstoši Likuma Nr. 19/1993 3. panta 4. punktam šīm personām un organizācijām jāsadarbojas ar Servicio Ejecutivo un tālab pēc savas ierosmes šim dienestam jāziņo par visiem faktiem vai darījumiem, kas, iespējams, liecina vai ir neapstrīdams pierādījums, ka tās ir saistītas ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu, kas gūti no šā likuma 1. pantā minētajām darbībām, legalizēšanu (a) apakšpunkts), un jāsniedz informācija, ko Servicio Ejecutivo pieprasa, īstenojot savas pilnvaras (b) apakšpunkts).

20.      Minēto pienākumu neizpilde ir ļoti smags Likuma Nr. 19/1993 5. panta 3. punkta b) un d) apakšpunktā paredzēts pārkāpums.

21.      Visbeidzot, šā likuma 16. panta 3. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka Servicio Ejecutivo un – vajadzības gadījumā – Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un finanšu noziegumu novēršanas komisijas ģenerālsekretariāts sadarbojas ar analoģiskus uzdevumus veicošām citu dalībvalstu iestādēm, īpaši cenšoties sadarboties ar to valstu iestādēm, kuras savas suverēnās tiesības īsteno teritorijās, kas robežojas ar Spānijas Karalistes teritorijām.

22.      Likums Nr. 19/1993 tika atcelts ar 2010. gada 28. aprīļa Likumu Nr. 10/2010 par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu (Ley de prevención del blanqueo de capitales y de la financiación del terrorismo) (11). Ar šo likumu ir paredzēts transponēt Direktīvu 2005/60. Atbilstoši minētā likuma 48. panta 3. punktam Servicio Ejecutivo apņemas sadarboties ar saviem līdziniekiem ārvalstīs. Paredzēts, ka informācijas apmaiņa notiek atbilstoši Egmonta grupas principiem, tostarp Lēmumam 2000/642.

23.      Otrkārt, jānorāda, ka Karaļa 1995. gada 9. jūnija dekrēta Nr. 925/1995 par Likuma Nr. 19/1993 īstenošanas kārtību (12) 5. panta 2. punkta otrās daļas c) apakšpunktā ir noteikts pienākums informēt Servicio Ejecutivo par pārskaitījumiem no vai uz nodokļu paradīžu kontiem.

24.      Karaļa dekrēta Nr. 925/1995, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Karaļa dekrētu Nr. 54/2005, 7. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts:

“Pienākuma subjekti katrā ziņā reizi mēnesī ziņo Servicio Ejecutivo par:

[..]

b)      darījumiem, ko veic fiziskas vai juridiskas personas vai kas tiek veikti ar šādām personām, kuras ir Ministro de Economía y Hacienda [ekonomikas un finanšu ministra] rīkojumā noteikto teritoriju vai valstu rezidentes vai rīkojas šādu personu uzdevumā, kā arī par darījumiem, kuros veikta līdzekļu pārskaitīšana uz minētajām teritorijām vai valstīm vai no tām, lai kur arī nerezidētu iesaistītās personas, ja vien šo darījumu apjoms pārsniedz EUR 30 000 vai tam ekvivalentu summu ārvalstu valūtā.”

25.      Par nodokļu paradīzēm un neatsaucīgajām teritorijām uzskatītās teritorijas pirms tam tika noteiktas Karaļa 1991. gada 5. jūlija dekrētā Nr. 1080/1991 un 2002. gada 24. oktobra Rīkojumā ECO/2652/2002 par kārtību, kā izpildāms pienākums paziņot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un finanšu noziegumu novēršanas komisijas Servicio Ejecutivo par darījumiem saistībā ar konkrētām valstīm (13). Šajā sarakstā ir iekļauts arī Gibraltārs.

26.      Tribunal Supremo norāda, ka saskaņā ar Direktīvu 2005/60 Gibraltāra tiesību aktos transponējušā 2007. gada Likuma par naudas legalizēšanu un noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem [Crime (Money Laundering and Proceeds) Act 2007] 5. pantā ir noteikts pienākums ievērot bankas noslēpumu.

II – Tiesvedība pamatlietā un prejudiciālais jautājums

27.      Jyske ir Dānijā iedibinātās Jyske Bank meitassabiedrība (14). Tā ir izveidota kā kredītiestāde, kuras juridiskā adrese ir Gibraltārā un kura Spānijā savu darbību veic, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību. Jyske ir Gibraltāra Finanšu pakalpojumu komisijas uzraudzībā.

28.      2007. gada 30. janvārī Servicio Ejecutivo informēja Jyske, ka, ja vien tā saviem spēkiem nenorīkos kādu pārstāvi, kas būtu pilnvarots sazināties ar šo dienestu, tam nāksies pārbaudīt tās organizatorisko uzbūvi, kā arī procedūras saistībā ar tās Spānijā, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, veikto darbību. Tādēļ Servicio Ejecutivo tai lūdza līdz 2007. gada 1. martam nosūtīt dokumentus, kā arī informāciju par tās klientu identitāti.

29.      Šis lūgums tika izteikts, pamatojoties uz Servicio Ejecutivo 2007. gada 24. janvāra ziņojumu, kurā teikts, ka Jyske Spānijā, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, tostarp piešķirdama ar hipotēku nodrošinātus aizdevumus nekustamo īpašumu iegādei Spānijā, veic ievērojamu darbību. Minētajā ziņojumā bija norādīts, ka, “lai izvērstu šādu darbību Spānijā, šī iestāde saņem divējādu atbalstu jeb palīdzību, proti, no kādas filiāles, kas mātessabiedrībai ir Spānijā, un tostarp no diviem Marveljā [Marbella] (Spānija) esošiem advokātu birojiem. Ir vispārzināms, ka attiecībā pret personu, kurai pieder viens no šiem abiem birojiem, ir veikta izmeklēšana aizdomu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas nodarījumu dēļ un viņas vārds, gluži tāpat kā otra iepriekš minētā advokātu biroja nosaukums, parādās virknē darījumu, par kuriem Servicio Ejecutivo ir paziņojuši citi subjekti, kuriem ir pienākums ziņot par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas pazīmju esamību”. Ievērojot šos apstākļus, Servicio Ejecutivo uzskatīja par visnotaļ iespējamu, ka Spānijā, veicot darbību, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, Jyske tiek izmantota noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas darījumiem. Šim nolūkam izmantotais mehānisms esot bijis tāds, ka Gibraltārā tiek izveidotas “korporatīvās struktūras, ar kurām galu galā paredzēts novērst iespēju noskaidrot Spānijā, galvenokārt Kosta del Solā [Costa del Sol], iegādāto nekustamo mantu galīgā un faktiskā īpašnieka identitāti, kā arī [..] minēto iegāžu vajadzībām izlietoto naudas līdzekļu izcelsmi”.

30.      2007. gada 23. februārī Jyske nosūtīja Servicio Ejecutivo paziņojumu, darot zināmu, ka tā esot lūgusi savai uzraudzības iestādei, proti, Gibraltāra Finanšu pakalpojumu komisijai, sniegt atzinumu, lai pārliecinātos, vai tā drīkst sniegt šo informāciju, nepārkāpjot Gibraltāra tiesību aktus par bankas noslēpumu un personas datu aizsardzību. 2007. gada 14. martā šī Finanšu pakalpojumu komisija Servicio Ejecutivo norādīja, ka pienācīgā kārtība, kādā vācama minētā informācija, esot sadarbība starp uzraudzības iestādēm; savukārt 2007. gada 2. aprīļa vēstulē Servicio Ejecutivo tai atbildēja, ka Jyske ir pienākumu subjekts, tāpēc ka tā izvērš darbību Spānijas teritorijā.

31.      2007. gada 12. jūnijā Jyske Servicio Ejecutivo nosūtīja daļu no prasītās informācijas. Tomēr tā atteicās sniegt ziņas par savu klientu identitāti, aizbildinoties ar Gibraltārā piemērojamajiem noteikumiem par bankas noslēpumu. Šajā informācijā nebija nedz kopiju no Jyske kopš 2004. gada 1. janvāra sagatavotajiem pārskatiem par Direktīvas 2005/60 20. pantā īpaši paredzēto komplekso, neparasto un tādu darījumu, kam nav šķietama ekonomiska vai acīmredzama likumīga mērķa, īpašo vērtējumu, nedz dokumentu kopiju par aizdomīgiem darījumiem, ko Jyske īstenojusi kopš 2004. gada 1. janvāra, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, darbodamās Spānijā.

32.      Tādēļ 2007. gada 25. oktobrī Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un finanšu noziegumu novēršanas komisijas ģenerālsekretariāts uzsāka izmeklēšanu attiecībā uz Jyske, to vainojot tostarp Likuma Nr. 19/1993 tiesību normu pārkāpumā.

33.      Šai izmeklēšanai noslēdzoties, 2009. gada 17. aprīlī Spānijas Ministru padome nosprieda, ka Jyske ir izdarījusi ļoti smagu pārkāpumu, neizpildot tai saskaņā ar Likumu Nr. 19/1993 noteiktos ziņošanas pienākumus. Tādēļ tai tika izteikti divi publiski rājieni un piemēroti divi naudassodi kopumā EUR 1 700 000 apmērā.

34.      2009. gada 30. aprīlī Jyske par šo lēmumu iesniedza sūdzību, kuru 2009. gada 23. oktobrī minētā Ministru padome noraidīja. Tad Jyske iesniedza pieteikumu administratīvi tiesiskā strīdā Tribunal Supremo. Tā apgalvo, ka saskaņā ar Direktīvu 2005/60 tai esot pienākums ziņot tikai Gibraltāra iestādēm un ka Spānijas tiesību akti, tiktāl, ciktāl tajos šis pienākums ir attiecināts arī uz kredītiestādēm, kuras Spānijā darbojas, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, neesot atbilstoši šīs direktīvas tiesību normām.

35.      Šajos apstākļos Tribunal Supremo nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai saskaņā ar [..] Direktīvas 2005/60/EK [..] 22. panta 2. punktu dalībvalsts drīkst prasīt, lai informācija, kuru ir pienākums sniegt kredītiestādēm, kas darbojas tās teritorijā bez pastāvīgas pārstāvniecības, tiktu obligāti un tieši sniegta šīs valsts par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu atbildīgajām iestādēm vai turpretim informācijas pieprasījums ir jānosūta finanšu ziņu vākšanas vienībai tajā dalībvalstī, kuras teritorijā atrodas kredītiestāde, no kuras tiek prasīta informācija?”

III – Mans vērtējums

A –    Par prejudiciālā jautājuma pieņemamību

36.      Spānijas valdība apšauba prejudiciālā jautājuma pieņemamību, tāpēc ka tas esot hipotētisks. Proti, tā norāda, ka dalībvalstīm Direktīvas 2005/60 prasības bija jātransponē vēlākais līdz 2007. gada 15. decembrim. Taču informācijas pieprasījumi, ar kuriem Servicio Ejecutivo vērsās pie Jyske, esot datēti ar 2007. gada 30. janvāri un 12. jūniju.

37.      Neuzskatu, ka prejudiciālais jautājums varētu tikt atzīts par nepieņemamu.

38.      Jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2005/60 46. pantā noteiktajam šī direktīva ir stājusies spēkā 2005. gada decembrī un dalībvalstīm saskaņā ar tās 45. panta 1. punkta pirmo daļu tā savā valsts tiesību sistēmā bija jātransponē vēlākais līdz 2007. gada 15. decembrim – kas, atminēsimies, ir galīgais termiņš. Taču, lai arī pamatlietas fakti patiesībā ir notikuši jau kopš 2007. gada 30. janvāra, šī tiesvedība konkrēti ir par to, vai ir likumīgs Spānijas Ministru padomes 2009. gada 17. aprīlī pieņemtais lēmums, ar kuru Jyske ir tikusi vainota un atzīta par vainīgu tās ar cīņu pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu saistīto pienākumu neizpildē. Tātad attiecīgā tiesvedība ir uzsākta krietnu laiku pēc tam, kad Spānijas valdībai Direktīva 2005/60 bija jātransponē savā valsts tiesību sistēmā. Tādēļ iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir pilnībā pieņemams.

39.      Turklāt atgādinu, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai novērtēt prejudiciāla nolēmuma vajadzību, kā arī Tiesai uzdodamo jautājumu atbilstību ir tikai un vienīgi valsts tiesas ziņā (15).

B –    Par lietas būtību

40.      Atbilstoši Direktīvas 2005/60 22. panta 1. punktam dalībvalstīm ir jāprasa, lai kredītiestādes to finanšu ziņu vākšanas vienībām nekavējoties sniegtu informāciju, ko tās uzskata par noderīgu cīņai pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu.

41.      Šīs direktīvas 22. panta 2. punktā – kura formulējums šeit ir jāinterpretē – ir precizēts, ka šī informācija ir jānodod tālāk “[finanšu ziņu vākšanas vienībai] tajā dalībvalstī, kuras teritorijā atrodas tā iestāde vai persona, kas nodod informāciju”.

42.      Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai atbilstoši minētās direktīvas 22. panta 2. punktam dalībvalsts var prasīt kredītiestādei, lai cīņai pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu vajadzīgo informāciju tā paziņotu tieši šīs valsts finanšu ziņu vākšanas vienībai, ja šī iestāde savu darbību valsts teritorijā veic, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību.

43.      Citiem vārdiem sakot, vai šādai iestādei šī informācija ir jādara zināma finanšu ziņu vākšanas vienībai dalībvalstī, kurā tā sniedz savus pakalpojumus, vai arī dalībvalstī, kurā ir tās juridiskā adrese?

44.      Šāds jautājums rodas tāpēc, ka Jyske juridiskā adrese ir Gibraltārā un tai nav nevienas filiāles Spānijā. Proti, no Spānijas valdības norādītā, kā arī no Gibraltāra Finanšu pakalpojumu komisijas darbības gada pārskata (16) izriet, ka Jyske ir kredītiestāde, kuras darbībai ir saņemta atļauja tās piederības dalībvalstī. Šī atļauja, manuprāt, ir pamatota ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīvu 2000/12/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (17), kura vēlāk ir tikusi aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīvu 2006/48/EK (18). Šajās direktīvās ir ieviesta uz piederības dalībvalsts izsniegtas atļaujas savstarpējas atzīšanas principa balstīta “vienota Eiropas pase”. Šī “pase” tādējādi ļauj kredītiestādei veikt tai atļauto darbību visās dalībvalstīs, dibinot filiāli vai izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tādēļ pamatlietā savu finanšu darbību Spānijā Jyske konkrēti bija izvēlējusies veikt, sniedzot pakalpojumus (19).

45.      Šādos apstākļos un tūliņ turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ domāju, ka dalībvalsts var prasīt kredītiestādēm, kuras savus finanšu darījumus valsts teritorijā veic, nevis izveidojot filiāli, bet gan izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, ziņot par aizdomīgiem finanšu darījumiem valsts finanšu ziņu vākšanas vienībai. Manuprāt, šāda Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punkta interpretācija, ņemot vērā Direktīvas 2005/60 sistēmu, kā arī Savienības likumdevēja sasniegt gribētos mērķus, ir atzīstama par pareizu un pilnībā atbilst minētās tiesību normas formulējumam.

1)      Par Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punkta interpretāciju

46.      Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punktā Savienības likumdevējs ir noteicis, ka par informācijas par aizdomīgiem finanšu darījumiem vākšanu, izvērtēšanu un nosūtīšanu kompetentajām valsts iestādēm rūpējas finanšu ziņu vākšanas vienība. Šajā ziņā no šīs tiesību normas formulējuma skaidri izriet, ka kompetence ir vienībai vai nu dalībvalstī, kuras teritorijā “atrodas [..] iestāde”, vai dalībvalstī, kuras teritorijā “atrodas [..] persona”, kas paziņo šo informāciju.

47.      Šā formulējuma izskaidrošanai vispirms jāizpēta Direktīvas 2005/60 sistēma un mērķi.

a)      Direktīvas 2005/60 sistēma un mērķi

48.      Lai saprastu sistēmu, kurā iekļaujas Tiesas šoreiz skaidrojamā tiesību norma, un izprastu Savienības likumdevēja sasniegt gribētos mērķus, Direktīva 2005/60 ir jāvērtē kontekstā, kurā tā tikusi pieņemta.

49.      Finanšu noziedzības apkarošana Savienībā ir balstīta uz trīs aspektiem.

50.      Pirmais aspekts ir noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas atzīšana par noziedzīgu nodarījumu dalībvalstu tiesībās.

51.      Darbs pie šā aspekta ir aizsākts Tamperes Eiropadomē, kur visas dalībvalstis tika aicinātas vienoties par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas pārkāpumu definīciju, inkriminēšanu un valstu tiesību sistēmās paredzētajiem sodiem par šiem nodarījumiem.

52.      Šobrīd šie nodarījumi ir definēti virknē gan starptautisko, gan Eiropas tiesību aktos, tostarp Eiropas Padomes Konvencijā par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju. Arī Savienības likumdevējs šos nodarījumus ir definējis Direktīvas 2005/60 1. pantā, prasot dalībvalstīm nodrošināt, lai noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana un terorisma finansēšana to teritorijās būtu aizliegta.

53.      Savukārt jautājumā par šo nodarījumu inkriminēšanu un sodu paredzēšanu par tiem jāpievēršas Padomes 2001. gada 26. jūnija Pamatlēmumam 2001/500/TI par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un nozieguma rīku un noziedzīgi iegūto līdzekļu identifikāciju, meklēšanu, iesaldēšanu, arestēšanu un konfiskāciju (20). Pamatlēmumā 2001/500 ir noteikta minimāla, taču visām dalībvalstīm vienlīdz saistoša prasība attiecībā uz sodīšanu par šiem nodarījumiem, tā 2. pantā prasot, lai dalībvalstis darītu visu, kas vajadzīgs, lai par šiem nodarījumiem tiktu piespriests sods ar brīvības atņemšanu uz vismaz četriem gadiem.

54.      Tātad pašlaik Savienībā patiešām ir vienota noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas nodarījumu definīcija, kā arī prasību minimums, kas jāievēro attiecībā uz to inkriminēšanu un sodīšanu par tiem valstu tiesību sistēmās. Tomēr jāpatur prātā, ka šo finanšu noziegumu izmeklēšana un kriminālvajāšana par tiem joprojām ir tikai un vienīgi tās dalībvalsts kompetencē, kuras teritorijā ir veikti inkriminētie finanšu darījumi.

55.      Otrais aspekts ir noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršana.

56.      Šis aspekts ir balstīts uz attiecīgo direktīvu, proti, Direktīvu 2005/60, kurā ir noteikti visām dalībvalstīm kopīgi noteikumi attiecībā uz uzraudzību pār kredītiestāžu veiktajiem finanšu darījumiem un finanšu noziegumu atklāšanu. Mērķis ir novērst finanšu sistēmas integritātes un pareizas darbības apdraudējumu, kāds varētu rasties, iepludinot šajā sistēmā noziedzīgas izcelsmes naudas līdzekļus un likumīgi iegūtus līdzekļus teroristiskiem mērķiem.

57.      Tādēļ, kā liecina Direktīvas 2005/60 virsraksts, ar to ir paredzēts ieviest valsts mērogā īstenojamas preventīvas uzraudzības sistēmu. Tās pamatā ir uz riska faktoru balstīta pieeja. Tādējādi dalībvalstīm ir jāidentificē, jānovērtē un jāizprot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riski tā, lai tos varētu mazināt un vajadzības gadījumā iesaldēt, arestēt un konfiscēt noziedzīgi iegūtos līdzekļus. Tālab dalībvalstīm ir jāprasa šīs direktīvas piemērošanas subjektu lokā esošajām iestādēm un personām izpildīt divus pienākumus.

58.      Pirmais no šiem pienākumiem ir Direktīvas 2005/60 II nodaļā minētais pienākums veikt klientu izpēti. Tādējādi šajā direktīvā kredītiestādēm tiek prasīts atbilstoši savam riska faktoru vērtējumam veikt izpēti, kas ir vairāk vai mazāk padziļināta atkarībā tostarp no klienta veida un darījuma attiecībām. Šie pasākumi izpaužas klienta, darījuma attiecību priekšmeta un iedabas identificēšanā, pierādījumu un dokumentu saglabāšanā vai arī anonīmu kontu vai fiktīvu krājgrāmatiņu aizliegšanā.

59.      Otrais ir pienākums ziņot par aizdomīgiem finanšu darījumiem, kuru iedaba un apjoms ir noteikti Direktīvas 2005/60 III nodaļā. Tādēļ atbilstoši šīs direktīvas 20. pantam dalībvalstīm ir jāprasa kredītiestādēm pievērst īpašu uzmanību finanšu darījumiem, kas, viņuprāt, varētu būt saistīti ar noziedzīgu darbību, jo īpaši tādiem darījumiem, kas var šķist kompleksi, neparasti, bez redzama ekonomiska pamata vai skaidri redzama likumīga mērķa vai arī kas summas ziņā ir īpaši apjomīgi. Tādēļ saskaņā ar minētās direktīvas 22. pantu kredītiestādēm nekavējoties ir jāinformē dalībvalstī tālab īpaši izveidotā finanšu ziņu vākšanas vienība. Jāatgādina, ka tiesvedība pamatlietā ir aizsākusies tieši šā pienākuma neizpildes dēļ.

60.      Lai nodrošinātu šo pienākumu izpildi, Savienības likumdevējs kompetentās valsts iestādes ir apveltījis ar pastiprinātas uzraudzības un kontroles pilnvarām, kas paredzētas Direktīvas 2005/60 36. un 37. pantā. Tādējādi tās drīkst prasīt kredītiestādēm sniegt visu attiecīgo informāciju saistībā ar tām noteikto pienākumu izpildi un tostarp veikt pārbaudes un kontroles pasākumus uz vietas. Turklāt šīs pilnvaras papildina dalībvalstīm noteiktā prasība minēto pienākumu neizpildes gadījumā paredzēt sankcijas, kurām atbilstoši šīs direktīvas 39. panta 1. punktam ir jābūt ne tikai efektīvām un samērīgām, bet arī preventīvām.

61.      Visi šie pasākumi, vai tie būtu kredītiestāžu pienākumi, vai uzraudzības un sodīšanas pilnvaras, ar kurām apveltītas kompetentās valsts iestādes, ir preventīvi un atturoši pasākumi, ar kuriem, ja vien tos iedarbīgi īsteno visas dalībvalstis, jāspēj iedarbīgi cīnīties pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu un nodrošināt finanšu sistēmas drošumu un integritāti.

62.      Tomēr jānorāda, ka Savienības likumdevējs šajā posmā ir veicis tikai minimālu saskaņošanu. Atbilstoši Direktīvas 2005/60 5. pantā noteiktajam dalībvalstis joprojām var brīvi pieņemt vai paturēt spēkā krietni vien stingrākus noteikumus, lai konstatētu un novērstu finanšu noziedzības riskus.

63.      Visbeidzot, trešais aspekts ir sadarbība un informācijas apmaiņa Savienībā.

64.      Pamatlietas faktu iestāšanās laikā šis aspekts balstījās uz Lēmumu 2000/642, kā arī Direktīvas 2005/60 38. pantu.

65.      Ar Lēmumu 2000/642 ir paredzēts pastiprināt un intensificēt informācijas apmaiņu starp saskaņā ar Direktīvu 91/308 izveidotajām valsts finanšu ziņu vākšanas vienībām tā, lai kompetentās valsts iestādes sadarbotos cieši un tieši. Šajā lēmumā ir noteikti dalībvalstīm kopīgi noteikumi attiecībā uz to finanšu ziņu vākšanas vienību pilnvarām, informācijas pieprasījumu saturu, kā arī informācijas apmaiņas apjomu.

66.      Tomēr šā sadarbības mehānisma īstenošanā dalībvalstīm ir tikusi atstāta ievērojama rīcības brīvība. Pirmkārt, minētā lēmuma 1. pantā ir skaidri paredzēts, ka finanšu ziņu vākšanas vienības sadarbojas atbilstoši pilnvarām, ar kurām tās apveltītas attiecīgajā valstī. Taču dalībvalstis joprojām var visnotaļ brīvi noteikt statusu, kādā darbojas to valsts vienības, kuras tādējādi var būt izveidotas kā administratīvas vai tiesu, vai pat policijas iestādes, un līdz ar to katrai no tām atkarībā no attiecīgās dalībvalsts ir jāievēro ārkārtīgi atšķirīgi darbības, procesuālie un kompetenču noteikumi. Otrkārt, Lēmuma 2000/642 4. un 5. pantā dalībvalstīm ir ļauts noteikt vairākus ierobežojumus attiecībā uz apjomu, kādā veicama apmaiņa ar informāciju un šī pēdējā izmantojama. Tādējādi finanšu ziņu vākšanas vienības var atteikties izpaust informāciju, ja tā ir saistīta ar dalībvalstī veiktu kriminālizmeklēšanu vai arī ja tās izpaušana būtu pretrunā “valsts tiesību aktu pamatprincipiem” vai ar to tiktu aizskartas dalībvalsts vai kādas fiziskas vai juridiskas personas “intereses”. Taču nav grūti iedomāties, ka šie ierobežojumi, ņemot vērā šo tiesību normu izpratni un galvenokārt jau tirgu pārraudzības vai arī dienesta noslēpuma un personas datu aizsardzības jomās pieņemto valstu tiesisko regulējumu dažādību, var traucēt vai pat paralizēt sadarbības mehānisma darbību. Šis pēdējais aspekts uzskatāmi parādās šajā tiesvedībā izskatāmajā lietā.

67.      Turklāt jānorāda, ka ar Lēmumu 2000/642 nav izveidots neviens mehānisms dalībvalstu rīcības pārraudzīšanai, nedz kāds piespiedu mehānisms gadījumam, ja valsts finanšu ziņu vākšanas vienība nerīkojas. Lai arī tādējādi ar Savienības likumdevēja šajā lēmumā noteiktajām normām ir paredzēts saskaņot finanšu ziņu vākšanas vienību sadarbības pamataspektus, šīs normas joprojām ir prasību minimums un sadarbības apjomu dalībvalstis joprojām var noteikt visnotaļ brīvi pēc saviem ieskatiem.

68.      Direktīvā 2005/60, lai arī tā ir pieņemta vairāk nekā piecus gadus vēlāk, šis mehānisms nav ticis pastiprināts. Šīs direktīvas preambulas 40. apsvērumā Savienības likumdevējs gan ir minējis Lēmumā 2000/642 paredzēto sadarbību, tomēr darījis to vienīgi ar domu cik vien iespējams mudināt uz šajā lēmumā paredzēto koordināciju starp finanšu ziņu vākšanas vienībām.

69.      Direktīvas 2005/60 38. pantā Savienības likumdevējs, šajā sistēmā iekļaujot Eiropas Komisiju, patiešām ir vēlējies ko vairāk nekā starpvalstu sadarbību vien. Taču šie centieni ir bikli, un šīs iestādes loma ir samērā pieticīga. Proti, šajā tiesību normā ir teikts, ka “Komisija sniedz atbalstu, kas var būt nepieciešams, lai atvieglotu koordinēšanu, tostarp informācijas apmaiņu starp [finanšu ziņu vākšanas vienībām] Kopienas teritorijā”. Šī tiesību norma ir vienīgais pants vienīgajā nodaļā ar virsrakstu “Sadarbība”, un nekur citviet šajā tiesību normā nav konkretizēts, kā šis atbalsts būtu īstenojams praksē. Šīs direktīvas preambulas 40. apsvērumā tomēr ir teikts, ka minētais atbalsts sniedzams tostarp finansiāla atbalsta formā. Tātad Savienības likumdevējs Komisijai nav paredzējis ne lemšanas, ne piespiešanas pilnvaras attiecībā pret dalībvalstīm un to finanšu ziņu vākšanas vienībām, kaut gan tās dažkārt ir tik vajadzīgas, lai nodrošinātu sadarbības iedarbīgumu.

70.      Tādēļ jāsecina, ka pamatlietas faktu iestāšanās laikā Savienības likumdevēja paredzētā sadarbība attiecībā uz informācijas apmaiņu finanšu noziedzības jomā bija tikai savos pirmsākumos un lielā mērā atkarīga no dalībvalstu labās gribas.

71.      Tādējādi iezīmējās šīs sistēmas iespēju robežas, kuras Savienības likumdevējs šobrīd vēlas paplašināt, ar Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (21) ieviešot Eiropas Uzraudzības iestādi jeb Eiropas Banku iestādi. Jānorāda, ka Regula Nr. 1093/2010, ņemot vērā, kad tā ir stājusies spēkā, šajā tiesvedībā nav piemērojama. Tomēr, lai labāk izprastu ar Direktīvu 2005/60 ieviestās sadarbības ierobežojumus un labāk aptvertu pilnvaras, ar kurām pamatlietas faktu iestāšanās laikā bija jābūt apveltītām valsts finanšu ziņu vākšanas vienībām, ir interesanti norādīt uz tajā iecerēto.

72.      Regulas Nr. 1093/2010 1. pantā ir teikts, ka ar šo regulu ir paredzēts izveidot Eiropas Finanšu uzraudzības sistēmu, kuras mērķis ir tostarp rūpēties par finanšu tirgu integritāti un valsts uzraudzības iestāžu sadarbības iedarbīgumu, tādējādi aptverot Direktīvas 2005/60 piemērošanas jomu. Šīs regulas preambulas 8. un 9. apsvērumā Savienības likumdevējs ir norādījis, ka:

“(8)      Savienība ir sasniegusi iespēju robežas tam, ko, ņemot vērā to statusu, iespējams paveikt ar Eiropas uzraudzības komitejām. Savienībā vairs nevar turpināt pastāvēt situācija, kad nav mehānisma, kas nodrošinātu, ka valstu uzraudzības iestādes attiecībā uz pārrobežu finanšu iestādēm pieņem vispiemērotākos uzraudzības lēmumus, kad valstu uzraudzības iestāžu vidū nenotiek pietiekama sadarbība un informācijas apmaiņa, kad valstu iestāžu kopīgai rīcībai ir vajadzīgi sarežģīti pasākumi, ņemot vērā regulējuma un uzraudzības prasību neviendabīgumu; kad bieži vien vienīgā reālā iespēja Savienības līmeņa problēmu risināšanai ir valsts līmeņa risinājumi [(22)]; un kad viens tiesību akts tiek interpretēts dažādos veidos. Eiropas Finanšu uzraudzības iestāžu sistēma (turpmāk “EFUS”) būtu jāveido tā, lai novērstu šos trūkumus un nodrošinātu sistēmu, kas atbilst mērķim par stabilu un vienotu Savienības finanšu tirgu finanšu pakalpojumiem, apvienojot valstu uzraudzības iestādes spēcīgā Savienības tīklā.

(9)      EFUS būtu jāveido integrētam dalībvalstu un Savienības uzraudzības iestāžu tīklam, atstājot parastos finanšu iestāžu uzraudzības uzdevumus dalībvalstu kompetencē [(23)] [..].”

73.      Tādēļ saistībā ar EFUS Savienības likumdevējs ir izveidojis Eiropas Banku iestādi, kurai ir ne tikai jāveicina un jākoordinē informācijas apmaiņa, bet kura ir apveltīta arī ar pārraudzīšanas un piespiešanas pilnvarām attiecībā uz valsts uzraudzības iestāžu rīcību un kredītiestāžu darbību. Tādējādi Eiropas Banku iestādei ir jāgarantē, lai valsts finanšu ziņu vākšanas vienības izpildītu savus Direktīvā 2005/60, kā arī Lēmumā 2000/642 noteiktos uzraudzības un sadarbības pienākumus(24), un jānodrošina to starpā procesuālajos jautājumos vai nesadarbošanās gadījumos iespējami radušos domstarpību izšķiršana (25).

74.      Visbeidzot, jānorāda, ka Direktīva 2006/48, kurā ir noteikti transversāli noteikumi par kredītiestāžu darbību Savienībā, ir paredzēta arī informācijas apmaiņa starp piederības dalībvalsti un uzņemošo dalībvalsti. Tomēr šī apmaiņa ir paredzēta tikai saistībā ar finanšu iestāžu konsultatīvo uzraudzību (26).

75.      Ņemot vērā šo notikumu attīstības gaitu, domāju, ka Spānijas Karaliste bija tiesīga noteikt ziņošanas pienākumu kredītiestādēm, kuras tās teritorijā darbojas, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību.

76.      Pirmkārt, esmu konstatējis, ka jautājums par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas darījumu atzīšanu par noziedzīgiem joprojām pārsvarā tiek risināts starpvalstu līmenī. Lai arī Savienībā ir vienota šo pārkāpumu definīcija, kā arī prasību minimums attiecībā uz to inkriminēšanu un sodīšanu par tiem valstu tiesību sistēmās, tomēr šo finanšu noziegumu izmeklēšana un kriminālvajāšana par tiem joprojām ir tikai un vienīgi tās dalībvalsts kompetencē, kuras teritorijā ir veikti inkriminētie finanšu darījumi. Tādēļ, manuprāt, ir leģitīmi un loģiski, ka attiecīgajai dalībvalstij ir jāvar no visām to pakalpojumus valsts teritorijā piedāvājošajām kredītiestādēm iegūt informāciju, kuru tā atzīst par noderīgu savai izmeklēšanai.

77.      Turklāt esmu jau norādījis, ka saskaņā ar Direktīvu 2005/60 aizdomīgu finanšu darījumu uzraudzības un atklāšanas sistēma ir ieviesta tikai valsts līmenī.

78.      Atminēsimies, ka šīs sistēmas pamatā galvenokārt ir izpētes un ziņošanas pienākumi, par kuru izpildi ir atbildīgas tikai dalībvalstis, kuru teritorijā atrodas kredītiestādes, un tām ir jārīkojas, ņemot vērā riska faktorus. Šo pasākumu iedarbīgums tiek nodrošināts, kompetentās valsts iestādes apveltot ar plašākām uzraudzības un izmeklēšanas pilnvarām, ļaujot tostarp veikt kontroles pasākumus uz vietas kredītiestādēs, kā arī tiesības piemērot sodus (27).

79.      Turklāt šīs sistēmas pamatā ir tas, ka ir izveidotas finanšu ziņu vākšanas vienības, kas ir centralizētas valstu vienības, kuru juridisko statusu nosaka dalībvalsts. Līdz Regulas Nr. 1093/2010 pieņemšanai to rīcība Savienības līmenī netika nekādi uzraudzīta, pat ne pārraudzīta, jo tās vēl nebija iekļautas Eiropas integrētajā tīklā.

80.      Taču, lai tiktu nodrošināts šādas Direktīvas 2005/60 pamatā esošās uzraudzības un atklāšanas sistēmas iedarbīgums, šķiet, ir nepieciešams, lai cīņai pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu vajadzīgo informāciju finanšu ziņu vākšanas vienības varētu iegūt no visām savu darbību valsts teritorijā veicošajām kredītiestādēm neatkarīgi no tā, vai tās darbojas ar filiāles starpniecību vai, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību.

81.      Pirmkārt, atšķirībā no finanšu ziņu vākšanas vienības piederības dalībvalstī finanšu ziņu vākšanas vienība uzņemošajā dalībvalstī ir vistuvāk valsts tirgum un tādējādi labāk par citiem zina par riskiem saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu valsts teritorijā. Tai ir zināmi visi ar finanšu noziedzību minētajā teritorijā iespējami saistītie fakti ne tikai no Direktīvā 2005/60 minētajām iestādēm un personām, bet arī no visām valsts iestādēm, kas atbild par finanšu noziedzības kriminālvajāšanu un sodīšanu, vai tās būtu administratīvās, tiesu vai tiesībaizsardzības iestādes vai fondu biržu vai atvasināto finanšu instrumentu tirgu uzraudzības iestādes (28). Tādējādi finanšu ziņu vākšanas vienība uzņemošajā dalībvalstī, tieši saņemdama par netipiskiem finanšu darījumiem liecinošu informāciju, analizēdama to un vajadzības gadījumā spēdama uzdot veikt padziļinātu izmeklēšanu, savāc visus pierādījumus par aizdomīgu finanšu darījumu esamību un nodrošina iespēju tūlītēji rīkoties, lai iesaldētu, arestētu vai konfiscētu mantu, kas, iespējams, ir noziedzīgi iegūti līdzekļi.

82.      Turklāt, lai uz riska faktoriem balstītā pieeja būtu iedarbīga, šie riski ir jānovērtē ne tikai tai finanšu ziņu vākšanas vienībai, kurai ir visvieglāk novērtēt ar valsts tirgu saistītos riskus, bet arī tai, kura nodrošinās iespēju dalībvalstij, kuras teritorijā rodas aizdomīgais finanšu darījums, ātri reaģēt, atbilstoši Direktīvas 2005/60 24. pantam pieprasot tā izpildes apturēšanu. Nebūtu arī jāaizmirst, ka administratīvā rīcība ir gausāka par finanšu jomā notiekošo.

83.      Visbeidzot, man šķiet, ka tikai ar šādu interpretāciju ir iespējams garantēt pastiprināto uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaru, ar kurām atbilstoši Direktīvas 2005/60 37. pantā noteiktajam ir apveltītas kompetentās valsts iestādes, lietderīgo iedarbību, kā arī sankciju, kuras tās atbilstoši šīs direktīvas 39. pantam var piemērot savus klientu izpētes un ziņošanas pienākumus neizpildījušajām kredītiestādēm, iedarbīgumu.

84.      Otrkārt, Direktīvas 2005/60 lietderīgā iedarbība varētu tikt apdraudēta, ja atšķirīgi procesuālie noteikumi tiktu piemēroti atkarībā no tā, kādu izplatīšanas kanālu kredītiestāde ir izvēlējusies, lai sniegtu savus finanšu pakalpojumus, vai nu izmantojot tradicionālo filiāles starpniecību – kas, atminēsimies, nav nekas vairāk kā vien darbības vieta bez juridiskas personas statusa –, vai arī nolemjot sniegt savus pakalpojumus, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību.

85.      Proti, ir jāizvairās no tā, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmu kredītiestāde izvēlētos nolūkā apiet stingrāko uzraudzību uzņemošajā dalībvalstī, tādējādi iedibinot savu juridisko adresi vai filiāli kādā dalībvalstī, kurā kontrole, iespējams, nav tik barga. Šādā gadījumā ar vēlmi, lai virsroku gūtu piederības dalībvalsts iestāde, varētu ne vien tikt apdraudēta cīņa pret finanšu noziedzību, bet arī tiktu pieļauts, ka izvēršas tāda nelikumīga tirdzniecība un finansēšana, kuras mērķis ir destabilizēt pašas dalībvalstis, kā tas uzskatāmi redzams šajā lietā.

86.      Turklāt, paredzot atšķirību atkarībā no finanšu pakalpojumu izplatīšanas kanāla, manuprāt, tiek radīta mākslīga un nepamatota atšķirība attieksmē. Proti, savus finanšu pakalpojumus ar filiāles starpniecību vai, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, piedāvājošās kredītiestādes darbojas ne tikai vienā un tajā pašā ģeogrāfiskajā tirgū, bet arī vienā un tajā pašā preču tirgū, jo piedāvāto pakalpojumu sortiments jauno tehnoloģisko līdzekļu dēļ mūsdienās var būt vienlīdz plašs kā vienā, tā arī otrā gadījumā. Tomēr līdzīgu pakalpojumu sniegšanas gadījumā pirmajām tādējādi par aizdomīgajiem finanšu darījumiem būtu jāziņo finanšu ziņu vākšanas vienībai dalībvalstī, kurā atrodas to filiāle, savukārt otrajām šāda pienākuma nebūtu. Šādā situācijā Direktīvā 2005/60 paredzētā uzraudzība acīmredzami tiktu padarīta mazāk iedarbīga, un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizētāji varētu šo situāciju izmantot savas noziedzīgās darbības izvēršanai.

87.      Tādēļ ir acīmredzams, ka kredītiestādei, kura savu darbību dalībvalsts teritorijā veic, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, ir jābūt pakļautai tikpat iedarbīgai uzraudzības sistēmai kā tā, kurai ir pakļauta kredītiestāde, kas tās pašas valsts teritorijā darbojas, izveidojusi filiāli; lai tādējādi garantētu, ka piemērojamās prasības visi izpilda vienādos nosacījumos.

88.      Treškārt, domāju, ka ar Lēmumā 2000/642 un Direktīvā 2005/60 noteikto nav pietiekami, lai tiktu nodrošināta pastiprināta sadarbība, kas varētu iedarbīgi noderēt cīņā pret finanšu noziedzību tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā. Proti, ja attiecīgā kredītiestāde prasīto informāciju nesniedz pēc savas ierosmes un finanšu ziņu vākšanas vienība piederības dalībvalstī to nepieprasa, bez pazīmēm, kas liecinātu par riskiem saistībā ar tirgu, kurā kredītiestāde sniedz savus pakalpojumus, vai arī šo riskus neapzinoties, šī iestāde nekādi nevar tikt piespiesta prasīt, lai kredītiestāde šo informāciju izpaustu, un darīt to zināmu finanšu ziņu vākšanas vienībai uzņemošajā dalībvalstī.

89.      Kā jau redzējām, pamatlietas faktu iestāšanās laikā sadarbības un informācijas apmaiņas pamatā bija drīzāk dalībvalstu labā griba nekā integrēts valstu un Eiropas uzraudzības iestāžu tīkls, kura darbība tiktu pārraudzīta un bezdarbība sodīta, kā tas šobrīd ir ieviests jaunajā Eiropas Finanšu uzraudzības sistēmā.

90.      Ceturtkārt, nedomāju, ka tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie finanšu ziņu vākšanas vienību piederības dalībvalstī apveltīšanas ar kompetenci pamatojums būtu rodams tiesību normās, kas pieņemtas saistībā ar direktīvām par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu, proti, Direktīvu 2000/12 un Direktīvu 2006/48, un Direktīvu 2004/39 par finanšu instrumentu tirgiem, to redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu iestāšanās laikā. Proti, šo tiesību aktu pamatā esošie uzticēšanās un savstarpējas atzīšanas principi aptver vienīgi kredītiestādes darbības atļaušanu un tās konsultatīvo uzraudzību. Pierādījums tam ir apstāklis, ka atbilstoši Direktīvas 2006/48 31. pantam uzņemošā dalībvalsts neatkarīgi no piederības dalībvalsts izsniegtās atļaujas drīkst attiecībā uz kredītiestādi veikt visus piemērotos pasākumus, lai novērstu pretrunā tiesību aktiem, kurus tā pieņēmusi vispārējo interešu apsvērumu dēļ, kuru vidū acīmredzami ir arī cīņa pret finanšu noziedzību, tās teritorijā izdarītos pārkāpumus vai piemērotu sodus par tiem.

91.      Tādēļ, ievērojot sistēmu, kurā iekļaujas attiecīgā tiesību norma, un Savienības likumdevēja sasniegt gribētos mērķus, uzskatu, ka Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz kredītiestādēm, kuras finanšu darbību veic, ne tikai izveidojot juridisko adresi vai filiāli, bet arī izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību.

92.      Šīs tiesību normas formulējums ir jāinterpretē tieši šādi.

b)      Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punkta formulējums

93.      Atminēsimies, ka no Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punkta formulējuma skaidri izriet, ka kompetentā finanšu ziņu vākšanas vienība ir vai nu tajā dalībvalstī, kuras teritorijā “atrodas iestāde”, vai tajā dalībvalstī, kuras teritorijā “atrodas [..] persona”, kas nodod informāciju.

94.      Pirmais gadījums acīmredzot ir situācijā, kad kredītiestādei dalībvalstī ir juridiskā adrese vai filiāle. Tiktāl un ievērojot iepriekš izklāstīto notikumu attīstības gaitu, uzskatu, ka Savienības likumdevēja izmantotais formulējums ļauj aptvert arī situāciju, kad kredītiestāde ir klātesoša valsts tirgū, savus finanšu pakalpojumus piedāvādama kā citādi, nevis izveidojot darbības vietu, proti, veikdama savu darbību, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību.

95.      Savukārt par otro gadījumu nākas konstatēt, ka tas ir aprakstīts ārkārtīgi nenoteikti un plaši. Tajā pavisam nešaubīgi ir domātas Direktīvas 2005/60 2. panta 1. punkta 3)apakšpunktā minētās personas, kuru starpā ir pakalpojumu sniedzēji, kam ir tādi paši pienākumi ziņot kā finanšu iestādēm. Turklāt nekas neļauj izslēgt, ka šis gadījums varētu aptvert arī situāciju, kad naudas līdzekļu vai vērtspapīru pārveduma pakalpojumu sniedzējs valsts teritorijā darbojas ar pilnvarnieku starpniecību.

96.      Tādēļ konstatēju, ka Savienības likumdevēja izmantotais formulējums neliedz Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punktu interpretēt tādējādi, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas apkarošanai vajadzīgā informācija būtu sniedzama finanšu ziņu vākšanas vienībai dalībvalstī, kuras teritorijā kredītiestāde sniedz savus pakalpojumus. Gluži otrādi, uzskatu, ka šī interpretācija, ņemot vērā Savienības likumdevēja ar šiem tiesību aktiem sasniegt gribētos mērķus un to sistēmu, ir pat pareizākā.

97.      Tādēļ, ievērojot visu iepriekš izklāstīto, uzskatu, ka Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tādi dalībvalsts tiesību akti, kuros kredītiestādēm tiek prasīts sniegt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas apkarošanai vajadzīgo informāciju tieši šīs valsts finanšu ziņu vākšanas vienībai, ja šīs kredītiestādes savu darbību attiecīgajā valsts teritorijā veic, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību.

98.      Šāda interpretācija, manuprāt, ļauj ievērot dalībvalstu pilnvaras attiecībā uz finanšu noziedzības atklāšanu, uzraudzību un izskaušanu savā teritorijā. Tomēr jānorāda, ka acīmredzot tas nebūt neizslēdz iespēju informācijas apmaiņai starp uzņemošo dalībvalsti un piederības dalībvalsti, gluži otrādi – šīs pēdējās rīcībā var būt ārkārtīgi noderīga informācija, tāpēc ka tajā ir attiecīgās kredītiestādes juridiskā adrese.

99.      Gadījumā, ja Tiesa nepiekristu manai šīs tiesību normas izpratnei, jānorāda, ka atbilstoši Direktīvas 2005/60 5. pantam tās reglamentētajā jomā dalībvalsts var pieņemt stingrākas valsts tiesību normas, lai nepieļautu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu. Tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, kuros Direktīvas 2005/60 20. un nākamajos pantos paredzētais ziņošanas pienākums ir noteikts vēl stingrāk, neapšaubāmi iekļaujas tās 5. panta kontekstā.

100. Tomēr Tiesai ir jāpārliecinās, vai šādi tiesību akti atbilst Savienības tiesību normām, it īpaši LESD 56. pantā noteiktajam pakalpojumu sniegšanas brīvības principam. Proti, kā jau esmu norādījis, Jyske ir iedibināta Gibraltārā un savu finanšu darbību Spānijā veic, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tādēļ attiecīgo tiesību aktu saderīgums ir jāizvērtē ar šīs pēdējās tiesību normas mērauklu.

101. Tā kā šie ierosinājumi ir izteikti pakārtoti, izdarīšu vēl tikai dažas piezīmes.

2)      Par attiecīgo valsts tiesību aktu saderīgumu ar pakalpojumu sniegšanas brīvību

102. Ievadam atminēsimies, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 56. pantā ir prasīts ne tikai novērst jebkādu citā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja diskrimināciju tā valstspiederības dēļ, bet arī atcelt jebkurus ierobežojumus – pat ja tie vienādi tiek piemēroti valsts un citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem –, ja tie aizliedz, traucē vai padara darbību mazāk pievilcīgu pakalpojumu sniedzējam, kurš reģistrēts citā dalībvalstī, kurā tas likumīgi sniedz tādus pašus pakalpojumus (29).

a)      Ierobežojuma esamība

103. Nav noliedzams un neviens arī neapstrīd, ka attiecīgie tiesību akti ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

104. Proti, šajos tiesību aktos kādā citā dalībvalstī ārpus Spānijas Karalistes iedibinātam pakalpojumu sniedzējam tiek prasīts tūlītēji valsts finanšu ziņu vākšanas vienību pēc savas ierosmes vai pēc tās pieprasījuma informēt par visiem notiekošajiem vai agrāk notikušajiem finanšu darījumiem, kas, iespējams, varētu būt saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju vai terorisma finansēšanu. Skaidrs, ka šādi tiesību akti spēj apgrūtināt un padarīt mazāk pievilcīgu attiecīgās kredītiestādes darbību, it īpaši tad, ja pakalpojumu sniegšanai vajadzīgs zināms rīcības ātrums. Ziņošanas pienākums attiecīgo darījumu izpildi patiešām var aizkavēt vai pat liegt vispār un radīt papildu izmaksas. Turklāt šis pienākums var iespējami apdraudēt datu, kā arī komercnoslēpuma un citas kredītiestādes rīcībā esošas konfidenciālas informācijas aizsardzību. Šie daži aspekti parāda, ja tas būtu vajadzīgs, ka attiecīgie valsts tiesību akti patiešām ir spējīgi ierobežot finanšu pakalpojumu sniegšanas brīvību.

105. Tomēr šāds ierobežojums, ja tas atbilst šādiem nosacījumiem – kas jāpārbauda iesniedzējtiesai –, proti, ka šiem tiesību aktiem jābūt pamatotiem ar primāru vispārējo interešu apsvērumu, ka tiem jābūt piemērotiem, lai garantētu izvirzīto mērķu sasniegšanu, ka tiem jābūt samērīgiem un ka tiem, visbeidzot, jābūt piemērotiem nediskriminējoši (30), ir atbilstīgs LESD 56. pantam. Tālab turpinājumā izklāstīšu to, kas man sakāms jautājumā par šo nosacījumu izpildi pamatlietā.

b)      Ierobežojuma pamatojums

106. Šajā lietā attiecīgajiem tiesību aktiem ir jāļauj valsts iestādēm pārbaudīt, vai to teritorijā pakalpojumus sniedzošās kredītiestādes finanšu darījumus neveic kādiem citiem ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju vai terorisma finansēšanu saistītiem mērķiem, nevis tiem, kuriem tās saņēmušas atļauju piederības dalībvalstī. Valsts tiesību aktos noteiktajam ziņošanas pienākumam ir jānodrošina iespēja izpildīt Savienības tiesībās noteikto prasību, proti, cīnīties pret finanšu noziedzību un saglabāt finanšu sistēmas integritāti, novēršot aizdomīgu finanšu darījumu veikšanu.

107. Vēlos atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas judikatūrā teikto mērķis cīnīties pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu ir primārs vispārējo interešu apsvērums, ar kuru var tikt pamatots attiecīgo pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums (31).

c)      Attiecīgo tiesību aktu piemērotība izvirzīto mērķu sasniegšanai

108. Atminēsimies, ka atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai valsts tiesiskais regulējums ir piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai vienīgi tad, ja tas patiešām atbilst rūpēm to sasniegt saskanīgi un sistemātiski (32). Tas jāpārbauda, ņemot vērā kontekstu, kurā tiesiskais regulējums ir ticis pieņemts, un jautājumā par attiecīgo tiesisko regulējumu domāju, ka tas iepriekš minētajiem nosacījumiem atbilst.

109. Proti, šis tiesiskais regulējums ļauj dalībvalstij veikt uzraudzību pār visiem finanšu darījumiem, ko tās teritorijā veic kredītiestādes, neatkarīgi no veida, kādā tās nolēmušas sniegt savus pakalpojumus: vai nu izveidojot juridisko adresi vai filiāli, vai arī izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tādējādi tām visām ir vienādi pienākumi, un tas man šķiet esam gluži loģiski, jo savu darbību tās veic vienā un tajā pašā tirgū un piedāvā līdzīgus finanšu pakalpojumus, kas lielākā vai mazākā mērā, iespējams, var tikt izmantoti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas vai terorisma finansēšanas mērķiem. Turklāt minētais tiesiskais regulējums dalībvalstij, ņemot vērā tai ar Direktīvu 2005/60 piešķirtās pastiprinātās uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras, ļauj apturēt šo darījumu izpildi. Visbeidzot, tā kā finanšu noziegumu inkriminēšana, kriminālvajāšana un sodīšana par tiem dalībvalsts teritorijā ir tikai un vienīgi pašas dalībvalsts kompetencē, šajos tiesību aktos tai ikreiz, kad vien rodas pamatotas šaubas par kāda finanšu darījuma likumību, ir dota iespēja lūgt paziņot informāciju, ko tā atzīst par noderīgu, lai izpildītu savu uzdevumu, un vajadzības gadījumā veikt kriminālvajāšanu attiecībā uz atbildīgajām personām un tās sodīt.

110. Tādēļ ar iepriekš izklāstīto, manuprāt, var tikt apliecināts, ka attiecīgie tiesību akti patiešām ļauj efektīvi un saskanīgi cīnīties pret finanšu noziedzību.

d)      Attiecīgo tiesību aktu samērīgums

111. Šajā posmā jānovērtē, vai attiecīgajā Spānijas tiesiskajā regulējumā izvirzītie mērķi nevarētu tikt skaidri sasniegti ar pasākumu, kas mazāk ierobežotu pakalpojumu sniegšanas brīvību. Neesmu pārliecināts, ka pamatlietas faktu iestāšanās laikā tas tā varētu būt bijis.

112. Pirmkārt, šie tiesību akti ir saistīti ar preventīvu kontroli, kurai vajadzīgs, lai informācija tiktu paziņota ātri un pirms aizdomīgā finanšu darījuma izpildes, un kurai vajadzības gadījumā ir jābūt apvienotai ar ārkārtīgi ātru kompetento valsts iestāžu reakciju, līdzko šaubas ir apstiprinājušās. Tādēļ šāds mērķis ir sasniedzams tikai tad, ja sadarbība starp valsts finanšu ziņu vākšanas vienībām patiešām ļauj uzņemošajai dalībvalstij izpildīt savu uzdevumu, iejaucoties līdz aizdomīgā finanšu darījuma izpildei. Taču pamatlietas faktu iestāšanās laikā informācijas apmaiņa starp šīm vienībām, kā to atzinis Savienības likumdevējs, nav bijusi pietiekama, paralizēta tostarp tāpēc, ka Savienības tiesību aktu piemērošanā nebija uzticības un konsekvences (33).

113. Otrkārt, jāatgādina, ka attiecīgie tiesību akti attiecas tikai uz to informāciju par aizdomīgiem finanšu darījumiem, kuru finanšu ziņu vākšanas vienība atzīst par noderīgu sava uzdevuma izpildei, nevis uz ziņām par visiem kredītiestādes veiktajiem finanšu darījumiem. Tādēļ šī prasība ir ārkārtīgi konkrēta. Turklāt neesmu pārliecināts, ka minētās informācijas vākšanas tiesību piešķiršana tikai un vienīgi finanšu ziņu vākšanas vienībai piederības dalībvalstī būtu tikpat iedarbīgs risinājums, jo šī vienība, manuprāt, nespēj vislabāk noteikt, kāda informācija ir visbūtiskākā saistībā ar uzņemošās dalībvalsts teritorijā veiktajiem finanšu darījumiem.

114. Tādēļ, ņemot vērā, ka nav iedarbīga mehānisma, kas garantētu pamatīgu un pilnīgu sadarbību starp finanšu ziņu vākšanas vienībām, kā arī to, kā šis trūkums varētu kaitēt finanšu noziedzības apkarošanas iedarbīgumam un Eiropas, kā arī valsts finanšu sistēmas integritātei, manuprāt, dalībvalstij bija leģitīms pamats uzskatīt, ka tai Direktīvā 2005/60 noteiktie pienākumi būtu drošāk izpildāmi ar tādiem valsts tiesību aktiem kā pamatlietā aplūkotie.

e)      Nediskriminējoša piemērošana

115. Spriežot pēc manā rīcībā esošās informācijas, attiecīgie tiesību akti nešķiet diskriminējoši. Proti, tā kā šie tiesību akti ir saistoši visām kredītiestādēm, kā arī visām ārvalstu personām vai organizācijām, kas veic darbību Spānijā ar filiāļu starpniecību vai izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, tie, šķiet, vienlīdz ir piemērojami visām kredītiestādēm, vai tās būtu iedibinātas valsts teritorijā vai kādā citā dalībvalstī. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai, īstenojot attiecīgo tiesisko regulējumu, tas netiek piemērots diskriminējoši.

116. Ievērojot visus iepriekš izklāstītos apsvērumus un gadījumā, ja Tiesa nepiekristu manai Direktīvas 2005/60 22. panta 2. punkta izpratnei, uzskatu, ka LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tādi dalībvalsts tiesību akti, kuros kredītiestādēm, ja tās savu darbību attiecīgajā valsts teritorijā veic, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, tiek prasīts sniegt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas apkarošanai vajadzīgo informāciju tieši šīs valsts finanšu ziņu vākšanas vienībai, ja šie tiesību akti ir pamatoti ar kādu primāru vispārējo interešu apsvērumu, ja tie ir piemēroti, lai garantētu ar tiem sasniegt gribētā mērķa sasniegšanu, ja tie nepārsniedz tā sasniegšanai vajadzīgo un ja tie tiek piemēroti nediskriminējoši.

117. Valsts tiesai ir jāpārbauda, vai šie nosacījumi ir izpildīti, ņemot vērā šādus apsvērumus:

–        Ievērojot finanšu noziedzības radītos riskus finanšu tirgus integritātei, dalībvalstij ir leģitīms pamats prasīt valsts teritorijā pakalpojumus sniedzošajām kredītiestādēm paziņot informāciju par aizdomīgu finanšu darījumu veikšanu, lai novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu.

–        Šādi tiesību akti ir piemēroti šā mērķa sasniegšanai, ja tie ļauj dalībvalstij faktiski uzraudzīt un apturēt aizdomīgus finanšu darījumus, ko veic valsts teritorijā pakalpojumus sniedzošās kredītiestādes, un vajadzības gadījumā veikt kriminālvajāšanu attiecībā uz atbildīgajām personām un tās sodīt.

–        Kredītiestādēm, kuras darbojas, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, noteikts pienākums, ņemot vērā, ka pamatlietas faktu iestāšanās laikā nebija iedarbīga mehānisma, kas garantētu pamatīgu un pilnīgu sadarbību starp finanšu ziņu vākšanas vienībām, var būt ar šā mērķa sasniegšanu samērīgs pasākums.

–        Šādi tiesību akti paši par sevi nav diskriminējoši.

IV – Secinājumi

118. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai Tribunal Supremo atbildēt šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīvas 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 11. marta Direktīvu 2008/20/EK, 22. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tādi dalībvalsts tiesību akti, kuros kredītiestādēm, ja tās savu darbību attiecīgajā valsts teritorijā veic, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, tiek prasīts sniegt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas apkarošanai vajadzīgo informāciju tieši šīs valsts finanšu ziņu vākšanas vienībai;

2)      a)     Katrā ziņā LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā šādi tiesību akti, ja tie ir pamatoti ar kādu primāru vispārējo interešu apsvērumu, ja tie ir piemēroti, lai garantētu ar tiem sasniegt gribētā mērķa sasniegšanu, ja tie nepārsniedz tā sasniegšanai vajadzīgo un ja tie tiek piemēroti nediskriminējoši;

b)      Valsts tiesai ir jāpārbauda, vai šie nosacījumi ir izpildīti, ņemot vērā šādus apsvērumus:

–        ievērojot finanšu noziedzības radītos riskus finanšu tirgus integritātei, dalībvalstij ir leģitīms pamats prasīt valsts teritorijā pakalpojumus sniedzošajām kredītiestādēm paziņot informāciju par aizdomīgu finanšu darījumu veikšanu, lai novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu;

–        šādi tiesību akti ir piemēroti šā mērķa sasniegšanai, ja tie ļauj dalībvalstij faktiski uzraudzīt un apturēt aizdomīgus finanšu darījumus, ko veic valsts teritorijā pakalpojumus sniedzošās kredītiestādes, un vajadzības gadījumā veikt kriminālvajāšanu attiecībā uz atbildīgajām personām un tās sodīt;

–        kredītiestādēm, kuras darbojas, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, noteikts pienākums, ņemot vērā, ka pamatlietas faktu iestāšanās laikā nebija iedarbīga mehānisma, kas garantētu pamatīgu un pilnīgu sadarbību starp finanšu ziņu vākšanas vienībām, var būt ar šā mērķa sasniegšanu samērīgs pasākums;

–        šādi tiesību akti paši par sevi nav diskriminējoši.


1 – Oriģinālvaloda – franču.


2 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīva 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (OV L 309, 15. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 11. marta Direktīvu 2008/20/EK (OV L 76, 46. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2005/60”). Jaunākie grozījumi Direktīvā 2005/60 ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīvu 2010/78/ES (OV L 331, 120. lpp.), kura gan šajā lietā nav piemērojama.


3 – Padomes 2000. gada 17. oktobra lēmums par sadarbības pasākumiem starp dalībvalstu finanšu ziņu vākšanas vienībām attiecībā uz informācijas apmaiņu (OV L 271, 4. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 19. nod., 4. sēj., 15. lpp.).


4 – Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un finanšu noziegumu novēršanas komisijas izpilddienests (turpmāk tekstā – “Servicio Ejecutivo”).


5 – Turpmāk tekstā – “Jyske”.


6 – Padomes 1991. gada 10. jūnija Direktīva par to, kā novērst finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtas naudas legalizēšanai (naudas atmazgāšanai) (OV L 166, 77. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 9. nod., 1. sēj., 153. lpp.).


7 – Skat. šā lēmuma preambulas 3. un 4. apsvērumu.


8 – Lēmuma 2000/642 10. pants.


9 – 1993. gada 29. decembra BOE Nr. 311, 37327. lpp.


10 –      Mans izcēlums.


11 – 2010. gada 29. aprīļa BOE Nr. 103, 37458. lpp.


12 – 1995. gada 6. jūlija BOE Nr. 160, 20521. lpp. Šā Karaļa dekrēta redakcijā ar Karaļa 2005. gada 21. janvāra dekrētu Nr. 54/2005 (2005. gada 22. janvāra BOE Nr. 19, 2573. lpp.) ir izdarīti grozījumi.


13 – 2002. gada 30. oktobra BOE Nr. 260, 38033. lpp.


14 – Konkrētāk, JyskeBank grupā ietilpst Dānijā iedibināta mātessabiedrība un piecas Vācijā, Francijā, Nīderlandē, Gibraltārā, kā arī Šveicē iedibinātas filiāles (skat. informāciju, kas pieejama grupas interneta vietnē, kuras adrese ir šāda: http://www.jyskebank.dk).


15 – It īpaši skat. 2011. gada 15. aprīļa rīkojumu lietā C‑613/10 Debiasi (20. punkts un tajā minētā judikatūra).


16 – Skat. Gibraltāra Finanšu pakalpojumu komisijas darbības gada pārskatu par 2002. gadu, ar kuru iespējams iepazīties interneta vietnē http://www.fsc.gi.


17 – OV L 126, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 3. sēj., 272. lpp.


18 – OV L 177, 1. lpp. Skat. arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK, un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK (OV L 145, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 7. sēj., 263. lpp.), kurā jaunākie grozījumi ir izdarīti ar Direktīvu 2010/78 (turpmāk tekstā – “Direktīva 2004/39”). Ar Direktīvu 2004/39 ir paredzēts ļaut ieguldījumu uzņēmumiem, bankām un biržām, saņemot piederības dalībvalsts kompetentās iestādes atļauju, piedāvāt to pakalpojumus ārpus robežām.


19 – Atbilstoši EKL 299. panta 4. punktam EKL tiesību normas ir piemērojamas Gibraltārā – jo tā ir Eiropas teritorija, par kuras ārlietām ir atbildīga Apvienotā Karaliste, – ievērojot izņēmumus, kas paredzēti Aktā par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanās nosacījumiem un Līgumu pielāgojumiem (OV 1972, L 73, 14. lpp.). Tādēļ tajā ir piemērojami Līguma noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī atvasināto tiesību akti, kas pieņemti, lai nodrošinātu šīs brīvības ieviešanu. Tādējādi tāds Gibraltārā iedibināts saimnieciskās darbības subjekts kā Jyske ir tiesīgs atsaukties uz šīm tiesību normām.


20 – OV L 182, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 19. nod., 4. sēj., 158. lpp.


21 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regula (ES) Nr. 1093/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi), groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/78/EK (OV L 331, 12. lpp.).


22 –      Mans izcēlums.


23 –      Turpat.


24 – Skat. Regulas Nr. 1093/2010 preambulas 27. un 28. apsvērumu, kā arī 17. pantu.


25 – Skat. šīs regulas preambulas 32. apsvērumu un 19. pantu.


26 – Skat. tostarp šīs direktīvas V sadaļas I nodaļas I un II iedaļu.


27 – Skat. šīs direktīvas 37. un 39. pantu.


28 – Skat. šīs direktīvas 25. pantu.


29 – It īpaši skat. 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā C‑244/04 Komisija/Vācija (Krājums, I‑885. lpp., 30. punkts un tajā minētā judikatūra).


30 – Skat. 2012. gada 19. jūlija spriedumu lietā C‑470/11 Garkalns (35. un nākamie punkti, kā arī tajos minētā judikatūra).


31 – 2011. gada 30. jūnija spriedums lietā C‑212/08 Zeturf (Krājums, I‑5633. lpp., 45. un 46. punkts).


32 – Turpat, 57. punkts un tajā minētā judikatūra.


33 – It īpaši skat. Regulas Nr. 1093/2010 preambulas 1. apsvērumu.