ĢENERĀLADVOKĀTA M. POJAREŠA MADURU [M. POIARES MADURO] SECINĀJUMI,
sniegti 2008. gada 28. februārī (1)
Lieta C‑499/06
Halina Nerkowska
pret
Zakład Ubezpieczeń Społecznych
(Sąd Okręgowy w Koszalinie (Polija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Pabalsts, kuru dalībvalsts piešķir karā cietušajiem un par kara radītajām sekām – Nosacījums, ka ir jādzīvo valsts teritorijā
1. Tiesu vēlreiz lūdz paust viedokli par tāda nosacījuma par dzīves vietu tiesiskumu, kurš tiek piemērots dalībvalstu tiesiskajā regulējumā paredzētajiem sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmējiem. Galvenā problēma rodas tādēļ, ka līdz ar civilo un sociālo integrāciju, ar kuru progresīvā veidā tiek attīstīts Savienības pilsoņa statuss, kuru cenšas veicināt (2) ar Līgumu, Eiropas Savienības pilsonība tiek pilnībā apskatīta tikai no Savienības ārējo robežu skatu punkta un šādā veidā cenšas izkliedēt teritoriālās robežas valstīs dzīvojošo sabiedrību starpā.
2. Šajā lietā Tiesai, kurai iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, Sąd Okręgowy w Koszalinie IV Wydział Pracy i Ubezpieczeń Społecznych (Košaļinas apgabaltiesas IV darba tiesību un sociālā nodrošinājuma palāta) (Polija) jautā par EKL 18. panta interpretāciju, saskaņā ar kuru Savienības pilsoņiem tiek nodrošinātas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstīs. Iesniedzējtiesa jautā, vai šis tiesību noteikums nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru invaliditātes pensiju darba nespējas dēļ, kas saistīta ar uzturēšanos izsūtījuma vietās, izmaksā tikai tad, ja pretendents uz šo pensiju dzīvo Polijas Republikas teritorijā.
I – Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesiskais regulējums
3. Atbilstoši EK līguma 17. pantam:
“1. Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.
2. Savienības pilsoņiem ir ar šo Līgumu piešķirtās tiesības un ar to uzliktie pienākumi.”
4. EK līguma 18. panta 1. punktā ir paredzēts, ka:
“Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus.”
Valsts tiesiskais regulējums
5. Pēc būtības saskaņā ar Polijas 1974. gada 29. maija Likumu par kara un militārā dienesta invalīdu viņu ģimeņu invaliditātes pensijām, kā to groza ar 1991. gada 24. janvāra Likuma par karotājiem un atsevišķām personām, kas ir kara un pēckara represiju upuri, 12. panta 2. punktu personām, kurām kara laikā vai pēc kara ir veselības kaitējumi, kas ir saistīti ar uzturēšanos cietumā vai ieslodzījuma nometnēs, ir tiesības saņemt pabalstus.
6. Saskaņā ar Likuma par kara un militārā dienesta invalīdu un viņu ģimeņu pensijām 5. pantu likumā paredzētie pabalsti ir izmaksājami tām personām, kuras dzīvo Polijas Republikā, ja vien ar likumu vai starptautisko nolīgumu nav paredzēts citādi.
II – Pamata prāva un prejudiciālais jautājums
7. Lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu radās saistībā ar strīdu starp Halinu Nerkovsku [Halina Nerkowska] un Sociālā nodrošinājuma iestādes Košaļinas filiāli.
8. Nerkovska ir dzimusi 1946. gada 2. februārī tagadējā Baltkrievijas teritorijā. Trīs gadu vecumā viņa zaudēja savus vecākus, kuri, pamatojoties uz tiesas nolēmumu, tika izsūtīti uz Sibīriju. 1951. gadā arī viņa, apdrošinātā persona, kopā ar savu ģimeni (brāli un tanti) tika izsūtīta uz PSRS. Grūtos apstākļos viņa tur uzturējās līdz 1957. gada janvārim. Pēc gandrīz sešiem gadiem viņai atļāva atgriezties Polijā. Polijā viņa uzsāka mācīties un strādāt, bet vēlāk 1985. gadā viņa pameta Poliju un apmetās uz dzīvi Vācijā.
9. Pamatojoties uz prasītājas pamata lietā lūgumu, Sociālā nodrošinājuma iestādes Košaļinas filiāle ar 2002. gada 4. oktobra lēmumu atzina, ka prasītājai ir tiesības uz invaliditātes pensiju daļējas darba nespējas dēļ, kas saistīta ar uzturēšanos izsūtījuma vietās, bet apturēja attiecīgo pabalstu izmaksu, pamatojoties uz to, ka viņa dzīvo ārvalstī. Invaliditātes pensijas izmaksas apturēšana tika apstiprināta ar 2003. gada 22. maija spriedumu.
10. Prasītāja pamata lietā vēlreiz iesniedza lūgumu izmaksāt pabalstus, kuri 2006. gada septembrī viņai pienācās kopā ar tiesībām uz pensiju, pamatojoties uz to, ka Polijas Republika ir pievienojusies Eiropas Savienībai un līdz ar to Polijas tiesiskajā regulējumā ir transponētas Kopienu tiesību normas. Tomēr Sociālā nodrošinājuma iestādes Košaļinas filiāle ar 2006. gada 14. septembra lēmumu atkal atteica izmaksāt pabalstu, jo prasītājas pamata lietā dzīvesvieta neatrodas Polijas Republikas teritorijā.
11. Līdz ar to prasītāja pamata lietā vērsās Košaļinas apgabaltiesā ar lūgumu izmaksāt viņai invaliditātes pensiju, apgalvojot, ka līdz ar Polijas pievienošanos Eiropas Savienībai viņas pašreizējā dzīves vieta [Vācijā] nedrīkst būt pamats, lai apturētu tādu pabalstu izmaksu, uz kuriem viņai ir tiesības.
12. Uzskatot, ka strīda risinājums ir atkarīgs no Kopienu tiesību interpretācijas, Košaļinas apgabaltiesa jautā Tiesai, vai EKL 18. pantā paredzētās Savienības pilsoņa tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs nepieļauj tādu valsts tiesiskā regulējuma piemērošanu, kāds tas ir šajā lietā un ar kuru pabalstus, kas ir maksājami saistībā ar invaliditātes pensiju par darba nespēju, kura saistīta ar uzturēšanos izsūtījuma vietā, izmaksā tikai tad, ja pretendents uz šo pensiju dzīvo šīs valsts teritorijā.
III – Vērtējums
13. Vispirms ir jāprecizē, ka neviens no lietas dalībniekiem neapstrīd, ka uz tādiem sociālā nodrošinājuma pabalstiem kā invaliditātes pensija darba nespējas dēļ, kas saistīta ar uzturēšanos izsūtījuma vietā un kas tiek izskatīta šajā lietā, nav attiecināmi Kopienu sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācijas instrumenti, saskaņā ar kuriem principā ir aizliegts pabalstu saņēmējam uzlikt jebkādu nosacījumu par dzīves vietu. It īpaši Regulā (EEK) Nr. 1408/71, ar ko ievieš sociālā nodrošinājuma eksportējamības principu, ir skaidri noteikts, ka tā netiek piemērota “kara un tā radīto seku upuriem paredzētu pabalstu sistēmām” (3). Attiecīgā invaliditātes pensija, ņemot vērā tās mērķi un nosacījumus, kādos tā tiek piešķirta, ir uzskatāma par pabalstu kara radīto seku upuriem: neatkarīgi no darba ņēmēja statusa tās mērķis ir atlīdzināt kaitējumu, kas radies izsūtījumā. Līdz ar to pensijas nav tas pats, kas veiktās iemaksas, bet tām ir kompensācijas raksturs (4).
14. Tā kā attiecīgā pensija, kas tiek izskatīta šajā lietā, nav uzskatāma par sociālā nodrošinājuma pabalstu, dalībvalstu kompetencē ir paredzēt noteikumus, it īpaši nosacījumus, kādos tā tiek piešķirta. Tomēr dalībvalstīm šī kompetence ir jāizmanto atbilstoši Līguma noteikumiem, it īpaši tām normām, kas ikvienam Savienības pilsonim piešķir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā (5). Šīs tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā ir pamattiesības (6), kuras ir Eiropas Savienības pilsonības pamatā.
15. Tā kā Nerkovskai kā Polijas pilsonei ir Savienības pilsoņa statuss atbilstoši EKL 17. panta 1. punktam, viņa saistībā ar savu izcelsmes dalībvalsti var atsaukties uz attiecīgajām tiesībām, kas viņai rodas saistībā ar šādu statusu (7).
16. Patiešām Savienības pilsonības mērķis, lai arī pilsonība ir paredzēta kā “dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss” (8), nav paplašināt Līguma materiālās piemērošanas jomu un attiecināt to uz iekšējām situācijām, kas nav nekādi saistītas ar Kopienu tiesībām (9). Taču to situāciju skaitā, uz kurām ir piemērojamas Kopienu tiesības, ietilpst tādas situācijas, kuras ir saistītas ar Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanu, it īpaši to tiesību izmantošanu, kas ir saistītas ar pārvietošanās un uzturēšanās brīvību dalībvalstu teritorijā un kuras ir paredzētas EKL 18. pantā (10). Turklāt Nerkovska, nosakot savu dzīvesvietu Vācijā, īstenoja savas tiesības pārvietoties un dzīvot to dalībvalstu teritorijās, kuras nav viņas pilsonības valsts, un tieši viņas dzīvesvietas dēļ Polijas valsts iestādes atteicās viņai izmaksāt invaliditātes pensiju, kura citādi viņai pienāktos. Tā kā Kopienu tiesiskajā regulējumā paredzēto tiesību izmantošana ietekmē valsts tiesībās paredzētā pabalsta izmaksu, nevar uzskatīt, ka šī situācija ir tikai iekšējs jautājums, kuram nav nekādas saiknes ar Kopienu tiesībām (11).
17. Tā kā EKL 18. panta 1. punkts ir piemērojams tādā situācijā, kāda tā ir šajā pamata lietā, šobrīd ir jānoskaidro, vai ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram pabalstu, kas ir piešķirts par ciesto kaitējumu, kurš ir radies, uzturoties izsūtījuma vietās, izmaksā vienīgi tad, ja cietušie dzīvo valsts teritorijā.
18. Skatoties no šī skatu punkta, pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka iespējas, ko Līgums piedāvā saistībā ar pārvietošanās brīvību, nebūtu pilnībā efektīvas, ja kādas dalībvalsts pilsoni varētu atturēt no šo brīvību izmantošanas ar šķēršļiem, kuri viņam attiecībā uz uzturēšanās tiesībām uzņemošajā dalībvalstī tiek radīti ar izcelsmes valsts tiesību noteikumiem, tādējādi sodot viņu par to, ka viņš ir izmantojis šīs tiesības (12). Līdz ar to tiesībām uz brīvu pārvietošanos būtu pretrunā tas, ka Eiropas Savienības pilsonim viņa pilsonības dalībvalsts varētu piemērot uz viņu nelabvēlīgāku režīmu nekā tas, kādu viņam piemērotu, ja viņš nebūtu izmantojis Līgumā paredzētās brīvības pārvietošanās jomā. Šādā gadījumā Savienības pilsonim viņa izcelsmes valstī netiktu piemēroti tādi paši tiesību noteikumi kā šīs pašas valsts pilsoņiem, kuri atrodas tādā pašā situācijā, un tādējādi viņš tiek nostādīts neizdevīgākā situācijā tikai tādēļ, ka viņš ir izmantojis pārvietošanās brīvību un dzīvo citā dalībvalstī (13).
19. Ar šādiem tiesību noteikumiem, kādi tie ir pamata lietā, tiek radīta nevienlīdzīga attieksme pret tiem no deportācijām cietušajiem Polijas pilsoņiem, kuri dzīvo Polijā, un tiem, kuri, izmantojot pārvietošanās brīvību, dzīvo citā dalībvalstī. Ar iepriekš minēto valsts tiesisko regulējumu, kurā pensijas izmaksa darba nespējas dēļ, kas saistīta ar uzturēšanos izsūtījuma vietā, ir sasaistīta ar nosacījumu, ka ir jādzīvo valsts teritorijā, tiek radīta nelabvēlīga attieksme pret atsevišķiem valsts pilsoņiem tikai tādēļ, ka viņi ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties, reģistrējot savu dzīvesvietu citā dalībvalstī, un tādējādi tiek radīta iespēja atturēt šīs personas no šādu darbību veikšanas. Līdz ar to šāds valsts tiesiskais regulējums ierobežo brīvības, kuras ar EKL 18. panta 1. punktu ir paredzētas ikvienam Eiropas Savienības pilsonim.
20. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka šādu ierobežojumu “saskaņā ar Kopienu tiesībām var attaisnot tikai tad, ja tas ir pamatots ar objektīviem vispārējo interešu apsvērumiem, kas nav atkarīgi no iesaistīto personu pilsonības, un ir samērīgs ar mērķi, ko valsts tiesības leģitīmi tiecas sasniegt”, ievērojot, ka “pasākums ir samērīgs, ja tas ir piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai” (14).
21. Attiecībā uz objektīvu vispārējo interešu apsvērumu pastāvēšanu Polijas iestādes galvenokārt norāda, ka attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma mērķis ir piešķirt pabalstus, lai kompensētu zaudējumus un ciešanas, kuras vispārīgi radīja kara laikā un pēc kara notikušās represijas, un konkrētajā gadījumā, kas attiecas uz prasītāju pamata lietā, ko radīja piespiedu izsūtījums Sibīrijā. Šādā veidā Polijas sabiedrība vēlas parādīt savu solidaritāti upuriem. Ņemot vērā šo mērķi, ir leģitīmi ierobežoti attiecināt solidaritātes pienākumu tikai uz tām personām, kuras saglabā noteikta līmeņa saistības ar Polijas sabiedrību.
22. Netiek apstrīdēts, ka mērķis attiecināt sabiedrības solidaritāti tikai attiecībā uz tiem sabiedrības locekļiem, kuri turpina būt pietiekoši integrēti attiecīgajā sabiedrībā, noteiktos gadījumos var būt objektīvs vispārējo interešu apsvērums (15). Pašlaik spēkā esošajās Kopienu tiesībās ir noteikts, ka dalībvalsts attiecībā uz noteiktu sociālā nodrošinājuma pabalsta piešķiršanu var noteikt nosacījumu par pabalsta saņēmēja saistību ar attiecīgo valsti. Tomēr šī saistība vienmēr nevar būt nosacījums par dzīves vietu. Valsts tiesību pasākumam, kurš ir veikts ar šādu mērķi, ir jābūt samērīgam ar mērķi, ko ar to leģitīmi tiecas sasniegt, un ar to nedrīkst ierobežot Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvību, pārsniedzot šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo. Šajā sakarā Polijas iestādes apgalvo, ka nosacījums par dzīvesvietu atļauj pabalsta saņēmējam pierādīt, ka viņam ir vēlēšanās saglabāt saikni ar sabiedrību, kura savukārt izrāda viņam savu solidaritāti.
23. Šie argumenti mani nepārliecina. Manuprāt, Polijas tiesiskajā regulējumā paredzētais nosacījums par dzīvesvietu, proti, atbilstoši kuram visu pabalsta saņemšanas laiku pabalsta saņēmējam ir jādzīvo attiecīgajā valstī, nav samērīgs ar mērķi noteikt vajadzīgās saiknes esamību. Lai saņemtu valsts atzinību un solidaritāti par radītajām ciešanām, kuras apliecina piešķirtie pabalsti, būtu pietiekoši ar to, ka persona savas pilsonības un/vai dzīvesvietas dēļ ir bijusi represiju upuris. Tieši cietušā statuss kā sabiedrības biedra statuss, kas viņam ir radies viņa dzīvesvietas un/vai viņa pilsonības dēļ represijas notikumu laikā, nosaka saikni, kura dod atbilstīgu pamatu demonstrēt šīs sabiedrības solidaritāti. Manuprāt, attiecībā uz leģitīmo solidaritātes mērķi padomju režīmā izsūtīta Polijas pilsoņa statuss, kurš vēl joprojām dzīvo Polijā, nav atšķirīgs no cita Polijas pilsoņa statusa, kurš ir bijis izsūtīts, bet kurš tagad dzīvo citā dalībvalstī. Šī atšķirīgā attieksme man ir vēl vairāk nepieņemama, ievērojot, ka Savienības pilsonības mērķis ir būt par dalībvalstu pilsoņu pamatstatusu, kas ir saistīts ar pamatbrīvību pārvietoties un uzturēties visā Kopienā. Līdz ar to dalībvalsts principā nevar solidaritātes pienākumu pakļaut integrācijas pakāpei, kura tiek identificēta, izmantojot valsts teritorialitātes nosacījumu. Ar Savienības pilsonību ir jāveicina, lai dalībvalstis leģitīmu integrāciju saskatītu nevis šaurā veidā, proti, ņemot vērā tikai sabiedrību valsts ietvaros, bet gan plašākā veidā – sabiedrības Savienības ietvaros (16).
24. Polijas iestādes, iebilstot pret šādu secinājumu un mēģinot attaisnot nosacījumu par dzīves vietu visa pabalsta izmaksāšanas laikā, nevar pamatoties uz spriedumu lietā Tas‑Hagen un Tas, kurā līdzīgi tika lemts par nosacījuma par dzīves vietu, kuru attiecināja uz kara un tā radīto seku upuriem paredzēta pabalsta piešķiršanu, saderību ar Kopienu tiesībām. Tiesa šajā spriedumā patiešām atzina, ka nav atbilstīgi paturēt spēkā nosacījumu par dzīves vietu, lai sasniegtu mērķi – ierobežot solidaritātes pienākumu – tiktāl, ciktāl, tāds kritērijs, kas ir balstīts tikai uz pabalsta pieteikuma iesniegšanas datumu, var radīt atšķirīgus rezultātus attiecībā uz ārvalstīs dzīvojošām personām, kuru integrācijas pakāpe pabalstu piešķirošās dalībvalsts sabiedrībā visādā veidā ir savstarpēji salīdzināma (17). Šo risinājumu tomēr nevar interpretēt kā tādu, ar kuru tiek atļauts tāds nosacījums par dzīvesvietu, ar kuru, ja to noteiktu uz ilgāku laiku, varētu pierādīt atšķirīgo integrācijas pakāpi, kādu var sasniegt dalībvalsts. Ievērojot kara un tā radīto seku upuriem paredzēto pabalstu īpašo kontekstu, lai arī valsts teritorialitātes nosacījums var būt pieļaujams, tas ir pieļaujams tikai tiktāl, ciktāl tas attiektos uz tiem notikumiem, kuru rezultātā tika radīti zaudējumi, un balstoties uz kuru varētu noteikt statusu tam upurim, pret kuru valsts sabiedrībai ir jāizrāda sava solidaritāte.
25. Polijas iestādes attaisno nosacījumu par dzīvesvietu, norādot, ka ir jāpārbauda, vai ir izpildīti invaliditātes pensijas piešķiršanas nosacījumi. Tas atļauj attiecīgajām valsts medicīnas iestādēm konstatēt prasītāja veselības stāvokli, noteikt saikni, kas pastāv starp konstatēto kaitējumu un izsūtījumu, novērtēt darba nespēju, un gadījumā, ja tās nolēma darba nespēju piešķirt uz noteiktu laiku, pakļaut prasītāju turpmākām pārbaudēm.
26. Tomēr, lai arī vajadzība pārbaudīt nosacījumus, kādos tiek piešķirts pabalsts, ir objektīvs vispārējo interešu apsvērums (18), nosacījums par pastāvīgu dzīvesvietu valsts teritorijā visu to laiku, kad tiek izmaksāts pabalsts, nepārprotami pārsniedz to, kas ir nepieciešams šī pasākuma mērķa sasniegšanai. Lai sasniegtu attiecīgo mērķi, var paredzēt citus piemērotākus pasākumus, ar kuriem mazāk ierobežotu Savienības pilsoņu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību. Nepārprotami, lai sasniegtu medicīniskās pārbaudes mērķi, pietiktu ar to, ka pabalsta prasītājam viņa pieteikuma izskatīšanas laikā pieprasītu ierasties attiecīgajās valsts iestādēs.
27. Lai varētu attaisnot nosacījumu par dzīvesvietu, kas tiek izskatīts pamata lietā, Polijas valsts iestādes vēl apgalvo, ka tās ir tiesīgas noteikt pabalsta summu apmērus un raksturu atkarībā no pabalsta prasītāja vajadzībām saistībā ar viņa veselības stāvokli un dzīves apstākļiem. Papildus invaliditātes pensijai, kuras apmērs var būt dažāds atkarībā no vajadzības nodrošināt attiecīgajam saņēmējam minimālo dzīves līmeni, attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēti dažādi citi pabalsti, tostarp pazeminātas transporta izmaksas, arodmācības, īpaši aprūpes pakalpojumi, atlaides motorizētiem invalīdu ratiņiem. Tādējādi mērķi pielāgot prasītāja stāvokli viņam izmaksājamiem pabalstiem, ar kuriem cenšas atlīdzināt tos zaudējumus, kas radušies esot izsūtījumā, nevarētu sasniegt, ja nebūtu paredzēts nosacījums par dzīves vietu Polijas teritorijā.
28. Ar šādu pamatojumu Polijas Republika netieši atsaucas uz Tiesas judikatūru, atbilstoši kurai ir atļauts tāds nosacījums par dzīvesvietu valstī, kuru piemērojot var atkāpties no sociālā nodrošinājuma pabalstu eksportējamības principa, ja pabalsti ir “cieši saistīti ar sociālo vidi” (19). Šo risinājumu pamatideja ir tāda, ka gadījumā, ja pabalsta apmērs un raksturs ir atkarīgi no dzīves līmeņa un dzīves apstākļiem, kuri pastāv tajā dalībvalstī, kura piešķir attiecīgo pabalstu, tad nosacījums par dzīvesvietu ir leģitīms, atbilstīgs un vajadzīgs (20).
29. Tomēr invaliditātes pensija, kas šajā lietā tiek izskatīta pamata lietā, manuprāt, nav viens no tiem pabalstiem, kurš varētu būt cieši saistīts ar sociālo vidi. Pabalsti, kuri atbilstoši judikatūrai tiek šādi klasificēti, ir tādi pabalsti, attiecībā uz kuriem prasītāja vajadzība pēc tiem ir pamatkritērijs, lai viņam piešķirtu attiecīgo pabalstu, un ar kuru tādējādi mēģina nodrošināt, lai viņam ir minimālie uzturlīdzekļi tās dalībvalsts sociālajā un ekonomiskajā vidē, kura izsniedz attiecīgos pabalstus. Taču invaliditātes pensija, kas tiek izskatīta šajā pamata lietā, tika piešķirta, lai kompensētu veselības kaitējumus, kas radušies, esot ieslodzījumā, neatkarīgi no prasītāja finansiālā stāvokļa, un tai ir kompensējošs raksturs, ar kuru cenšas atlīdzināt izciestās ciešanas. Šo uzskatu pamata lietā ir apstiprinājusi atbildētāja, kura savos apsvērumos īpaši norādīja, ka saistībā ar invaliditātes pensiju, kas tiek izskatīta pamata lietā, netiek pārbaudītas pabalsta saņēmēja individuālās vajadzības. Turklāt minētās pensijas apmēru var noteikt atkarībā no ekonomiskās dzīves līmeņa Polijā. Savukārt citus attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētos pabalstus var uzskatīt par tādiem pabalstiem, kuri ir cieši saistīti ar sociālo vidi. Tādējādi nav iespējams, nepārkāpjot samērīguma principu, attaisnot vispārēju nosacījumu par dzīvesvietu visā pabalsta saņemšanas laikā neatkarīgi no tā, kas tas ir par laika periodu. Līdz ar to valsts likumdevējam, ņemot vērā kritēriju par dzīvesvietu, ir jānošķir [situācijas] atkarībā no attiecīgo pabalstu rakstura. Tā kā neizskatās, ka invaliditātes pensija pamata lietā ir cieši saistīta ar sociālo vidi, nav pamatota iemesla tās izmaksu pakļaut nosacījumam par dzīvesvietu.
IV – Secinājumi
30. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
EKL 18. pants, ar kuru ikvienam Eiropas Savienības pilsonim ir garantētas tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar kuru invaliditātes pensiju darba nespējas dēļ, kas saistīta ar uzturēšanos izsūtījuma vietā, izmaksā tikai tad, ja pretendents uz šo pensiju dzīvo valsts teritorijā visu pabalsta izmaksas laiku.