C44402LVCNCConversion2-30DEF000Document1Canevas 3.1.0 21/11/2005 11:27:01CNC§230;pos=68847:lng=LVIJU@TRA-DOC-LV-CONCL-C-0444-2002-200406114-06_02“”ĢENERĀLADVOKĀTES KRISTĪNES ŠTIKSAS‑HAKLAS [CHRISTINE STIX‑HACKL] SECINĀJUMI,

sniegti 2004. gada 8. jūnijā  (2)

Lieta C‑444/02

Fixtures Marketing Ltd

pret

Organismos prognostikon agonon podosfairou (OPAP)

[Monomeles Protodikeio Athinon (Grieķija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Direktīva 96/9/EK – Datubāzes – Tiesiskā aizsardzība – Sui generis tiesības – Likumīgs lietotājs – Būtisks ieguldījums – Datubāzes satura iegūšana, pārbaude un noformēšana – Datubāzes satura (ne)būtiska daļa – Iegūšana un atkārtota izmantošana – Normāla izmantošana – Datubāzes veidotāja likumīgo interešu nepamatots apdraudējums – Datubāzes satura būtiskas izmaiņas – Sports – Derības

I – Ievada piezīmes

1.       Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek izskatīts vienā no četrām līdztekus notiekošām tiesvedībām  (3) saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 11. marta Direktīvas 96/9/EK par datubāzu tiesisko aizsardzību  (4) (turpmāk tekstā – “Direktīva”) interpretāciju. Šī tiesvedība, tāpat kā pārējās, attiecas uz aizsardzību, ko piešķir tā saucamās sui generis tiesības, un to piemērošanu sporta derību jomā.

II – Atbilstošās tiesību normas

A – Kopienu tiesības

2.       Direktīvas 1. pants ietver noteikumus par tās piemērojamību. Tā izvilkums skan šādi:

“1. Šī direktīva attiecas uz visu formu datubāzu tiesisko aizsardzību.

2. Šajā direktīvā “datubāze” nozīmē neatkarīgu darbu, datu vai citu materiālu individuāli elektroniski vai citādi pieejamu krājumu, kas sakārtots sistemātiski vai metodiski.”

3.       Sui generis tiesības ir paredzētas Direktīvas III nodaļas 7.–11. pantā. 7. pants par aizsardzības objektu nosaka (uzskaitījums):

“1) Tādas datubāzes veidotājam, kuras satura iegūšanā, pārbaudē vai noformēšanā ir veikts kvalitatīvi un/vai kvantitatīvi būtisks ieguldījums, dalībvalstis nodrošina tiesības novērst visa datubāzes satura vai kvalitatīvi vai kvantitatīvi būtiskas tā daļas iegūšanu un/vai atkārtotu izmantošanu.

2) Šajā nodaļā:

a)

“iegūšana” nozīmē visa datubāzes satura vai būtiskas tā daļas pastāvīgu vai īslaicīgu pārvietošanu uz citu datu nesēju jebkādiem paņēmieniem un jebkurā formā;

b)

“atkārtota izmantošana” nozīmē jebkādā formā nodrošinātu brīvu piekļuvi visam datubāzes saturam vai tā daļai, izplatot tās eksemplārus, to iznomājot vai nodrošinot tās tiešsaisti vai citas pārraides formas. Pirmā datubāzes eksemplāra pārdošana Kopienā, ko izdara tiesību subjekts vai kāds ar viņa piekrišanu, izbeidz tiesības kontrolēt šo eksemplāru atkārtotu pārdošanu Kopienā.

Publiska iznomāšana nav uzskatāma par iegūšanu vai atkārtotu izmantošanu.

3) Šā panta 1. punktā minētās tiesības var tikt nodotas citiem, deleģētas vai piešķirtas ar licences līgumiem.

[..]

5) Nav atļauts atkārtoti un sistemātiski iegūt un/vai atkārtoti izmantot nebūtiskas datubāzes satura daļas, ja tas saistīts ar darbībām, kas traucē normālai šīs datubāzes izmantošanai vai nepamatoti apdraud datubāzes veidotāja likumīgās intereses.”

4.       Direktīvas 8. panta, kurā nosaka likumīga lietotāja tiesības un pienākumus, 1. punktā paredzēts:

“(1)

Publiski pieejamas datubāzes veidotājs nedrīkst atturēt datubāzes likumīgu lietotāju no tās satura kvalitatīvi un/vai kvantitatīvi nebūtisku daļu iegūšanas un/vai atkārtotas lietošanas jebkādos nolūkos. Ja likumīgajam lietotājam atļauts iegūt un/vai atkārtoti izmantot tikai daļu no datubāzes, šis noteikums attiecas tikai uz šo daļu.”

5.       Direktīvas 9. pantā dalībvalstīm tiek piešķirtas tiesības noteikt izņēmumus sui generis tiesību piemērošanai.

6.       Direktīvas 10. panta, kurā nosaka aizsardzības laiku, 3. punktā ir noteikts:

“Jebkādas kvalitatīvi vai kvantitatīvi būtiskas izmaiņas datubāzes saturā, tostarp jebkādas būtiskas izmaiņas, kas rodas no uzkrātiem secīgiem papildinājumiem, svītrojumiem vai grozījumiem, kuru dēļ var uzskatīt, ka datubāze ir kvalitatīvi vai kvantitatīvi būtisks jauns ieguldījums, piešķir datubāzei, kas radusies šī ieguldījuma rezultātā, jaunu aizsardzības laiku.”

B – Valsts tiesību akti

7.       Grieķijas tiesībās Direktīvu transponēja ar likumu Nr. 2819/2000. Saskaņā ar šā likuma pamatojuma 7. panta B daļu “datubāzu aizsardzības nepieciešamība pamatojama ar to, ka datubāzu izstrāde prasa ievērojamus cilvēku, tehnikas un finanšu resursu ieguldījumus, toties to nokopēšana vai piekļuve tām var prasīt niecīgas izmaksas salīdzinājumā ar tām izmaksām, kas vajadzīgas, lai tās patstāvīgi izstrādātu”. Pamatojuma E punktā bez tiesībām uz intelektuālo īpašumu tiek atzītas arī datubāzes veidotāja sui generis tiesības, saskaņā ar kurām var tikt novērsta datubāzes būtiskas daļas nesankcionēta iegūšana un/vai atkārtota izmantošana.

III – Lietas faktiskie apstākļi un pamata prāva

A – Vispārīgā daļa

8.       Augstākās līgas profesionālo futbola spēļu organizators Anglijā ir The Football Association Premier League Limited un The Football League Limited, savukārt Skotijā – The Scottish Football League. Premier League un Football League (ar Division One, Division Two un Division Three) kopā ietilpst četras līgas. Pirms katras spēļu sezonas katrai līgai tiek izveidotas plānoto spēļu programmas attiecīgajā sezonā. Dati tiek saglabāti elektroniskā formātā un ir individuāli pieejami. Spēļu programmas tostarp tiek noformētas arī iespiestu brošūru veidā gan hronoloģiski, gan attiecībā uz katru attiecīgajā līgā spēlējošo komandu. Komandu pāri, kuriem ir jāspēlē vienam pret otru, tiek apzīmēti ar X un Y burtiem (piem., Southampton pret Arsenal). Katrā sezonā 41 nedēļas laikā tiek izspēlētas apmēram 2 000 spēles.

9.       Anglijas un Skotijas futbola čempionātu organizatori, noslēdzot līgumu ar Skotijas uzņēmumu Football Fixtures Limited, tam uzdeva noteikt spēļu programmu izmantošanu, piešķirot licences u.tml. Savukārt savas pārvaldes un lietojuma tiesības ārpus Lielbritānijas Football Fixtures Limited piešķīra Fixtures Marketing Limited (turpmāk tekstā – Fixtures).

B – Speciālā daļa

10.     Fixtures cēla vairākas prasības pret akciju sabiedrību Organismos Prognostikon Agonon Podosfairou AE (turpmāk tekstā – OPAP). Prasījumā tiek apgalvots, ka OPAP pretlikumīgi un nesaņemot piekrišanu no Anglijas un Skotijas uzņēmumiem, kuri izveidojuši, publiskojuši un izmantojuši attiecīgo Anglijā un Skotijā plānoto futbola čempionāta spēļu programmas, atkārtoti iegūst ievērojamu skaitu spēlējošo futbola komandu pāru salikumu un tos izvieto savās interneta lapās Pame Stoichima, Podosfairo Kathe Mera, Chryso Podosfairo un Propo, tādējādi tās izplatot un nododot Grieķijas sabiedrības rīcībā, un pārkāpjot Fixtures pārstāvēto uzņēmumu sui generis tiesības. Atsaucoties uz lietas steidzamību, Fixtures lūdz veikt pagaidu aizsardzības pasākumus un konkrēti – piedraudot ar naudassodu par turpmāku pretlikumīgu darbību veikšanu, aizliegt OPAP aizskart Fixtures tiesības uz šīm Anglijā un Skotijā plānoto futbola čempionāta spēļu programmām un uzdot publicēt spriedumu Atēnu dienas preses izdevumā uz atbildētāja rēķina.

IV – Prejudiciālie jautājumi

11.     Monomeles Protodikeio Athinon uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

1.

Ko nozīmē “datubāze” un kāda ir Direktīvas 96/9/EK un jo īpaši minētās direktīvas 7. panta piemērojamība attiecībā uz sui generis tiesībām?

2.

Ņemot vērā Direktīvas piemērojamību, vai futbola čempionātu programmas ir aizsargājamas kā datubāzes, uz kurām veidotājam ir sui generis tiesības, un pie kādiem nosacījumiem?

3.

Tieši kā ir pārkāpta uz datubāzēm attiecināmā tiesība, un vai šī tiesība ir aizsargāta datubāzes satura izmaiņas gadījumā?

V – Par pieņemamību

12.     Somijas valdība uzskata, ka prejudiciālais nolēmums neatbilst Tiesas judikatūrā noteiktajiem prejudiciālo jautājumu pieņemamības kritērijiem. Tādējādi, ka, piemēram, neesot pietiekami izklāstīts piemērojamais valsts tiesiskais regulējums. Turklāt tiekot norādīts uz Direktīvas 3. pantu un nevis uz piemērojamo 7. pantu un lietas faktiskie apstākļi esot izklāstīti vienīgi Fixtures argumentu apkopojuma formā. Nav sniegts OPAP skatījums par lietas faktiskajiem apstākļiem, kā arī neesot konkretizēta saistība starp tiesību normām un lietas faktiskajiem apstākļiem. Sniegtā informācija ir tik nepietiekama, kas tādējādi neļauj Somijas valdībai paust detalizētu viedokli.

13.     Komisija vienīgi norāda uz to, ka iesniedzējtiesas sniegtā informācija neļauj piemērot Direktīvas noteikumus konkrētiem lietas apstākļiem. Tomēr Komisija neapšauba pieņemamību.

14.     Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru gan vajadzību saņemt prejudiciālu nolēmumu sprieduma pieņemšanai, gan Tiesai uzdoto jautājumu būtiskumu izvērtē vienīgi attiecīgo lietu izskatošā un lēmumu pieņemošā valsts tiesa, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai pamatā ir pienākums par tiem pieņemt nolēmumu  (5) .

15.     Tiesa var atteikties pieņemt nolēmumu par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu vienīgi gadījumā, ja lūgtā Kopienu tiesību interpretācija acīmredzami nav saistīta ar faktiskiem lietas apstākļiem vai strīda priekšmetu, problēmai ir teorētisks raksturs vai tās rīcībā nav informācijas par lietas faktiskajiem vai tiesiskajiem apstākļiem, kas ir vajadzīgi, lai sniegtu derīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem  (6) .

16.     Šajā lietā nav acīmredzams, ka iesniedzējtiesas jautājumi atbilstu kādam no šiem nosacījumiem. Pirmkārt, nevar pieņemt, ka lūgums sniegt Kopienu tiesību interpretāciju nebūtu saistīts ar lietas faktiskajiem apstākļiem vai strīda priekšmetu, jo pamata prāvas iznākums tostarp ir atkarīgs arī no Direktīvas 1. panta datubāzes jēdziena interpretācijas. Otrkārt, iesniedzējtiesa ir Tiesai sniegusi – lai gan īsumā – visas ziņas, kas tai ir vajadzīgas, lai sniegtu derīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem.

17.     Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vajadzība valsts tiesai saņemt Kopienu tiesību derīgu interpretāciju prasa, lai valsts tiesa norādītu lietas faktiskos apstākļus un atbilstošo tiesisko regulējumu, no kura izriet tās uzdotie jautājumi, vai vismaz izskaidrotu lietas faktiskos apstākļos, uz kuriem balstās šie jautājumi  (7) . Ņemot vērā to, ka piemērošana konkrētiem lietas apstākļiem ir valsts tiesas uzdevums, sniegtā informācija par lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem ir pietiekama, lai Tiesai ļautu sniegt derīgu atbildi uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Iesniedzējtiesas nolēmumā ir ietverta informācija, kas nav sniegta pat vienlaikus izskatāmajā lietā C‑46/02, pret kuru Somijas valdība necēla iebildumus, proti, par attiecībām starp Fixtures un Football Fixtures Limited. Informācija par OPAP darbību ir pietiekama.

18.     Ar iesniedzējtiesas nolēmumos sniegto informāciju būtu ne tikai jādod iespēja Tiesai sniegt derīgas atbildes, bet arī jāļauj dalībvalstu valdībām un citām ieinteresētajām pusēm sniegt apsvērumus saskaņā ar Tiesas Statūtu 23. pantu. Tiesas pienākums ir uzraudzīt, lai šī iespēja tiktu nodrošināta, ņemot vērā, ka iepriekš minētā panta izpratnē ieinteresētajām pusēm tiek nosūtīti tikai lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumi  (8) .

19.     Šajā lietā no daudzajiem – tostarp arī Somijas valdības – saskaņā ar Tiesas Statūtu 23. pantu sniegtajiem apsvērumiem izriet, ka iesniedzējtiesas nolēmumā ietvertās norādes tām ir pilnībā ļāvušas mērķtiecīgi izteikt apsvērumus par Tiesai uzdotajiem jautājumiem.

20.     Turklāt Tiesa ir noteikusi, ka valsts tiesai ir vismaz jāpamato to konkrēto Kopienu tiesību normu izvēle, kuru interpretāciju tā lūdz, un jāparāda saistība starp šīm normām un strīdā piemērotajiem valsts tiesību aktiem  (9) .

21.     Saskaņā ar Tiesas judikatūru ir pietiekami, ja iesniedzējtiesas aprakstītie lietas apstākļi ļauj pieņemt varbūtību, ka attiecībā uz pamata prāvas lietas apstākļiem ir piemērojami noteikumi, kuru interpretāciju tā lūdz. Tādā gadījumā Tiesa var valsts tiesai dot norādījumus attiecībā uz lēmuma pieņemšanai pamata prāvā vajadzīgo Kopienu tiesību interpretāciju. Turklāt tā var atzīt par vajadzīgu ņemt vērā Kopienu tiesību normas, uz kurām iesniedzējtiesa nav atsaukusies, formulējot savu jautājumu  (10) .

22.     Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Monomeles Protodikeio Athinon prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.

23.     Tomēr dažu prejudiciālo jautājumu punktu priekšmets ir nevis Kopienu tiesību, proti, Direktīvas interpretācija, bet gan Direktīvas piemērošana konkrētos lietas apstākļos. Šajā ziņā ir jāpieņem Komisijas arguments, ka saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar EKL 234. pantu pienākums to darīt ir nevis Tiesai, bet gan valsts tiesai, un ka Tiesai šādā tiesvedībā ir jāaprobežojas ar Kopienu tiesību interpretāciju.

24.     Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai saskaņā ar EKL 234. pantu veicamā tiesvedībā, kas balstās uz skaidru pienākumu sadali starp valsts tiesām un Tiesu, konkrēto lietas apstākļu izvērtēšana ir iesniedzējtiesas uzdevums  (11) .

25.     Tādējādi Tiesas kompetencē neietilpst nedz jautājuma izlemšana par pamata prāvas lietas apstākļiem, nedz tās interpretēto Kopienu tiesību normu piemērošana valsts pasākumiem vai notikumiem, jo tas ietilpst vienīgi iesniedzējtiesas kompetencē. Tādējādi atsevišķu faktu izvērtēšana saistībā ar tiesvedībā aplūkojamo datubāzi prasa veikt faktisko apstākļu novērtējumu, kas ietilpst valsts tiesas kompetencē  (12) . Tiesas pienākums ir atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem.

VI – Par pamatotību: vērtējums 

26.     Iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas uz vairāku Direktīvas normu interpretāciju, galvenokārt konkrētu jēdzienu interpretāciju. Tajos minētie aspekti skar dažādas jomas un tādējādi ir sagrupējami atbilstoši tām. Daži juridiski jautājumi skar Direktīvas piemērojamību pēc būtības, citu priekšmets ir sui generis tiesību piešķiršanas nosacījumi un to saturs.

A – Par piemērojamību pēc būtības: termins “datubāze” (pirmais un otrais prejudiciālais jautājums)

27.     Daži tiesvedībā iesaistītie lietas dalībnieki savos rakstveida apsvērumos attiecībā uz terminu “datubāze” Direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē ir atsaukušies uz kritērijiem, kam ir nozīme vienīgi tad, kad tiek noteikts sui generis tiesību aizsardzības objekts.

28.     Termina “datubāze” interpretācija 1. panta 2. punkta izpratnē attiecas uz vienu no Direktīvas piemērošanas pamatnosacījumiem un tādējādi arī uz tās piemērojamību kopumā. No tā ir jānošķir sui generis tiesību piemērojamība, proti, Direktīvas 7. pantā noteiktais “aizsardzības objekts”. Lai gan šis noteikums ir saistīts ar jēdziena “datubāze” juridisko definīciju, sui generis tiesību aizsardzības objektam tas izvirza virkni papildu nosacījumu. Tas nozīmē, ka ne visas datubāzes Direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē vienlaicīgi ir arī aizsardzības objekti Direktīvas 7. panta izpratnē.

29.     Šāda nodalīšana atrodama arī Direktīvas apsvērumos. Tādējādi septiņpadsmitais apsvērums attiecas uz datubāzes jēdzienu, bet deviņpadsmitais apsvērums – uz sui generis tiesību aizsardzības objektu. Jāatzīst, ka atšķirīgās nozīmes paskaidrošanas nolūkā tur izmantotie piemēri ir neveiksmīgi: tā, piemēram, noteiktu mākslas, piemēram, muzikālu darbu ieraksti pat netiek uzskatīti par datubāzi, savukārt mūzikas izpildījumu ierakstu kompilācijas nav aizsardzības objekts. Lai gan pēdējais izriet jau no apstākļa, ka šādā gadījumā nav pat datubāzes.

30.     Tādējādi, lai izmantotu 7. pantā noteiktās sui generis tiesības, ir nepieciešams, ka objektam piemīt “datubāzes” īpašības, pat ja šis nosacījums nav pietiekams.

31.     Termina “datubāze” interpretācijā, pirmkārt, būtu jāņem vērā starptautisko tiesību normas, kas sniedz vadlīnijas. Pie tām, pirmkārt, pieder “Līguma par ar tirdzniecību saistītiem aspektiem intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības jomā” (TRIPS līgums) 10. panta 2. punkts  (13) , lai gan šī norma neietver visus Direktīvas 1. panta 2. punktā noteiktos kritērijus. Turpinājumā ir grozītās Bernes Konvencijas 2. panta 5. punkts. Turpretim starptautisko tiesību normas, kas pieņemtas vēlāk nekā interpretējamā direktīva, nevar sniegt vērā ņemamus kritērijus. Tāds, piemēram, ir tikai 1996. gadā pieņemtā Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) līguma par autortiesībām 5. pants. Kā izriet no Direktīvas izstrādes vēstures, jo īpaši Komisijas dokumentiem, Direktīvā ir, pirmkārt, jāņem vērā grozītā Bernes Konvencija.

32.     Tomēr “datubāzes” jēdziena interpretācijā nav mērķtiecīgi balstīties uz iepriekš minētajām starptautisko tiesību normām, jo Direktīvas 1. panta 2. punkts ietver definīciju, kas, nebūdama visai precīza, izvirza vairākus nosacījumus, kuru nozīme ir izvērtējama turpmāk. Šajā ziņā noteikti ir jāņem vērā tas, ka Tiesai ir vienīgi jādod vajadzīgie norādījumi valsts tiesai nolēmuma pieņemšanai pamata prāvā, savukārt Tiesas izskaidroto Kopienu tiesību normu vai attiecīgo valsts tiesību normu piemērošana konkrētajā lietā paliek valsts tiesas uzdevums.

33.     Uz plašu interpretāciju norāda jau pati Direktīvas 1. panta uzbūve, kurā ir ietverti dažādi noteikumi attiecībā uz datubāzēm. Tādējādi saskaņā ar 1. panta 1. punktu Direktīva attiecas uz “visu formu datubāzēm”. Turklāt arī tas, ka 1. panta 3. punktā ir paredzēts izņēmums, proti, attiecībā uz datorprogrammām, norāda uz datubāzes jēdziena plašu interpretāciju.

34.     Uz plašu interpretāciju norāda arī no izstrādes vēstures izrietošais Kopienas likumdevēja mērķis  (14) .

35.     Tomēr datubāzes jēdziena noteikšanā būtiska loma ir atbilstībai trijiem 1. panta 2. punktā izvirzītajiem nosacījumiem.

36.     Pirmkārt, ir jābūt “neatkarīgu darbu, datu vai citu materiālu krājumam” (mans izcēlums). Tādēļ jautājums par to, vai pamata prāva attiecas uz datiem vai materiāliem, nav jāiztirzā sīkāk, jo in concreto tie ir dati, ko saprot kā faktus atspoguļojušu zīmju kopumu, proti, vienkāršas ziņas ar potenciālu informācijas saturu  (15) , vai materiāliem kā atpazīstamām vienībām.

37.     Tā kā Direktīvā tas nav precīzi noteikts, datu vai materiālu skaits var nebūt ievērojams. Šādu Parlamenta sniegto prasību nav atbalstījusi nedz Padome, nedz Komisija. Kvantitatīvas prasības, proti, attiecībā uz “būtisku ieguldījumu”, ir izvirzītas vienīgi noteikumos par sui generis tiesībām, tas ir, Direktīvas 7. panta 1. punktā.

38.     Šajā tiesvedībā daudz svarīgāk ir pārbaudīt, vai ir ievērots datu vai materiālu neatkarīguma nosacījums.

39.     Šis kritērijs ir saprotams tādējādi, ka dati vai materiāli nedrīkst būt saistīti vai tiem vismaz ir jābūt atdalāmiem, nezaudējot savu informatīvo saturu  (16) , kas ir iemesls, kāpēc Direktīva neattiecas uz, piemēram, filmas skaņu ierakstu vai attēliem. Iespējams, ka interpretācijā ir jāņem vērā nevien pēc materiālu savstarpējās atkarības, bet arī atkarības krājuma ietvaros  (17) .

40.     Otrkārt, Direktīva attiecas tikai uz krājumiem, kas sakārtoti sistemātiski vai metodiski. Divdesmit pirmajā apsvērumā ir paskaidrots, ka fiziska sakārtošana nav vajadzīga. Šā noteikuma mērķis ir izslēgt nesakārtotu datu kopumus  (18) un iekļaut vienīgi sakārtotus krājumus, proti, datus, kas sakārtoti saskaņā ar noteiktiem kritērijiem  (19) . Turklāt ir pietiekami, ja tiek izveidota datu struktūra, un sakārtojums notiek vienīgi ar attiecīgas meklēšanas programmas palīdzību  (20) , proti, pamatā – šķirošanas ar indeksācijas palīdzību. Tiek ietvertas kā statiskas, tā arī dinamiskas  (21) datubāzes.

41.     Treškārt, Direktīvas 1. panta 2. punktā tiek pieprasīts, lai dati būtu “individuāli elektroniski vai citādi pieejami”. Terminā “datubāze” Direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē neietilpst pati datu saglabāšana.

42.     Tādējādi datubāzes jēdziens 1. panta 2. punktā ir tulkojams plaši. Tomēr no nosacījumiem, kas Direktīvas 7. panta 1. punktā ir izvirzīti attiecībā uz aizsardzības objektu, izriet ierobežojumi.

43.     Dažas valdības uzskata, ka sporta sacīkšu datubāzes satura izvēle vai sakārtojums nav personisks intelektuāls ieguldījums. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka jaunrade nav prasītā datubāzes pazīme Direktīvas 1. panta izpratnē. Var pat apšaubīt to, ka jaunrades kritērijs ir pazīme, izvērtējot sui generis tiesību objektu. Turpretī tas, ka datu bāze ir personisks intelektuāls ieguldījums, ir būtisks priekšnosacījums, lai datubāze tiktu aizsargāta ar Direktīvas II nodaļā (3. pants un turpmākie panti) minētajām autortiesībām: šajā gadījumā tas ir būtisks nosacījums. Direktīvas 7. panta 4. punktā ir noteikts, ka sui generis tiesības piemēro neatkarīgi no tā, vai datubāze vai datubāzes saturs ir aizsargājams ar autortiesībām.

44.     Sui generis tiesības neaizsargā to pašu, ko autortiesības. Šo jaunizveidoto tiesību mērķis atšķirībā no autortiesībām, ar kurām aizsargā radošo darbu, ir aizsargāt investīciju ieguldījumu  (22) . Tādējādi pastāv atšķirības arī attiecībā uz tiesību īpašnieku. Sui generis tiesību subjekts ir datubāzes veidotājs, savukārt autortiesību subjekts – kā jau tas izriet no nosaukuma – ir autors.

45.     Dažas valdības savos rakstveida apsvērumos ir norādījušas, ka tiesvedībā aplūkotā datubāze nav sakārtota nedz sistemātiski, nedz metodiski, jo salikšana pa pāriem ir veikta izlozes veidā. Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka datubāzes saturu veido nevien izlozes ceļā iegūti dati, bet arī izdarītie papildu ieraksti kā, piemēram, spēles vieta un laiks.

B – Par aizsardzības objektu: nosacījumi (pirmais un otrais prejudiciālais jautājums)

46.     Lai uz datubāzi attiecinātu Direktīvas 7. pantā paredzētās sui generis tiesības, tai ir jāatbilst šajā normā izvirzītajiem kritērijiem. Šī tiesvedība attiecas uz dažu šo kritēriju interpretāciju.

47.     Šajā sakarā ir jānorāda uz juristu diskusiju jautājumā par to, vai šīm sui generis tiesībām ir jāaizsargā datubāzes radīšana, kas pēc būtības ir radīšanas process, vai arī tā gaitā iegūtais rezultāts. Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka Direktīva aizsargā datubāzes vai to saturu, nevis tajās ietverto informāciju kā tādu. Tādējādi tiek aizsargāts iznākums, vienlaikus netieši aizsargājot arī tā iegūšanas gaitā veiktos izdevumus, proti, ieguldījumu  (23) .

48.     Direktīvas 7. pantā izvirzītie nosacījumi ir skatāmi saistībā ar 1. panta 2. punktā noteikto. Tādējādi iegūtā aizsardzības objekta definīcijai ir šaurāka nozīme nekā datubāzes jēdzienam 1. panta izpratnē.

49.     Ar Direktīvu ieviestās sui generis tiesības izriet no ziemeļvalstu “Katalogrechte” un nīderlandiešu “geschriftenbescherming”. Tomēr šī izcelsme nedrīkst radīt maldīgu uzskatu par to, ka šie agrāk doktrīnā un judikatūrā iztirzātie apsvērumi būtu pārņemti Direktīvā. Direktīvai drīzāk ir jābūt par mērauklu valsts tiesību aktu interpretācijai pat tajās dalībvalstīs, kurās tamlīdzīgi noteikumi ir bijuši spēkā līdz Direktīvas pieņemšanai. Arī šo dalībvalstu tiesību aktus bija jāsaskaņo ar Direktīvas noteikumiem.

1.     Jēdziens “būtisks ieguldījums”

50.     Noteicošais sui generis tiesību aizsardzības objekta konstatēšanā ir Direktīvas 7. panta 1. punktā ietvertais jēdziens “būtisks ieguldījums”. Šis nosacījums tiek turklāt precizēts, nosakot, ka ieguldījumam ir jābūt būtiskam “kvalitatīvā vai kvantitatīvā” ziņā. Tomēr šīs abas alternatīvas Direktīvā nav juridiski definētas. Doktrīnā tiek pieprasīts atbilstošs Tiesas skaidrojums. Šī prasība ir pilnībā pamatota, jo vienīgi tādējādi var tikt nodrošināta autonoma un vienveidīga interpretācija Kopienā. Protams, nedrīkst aizmirst, ka interpretācijas kritēriju piemērošana galu galā paliek valsts tiesu kompetencē, un tas rada atšķirīgas piemērošanas risku.

51.     Kā jau izriet no Direktīvas 7. panta 1. punkta uzbūves, jēdziens “būtisks ieguldījums” ir lietots relatīvā izpratnē. Saskaņā ar Vienotās nostājas ievaddaļu, kurā šis noteikums tika izteikts galīgajā redakcijā, aizsardzība attiecas uz ieguldījumiem, kas veikti, lai izveidotu un apkopotu datubāzes saturu  (24) .

52.     Tādējādi ieguldījumam ir jābūt saistītam ar zināmām darbībām saistībā ar datubāzes izveidošanu. 7. pantā šajā sakarā ir minētas šādas trīs darbības: datubāzes satura iegūšana, pārbaude un noformēšana. Tā kā šie noteicošie elementi ir cita prejudiciālā jautājuma priekšmets, to nozīme šeit netiks sīkāk iztirzāta.

53.     Ietverto ieguldījumu veidi izriet no četrdesmitā apsvēruma, kura pēdējā teikumā ir noteikts: “šāds ieguldījums var būt finansiālo līdzekļu izmantojums un/vai laika, pūļu un enerģijas patēriņš”. Saskaņā ar septīto apsvērumu runa ir par ievērojamiem cilvēku, tehnikas un finanšu resursu ieguldījumiem.

54.     Turklāt arī jēdziens “būtisks” ir lietots relatīvā izpratnē un, proti, no vienas puses, saistībā ar izmaksām un amortizāciju  (25) un, no otras puses, saistībā ar datubāzes apjomu, veidu un saturu, kā arī tās jomu  (26) .

55.     Tādējādi tiek aizsargāti ne tikai absolūtā izteiksmē augstvērtīgi ieguldījumi  (27) . Tomēr kritērijs “būtisks” nevar tikt interpretēts vienīgi relatīvā izpratnē. Kā de minimis norma Direktīva nosaka absolūtu minimālo robežu attiecībā uz aizsargājamo ieguldījumu  (28) . Tas izriet no deviņpadsmitā apsvēruma, saskaņā ar kuru ieguldījumam ir jābūt “pietiekami lielam”  (29) . Tomēr iespējams, ka šī robeža būtu jānosaka zema. Pirmkārt, tas izriet no piecdesmit piektā apsvēruma  (30) , kurā iztrūkst precizējums attiecībā uz apjomu. Otrkārt, tas ir noprotams arī no tā, ka Direktīvas mērķis ir saskaņot atšķirīgas sistēmas. Treškārt, pārāk augsta minimālā robeža mazinātu Direktīvas mērķi, proti, veicināt ieguldījumus.

56.     Vairākas personas, kas iestājušās lietā, savos rakstveida apsvērumos pamatojās uz tā saucamo “blakusprodukta teoriju”, saskaņā ar kuru aizsardzības tiesības neattiecas uz blakusproduktu. Būtu jāaizsargā vienīgi ieņēmumi, kas kalpo ieguldījuma amortizēšanai. Daudzi ieinteresētie lietas dalībnieki norādīja uz to, ka tiesvedībā aplūkotā datubāze esot bijusi vajadzīga sporta derību organizēšanai, proti, tā esot tikusi izveidota šim mērķim. Ieguldījums tika veikts derību organizēšanai un nevis tikai datubāzes izveidošanai. Ieguldījums būtu veikts jebkurā gadījumā, jo šādu organizēšanu veikt bija pienākums. Tādējādi datubāze ir atzīstama vienīgi par blakusproduktu citā tirgū.

57.     Tādējādi šajā tiesvedībā ir jānoskaidro, vai un kādā ziņā tā saucamā “blakusprodukta teorija” var būt nozīmīga Direktīvas un jo īpaši sui generis tiesību interpretācijā. Ņemot vērā šajā tiesvedībā paustos apsvērumus par tādu datubāzu aizsardzību, kas ir vienīgi blakusprodukts, vajadzētu izskaidrot “blakusprodukta teoriju”. Šī teorija, neatkarīgi no tās izcelsmes valstu līmenī, var tikt, pirmkārt, aplūkota saistībā ar Direktīvas mērķi, kā tas izriet no desmitā līdz divpadsmitajam apsvērumam, proti, veicināt ieguldījumus, pilnveidojot ieguldījumu aizsardzību. Tomēr tā ir balstīta arī uz domu, ka ieguldījumiem būtu jāatmaksājas no ieņēmumiem, kas gūti no pamatdarbības. “Blakusprodukta teorija” turklāt ir saistīta ar Direktīvas mērķi aizsargāt vienīgi tādus ieguldījumus, kas ir bijuši vajadzīgi datubāzes satura iegūšanai  (31) . Visiem šiem argumentiem ir sava nozīme un tie ir jāņem vērā, interpretējot Direktīvu. Tomēr tā rezultātā nedrīkst izslēgt kādu blakusproduktu, pamatojoties vienīgi uz teoriju. Direktīvas interpretācijā noteicošie ir un paliek tās noteikumi.

58.     Šīs tiesvedības juridiskā jautājuma risināšanai ir jānoskaidro, vai tiesības uz datubāzes aizsardzību ir atkarīgas no tās veidotāja nolūka vai datubāzes mērķa gadījumā, kad tie ir atšķirīgi. Šai sakarā pietiktu norādīt uz to, ka norādes uz datubāzes mērķi nav nedz Direktīvas 1. pantā, nedz 7. pantā. Ja Kopienas likumdevējs būtu vēlējies izvirzīt šādu nosacījumu, tas noteikti būtu to izdarījis. Jo kā no 1. panta, tā arī no 7. panta izriet, ka Kopienas likumdevējs sliecās izvirzīt virkni nosacījumu. Saskaņā ar tiem datubāzes mērķis nekādā ziņā nav kritērijs, lai noteiktu tiesības uz attiecīgās datubāzes aizsardzību. Gluži pretēji, noteicošie ir 7. pantā izvirzītie nosacījumi. To nemaina pat četrdesmit otrais apsvērums, uz kuru atsaucas daudzi ieinteresētie lietas dalībnieki. Pirmkārt, tas attiecas uz sui generis tiesību apjomu un, otrkārt, arī te ir svarīgi, lai netiktu kaitēts ieguldījumam.

59.     Lai gan pārējos Direktīvas apsvērumos, kas attiecas uz ieguldījumu un kuros ir uzsvērts to svarīgums, piemēram, divpadsmitajā, deviņpadsmitajā un četrdesmitajā apsvērumā, nekas neliecina par to, ka datubāzes aizsardzība būtu atkarīga no tās mērķa.

60.     Praksē var būt arī veidotāji, kam datubāze kalpo vairākiem mērķiem. Tādējādi var gadīties, ka veiktie ieguldījumi nevar tikt attiecināti uz kādu vienu konkrētu mērķi vai nav nodalāmi. Šādā plejādē datubāzes mērķa kritērijs neradītu viennozīmīgu risinājumu. Ieguldījums tiktu aizsargāts neatkarīgi no cita mērķa vai arī pilnībā neaizsargāts sakarā ar kādu citu mērķi. Tādēļ mērķa kritērijs ir vai nu neizpildāms vai neatbilstošs Direktīvas mērķim. Vairākiem mērķiem kalpojošu datubāzu izslēgšana būtu pretrunā ieguldījumu veicināšanas mērķim. Tādējādi tiktu radīti ievērojami šķēršļi ieguldījumu veikšanai daudzfunkcionālās datubāzēs.

61.     Pamata prāvā aplūkotā datubāze ir piemērs tam, ka datubāze ir izveidota arī spēļu programmas sastādīšanas vajadzībām. Atsevišķas, iespējams, gandrīz identiskas datubāzes izveidošana katram konkrētam mērķim būtu pretrunā saimnieciskajiem pamatprincipiem, un šāda prasība no Direktīvas neizriet.

62.     Lai pamata prāvā konstatētu būtiska ieguldījuma esamību, iepriekš minētie kritēriji ir jāpiemēro lietas faktiskajiem apstākļiem. Atbilstoši pienākumu sadalei prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā saskaņā ar EKL 234. pantu to darīt ir valsts tiesas pienākums. Jebkurā gadījumā datubāzē veiktā ieguldījuma novērtēšanā ir jāņem vērā tādi spēļu programmas izveidošanas apstākļi kā spēles skatītāju piesaistīšana, bukmeikeru intereses, mārketings ar apvienību palīdzību, citi pasākumi attiecīgajā vietā plānotajā laikā, spēļu atbilstoša ģeogrāfiskā izplatīšana, kā arī sabiedriskās kārtības problēmu novēršana. Visbeidzot, novērtējumā ir jāņem vērā arī spēļu skaits. Pienākums pierādīt veikto ieguldījumu ir personai, kura atsaucas uz sui generis tiesību aizsardzību.

2.     Jēdziens “iegūšana” Direktīvas 7. panta 1. punkta izpratnē

63.     Šajā tiesvedībā strīdīgs ir jautājums par to, vai ir notikusi iegūšana Direktīvas 7. panta 1. punkta izpratnē, jo ar šo normu tiek paredzēta aizsardzība vienīgi ieguldījumiem, kas veikti datubāzes satura “iegūšanā”, “pārbaudē” vai “noformēšanā”.

64.     Ir jāņem vērā, kas ir sui generis tiesību paredzētās aizsardzības objekts, proti, datubāzes izveide. Tādējādi izveidi var uzskatīt par pamatjēdzienu  (32) , kas aptver iegūšanu, pārbaudi un noformēšanu.

65.     Pamata prāvā tiek iztirzāta daudz apspriesta juridiska problēma, proti, vai − ja tā, tad pie kādiem nosacījumiem, un kādā apjomā Direktīva aizsargā ne vien esošos datus, bet arī datubāzes veidotāja jaunradītos datus. Ja iegūšana ir attiecināma vienīgi uz esošajiem datiem, ieguldījuma aizsardzība attiektos vienīgi uz šādu datu iegūšanu. Tādējādi, balstoties uz šādu iegūšanas izpratni, datubāzes aizsardzība pamata prāvā ir atkarīga no tā, vai ir iegūti esoši dati.

66.     Savukārt, balstoties uz iegūšanas pamatjēdzienu, proti, datubāzes satura izveidi  (33) , varētu ietvert kā esošos, tā arī jaunradītos datus  (34) .

67.     Skaidrību varētu ieviest, salīdzinot 7. panta 1. punktā izmantoto jēdzienu “iegūšana” ar Direktīvas trīsdesmit devītajā apsvērumā uzskaitītajām darbībām. Tomēr jau sākumā ir jāatzīmē, ka formulējums dažādu valodu redakcijās atšķiras.

68.     Sākot ar 7. panta 1. punkta vācu valodas redakcijā lietoto terminu “Beschaffung” (iegūšana), jāatzīmē, ka tas var attiekties vienīgi uz esošiem datiem, jo iegūt var tikai kaut ko jau esošu. No šāda redzes viedokļa iegūšana (“Beschaffung”) ir pretēja radīšanai (“Erschaffung”). Tāds pats rezultāts tiek iegūts, interpretējot formulējumus portugāļu, franču, spāņu un angļu valodās, kuras visas ir balstītas uz latīņu valodas darbības vārdu “obtenere”, proti, iegūt. Arī formulējums somu un dāņu valodā liecina par šauru interpretāciju. Tādēļ daudzu tiesvedībā ieinteresēto pušu veiktā norāde uz plašo interpretāciju vācu un angļu valodas redakcijās ir kļūdaina.

69.     Lai pareizi interpretētu “iegūšanu” (“Beschaffung”) Direktīvas 7. panta 1. punkta izpratnē, varētu turklāt vadīties no trīsdesmit devītā apsvēruma, kas ir ievada apsvērums attiecībā uz sui generis tiesību aizsardzības objektu. Šajā apsvērumā saistībā ar aizsargājamo ieguldījumu ir minētas tikai divu veidu darbības, proti, satura “meklēšana” un “apkopošana”. Tomēr arī šeit rodas problēmas sakarā ar atšķirībām formulējumos dažādās valodās. Vairākumā redakciju pirmās darbības apzīmēšanai ir izmantots tas pats termins, kas izmantots 7. panta 1. punktā. Turklāt, lai gan ar izmantotajiem terminiem ne vienmēr tiek apzīmēta viena un tā pati darbība, būtībā tie attiecas uz datubāzes satura meklēšanu un apkopošanu.

70.     To valodu redakcijas, kurās trīsdesmit devītajā apsvērumā tiek izmantoti abi no Direktīvas 7. panta 1. punkta atšķirīgie termini, ir jāinterpretē tādējādi, lai abas uzskaitītās darbības būtu uzskatāmas par Direktīvas 7. panta 1. punktā minētās iegūšanas paveidiem. Tādējādi jājautā, kāpēc trīsdemit devītajā apsvērumā tiek precizēts vienīgi iegūšanas, bet nedz pārbaudes, nedz noformēšanas jēdziens. Abi pēdējie pirmo reizi parādās četrdesmitajā apsvērumā.

71.     Savukārt to valodu redakcijas, kurās trīsdesmit devītajā apsvērumā tiek izmantots Direktīvas 7. panta 1. punktā lietotais termins, ir jāinterpretē tādējādi, lai termins “iegūšana” (“Beschaffung”) trīsdesmit devītajā apsvērumā tiktu saprasts šaurākā nozīmē, bet Direktīvas 7. panta 1. punktā minētais termins – plašākā nozīmē, proti, aptverot arī pārējās trīsdesmit devītajā apsvērumā uzskaitītās darbības.

72.     Tādējādi visu valodu redakcijās ir iespējama interpretācija, saskaņā ar kuru “iegūšana” Direktīvas 7. panta 1. punkta izpratnē neietver pašu datu ieguvi, proti, datu radīšanu  (35) , tātad sākotnējo posmu  (36) . Savukārt, kad datu radīšana sakrīt ar to apkopošanu un atlasi, to aizsargā Direktīva.

73.     Šajā sakarā ir jāatceras, ka nav piemērojama tā saucamā “blakusprodukta teorija”. Turklāt nav nozīmes arī datubāzes satura iegūšanas mērķim  (37) . Tas nozīmē, ka aizsardzība ir iespējama arī gadījumā, ja iegūšana sākotnēji tika veikta kādas citas darbības un nevis attiecīgās datubāzes izveidošanas nolūkā. Datu iegūšana tiek aizsargāta ar Direktīvu pat tad, ja attiecīgā iegūšana nav veikta datubāzes vajadzībām  (38) . Tas turklāt nozīmē, ka aizsardzība attiecas arī uz ārēju datubāzi, kas atvasināta no iekšējas datubāzes.

74.     Fixtures darbības novērtēt, ņemot vērā iepriekš iztirzāto termina “iegūšana” interpretāciju, ir valsts tiesas pienākums. Pirmkārt, tas nozīmē, ka dati un ar tiem veiktās darbības ir jāklasificē no to saņemšanas brīža līdz to iekļaušanai tiesvedībā esošajā datubāzē. Tādējādi ir jāizvērtē spēļu programmu sastādīšana, proti, būtībā apkopojot komandu pāru informāciju ar ziņām par konkrētu spēļu vietu un laiku. Par to, ka šajā tiesvedībā runa ir par esošiem datiem, liecina apstāklis, ka spēļu programma ir sastādīta vairāku pušu, proti, policijas, apvienību un fanu klubu vienošanās rezultātā. Arī tas, ka dati, kā to norāda daudzi ieinteresētie lietas dalībnieki, tika iegūti citiem mērķiem un nevis datubāzes izveidošanai, liecina par to, ka tie ir esoši dati.

75.     Tomēr, pat ja šīs tiesvedībā aplūkotās darbības tiek atzītas par jaunu datu radīšanu, tie varētu būt “iegūti” Direktīvas 7. panta 1. punkta izpratnē. Tas tā būtu gadījumā, ja datu radīšana ir veikta vienlaicīgi ar to apstrādi un nav no tās atdalāma.

3.     Jēdziens “pārbaude” Direktīvas 7. panta 1. punkta izpratnē

76.     Datubāzes izmantojamība derību organizēšanai un tās saimnieciskajam mērķim ir atkarīga no tiesvedībā aplūkotās datubāzes satura pastāvīgas pārbaudes. No lietas materiāliem izriet, ka pastāvīgi tiek pārbaudīta datubāzes precizitāte. Ja šādas pārbaudes gaitā tiek konstatēta vajadzība veikt izmaiņas, tiek veiktas vajadzīgās korekcijas.

77.     Stāvokli nepasliktina tas, ka dažas no šīm korekcijām nav datubāzes satura pārbaude. Sui generis tiesību aizsardzības objekta pastāvēšanai ir vienīgi vajadzīgs, lai daudzās veiktās darbības varētu atzīt par pārbaudi Direktīvas 7. panta 1. punkta izpratnē un lai būtiskais ieguldījums būtu saistīts vismaz ar daļu no 7. pantā minētajām darbībām.

4.     Jēdziens “noformēšana” Direktīvas 7. panta 1. punkta izpratnē

78.     Sui generis tiesību aizsardzības objekts ir datubāzes satura “iegūšana” un “pārbaude”, kā arī tā “noformēšana”. Tas ietver nevien noformēšanu datubāzes lietotāju vajadzībām, proti, ārējo noformējumu, bet arī konceptuālo uzbūvi, kā, piemēram, satura izkārtojumu. Datu labākai apstrādei parasti kalpo indeksācijas sistēmas un tēzauri. Kā izriet no divdesmitā apsvēruma, Direktīvā paredzēto aizsardzību var attiecināt arī uz šādiem izgūšanas materiāliem  (39) .

C – Aizsardzības tiesību saturs

79.     Pirmkārt, ir jāatzīmē, ka sui generis tiesību ieviešana, stingri ņemot, nebija paredzēta nevis tiesību tuvināšanai, bet gan jaunu tiesību radīšanai  (40) . Tā ir plašāka nekā līdzšinējās izplatīšanas un reproducēšanas tiesības. Tas ir jāņem vērā arī, interpretējot aizliegtās darbības. Tādēļ Direktīvas 7. panta 2. punktā esošā juridiskā definīcija ir jo īpaši svarīga.

80.     Sākotnēji šķiet, ka Direktīvas 7. pantā ir noteiktas divas aizliegumu grupas jeb – no tiesīgās personas, proti, datubāzes veidotāja viedokļa – divas atšķirīgas tiesību kategorijas. Direktīvas 1. punktā ir piešķirtas tiesības aizliegt datubāzes būtiskas daļas izmantošanu, savukārt, 5. punktā ir aizliegums veikt zināmas darbības attiecībā uz datubāzes nebūtiskām daļām. Pamatojoties uz saikni starp būtisko un nebūtisko, 5. punktu var saprast arī kā izņēmumu no 1. punktā paredzētā izņēmuma  (41) . Direktīvas 5. punkts ir paredzēts, lai novērstu 1. punktā noteikto aizliegumu apiešanu  (42) , un tādēļ var tikt atzīts arī par aizsardzības normu  (43) .

81.     Direktīvas 7. panta 1. punktā ir paredzētas veidotāja tiesības aizliegt zināmu darbību veikšanu. Tās ietver arī šādu aizliedzamu darbību aizliegumu. Aizliedzamas un tādēļ aizliegtas darbības, pirmkārt, ir iegūšana un, otrkārt – atkārtota izmantošana. Jēdzienu “iegūšana” un “atkārtota izmantošana” juridiskās definīcijas ir atrodamas Direktīvas 7. panta 2. punktā.

82.     Tomēr 7. panta 1. punktā noteiktais aizliegums nav neierobežots, bet tas ir pakārtots nosacījumam, ka ar aizliegto darbību tiek skarts datubāzes saturs kopumā vai kāda tā būtiska daļa.

83.     Tādēļ, nosakot abus noteicošos elementus, ir jāņem vērā 7. panta 1. punkta un 5. punkta piemērojamību noteicošie kritēriji: “būtiska” vai “nebūtiska” daļa. Pēc tam ir jāizskata saskaņā ar 1. punktu un saskaņā ar 5. punktu aizliegtās darbības.

1.     Datubāzes būtiskās vai nebūtiskās daļas (pirmais un otrais prejudiciālais jautājums)

a)     Vispārīgās piezīmes

84.     Tiesvedībā tiek argumentēts, ka ar Direktīvas 7. panta 1. punktu tiekot aizliegtas vienīgi darbības, kuru rezultātā dati tiek sakārtoti sistemātiski vai metodiski un ir individuāli pieejami tāpat kā sākotnējā datubāzē.

85.     Ar to ir jāsaprot, ka šis arguments izvirza nosacījumus sui generis tiesību aizsardzības piemērošanai. Tas, vai šāds nosacījums ir patiešām izvirzīts, ir jānoskaidro, ņemot vērā aizsardzības tiesību objektu, jo īpaši 7. panta 2. punktā sniegto 7. panta 1. punktā aizliegto darbību juridisko definīciju.

86.     Nedz Direktīvas 7. panta 1. punkts, nedz 7. panta 5. punkts iepriekš minēto kritēriju skaidri neizvirza un uz to nenorāda. Tas, ka 1. panta 2. punktā ir skaidri norādīts uz “sistemātisku vai metodisku sakārtojumu”, bet 7. pantā uz to nav nekādas norādes, drīzāk vedina secināt pretējo, proti, ka Kopienas likumdevējs šo kritēriju nav vēlējies padarīt par nosacījumu 7. panta piemērošanai.

87.     Turklāt šāda papildu kritērija noteikšana ir pretrunā Direktīvas mērķim.

88.     Šāds papildu kritērijs liegtu 7. pantā paredzēto aizsardzību, jo minētajā pantā noteiktais aizliegums varētu tikt apiets, vienkārši izmainot datubāzes daļas.

89.     Tas, ka Direktīvas mērķis ir arī aizliegt iespējamus tiesību aizskārumus, kas veikti, izdarot datubāzes izmaiņas saturā, izriet no trīsdesmit astotā apsvēruma, kurā ir norādīts uz šo risku un autortiesību aizsardzības nepietiekamību.

90.     Direktīvas mērķis ir jaunas tiesības radīšana, ko nevar noliegt pat atsaucoties uz četrdesmit sesto apsvērumu, kas attiecas uz citu aspektu.

91.     Pat četrdesmit piektais apsvērums, saskaņā ar kuru autortiesību aizsardzība nav attiecināma uz faktiem vai datiem, nepamato papildu kritērija vajadzību. Tas, protams, nenozīmē, ka aizsardzība attiektos uz pašiem datiem vai atsevišķiem datiem. Aizsardzības objekts ir un paliek datubāze.

92.     Tādējādi ir jāsecina, ka sākotnējās datubāzes sakārtojumam identisks sistemātisks vai metodisks sakārtojums nav kritērijs, lai konstatētu ar datubāzi veikto darbību likumību. Tādējādi uzskats, ka Direktīva neaizsargā datus, kas ir izmainīti vai citādi sakārtoti, ir pamatā kļūdains.

b)     Jēdziens “datubāzes būtiska daļa” Direktīvas 7. panta 1. punkta izpratnē

93.     Šajos prejudiciālajos jautājumos tiek lūgts interpretēt jēdzienu “datubāzes būtiska daļa” Direktīvas 7. panta 1. punkta izpratnē. Atšķirībā no citiem pamatjēdzieniem Direktīvā nav to juridiskās definīcijas. Tā ir svītrota likumdošanas gaitā, konkrēti, Padomes Vienotās nostājas posmā.

94.     Direktīvas 7. panta 1. punktā ir paredzētas divas alternatīvas. Kā izriet no formulējuma, daļa var būt būtiska kvantitatīvā vai kvalitatīvā aspektā. Kopienas likumdevēja izvēlētais formulējums ir jāinterpretē tādējādi, ka daļa var būt būtiska arī pat tad, ja tā nav būtiska kvantitatīvā ziņā, bet ir būtiska kvalitatīvā ziņā. Tādējādi ir jānoraida arguments, saskaņā ar kuru vienmēr būtu jābūt kādam kvantitatīvam minimumam.

95.     Kvantitatīvajai alternatīvai ir vajadzīgs, lai tiktu noteikts, cik lielu datubāzes daļu skar aizliegtās darbības. Šai sakarā rodas jautājums par to, vai tas ir jānosaka relatīvā vai absolūtā izteiksmē. Proti, vai attiecīgais apjoms būtu jāsalīdzina ar visu datubāzes saturu kopumā  (44) , vai skartā daļa būtu jāvērtē pati par sevi.

96.     Šai sakarā būtu jāievēro, ka relatīvs novērtējums nostādītu neizdevīgā stāvoklī lielu datubāzu veidotājus  (45) , tā kā lielāka kopapjoma gadījumā skartā daļa ir mazāk būtiska. Tomēr šādā gadījumā izlīdzinājumu varētu panākt, vienlaikus veicot kvalitatīvu novērtējumu, saskaņā ar kuru neliela skartā daļa tomēr varētu tikt uzskatīta par būtisku kvalitatīvā ziņā. Tamlīdzīgi varētu būt iespējams apvienot abus kvantitatīvos risinājumus. Tādējādi pat apjoma ziņā salīdzinoši maza daļa varētu tikt atzīta par būtisku sakarā ar tās absolūto apjomu.

97.     Turklāt rodas jautājums, vai kvantitatīvais novērtējums var tikt apvienots ar kvalitatīvo. Tas, protams, rodas vienīgi gadījumos, ja vispār ir iespējams veikt novērtējumu kvalitatīvā ziņā. Tādā gadījumā nekas neliedz skartās daļas novērtēt ar abām metodēm.

98.     Veicot kvalitatīvo novērtējumu, noteikti ir jāņem vērā tehniskā un saimnieciskā vērtība  (46) . Tādējādi to var attiecināt arī uz daļu, kura, nebūdama liela apjoma ziņā, ir vērtīga. Sporta pasākumu programmu vērtīgās īpašības varētu būt, piemēram, to pilnīgums un precizitāte.

99.     Skartās daļas saimnieciskā vērtība parasti tiek noteikta, ņemot vērā pieprasījuma samazināšanos  (47) sakarā ar to, ka skartā daļa netiek iegūta vai atkārtoti izmantota tirgus apstākļos, bet gan kā citādi. Skarto daļu un tās saimniecisko vērtību var novērtēt arī no tiesību aizskārēja viedokļa, proti, ko ieguvēja vai atkārtotu izmantošanu veicošā persona ir ietaupījusi.

100.   Ņemot vērā no Direktīvas 7. panta izrietošo ieguldījuma aizsardzības mērķi, būtiskuma noteikšanā vienmēr ņem vērā veidotāja veikto ieguldījumu  (48) . Kā izriet no četrdesmit otrā apsvēruma, iegūšanas un atkārtotas izmantošanas aizliegums ir paredzēts, lai novērstu ieguldījumu apdraudējumu  (49) .

101.   Tādējādi datubāzes skartās daļas vērtības noteikšanā var ņemt vērā arī ieguldījumus, jo īpaši iegūšanas izmaksas  (50) .

102.   Direktīvā nav noteiktas būtiskuma robežas. Saskaņā ar doktrīnā atrodamo vienprātīgo interpretāciju Kopienas likumdevējs šādu norobežošanu ir apzināti atstājis tiesu judikatūras ziņā  (51) .

103.   Tomēr būtiskuma noteikšanā nevar vadīties no tā, vai ir nodarīts nozīmīgs kaitējums  (52) . Iepriekš minētā norāde četrdesmit otrajā apsvērumā nevar būt pietiekama, lai noteiktu tik augstu aizsardzības robežu. Turklāt strīdīgs ir jautājums par to, vai “nozīmīgs kaitējums” vispār var būt izmantots kā kritērijs, lai noteiktu būtiskumu, jo saskaņā ar četrdesmit otrā apsvēruma interpretāciju “nozīmīgs kaitējums” var tikt uzskatīts par papildu nosacījumu katrā gadījumā, kad tiek skarta būtiska daļa, proti, gadījumos, kad būtiskums ir jau ticis konstatēts. Pat astotajā apsvērumā minētās nesankcionētu darbību sekas, proti, “nopietnas ekonomiskas un tehniskas sekas”, nevar attaisnot tik stingru novērtējumu saistībā ar kaitējumu. Abu apsvērumu uzdevums drīzāk ir uzsvērt datubāzu aizsardzības vajadzību no saimnieciskā viedokļa.

104.   Attiecībā uz datubāzes skarto daļu noteikšanu netiek apstrīdēts tas, ka darbības tiek veiktas katru nedēļu. Šai sakarā rodas jautājums, vai, izmantojot relatīvo metodi, skartās daļas būtu jāsalīdzina ar datubāzes kopumu vai tās kopumu attiecīgajā nedēļā. Visbeidzot, būtu iespējams apvienot visas spēļu sezonā katru nedēļu skartās daļas un tādējādi iegūto apjomu salīdzināt ar datubāzi kopumā.

105.   Tādējādi sui generis tiesību aizsardzības mērķim pielāgota interpretācija nozīmē vienīgi skartās daļas salīdzinājumu ar kopumu vienā laikposmā. Šādu salīdzinājumu var veikt par nedēļām vai spēļu sezonu. Ja ir skartas vairāk nekā puse spēļu, skarto daļu var atzīt par būtisku jebkurā gadījumā. Tomēr arī, ja skarto spēļu skaits ir mazāks nekā puse no visu spēļu kopskaita, tas var būt pietiekams, ja daļa ir lielāka atsevišķās spēļu kategorijās, piemēram, augstākajā līgā.

106.   Gadījumā, ja novērtējums tiek veikts absolūtā izteiksmē, skartās daļas būtu jāapkopo līdz brīdim, kamēr tiek sasniegta robeža, kad skartās daļas tiek atzītas par būtiskām. Tādējādi var noteikt laikposmu, kurā būtiskās daļas var tikt atzītas par skartām.

2.     Aizliegumi attiecībā uz datubāzes satura būtisku daļu (otrais prejudiciālais jautājums un trešā prejudiciālā jautājuma pirmā daļa)

107.   Direktīvas 7. panta 1. punktā paredzētās veidotāja tiesības aizliegt zināmas darbības ietver iegūšanas un atkārtotas izmantošanas aizliegumu. Tādēļ virknē apsvērumu  (53) šīs darbības tiek aprakstītas kā “nesankcionētas”.

108.   Turpinājumā interpretēšu jēdzienus “iegūšana” un “atkārtota izmantošana”. Šai sakarā ir jāaplūko Direktīvas 7. panta 2. punktā ietvertās juridiskās definīcijas. Arī šeit ir jāatceras, ka Direktīvas mērķis ir ieviest jaunas tiesības. Tas ir jāņem vērā abu terminu interpretācijā.

109.   Attiecībā uz abām aizliegtajām darbībām nedz datubāzes satura izmantotāja mērķis, nedz nolūks nav būtisks. Tādējādi tam, vai izmantošana tiek veikta komerciāliem mērķiem, nav izšķirošas nozīmes. Noteicoši ir tikai abās juridiskajās definīcijās minētie pamatelementi.

110.   Atšķirībā no 7. panta 5. punktā noteiktā abas aizliegtās darbības tiek aptvertas ne tikai gadījumā, ja tās ir veiktas atkārtoti un sistemātiski. Tā kā saskaņā ar 1. punktu aizliegtajām darbībām ir jāskar datubāzes satura būtiskas daļas, Kopienas likumdevējs šādām darbībām ir izvirzījis mazāk stingrus nosacījumus nekā tām, kas skar 5. punktā minētās nebūtiskās daļas.

111.   Šajā sakarā ir jānorāda uz kļūdu Direktīvas uzbūvē  (54) . Attiekdamās arī uz kopumu vai būtisku daļu, 7. panta 2. punkta juridiskā definīcija nevajadzīgi dublē jau 1. punktā izvirzīto nosacījumu. Direktīvas 7. panta 2. punktā ietvertā juridiskā definīcija saistībā ar 7. panta 5. punktu pat rada pretrunu. Jo 5. punktā ir aizliegta nebūtisku daļu iegūšana un atkārtota izmantošana. Iegūšanu un atkārtotu izmantošanu interpretējot vienīgi saskaņā ar 7. panta 2. punktā ietverto juridisko definīciju, var nonākt pie dīvaina secinājuma, ka zināmas darbības ar nebūtiskām daļām 7. panta 5. punktā tiek aizliegtas vienīgi gadījumā, ja šādas darbības skar kopumu vai būtiskas daļas.

112.   Vairāki ieinteresētie lietas dalībnieki turklāt atsaucās uz konkurences aspektu. Šī aspekta iztirzāšanā ir jāņem vērā, ka Direktīvas galīgajā redakcijā nav ietverti Komisijas sākotnēji paredzētie noteikumi par obligāto licenču izplatīšanu.

113.   Tie, kas iebilst pret datubāzes veidotāja plašu aizsardzību, ir nobažījušies par to, ka plaša aizsardzība radītu monopolu rašanās draudus, jo īpaši attiecībā uz līdz šim brīvi pieejamiem datiem; tādējādi, piemēram, tirgū dominējošā stāvoklī esošs veidotājs varētu šādu stāvokli ļaunprātīgi izmantot. Šai sakarā ir jāatceras, ka Direktīva neizslēdz nedz primāro, nedz sekundāro tiesību aktu konkurences noteikumu piemērošanu. Datubāzu veidotāju konkurenci ierobežojošas darbības paliek šo normu priekšmets. Tas izriet gan no Direktīvas četrdesmit septītā apsvēruma, gan no 16. panta 3. punkta, saskaņā ar kuriem Komisija nosaka, vai sui generis tiesību piemērošanas rezultātā ir notikusi dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana vai citas brīvu konkurenci ierobežojošas darbības.

114.   Šajā tiesvedībā tiek izskatīts arī jautājums par brīvi pieejamu datu tiesisko regulējumu. Šajā sakarā tiesvedībā apsvērumus iesniegušās valdības pauda viedokli, ka ar Direktīvu netiekot aizsargāti vispārpieejami dati.

115.   Šajā sakarā, pirmkārt, ir jāuzsver, ka aizsardzība attiecas vienīgi uz datubāzes saturu un nevis datiem. Bažas par to, ka aizsardzība varētu attiekties arī uz datubāzē esošo informāciju, var atspēkot, Direktīvu šajā ziņā interpretējot sašaurināti, kā tas šeit tiek piedāvāts. Otrkārt, vajadzības gadījumā ir obligāti jāpiemēro valsts vai Kopienu konkurences tiesību akti.

116.   Attiecībā uz datu lietotājam nezināmu datubāzes saturā ietilpstošu datu aizsardzību ir jānorāda, ka Direktīvā tiek aizliegtas tikai konkrētas darbības, proti, iegūšana un atkārtota izmantošana.

117.   Lai gan Direktīvā noteiktais iegūšanas aizliegums ir pamatots uz pieņēmumu, ka datubāze ir zināma, tas tā var arī nebūt atkārtotas izmantošanas gadījumā. Šī problemātika tiks iztirzāta turpinājumā saistībā ar atkārtotu izmantošanu.

a)     Jēdziens “iegūšana” Direktīvas 7. panta izpratnē

118.   Jēdziens “iegūšana” Direktīvas 7. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē saskaņā ar 7. panta 2. punkta a) apakšpunktā ietverto juridisko definīciju.

119.   Pirmais elements ir datubāzes satura pārvietošana uz citu datu nesēju, kas var būt gan pastāvīga, gan īslaicīga. No formulējuma “jebkādiem paņēmieniem un jebkurā formā” jāsecina, ka Kopienas likumdevējs jēdzienam “iegūšana” ir piešķīris plašu nozīmi.

120.   Tādējādi tiek ietverta nevien pārvietošana uz tā paša veida datu nesēju  (55) , bet arī uz cita veida datu nesēju  (56) . Termins “iegūšana” aptver pat vienkāršu izdrukāšanu.

121.   Turklāt, lai aizliegums būtu spēkā, ar “iegūšanu”, protams, nav jāsaprot, ka iegūtas daļas tādējādi vairs nav datubāzes sastāvā. Tomēr “iegūšana” nav interpretējama arī tik plaši, ka tā aptvertu netiešu pārvietošanu. Gluži pretēji, ir vajadzīgs, lai pārvietošana uz citu datu nesēju būtu veikta tieši. Atšķirībā no “atkārtotas izmantošanas”, tā var arī neietvert publiskuma aspektu. Pietiek ar to, ka pārvietošana ir veikta privātā kārtā.

122.   Attiecībā uz otro elementu, proti, skarto datubāzes priekšmetu (“kopumu vai būtisku daļu”), var vadīties no apsvērumiem, kas izteikti attiecībā uz to būtiskumu.

123.   Iepriekš minēto kritēriju piemērošana konkrētiem pamata prāvas lietas apstākļiem ir valsts tiesas pienākums.

b)     Jēdziens “atkārtota izmantošana” Direktīvas 7. panta izpratnē

124.   No Direktīvas 7. panta 2. punkta b) apakšpunktā esošās juridiskās definīcijas izriet, ka atkārtota izmantošana ietver brīvas piekļuves nodrošināšanu.

125.   Mērķtiecīgi lietodams jēdzienu “atkārtota izmantošana” un nevis “atkārtota lietošana”, Kopienas likumdevējs vēlējās skaidri norādīt uz to, ka aizsardzība ir attiecināma arī uz nekomerciālu lietotāju darbībām.

126.   Juridiskajā definīcijā veiktais “atkārtotas izmantošanas” veidu uzskaitījums, kā, piemēram, “izplatot tās eksemplārus”, “iznomājot” un “pārraidot tiešsaistē”, ir jāsaprot vienīgi kā paskaidrojošs piemērs, kā tas izriet no piebildes “citas pārraides formas”.

127.   Jēdziens “nodrošinātu [..] piekļuvi” šaubu gadījumā ir jāinterpretē paplašināti  (57) , kā izriet no 7. panta 2. punkta b) apakšpunktā ietvertās piebildes “jebkādā formā”. Savukārt idejas  (58) vai informācijas meklēšana, izmantojot datubāzi,  (59) netiek ietvertas.

128.   Vairāki ieinteresētie lietas dalībnieki atsaucās uz to, ka dati esot bijuši vispārpieejami. Šo faktu konstatēt, izvērtējot lietas faktiskos apstākļus, ir valsts tiesas uzdevums.

129.   Tomēr, pat ja valsts tiesa konstatētu, ka dati ir vispārpieejami, tas nenozīmē, ka vispārpieejamus datus ietverošas datubāzes daļas nav aizsargājamas.

130.   Direktīvas 7. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir ietverti arī noteikumi par aizsardzības tiesību izbeigšanos. Tā tiek pakārtota noteiktiem nosacījumiem. Viens no šiem nosacījumiem ir “pirmā [..] eksemplāra pārdošana”. No tā ir jāsecina, ka tiesības izbeidzas vienīgi attiecībā uz šādām ķermeniskām lietām. Gadījumā, ja atkārtota izmantošana notiek kā citādi, nevis kopējot, tiesības neizbeidzas. Attiecībā uz tiešsaistes pārraidīšanu tas ir skaidri noteikts arī četrdesmit trešajā apsvērumā. Tādējādi sui generis tiesības neattiecas vienīgi uz pirmo “brīvas piekļuves nodrošināšanu”.

131.   Tā kā Direktīvā nav minēts pirmajai “brīvas piekļuves nodrošināšanai” turpmāko darbību skaits, šādam skaitam nevar būt nozīmes. Tādējādi datubāzes satura būtiskas daļas aizskāruma gadījumā tā tiek aizsargāta pat tad, ja tā ir iegūta no cita avota, piemēram, drukas ierīces vai interneta, un nevis pašas datubāzes. Atšķirībā no iegūšanas “atkārtota izmantošana” aptver arī datubāzes iegūšanu netiešā veidā. Tādēļ noteicošais elements “pārvietošana” ir jāinterpretē paplašināti  (60) .

132.   Iepriekš minēto kritēriju piemērošana konkrētiem pamata prāvas lietas apstākļiem ir valsts tiesas uzdevums.

3.     Aizliegumi attiecībā uz datubāzes satura nebūtiskām daļām (otrais prejudiciālais jautājums un trešā prejudiciālā jautājuma pirmā daļa)

133.   Kā jau tika norādīts, Direktīvas 7. panta 5. punktā ir noteikts aizliegums iegūt un/vai atkārtoti izmantot datubāzes satura nebūtiskas daļas. Šī norma atšķiras no 7. panta 1. punkta, pirmkārt, tādā ziņā, ka iegūšana un/vai atkārtota izmantošana netiek aizliegta kā tāda, bet tikai noteiktos apstākļos. Nosacījums ir “atkārtota un sistemātiska” darbība. Otrkārt, 5. punktā noteiktais aizliegums no 1. punktā noteiktā atšķiras priekšmeta ziņā. Šis aizliegums attiecas pat uz nebūtiskām daļām. Treškārt, lai izlīdzinātu šo ar 1. punktā izvirzīto nosacījumu attiecībā uz skarto daļu, 5. punktā tiek paredzēts nosacījums, ka aizliegto darbību rezultātā ir jāiestājas konkrētām sekām. Šajā sakarā 5. punktā ir paredzētas divas alternatīvas: aizliegtajām darbībām ir jābūt tādām, kas traucē normālu šīs datubāzes izmantošanu vai nepamatoti apdraud šīs datubāzes veidotāja likumīgās intereses.

134.   Noteikums par saikni starp darbību un tās sekām ir jāsaprot tādējādi, ka katrai atsevišķajai darbībai var nebūt neviena no abām sekām, bet darbību kopuma rezultātā ir jāiestājas kādām no abām aizliegtajām sekām  (61) . Direktīvas 7. panta 5. punkta, kā arī 1. punkta mērķis ir ieguldījumu amortizācijas interešu aizsardzība.

135.   Tomēr 7. panta interpretācijā saskaramies ar vispārīgu problēmu, ka Direktīvas formulējums galīgajā redakcijā vācu valodā ir vājāks nekā Kopējā nostājā esošais. Tādējādi pietiek ar to, ka darbība ir “saistīta ar” (“hinausläuft”) kādām minētajām darbībām un nevis “sakrīt” (“gleichkommt”) ar tām. Formulējums citu valodu redakcijās ir tiešāks un būtībā attiecas uz iegūšanu un/vai atkārtotu izmantošanu, kas traucē normālai izmantošanai vai nepamatoti apdraud intereses, vai ir saistītas ar traucējošām vai apdraudošām darbībām.

136.   Šajā sakarā būtu jāņem vērā attiecīgās starptautisko tiesību normas. Abas Direktīvas 7. panta 5. punktā paredzētās darbības ir pārņemtas no grozītās Bernes Konvencijas 9. panta 2. punkta un, proti, balstās uz tajā ietvertās trīspakāpju pārbaudes pirmajiem diviem elementiem. Tomēr tas nenozīmē, ka abas normas būtu jāinterpretē vienādi.

137.   Pirmkārt, grozītās Bernes Konvencijas 9. pantam ir cits mērķis. Šī norma piešķir Konvencijas līgumslēdzējām pusēm tiesības atkāpties no aizsardzības noteikuma, ievērojot trīspakāpju nosacījumus. Šāda veida konstrukcija, proti, dalībvalstu iespējai noteikt izņēmumus, ir paredzēta Direktīvas 9. pantā.

138.   Otrkārt, grozītās Bernes Konvencijas 9. pants atšķiras tādējādi, ka “normālas izmantošanas traucējums” un “nepamatots apdraudējums” tajā ir paredzētas nevis kā alternatīvas, bet gan kā divi nosacījumi no triju nosacījumu kopuma  (62) .

139.   Citas Direktīvas 7. panta 5. punktam līdzīgas starptautisko tiesību normas ir atrodamas TRIPS līguma 13. pantā un atsevišķos WIPO līgumos. Tomēr, tā kā pēdējie no iepriekš minētajiem ir pieņemti pēc Direktīvas, no tiem nevar vadīties.

140.   Attiecībā uz TRIPS līguma 13. panta interpretāciju var veikt tādas pašas atrunas kā attiecībā uz grozīto Bernes Konvenciju, jo gan 13. pants, gan grozītās Bernes Konvencijas 9. pants nosaka dalībvalstu izņēmuma tiesībām noteiktās robežas un izņēmumus. Tomēr atšķirībā no grozītās Bernes Konvencijas 9. panta abas sekas, proti, “normālas izmantošanas traucējums” un “nepamatots apdraudējums” ir paredzētas kā alternatīvas gluži tāpat kā Direktīvā.

141.   No šiem apsvērumiem izriet, ka iepriekš minēto starptautisko tiesību normu interpretāciju nevar attiecināt uz Direktīvas 7. panta 5. punktu.

142.   Saskaņā ar Direktīvu aizliegtajām iegūšanas un atkārtotas izmantošanas darbībām un tajā noteiktajām šādu darbību sekām kopīgs ir tas, ka darbību mērķim nav izšķirošas nozīmes. Direktīvas 7. panta 5. punkts nevar tikt tā interpretēts, jo tajā nav ietverta norāde uz mērķi. Ja Kopienas likumdevējs būtu vēlējies, lai mērķis tiktu ņemts vērā, tas Direktīvas 7. pantā būtu izmantojis Direktīvas 9. panta b) apakšpunktā esošajam līdzīgu formulējumu.

a)     “Atkārtota un sistemātiska iegūšana un/vai atkārtota izmantošana”

143.   “Atkārtotu un sistemātisku” darbību esamības nosacījums ir paredzēts, lai novērstu aizsardzības tiesību apiešanu, veicot virkni secīgu darbību, no kurām katra skartu tikai nebūtisku daļu  (63) .

144.   Taču nav skaidrs, vai abi Direktīvas 7. panta 5. punktā paredzētie nosacījumi ir alternatīvi vai kumulatīvi. Interpretācijā, pirmkārt, būtu jāņem vērā normas formulējums. Tomēr tādējādi nevar izdarīt viennozīmīgu secinājumu. Dažu valodu redakcijās abi nosacījumi tiek saistīti ar “un”  (64) , savukārt, citās ar “vai”  (65) . Tomēr vairākums redakciju dažādās valodās, kā arī Direktīvas mērķis norāda uz to, ka abi nosacījumi ir kumulatīvi nosacījumi  (66) . Tādējādi nav ietverta datubāzes satura nebūtiskas daļas iegūšana, kas veikta atkārtoti, bet nesistemātiski.

145.   Par atkārtotām un sistemātiskām ir atzīstamas darbības, kas veiktas ar regulāriem starplaikiem, piemēram, reizi nedēļā vai mēnesī. Ja intervāls ir īsāks, un skartā daļa ir maza, darbība būtu jāveic biežāk, lai kopumā skartā daļa atbilstu kādam no diviem Direktīvas 7. panta 5. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

b)     Jēdziens “normāla izmantošana” Direktīvas 7. panta 5. punkta izpratnē

146.   Jēdziens “normāla izmantošana” Direktīvas 7. panta 5. punkta izpratnē ir jāinterpretē, ņemot vērā šīs aizsardzības klauzulas mērķi. Tas skaidri izriet jo īpaši no Direktīvas ievaddaļas. Četrdesmit otrajā apsvērumā zināmu darbību aizliegums tiek pamatots ar vajadzību aizsargāt ieguldījumus. Direktīvas nodrošinātās aizsardzības mērķis ir skaidri noteikts četrdesmit astotajā apsvērumā, proti, lai: “garantētu datubāzes veidotāju atalgojumu”.

147.   Tas norāda uz jēdziena “normāla izmantošana” paplašinātu interpretāciju. Tādējādi “traucē [..] izmantošanai” ir jāsaprot ne vien tehniskā izpratnē kā ietekme uz attiecīgās datubāzes izmantojamību. Direktīvas 7. panta 5. punkts drīzāk attiecas uz tīri saimnieciska rakstura sekām, kas iestājas datubāzes veidotājam. Runa ir par tās saimniecisku izmantošanu normālos apstākļos  (67) .

148.   Tādējādi Direktīvas 7. panta 5. punkts attiecas ne tikai uz darbībām, kuru rezultātā tiek radīta konkurējoša prece, kas tādējādi traucē datubāzes veidotājam to izmantot  (68) .

149.   Atsevišķos gadījumos 7. panta 5. punkts var aptvert arī izmantošanu potenciālos, proti, datubāzes veidotāja līdz šim neapgūtos tirgos. Tādējādi ir pietiekami, piemēram, ja persona, kas iegūst vai atkārtoti izmanto datus, datubāzes veidotājam nemaksā lietošanas maksu. Šādu darbību pieļaušanas rezultātā citas personas tiktu mudinātas iegūt vai atkārtoti izmantot datubāzes saturu, nemaksājot lietošanas maksu  (69) . Šāda iespēja datubāzi izmantot bez maksas nozīmīgi ietekmētu licenču vērtību. Tā rezultātā mazinātos ieņēmumi.

150.   Noteikums ir attiecināms nevien gadījumos, kad datubāzes veidotājs vēlas izmantot tās saturu tāpat kā persona, kas to iegūst vai atkārtoti izmanto. Izšķirošas nozīmes nav arī tam, ka datubāzes veidotājs nevar iegūt vai atkārtoti izmantot tās saturu tāpat kā persona, kas to iegūst vai atkārtoti izmanto, sakarā ar likumā noteiktu aizliegumu.

151.   Visbeidzot, “traucē [..] izmantošanai” nevar interpretēt tik šauri, ka aizliegums darbotos tikai attiecībā uz padarīšanu par pilnīgi neizmantojamu. Kā izriet no redakcijām visās valodās, izņemot vācu valodas redakciju, aizliegums ir piemērojams līdz ar brīdi, kad tiek konstatēts jebkāds izmantošanas traucējums, proti, pat gadījumā, ja nelabvēlīgās sekas ir nelielas. Šeit ir noteikta robeža, virs kuras var tikt pieņemts, ka datubāzes veidotājam ir nodarīts kaitējums un tādējādi iestājas aizliegums.

152.   Kā norādījušas daži lietas dalībnieki, valsts tiesas uzdevums ir, balstoties uz iepriekš minētajiem kritērijiem, tiesvedībā izvērtēt konkrētās darbības un to ietekmi uz konkrēto datubāzi.

c)     Jēdziens “nepamatots apdraudējums” Direktīvas 7. panta 5. punkta izpratnē

153.   Lai interpretētu jēdzienu “nepamatots apdraudējums” Direktīvas 7. panta 5. punkta izpratnē, pirmkārt, ir jāatgādina, ka jau grozītās Bernes Konvencijas sakarā tika diskutēts jautājumā par to, vai šāds nekonkrēts juridisks jēdziens ir vispār izmantojams. Turklāt jēdziena “nepamatots apdraudējums” interpretēšanai ir svarīgi konstatēt arī atšķirību no “normālas izmantošanas”.

154.   Aizsardzības apjoma ziņā aplūkojamā norma attiecībā uz “nepamatotu apdraudējumu” izvirza mazākas prasības nekā attiecībā uz “normālu izmantošanu”, tā kā pirmajā gadījumā tiek aizsargātas “likumīgas intereses”. Tādējādi aizsardzība neaprobežojas ar tiesisko stāvokli, bet aptver intereses, proti, “likumīgas” un nevien tiesiskas intereses.

155.   Lai to izlīdzinātu, 7. panta 5. punktā ir noteiktas stingrākas prasības attiecībā uz nesankcionēto darbību sekām. Tām ir jārada “nepamatots apdraudējums” un nevis apdraudējums kā tāds. Tomēr vārds “nepamatots” nav interpretējams pārāk stingri. Pretējā gadījumā Kopienas likumdevējs arī šajā gadījumā būtu norādījis uz kaitējuma vai pat nozīmīga kaitējuma nodarīšanu veidotājam.

156.   Saskaņā ar interpretāciju, kas izriet no redakcijām citās valodās, izņemot vācu valodu, darbībām ir jāapdraud intereses noteiktā apmērā. Šai sakarā Direktīvā uzmanība tiek pievērsta kaitējumam, kas nodarīts datubāzes veidotājam. Pamata prāvā ir ļoti skaidri redzams, ka veidotāja tiesību aizsardzība skar citu personu saimnieciskās intereses. Tomēr tas nenozīmē, ka Direktīvas 7. panta 5. punkta interpretācijā būtiska nozīme varētu būt sui generis tiesību ietekmei uz citu personu interesēm vai kādu iespējamu “apdraudējumu” attiecīgajai dalībvalstij, kas varētu iestāties sakarā ar to, ka tiek skarti nodokļu ieņēmumi. Direktīvas mērķis ir novērst kaitējuma nodarīšanu datubāzu veidotājiem. Šis mērķis atšķirībā no citām sekām ir skaidri noteikts Direktīvā.

157.   Pamata intereses Direktīvas 7. panta 5. punkta izpratnē ir veidotāja ieguldījums un tā amortizācija. Tādējādi arī šajā ziņā izvērtējums ir balstāms uz datubāzes satura saimniecisko vērtību. Uzmanība ir jāpievērš ietekmei uz datubāzes veidotāja esošajiem vai gaidāmajiem ieņēmumiem  (70) .

158.   Aizsardzības apjoma noteikšanā var vadīties pēc “normālas izmantošanas” aspekta. Pat šo jēdzienu interpretējot sašaurināti, proti, tādējādi, ka tas neietvertu potenciālo tirgu aizsardzību, piemēram, datubāzes satura jaunu izmantojumu gadījumā  (71) , ietekme uz potenciālajiem tirgiem ir jākonstatē vismaz tādēļ, lai konstatētu likumīgās intereses. Atbilde uz jautājumu par to, vai šāds apdraudējums ir nepamatots, būs atkarīga no konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem. Tomēr tam, vai persona, kura iegūst vai atkārtoti izmanto datus, ir datubāzes veidotāja konkurents, nav izšķirošas nozīmes.

159.   Arī šajā sakarā ir jāatceras, ka izmeklēt konkrētos faktiskos apstākļus un konstatēt to, vai tie ir uzskatāmi par tiesvedībā aplūkotās datubāzes veidotāja likumīgo interešu “nepamatotu apdraudējumu”, ir valsts tiesas uzdevums.

D – Datubāzes satura izmaiņas un aizsardzības laiks (trešā prejudiciālā jautājuma otrā daļa)

160.   Šajā tiesvedībā tiek izskatīts jautājums par to, vai tiesības attiecībā uz datubāzi tiek aizsargātas arī datubāzes satura izmaiņu gadījumā.

161.   Saskaņā ar Direktīvas 10. panta 3. punktu datubāzes izmaiņām − ievērojot zināmus nosacījumus − ir paredzēts savs aizsardzības laiks. Turpinājumā tiks iztirzāts viens no šiem nosacījumiem, proti, kritērijs “datubāzes satura būtiskas izmaiņas” un tā radītās sekas. Šajā tiesvedībā problemātika attiecībā uz “atkārtotu un sistemātisku iegūšanu un/vai atkārtotu izmantošanu” ir jāiztirzā Direktīvas 7. panta 5. punkta izpratnē.

162.   Šie prejudiciālie jautājumi pamatā attiecas uz pagarinātā aizsardzības laika objektu. Šajā sakarā ir jānoskaidro, vai būtisku izmaiņu rezultātā tiek radīta jauna datubāze. Ja tiek secināts, ka jaunā datubāze pastāv līdzās esošajai datubāzei, izšķiroša nozīme ir tam, uz kuru datubāzi ir attiecināmas aizliegtās darbības.

163.   Ņemot vērā dažādus sniegtos argumentus, vienlaikus ir jāiztirzā jautājums par to, vai saskaņā ar Direktīvas 10. panta 3. punkta interpretāciju tas attiecas vienīgi uz aizsardzības laiku un nevis aizsardzības objektu.

164.   No 10. panta. 3 punkta formulējuma, saskaņā ar kuru būtiskas izmaiņas zināmos apstākļos “piešķir datubāzei, kas radusies šī ieguldījuma rezultātā, jaunu aizsardzības laiku”, izriet, ka Kopienas likumdevējs ir balstījies uz pieņēmumu, ka šādu izmaiņu rezultātā ir radīta atsevišķa datubāze. Šādu secinājumu apstiprina redakcijas citās valodās.

165.   To nevar atspēkot, balstoties uz sistemātisku interpretāciju. Tā, piemēram, lai gan 10. panta virsraksts ir “Aizsardzības laiks”, tas nenozīmē, ka minētajā pantā tiek noteikts vienīgi laika termiņš un nevis arī aizsardzības objekts.

166.   Par to, ka zināmos apstākļos būtisku izmaiņu veikšanas rezultātā rodas jauna datubāze, liecina arī Kopienas viedoklis, kas sniegts, ņemot vērā WIPO  (72) .

167.   Tas, ka 10. panta 3. punktā paredzētais jaunais aizsardzības laiks var attiekties vienīgi uz konkrētu objektu, ir acīmredzami. No šīs normas pieņemšanas vēstures izriet, ka aizsardzība ir attiecināma uz jauna ieguldījuma rezultātu  (73) . Aizsardzības objekta aprobežošana ar rezultātā radīto datubāzi atbilst normas mērķim nodrošināt jaunu aizsardzības laiku  (74) .

168.   Šajā sakarā ir jāatceras, ka šajā tiesvedībā aplūkotā datubāze ir tā saucamā dinamiskā datubāze, proti, datubāze, kas tiek pastāvīgi atjaunota. Ir jāņem vērā, ka par izmaiņām Direktīvas 10. panta 3. punkta izpratnē ir jāuzskata ne vien svītrojumi un papildinājumi, bet, kā tas izriet no piecdesmit piektā apsvēruma, arī pārbaudes.

169.   Dinamisku datubāzu gadījumā ir raksturīgi, ka pastāv tikai viena, t.i., visaktualizētākā datubāze. Agrākās redakcijas “pazūd”. Tādējādi rodas jautājums par to, uz ko jaunais aizsardzības laiks ir attiecināms, proti, kas ir jaunais aizsardzības objekts.

170.   Jāņem vērā izmaiņu mērķis, proti, datubāzes atjaunošana. Tas nozīmē, ka jaunā ieguldījuma priekšmets ir visa datubāze. Tādējādi aizsardzības objekts vienmēr ir visjaunākā redakcija, proti, visa datubāze  (75) .

171.   Šādu interpretāciju pamato arī Direktīvas izstrādes vēsture. Lai gan sākotnējā priekšlikuma 9. pantā  (76) tika paredzēts datubāzes aizsardzības laika pagarinājums, savā pamatojumā šim priekšlikumam Komisija ir skaidri norādījusi uz datubāzes jauno “redakciju”  (77) . Attiecīgs skaidrojums par pastāvīgi atjaunojamām datubāzēm vēlāk tika iekļauts priekšlikumā ar izdarītajiem grozījumiem  (78) . 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā ietvertajā juridiskajā definīcijā ir skaidri norādīts uz dinamiskajām datubāzēm raksturīgo secīgo nelielu izmaiņu uzkrāšanos.

172.   Raugoties no šāda viedokļa, Direktīvas 10. panta 3. punktā ir paredzētas arī “turpinošās” sui generis tiesības.

173.   Visbeidzot, šeit piedāvātais risinājums attiecībā uz dinamiskajām datubāzēm balstās uz principu, ka aizsardzība ir vienmēr attiecināma uz rezultātu, proti, jauno un nevis veco datubāzi. Atšķirība no statiskajām datubāzēm ir vienīgi tāda, ka dinamisku datubāzu gadījumā agrākā datubāze beidz pastāvēt, jo tā nepārtraukti pārtop jaunā.

174.   Turklāt to, ka dinamiskas datubāzes gadījumā aizsardzības laiks ir attiecināms uz visu datubāzi un nevien tajā veiktajām izmaiņām, neņemot vērā jaunā ieguldījuma mērķi un priekšmetu, pamato apstāklis, ka novērtēt ir iespējams tikai visu datubāzi kopumā.

175.   Secināt, ka novērtējums veicams kopumā, liek arī ieguldījumu aizsardzības un ieguldījumu veicināšanas mērķis. Dinamisku datubāzu gadījumā šie mērķi var tikt sasniegti, ja tiek aizsargāti arī papildinājumi  (79) . Pretējā gadījumā ieguldījumi dinamiskās datubāzēs tiktu nostādīti neizdevīgā stāvoklī.

176.   Konkrēto datubāzes izmaiņu novērtējums pamata prāvā ir valsts tiesas uzdevums. Minētā novērtējuma gaitā valsts tiesai ir jāņem vērā, ka par būtiskām izmaiņām ir atzīstamas pat pietiekamā daudzumā esošas nebūtiskas izmaiņas. Kā izriet no Direktīvas piecdesmit ceturtā apsvēruma, pierādīt 10. panta 3. punktā minēto nosacījumu esamību ir jaunās datubāzes veidotāja pienākums.

177.   Valsts tiesai ir arī jānosaka, no kura brīža ir pārsniegta būtiskuma robeža. Šajā sakarā ir jākonstatē, vai jaunais ieguldījums ir būtisks. Daļas būtiskuma novērtējumā ir jāņem vērā Direktīvas 7. pantā izvirzītie nosacījumi. Ir jāņem vērā arī ieguldījumam izvirzītie nosacījumi. Tas ir jādara, pat neņemot vērā to, ka 10. panta 3. punktā ir skaidra norāde uz “jaunu ieguldījumu”, savukārt, 7. pants ir attiecināms uz sākotnējo ieguldījumu  (80) .

VII – Secinājumi

178.   Iesaku Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1.

Jēdziens “datubāze” Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 11. marta Direktīvas 96/9/EK par datubāzu tiesisko aizsardzību 1. panta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka to var attiecināt arī uz futbola čempionāta programmām.

2.

Direktīvas 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka arī futbola čempionāta programmu datubāze var būt aizsardzības objekts, ja tās satura iegūšanai, pārbaudei vai noformēšanai ir vajadzīgs kvalitatīvā un/vai kvantitatīvā aspektā būtisks ieguldījums. Tādas datubāzes veidotājam ir tiesības aizliegt attiecīgās datubāzes satura kopuma vai kvalitatīvā vai kvantitatīvā aspektā būtiskas daļas iegūšanu un/vai atkārtotu izmantošanu.

3.

Direktīvas 7. panta 5. punktā ir noteikts aizliegums atkārtoti un sistemātiski iegūt un/vai atkārtoti izmantot datubāzes satura nebūtiskas daļas, ja tas saistīts ar darbībām, kas traucē normālai šīs datubāzes izmantošanai vai nepamatoti apdraud šīs datubāzes veidotāja likumīgās intereses. Direktīvas 7. pants saistībā ar 10. panta 3. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka nav atļauta arī tādas datubāzes iegūšana un/vai atkārtota izmantošana, kuras saturs kvalitatīvā vai kvantitatīvā aspektā ir būtiski mainīts un kura tādējādi ir uzskatāma par kvalitatīvā vai kvantitatīvā ziņā būtiska jauna ieguldījuma rezultātu.

2 –

Oriģinālvaloda – vācu.

3 –

Tiesvedībā atrodas arī lietas, kurās šodien tāpat sniedzu secinājumus.

4 –

OV L 77, 20. lpp.

5 –

2003. gada 22. maija spriedums lietā C‑18/01 Korhonen Oy (Recueil, I‑5321. lpp., 19. punkts), 2002. gada 22. janvāra spriedums lietā C‑390/99 Canal Satélite (Recueil, I‑607. lpp., 18. punkts), un 2001. gada 13. marta spriedums lietā C‑379/98 PreussenElektra (Recueil, I‑2099. lpp., 38. punkts).

6 –

2003. gada 8. maija spriedumi lietā C‑268/01 Agrargenossenschaft Alkersleben (Recueil, I‑4353. lpp., 46. punkts), un iepriekš ceturtajā zemsvītras piezīmē citētajā lietā C‑379/98, 39. punkts.

7 –

2003. gada 11. septembra spriedums lietā C‑207/01 Altair Chimica SpA/ENEL Distribuzione SpA (Recueil, I‑8875. lpp., 24. punkts), un 1999. gada 21. septembra spriedums apvienotajās lietās no C‑115/97 līdz C‑117/97 Brentjens' (Recueil, I‑6025. lpp., 38. punkts).

8 –

Iepriekš sestajā zemsvītras piezīmē citētais 2003. gada 11. septembra spriedums lietā C‑207/01, 25. punkts; 1998. gada 30. aprīļa rīkojums apvienotajās lietās C‑128/97 un C‑137/97 Testa un Modesti (Recueil, I‑2181. lpp., 6. punkts), un 1999. gada 11. maija rīkojums lietā C‑325/98 Anssens (Recueil, I‑2969. lpp., 8. punkts).

9 –

2003. gada 21. janvāra spriedums lietā C‑318/00 Bacardi‑Martini SAS un Cellier des Dauphins (Recueil, I‑905. lpp., 44. punkts), un 2000. gada 28. jūnija rīkojums lietā C‑116/00 Laguillaumie (Recueil, I‑4979. lpp., 16. punkts).

10 –

2003. gada 16. janvāra spriedums lietā C‑439/01 Libor Cipra un Vlastimil Kvasnicka (Recueil, I‑745. lpp., 22. punkts), un 2002. gada 19. novembra spriedums lietā C‑304/00 Strawson un Gagg & Sons (Recueil, I‑10737. lpp., 57. un 58. punkts).

11 –

1979. gada 15. novembra spriedums lietā 36/79 Denkavit (Recueil, 3439. lpp., 12. punkts), 1999. gada 5. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑175/98 un C‑177/98 Lirussi un Bizzaro (Recueil, I‑6881. lpp., 37. punkts), 2000. gada 22. jūnija spriedums lietā C‑318/98 Fornasar u.c. (Recueil, I‑4785. lpp., 31. punkts), un 2003. gada 16. oktobra spriedums lietā C‑421/01 Traunfellner (Recueil, I‑11941. lpp., 21. punkts un turpm.).

12 –

Sal. ar 2003. gada 4. decembra spriedumu lietā C‑448/01 EVN (Recueil, I‑14527. lpp., 59. punkts).

13 –

OV 1994, L 336, 214. lpp.

14 –

Jens‑Lienhard Gaster. Der Rechtsschutz von Datenbanken. 1999, 58. un turpm. lpp.

15 –

Josef Krähn. Der Rechtsschutz von elektronischen Datenbanken, unter besonderer Berücksichtigung des sui‑generis‑Rechts. 2001, 7. lpp.

16 –

Matthias Leistner. The Legal Protection of Telephone Directories Relating to the New Database Maker’s Right.International Review of Industrial Property and Copyright Law 2000. 950. (956.) lpp.

17 –

Simon Chalton. The Copyright and Rights in Databases Regulations 1997: Some Outstanding Issues on Implementation of the Database Directive.E.I.P.R. 1998. 178. (179). lpp.

18 –

Matthias Leistner. Der Rechtsschutz von Datenbanken im deutschen und europäischen Recht. 2000, 53. un turpm. lpp.

19 –

Silke von Lewinski: Michel M. Walter (izd.). Europäisches Urheberrecht. 2001, 20. punkts par Datubāzu direktīvas 1. pantu.

20 –

Herman M. H. Speyart. De databank‑richtlijn en haar gevolgen voor Nederland. Informatierecht – AMI 1996. 151. (155.) lpp.

21 –

V. Lewinski (citēta 18. zemsvītras piezīmē), 6. punkts par 1. pantu.

22 –

V. Lewinski (citēta 18. zemsvītras piezīmē), 6. punkts par 1. pantu.

23 –

Malte Grützmacher. Urheber‑, Leistungs‑ und Sui‑generis‑Schutz von Datenbanken. 1999, 329. lpp.; Georgios Koumantos. Les bases de données dans la directive communautaire. Revue internationale du droit d’auteur 1997. 79. (117.) lpp. Savukārt citi par aizsardzības objektu uzskata ieguldījumus (piemēram, V. Lewinski (citēta 18. zemsvītras piezīmē), 3. punkts par 7. pantu, un doktrīna, kas citēta Grützmacher, 329. lpp., 14. zemsvītras piezīmē).

24 –

Padomes (EK) Vienotā nostāja Nr. 20/95, kas pieņemta 1995. gada 10. jūlijā, Nr. 14.

25 –

V. Lewinski (citēta 18. zemsvītras piezīmē), 9. punkts par 7. pantu.

26 –

Koumantos (citēts 22. zemsvītras piezīmē), 119. lpp.

27 –

V. Lewinski (citēta 18. zemsvītras piezīmē), 11. punkts par 7. pantu.

28 –

Krähn (citēts 14. zemsvītras piezīmē), 138. un turpm. lpp.; Leistner (citēts 15. zemsvītras piezīmē), 958. lpp.

29 –

Gunnar W. G. Karnell. The European Sui Generis Protection of Data Bases. Journal of the Copyright Society of the U.S.A. 2002, 994. lpp.

30 –

J. van Manen. Substantial investments: Allied and in friendship: for Teartse Schaper. 2002, 123. (125). lpp.

31 –

Sīkāk par to skat. P. Bernt Hugenholtz. De spin‑off theorie uitgesponnen. Tidschrift voor auteurs‑, media‑ & informatierecht 2002. 161. un turpm. lpp.

32 –

Giovanni Guglielmetti. La tutela delle banche dati con diritto sui generis nella direttiva 96/9/CE. Contratto e impresa. Europa, 1997, 177. (184). lpp.

33 –

Andrea Etienne Calame. Der rechtliche Schutz von Datenbanken unter besonderer Berücksichtigung des Rechts der Europäischen Gemeinschaften. 2002, 115. lpp., 554. zemsvītras piezīme.

34 –

Grützmacher (citēts 22. zemsvītras piezīmē), 330. un turpm. lpp.; Leistner (citēts 17. zemsvītras piezīmē), 152. lpp.

35 –

Leistner (citēts 17. zemsvītras piezīmē), 152. lpp.

36 –

Guglielmetti (citēts 31. zemsvītras piezīmē), 184. lpp; Karnell (citēts 28. zemsvītras piezīmē), 993. lpp.

37 –

Par pārstāvētajiem viedokļiem skat. Hugenholtz (citēts 30. zemsvītras piezīmē), 161. (164.) lpp. 19. zemsvītras piezīme).

38 –

V. Lewinski (citēta 18. zemsvītras piezīmē), 5. punkts par 7. pantu.

39 –

Calame (citēts 32. zemsvītras piezīmē), 116. lpp.

40 –

Vienotā nostāja (EK) Nr. 20/95 (citēta 23. zemsvītras piezīmē), Nr. 14.

41 –

Gaster (citēts 13. zemsvītras piezīmē), 492. punkts.

42 –

Oliver Hornung. Die EU‑Datenbank‑Richtlinie und ihre Umsetzung in das deutsche Recht. 1998, 116. un turpm. lpp.; Leistner (citēts 17. zemsvītras piezīmē), 180. lpp.; V. Lewinski (citēta 18. zemsvītras piezīmē), 16. punkts par 7. pantu.

43 –

Vienotā nostāja (EK) Nr. 20/95 (citēta 23. zemsvītras piezīmē), Nr. 14.

44 –

Skat. tostarp V. Lewinski (citēta 18. zemsvītras piezīmē), 15. punkts par 7. pantu.

45 –

Grützmacher (citēts 22. zemsvītras piezīmē), 340. lpp.

46 –

Gaster (citēts 13. zemsvītras piezīmē), 495. punkts; Grützmacher (citēts 22. zemsvītras piezīmē), 340; V. Lewinski (citēta 18. zemsvītras piezīmē), 15. punkts par 7. pantu.

47 –

Krähn (citēts 14. zemsvītras piezīmē), 162. lpp.

48 –

Sal. Guglielmetti (citēts 31. zemsvītras piezīmē), 186. lpp.; Krähn (citēts 14. zemsvītras piezīmē), 161. lpp.; Leistner (citēts 17. zemsvītras piezīmē), 172. lpp.

49 –

Saskaņā ar koncepciju pietiek vien ar teorētiska kaitējuma nodarīšanas iespēju, skat. Leistner (citēts 17. zemsvītras piezīmē), 173. lpp.; sal. Speyart (citēts 19. zemsvītras piezīmē), 171. (174.) lpp.

50 –

Carine Doutrelepont. Le nouveau droit exclusif du producteur de bases de données consacré par la directive européenne 96/6/CE du 11 Mars 1996: un droit sur l’information?:Mélanges en hommage à Michel Waelbroeck. 1999, 903. (913.) lpp.

51 –

Doutrelepont (citēta 49. zemsvītras piezīmē), 913. lpp.; Gaster (citēts 13. zemsvītras piezīmē), 496. punkts; Leistner (citēts 17. zemsvītras piezīmē), 171. lpp.; V. Lewinski (citēta 18. zemsvītras piezīmē), 15. punkts par 7. pantu.

52 –

Skat. turpretim Karnell (citēts 28. zemsvītras piezīmē), 1000. lpp.; Krähn (citēts 14. zemsvītras piezīmē), 163. lpp.

53 –

Skat., piem., astoto, četrdesmit pirmo, četrdesmit otro, četrdesmit piekto un četrdesmit sesto apsvērumu.

54 –

Skat. Koumantos (citēts 22. zemsvītras piezīmē), 121. lpp.

55 –

V. Lewinski (citēta 18. zemsvītras piezīmē), 19. punkts par 7. pantu.

56 –

Gaster (citēts 13. zemsvītras piezīmē), 512. punkts.

57 –

V. Lewinski (citēta 18. zemsvītras piezīmē), 27. punkts par 7. pantu.

58 –

V. Lewinski (citēta 18. zemsvītras piezīmē), 31. punkts par 7. pantu.

59 –

Grützmacher (citēts 22. zemsvītras piezīmē), 336. lpp.

60 –

V. Lewinski (citēta 18. zemsvītras piezīmē), 38. punkts par 7. pantu.

61 –

Leistner (citēts 17. zemsvītras piezīmē), 181. lpp.; V. Lewinski (citēta 18. zemsvītras piezīmē), 18. punkts par 7. pantu, 225. zemsvītras piezīme.

62 –

Sam Ricketson. The Berne Convention for the Protection of Literary and Artistic Works: 1886‑1986. 1987, 482. lpp.

63 –

Gaster (citēts 13. zemsvītras piezīmē), 558. punkts.

64 –

Vairums romāņu, kā arī vācu, angļu un grieķu valodas redakcijas.

65 –

Spāņu, zviedru un somu valodas redakcijā.

66 –

Leistner (citēts 17. zemsvītras piezīmē), 181. lpp.; V. Lewinski (citēta 18. zemsvītras piezīmē), 17. punkts par 7. pantu.

67 –

Tas arī atbilst PTO strīdu noregulēšanas institūcijas veiktajai TRIPS līguma 13. panta interpretācijai (2000. gada 27. jūlija WT/DS160/R, 6.183).

68 –

Leistner (citēts 17. zemsvītras piezīmē), 181. lpp.

69 –

Sal. ar 2000. gada 27. jūlija WT/DS160/R, 6.186.

70 –

Sal. ar 2000. gada 27. jūlija WT/DS160/R, 6.229.

71 –

Leistner (citēts 17. zemsvītras piezīmē), 182. lpp.

72 –

Autortiesību un saistīto tiesību pastāvīgā komisija (1998. gada 19. maijs), SCCR/1/INF/2.

73 –

Vienotā nostāja (EK) Nr. 20/95 (citēts 23. zemsvītras piezīmē), Nr. 14.

74 –

V. Lewinski (citēta 18. zemsvītras piezīmē), 5. punkts par 10. pantu.

75 –

Simon Chalton. The Effect of the E.C. Database Directive on United Kingdom Copyright Law in Relation to Databases: A Comparison of Features. E.I.P.R. 1997. 278. lpp. (284); Hornung (citēts 41. zemsvītras piezīmē), 173. un turpm. lpp.; Leistner (citēts 17. zemsvītras piezīmē), 209. lpp.; sal. ar St. Beutler. The Protection of multimedia products under international law. UFITA 1997. 5. (24.) lpp.; Guglielmetti (citēts 31. zemsvītras piezīmē), 192. lpp.; Speyart (citēts 19. zemsvītras piezīmē), 171. (173.). lpp.

76 –

KOM(92) 24 galīgais variants.

77 –

Priekšlikuma KOM(92) 24, Nr. 9.2 pamatojums.

78 –

KOM(93) 464 galīgais variants.

79 –

Grützmacher (citēts 22. zemsvītras piezīmē), 390. un turpm. lpp.

80 –

Sīkāk par to skat. Leistner (citēts 17. zemsvītras piezīmē), 207. un turpm. lpp.