PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
2008. gada 1. jūlijā (*)
Valsts atbalsts – Pasākumi, ko Vācijas iestādes veikušas par labu Deutsche Post AG – Lēmums, ar kuru atbalsts ir atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu un ar kuru ir likts to atgūt – Pakalpojums ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi – Kompensācija par papildu izmaksām, kas radušās, īstenojot tirdzniecības ar zaudējumiem politiku pasta sūtījumu piegādes no vienas vietas uz citu sektorā – Priekšrocības neesamība
Lieta T‑266/02
Deutsche Post AG, Bonna (Vācija), ko pārstāv J. Zēdemunds [J. Sedemund] un T. Libigs [T. Lübbig], advokāti,
prasītāja,
ko atbalsta
Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv V. D. Plesings [W.‑D. Plessing] un M. Lumma [M. Lumma], pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv F. Kreišics [V. Kreuschitz] un J. Flets [J. Flett], pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Bundesverband Internationaler Express- und Kurierdienste eV (BIEK), Frankfurte pie Mainas (Vācija), ko pārstāv F. Mickuss [F. Mitzkus], T. Vambahs [T. Wambach] un R. Vojteks [R. Wojtek], advokāti,
un
UPS Europe NV/SA, Brisele (Beļģija), ko sākotnēji pārstāvēja T. Oterfangers [T. Ottervanger] un A. Beilefelde [A. Bijleveld], pēc tam – T. Oterfangers, avocats,
personas, kas iestājušās lietā,
par lūgumu atcelt Komisijas 2002. gada 19. jūnija Lēmumu 2002/753/EK par pasākumiem, ko Vācijas Federatīvā Republika veikusi par labu Deutsche Post AG (OV L 247, 27. lpp.).
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger], tiesneši V. Tīli [V. Tiili] un J. Azizi [J. Azizi],
sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 13. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās Vācijas tiesību normas
1 Jānorāda uz galvenajām normām piecos Vācijas normatīvajos aktos par pasta pārvadājumiem, kas pieņemti no 1989. līdz 1998. gadam un kas ir aplūkojami šajā prāvā.
2 Pirmkārt, 1989. gada 8. jūnijā tika pieņemts Postverfassungsgesetz (likums par pasta organizāciju) (BGBl. 1989 I, 1026. lpp.; turpmāk tekstā – “PostVerfG”). Saskaņā ar PostVerfG 1. panta 2. punktu Vācijas pasta pārvalde – Deutsche Bundespost – tika sadalīta trīs atsevišķās juridiskās personās (Teilsondervermögen), proti, Deutsche Bundespost Postdienst (turpmāk tekstā – “DB‑Postdienst”), Deutsche Bundespost Telekom (turpmāk tekstā – “DB‑Telekom”) un Deutsche BundespostPostbank [turpmāk tekstā – “DB‑Postbank”]. Saskaņā ar PostVerfG 65. panta 2. punktu minētajām juridiskajām personām bija pienākums turpināt sniegt pakalpojumus, ko piedāvāja Deutsche Bundespost. Tādējādi DB‑Telekom pārņēma Deutsche Bundespost darbības telekomunikāciju jomā, bet DB‑Postdienst pārņēma Deutsche Bundespost darbības pasta nozarē.
3 Turklāt saskaņā ar PostVerfG 37. panta 3. punktu kādai no trim juridiskajām personām, kas izveidojušās, sadaloties Deutsche Bundespost, bija jāizmaksā finansiāla kompensācija, ja tā nespēja segt savus izdevumus pati no saviem ienākumiem. Turklāt saskaņā ar PostVerfG 63. panta 1. punktu, lai gan Deutsche Bundespost bija sadalīta, tai joprojām līdz 1995. gadam bija pienākums maksāt retrocesiju valstij atbilstoši tās ekspluatācijas ieņēmumu procentuālajai daļai.
4 Visbeidzot, konkrētāk attiecībā uz sabiedriskā pakalpojuma pienākumu, kas bija noteikts DB‑Postdienst, PostVerfG 25. panta 2. punktā būtībā bija paredzēts, ka Vācijas valdībai bija tiesības, pieņemot noteikumus, noteikt “infrastruktūras, kas uzņēmumiem jānodrošina (obligātie pakalpojumi) īpašās sabiedrības interesēs, it īpaši lai nodrošinātu sabiedrisko pakalpojumu”, kā arī “noteikt galvenās obligāto pakalpojumu struktūras un cenu noteikšanas noteikumus”.
5 Otrkārt, 1989. gada 8. jūlijā tika pieņemts Gesetz über das Postwesen (likums par pastu) (BGBl. 1989 I, 1449. lpp.). Saskaņā ar Gesetz über das Postwesen 2. panta 1. punktu DB‑Postdienst piederēja monopols kurjerpasta pārvadājumu sektorā.
6 Treškārt, 1994. gada 12. janvārī tika pieņemti Postdienst-Pflichtleistungsverordnung (noteikumi par obligātajiem pakalpojumiem) (BGBl. 1994 I, 86. lpp.; turpmāk tekstā – “PPfLV”). Saskaņā ar PPfLV 1. panta 1. punktu DB‑Postdienst savi “obligātie pakalpojumi” bija jāsniedz visā teritorijā atbilstoši principam par vienotu cenu visā valsts teritorijā. Konkrētāk runājot par pasta sūtījumu pārvadājumiem, PPfLV 2. panta 1. punktā bija paredzēts, ka DB‑Postdienst visā teritorijā bija jānodrošina to pasta sūtījumu savākšana, pārvadāšana un piegāde, kuru svars nepārsniedz 20 kg un kuri atbilst konkrētiem maksimālajiem izmēriem. Turklāt PPfLV 2. panta 2. punkta 3) apakšpunktā DB‑Postdienst bija atļauts noteikt cenu, kas ir zemāka nekā vienotā cena, gadījumā, ja klients apņemas pats veikt pasta sūtījumu šķirošanu vai ja viņš iesniedz minimālo pasta sūtījumu daudzumu.
7 Ceturtkārt, 1994. gada 14. septembrī tika pieņemts Postumwandlungsgesetz (likums par pasta reorganizāciju) (BGBl. 1994 I, 2339. lpp.). Saskaņā ar Postumwandlungsgesetz 1. un 2. pantu trīs šī sprieduma 2. punktā minētās juridiskās personas, sākot no 1995. gada 1. janvāra, tika pārveidotas par akciju sabiedrībām, un to darbības pārņēma attiecīgi Deutsche Post AG (turpmāk tekstā – “DPAG” vai “prasītāja”), Deutsche Telekom AG un Deutsche Postbank AG.
8 Piektkārt, 1997. gada 22. decembrī tika pieņemts Postgesetz (Pasta likums) (BGBl. 1997 I, 3294. lpp.), un tā 4. panta 1. punktā bija paredzēts, ka to pasta sūtījumu pārvadāšana, kuru svars nepārsniedz 20 kg, veido universālo pakalpojumu.
Prāvas rašanās fakti
9 Papildus kurjerpasta pārvadājumu sektoram, kurā DPAG pieder monopols (turpmāk tekstā – “rezervētais sektors”), tā darbojas arī divos citos pasta darbības sektoros, proti, pirmkārt, pasta sūtījumu pārvadājumu un, otrkārt, laikrakstu un žurnālu pārvadājumu sektorā, kas abi ir atvērti konkurencei (turpmāk tekstā – “sektori, kas atvērti konkurencei”).
10 Pasta sūtījumu pārvadājumu sektorā DPAG nodrošina, pirmkārt, tādu pasta sūtījumu pārvadāšanas pakalpojumus, kas tieši iesniegti pasta kasēs, un, otrkārt, lielāka skaita pasta sūtījumu pārvadāšanas pakalpojumus, kuri netiek tieši apstrādāti pasta kasēs (turpmāk tekstā – “pasta sūtījumu no vienas vietas uz citu sektors”).
11 Ņemot vērā pasta sūtījumu no vienas vietas uz citu sektoru, kas tiek aplūkots šajā tiesvedībā, DPAG nodrošina divus galvenos pakalpojumus, proti, pirmkārt, pasta sūtījumu piegādi no vienas vietas uz citu, kas vērsta uz profesionāliem klientiem, kuri iepriekš sašķiro vai iesniedz minimālu pasta sūtījumu skaitu (turpmāk tekstā – “profesionālo klientu segments”), un, otrkārt, pasta sūtījumu pārvadājumiem uz tādu uzņēmumu rēķina, kas veic tirdzniecību pa pastu un kas nosūta preces, kuras pasūtītas no kataloga vai elektroniski (turpmāk tekstā – “VPC segments”).
12 Profesionālo klientu segments atšķiras no VPC segmenta, ņemot vērā ar savākšanu, apstrādi noliktavā un piegādi saistītās materiāltehniskās darbības, kas jāveic, un izmaksas, kuras tās rada.
13 1994. gada 7. jūlijā privāts pasta sūtījumu izplatīšanas uzņēmums UPSEurope NV/SA (turpmāk tekstā – “UPS”) Komisijā iesniedza sūdzību par DB‑Postdienst, kas pamatota gan ar EK līguma 86. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 82. pants), gan EK līguma 92. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 87. pants). Pēc šīs sūdzības tika saņemta vēl viena sūdzība, ko iesniedza privāto ziņojumu sūtīšanas pakalpojumu sniedzēju un kurjerpasta un pasta sūtījumu eksprespiegādes nodrošinātāju apvienība Bundesverband Internationaler Express‑undKurierdienste eV (turpmāk tekstā – “BIEK”). Būtībā UPS un BIEK pārmet DB‑Postdienst, pirmkārt, ka tā īsteno tirdzniecības ar zaudējumiem politiku pasta sūtījumu no vienas vietas uz citu sektorā, kas ir uzskatāma par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu EKL 82. panta nozīmē, un, otrkārt, sedz savus zaudējumus minētajā nozarē vai nu no ienākumiem, kuri radušies rezervētajā sektorā, vai arī no valsts līdzekļiem, kas tai piešķirti, pārkāpjot EKL 87. panta prasības.
14 Ar 1999. gada 17. augusta vēstuli, kas publicēta 1999. gada 23. oktobra Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (OV C 306, 25. lpp.), Komisija informēja Vācijas Federatīvo Republiku par savu lēmumu uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru (turpmāk tekstā – “lēmums uzsākt procedūru”). Turklāt 2000. gada 7. jūlijā Komisija pieņēma lēmumu uzsākt procedūru saskaņā ar EKL 82. pantu.
15 2001. gada 20. martā Komisija pieņēma Lēmumu 2001/354/EK par EKL 82. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/35.141 – Deutsche Post AG) (OV L 125, 27. lpp.). Minētajā lēmumā Komisija būtībā secināja, ka DPAG ir pārkāpusi EKL 82. panta prasības, jo tā ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli tikai VPC sektorā, pirmkārt, no 1974. līdz 2000. gadam pastāvīgo klientu atlaides piešķiršanai izvirzot nosacījumu, ka viņi apņemas izmantot tās pakalpojumus saistībā ar visiem vai lielāko daļu no saviem pasta sūtījumiem vai katalogiem, kam ir konkrēts svars, un, otrkārt, no 1990. līdz 1995. gadam īstenojot tirdzniecības ar zaudējumiem politiku, piedāvājot cenas, kas zemākas par tiešajām, ar attiecīgo pakalpojumu saistītajām izmaksām. Ņemot vērā klientu atlaižu piešķiršanas praksi, Komisija būtībā noteica DPAG naudas sodu 24 miljonu euro apmērā. Attiecībā uz tirdzniecību ar zaudējumiem Komisija nav noteikusi DPAG naudas sodu, jo tā būtībā uzskatīja, ka kritērijs, kuru tā izmantojusi, lai noskaidrotu, vai pastāv minētā tirdzniecība ar zaudējumiem, iepriekš nav bijis izmantots.
16 2002. gada 19. jūnijā Komisija pieņēma Lēmumu 2002/753/EK par pasākumiem, ko Vācijas Federatīvā Republika veikusi DPAG labā (OV L 247, 27. lpp.; turpmāk tekstā – “Apstrīdētais lēmums”). Apstrīdētajā lēmumā ir iekļauta argumentācija, kas pausta četros posmos.
17 Pirmkārt, Apstrīdētā lēmuma 2. apsvērumā Komisija norāda, ka “savā lēmumā [uzsākt] procedūru Komisija ir izdarījusi pieņēmumu, ka maksājumi, ko DB‑Postdienst un vēlāk DPAG saņēmusi kā kompensāciju par vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanu, ir lielāki nekā tīrās papildu izmaksas, kuras radušās DB‑Postdienst un DPAG par minēto pakalpojumu sniegšanu,” un ka tā “faktiski ir paziņojusi, ka pārbaudīs iespējamos atbalsta pasākumus”, ko tā ir uzskaitījusi Apstrīdētā lēmuma 3.–7. apsvērumā. Šie pasākumi ir, pirmkārt, finansējums par Deutsche Postbank iegādi 1998. gadā, otrkārt, Post‑Unterstützungskasse (pensiju fonds pasta darbiniekiem) finansējums, treškārt, iespējama valsts garantiju piešķiršana, kuru mērķis ir segt Deutsche Bundespost saistības, ceturtkārt, DB‑Postdienst pārveides par akciju sabiedrību apstākļi un, piektkārt, valsts finanšu vai administratīvs atbalsts prasītājai.
18 Pēc tam, kad Apstrīdētā lēmuma 12.–15. apsvērumā Komisija ir aprakstījusi katra no pirmajiem četriem iepriekš minētajiem pasākumiem raksturu, tā minētā lēmuma 16.–20. apsvērumā attiecībā uz piekto pasākumu ir norādījusi, ka prasītāja to ir informējusi, ka tā saskaņā ar PostVerfG 37. panta 3. punktu ir saņēmusi pārskaitījumus no DB‑Telekom, lai kompensētu savus zaudējumus, kas ciesti laikā no 1990. līdz 1995. gadam (turpmāk tekstā – “DB‑Telekom veiktie pārskaitījumi”). Šajā sakarā Apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā Komisija īpaši norāda, kā Vācijas Federatīvā Republika to ir apstiprinājusi savos 2000. gada 25. aprīļa un 2002. gada 31. janvāra papildu apsvērumos, ka DB‑Telekom un/vai Deutsche Telekom kā kompensāciju DB‑Postdienst un/vai DPAG ir izmaksājusi pavisam 11 081 miljonus Vācijas marku (DEM) laikā no 1990. līdz 1995. gadam, ka Vācijas iestādes nenoliedz, ka šī finanšu kompensācija divu dažādu uzņēmumu starpā ir saistāma ar valsti, jo tā bija paredzēta PostVerfG 37. panta 3. punktā, un ka Vācijas valdība tomēr norāda, ka pārskaitījumi, ko veikusi DB‑Telekom, bija noteikti nepieciešami, lai veiktu savus ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu saistītos (turpmāk tekstā – “SIEG”) uzdevumus līdzsvarotos finanšu apstākļos.
19 Pēc tam, kad Apstrīdētā lēmuma 21.–39. apsvērumā Komisija ir norādījusi to infrastruktūru izmaksu summu, kas saistītas ar pasta sūtījumu piegādes no vienas vietas uz citu pakalpojumiem, tā Apstrīdētā lēmuma 40.–45. apsvērumā ir īpaši norādījusi, ka Vācijas Federatīvā Republika tai ir paziņojusi informāciju, pirmkārt, par DPAG uzticētā SIEG uzdevuma nozīmi pasta sūtījumu pārvadājumu sektorā un, otrkārt, par SIEG tīrajām papildu izmaksām, kuras saistītas ar 15 saistībām, kas mantotas un kas prasītājai bija jāizpilda kā agrākajai valsts administrācijai. Visbeidzot, Apstrīdētā lēmuma 46.–63. apsvērumā Komisija norāda uz apsvērumiem, ko tā administratīvās procedūras ietvaros saņēmusi no trešajām personām un it īpaši no BIEK un UPS, saskaņā ar kuriem būtībā DPAG bija radušies zaudējumi pasta sūtījumu no vienas vietas uz citu sektorā, kas nebija saistīti ar SIEG izpildi, bet kas gan ar tirdzniecības ar zaudējumiem politiku, kurus tā sedza, izmantojot valsts līdzekļus.
20 Otrkārt, Apstrīdētā lēmuma 66.–69. apsvērumā un 107. lappuses zemsvītras piezīmē Komisija norāda, ka Vācijas Federatīvā Republika savā lūgumā to ir informējusi, ka laika posmā no 1990. līdz 1998. gadam DPAG bija guvusi, pirmkārt, peļņu rezervētajā sektorā un, otrkārt, zaudējumus sektoros, kas atvērti konkurencei, kā rezultātā minētajā laika posmā visos darbības sektoros kopā tai kopumā bija radies deficīts 2289 miljonu Vācijas marku apmērā.
21 Šajā sakarā Apstrīdētā lēmuma 68. apsvērumā Komisija norāda, ka, “atbildot uz Komisijas 2000. gada 10. marta jautājumu par iespējamo peļņu, ko guvusi DPAG laika posmā no 1990. līdz 1998. gadam [konkurencei atvērto sektoru] jomā, [Vācijas] valdība savā 2000. gada 24. marta paziņojumā (10. lpp.) norāda, ka DPAG 1998. gadā bija radies pārpalikums [konfidenciāls] (1) miljonu Vācijas marku apmērā no pakalpojumiem, kas ir atvērti konkurencei”. Tā vēl piebilst, ka “turklāt Vācijas iestādes ir iesniegušas rādītājus, kurus ņemot vērā, no 1990. līdz 1998. gadam [pasta sūtījumu pārvadājumu] sektorā kopumā bija radies deficīts [konfidenciāls] miljonu Vācijas marku apmērā un žurnālu un laikrakstu izplatīšanas nozarē bija radušies zaudējumi [konfidenciāls] miljonu Vācijas marku apmērā”. Komisija no tā secina, ka “kopumā deficīts šajos divos sektoros līdz ar to bija [konfidenciāls] miljoni Vācijas marku” un ka “ieņēmumi, kas bija gūti sektoros, kuri ir atvērti konkurencei, bija nepietiekami, lai kompensētu deficītu [pasta sūtījumu pārvadājumu] sektorā”.
22 Turklāt Apstrīdētā lēmuma 107. lappuses zemsvītras piezīmē Komisija norāda, ka “atbilstoši [Vācijas Federatīvās Republikas] 2000. gada 2. jūnija vēstulē (2000. gada 12. janvāra koriģētā versija) sniegtajiem datiem rezervētajā [sektorā] no 1990. līdz 1998. gadam kopumā bija gūta peļņa [konfidenciāls] miljonu Vācijas marku apmērā”, ka “attiecīgajā laika posmā peļņa [konfidenciāls] miljonu Vācijas marku apmērā turklāt bija reģistrēta nozarēs, kas ir atvērtas konkurencei,” un ka tas “noteikti nozīmē, ka daļu, kas atbilst vismaz 2289 miljoniem Vācijas marku no kopējā [konfidenciāls] miljonu Vācijas marku deficīta, nevarēja kompensēt ne no [rezervētajā] sektorā gūtās peļņas, ne no ieņēmumiem, kas gūti [sektoros], kuri ir atvērti konkurencei”.
23 Treškārt, Apstrīdētā lēmuma 72. apsvērumā Komisija norāda, ka, ņemot vērā DPAG zaudējumus [konfidenciāls] miljonu Vācijas marku apmērā, kas radušies tikai pasta sūtījumu pārvadājumu sektorā laika posmā no 1990. līdz 1998. gadam, ir jāpārbauda, vai “tīrās papildu izmaksas, ko valsts ir kompensējusi, ir tieši saistītas ar DPAG uzdevumu, kurš precīzi ir noteikts likumā”, un ka, “ja šai valsts līdzekļu plūsmai galu galā bija jāļauj pasta sūtījumu [pārvadājumu] sektoram finansēt arī tīrās papildu izmaksas, kam nav nekādas cēloņsakarības ar sabiedrisko pakalpojumu pienākumu izpildi, DPAG no tā guva priekšrocību [EKL] 87. panta 1. punkta nozīmē”.
24 Vispirms šajā sakarā Apstrīdētā lēmuma 75.–79. apsvērumā Komisija konstatē, ka, sākot no 1994. gada 1. februāri, DPAG saskaņā ar PPfLV 2. panta 2. punkta 3) apakšpunktu bija iespēja, bet ne pienākums pasta sūtījumu no vienas vietas uz citu sektorā piešķirt atlaides saviem klientiem, kas rada zemākas cenas nekā vienotā cena, kura ir noteikta PPfLV 1. panta 1. punktā pasta sūtījumu pārvadājumu sektoram.
25 Pēc tam Apstrīdētā lēmuma 88. apsvērumā Komisija norāda, ka, ņemot vērā DPAG pienākumus, kas ir saistīti ar pasta sūtījumu no vienas vietas uz citu sektoru, un cenas, kuras zemākas par vienoto cenu, ko tā piedāvāja (Apstrīdētā lēmuma 21.–39. apsvērums un 88. apsvērumā iekļautā tabula), peļņa pasta sūtījumu no vienas vietas uz citu sektorā no 1994. līdz 1999. gadam pastāvīgi bija nepietiekama, lai segtu izmaksas, kuras rodas no šī viena sektora izmantošanas. Tā precizē, ka šī situācija, kad peļņa bija nepietiekama, lai segtu DPAG izmaksas, beidza pastāvēt 1999. gadā.
26 Visbeidzot Apstrīdētā lēmuma 82. un 86. apsvērumā Komisija norāda, ka nepastāv nekāda cēloņsakarība starp minētajām papildu izmaksām, ko radīja šī tirdzniecības ar zaudējumiem politika, un DPAG uzlikto SIEG uzdevumu trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā uzskata, ka DPAG nebija neviena likumā paredzēta pienākuma piedāvāt klientiem pakalpojumus pasta sūtījumu no vienas vietas uz citu sektorā par cenām, kas zemākas nekā likumā noteiktā vienotā cena. Otrkārt, tā uzskata, ka DPAG cenu politika, piedāvājot cenas, kas zemākas nekā vienotā cena, bija saistīta vienīgi ar DPAG centieniem saglabāt tirgus daļu vai iekarot tirgus daļas pasta sūtījumu no vienas vietas uz citu sektorā, kas ir pakļauts konkurencei. Treškārt, tā konstatē, ka prakse, kas tika īstenota, piedāvājot zemākas cenas nekā vienotā cena, rada tīrās papildu izmaksas, kuras ir skaidri nosakāmas un kuras nav saistītas ar tās SIEG pienākumiem.
27 Tādējādi Apstrīdētā lēmuma 88. apsvērumā Komisija norāda, ka no 1994. līdz 1999. gadam prasītājai kopumā bija radušās tīrās papildu izmaksas 1118,7 miljonu Vācijas marku apmērā, ko radīja tās tirdzniecības ar zaudējumiem politika.
28 Ceturtkārt, Apstrīdētā lēmuma 87. apsvērumā Komisija norāda, ka “[tirdzniecības ar zaudējumiem] politika īsā termiņā nav savienojama ar uzņēmuma saimnieciskajām interesēm” un ka “neviens privāts uzņēmums, kas ir pakļauts tirgū valdošajiem likumiem, šajos apstākļos nesaglabātu pasta sūtījumu no vienas vietas uz citu [sektoru], jo attiecīgajā jomā īstenotā [tirdzniecības ar zaudējumiem] politika rada ikgadējos deficītus un, nepastāvot finanšu kompensācijai, īsā termiņā rada lielus parādus”. Apstrīdētā lēmuma 107. apsvērumā Komisija no tā secina, ka, “tā kā valsts kompensācija, kas piešķirta saistībā ar tīrajām papildu izmaksām, kuras radījusi [tirdzniecības ar zaudējumiem] politika, samazina izmaksas, kas parasti saistītas ar pakalpojumu, kuri ir atvērti konkurencei, sniegšanu pasta sūtījumu no vienas vietas uz citu [sektorā], šis pasākums ir priekšrocība [EKL] 87. panta 1. punkta nozīmē”, ka “valsts līdzekļu piešķiršana, lai kompensētu šo nesegto izmaksu daļu, attiecībā uz DPAG ir uzskatāma par konkurences priekšrocību” un ka “šī priekšrocība un šis ar kopējo tirgu nesaderīgais atbalsts bija 1118,7 miljoni Vācijas marku”.
29 Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir formulēta šādi:
“1. pants
Valsts atbalsts 572 miljonu euro (1118,7 miljoni Vācijas marku) apmērā, ko [Vācijas Federatīvā Republika] ir piešķīrusi [DPAG], ir nesaderīgs ar kopējo tirgu.
2. pants
1. [Vācijas Federatīvā Republika] veic visus pasākumus, kas nepieciešami, lai pieprasītu [DPAG] atmaksāt 1. pantā minēto atbalstu, kas tam piešķirts prettiesiski.
[..]”
Procedūra un lietas dalībnieku prasījumi
30 Ar Pirmās instances tiesas kancelejā 2002. gada 4. septembrī iesniegto prasības pieteikumu prasītāja cēla šo prasību.
31 Ar Pirmās instances tiesas kancelejā 2002. gada 17. un 19. decembrī iesniegtajām vēstulēm BIEK un UPS attiecīgi lūdza iestāties lietā Komisijas atbalstam.
32 Ar Pirmās instances tiesas kancelejā 2003. gada 9. maijā iesniegto vēstuli Vācijas Federatīvā Republika lūdza atļauju iestāties lietā prasītājas atbalstam.
33 Ar Pirmās instances tiesas kancelejai 2003. gada 11. martā, 14. aprīlī un 26. septembrī, kā arī 2004. gada 26. februārī nosūtītajām vēstulēm prasītāja lūdza, lai dažas procesuālo dokumentu daļas netiktu paziņotas BIEK un UPS saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 116. panta 2. punkta otro teikumu.
34 Ar 2003. gada 2. jūnija rīkojumu Pirmās instances tiesas ceturtās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs ļāva BIEK un UPS iestāties lietā un atlika lēmuma par pieteikuma par konfidencialitāti pamatotību pieņemšanu.
35 Ar 2003. gada 5. jūnija rīkojumu Pirmās instances tiesas ceturtās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs ļāva Vācijas Federatīvajai Republikai iestāties lietā. Tā kā minētais pieteikums par iestāšanos lietā tika iesniegts pēc Reglamenta 115. panta 1. punktā paredzētā sešu nedēļu termiņa beigām, Vācijas Federatīvajai Republikai ir tiesības, kas ir paredzētas šī reglamenta 116. panta 6. punktā.
36 Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2003. gada 25. jūnijā un 17. novembrī, kā arī 2004. gada 23. aprīlī, BIEK izteica iebildumus attiecībā uz dažos procesuālajos dokumentos, kas tam tikuši darīti zināmi, iekļauto datu konfidencialitāti.
37 Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2003. gada 17. novembrī un 2004. gada 23. aprīlī, UPS izteica iebildumus attiecībā uz dažos procesuālajos dokumentos, kas tam tikuši darīti zināmi, iekļauto datu konfidencialitāti.
38 Ar vēstuli, kas Pirmās instances tiesai nosūtīta 2004. gada 5. janvārī, prasītāja iesniedza savus apsvērumus par iebildumiem attiecībā uz dažos procesuālajos dokumentos iekļauto datu konfidencialitāti, ko bija izvirzījušas personas, kuras iestājušās lietā, – BIEK un UPS.
39 Tā kā tika mainīts Pirmās instances tiesas palātu sastāvs, tiesnesis referents tika norīkots uz trešo palātu paplašinātā sastāvā, kurai līdz ar to tika nodota šī lieta.
40 Ar 2005. gada 13. janvāra rīkojumu Pirmās instances tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs apmierināja pieteikumu par dažu skaitlisku datu un dažu dokumentu konfidencialitāti attiecībā uz BIEK un UPS un noraidīja pieteikumu par konfidencialitāti pārējā daļā.
41 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa (trešā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un, veicot Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, 2007. gada 15. marta vēstulē aicināja prasītāju, Komisiju un Vācijas Federatīvo Republiku iesniegt dažus dokumentus un rakstveidā atbildēt uz jautājumiem. Lietas dalībnieki šos lūgumus izpildīja noteiktajos termiņos.
42 Ar vēstulēm, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegtas 2007. gada 13. aprīlī un 3. maijā, prasītāja lūdza, lai daži skaitliski dati un daži dokumenti, ko iesniegusi prasītāja, Komisija un Vācijas Federatīvā Republika organizatorisko pasākumu ietvaros, netiktu paziņoti BIEK un UPS saskaņā ar Reglamenta 116. panta 2. punkta otro teikumu.
43 Ar 2007. gada 24. maija vēstuli BIEK noteiktajos termiņos izteica iebildumus par prasītājas pieteikumu par konfidencialitāti attiecībā uz Komisijas atbildi un Vācijas Federatīvās Republikas atbildi.
44 Ar 2007. gada 11. jūnija rīkojumu Pirmās instances tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs apmierināja pieteikumu par dažu skaitlisku datu un dažu dokumentu konfidencialitāti attiecībā uz BIEK un UPS un noraidīja pieteikumu par konfidencialitāti pārējā daļā.
45 Tiesas sēdē, kas norisinājās 2007. gada 13. jūnijā, tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Pirmās instances tiesas mutiski uzdotajiem jautājumiem.
46 Mutvārdu process tika pabeigts 2007. gada 13. jūnija beigās. Saskaņā ar Reglamenta 32. pantu, tā kā viens no palātas locekļiem nevarēja piedalīties apspriedē, tiesnesis ar vismazāko amata stāžu Reglamenta 6. panta nozīmē atturējās no dalības apspriedēs un Pirmās instances tiesas apspriedes tika turpinātas trīs tiesnešu sastāvā, kuri ir parakstījuši šo spriedumu.
47 Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt Apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
48 Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
49 BIEK un UPS prasījumi Pirmās instances tiesai ir prasību noraidīt kā nepamatotu.
Juridiskais pamatojums
Par pamatiem par atcelšanu
50 Savas prasības pamatojumam prasītāja norāda deviņus pamatus, ko var sagrupēt.
51 Pirmajā pamatu grupā prasītāja būtībā pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi EKL 87. panta 1. punkta un 86. panta 2. punkta prasības, jo nav pierādījusi, ka DPAG bija radīta priekšrocība. Pirmkārt, prasītāja norāda, ka trīs no Apstrīdētajā lēmumā minētajiem valsts līdzekļiem tai nav radījuši nekādas priekšrocības. Otrkārt, tā apgalvo, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu pārbaudīt, vai kopējā DB‑Telekom veikto pārskaitījumu summa nepārsniedza kopējo tās tīro papildu izmaksu summu, kas saistītas ar tās SIEG uzdevuma izpildi. Treškārt, tā apgalvo, ka Komisija nepamatoti uzskatīja, ka DB‑Telekom veiktie pārskaitījumi tai radīja priekšrocību, kas tai ļāva segt iespējamās papildu izmaksas, kuras saistītas ar tās tirdzniecības ar zaudējumiem politiku.
52 Otrajā pamatu grupā tā pārmet Komisijai, ka tā ir pieļāvusi dažādas acīmredzamas kļūdas vērtējumā. Pirmkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir izmantojusi nepareizu metodi, lai aprēķinātu tās izmaksas pasta sūtījumu no vienas vietas uz citu sektorā, un tādējādi nepamatoti ir secinājusi, ka tā ir īstenojusi tirdzniecības ar zaudējumiem politiku. Otrkārt, tā norāda, ka Komisija nepamatoti uzskatīja, ka tās cenu politiku pasta sūtījumu no vienas vietas uz citu sektorā, ko raksturoja cenas, kuras zemākas par likumā paredzēto vienoto cenu, radīja zaudējumus, kas tai radās pasta sūtījumu pārvadājumu nozarē, un ka minētā prakse nav saistīta ar SIEG izpildi. Treškārt, tā pārmet Komisijai, ka tā ir uzskatījusi, ka tai nebija attiecīgu līdzekļu, kas tai ļautu finansēt savu iespējamo tirdzniecības ar zaudējumiem politiku.
53 Trešajā pamatu grupā tā pārmet Komisijai, ka, pirmkārt, tā nav ievērojusi “līdzekļu attiecināmības uz valsti” jēdzienu, otrkārt, nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, neprecizējot no kādiem valsts līdzekļiem tā ir guvusi priekšrocību, treškārt, ir pārsniegusi savas pilnvaras, pārbaudot pakalpojumu efektivitāti pasta sūtījumu no vienas vietas uz citu sektorā, ceturtkārt, ir pārkāpusi privātā investora principu un, piektkārt, nav ievērojusi tās tiesības tikt uzklausītai.
Par pirmo pamatu grupu par atcelšanu, kas attiecas uz priekšrocību, kuru guvusi DPAG
Lietas dalībnieku argumenti
54 Pirmkārt, prasītāja prasības pieteikumā norāda, ka budžeta līdzekļi, kas izmantoti, lai finansētu Post‑Unterstützungskasse, garantijas, kuras sniegusi DeutscheBundespost, un pasākumi DB‑Postdienst pārveidei par akciju sabiedrību, kuri minēti Apstrīdētajā lēmumā, nav tai radījuši nekādas priekšrocības. Šajā sakarā replikā un atbildēs uz Pirmās instances tiesas jautājumiem tiesas sēdē prasītāja norādīja, ka ir ņēmusi vērā Komisijas apgalvojumu, ka tā Apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka tikai DB‑Telekom pārskaitījumi tai bija radījuši priekšrocību.
55 Otrkārt, attiecībā uz DB‑Telekom veiktajiem pārskaitījumiem, pirmkārt, prasītāja norāda, ka, neaprēķinot DPAG tīro papildu izmaksu summu, kas saistītas ar SIEG uzdevuma izpildi, Komisija ir pārkāpusi EKL 87. panta 1. punkta un 86. panta 2. punkta prasības, kā arī judikatūru, kas izriet no Tiesas 2001. gada 22. novembra sprieduma lietā C‑53/00 Ferring (Recueil, I‑9067. lpp., 33. punkts) un Pirmās instances tiesas 1997. gada 27. februāra sprieduma lietā T‑106/95 FFSA u.c./Komisija (Recueil, II‑229. lpp., 101. punkts), 1998. gada 27. janvāra sprieduma lietā T‑67/94 Ladbroke Racing/Komisija (Recueil, II‑1. lpp., 52. punkts) un 2000. gada 10. maija sprieduma lietā T‑46/97 SIC/Komisija (Recueil, II‑2125. lpp., 84. punkts), saskaņā ar kuriem Komisijai ir pamats secināt, ka pastāv valsts atbalsts, tikai tad, ja tā iepriekš ir secinājusi, ka valsts līdzekļu summa, kas izmaksāta uzņēmumam, kuram uzdots pildīt SIEG, pārsniedz tīro papildu izmaksu summu, kas saistītas ar šī SIEG izpildi. Šajā sakarā prasītāja, kurai pievienojas Vācijas Federatīvā Republika, apgalvo, ka, ja Komisija šajā gadījumā būtu veikusi šādu analīzi, tā būtu konstatējusi, kā tas izriet no informācijas, kas Komisijai sniegta pēc tās lūgumu, ka kopējā to tīro papildu izmaksu summa, kuras saistītas ar tās SIEG uzdevuma izpildi, lielā mērā pārsniedza valsts līdzekļu summu, ko bija saņēmusi DPAG.
56 Vispirms prasītāja norāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, piemērojot EKL 87. panta 1. punktu un 86. panta 2. punktu, tai nav nekādas diskrecionārās varas, lai pierādītu, ka pastāv valsts atbalsts, atšķirībā no plašās diskrecionārās varas, kāda tai ir piešķirta, piemērojot EKL 87. panta 3. punktu, kas attiecas uz valsts atbalsta saderības ar kopējo tirgu vērtējumu.
57 Turklāt prasītāja apgalvo, ka BIEK un UPS nepamatoti norāda, ka nosacījumi, kas ir paredzēti iepriekš 55. punktā minētajā Tiesas spriedumā lietā Ferring un 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00 Altmark Trans un RegierungspräsidiumMagdeburg (Recueil, I‑7747. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Altmark”), šajā gadījumā nav izpildīti, kaut gan DB‑Telekom veiktie pārskaitījumi tai nav radījuši nekādas priekšrocības, jo pat līdz 1995. gadam tā pilnībā valstij bija atmaksājusi šīs summas, maksājot retrocesijas 11 481 miljonu Vācijas marku apmērā, ko DeutscheBundespost bija parādā valstij saskaņā ar PostVerfG 63. panta 1. punktu (turpmāk tekstā – “retrocesijas”).
58 Otrkārt, prasītāja norāda, ka, pirmkārt, Apstrīdētajā lēmumā nenorādot to tīro papildu izmaksu, kas saistītas ar tās SIEG uzdevuma izpildi, summu, kura tai tika darīta zināma, un, otrkārt, neveicot aprēķinus, kas ļautu noskaidrot, vai kopējā DB‑Telekom veikto pārskaitījumu summa nepārsniedza kopējo minēto papildu izmaksu summu, Komisija nav radījusi Pirmās instances tiesai iespēju pārbaudīt Apstrīdētā lēmuma likumību. Šajā sakarā prasītāja norāda, ka Komisija nesniedz nevienu atbilstošu paskaidrojumu, kas pamato to, ka tā nevarēja konstatēt, ka pastāv tīrās papildu izmaksas, kuras saistītas ar tās SIEG uzdevuma izpildi, kaut gan tās rīcībā bija visa nepieciešamā informācija šajā sakarā, ko tai bija sniegusi Vācijas Federatīvā Republika.
59 Treškārt, prasītāja atsaucas uz tiesiskās drošības principa pārkāpumu, kas izriet no tā, ka, neveicot aprēķinu, lai noskaidrotu, vai valsts līdzekļu summa, kas tai tika piešķirta, nepārsniedz tās tīro papildu izmaksu summu, kuras saistītas ar tās SIEG uzdevuma izpildi, Komisija ir atkāpusies no savas atbilstošās lēmumu pieņemšanas prakses.
60 Treškārt, prasītāja, kurai pievienojas Vācijas Federatīvā Republika, norāda, ka pat tad, ja pieņem, ka DB‑Telekom veiktie pārskaitījumi tai radīja priekšrocības, Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka minētie pārskaitījumi tai noteikti ļāva segt iespējamās papildu izmaksas, ko radīja tās tirdzniecības ar zaudējumiem politika no 1995. līdz 1999. gadam. Šajā sakarā tā norāda, ka, tā kā DB‑Telekom veiktie pārskaitījumi pilnībā tika izmantoti, lai kompensētu tās zaudējumus, kas radušies no 1990. līdz 1995. gadam, ir “matemātiski” neiespējami, ka tā ar minēto pārskaitījumu palīdzību varētu kompensēt savas iespējamās tīrās papildu izmaksas, ko radījusi tās tirdzniecības ar zaudējumiem politika no 1994. līdz 1999. gadam.
61 Pirmkārt, Komisija pārmet, ka, tā kā Apstrīdētajā lēmumā tā norādīja, ka runa bija tikai par DB‑Telekom veiktajiem pārskaitījumiem, prasītājas arguments, ka citi Apstrīdētajā lēmumā minētie valsts līdzekļi tai nebija radījuši nekādas priekšrocības, nav saprotams.
62 Otrkārt, Komisija būtībā norāda, ka tai nebija jāveic aprēķins, lai noskaidrotu, vai DB‑Telekom veikto pārskaitījumu summa pārsniedza kopējo tās papildu izmaksu summu, kas saistītas ar DPAG īstenoto SIEG uzdevuma izpildi. Pirmkārt, tā uzskata, ka, kaut arī šis aprēķins ir piemērots, lai noteiktu, vai uzņēmums, kam uzdots veikt SIEG, ir saņēmis pārāk lielu kompensāciju, pirmkārt, tas ir nepiemērots šajā gadījumā, ņemot vērā BIEK un UPS iesniegtās sūdzības par konkurences izkropļojumiem un aizdomas, kas tai varēja rasties, pamatojoties uz minētajām sūdzībām, ka DPAG varētu pārāk augstu novērtēt tīrās papildu izmaksas, kas saistītas ar tās SIEG uzdevuma izpildi. Otrkārt, tā uzskata, ka šis aprēķins tai nav ļāvis noteikt ne to, vai pastāv cēloņsakarība starp SIEG uzdevuma izpildi un tīrajām papildu izmaksām, ko radījusi DPAG tirdzniecības ar zaudējumiem politika, ne arī to, vai valsts bija atbrīvojusi prasītāju no minēto papildu izmaksu segšanas, kas šī iemesla dēļ izraisīja konkurences izkropļojumu.
63 Šajā sakarā Komisija norāda, ka Apstrīdētajā lēmumā atbilstošs bija tikai jautājums par to, vai prasītāja bija segusi papildu izmaksas, ko radīja tās tirdzniecības ar zaudējumiem politika konkrēti pasta sūtījumu no vienas vietas uz citu sektorā, izmantojot savus pašas līdzekļus, vai arī tai bija jāizmanto valsts līdzekļi. Komisija uzskata, ka, tā kā prasītāja nav apstrīdējusi, ka ir kompensējusi visus deficītus, kas konstatēti pasta sūtījumu pārvadājumu sektorā no 1994. līdz 1998. gadam, izmantojot valsts līdzekļus, un Komisija ir pierādījusi, ka prasītājas rīcībā nebija pietiekami daudz pašas līdzekļus, lai segtu savas tīrās papildu izmaksas, ko radījusi tirdzniecības ar zaudējumiem politika, ir pierādīts, ka DB‑Telekom veiktie pārskaitījumi tika izmantoti, lai kompensētu minētās tīrās papildu izmaksas, kas DPAG bija radušās no 1994. līdz 1999. gadam un kam nav nekāda sakara ar SIEG izpildi.
64 Otrkārt, Komisija norāda, ka, tāpat kā piemērojot EKL 87. panta 3. punktu un 86. panta 2. punktu, tai, piemērojot EKL 87. panta 1. punktu, ir piešķirta plaša diskrecionārā vara, lai konstatētu, ka pastāv valsts atbalsts, ja tai ir zināmi sarežģīti ekonomiski fakti. Šajos apstākļos Kopienu tiesai tikai jānovērtē, vai Apstrīdētajā lēmumā ir konstatējams kāds no EKL 230. pantā paredzētajiem iemesliem tā atcelšanai, nepastāvot iespējai ar savu vērtējumu aizstāt lēmuma autora vērtējumu. Šajā gadījumā prasītāja tikai apgalvo, ka pastāv cita metode, lai novērtētu faktus, neiesniedzot tomēr pierādījumus, ka Komisija ir pārsniegusi savas diskrecionārās varas robežas.
65 Treškārt, Komisija, kurai pievienojas BIEK un UPS, norāda, ka aprēķinā, kura mērķis ir noskaidrot, vai kopējā valsts līdzekļu summa pārsniedz kopējo tīro papildu izmaksu summu, kas saistītas ar SIEG izpildi, ir paredzēts, ka valsts līdzekļi tiek izmantoti atbilstoši to paredzētajam mērķim. Neviens no nosacījumiem, ko Tiesa ir noteikusi savā iepriekš šī sprieduma 55. punktā minētajā spriedumā lietā Ferring un 57. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark, šajā gadījumā nav izpildīts. Turklāt no šī sprieduma 55. punktā minētā sprieduma lietā FFSA u.c./Komisija (185.–189. punkts) izriet, ka Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka šis aprēķins nebija obligāts, bet ka ar to, iespējams, pietika.
66 Ceturtkārt, atbildot uz prasītājas argumentu, ka Komisija ir atkāpusies no savas lēmumu pieņemšanas prakses, tā norāda, ka tās izmantotā metode atbilst tās Paziņojumam 2001/C 320/04 par normu, kas attiecas uz valsts atbalstiem, piemērošanu sabiedriskajiem apraides pakalpojumiem (OV 2001, C 320, 5. lpp., 58. punkts) un 80. punktam tās 2002. gada 12. novembra “non paper” par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem un valsts atbalstiem, saskaņā ar kuriem tā sev paturēja iespēju pārbaudīt cēloņsakarību, kas pastāv starp SIEG izpildi un dažiem konkurences izkropļojumiem, jo pakalpojumu sniedzēja, kas saņem valsts līdzekļus, cenu politika tirgū, kas ir atvērts konkurencei, varētu apdraudēt konkurenci.
67 Treškārt, Komisija apstrīd prasītājas argumentu, ka tā nav pierādījusi, ka DB‑Telekom veiktie pārskaitījumi, ņemot vērā tās zaudējumus, kas radušies no 1990. līdz 1995. gadam, bija pietiekami, lai finansētu savu tirdzniecības ar zaudējumiem politiku no 1994. līdz 1999. gadam. Komisija, kurai piekrīt BIEK un UPS, norāda, ka papildus tam, ka no grāmatvedības uzskaites viedokļa nav iespējams noteikt, ar kādu līdzekļu palīdzību tika segtas izmaksas, retrocesijas, kas prasītājai bija jāmaksā, nav SIEG tīrās papildu izmaksas. Komisija arī uzskata, ka, tā kā prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, ka iespējamās tīrās papildu izmaksas, ko radīja tās tirdzniecības ar zaudējumiem politika, tā sedza, izmantojot savus pašas līdzekļus, tā pamatoti varēja pieņemt, ka minētās papildu izmaksas tika segtas no valsts līdzekļiem.
Pirmās instances tiesas vērtējums
68 Saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu, “ja vien [..] Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.
69 Turklāt saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu uz uzņēmumiem, kam uzticēts pārvaldīt SIEG, attiecas Līgumā ietvertie noteikumi, it īpaši noteikumi par konkurenci, ja šo noteikumu piemērojums de iure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus.
70 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai kādu atbalstu atzītu par valsts atbalstu, ir jābūt izpildītiem visiem EKL 87. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. EKL 87. panta 1. punktā ir paredzēti šādi nosacījumi. Pirmkārt, runai jābūt par valsts palīdzību vai palīdzību no valsts līdzekļiem. Otrkārt, šai palīdzībai jāspēj ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, palīdzībai ir jārada priekšrocība tās saņēmējam. Ceturtkārt, tai jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumi (skat. šī sprieduma 57. punktā minēto spriedumu lietā Altmark, 74. un 75. punkts un minētā judikatūra).
71 Attiecībā uz trešo iepriekšējā punktā minēto nosacījumu no judikatūras izriet, ka valsts atbalsta jēdziens ir objektīvs jēdziens, kas ir atkarīgs tikai no tā, vai pasākums rada vai nerada priekšrocību vienam vai vairākiem uzņēmumiem (šī sprieduma 55. punktā minētais spriedums lietā LadbrokeRacing/Komisija, 52. punkts).
72 Šajā sakarā ir jānorāda, ka Tiesa pamatoti ir atzinusi, ka, tā kā valsts palīdzība ir jāuzskata par kompensāciju, kas ir atlīdzība par pakalpojumiem, kurus snieguši uzņēmumi, kas palīdzību saņem, lai pildītu sabiedriskā pakalpojuma pienākumus, kā rezultātā šie uzņēmumi patiesībā nesaņem finansiālu priekšrocību, un minētā palīdzība līdz ar to tiem nerada situāciju, kas no konkurences viedokļa ir labvēlīgāka salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kuri ar tiem konkurē, uz šādu palīdzību neattiecas EKL 87. panta 1. punkts (šī sprieduma 57. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Altmark, 87. punkts, un 2003. gada 27. novembra spriedums apvienotajās lietās no C‑34/01 līdz C‑38/01 Enirisorse, Recueil, I‑14243. lpp., 31. punkts).
73 Lai konkrētā gadījumā šādu kompensāciju nekvalificētu par valsts atbalstu, ir jābūt izpildītam konkrētam skaitam nosacījumu (šī sprieduma 57. punktā minētais spriedums lietā Altmark, 88. punkts, un šī sprieduma 72. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Enirisorse, 31. punkts). Pirmkārt, kompensāciju saņēmušajam uzņēmumam faktiski ir jābūt pienākumam pildīt sabiedriskā pakalpojuma pienākumus un šiem pienākumiem ir jābūt skaidri noteiktiem. Otrkārt, rādītājiem, pamatojoties uz kuriem ir aprēķināta kompensācija, ir jābūt iepriekš objektīvi un pārskatāmā veidā noteiktiem, lai novērstu, ka kompensācija rada ekonomisku priekšrocību, kas var radīt labvēlīgāku stāvokli uzņēmumam, kas saņem kompensāciju, salīdzinājumā ar konkurējošiem uzņēmumiem. Treškārt, kompensācija nevar pārsniegt to, kas ir nepieciešams, lai segtu visas izmaksas, kuras radušās, izpildot sabiedriskā pakalpojuma pienākumu, vai daļu no tām, ņemot vērā ar tiem saistītos ienākumus, kā arī saprātīgu peļņu par šo pienākumu izpildi. Ceturtkārt, ja uzņēmuma, kuram uzticēt sabiedriskā pakalpojuma pienākumu izpildi, izvēle konkrētā gadījumā nav veikta publiskā iepirkuma procedūras ietvaros, nepieciešamās kompensācijas apmērs jānosaka, pamatojoties uz izmaksu analīzi, kas vidusmēra uzņēmumam, kurš labi pārvaldīts un atbilstoši aprīkots, lai varētu apmierināt atbilstošās sabiedriskā pakalpojuma prasības, ir radušās, lai izpildītu šos pienākumus, ņemot vērā ar tiem saistītos ienākumus, kā arī saprātīgu peļņu par šo pienākumu izpildi (šī sprieduma 57. punktā minētais spriedums lietā Altmark, 89.–93. punkts).
74 No tā izriet, ka, ja valsts līdzekļi ir piešķirti kā kompensācija par papildu izmaksām, kas saistītas ar SIEG izpildi iepriekš 72. un 73. punktā paredzētajos apstākļos, Komisija, lai EKL 86. panta 2. punkts nezaudētu savu lietderīgo iedarbību, nevar par valsts atbalstu kvalificēt visus piešķirtos valsts līdzekļus vai daļu no tiem, ja kopējā minēto līdzekļu summa joprojām ir mazāka nekā papildu izmaksas, kas radušās, izpildot minēto SIEG uzdevumu (šajā sakarā skat. šī sprieduma 55. punktā minēto spriedumu lietā FFSA u.c./Komisija, 188. punkts).
75 Visbeidzot, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai ir tiesības pieņemt lēmumu, pamatojoties uz pieejamo informāciju, ja kāda dalībvalsts nepilda savu pienākumu sadarboties un tai nesniedz informāciju, ko tā lūgusi, lai pārbaudītu atbalsta saderību ar kopējo tirgu (Tiesas 1990. gada 14. februāra spriedums lietā C‑301/87 Francija/Komisija, Recueil, I‑307. lpp., 22. punkts, un 1994. gada 13. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C‑324/90 un C‑342/90 Vācija un PleugerWorthington/Komisija, Recueil, I‑1173. lpp., 26. punkts). Tomēr pirms šāda lēmuma pieņemšanas Komisijai ir jāizpilda dažas procesuālas prasības. It īpaši tai ir jāliek dalībvalstij tās noteiktajā termiņā iesniegt visus dokumentus, informāciju un datus, kas vajadzīgi, lai pārbaudītu atbalsta saderību ar kopējo tirgu. Tikai tad, ja dalībvalsts, lai gan ir Komisijas rīkojums, neiesniedz prasīto informāciju, tai ir tiesības izbeigt procedūru un pieņemt lēmumu, kurā konstatēta atbalsta saderība vai nesaderība ar kopējo tirgu, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju (iepriekš minētais spriedums lietā Francija/Komisija 19. un 22. punkts). Šīs prasības ir pārņemtas un konkretizētas Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 5. panta 2. punktā, 10. panta 3. punktā un 13. panta 1. punktā (Pirmās instances tiesas 2005. gada 19. oktobra spriedums lietā T‑318/00 FreistaatThüringen/Komisija, Krājums, II‑4179. lpp., 73. punkts).
76 Pirmkārt, ir jānorāda, ka iebildums, ko prasītāja izvirza prasības pieteikumā, saskaņā ar kuru Komisija nepamatoti ir uzskatījusi, ka valsts pasākumi, kas nav DB‑Telekom veiktie pārskaitījumi, tai ir radījuši priekšrocību, ir neatbilstošs, jo Komisija iebildumu rakstā ir skaidri atzinusi, ka ir ņēmusi vērā tikai DB‑Telekom veiktos pārskaitījumus, lai secinātu, ka DPAG bija saņēmusi priekšrocību, izmantojot valsts līdzekļus.
77 Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.
78 Otrkārt, attiecībā uz prasītājas iebildumu, ka Komisija nav pierādījusi, ka tā ir saņēmusi priekšrocību, izmantojot DB‑Telekom veiktos pārskaitījumus, ņemot vērā tās tīrās papildu izmaksas, kas saistītas ar SIEG izpildi, vispirms ir jānorāda, kā tas izriet no Apstrīdētā lēmuma apraksta šī sprieduma 16.–29. punktā, ka Komisijas secinājums, ka DPAG ir guvusi priekšrocību, ir pamatots ar šādiem secinājumiem. Pirmkārt, Komisija ir konstatējusi, ka prasītāja bija saņēmusi DB‑Telekom veiktos pārskaitījumus 11 081 miljonu Vācijas marku apmērā no 1990. līdz 1995. gadam – pārskaitījumus, ko Komisija uzskatīja par vienīgajiem atbilstošajiem valsts līdzekļiem Apstrīdētā lēmuma pieņemšanai. Otrkārt, Komisija ir norādījusi, pirmkārt, ka prasītājai bija radušās tīrās papildu izmaksas 1118,7 miljonu Vācijas marku apmērā, ko bija radījusi tās tirdzniecības ar zaudējumiem politika, kura īstenota no 1994. līdz 1999. gadam, un, otrkārt, ka minētās tīrās papildu izmaksas nebija saistītas ar SIEG izpildi. Treškārt, Komisija ir konstatējusi, ka prasītāja nevarēja segt minētās tīrās papildu izmaksas 1118,7 miljonu Vācijas marku apmērā pati no saviem līdzekļiem, jo tās kopējais deficīts no 1990. līdz 1998. gadam visos darbības sektoros kopā bija 2289 miljoni Vācijas marku. Līdz ar to, ņemot vērā trīs iepriekšējos secinājumus, Komisija ir secinājusi, ka tīrās papildu izmaksas, ko radījusi DPAG tirdzniecības ar zaudējumiem politika laika posmā no 1994. līdz 1999. gadam, noteikti tika kompensētas no pārskaitījumiem, ko DB‑Telekom veica laika posmā no 1990. līdz 1995. gadam, kā rezultātā tā bija saņēmusi valsts atbalstu 1118,7 miljonu Vācijas marku apmērā. Šajā sakarā ir svarīgi norādīt, ka savās atbildēs uz jautājumiem, ko Pirmās instances tiesa uzdeva tiesas sēdē, Komisija būtībā norādīja, ka tā uzskatīja, ka, tā kā prasītāja nebija iesniegusi pierādījumus, ka tā savas iespējamās tīrās papildu izmaksas, ko radīja tās tirdzniecības ar zaudējumiem politika, segusi no citiem līdzekļiem, nevis no DB‑Telekom veiktajiem pārskaitījumiem, tai bija pamats prezumēt, ka DPAG bija saņēmusi valsts atbalstu 1118,7 miljonu Vācijas marku apmērā.
79 Tādējādi ir jānoskaidro, vai, rīkojoties tā, kā Komisija rīkojās Apstrīdētajā lēmumā, tā ir atbilstoši tiesību aktiem pierādījusi, ka prasītājai ar DB‑Telekom veiktajiem pārskaitījumiem bija radīta priekšrocība.
80 Šajā sakarā, pirmkārt, ir jānorāda, ka, lai gan bija informācija, ko Vācijas Federatīvā Republika sniedza Komisijai un kas Apstrīdētā lēmuma 41. apsvērumā tai lika norādīt, ka Vācijas Federatīvā Republika apgalvoja, ka profesionālo klientu segments nebija izslēgts no universālā pakalpojuma, Komisija Apstrīdētajā lēmumā nav izteikusies par to, vai pasta sūtījumu no vienas vietas uz citu sektors ir uzskatāms par SIEG. Šajā sakarā ir jānorāda, kā izriet no šī sprieduma 26. punkta, ka Apstrīdētajā lēmumā Komisija tikai ir konstatējusi, ka DPAG cenu politika, piedāvājot cenas, kas zemākas nekā vienotā cena, radīja tīrās papildu izmaksas, kas nebija saistītas ar SIEG izpildi.
81 Turklāt ir jānorāda, ka Komisija, pirmkārt, Apstrīdētā lēmuma 74. apsvērumā ir norādījusi, ka “nepastāvēja [..] nekāda cēloņsakarība starp tīrajām papildu izmaksām, [kas saistītas ar tirdzniecības ar zaudējumiem politiku], un DPAG sabiedriskā pakalpojuma pienākumiem”, un, otrkārt, Apstrīdētā lēmuma 73. apsvērumā ir norādījusi, ka “izrādījās, ka DPAG sedza tīrās papildu izmaksas, kuru minimālā daļa nebija radusies sakarā ar [SIEG] pienākumu izpildi”.
82 Līdz ar to ir jānorāda, kā Komisija turklāt to ir apstiprinājusi savos dokumentos, ka, pirmkārt, tā Apstrīdētajā lēmumā nav apstrīdējusi to, ka informācija, ko tai sniegusi Vācijas Federatīvā Republika un saskaņā ar kuru pasta sūtījumu no vienas vietas uz citu sektors ir uzskatāms par SIEG, nebija pamatota un, otrkārt, tā vismaz netieši ir atzinusi, ka papildus tīrajām papildu izmaksām, ko bija radījusi tirdzniecības ar zaudējumiem politika, DPAG bija radušās arī tīrās papildu izmaksas, kuras, viņasprāt, bija saistītas ar SIEG izpildi (turpmāk tekstā – “neapstrīdētās tīrās papildu izmaksas”).
83 Otrkārt, ir jānorāda, ka Komisija Apstrīdētā lēmuma 43. apsvērumā norāda, ka, pirmkārt, Vācijas Federatīvā Republika to informēja, ka tai bija jāsedz “15 mantotas saistības”, kas veido SIEG tīrās papildu izmaksas, un Apstrīdētā lēmuma 94. lappuses zemsvītras piezīmē norāda, ka, otrkārt, “savā 1999. gada 16. septembra vēstulē (18. lpp.) [Vācijas] valdība ar “mantotām saistībām” apzīmē īpašas izmaksas, ko sedz DPAG, salīdzinājumā ar parastajām izmaksām, kuras radušās privātajiem uzņēmumiem parastajos tirgus apstākļos, precizējot, ka “saskaņā ar federālās valdības informāciju tieši šīs konkrētās saistības izskaidro deficītu, kas ir minēts lēmumā uzsākt procedūru pasta sūtījumu sektorā”. Apstrīdētā lēmuma 43. apsvērumā Komisija uzskaita 15 mantotās saistības, ko norāda Vācijas Federatīvā Republika. Šajā sakarā Komisija Apstrīdētā lēmuma 45. apsvērumā īpaši norāda, ka “Vācijas iestādes uzskata, ka, pat ja Komisijai būtu jāuzskata, ka ne visus [pasta sūtījumu pārvadājumu] pakalpojumus, kas sniegti, izmantojot šo infrastruktūru, varēja uzskatīt par vispārējas nozīmes pakalpojumiem, šīs mantotās saistības tomēr bija jāuzskata par “zaudētajām ieguldījumu izmaksām” attiecībā uz pakalpojumiem, kas brīdī, kad 1990. gadā tika izstrādāta pašreizējā infrastruktūra, neapstrīdami tika sniegti vispārējās interesēs [federālās valdības 2000. gada 21. jūnija vēstules 1. pielikums]”.
84 Šajā sakarā ir jāsecina, kā tas izriet no lēmuma uzsākt procedūru 41.–52. punkta, ka Vācijas Federatīvā Republika pēc Komisijas lūguma tai ir sniegusi precīzu sarakstu ar tās 15 mantotajām saistībām, attiecībā uz kurām, pirmkārt, tā ir norādījusi iemeslus, kuru dēļ, kā tā uzskata, minētās saistības ir uzskatāmas par tīrajām papildu izmaksām, kas saistītas ar SIEG izpildi, un tās summas aprēķinu, ko katra no šīm saistībām bija radījušas no 1990. līdz 1996. gadam, un, otrkārt, tā ir norādījusi, ka visas šīs mantotās saistības, kuras ir saistītas ar SIEG izpildi, sasniedza 20 426 miljonus Vācijas marku, proti, summu, kas acīmredzami lielāka nekā 11 081 miljoni Vācijas marku, kas atbilst DB‑Telekom veiktajiem pārskaitījumiem. Šajā sakarā ir jāsecina, ka Komisija lēmuma uzsākt procedūru 72. punktā ir norādījusi, ka, kaut arī tai “bija šaubas par to, vai visus šajā situācijā minēto izmaksu elementus patiešām var uzskatīt par tādiem, kas ir saistīti ar šāda veida [SIEG]”, tā tomēr uzskatīja, ka “dažus elementus (piemēram, piegādes sestdienās) principā varēja uzskatīt par SIEG, jo tie bija atbilstošā veidā definēti”.
85 Treškārt, ir jānorāda, ka, pirmkārt, Apstrīdētajā lēmumā nepārbaudot un nelemjot par Vācijas Federatīvās Republikas sniegto informāciju, saskaņā ar kuru neapstrīdētās tīrās papildu izmaksas bija saistītas ar SIEG uzdevuma izpildi un, otrkārt, neveicot aprēķinu, kas ļautu noskaidrot, vai minēto papildu izmaksu summa pārsniedza DB‑Telekom veikto pārskaitījumu summu, Komisija nav pārbaudījusi, vai kopējā DB‑Telekom veikto pārskaitījumu summa bija mazāka nekā kopējā SIEG tīro papildu izmaksu summa, kā rezultātā minētie pārskaitījumi prasītājai neradīja nekādas priekšrocības.
86 Šajā sakarā ir jāsecina, ka Komisija Apstrīdētajā lēmumā nav ne norādījusi, ne pierādījusi, ka Vācijas Federatīvā Republika vai prasītāja tai nav sniegusi informāciju, kas nepieciešama, lai pārliecinātos, ka DB‑Telekom veikto pārskaitījumu summa nepārsniedz neapstrīdētās tīrās papildu izmaksas, ne arī ka, ņemot vērā tās rīcībā esošo informāciju, tai nav bijis citas izvēles, kā tikai prezumēt, ka DB‑Telekom veikto pārskaitījumu summa pārsniedza minēto neapstrīdēto papildu izmaksu summu tādā veidā, ka pēdējās minētās veiktie pārskaitījumi prasītājai būtu radījuši priekšrocību.
87 Turklāt ir arī jāsecina, ka Komisija nav ne savos dokumentos, ne tiesas sēdē norādījusi nevienu objektīvu iemeslu, kas pamatotu to, ka tā, ņemot vērā informāciju, kuru tai bija sniegusi Vācijas Federatīvā Republika, nevarēja veikt šādu pārbaudi. Šajā sakarā ir jāsecina, ka Komisija tikai būtībā paskaidro, ka prasītājas norādīto izņēmuma papildu izmaksu apmērs apgrūtināja šīs analīzes veikšanu, bet nevis ka Vācijas Federatīvā Republika tai nav sniegusi informāciju, kas nepieciešama šajā sakarā, līdz ar ko tā nevarēja veikt šādu analīzi.
88 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāsecina, ka, nepārbaudot, vai DB‑Telekom veikto pārskaitījumu summa pārsniedza DPAG neapstrīdēto tīro papildu izmaksu summu, Komisija nav atbilstoši pierādījusi, ka DB‑Telekom veiktie pārskaitījumi tai ir radījuši priekšrocību EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.
89 Šo secinājumu nevar atspēkot ar Komisijas argumentiem, kuru mērķis būtībā ir norādīt, pirmkārt, ka tai nebija jāpierāda, ka neapstrīdēto tīro papildu izmaksu summa nepārsniedza DB‑Telekom veikto pārskaitījumu summu un, otrkārt, ka, lai pierādītu valsts atbalsta esamību šajā gadījumā, metode, kuru tā izmantoja, bija piemērotāka nekā metode, atbilstoši kurai tiek pārbaudīts, vai DPAG bija saņēmusi papildu kompensāciju.
90 Pirmkārt, attiecībā uz Komisijas argumentu, ka tai ir rīcības brīvība, izvēloties vispiemērotāko metodi, lai pierādītu valsts atbalsta esamību, ir jāatgādina, ka pasākumu kā valsts atbalsta kvalifikāciju, ko saskaņā ar Līgumu var veikt gan Komisija, gan valsts tiesa, principā nevar pamatot ar plašas diskrecionārās varas atzīšanu Komisijai, ja nepastāv īpaši apstākļi, kas radušies sakarā ar attiecīgās valsts palīdzības sarežģīto raksturu. Valsts palīdzības iemeslu un mērķu atbilstības vērtējums attiecas tikai uz šo pasākumu iespējamās saderības ar kopējo tirgu pārbaudi, kas ir paredzēta EKL 87. panta 3. punktā (šī sprieduma 55. punktā paredzētais spriedums lietā LadbrokeRacing/Komisija, 52. punkts).
91 Tomēr šajā sakarā ir arī jānorāda, ka, kaut arī Pirmās instances tiesa ir atzinusi Komisijai zināmu diskrecināro varu attiecībā uz vispiemērotākās metodes noteikšanu, lai pārliecinātos, ka nepastāv savstarpējas subsīdijas konkurējošām darbībām (šī sprieduma 55. punktā minētais spriedums lietā FFSA u.c./Komisija, 187. punkts), jāsecina, ka Komisija saskaņā ar šī sprieduma 57. punktā minēto spriedumu lietā Altmark (87. punkts) nevar par valsts atbalstu kvalificēt valsts līdzekļus, kas piešķirti kā kompensācija par papildu izmaksām, kas saistītas ar SIEG izpildi. Šajā gadījumā, nepārbaudot, vai kopējā DB‑Telekom veikto pārskaitījumu summa pārsniedza kopējo neapstrīdēto papildu izmaksu summu, Komisija nevarēja, kā tas izriet no šī sprieduma 78. punktā veiktās Apstrīdētā lēmuma analīzes, prezumēt, ka minētie pārskaitījumi prasītājai ir radījuši priekšrocību, kaut arī Vācijas Federatīvā Republika tai bija sniegusi informāciju, kas padarīja ticamu faktu, ka kopējā minēto pārskaitījumu summa nepārsniedza kopējo neapstrīdēto tīro papildu izmaksu summu.
92 Turklāt attiecībā uz Komisijas argumentu, ka tai nebija jāpārbauda, vai BIEK un UPS sūdzības, saskaņā ar kurām DPAG savu tirdzniecības ar zaudējumiem politiku finansēja no valsts līdzekļiem, bija pamatotas, šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Līguma pamatnormu par atbalstu labas pārvaldības nolūkā Komisijai ir pienākums veikt rūpīgu un objektīvu sūdzības pārbaudi, kā rezultātā varētu būt nepieciešams, ka tā pārbauda apstākļus, uz kuriem sūdzības iesniedzējs nav tieši atsaucies (Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’sFrance, Recueil, I‑1719. lpp., 62. punkts). Turklāt Komisijai ir pienākums pārbaudīt, vai pastāv reāla priekšrocība atbalsta saņēmējam. Tādējādi šajā gadījumā, ja Komisijai bija rūpīgi un objektīvi jāpārbauda BIEK un UPS iesniegtās sūdzības, tas tomēr nekādā ziņā nenozīmē, ka, pirmkārt, tā varēja neņemt vērā informāciju, ko tai bija sniegusi Vācijas Federatīvā Republika, lai pierādītu, ka prasītājai nebija radītas nekādas priekšrocības ar valsts līdzekļu starpniecību, un ka, otrkārt, tai bija pamats secināt, ka pastāv valsts atbalsts, iepriekš nepārbaudot, vai valsts līdzekļi, ko bija saņēmusi DPAG, tai bija radījuši priekšrocību.
93 Visbeidzot, ir jānoraida arī Komisijas, kā arī BIEK un UPS argumenti, ka Komisijai nebija jāpārbauda, vai kopējā DB‑Telekom veikto pārskaitījumu summa pārsniedza tās kopējās tīrās papildu izmaksas, kas saistītas ar SIEG izpildi un ko sedza prasītāja, jo nosacījumi, kuri ir paredzēti šī sprieduma 55. punktā minētajā spriedumā lietā Ferring un šī sprieduma 57. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark, šajā gadījumā nav izpildīti.
94 Kā ir izklāstīts šī sprieduma 81. punktā, kurā ir norādīts, ka Komisija Apstrīdētajā lēmumā ir tikai konstatējusi, ka tīrās papildu izmaksas, ko radīja DPAG īstenotā tirdzniecības ar zaudējumiem politika, nevar tikt kompensētas, tā nav ne pārbaudījusi, ne pierādījusi, ka prasītājai nebija radušās citas tīrās papildu izmaksas, kas saistītas ar SIEG izpildi, par kurām tai bija tiesības uz kompensāciju, saņemot DB‑Telekom veiktos pārskaitījumus apstākļos, kas ir paredzēti šī sprieduma 57. punktā minētajā spriedumā lietā Altmark (89.–95. punkts).
95 Tā kā Komisija šajā sakarā nav veikusi nevienu pārbaudi, ne arī kādu vērtējumu, Kopienu tiesa nevar aizstāt Komisiju, tās vietā veicot pārbaudi, ko tā nekad nav veikusi, un izdarot pieņēmumus par secinājumiem, ko tā būtu izdarījusi pārbaudes beigās (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 16. septembra spriedumu lietā T‑274/01 Valmont/Komisija, Krājums, II‑3145. lpp., 136. punkts).
96 No iepriekš izklāstītā izriet, ka ir jāpiekrīt prasītājas iebildumam, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 87. panta 1. punkta prasības, uzskatot, ka DB‑Telekom veiktie pārskaitījumi tai bija radījuši priekšrocības.
97 Tomēr Pirmās instances tiesa uzskata, ka lietderīgi ir pakārtoti pārbaudīt arī prasītājas iebildumu, ka neatkarīgi no tā, vai DB‑Telekom veikto pārskaitījumu summa pārsniedza tās neapstrīdēto tīro papildu izmaksu summu, Komisija katrā ziņā nepamatoti ir secinājusi, ka DB‑Telekom veiktie pārskaitījumi 11 081 miljonu Vācijas marku apmērā, ņemot vērā zaudējumus, kas tai bija radušies no 1990. līdz 1995. gadam, tai bija ļāvuši segt iespējamās tīrās papildu izmaksas 1118,7 miljonu Vācijas marku apmērā, kuras radījusi tās tirdzniecības ar zaudējumiem politika no 1994. līdz 1999. gadam.
98 Šajā sakarā vispirms ir jāsecina, ka saskaņā ar PostVerfG 63. panta 1. punktu DeutscheBundespost bija pienākums maksāt retrocesijas Vācijai laikā no 1990. līdz 1995. gadam kā sarūkošu procentuālo daļu no tās ekspluatācijas ieņēmumiem. Ja lietas dalībnieču viedoklis nesakrīt jautājumā par to, vai šīs retrocesijas ir uzskatāmas par SIEG papildu tīrajām izmaksām vai nē, Komisija neapstrīd, ka šīs retrocesijas maksāja uzņēmumi, kas bija izveidoti pēc Deutsche Bundespost sadalīšanas un ka šajā kontekstā prasītājai no 1990. līdz 1995. gadam bija jāsamaksā 11 418 miljoni Vācijas marku.
99 Šajā gadījumā prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka DB‑Telekom veiktie pārskaitījumi no 1990. līdz 1995. gadam 11 418 miljonu Vācijas marku apmērā tai bija ļāvuši segt iespējamās tīrās papildu izmaksas 1118,7 miljonu Vācijas marku apmērā, ko bija radījusi tās no 1994. līdz 1999. gadam īstenotā tirdzniecības ar zaudējumiem politika, kaut arī minētie pārskaitījumi pilnībā tika izmantoti, lai kompensētu tās zaudējumus, kas radušies no 1990. līdz 1995. gadam, kurus bija radījis tai uzliktais pienākums maksāt retrocesijas.
100 Komisija būtībā pārmet, ka, tā kā prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, ka tīrās papildu izmaksas, kas saistītas ar tās tirdzniecības ar zaudējumiem politiku, tika finansētas no tās pašas līdzekļiem, tai bija pamats prezumēt, ka DB‑Telekom veiktie pārskaitījumi tai bija ļāvuši finansēt minētās papildu izmaksas.
101 Šajā sakarā ir jānorāda, ka lietas dalībnieki piekrīt tam, ka no grāmatvedības uzskaites viedokļa no jebkuriem līdzekļiem var finansēt jebkurus izdevumus. Kaut arī Komisijai ir jāpierāda, ka valsts līdzekļi ir radījuši priekšrocību to saņēmējam, kā izriet no šī sprieduma 57. punktā minētā sprieduma lietā Altmark (75. punkts), šajā sakarā nav nozīmes tam, ka Komisija pierāda, kādiem izdevumiem tā ir izmantojusi valsts līdzekļus, kas ir bijuši piešķirti prasītājai.
102 Tomēr, tā kā Komisija šajā gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 78. punkta, lai pierādītu, ka pastāv ar valsts līdzekļu palīdzību DPAG radīta priekšrocība, ir izvirzījusi nosacījumu, ka iespējamās DPAG tīrās papildu izmaksas 1118,7 miljonu Vācijas marku apmērā, kas ir saistītas ar tās tirdzniecības ar zaudējumiem politiku, noteikti bija jāsedz no DB‑Telekom veiktajiem pārskaitījumiem, ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā DPAG zaudējumus, kas radušies no 1990. līdz 1994. gadam un no 1990. līdz 1995. gadam, minētie pārskaitījumi, kas veikti minētajā laika posmā, ir pietiekami, lai segtu arī minētās tīrās papildu izmaksas, kuras saistītas ar tās tirdzniecības ar zaudējumiem politiku un kuras radušās no 1994. līdz 1999. gadam.
103 Apstrīdētā lēmuma 88. apsvērumā Komisija norāda, ka iespējamās tīrās papildu izmaksas, kas radušās DPAG un kas saistītas ar tās tirdzniecības ar zaudējumiem politiku, bija šādas:
Gadi | 1994 | 1995 | 1996 | 1997 | 1998 | 1999 | Kopā 1994.–1999. |
Papildu izmaksas, kas saistītas ar tirdzniecību ar zaudējumiem (milj. Vācijas marku) | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] | 1118,7 |
104 Turklāt, kā izriet no Vācijas Federatīvās Republikas sniegtās informācijas, Komisija neapstrīd, ka laika posmā no 1990. līdz 1994. un no 1990. līdz 1995. gadam DPAG bija guvusi šādus darbības rezultātus (neieskaitot DB‑Telekom veiktos pārskaitījumus un samaksātās retrocesijas) un galīgos rezultātus (ieskaitot DB‑Telekom veiktos pārskaitījumus un samaksātās retrocesijas) (Vācijas Federatīvās Republikas 2002. gada 31. janvāra paziņojums un Vācijas Federatīvās Republikas 2000. gada 10. marta paziņojuma 11.A pielikums):
Gadi | 1990 | 1991 | 1992 | 1993 | 1994 | Kopā 1990.–1994. | 1995 | Kopā 1990.–1995. |
Rezervētais sektors | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] |
Pasta sūtījumu sektors | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] |
Žurnālu sektors | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] |
Ar darbību saistītais atlikums | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] | [konf.] | – 4331 | [konf.] | – 4945 |
DB‑Telekom veiktie pārskaitījumi | 1495 | 2031 | 1310 | 726 | 0 | 5562 | 5519 | 11 081 |
Retrocesijas | – 1651 | – 1982 | – 2100 | – 2182 | – 2190 | – 10 104 | – 1314 | – 11 418 |
Pārskaitījumu/retrocesiju atlikums | | | | | | – 4552 | | – 337 |
Galīgais rezultāts (milj. Vācijas marku) | | | | | | – 8883 | | – 5282 |
105 Ņemot vērā šī sprieduma 104. punktā iekļauto tabulu, vispirms ir jānorāda, ka, pat ja prasītāja no 1990. līdz 1994. gadam ir saņēmusi 5562 miljonus Vācijas marku DB‑Telekom veikto pārskaitījumu veidā un tai 1994. gadā bija radušās papildu izmaksas [konfidenciāls] miljonu Vācijas marku apmērā, kas saistītas ar tās tirdzniecības ar zaudējumiem politiku (šī sprieduma 103. punktā iekļautā tabula), galīgais deficīts, kas tai bija radies no 1990. līdz 1994. gadam visos darbības sektoros kopā, bija 8883 miljoni Vācijas marku. Šis galīgais deficīts laika posmā no 1990. līdz 1994. gadam atbilst DPAG ar darbību saistītajiem zaudējumiem 4331 miljonu Vācijas marku apmērā, ko pasliktināja retrocesiju maksājumi 10 104 miljonu Vācijas marku apmērā, kas daļēji tika kompensētas no DB‑Telekom veiktajiem pārskaitījumiem 5562 miljonu Vācijas marku apmērā.
106 Šajos apstākļos ir jāsecina, ka DB‑Telekom veiktie pārskaitījumi no 1990. līdz 1994. gadam 5562 miljonu Vācijas marku apmērā, ņemot vērā tās zaudējumus 4331 miljona Vācijas marku apmērā, kas radušies no 1990. līdz 1994. gadam un kas saistīti ar tās darbību, un retrocesijas 10 104 miljonu Vācijas marku apmērā, kuras tai bija jāmaksā šajā laika posmā, proti, kopējos zaudējumus 14 435 miljonu Vācijas marku apmērā, prasītājai neļāva segt savas iespējamās tīrās papildu izmaksas 1118,7 miljonu Vācijas marku apmērā, ko radījusi tās tirdzniecības ar zaudējumiem politika no 1994. līdz 1999. gadam.
107 Tā kā prasītāja ir saņēmusi DB‑Telekom veiktos pārskaitījumus līdz 1995. gadam, ir jāsecina arī tas, ka, pat ja no 1990. līdz 1995. gadam prasītāja saņēma 11 081 miljonus Vācijas marku DB‑Telekom veikto pārskaitījumu veidā, tai minētajā laika posmā visos darbības sektoros kopumā bija radies galīgais deficīts 5282 miljonu Vācijas marku apmērā. Šis galīgais deficīts laika posmā no 1990. līdz 1995. gadam atbilst DPAG zaudējumiem 4945 miljonu Vācijas marku apmērā, kas saistīti ar darbību, ko pasliktināja retrocesiju maksājumi 11 418 miljonu Vācijas marku apmērā, kuras daļēji tika kompensētas no DB‑Telekom veiktajiem pārskaitījumiem 11 081 miljonu Vācijas marku apmērā.
108 Šajos apstākļos ir jāsecina, ka DB‑Telekom veiktie pārskaitījumi no 1990. līdz 1995. gadam 11 081 miljonu Vācijas marku apmērā neļāva DPAG, ņemot vērā tās ar darbību saistītos zaudējumus 4945 miljonu Vācijas marku apmērā, kas radušies laikā no 1990. līdz 1995. gadam, un retrocesijas 11 418 miljonu Vācijas marku apmērā, kas tai bija jāmaksā, proti, kopējos zaudējumus 16 363 miljonu Vācijas marku apmērā, segt savas iespējamās papildu izmaksas 1118,7 miljonu Vācijas marku apmērā, ko no 1994. līdz 1999. gadam radīja tās īstenotā tirdzniecības ar zaudējumiem politika.
109 Jāsecina, ka Komisijas pierādījumu, saskaņā ar kuru prasītājai tika radīta priekšrocība 1118,7 miljonu Vācijas marku apmērā, jo tikai no DB‑Telekom veiktajiem pārskaitījumiem varēja finansēt iespējamās papildu izmaksas, ko radījusi tās tirdzniecības ar zaudējumiem politika, atspēko secinājums, ka DPAG galīgie zaudējumi, kas radušies laikā no 1990. līdz 1994. gadam vai no 1990. līdz 1995. gadam bija tādi, ka DB‑Telekom veiktie pārskaitījumi nebija pietiekami, lai segtu iespējamās tīrās papildu izmaksas, kuras laikā no 1994. līdz 1999. gadam radījusi tās tirdzniecības ar zaudējumiem politika.
110 Līdz ar to šim prasītājas iebildumam ir jāpiekrīt.
111 Tādējādi Apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, nepārbaudot, vai šis iebildums nozīmē arī to, ka Apstrīdētajā lēmumā trūkst pamatojuma EKL 253. panta nozīmē (skat. šī sprieduma 58. punktu), un nepārbaudot pārējos prasītājas celtos iebildumus un norādītos pamatus.
Par tiesāšanās izdevumiem
112 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
113 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis un iestādes, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Vācijas Federatīvā Republika, kas nav iesniegusi iestāšanās rakstu, sedz savus tiesāšanās izdevumus atbilstoši minētā reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai.
114 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta trešajai daļai Pirmās instances tiesa var nolemt, ka personām, kas iestājušās lietā un kas nav dalībvalstis, Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) dalībnieces un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) iestādes un uzraudzības iestāde, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašām. BIEK un UPS – personas, kas iestājušās lietā, – sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2002. gada 19. jūnija Lēmumu 2002/753/EK par pasākumiem, ko Vācijas Federatīvā Republika veikusi par labu DeutschePost AG;
2) Komisija sedz pati savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina DeutschePost tiesāšanās izdevumus;
3) Vācijas Federatīvā Republika, BundesverbandInternationalerExpress- undKurierdienste eV (BIEK) un UPS Europe NV/SA sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2008. gada 1. jūlijā.