ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2013. gada 24. janvārī (1)

Apvienotās lietas C‑457/11, C‑458/11, C‑459/11 un C‑460/11

Verwertungsgesellschaft Wort (VG Wort)

pret

KYOCERA Document Solutions Deutschland GmbH u.c.,

Canon Deutschland GmbH un

Fujitsu Technology Solutions GmbH

un

Hewlett‑Packard GmbH

pret

Verwertungsgesellschaft Wort (VG Wort)

(Bundesgerichtshof (Vācija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Autortiesības un blakustiesības informācijas sabiedrībā – Direktīvas 2001/29/EK iedarbība laikā – Reproducēšanas tiesības – Izņēmumi un ierobežojumi – Taisnīga atlīdzība – Jēdziens “reproducēšana uz papīra vai līdzīga materiāla, ko veic, izmantojot jebkuru fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību” – Reprodukcijas, kas izgatavotas, izmantojot printeri vai personālo datoru – Reprodukcijas no digitāla avota – Reprodukcijas, kas izgatavotas, izmantojot ierīču ķēdi – Pieejamu tehnoloģisku pasākumu, kas paredzēti neatļautu darbību novēršanai vai ierobežošanai, neizmantošanas sekas – Netiešas vai tiešas atļaujas izgatavot reprodukcijas sekas

1.        Direktīvā 2001/29 (2) ir noteikts, ka dalībvalstis autoriem nodrošina izņēmuma (ekskluzīvas) tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem, jebkādā formā un pilnā vai daļējā apmērā. Tomēr tās var arī paredzēt, ka konkrētos gadījumos šīm tiesībām tiek piemēroti ierobežojumi vai izņēmumi, it īpaši attiecībā uz “reprodukcij[ām] uz papīra vai jebkura līdzīga materiāla, kas izgatavotas, izmantojot jebkāda veida fotografēšanas metodi vai kādu citu procesu ar līdzīgu iedarbību”, un “reprodukcij[ām] uz jebkura materiāla, kuras izgatavojusi fiziska persona personiskai lietošanai un nolūkā, kam nedz tieši, nedz netieši nav komerciāla rakstura”, – ar nosacījumu, ka tiesību īpašnieki saņem taisnīgu atlīdzību.

2.        Vācijā taisnīga atlīdzība tiek nodrošināta, uzliekot maksu personām, kas ražo, ieved vai pārdod ierīces, ar kurām var izgatavot reprodukcijas. Pamattiesvedībā šajās lietās Bundesgerichtshof (Federālā Augstākā tiesa) ir jālemj, vai ar maksu ir jāapliek printeri vai personālie datori, ar kuriem reprodukcijas var izgatavot vienīgi tad, ja tie ir savienoti ar vienu vai vairākām citām ierīcēm, piemēram, skeneriem, kas arī var būt apliekami ar to pašu maksu. Tādēļ tā uzdod divus jautājumus par direktīvas interpretāciju, ar atbilžu uz kuriem palīdzību tā ir paredzējusi šo lietu atrisināt. Tā vēlas arī noskaidrot, kā iespēja piemērot tehnoloģiskus pasākumus, lai novērstu vai ierobežotu kopēšanu, (3) un tieši vai netieši piešķirta atļauja veikt reproducēšanu ietekmē tiesības uz taisnīgu atlīdzību. Visbeidzot, tā jautā par direktīvas piemērojamību laikā.

3.        Šie jautājumi, kas sākumā var šķist salīdzinoši vienkārši, īstenībā iezīmē sarežģītas problēmas attiecībā uz mijiedarbību starp direktīvu un Vācijas normatīvajiem tiesību aktiem, kā arī starp direktīvas un dažādām šo aktu normām.

 ES tiesības

 Direktīva

4.        Saskaņā ar direktīvas 2. pantu, kura virsraksts ir “Reproducēšanas tiesības”:

“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:

a)      autoriem – attiecībā uz viņu darbiem;

[..]”

5.        5. panta 2. punktā cita starpā ir noteikts:

“Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus 2. pantā minētajām reproducēšanas tiesībām šādos gadījumos:

a)      reproducēšana uz papīra vai līdzīga materiāla, ko veic, izmantojot jebkuru fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību, izņemot nošu rakstus, ar noteikumu, ka tiesību subjekti [īpašnieki] saņem taisnīgu atlīdzību;

b)      reproducēšana uz jebkura materiāla, ko personiskai lietošanai veic privātpersona ar mērķi, kurš ne netieši, ne tieši nav komerciāls, ar nosacījumu, ka tiesību subjekti [īpašnieki] saņem taisnīgu atlīdzību, kurā ņemta vērā 6. pantā minēto tehnoloģisko pasākumu piemērošana vai nepiemērošana attiecīgajam darbam vai tiesību objektam;

c)      īpaša reproducēšana, ko veic publiskās bibliotēkas, izglītības iestādes vai muzeji, vai arhīvi, un no kuras negūst tiešu vai netiešu ekonomisku vai komerciālu labumu;

[..].”

6.        5. panta 3. punktā tostarp ir noteikts:

“Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus 2. un 3. pantā paredzētajām tiesībām šādos gadījumos:

a)      izmantošanai vienīgi ilustrācijai mācību procesā vai zinātniskajos pētījumos, ja ir norādīts avots, tajā skaitā autors, – ja vien to nav neiespējami izdarīt, un tiktāl, ciktāl to pamato attiecīgais nekomerciālais mērķis;

[..]

n)      kolekcijās esošu darbu un citu tiesību objektu, uz ko neattiecas pirkšanas vai licencēšanas noteikumi, izmantošanai zinātniska pētījuma vai privāta pētījuma nolūkā, ļaujot atsevišķiem sabiedrības locekļiem ar tiem iepazīties izziņojot vai publiskojot tos īpašās, šim nolūkam paredzētās vietās 2. punkta c) apakšpunktā minēto iestāžu telpās;

[..].”

7.        Visi pārējie gadījumi, kas minēti 5. panta 2. un 3. punktā (4), attiecas uz nekomerciāla rakstura izmantošanu vai, vispārīgi sakot, izmantošanu visas sabiedrības interesēs. Norma, kurā paredzēts, ka tiesību īpašniekiem ir jāsaņem taisnīga atlīdzība, ir piemērojama vienīgi 5. panta 2. punkta a), b) un e) apakšpunktā minētajām situācijām (5), bet direktīvas preambulas 36. apsvērumā ir nepārprotami norādīts [likumdevēju] nolūks, ka dalībvalstis var noteikt šādu kompensāciju attiecībā uz jebkuru vai visiem pārējiem fakultatīvajiem reproducēšanas tiesību izņēmumiem un/vai ierobežojumiem (6).

8.        5. panta 5. punktā tostarp ir paredzēts:

“Izņēmumus un ierobežojumus, kas paredzēti 1., 2., 3. un 4. punktā, piemēro tikai dažos īpašos gadījumos, kas nav pretrunā ar darba vai cita tiesību objekta parasto izmantošanu un kas nepamatoti neskar tiesību subjekta [īpašnieka] likumīgās intereses.”

9.        Var piebilst, ka direktīvas 5. panta 5. punkta normā, ko bieži dēvē par trīsposmu pārbaudi [jeb trīskāršo nosacījumu], gandrīz identiski ir atveidoti Bernes konvencijas (1967. gada redakcijā) 9. panta 2. punkta (7), TRIPs nolīguma (1994) (8) 13. panta un WIPO līguma par autortiesībām (1996) 10. panta 2. punkta (9) noteikumi. TRIPs kontekstā šos trīs posmus ir interpretējusi PTO speciālā grupa. (10) Īsi sakot, speciālā grupa uzskatīja, ka šie trīs pārbaudes posmi jeb nosacījumi ir kumulatīvi, ka pirmais nosacījums (daži īpaši gadījumi) paredz, ka ierobežojums vai izņēmums ir nepārprotami jānosaka un tā piemērošanas un ietekmes jomai ir jābūt šaurai, ka otrais nosacījums (nav pretrunas ar parasto izmantošanu) nozīmē, ka izņēmums vai ierobežojums nedrīkst pieļaut izmantošanu, kas izraisa saimniecisku konkurenci ar veidiem, kādos tiesību īpašnieki parasti ar savu darbu rada saimniecisku vērtību, un ka trešais nosacījums (netiek skartas tiesību īpašnieka likumīgās intereses (ja tam nav attaisnojuma)) izslēdz jebkuru izņēmumu vai ierobežojumu, kas izraisa vai kas var izraisīt nesaprātīgu tiesību īpašnieka ienākumu zaudēšanu.

10.      Direktīvas 6. panta 3. punktā “tehnoloģiski pasākumi” ir definēti kā “jebkur[a] tehnoloģij[a], ierīc[e] vai komponent[s], kurus parasti izmanto, lai nepieļautu vai ierobežotu tādas darbības ar darbiem vai citiem tiesību objektiem, ko nav atļāvis tiesību subjekts [īpašnieks], kuram ir likumā paredzētās autortiesības vai blakustiesības [..]. Tehnoloģiskus pasākumus uzskata par “efektīviem” [“iedarbīgiem”], ja tiesību subjekts [īpašnieks] kontrolē aizsargātā darba vai citu tiesību objektu izmantošanu ar piekļuves kontroli vai aizsardzības procesu, piemēram, kodēšanu, trokšņu radīšanu vai citu darba vai cita tiesību objekta pārveidošanu, vai ar kopiju kontroles mehānismu, ar ko sasniedz aizsardzības mērķi”. Būtībā 6. pants kopumā ietver prasību, ka dalībvalstis tiesību īpašniekiem nodrošina pienācīgu tiesisku aizsardzību pret jebkuriem līdzekļiem, kas paredzēti tādu tehnoloģisku pasākumu apiešanai, ko tiesību īpašnieki var piemērot brīvprātīgi vai kas var tikt piemēroti, īstenojot pasākumus, kurus dalībvalstis ir uzņēmušās pašas.

11.      Direktīvas 10. panta virsraksts ir “Piemērošana laikā”. Saskaņā ar 10. panta 1. punktu direktīvas normas ir piemērojamas visiem darbiem, kas 2002. gada 22. decembrī bija aizsargāti dalībvalstu normatīvajos tiesību aktos autortiesību un blakustiesību jomā. 10. panta 2. punktā ir noteikts: “Šo direktīvu piemēro, neskarot nevienu līdz 2002. gada 22. decembrim pabeigtu darbību un iegūtas tiesības”.

12.      Saskaņā ar 13. panta 1. punktu dalībvalstis pieņem normatīvos un administratīvos tiesību aktus, kas nepieciešami, lai līdz 2002. gada 22. decembrim izpildītu šīs direktīvas prasības. Saskaņā ar 14. pantu direktīva stājās spēkā dienā, kad tā tika publicēta Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī, proti, 2001. gada 22. jūnijā.

 Spriedums lietā Padawan

13.      Tiesa direktīvas normas ir interpretējusi vairākos spriedumos, no kuriem visnozīmīgākais šai tiesvedībai, iespējams, ir spriedums lietā Padawan, (11) kurā runa bija par 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ko bieži dēvē par izņēmumu “kopēšana personiskai lietošanai”.

14.      Minētajā lietā runa bija par maksu, kas Spānijā tiek piemērota digitālo ierakstu datu nesējiem, (12) izņēmuma par šajā valstī veiktas reproducēšanas personiskai lietošanai un tādējādi direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta kontekstā. Tiesa neatbalstīja Komisijas apgalvojumu, ka veidu, kādā tiek finansēta taisnīga atlīdzība, kas direktīvā nav regulēts, dalībvalstis nosaka pašas (vienīgais izņēmums ir ierobežojumi, kas paredzēti it īpaši pamattiesībās un vispārējos tiesību principos), citiem vārdiem, ka viņu pienākums ir sasniegt noteiktu rezultātu, nevis to darīt ar noteiktiem līdzekļiem (13). Tā vietā tā pauda viedokli, ka persona, kas izmanto izņēmumu par reproducēšanu personiskai lietošanai un kas tiesību īpašniekam rada kaitējumu, par ko viņam pienākas taisnīga kompensācija [jeb atlīdzība], šāds kaitējums ir jāatlīdzina, finansējot šādu kompensāciju (14). Tādējādi tā uzskatīja, ka pastāv nepieciešamā saikne starp maksas piemērošanu digitālas reproducēšanas iekārtām, ierīcēm un datu nesējiem un to izmantošanu kopēšanai personiskai lietošanai (15). Tomēr, tā kā nav praktiski šādu maksu saistīt ar faktisko izmantošanu, var tikt uzskatīts, ka fiziskas personas pilnā apjomā izmanto to iekārtu funkcijas, kas viņām ir pieejamas personiskai lietošanai; tādējādi tas, ka ar ierīcēm var izgatavot kopijas, var attaisnot maksas uzlikšanu par kopēšanu personiskai lietošanai (16). Neatkarīgi no tā šādas maksas nediskriminējoša piemērošana iekārtām, ierīcēm vai datu nesējiem, kas nav darīti pieejami personiskai lietošanai un kas nepārprotami ir rezervēti izmantošanai, kas nav kopēšana personiskai lietošanai, nav saderīga ar direktīvu (17).

 Lietai nozīmīgās Vācijas tiesību normas

15.      Urheberrechtsgesetz (18) 53. pantā ir izklāstītas konkrētas situācijas, kurās kā izņēmums no parastajiem autortiesību [aizsardzības] noteikumiem ir pieļaujama aizsargātu materiālu reproducēšana.

16.      Kopš 2003. gada 13. septembra UrhG 53. panta 1. punktā ir iekļauta atļauja fiziskām personām izgatavot vienu kopiju personiskai lietošanai uz jebkura datu nesēja, ar nosacījumu, ka tam nav tieša vai netieša komerciāla nolūka un ka oriģināls nav ticis izgatavots acīmredzami prettiesiski – izņēmums, kas ir diezgan līdzīgs direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētajam izņēmumam; tomēr pirms šā datuma tas netika attiecināts tikai uz fiziskām personām vien. Papildus tam persona, kurai ir atļauts pašai izgatavot kopijas, drīkst arī iegūt kopijas, kuras viņai ir izgatavojusi cita persona, ja par to netiek maksāts – nosacījums, kam direktīvā nav rodams tiešs pamatojums, – vai (kopš 2003. gada 13. septembra) ja kopijas ir izgatavotas uz papīra vai līdzīga materiāla, izmantojot jebkāda veida fotomehānisku metodi vai citādu procesu ar līdzīgu iedarbību – nosacījums, kas atgādina 5. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

17.      53. panta 2. punktam ir sarežģītāka struktūra. Tajā personām (ar kurām tiek saprastas ne tikai fiziskas personas) ir atļauts izgatavot vai iegūt citu personu izgatavotu vienu kopiju savai lietošanai: i) izmantošanai zinātnes nolūkā attiecīgi nepieciešamā apmērā; ii) iekļaušanai personas pašas arhīvā attiecīgi nepieciešamā apmērā, bet ar nosacījumu, ka arī oriģināls pieder šai pašai personai; iii) ar informāciju par aktuālajām norisēm, ja oriģināls ir ticis pārraidīts, un iv) no rakstiem, izvilkumiem no publicētiem darbiem vai darbiem, kas ir tikuši iespiesti pirms vairāk nekā diviem gadiem. Šiem izņēmumiem nav nepārprotama ekvivalenta direktīvā paredzēto izņēmumu vidū: ciktāl ar tiem tiek saprastas ne tikai fiziskas personas, tie pārsniedz 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta apjomu; tā kā šie izņēmumi ir nosacīti ar lietošanu personiskām vajadzībām, tie ir vairāk ierobežojoši nekā izņēmumi, kas ietverti citos apakšpunktos.

18.      Līdz 2003. gadā izdarītajam grozījumam UrhG 53. panta 2. punktā minētie izņēmumi nebija saistīti ne ar kādiem papildu nosacījumiem. Ar šo grozījumu ii) apakšpunktā minētais izņēmums tika padarīts atkarīgs no vismaz viena no šādiem nosacījumiem: kopijai ir jābūt izgatavotai uz papīra vai līdzīga materiāla un ar jebkādu fotomehānisku metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību; jebkurā gadījumā tā var būt vienīgi analoga (19) un/vai arhīvam ir jābūt izveidotam visas sabiedrības interesēs un bez komerciāla vai citāda saimnieciska nolūka. Izņēmumi, kas minēti iii) un iv) apakšpunktā, tika padarīti atkarīgi no vismaz viena no pirmajiem diviem minētajiem nosacījumiem.

19.      Arī UrhG 53. panta 3. punkts attiecas uz rakstiem vai izvilkumiem un īsākiem darbiem, un tajā ir atļauta kopiju lietošana savām vajadzībām (arī šajā gadījumā runa nav tikai par fiziskām personām) – izglītības nolūkā vai gatavojoties eksāmeniem, būtībā jebkāda veida izglītības iestādēs. Tā saturs, šķiet, daļēji atbilst direktīvas 5. panta 2. punkta c) apakšpunkta un 5. panta 3. punkta a) apakšpunkta saturam.

20.      UrhG 54.a panta 1. punktā ir noteikts: ja darba raksturs ir tāds, ka ir sagaidāms, ka tas tiek reproducēts ar kopēšanu vai jebkuru citu procesu ar līdzīgu iedarbību – nosacījums, kas tāpat atgādina direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunktu – nolūkos, kas izklāstīti 53. panta 1.–3. punktā, autors var pieprasīt “samērīgu atlīdzību” (20) no ierīču ražotājiem, importētājiem vai izplatītājiem, kas “paredzētas šādu reprodukciju izgatavošanai”. Saskaņā ar UrhG 54.g panta 1. punktu autors no personām, kurām ir pienākums maksāt šādu atlīdzību, var pieprasīt sniegt viņam informāciju. Tomēr saskaņā ar UrhG 54.h panta 1. punktu vienīgi pilnvarotās autortiesību pārvaldītājsabiedrības [collecting societies] ir tiesīgas pieprasīt attiecīgu atlīdzību vai pieprasīt attiecīgas informācijas sniegšanu.

21.      Saskaņā ar UrhG 54.d pantu un tā II pielikumu maksa par 54.a panta 1. punktā minētajām ierīcēm tiek noteikta apmērā no EUR 38,35 līdz EUR 613,56 – atkarībā no kopiju skaita, kas var tikt izgatavotas vienā minūtē, un no tā, vai ir iespējams izgatavot krāsainas kopijas; tomēr līgumā var tikt noteiktas arī citas summas.

 Faktiskie apstākļi, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

22.      Verwertungsgesellschaft Wort (VG Wort) ir pilnvarota autortiesību pārvaldītājsabiedrība. Tai Vācijā ir izņēmuma (ekskluzīva) atbildība pārstāvēt autorus un literāro darbu izdevējus. Tādēļ tā ir tiesīga pieprasīt atlīdzību no to ierīču ražotājiem, importētājiem vai izplatītājiem, uz kurām attiecas UrhG 54.a panta 1. punktā ietvertā prasība maksāt atlīdzību autoriem. Savā vārdā un citas autortiesību pārvaldītājsabiedrības, kas pārstāv personas, kam pieder tiesības uz visu veidu grafiskiem darbiem, uzdevumā tā ir centusies pieprasīt šādu atlīdzību no citiem pamattiesvedības lietas dalībniekiem (turpmāk tekstā – “piegādātāji”) (21), ar maksu apliekot personālos datorus, printerus un/vai ploterus (22), kas Vācijas tirgū tikuši laisti no 2001. gada sākuma līdz 2007. gada beigām. Pieprasītās summas ir balstītas uz likmēm, ko ir saskaņojušas abas autortiesību pārvaldītājsabiedrības un kas publicētas federālajā oficiālajā vēstnesī Bundesanzeiger.

23.      Konkrētāk, piegādātāji apgalvo, ka nevienu darbu nav iespējams reproducēt ar printeri vai ploteri vien. To var paveikt vienīgi tad, ja tie ir savienoti ar ierīci, kurā var tikt izmantota fotografēšanas metode vai process ar līdzīgu iedarbību, lai radītu darba attēlu. Līdz ar to ar kompensācijas maksu ir jāapliek vienīgi šādas ierīces, bet ne printeri vai ploteri. Šāds viedoklis atbilst līdzšinējai judikatūrai, kurā Bundesgerichtshof ir paudusi viedokli, ka tad, ja ierīces, piemēram, skeneris, dators un printeris, ir savienotas kopā, lai kopētu dokumentu, tad atlīdzība ir ieturama vienīgi par ierīci, kas visizteiktāk raksturo fotografēšanas metodi, proti, par skeneri.

24.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka rodas divi papildu jautājumi attiecībā uz maksājamās atlīdzības aprēķināšanu. Vai, ja ir pieejami, bet netiek izmantoti tehnoloģiski pasākumi, kas paredzēti kopēšanas novēršanai, vai ja kopēšana ir tikusi atļauta jebkādā veidā, attiecībā uz attiecīgajiem oriģināliem joprojām ir jāmaksā taisnīga atlīdzība? Turklāt nav pilnīgi skaidrs, sākot no kuras dienas un attiecībā uz kuriem notikumiem valsts tiesības ir jāinterpretē saskaņā ar direktīvu.

25.      Tādēļ Bundesgerichtshof jautā: (23)

“1)      Vai, interpretējot valsts tiesības, direktīva ir jāievēro jau attiecībā uz notikumiem, kas ir notikuši pēc direktīvas stāšanās spēkā 2001. gada 22. jūnijā, bet pirms tā kļuva piemērojama 2002. gada 22. decembrī?

2)      Vai reproducēšana, izmantojot printeri [vai personālo datoru], ir uzskatāma par reproducēšanu, izmantojot jebkuru fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību, direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē?

3)      Ja atbilde uz otro jautājumu būtu apstiprinoša: vai direktīvas prasības attiecībā uz taisnīgu atlīdzību par direktīvas 5. panta 2. un 3. punktā minētajiem reproducēšanas tiesību izņēmumiem vai ierobežojumiem, ievērojot pamattiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, kas paredzētas ES Pamattiesību hartas 20. pantā, var tikt izpildītas arī tad, ja pienākums maksāt atbilstošu atlīdzību [appropriate reward] (24) ir nevis printeru [vai personālo datoru] ražotājiem, importētājiem un izplatītājiem, bet gan citas ierīces vai vairāku citu ierīču (attiecīgai reproducēšanai piemērotu ierīču ķēdē) ražotājiem, importētājiem un izplatītājiem?

4)      Vai iespēja piemērot direktīvas 6. pantā paredzētos tehnoloģiskos pasākumus ir pietiekama, lai nosacījums par taisnīgu atlīdzību direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē tiktu padarīts nepiemērojams?

5)      Vai nosacījums par taisnīgu atlīdzību (direktīvas 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts) un tās iespēja (skat. direktīvas preambulas 36. apsvērumu) nav piemērojama, ja tiesību īpašnieks ir tieši vai netieši atļāvis savu darbu reproducēšanu?”

26.      Rakstveida paskaidrojumus ir iesniegusi VG Wort, piegādātāji, kā arī Somija, Vācija, Īrija, Lietuva, Nīderlande, Polija, Spānija, Apvienotā Karaliste un Komisija. 2012. gada 22. oktobrī notikušajā tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumus ir sniegusi VG Wort, Fujitsu, Hewlett Packard, Kyocera, Čehijas Republika, Vācija, Nīderlande, Austrija, Apvienotā Karaliste un Komisija.

 Juridiskais vērtējums

27.      Bundesgerichtshof nodarbina konkrētu UrhG normu interpretācija atbilstoši šīs direktīvas normām, ciktāl šāda interpretācija ir paredzēta ES tiesībās. Tādēļ tā uzdod vienu jautājumu par direktīvas piemērojamību ratione temporis un četrus jautājumus par materiāltiesisko normu interpretāciju. Tā kā nav strīda par to, ka direktīva attiecas uz lielāko daļu laikposma, kurā ietilpst pamattiesvedības lietas, vispirms aplūkošu materiāltiesiskos jautājumus. Tomēr pirms tam var būt noderīgi apsvērt dažus vispārīgus jautājumus par direktīvu un tās saistību ar Vācijas tiesību aktiem.

 Ievada piezīmes

 Saistība starp direktīvas preambulu un tās normām

28.      Viena no direktīvas iezīmēm ir tās ārkārtīgi detalizētā preambula; apjoma ziņā tā ir apmēram par 40 % garāka nekā direktīvas normatīvā daļa. Tiesai sniegtajos paskaidrojumos [lietas dalībieki] bieži ir atsaukušies uz konkrētiem preambulas apsvērumiem, un Tiesa ievērojamā mērā uz šiem apsvērumiem ir balstījusies savos spriedumos (25).

29.      No šīs preambulas kļūst skaidrs, ka likumdevēja nolūks ir bijis ne tikai sasniegt pēc iespējas lielāku vienveidību, kas nepieciešama iekšējam tirgum (26), bet arī atļaut pielāgošanos jaunām izmantošanas formām, jaunai izmantošanai un tehnoloģijas attīstībai (27). Līdz ar to pastāv zināms attaisnojums, lai tiktu pieņemta progresīva, pielāgojoša un saskaņojoša pieeja direktīvas interpretācijai.

30.      No otras puses, jāatceras, ka dalībvalstu rīcībā ir atstāta liela rīcības brīvība un daudzi aspekti nav saskaņoti. Piemēram, cik liela kompensācija ir taisnīga un kā tā būtu regulējama? Jau tas vien, ka pastāv 20 fakultatīvi piemērojami reproducēšanas tiesību izņēmumi vai ierobežojumi, no kuriem 17 ietver papildu iespēju izvēlēties taisnīgu kompensāciju/atlīdzību, tātad tālu no vienveidības vai saskaņošanas, šķiet, praktiski nozīmē šo mērķu noliegšanu. Ja likumdevējs tādējādi ir apzināti atstājis izvēles iespējas, kas pieejamas dalībvalstīm, nešķistu atbilstoši, ja Tiesa lielākas saskaņošanas vārdā tās īslaicīgi slēgtu.

31.      Turklāt tiesiskā noteiktība ir priekšnosacījums jebkurai saskaņošanai, kas būtu jāpanāk iekšējā tirgū (28), un progresīva, pielāgojoša pieeja interpretācijai neveicina lielāku tiesisko noteiktību. Ja pastāv savstarpēja saistība starp tehnoloģijas attīstību un komercdarbības prakses attīstību, Tiesa, nodrošinot, ka normatīvie tiesību akti tiek interpretēti, ņemot vērā šos attīstības virzienus, var rīkoties tikai tiktāl, līdz tiek sasniegts punkts, kurā vienīgi likumdevējs ir kompetents nodrošināt, ka notiek šāda attīstība.

32.      Visbeidzot, es ierosinātu ievērot piesardzību attiecībā uz pārlieku paļaušanos uz preambulu (nevis paļaušanos uz direktīvas normatīvo daļu). Tas tiesa, ka, interpretējot pasākumu, ir jāņem vērā iemesli, kas noveduši līdz tā noteikšanai (29). Tomēr atgādināšu, ka iestāžu nolīguma par kopīgām pamatnostādnēm attiecībā uz Kopienu tiesību aktu izstrādes kvalitāti (30) 10. punktā ir teikts: “Preambulas apsvērumu nolūks ir kodolīgi pamatot normatīvās daļas būtiskākās normas, tos nedz reproducējot, nedz pārfrāzējot. Tajos neietver tiesību normas un politiskās gribas izpausmes”. Lai gan šīs pamatnostādnes nav juridiski saistošas, jāprezumē, ka iestādes, kas tās pieņēma pēc savstarpējas vienošanās (Parlaments, Padome un Komisija), tos ievēro, izstrādājot normatīvos tiesību aktus (31).

 Saistība starp direktīvu un Vācijas normatīvajiem tiesību aktiem

33.      Vispirms direktīva aizsargā autoru pamattiesības atļaut vai aizliegt viņu darbu reproducēšanu. Lai gan tā neattiecas uz vienošanos par licenci, tās pamatā ir pieņēmums, ka autori var vienoties par atlīdzību apmaiņā pret atļauju reproducēt viņu darbus. Preambulas desmitajā apsvērumā ir teikts, ka viņiem ir jāsaņem “atbilstīga atlīdzība” par viņu darbu izmantošanu (32).

34.      Neatkarīgi no tā dalībvalstis var paredzēt jebkuru vai visus no pilnīgi uzskaitītajiem tiesību atļaut vai aizliegt reproducēšanu izņēmumiem vai ierobežojumiem. Trijos no šiem gadījumiem tām ir jānodrošina (bet atlikušajā daļā tās drīkst nodrošināt), ka autori saņem taisnīgu atlīdzību par šādu viņu tiesību ierobežošanu (33). No šiem trim gadījumiem izskatāmajos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu runa galvenokārt ir par direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kurā pieļauti izņēmumi vai ierobežojumi attiecībā uz reproducēšanu “uz papīra vai līdzīga materiāla, ko veic, izmantojot jebkuru fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību”, un 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu attiecībā uz reproducēšanu “uz jebkura materiāla, ko personiskai lietošanai veic privātpersona ar mērķi, kas ne tieši, ne netieši nav komerciāls”. Tomēr Bundesgerichtshof trešajā jautājumā tieši atsaucas uz 5. panta 2. un 3. punktu kopumā, kur uzskaitītas 20 bieži vien atkārtojošās situācijas, kurās reproducēšanas tiesību izņēmums vai ierobežojums ir pieļaujams (34), un tās piektā jautājuma pamattēma (tiesību īpašnieku piešķirtā atļauja) var būt nozīmīga visām šīm situācijām.

35.      Jāatceras, ka visas 5. panta 2. un 3. punkta normas ir fakultatīvas un ka visos gadījumos pastāv izvēles iespēja paredzēt reproducēšanas tiesību izņēmumu vai ierobežojumu. Izņēmumu un ierobežojumu fakultatīvais raksturs dalībvalstīm šajā jomā sniedz konkrētu rīcības brīvību, kas ir atspoguļota direktīvas preambulā, it īpaši 34., 36.–40., 51. un 52. apsvērumā.

36.      No iepriekš izklāstītā izdaru konkrētus secinājumus.

37.      Pirmkārt, reproducēšanas tiesību izņēmums vai ierobežojums, kas sniedzas tālāk nekā tas, kas ir atļauts kādā no 5. panta 2. vai 3. punkta normām, nav saderīgs ar direktīvu. Tomēr, ņemot vērā normu fakultatīvo raksturu un iespēju ieviest ierobežojumu, nevis izņēmumu, pasākums, kas nesniedzas tik tālu, būs saderīgs. Piemēram, dalībvalsts nevar, pamatojoties uz 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, paredzēt izņēmumu attiecībā uz visām reprodukcijām, kuras fiziska persona ir izgatavojusi uz jebkura datu nesēja/materiāla, nenorādot nolūku, kādā tās tikušas izgatavotas, jo tas paplašinātu šajā normā (vai jebkurā citā normā) pieļautā izņēmuma apjomu. Un otrādi, dalībvalsts var, tāpat pamatojoties uz 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, noteikt izņēmumu attiecībā uz reprodukcijām, kuras izgatavojusi fiziska persona, vienīgi tad, ja tās ir izgatavotas uz papīra un vienīgi personīgai lietošanai studiju nolūkā, jo šā izņēmuma apjoms būtu šaurāks, bet joprojām pilnīgi ietverts pieļautajā apjomā.

38.      Otrkārt, dažādo situāciju pārklājuma raksturs ir jāņem vērā, kad tiek vērtēts, vai ar direktīvu saderīga ir valsts tiesību norma vai tās interpretācija valsts tiesībās. Direktīva neietver prasību, lai valsts tiesībās izņēmumi vai ierobežojumi tiktu formulēti tā, lai ikvienā gadījumā tie iederētos kādā no 20 situācijām, kas minētas 5. panta 2. un 3. punktā. Tādēļ valsts noteikts reproducēšanas tiesību izņēmums vai ierobežojums var būt saderīgs ar direktīvu, pat ja tas ietver elementus no divām vai vairāk nekā divām 5. panta 2. vai 3. punkta normām. Tomēr, tā kā tas nedrīkst pārsniegt to, kas ir pieļauts šajās normās, ir jārūpējas par to, lai tiktu nodrošināts, ka jebkurš šāds “hibrīds” izņēmums neapvieno nosacījumus tādējādi, ka tiek aptverta joma, kas ir ārpus jebkura direktīvā atļautā izņēmuma satura apjoma.

39.      Piebildīšu, ka šajā ziņā definīcijas 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā, kas ir balstītas uz visai atšķirīgiem, pat kontrastējošiem kritērijiem, faktiski ievērojami pārklājas to reproducēšanas darbību ziņā, uz kurām tās attiecas. Ja definīcija 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir aprakstīta tikai reproducēšanas līdzekļu un izmantoto datu nesēju/materiālu ziņā, tad definīcija 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā ietver atsauci vienīgi uz reprodukciju izgatavojošās personas identitāti un nolūku, kādā tā tiek izgatavota.

40.      Līdz ar to izņēmums attiecībā uz reprodukcijām, kuras izgatavojusi fiziska persona uz papīra vai līdzīga materiāla, izmantojot fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību, personiskai lietošanai un nolūkā, kam nedz tieši, nedz netieši nav komerciāla rakstura – tādējādi ietverot arī lielāko daļu no autortiesībās aizsargātu materiālu kopēšanu personiskai lietošanai – ir attiecināms uz vienu no šīm normām vai uz tām abām. Pretstatā tam uz reprodukcijām, kuras izgatavojusi nevis fiziska, bet citāda persona un izmantojot citus līdzekļus, neattiecas neviena no šīm normām; tām ir jāpiemēro cits 5. panta 2. vai 3. punkta apakšpunkts, lai jebkurš ar tiem saistīts izņēmums būtu saderīgs ar direktīvu.

41.      UrhG 53. panta 1.–3. punktā, ko Bundesgerichtshof un pamattiesvedības puses ir minējušas kā nozīmīgus pamattiesvedības strīda atrisināšanai, šķiet, attiecas gan uz tām direktīvas 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā minētajām jomām, kas pārklājas, gan uz tām, kas nepārklājas. Tās vismaz daļēji aptver arī konkrētus citus izņēmumus, piemēram, tos, kas ir saistīti ar izglītības vai zinātnes nolūkiem, attiecībā uz kuriem taisnīga atlīdzība ir fakultatīva, nevis obligāta. 54.a panta 1. punktā un 54.d pantā kopsakarā ar II pielikumu ir noteikta viena vienīga skala maksām par ierīcēm, ar kurām var izgatavot aizsargāto materiālu kopijas vai to ekvivalentus jebkuros no 53. panta 1.–3. punktā izklāstītajiem apstākļiem (35). No tā izrietošais direktīvas un UrhG paralēlisma trūkums neatvieglo pārbaudi, vai pēdējā minētā akta interpretācija ir saderīga ar pirmo minēto. Ja valsts normatīvajos tiesību aktos līdzās pastāv dažādi izņēmumi, dažos gadījumos pat varētu tikt uzdots jautājums par to saderību ar direktīvu (piebildīšu, ka termina “angemessene Vergütung” [samērīga atlīdzība] lietojums UrhG 54.a panta 1. punktā, kurš, šķiet, izraisa sajaukšanu ar citiem jēdzieniem, kas nav “taisnīga atlīdzība” direktīvas izpratnē (36), lietu sarežģī vēl vairāk).

42.      Tomēr, ciktāl maksa ir piemērojama vienīgi ierīcēm, ar kurām var izgatavot “reprodu[kcijas] uz papīra vai līdzīga materiāla [..], izmantojot jebkuru fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību”, uz visām attiecīgajām reproducēšanas darbībām attiecas direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts, pat ja uz dažām no tām var tikt attiecināti arī citi izņēmumi, piemēram, reproducēšana personiskai lietošanai. Līdz ar to, lai tiktu nodrošināta konsekvence, nosacījumiem, kas attiecas uz šo maksu, katrā ziņā ir jābūt saderīgiem ar 5. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

 Saistība starp maksu un taisnīgu atlīdzību

43.      Ceturtais un piektais jautājums, vispārīgi runājot, attiecas uz tiesību īpašnieku konkrētas rīcības sekām – proti, ja viņi nepiemēro viņiem pieejamus tehnoloģiskus pasākumus, lai novērstu vai ierobežotu kopēšanu, kā arī, ja viņi tieši vai netieši piešķir atļauju izgatavot kopijas, – t.i., ietekmi uz viņu tiesībām uz taisnīgu atlīdzību situācijā, uz kuru attiecas izņēmums vai ierobežojums, kas ieviests saskaņā ar direktīvas 5. panta 2. vai 3. punktu. Šie jautājumi rodas attiecībā uz maksas, kas tiek ieturēta par ierīcēm, apmēra aprēķināšanu, lai finansētu šādu taisnīgu atlīdzību, nevis jebkura strīda par atsevišķa tiesību īpašnieka tiesībām kontekstā. Neatkarīgi no tā jautājumi ir balstīti uz pieņēmumu, ka ieturētās summas būs noderīgas, lai samaksātu tiesību īpašniekiem, un tādēļ tiks aprēķinātas, balstoties uz kopējo izmaksājamās taisnīgas atlīdzības summu.

44.      Tomēr jānorāda, ka vairākās dalībvalstīs (tomēr, acīmredzot, ne Vācijā) maksas, ar kurām tiek apliktas ierīces un tukši datu nesēji, tiek izmantota, ne tikai lai maksātu taisnīgu atlīdzību tiesību īpašniekiem, bet arī kolektīvos vai kultūras nolūkos, piemēram, lai veicinātu literāru, mūzikas vai audiovizuālu darbu radīšanu (37).

45.      Jautājums par saistību starp maksām, taisnīgu atlīdzību un šādu kolektīvu vai kultūras nolūku izskatāmajās lietās gan nav izvirzīts, taču Tiesai tas ir uzdots citā pašlaik izskatāmā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko ir iesniegusi Austrijas Oberster Gerichtshof (Federālā Augstākā tiesa) (38). Tas nebūtu atbilstoši, ja par šo jautājumu tiktu pāragri spriests izskatāmajā lietā, taču var būt vēlams ņemt to vērā, vērtējot šīs tiesvedības jautājumus. Ciktāl maksas tiek aprēķinātas, pamatojoties uz vajadzību tiesību īpašniekiem sniegt taisnīgu atlīdzību direktīvas izpratnē, nozīmīga ir dalībvalstīm pieejamās rīcības brīvības pakāpe, nosakot, kāda atlīdzība var tikt uzskatīta par taisnīgu – neatkarīgi no tā, vai šāda kompensācija var izpausties vienīgi tā, ka ar to tiek kompensēts “kaitējums”, kas minēts direktīvas preambulas 35. apsvērumā, kā arī sprieduma lietā Padawan (39) 39. un nākamajos punktos, vai arī tas var tikt sniegts ar vispārīgāku ieguldījumu kopīgajā tiesību īpašnieku guvumā.

46.      Tagad pievērsīšos Bundesgerichtshof jautājumiem, sākot ar četriem materiāltiesiskiem jautājumiem.

 Otrais jautājums – 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētie kritēriji

47.      Vai direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētās “reprodu[kcijas] uz papīra vai līdzīga materiāla [..], izmantojot jebkuru fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību”, ietver reprodukcijas, kas izgatavotas, izmantojot printeri vai personālo datoru (būtībā abus kopā)?

48.      Jautājums ir vērsts uz atšķirību starp oriģināla “analoga” dokumenta (būtībā tāda, kas pats ir uz papīra vai līdzīga datu nesēja/materiāla un kas tiek kopēts procesā “no analoga uz analogu”, piemēram, ar kopētāju) kopijām un “digitāla” dokumenta (tāda, kas pastāv elektroniskā formā un tiek izdrukāts, kopējot “no digitāla uz analogu”, piemēram, drukājot no kādas interneta vietnes) reprodukcijām. Izskatot šo jautājumu, tā kā minētās reprodukcijas ir definētas pēc tehniskiem kritērijiem, šķiet, ir vēlams paturēt prātā dažus priekšstatus par to, kā darbojas aplūkojamie procesi un ierīces (40).

49.      Ir vispārzināms, ka fotogrāfijas būtība ir konkrēta skata tveršana ar optiskiem līdzekļiem (ko persona attiecīgajā brīdī ir skatījusi caur kameras lēcu) un rezultāta – reprodukcijas objekta – saglabāšana attēla formā. Attēls var būt no dokumenta; lietojot jēdzienu “attēls”, ar to saprotu jebkāda veida dokumenta reprodukciju – gan tekstu, gan grafisku saturu.

50.      Tradicionālās fotografēšanas procesā fotojutīga negatīva filma tiek pakļauta attiecīgā skata gaismas iedarbībai; pēc attīstīšanas filma tiek izmantota kā filtrs, ar ko attiecīgais attēls tiek projicēts uz fotojutīga papīra, uz kura tiek uzdrukātas pozitīvas kopijas. Tvertais un reproducētais attēls ir analogs skatam, kas ir ticis skatīts caur lēcu.

51.      Digitālās fotografēšanas procesā attēls tiek ierakstīts nevis analogā formā, bet gan kā ļoti liels skaits pikseļu, kuriem ir dažāda krāsa un intensitāte. Pēc tam digitālā informācija var tikt pārnesta (ar tiešu savienojumu, tostarp ar bezvadu savienojumu, vai ar portatīvas ierīces, piemēram, atmiņas kartes, palīdzību) uz citām ierīcēm, kas var reproducēt analogu attēlu uz dažādu veidu datu nesējiem/materiāliem. Mūsdienās digitālās kameras ir arī citās ierīcēs, tostarp daudzos (iespējams, lielākajā daļā no tiem) mobilajos tālruņos un planšetdatoros.

52.      Kserogrāfijas procesā (t.i., lielākajā daļā mūsdienu kopētāju) spoža gaisma tiek projicēta uz dokumenta un atspoguļota uz elektrostatiska cilindra, kas pievelk vai atgrūž toneri (pūderveida tinti) atbilstoši uz katru tā sastāvdaļu krītošās gaismas intensitātei, tādējādi veidojot analogu attēlu, kas tad tiek pārnests uz papīra. Nedz lietas dalībnieku iesniegtie paskaidrojumi, nedz kas cits neliecina par to, ka pastāvētu strīds par to, vai šāds process ir uzskatāms par “fotografēšanas metodi” vai “procesu ar līdzīgu iedarbību” direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

53.      Skeneris tver skatu uz dokumentu (arī no gaismas projicēšanas) digitālas informācijas formā, kas var tikt pārnesta uz citām ierīcēm, ar kurām tā var tikt saglabāta un/vai reproducēts analogs attēls uz dažādu veidu datu nesējiem/materiāliem.

54.      Printeris rada attēlus no digitālas informācijas, ko tas saņem no kāda cita avota, piemēram, datora, digitālās kameras vai portatīvās atmiņas ierīces (piemēram, atmiņas kartes, USB zibatmiņas vai CD‑ROM diska). Dažādu veidu printeros tiek izmantoti atšķirīgi procesi: lāzerprinteri no digitāla avota uz cilindra rada analogu attēlu, kas tiek pārnests uz papīra, lielā mērā tāpat kā kserogrāfijas kopētāji, savukārt tintes printeri no digitālas informācijas rada attēlu tieši uz papīra. Lielākā daļa printeru rada attēlu uz dažādu veidu papīra; daži spēj drukāt arī uz citiem materiāliem, piemēram, auduma vai caurspīdīgas plēves. Ploteri būtībā ir specializēti printeri, kas paredzēti konkrētam grafiskam pielietojumam; sākotnēji ar tiem tika izgatavoti attēli, pār papīru virzot irbuli, taču mūsdienās tajos var tikt izmantotas metodes, kas vairāk atgādina pārējos printeros izmantotās metodes.

55.      Skeneris un printeris, ja tos izmanto kopā, kopumā veic tādu pašu funkciju kā kopētājs. Atsevišķos gadījumos šajā nolūkā gan var būt nepieciešams tos abus savienot ar datoru, savukārt citos gadījumos tie var būt savienoti kopā tieši vai arī informācija var tikt pārnesta no viena uz otru ar portatīvas atmiņas ierīces starpniecību. Multifunkcionālie printeri jeb “viss vienā” [all‑in‑one] (turpmāk tekstā – “AIO”) ierīces inter alia apvieno skenera, printera un kopētāja funkcijas; tiem ir ierobežota un specializēta atmiņas ietilpība un datu apstrādes darbspēja, savukārt datoriem tā ir daudz lielāka un mazāk specializēta.

56.      Digitāla attēlu informācija var tikt ievadīta datorā (tieši, piemēram, no digitālas kamera vai skenera, vai netieši – ar portatīvas atmiņas ierīces vai interneta starpniecību), pēc tam tā var tikt saglabāta atmiņā, iespējams, apstrādāta un nosūtīta uz perifērijas ierīci (piemēram, ekrānu vai printeri), lai reproducētu analogu attēlu. Skenēts attēls parasti tiek saglabāts tā, ka reprodukcija ir oriģināla vizuāls atveidojums; tomēr var tikt izmantota rakstu zīmju optiskās atpazīšanas (OCR) datorprogramma, lai drukātu tekstu pārvērstu neitrālā digitālā informācijā, kas var būt attēlota formā, kura vizuāli atšķiras no oriģināla. Digitāla informācija, kas pārstāv teksta dokumentu vai grafisku attēlu, var tikt radīta arī datorā, bez oriģināla attēla, izmantojot klaviatūru vai peli un attiecīgu datorprogrammu. Tomēr bez ievades un izvades perifērijas dators nevar pats tvert vai reproducēt jebkuru attēlu.

57.      Tādējādi veidi, kādos attēls var tikt reproducēts, izmantojot vienu vai vairākas no iepriekš minētajām ierīcēm, shematiski var tikt aprakstīti tā, ka tie sastāv no ievades posma, starpposma un izvades posma. Ievades posmā var notikt analoga oriģināla optiska ievade vai digitāla oriģināla neoptiska radīšana. Starpposms var sastāvēt no vienas vai vairākām saglabāšanas, pārsūtīšanas vai apstrādes darbībām vai nu analogā, vai digitālā formā. Izvades posmā notiek attēla izgatavošana redzamā, analogā formā (41).

58.      Ņemot to vērā, kā “reproducēšana uz papīra vai līdzīga materiāla, ko veic, izmantojot jebkuru fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību”, būtu jāinterpretē direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunkta kontekstā? Bundesgerichtshof jautā, vai šādas reprodukcijas (jāatceras, ka reprodukcijas var būt izgatavotas ne tikai personiskai lietošanai) ietver tādas, kas izgatavotas, izmantojot printerus (tostarp ploterus) vai datorus. Pamatā ir jautājums, vai tās ietver kopijas, kas izgatavotas no digitāla avota, vai vienīgi tādas, kas izgatavotas no analoga oriģināla.

59.      VG Wort, Austrija, Čehijas Republika un Apvienotā Karaliste uzskata, ka kopijas no digitāla avota ir iekļautas. Vācija šim jautājumam nepievēršas. Pārējās dalībvalstis, Komisija un piegādātāji pauž pretēju viedokli (kam, šķiet, piekrīt arī iesniedzējtiesa).

60.      Vienā ziņā atbilde šķiet salīdzinoši vienkārša.

61.      Skatot definīciju kopumā, šķiet, ka pamatnozīme būtībā attiecas uz kopēšanu no analoga uz analogu, izmantojot kopētāju – reprogrāfijas procesā, lietojot direktīvas preambulas 37. apsvērumā lietoto terminu (42). Tomēr nav būtiskas atšķirības starp šādām kopijām un kopijām, kas izgatavotas, izmantojot, piemēram, skeneri vai digitālo kameru, kas savienota ar printeri (ar datora starpniecību vai citādi), vai AIO ierīci. Pat ja attēla izgatavošanai ir starpposms, kurā notiek digitāla kodēšana un saglabāšana, ievade un izvade paliek analoga – tāpat kā kopējot. Process atšķiras no kserogrāfijas kopēšanas ne vairāk kā digitāla fotografēšana atšķiras no tradicionālās fotografēšanas. Nevarētu teikt, ka iedarbība nebūtu “līdzīga” 5. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

62.      Līdz ar to datori un printeri var tikt izmantoti, izgatavojot reprodukcijas, kas definētas direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā. Tomēr jautājums, uz kuru ir jāatbild, lai atrisinātu pamattiesvedības strīdu, ir plašāks. Ja digitāla informācija, no kuras ar printeri tiek izgatavoti drukāti dokumenti, tiek iegūta nevis no skenera, ar ko tas ir savienots, bet vienkārši no datora, kas informāciju var būt saņēmis no attālināta avota (piemēram, lejupējot no interneta vietnes vai kā e‑pasta pielikumu), vai arī uz šo situāciju attiecas 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts? Šis jautājums ir saistīts ar trešo jautājumu, kas izvirza jautājumu, vai ir pareizi uzskatīt, ka ķēdē, kas sastāv no skenera, datora un printera, tieši skenerim visizteiktāk ir raksturīga fotografēšanas metode vai process ar līdzīgu iedarbību un tam tādējādi vienam pašam ir jābūt pamatobjektam, kas apliekams ar jebkuru maksu, ar ko paredzēts autoriem sniegt taisnīgu atlīdzību.

63.      Pirmkārt, būtu jānoraida VG Wort paustais priekšlikums, ka direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē kopija, kas izgatavota uz digitālu ierakstu datu nesēja, var tikt uzskatīta par reprodukciju “uz papīra vai līdzīga materiāla”, jo tas var kalpot kā pēdējā minētā priekštecis vai funkcionāls aizstājējs. Ar šādu interpretāciju vienkārši tiktu ignorēta jēdzienu “papīra” un “līdzīga” nozīme, un tas nozīmētu, ka ierakstīšanai varētu tikt izmantots vispār jebkurš datu nesējs/materiāls. Manuprāt, ir skaidrs, ka vielai, lai tā būtu līdzīga papīram kā reprodukcijas datu nesējam/materiālam, ir jāspēj uztvert un arī faktiski ir jāuztver fiziska izpausme, kas var tikt uztverta un interpretēta ar cilvēka maņu orgāniem.

64.      Tomēr direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunkta kontekstā nav pietiekami, ka attēls, kas ir autortiesībās aizsargāta oriģināla reprodukcija, tiek izgatavots “uz papīra vai līdzīga materiāla”; tam arī ir jābūt izgatavotam, “izmantojot jebkuru fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību”. Skeneris uztver attēlus, izmantojot fotografēšanas metodi, bet pats nevar tos reproducēt; vienkāršs printeris var tos reproducēt, bet nevar tos uztvert; taču dators pats nevar veikt nevienu no šīm darbībām, bet var veikt starp tām starpnieka funkciju.

65.      Ja ierīču ķēde, piemēram, skeneris, kas savienots ar printeri caur datoru, principā var tikt uzskatīta par piemērotu reproducēšanai, uz ko attiecas direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts, tad to pašu var teikt, ja digitāla informācija, kas pārstāv autortiesībās aizsargātu oriģinālu, tiek ievadīta datorā no cita avota (piemēram, lejupējot no interneta vai kā e‑pasta pielikums) vai ja tā tiek apstrādāta (piemēram, ar OCR datorprogrammu) tā, ka izvadinformācija nav oriģināla faksimils?

66.      Šajā ziņā vispirms varu konstatēt, ka nav tā, ka uz šādām situācijām acīmredzami attiektos normas noteikumi, šos noteikumus skatot to parastajā nozīmē. Nav arī tā, ka likumdošanas vēsture liecinātu, ka jebkad ir ticis apsvērts variants par šo noteikumu izvēršanu ārpus reprogrāfijas jomas, kā tā parasti tiek saprasta, vai (pretstatā 5. panta 2. punkta b) apakšpunktam, kurā ir atsauce uz tehnoloģisku pasākumu izmantošanu) pat par reprogrāfijas tehniskās attīstības pieļaušanu nākotnē.

67.      Otrkārt, direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts ar nosacījumu (kāds tajā faktiski ir) par izņēmumu no vispārīgā noteikuma, ar ko 2. pantā autoriem tiek piešķirtas izņēmuma (ekskluzīvas) reproducēšanas tiesības, principā ir jāinterpretē sašaurināti.

68.      Treškārt, 5. panta 5. punktā tiešā tekstā ir ietverta prasība par ierobežojošu, nevis paplašinātu interpretāciju (43). Tā šajā kontekstā šķiet vēl jo nozīmīgāka tādēļ, ka no visiem izņēmumiem un ierobežojumiem, kas ir pieļauti saskaņā ar 5. panta 2. un 3. punktu, vienīgi 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētie var attiekties arī uz komerciālā nolūkā izgatavotām reprodukcijām. Konkrēti raugoties uz 5. panta 5. punktā ietverto trīsposmu pārbaudi [jeb trīskāršo nosacījumu], ar 5. panta 2. punkta a) apakšpunkta, ar kuru netika uzlikti ierobežojumi attiecībā uz avota dokumenta raksturu, interpretāciju nebūtu iespējams ievērot pirmā posma kritēriju “daži īpaši gadījumi” – praksē pilnīgi jebkura reprodukcija (izņemot mūzikas notis), kas varētu tikt izgatavota uz papīra vai līdzīga datu nesēja/materiāla ietilptu izņēmuma satura apjomā. Ciktāl šādas reprodukcijas nav ierobežotas skaita ziņā vai attiecībā uz nolūku, kādā tās tiek izgatavotas, papildus tam pastāvētu diezgan liela varbūtība, ka pastāvētu konflikts ar darba parasto izmantošanu un autora likumīgajām interesēm un tādējādi – ar pārbaudes otro un trešo posmu [jeb nosacījumu].

69.      Tādēļ nav grūti piekrist lielākajai daļai Tiesai sniegto paskaidrojumu par šo jautājumu, ka direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts attiecas vienīgi uz kopēšanu no analoga uz analogu. Vārds “fotografēšan[a]” obligāti paredz analoga oriģināla optisku ievadi, un vajadzība pēc papīra vai līdzīga izvades datu nesēja/materiāla nozīmē, ka arī izvadinformācijai ir jābūt analogai. Ja tiktu apgalvots, ka frāze “ar līdzīgu iedarbību” nozīmē tikai, ka “rezultāts ir līdzīgs rezultātam, kādu būtu iespējams iegūt ar fotografēšanas metodi”, vienkārši tiktu noliegta jebkura vārda “fotografēšan[a]” nozīme – pilnīgi jebkura reprodukcija uz papīra vai līdzīga materiāla varētu tikt aprakstīta kā “līdzīga” tādai, kas izgatavota ar fotografēšanas metodi. Manuprāt, iedarbība, kas ir līdzīga fotografēšanas metodes iedarbībai, ir uzskatāma par tādu, kas ir līdzīga metodes iedarbībai kopumā; kāda objekta reprodukcijai, kas ir uztverama fiziskajā pasaulē, ir jābūt uztveramai. Un papildus pašas normas skaidrajam tekstam – kopēšanas “no analoga uz analogu” jēdziens ir acīmredzams no vārda “reprogrāfija” lietojuma preambulas 37. apsvērumā un travaux préparatoires (44), un to apliecina tas, ka atsauces uz digitālu kopēšanu saturs ietver tikai reproducēšanu personiskai lietošanai (preambulas 38. apsvērumā un 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā (pēdējā – ar atsauci uz “tehnoloģisku pasākumu”)).

70.      Šķiet, ka VG Wort uzskata, ka, ja direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts tiek interpretēts tādējādi, ka tas aptver tikai kopēšanu no analoga uz analogu, lielapjoma kopēšana no digitāliem, autortiesībās aizsargātiem materiāliem varētu nebūt apliekama ne ar kādu maksu, ar ko paredzēts sniegt taisnīgu atlīdzību autoriem. Tas tiesa, ka saskaņā ar manis atbalstīto interpretāciju kopēšana no digitāla uz analogu, ja vien to neveic fiziska persona personiskai lietošanai nekomerciālā nolūkā 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, nerada pienākumu sniegt taisnīgu atlīdzību. Tas tādēļ, ka šāda kopēšana neietilpst to izņēmumu vai ierobežojumu skaitā, kuru noteikšana paredzēta direktīvā. Tādēļ uz to ir attiecināma vai nu abpusēji saskaņota atlīdzība vai arī tiesvedība par kompensācijas pieprasīšanu par pārkāpumu – izņēmuma (ekskluzīvu) reproducēšanas tiesību kontekstā, kas ir direktīvas vispārīgais noteikums. Tas šķiet pamatoti, ja atceramies, ka 5. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanas joma, ciktāl tā nepārklājas ar jebkura cita pieļaujama reproducēšanas tiesību izņēmuma vai ierobežojuma piemērošanas jomu, būtībā ir ierobežota ar reproducēšanu citā nolūkā, kas nav reproducēšana personiskai lietošanai vai izmantošanai sabiedrības interesēs, – īsi sakot, ir iespējams, ka tās konkrētā piemērošanas joma tiek ierobežota ar reproducēšanu nolūkā, kam ir tiešs vai netiešs komerciāls raksturs. Pretstatā tam nešķiet pamatoti, ka saskaņā ar interpretāciju, kas katrā ziņā ir sašaurināta un pat ierobežojoša, autoriem tiktu liegtas viņu izņēmuma (ekskluzīvās) reproducēšanas tiesības attiecībā uz ievērojamu daļu no šādā nolūkā veiktas kopēšanas veidiem.

71.      Tādējādi esmu nonākusi pie viedokļa, ka direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aptver tikai kopēšanu no analoga uz analogu, izslēdzot kopēšanu no digitāla uz analogu. Tomēr esmu apsvērusi arī to, ka priekšstats par kopēšanu no analoga uz analogu nevarētu būt tik šaurs, lai tiktu izslēgtas metodes, kas veido digitālu starpposmu – piemēram, ja ieskenēts dokuments tiek saglabāts datora atmiņā vai ja digitāli fotografēts dokuments, pirms tas tiek izdrukāts ar savienotu printeri, tiek pārnests uz datoru ar atmiņas kartes starpniecību – citiem vārdiem, kopēšana no analoga uz digitālu un no digitāla uz analogu.

72.      Pieņemot, ka tas tā ir, šķiet nepieciešami pēdējo minēto kategoriju (kas, manuprāt, ir iekļauta direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunkta definīcijā) atšķirt no vienkāršas kopēšanas no digitāla uz analogu (kas, manuprāt, definīcijā nav iekļauta). Digitāli dokumenti, kas ir atvasināti no analoga oriģināla, var tikt saglabāti datorā un pēc tam izdrukāti – apstākļos, kas ir ļoti tāli no tā, ko parasti uzskata par reprogrāfiju, piemēram, ja viena persona interneta vietnē augšupielādē ieskenētu oriģinālu un pēc tam cita persona to lejupielādē savā datorā. Manuprāt, uz šādiem apstākļiem neattiecas 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā ietvertā definīcija, lai gan process kopumā varētu tikt uzskatīts par kopēšanu no analoga uz digitālu un no digitāla uz analogu. Ja tas tā būtu, pastāvētu arī risks, ka 5. panta 5. punktā minētās trīsposmu pārbaudes pirmā posma nosacījums netiktu izpildīts, jo definīcija kļūtu pārāk plaša, lai to varētu uzskatīt par attiecināmu vienīgi uz “dažiem īpašiem gadījumiem”.

73.      Lai veiktu nepieciešamo nošķīrumu, nebūtu adekvāti paļauties uz direktīvas 5. panta 1. punktā izmantoto kritēriju “īslaicīgas vai papildu [nejaušas]” reproducēšanas darbības, jo ir skaidrs, ka digitāla attēla saglabāšana uz cietā diska vai citā atmiņas ierīcē, pat ja tā būtu tikai starpposms starp ievadi (skenēšana vai fotografēšana) un izvadi (drukāšana), nevar tikt raksturota kā “īslaicīga” (45).

74.      Līdz ar to man šķiet, ka direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā pieļautā izņēmuma vai ierobežojuma piemērošanas joma, lai gan tā ietver situācijas, kurās reprodukcijai no analoga uz analogu ir arī digitāls starpposms, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā izslēdz situācijas, kurās procesu kopumā neīsteno nedz viena un tā pati persona, nedz tas tiek īstenots kā viena darbība.

 Trešais jautājums: reproducēšana, izmantojot ierīču ķēdi

75.      Ja (un uzskatu, ka tas ir tā) tiek aptvertas arī tādas reprodukcijas, kas izgatavotas, izmantojot printerus vai datorus, vai, ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu, maksa, kas tiek ieturēta nolūkā sniegt taisnīgu atlīdzību, var tikt uzlikta nevis printeru vai datoru ražotājiem, importētājiem vai izplatītājiem, bet gan vienas vai vairāku citu tādu ķēdes sastāvā esošu ierīču ražotājiem, importētājiem vai izplatītājiem, ar kurām var tikt izgatavotas attiecīgās reprodukcijas?

76.      Iesniedzējtiesas trešais jautājums formāli ir formulēts tā, lai tas tiktu uzdots vienīgi gadījumā, ja uz otro jautājumu – kas attiecas tikai uz direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunktu – tiktu atbildēts apstiprinoši. Neatkarīgi no tā tas atsaucas uz visiem gadījumiem, kuros dalībvalsts saskaņā ar 5. panta 2. vai 3. punktu ir izvēlējusies ieviest reproducēšanas tiesību izņēmumu vai ierobežojumu, nodrošinot taisnīgu atlīdzību tiesību īpašniekiem. Tomēr, kā jau norādīju (46), aplūkojamā, valsts noteiktā maksa pilnā apmērā ir piemērojama 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteiktajos ietvaros un var tikt piemērota ārpus ietvariem, kas noteikti citos apakšpunktos. Līdz ar to, lai tiktu nodrošināta vienlaikus gan iekšēji, gan ar direktīvu saderīga piemērošana, ir jāsniedz atbilde, kas pirmām kārtām ir balstīta uz 5. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

77.      Šķiet, ka tiesvedības pamattēma iesniedzējtiesā ir, vai, kā apgalvo piegādātāji, Bundesgerichtshof iepriekšējā judikatūra, kurā attiecībā uz kopēšanu no analoga uz analogu, izmantojot ierīču ķēdi (piemēram, skeneri, datoru un printeri), tā sprieda, ka maksa ir jāietur vienīgi par ierīci, ar kuru var veidot oriģinālā dokumenta attēlu (šajā piemērā – skeneri), ir saderīga ar direktīvu vai, kā apgalvo VG Wort, maksa būtu iekasējama par visām ķēdes ierīcēm – atbilstoši to izmantošanas pakāpei. Bundesgerichtshof bažījas, ka, nosakot maksu par visām ierīcēm, tiktu pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, it īpaši tādēļ, ka ir sarežģīti konstatēt apmēru, kādā personālie datori un printeri tiek izmantoti analogajā kopēšanā. Pretstatā tam VG Wort uzskata, ka konstatēšana nav sarežģīta, bet ka maksas uzlikšana skeneriem, izslēdzot datorus un printerus, padarītu skenerus nesamērīgi dārgus, vienlaikus ļaujot reprodukcijas izgatavot no digitāla avota – bez jebkāda ieguldījuma autoriem [paredzētas] taisnīgas atlīdzības finansēšanā.

78.      Spriedumā lietā Padawan (47) Tiesa piekrita tam, ka direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta kontekstā dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība noteikt, kā ir organizējama taisnīga atlīdzība; ka šāda kompensācija principā ir maksājama autoriem, kuriem ir radīts kaitējums, ieviešot izņēmumu par kopēšanu personiskai lietošanai, un maksātāji ir personas, kas izgatavo kopijas, pamatojoties uz šo izņēmumu; ka tomēr ir likumīgi šajā nolūkā maksu uzlikt tiem, kas kopijas izgatavo citām personām vai kas viņām šajā nolūkā dara pieejamas iekārtas, ierīces vai datu nesējus, pamatojoties uz to, ka maksa var tikt pārnesta un iekļauta ieturētajā cenā. Ja šie principi tiek piemēroti 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta kontekstā, manuprāt, tie ir piemērojami arī 5. panta 2. punkta a) apakšpunkta kontekstā.

79.      Tomēr Tiesa papildus ir spriedusi, ka, lai arī maksas par kopēšanu personiskai lietošanai piemērošana bez atšķirības, it īpaši attiecībā uz digitālas reproducēšanas iekārtām, ierīcēm un datu nesējiem, kuri nav pieejami izmantotājiem personīgai lietošanai un kuri nepārprotami ir rezervēti izmantošanas veidiem, kas nav kopēšana personiskai lietošanai, nav saderīga ar direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, tomēr tad, ja aplūkojamās iekārtas ir tikušas darītas pieejamas fiziskām personām personiskas lietošanas nolūkā, nav jāpierāda, ka viņas arī faktiski ar šo iekārtu palīdzību ir izgatavojušas kopijas personiskai lietošanai un tādējādi ir nodarījušas aizsargātā darba autoram faktisku kaitējumu (48). Tādējādi maksa iekārtām, ierīcēm vai datu nesējiem var tikt piemērota, nevis balstoties uz faktisku izmantošanu aizsargātu materiālu reproducēšanai, bet gan uz potenciālu izmantošanu, un maksas piemērošana ir izslēdzama, ja jebkāda šāda izmantošana pati par sevi ir izslēgta. Atkārtošu vēlreiz, ka tas pats, šķiet, ir spēkā apstākļos, kad runa ir par analogu kopēšanu 5. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

80.      Līdz ar to, ņemot vērā atbildi, ko ierosinu attiecībā uz 2. jautājumu, principā būtu jābūt likumīgi ieturēt maksu ne vien par tādu ierīču, kas pašas var izgatavot kopijas no analoga uz analogu (piemēram, kopētāji un AIO ierīces), bet arī par ierīču, kas var tikt izmantotas šādu kopiju izgatavošanai, ja tās ir savienotas ķēdē (bet ne atsevišķi), ražošanu, ievešanu vai pārdošanu.

81.      Ciktāl šāda maksa tiek ieturēta saskaņā ar direktīvu un tādējādi, īstenojot ES tiesības, dalībvalstīm, izmantojot tām pieejamās izvēles iespējas, ir jāievēro vispārējie ES tiesību principi (49).

82.      Ja pastāv maksa attiecībā uz ierīču ķēdi, šķistu nesaderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu vai samērīguma principu – vai, tik tiešām, ar jebkuru taisnīgas atlīdzības koncepciju vai tiesību īpašnieku un izmantotāju (50) interešu taisnīga līdzsvara koncepciju –, ja ikviens ķēdes elements, piemēram, kopētājs, tiktu aplikts ar tādu pašu maksu kā atsevišķa ierīce. Šāda pieeja nozīmētu, ka izmantotājs, [finansējot] taisnīgu atlīdzību – atkarībā no viņa izvēlētajām iekārtām, varētu būt atbildīgs par ļoti dažādu iemaksu maksāšanu; tas nebūtu visai “taisnīgi” un, šķiet, varētu izkropļot konkurenci starp dažādu ierīču piegādātājiem.

83.      Tādējādi VG Wort pieeja, maksu pārdalot starp ierīcēm, sākotnēji nešķiet nesaderīga ar direktīvu. Tomēr sākotnēji nesaderīgs ar direktīvu nešķiet arī tas, ka ar maksu būtu apliekama tikai viena ierīce ķēdes ietvaros. Situācija tomēr ir sarežģītāka, it īpaši tad, ja ir jāievēro Bundesgerichtshof minētais vienlīdzīgas attieksmes princips.

84.      Pirmkārt, statistikas dati par to, kādā apmērā tiek izmantoti kopētāji vai AIO ierīces, lai reproducētu aizsargātus materiālus, bez šaubām, var tikt iegūti, un, vienīgi pamatojoties uz šādiem datiem, var tikt aprēķināta jebkura maksa (vai vismaz jebkura tāda veida maksa, par kādu ir runa lietā Padawan), kas uzliekama šīm ierīcēm un ar kuru paredzēts sniegt taisnīgu atlīdzību autoriem. Tomēr ir jāizvērtē, vai šādi dati var tikt ekstrapolēti uz ierīču ķēdi, piemēram, skeneri, datoru un printeri. Nešķiet iespējams, ka šāda ķēde galvenokārt būtu paredzēta kopēšanai no analoga uz analogu, jo kopētāji vai AIO ierīces tam ir piemēroti daudz labāk. Ja ķēde vispār tiek izmantota šajā nolūkā, tad, šķiet, ir iespējams, ka izmantošana ir ierobežota ar konkrēto direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta, nevis 5. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomu, jo personas, kas nav fiziskas personas, vai personas, kas kopijas izgatavo nolūkā, kam nav personiska un nekomerciāla rakstura, šķiet, vairāk ir gatavas izvēlēties mazāk apgrūtinošo kopēšanas metodi – no analoga uz analogu, citiem vārdiem, izgatavošanu ar kopētāju vai varbūt pat dažus ofsetdrukas veidus. Tādēļ faktiskās (tiek saprasts kā statistiskais vidējais) izmantošanas ziņā šādu kopēšanu ar trīs ierīču ķēdi, no kurām katra veic daļu no procesa, šķiet, ir sarežģīti vienādot ar kopēšanu, kurā viena pati ierīce īsteno visu procesu.

85.      Otrkārt, ja skeneris, personālais dators un printeris var tikt izmantoti kopā, lai izgatavotu kopijas no analoga uz analogu, tad ievades ierīcei nav obligāti jābūt skenerim. Šajā nolūkā var tikt izmantotas arī digitālās kameras, tostarp tādas, kas iebūvētas citās ierīcēs. Ja maksa būtu ieturama par skeneriem (vai nu samērīgi ar tā funkciju īpatsvaru ķēdes ietvaros vai arī citādi), vai tā nebūtu ieturama arī par ekvivalentām ievades ierīcēm?

86.      Treškārt, trīs ierīču ķēde, uz ko atsaucas Bundesgerichtshof, var tikt uzskatīta (un var pastāvēt lielāka varbūtība, ka tā tiek izmantota) arī par diviem ierīču pāriem – skeneri un datoru, kā arī datoru un printeri –, lai gan ne ar vienu no tiem nevar tikt izgatavotas kopijas, kas tā nav procesā no analoga uz analogu, un tādēļ tā saskaņā ar manis ierosināto atbildi uz 2. jautājumu neietilpst direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunkta darbības jomā. Ciktāl uz šādu izmantošanu attiecas citi 5. panta 2. vai 3. punktā minētie izņēmumiem, šķiet, ir skaidrs, ka maksa, ar ko ir paredzēts sniegt taisnīgu atlīdzību, var būt pamatota – tomēr tā atšķiras no maksas, ar ko paredzēts sniegt taisnīgu atlīdzību par kopēšanu no analoga uz analogu (reproducēšana ar kopētāju vai procesā ar līdzīgu iedarbību UrhG izpratnē).

87.      Ceturtkārt, saistībā ar konkrēto maksas piemērošanu, kas detalizēti aprakstīta UrhG II pielikumā, ir grūti konstatēt, kā kritēriji – kopiju skaits minūtē un iespēja izgatavot krāsainas kopijas – varētu viegli tikt piemēroti ierīču ķēdei neatkarīgi no tā, vai maksa tiek pārdalīta pa ķēdes elementiem vai arī tā tiek piemērota tikai vienai ierīcei, ja vien pēdējā minētajā gadījumā šī ierīce nav printeris.

88.      Tādējādi rodas vairāki sarežģījumi attiecībā uz jautājumu, kas ir jāatrisina pamattiesvedībā. To iemesls lielā mērā ir tāds, ka pārklājas direktīvas 5. panta 2. un 3. punktā minētie izņēmumi, kā arī veids, kādā aplūkojamā, Vācijā pastāvošā maksa nesistemātiski pārklājas ar vairākiem šiem izņēmumiem. Tomēr tie iezīmē arī konkrētu spriedzi Tiesas pieejā lietai Padawan, kas minētās lietas kontekstā varētu nebūt bijusi tik acīmredzama.

89.      Minētajā spriedumā Tiesa būtībā pauda viedokli, ka pastāv i) nepieciešamā saikne starp kopēšanas darbību un pienākumu finansēt taisnīgu atlīdzību tiesību īpašniekiem, ii) prezumpcija, ka ierīces, kas var tikt izmantotas kopēšanai, arī tiek tam izmantotas, un iii) aizliegums piemērot maksu ierīcēm, kas nepārprotami neietilpst konkrētā, direktīvā pieļautā izņēmuma piemērošanas jomā (51).

90.      Manuprāt, šādu atziņu vieglāk bija sasniegt un uzturēt lietas Padawan kontekstā nekā šīs tiesvedības kontekstā. Konkrētāk, Padawan attiecās vienīgi uz direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā pieļauto izņēmumu par reproducēšanu personiskai lietošanai un vienīgi uz vienībām, kas principā paredzētas kopēšanai un varētu ietilpt šajā izņēmumā. Strīda valsts tiesvedībā un Tiesas argumentuācijas, atbildot uz uzdotajiem jautājumiem, pamatā bija pieņēmums (kas šajos apstākļos, bez šaubām, bija pamatots), ka pastāv nepārprotama atšķirība starp kopēšanu personiskai lietošanai, kas ietilpst 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā ietvertajā definīcijā, un profesionālu kopēšanu, kas tajā neietilpst. Tomēr izskatāmās lietas attiecas uz taisnīgas atlīdzības finansēšanai paredzētu maksu, kas pārsniedz virkni daļēji pārklājošos izņēmumu, daudzi no kuriem var neietilpt 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta definīcijā, taču tiem visiem ir jāietilpst definīcijā, kas ietverta 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā. Turklāt tiek mēģināts šo maksu piemērot ierīcēm, kuras paredzētas un arī faktiski tiek izmantotas veidos, kas parasti sniedzas ārpus diapazona, par kādu ir runa izskatāmajos izņēmumos, un kuras bieži tiek izmantotas dažādos salikumos, kas strikti neietilpst kopējā pārklājuma jomā, turklāt nepastāv nekāds nepārprotams veids, kā brīdī, kad ierīce tiek pirkta, būtu identificējama tās izmantošana nākotnē.

91.      Manuprāt, ja kopumā tiktu atbalstīta pieeja, kāda ir izmantota lietā Padawan, tā būtu jāierobežo ar tiem valsts noteiktajiem izņēmumiem, kas ietilpst vienīgi direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta definīcijā, un ar maksu par ierīcēm vai datu nesējiem, kas var tikt diferencēti atkarībā no to izmantošanas – kopēšanas personiskai lietošanai vai citādi. Attiecībā uz šeit aplūkojamo maksu uzskatu, ka būtu vēlama niansētāka pieeja, iespējams, pieļaujot lielāku rīcības brīvību dalībvalstīm.

92.      Sliecos piekrist Komisijai un Kyocera tādā ziņā, ka, lai gan taisnīga atlīdzība direktīvas izpratnē neapšaubāmi ir paredzēta, lai kompensētu kaitējumu, ko radījusi kopēšana, pār kuru reproducēšanas tiesību izņēmumu vai ierobežojumu rezultātā tiesību īpašniekiem tiek liegta jebkāda kontrole, nevienā direktīvas noteikumā nav prasīts, lai šādu kompensāciju vienmēr finansētu tie, kas veic aplūkojamās kopēšanas darbības. Protams, šāda finansēšana arī nekādi netiek izslēgta, tomēr tas, vai tā ir piemērotākā pieeja, var būt atkarīgs no katra izņēmuma vai ierobežojuma apstākļiem. Tāpat arī tas, vai maksa, ar ko tiek apliktas kopēšanas ierīces vai datu nesēji, ir visatbilstošākie līdzekļi, lai to sasniegtu, var būt atkarīgs no apstākļiem. Piemēram, maksa par tukšiem DVD diskiem var būt piemērota, lai sniegtu taisnīgu atlīdzību par filmu kopēšanu personiskai lietošanai, savukārt kopēšanas izņēmuma kontekstā maksa par baltu papīru varētu būt mazāk piemērota nekā maksa par kopētājiem. Citu izņēmumu gadījumā – piemēram, citēšanai kritikas vai apskata nolūkā vai izmantošanai karikatūras, parodijas vai līdzības nolūkā – var nepastāvēt neviens pats elements, kas varētu tikt lietderīgi aplikts ar maksu.

93.      Ņemot vērā manis iepriekš ieskicēto sarežģījumu veidus, man šķiet, ka iesniedzējtiesai UrhG noteiktā maksa būtu jāpārbauda daudz detalizētāk, nekā to var izdarīt Tiesa. Tai būtu jāiztirzā veids, kādā maksa tiek aprēķināta attiecībā uz kopētājiem, un jāpārbauda, ciktāl šāds aprēķins var tikt pārnests uz ierīču ķēdi, ar kuru kopumā var tikt izgatavotas salīdzināmas kopijas, bet kurā ne ar vienu ierīci tas nevar tikt veikts atsevišķi un kurā ikviena ierīce parasti tiek izmantota citiem nolūkiem. Tai ir jāizvērtē, vai maksas piemērošana šādai ierīču ķēdei vai atsevišķām ierīcēm ķēdes ietvaros nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp tiesību īpašnieku un izmantotāju tiesībām un interesēm. Attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu, par ko Bundesgerichtshof bažījas visvairāk, manuprāt, tai it īpaši ir jāizvērtē aspekts par vienlīdzīgu attieksmi pret ierīču (tostarp citu ierīču ar salīdzināmām funkcijām) pircējiem, nevis tikai aspekts par vienlīdzīgu attieksmi pret importētājiem vai izplatītājiem, jo maksas slogs galu galā tiks pārnests uz šiem pircējiem.

 Ceturtais jautājums – tehnoloģiski pasākumi neatļautas kopēšanas apkarošanai

94.      Saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir ietverta prasība, ka tiesību īpašnieki saņem taisnīgu atlīdzību, kurā ņemta vērā tehnoloģisku pasākumu (52) piemērošana vai nepiemērošana aizsargātiem materiāliem. Ar tehnoloģiskiem pasākumiem ir paredzēts novērst vai ierobežot darbības, kuras tiesību īpašnieks nav atļāvis; tie tiek uzskatīti par iedarbīgiem, ja materiālu izmantošana tiek kontrolēta ar piekļuves kontroli vai aizsardzības procesu (piemēram, šifrēšanu vai kodēšanu), vai kopēšanas kontroles mehānismu. Vai iespēja piemērot šādus pasākumus – kā pretstats viņu faktiskai piemērošanai – ir pietiekama, lai nosacījumu saistībā ar 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto taisnīgo atlīdzību padarītu par nepiemērojamu?

95.      Pamattiesvedībā izskatāmo valsts tiesību normu kontekstā šis jautājums ir nozīmīgs maksas aprēķināšanai (balstoties uz to personu identitāti, kuras ir tiesīgas saņemt taisnīgu atlīdzību) (53).

96.      Tomēr vēlreiz atgādināšu, ka šīs normas ir saistītas ar maksu, kas tiek piemērota attiecībā uz reproducēšanas darbībām, kuras gan ietilpst, gan neietilpst direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētā izņēmuma par kopēšanu personiskai lietošanai piemērošanas jomā; vienīgi tas ietver prasību par tehnoloģisku pasākumu piemērošanu vai nepiemērošanu, kas ir jāņem vērā. Turklāt, ja manis ierosinātā atbilde uz 2. jautājumu būtu pareiza, aplūkojamo darbību apjoms ir ierobežots ar kopēšanu no analoga uz analogu. Tiesa, konkrēti pasākumi var tikt uzskatīti par tādiem, kas šādu kopēšanu sarežģī (54), taču tie lielā mērā tiek izmantoti, lai apkarotu oficiālu dokumentu viltošanu vai lai nodrošinātu komercnoslēpumus, nevis lai aizsargātu autortiesību materiālus. Konkrētāk, direktīvā runa ir par tehnoloģiskiem pasākumiem, ar kuriem tiek novērsta vai ierobežota reproducēšana no digitāliem avotiem. Viens piemērs: dokumentu var padarīt pieejamu apskatīšanai datorā tādā formā, kas liedz jebkādu saglabāšanu vai drukāšanu, ja nav zināma parole; pēc reģistrēšanās pie tiesību īpašnieka izmantotājam var tikt izsniegta parole, ar nosacījumu, ka izmantotājs piekrīt konkrētiem noteikumiem un samaksā maksu.

97.      Līdz ar to šaubos, vai atbilde uz 4. jautājumu ir nozīmīga pamattiesvedībā aplūkojamajai maksai (Es tomēr nepiekrītu Fujitsu apgalvojumam, ka tas ir nenozīmīgi – ar pamatojumu, ka 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts attiecas uz reproducēšanu nevis uz “jebkura materiāla”, bet vienīgi uz “audio, vizuāliem vai audiovizuāliem analogu/digitālu ierakstu datu nesējiem”, kas bija Komisijas priekšlikuma sākotnējais teksts, ko Padome grozīja tikai tāpēc, “lai vienkāršotu tekstu” (55). Direktīvā ir lietots termins “jebkurš materiāls”, kas nevar tikt interpretēts pretēji tā nepārprotamajai nozīmei. Katrā ziņā papīrs faktiski ir “vizuāls, analogs ierakstu materiāls”, pat ja parasti tikai nedaudzas personas to tā aprakstītu). Neatkarīgi no tā un neatkarīgi no manām šaubām izskatīšu jautājumu formā, kādā tas ir ticis uzdots.

98.      Izņemot Fujitsu apgalvojumu par to, ka jautājums ir nenozīmīgs, pārējie atbildes priekšlikumi būtu iedalāmi trīs galvenajās grupās. Hewlett Packard, Kyocera, Lietuva, Nīderlande un Apvienotā Karaliste uzskata, ka jau ar to vien, ka pastāv iespēja izmantot “tehnoloģisku pasākumu”, lai aizsargātu darbu, ir pietiekami, lai tiktu izslēgta jebkura prasība sniegt taisnīgu atlīdzību attiecībā uz darba reprodukcijām; vispārīgi traktējot, Īrijai ir tāds pats viedoklis, tomēr tā atbalsta katram konkrētam gadījumam pielāgotu pieeju. Pretstatā tam VG Wort, Vācija, Polija un Komisija uzskata, ka vienīgi faktiskai šādu pasākumu izmantošanai ir jābūt šādai iedarbībai. Savukārt Spānija un Somija uzskata, ka direktīvai nav pietiekami tieša teksta un ka jautājums ir jārisina dalībvalstīm (Tomēr šķiet, ka visas puses piekrīt, ka, ja faktiski tiek īstenoti iedarbīgi tehnoloģiski pasākumi, tiesības uz taisnīgu atlīdzību nepastāv).

99.      Paskaidrojumos, kas atbalsta pirmo uzskatu, lielā mērā ir pausta paļāvība uz direktīvas preambulas 35. un 39. apsvērumu, kuros ir atsauce uz vajadzību ņemt vērā attiecīgi “tehnoloģisko aizsardzības pasākumu izmantošanas pakāpi” un tehnoloģisko attīstību, “ja ir pieejami efektīvi tehnoloģiski aizsardzības pasākumi”. Tiek arī norādīts, ka tiesību īpašnieki, ja viņi varētu pieprasīt kompensāciju, vienkārši pamatojoties uz to, ka tie nav izvēlējušies izmantot šādus pasākumus, netiktu iedrošināti aizsargāt vai citādi īstenot viņu intelektuālā īpašuma tiesības atbilstoši direktīvas galvenajam mērķim, bet varētu vienkārši paļauties uz vispārīgu maksu, lai iegūtu kompensāciju, kas, iespējams, nav saistīta ar faktisko pieprasījumu pēc viņu materiāliem. Vairākas puses atsaucas uz Komisijas dienestu darba dokumenta projektu (56), kurā, šķiet, ir atbalstīts šis viedoklis. Viņi atsaucas arī spriedumu lietā Padawan (57), kurā Tiesa ir uzsvērusi, ka jāuzskata, ka ar taisnīgu atlīdzību ir paredzēts atlīdzināt kaitējumu, ko cietis autors, un tai ir jābūt aprēķinātai, balstoties uz šo kaitējumu; ja tiesību īpašnieks viņa darba digitālās kopijas ir darījis pieejamas un nemēģina tās aizsargāt no kopēšanas ar tehnoloģiskiem līdzekļiem, nebūtu secināms, ka kopēšanas rezultātā viņš ir cietis kaitējumu.

100. Pretēja uzskata paudēji it īpaši norāda uz nepārprotamu teksta “piemērošana vai nepiemērošana” (58) izmantojumu direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā un uz atsauci uz “iedarbīgiem” tehnoloģiskiem pasākumiem 6. panta 3. punktā, kas abi, šķiet, izslēdz, ka tiktu ņemta vērā vienkārša iespēja piemērot tehniskos pasākumus.

101. Es spēju novērtēt tādas politikas pievilcību, saskaņā ar kuru tiesību īpašniekam, kas pieļauj publisku piekļuvi savam darbam, ar pieejamiem līdzekļiem neīstenojot kontroli pār kopēšanu saskaņā ar viņa reproducēšanas tiesībām, kas direktīvas shēmā ir primārā tiesība, tiktu atņemtas tiesības uz taisnīgu atlīdzību, kas ir sekundāra tiesība, ja notiek reproducēšana personiskai lietošanai. Tomēr Tiesas kompetencē nav izlemt par vai pret šādu politiku, bet gan interpretēt pieņemtos direktīvas noteikumus.

102. Direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta noteikumos nav nevienas atsauces uz jebkuru kritēriju par tehnoloģisku pasākumu pieejamību vai nepieejamību: normā tiešā tekstā ir atsauce tikai uz to piemērošanu vai nepiemērošanu (vai to, vai tie tiek piemēroti). Un, ja šādu pasākumu piemērošanas autortiesību materiāliem ievērošanai ir konkrēta iedarbība attiecībā uz tiesību īpašnieka tiesībām uz taisnīgu atlīdzību, tad to nepiemērošanai (lai kāds arī būtu tās iemesls), pieņemot, ka 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta pēdējai klauzulai vispār ir kāda jēga, nevar būt tāda pati iedarbība.

103. Tiesa, preambulā pastāv konkrētas norādes, ar kurām varētu tikt atbalstīts atšķirīgs viedoklis. Tomēr 35. apsvērumā ietverto frāzi “izmantošanas pakāpe” nevaru interpretēt tā, ka tā nozīmētu jebkādas sekas, kad vien pasākumi ir pieejami, bet netiek izmantoti. Savukārt 39. apsvērumā ir runa par pieejamību. Tajā ir teikts: “Piemērojot izņēmumu vai ierobežojumu privātai kopēšanai, dalībvalstīm būtu jāņem vērā tehnoloģiskās un ekonomiskās attīstības tendences un jo īpaši attiecībā uz digitālo privāto kopēšanu un atlīdzības shēmām, ja ir pieejami efektīvi tehnoloģiski aizsardzības pasākumi”. Tomēr šķiet, ka tas joprojām ir tālu no apgalvojuma, ka taisnīgai atlīdzībai ir jābūt izslēgtai, ja pasākumi ir pieejami, bet netiek izmantoti. Nevaru arī atrast nekādu norādi citviet direktīvā vai travaux préparatoires par to, ka šāds rezultāts būtu paredzēts. Visbeidzot, neuzskatu, ka kaut kādā mērā varētu paļauties uz ierēdņu darba dokumentu, kurš, šķiet, nekad nav pārvarējis projekta stadiju un kurā nepārprotami nav pārstāvēts Komisijas Tiesā paustais viedoklis.

104. Tomēr neesmu arī pārliecināta, ka direktīvā ir pieprasīta taisnīgas atlīdzības paredzēšana visās dalībvalstīs, ja tiesību īpašnieki nav spējuši novērst vai ierobežot neatļautu kopēšanu ar līdzekļiem, kas viņiem ir pieejami. Teksts “taisnīg[a] atlīdzīb[a], kurā ņemta vērā [..] tehnoloģisko pasākumu [..] nepiemērošana”, varētu ietvert arī iespēju, ka nebūt nav obligāti, ka pieejamo pasākumu nepiemērošana noved līdz taisnīgai atlīdzībai. Preambulas 39. apsvēruma teksts vienādā vai pat lielākā mērā var ietvert arī šādu iespēju. Papildus tam piebildīšu, ka pēdējā minētajā (pretēji, piemēram, 35. apsvērumam) nav vispārīgu apgalvojumu par direktīvas saturu, bet tajā drīzāk ir teikts, ka “dalībvalstīm būtu jāņem vērā [..]”. Šāds teksts ir raksturīgs preambulas apsvērumiem, kuros tiek veikta atsauce uz rīcības brīvības pakāpi, kāda ir pieejama dalībvalstīm (59). Tā kā šeit būtībā runa ir par politikas jautājumu un direktīvā tas nav nepārprotami izklāstīts, uzskatu, ka pareiza ir tāda interpretācija, ka 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā dalībvalstīm ir ļauts izvēlēties, vai un kādā mērā tiek paredzēta taisnīga atlīdzība, ja tiesību īpašniekiem ir pieejami tehnoloģiski pasākumi, bet viņi tos nepiemēro.

 Piektais jautājums – taisnīga atlīdzība kopēšanas atļaujas gadījumā

105. Ja dalībvalstī ir ieviests reproducēšanas tiesību izņēmums vai ierobežojums ar obligātām vai fakultatīvām tiesībām uz taisnīgu atlīdzību, vai tiesības ir piemērojamas, ja tiesību īpašnieki ir tieši vai netieši atļāvuši savu darbu reproducēšanu?

106. Kā jau teikts, šis jautājums ir nozīmīgs maksas aprēķināšanai, atsaucoties uz to personu identificēšanu, kuras ir tiesīgas saņemt taisnīgu atlīdzību. Tas arī izvirza principiālu jautājumu attiecībā uz saistību starp pamattiesībām atļaut vai aizliegt reproducēšanu – ar to blakustiesībām vienoties par atlīdzību par kopēšanu vai mēģināt piedzīt kompensāciju par pārkāpumu, no vienas puses, un izņēmumiem, kas var būt paredzēti valsts tiesībās – ar to blakustiesībām uz taisnīgu atlīdzību, no otras puses.

107. Bundesgerichtshof norāda, ka spriedumā lietā Padawan (60) ir uzsvērta saikne starp kompensāciju un kaitējumu, kas tiesību īpašniekiem nodarīts, kopējot viņu darbus, bet ka nekāds kaitējums tiesību īpašniekam nevar tikt izraisīts, veicot viņa darba kopēšanu ar viņa atļauju. Tomēr tā sliecas atbalstīt viedokli, ka izņēmums vai ierobežojums attiecībā uz direktīvas 5. panta 2. vai 3. punktā paredzētajām reproducēšanas tiesībām tiesību īpašniekam liedz viņa tiesības atļaut vai aizliegt reproducēšanu saskaņā ar 2. pantu, tā ka jebkura atļauja direktīvas shēmā paliktu bez iedarbības.

108. Būtībā VG Wort, Vācija un Polija piekrīt Bundesgerichtshof sākotnējam viedoklim; Komisija izmanto līdzīgu, bet visai niansētu pieeju; savukārt piegādātāju un visu pārējo dalībvalstu iesniegtajos paskaidrojumos būtībā ir teikts, ka ikviens tiesību īpašnieks, kurš, izmantojot savas tiesības, kas garantētas direktīvas 2. pantā, atļauj kopēt savu darbu (neatkarīgi no tā, vai tiešā tekstā vai netieši, un neatkarīgi no tā, vai pret atlīdzību), atsakās no jebkurām tiesībām uz taisnīgu atlīdzību, kas citādi varētu būt bijusi maksājama, pamatojoties uz viņa tiesību izņēmumu vai ierobežojumu, kurš pieņemts atbilstoši 5. panta 2. vai 3. punktam.

109. Principiālais jautājums var tikt formulēts vienkārši. Ja tiesību īpašnieks apgalvo, ka viņš īsteno savas tiesības atļaut vai aizliegt reproducēšanu apstākļos, uz kuriem attiecas valsts tiesībās paredzēts šo tiesību izņēmums, kura no divām tiesībām – reproducēšanas tiesības vai to izņēmums – ir prioritāra?

110. Arī atbilde uz to šķiet visai vienkārša, vismaz principā. Ja persona izmanto likumā paredzētas tiesības, bet attiecībā uz šīm tiesībām pastāv izņēmumi vai ierobežojumi, kas arī ir noteikti likumā, tad tiesības nevar tikt īstenotas, ja un ciktāl ir piemērojami izņēmumi vai ierobežojumi. Jebkuram apgalvojumam, ka tiek īstenotas tiesības, nav juridiskas iedarbības, ja minētās tiesības ir plašākas, nekā paredzēts noteikumos, kuros regulēti šādi izņēmumi vai ierobežojumi. Tieši tāda pati ir situācija, kāda pastāv starp reproducēšanas tiesībām, kas dalībvalstīm ir jāparedz saskaņā ar direktīvas 2. pantu, un izņēmumiem vai ierobežojumiem, kādus un kādā apjomā tās var paredzēt saskaņā ar 5. panta 2. un 3. punktu.

111. Piemēram, ja dalībvalsts nosaka vienkāršu izņēmumu no reproducēšanas tiesībām, bet neparedz taisnīgu atlīdzību, ja kopijas tiek izgatavotas skolās un izmantotas mācību nolūkā (kā tā ir tiesīga darīt saskaņā ar direktīvas 5. panta 2. punkta c) apakšpunktu), tad tiesību īpašniekiem šajā jautājumā nav teikšanas. Viņi nevar aizliegt kopēšanu, un jebkura atļauja, kuras piešķiršanu viņi varētu apgalvot, ir gan lieka, gan bez juridiskas iedarbības. Šī situācija nevar mainīties, ja dalībvalsts tā vietā izvēlas pieņemt to pašu izņēmumu, bet ar tiesībām uz taisnīgu atlīdzību. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tiesību īpašnieki būs tiesīgi saņemt šo kompensāciju saskaņā ar attiecīgajām valsts tiesībās ietvertajām normām. Situācija nevar būt atšķirīga arī gadījumos (piemēram, 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā minētajos), kad dalībvalstij nav citas izvēles kā paredzēt taisnīgu atlīdzību.

112. Citiem vārdiem, ja dalībvalsts saskaņā ar direktīvas 5. panta 2. vai 3. punktu paredz izņēmumu no reproducēšanas tiesībām, kas noteiktas saskaņā ar 2. pantu, tiesību īpašnieki principā nevar vienkārši no jauna izmantot šīs tiesības un neņemt vērā izņēmumu.

113. Manuprāt, tādai ir jābūt pamatnostājai un vismaz izejas punktam, lai sniegtu atbildi uz 5. jautājumu. Neatkarīgi no tā var būt piemēroti šo nostāju kvalificēt viena vai vairāku citu izvirzīto argumentu kontekstā.

114. Pirmkārt, Fujitsu un Hewlett Packard apgalvo, ka Bundesgerichtshof izmantotā interpretācija ir pretrunā tiesībām uz īpašumu, kas ir garantētas Pamattiesību hartas 17. pantā (61), jo tā liedz tiesību īpašniekiem piešķirt bezmaksas licences par viņu darbu kopēšanu. Tomēr, lai gan tā tik tiešām ir pretrunā šai tiesībai, manuprāt, šāda pretruna nepārprotami ir pieļauta hartas 17. panta 1. punkta otrajā teikumā, ciktāl tas ir “sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos”, un tiek maksāta taisnīga atlīdzība.

115. Otrkārt, piegādātāji un vairākas dalībvalstis izvirza argumentus attiecībā uz konkrētiem apgalvojumiem lietā Padawan. Minētā sprieduma 39. punktā Tiesa ir norādījusi, ka taisnīgas atlīdzības nolūks ir kompensēt autoriem viņu aizsargāto darbu izmantošanu bez viņu atļaujas; 40. punktā Tiesa ir apstiprinājusi, ka šāda taisnīga atlīdzība ir saistīta ar kaitējumu, kas autoram rodas no viņa aizsargātā darba reproducēšanas personiskai lietošanai bez viņa atļaujas; un 45. punktā tā ir norādījusi, ka persona, kas rada kaitējumu reproducēšanas tiesību īpašniekam, ir persona, kas reproducē aizsargātu darbu, nelūdzot no tiesību īpašnieka iepriekšēju atļauju. Līdz ar to, kā tiek apgalvots, taisnīga atlīdzība nevar būt maksājama, ja atļauja ir tikusi lūgta un ir piešķirta – bez maksas vai pret atlīdzību. Tādēļ nevienā šādā gadījumā netiek nodarīts kaitējums un tiesību īpašniekam nav jābūt tiesīgam saņemt jebkādu (papildu) kompensāciju, kas katrā ziņā nevarētu būt “taisnīga”.

116. Neesmu pārliecināta, ka citētās frāzes obligāti būtu jāskata ierosinātajā veidā. Minētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktā Tiesa ir spriedusi, ka taisnīga atlīdzība ir jāaprēķina, balstoties uz kritēriju par aizsargāto darbu autoram nodarīto kaitējumu, ieviešot izņēmumu par reproducēšanu personiskai lietošanai. Tieši uz šāda fona traktēju iepriekšējās atsauces uz atļaujas neesamību. Atļauja nevar tikt piešķirta, jo tiesības to piešķirt vai atteikt tiesību īpašnieks ir zaudējis, un tieši šīs zaudēšanas dēļ ir maksājama taisnīga atlīdzība.

117. Tomēr, treškārt, vissvarīgāk ir pievērst uzmanību vairākām rindkopām direktīvas preambulā. Preambulas 30. apsvērumā ir teikts: “Šajā direktīvā minētās tiesības var nodot citiem, deleģēt vai piešķirt ar licences līgumiem, neskarot attiecīgās valsts tiesību aktus par autortiesībām un blakustiesībām”. Runājot par izņēmumiem vai ierobežojumiem, preambulas 35. apsvērumā ir iekļauts šāds teikums: “Gadījumos, kad tiesību subjekti jau ir saņēmuši samaksu kādā citā veidā, piemēram, kā daļu no maksas par licenci, īpašs vai atsevišķs maksājums var arī nepienākties”. Kā teikts 44. apsvērumā, “minētos izņēmumus un ierobežojumus nedrīkst piemērot tā, ka tie [..] ir pretrunā ar viņa darba vai cita tiesību objekta parasto izmantošanu”. 45. apsvērumā ir teikts: “Direktīvas 5. panta 2., 3. un 4. punktā minētajiem izņēmumiem un ierobežojumiem tomēr nebūtu jākavē tādu līgumattiecību noteikšana, kas paredzētas taisnīgas atlīdzības nodrošināšanai tiesību subjektiem, ciktāl to atļauj attiecīgo valstu tiesību akti”. Attiecībā uz tādu tehnoloģisku pasākumu izmantošanu, ar kuriem ir paredzēts novērst vai ierobežot kopēšanu, 51. apsvērumā ir teikts: “Dalībvalstīm būtu jāveicina tiesību subjektu veiktie brīvprātīgie pasākumi, tajā skaitā nolīgumu slēgšana un īstenošana tiesību subjektu un citu attiecīgo personu starpā, lai atvieglotu atsevišķu to izņēmumu vai ierobežojumu mērķu sasniegšanu, kas saskaņā ar šo direktīvu ir paredzēti attiecīgo valstu tiesību aktos”. Un 52. apsvērumā vēl tiek piebilsts: “Īstenojot izņēmumu vai ierobežojumu attiecībā uz privātu kopēšanu saskaņā ar 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, dalībvalstīm tāpat būtu jāveicina brīvprātīgu pasākumu izmantošana, lai atvieglotu attiecīgo izņēmumu vai ierobežojumu mērķu sasniegšanu”.

118. Turklāt direktīvas 5. panta 5. punktā ir konkretizēts, ka izņēmumi vai ierobežojumi, kas paredzēti (it īpaši 5. panta 2. un 3. punktā), ir piemērojami vienīgi “dažos īpašos gadījumos, kas nav pretrunā ar darba vai cita tiesību objekta parasto izmantošanu un nepamatoti neskar tiesību subjekta likumīgās intereses” (62). Bet 6. panta 4. punktā saistībā ar tehnoloģiskiem pasākumiem, ar kuriem ir paredzēts novērst vai ierobežot kopēšanu, un to izņēmumu vai ierobežojumu kontekstā, kas paredzēti saskaņā ar 5. panta 2. punkta a), c), d) vai e) apakšpunktu vai 5. panta 3. punkta a), b) vai e) apakšpunktu, ir minēts, ka “tiesību subjekti neveic brīvprātīgus pasākumus, tajā skaitā neslēdz nolīgumus tiesību subjektu un citu attiecīgo personu starpā”.

119. Ņemot vērā šos apsvērumus un normas, šķiet nepieciešami zināmā mērā pielāgot pamatnostāju. Lai gan neuzskatu, ka ar 30. apsvērumu bija paredzēts atsaukties uz izņēmumiem un ierobežojumiem, kas paredzēti saskaņā ar direktīvu, taču likumdevēji nepārprotami ir paredzējuši, ka jāpastāv zināmām iespējām, ka līdzās šādiem izņēmumiem vai ierobežojumiem pastāv līgumiskas vienošanās. Tomēr šādas līdzāspastāvēšanas robežas nav nepārprotami noteiktas; par tām trūkst pat aptuvenu norāžu. Tādēļ, manuprāt, dalībvalstīm ir jāsniedz zināma rīcības brīvība.

120. Neatkarīgi no tā šādai rīcības brīvībai ir jābūtu ierobežotai, un šķiet, ka pareiza ir Komisijas pieeja, īpaši ņemot vērā pamatprincipu, ko identificēju kā juridiskā vērtējuma izejas punktu. Šī pieeja būtībā ir šāda. Ikvienam pieņemtajam izņēmumam vai ierobežojumam ir jāpaliek tieši tādam. Ja tie ir piemērojami, kā arī tos piemērojot, tiesību īpašniekiem vairs nav juridiski iespējams atļaut vai aizliegt citām personām veikt kopēšanu vai pieprasīt kompensāciju par neatļautu kopēšanu. Ja nav pieprasīta vai paredzēta taisnīga atlīdzība, tad šis jautājums vairs nav apspriežams. Taču, ja taisnīga atlīdzība ir paredzēta (vai nu tādēļ, ka tā ir pieprasīta direktīvā, vai arī tādēļ, ka dalībvalsts ir izvēlējusies to paredzēt), dalībvalstīm ir brīva izvēle noteikt, ka tiesību īpašnieki var vai nu atteikties no jebkurām prasījuma tiesībām uz taisnīgu atlīdzību, vai padarīt savus darbus pieejamus kopēšanai uz līgumiskas vienošanās pamata (piemēram, ar atbilstošu pamatcenas palielinājumu), kas viņiem no personām, kuras iegādājas viņu darbus, ļauj saņemt taisnīgu atlīdzību par turpmāku kopēšanu.

121. Skaidrs ir tas, ka tiesību īpašnieki, kas izvēlas vienu no šādiem rīcības veidiem, nevar izvirzīt nekādas prasības par jebkādiem maksājumiem no naudas līdzekļiem, piemēram, tiem, kurus veido pamattiesvedībā aplūkojamā maksa, un maksa ir jāaprēķina tā, lai sniegtu taisnīgu atlīdzību vienīgi tiem tiesību īpašniekiem, kas tos nav izvēlējušies. Ir arī jābūt tā, ka, lai kādas līgumiskas vienošanās arī nebūtu saskaņotas starp tiesību īpašniekiem un viņu darbu ieguvējiem, tās nedrīkst nedz ierobežot tiesības, ko pēdējie minētie atvasina no jebkura piemērojama izņēmuma vai ierobežojuma, nedz ietvert maksājumus, kas pārsniedz “taisnīgu atlīdzību” direktīvas izpratnē.

 Pirmais jautājums – direktīvas ratione temporis piemērojamība

122. Atliek izvērtēt, kādā mērā direktīvas interpretācija ir jāņem vērā visā laikposmā, kas ir nozīmīgs pamattiesvedības lietām.

123. Kā liecina lietas materiāli, šī tiesvedība attiecas uz ierīcēm, kas tirgū tikušas laistas no 2001. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 31. decembrim.

124. Direktīva nebija publicēta un nebija stājusies spēkā līdz 2001. gada 22. jūnijam. Līdz ar to nav nozīmes interpretēt valsts tiesības attiecībā uz notikumiem pirms šā datuma.

125. Dalībvalstīm bija jāpieņem normatīvi un administratīvi tiesību akti, kas vajadzīgi, lai vēlākais līdz 2002. gada 22. decembrim izpildītu šīs direktīvas prasības. Tomēr šķiet, ka Vācija šo procesu noslēdza tikai 2003. gada 13. septembrī (63).

126. Neatkarīgi no tā, piemērojot valsts tiesību aktus, valsts tiesai – lai sasniegtu direktīvai noteikto rezultātu un nodrošinātu atbilstību LESD 288. panta trešajai daļai (64) – ir pienākums tos pēc iespējas interpretēt attiecīgās direktīvas teksta un nolūka kontekstā. Šis pienākums ir piemērojams tikai pēc tam, kad ir beidzies direktīvas transponēšanas posms (65). Līdz tam un kopš tās spēkā stāšanās dienas vienīgā prasība ir tāda, ka iesniedzējtiesai pēc iespējas ir jāatturas no jebkādas interpretācijas, kas pēc tam, kad ir beidzies transponēšanas posms, varētu apdraudēt direktīvai noteiktā mērķa sasniegšanu (66). Turklāt ne vien valsts normas, ar kurām konkrēti ir paredzēts transponēt direktīvu, bet arī – no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas – līdz šim pastāvējušās valsts tiesību normas, ar kurām var tikt nodrošināts, ka valsts tiesības ir saderīgas ar to, ir uzskatāmas par ietilpstošām šīs direktīvas darbības jomā (67).

127. Līdz ar to jebkura nozīmīga valsts tiesību norma ir jāinterpretē atbilstoši direktīvai attiecībā uz visiem laikposmiem pēc 2002. gada 22. decembra. Attiecībā uz laikposmu no 2001. gada 22. jūnija līdz 2002. gada 22. decembrim tā nav šādi jāinterpretē, ar nosacījumu, ka tās interpretācija neapdraud pēc tam īstenotu noteiktu mērķu sasniegšanu – lai gan ES tiesībās nav vispārīga principa vai normas, kas iesniedzējtiesai liegtu interpretēt tās iekšzemes tiesības atbilstoši direktīvai pirms tās transponēšanas laikposma beigām.

128. Tas inter alia nozīmē, ka, ja dalībvalsts ir paredzējusi reproducēšanas tiesību izņēmumu vai ierobežojumu saskaņā ar direktīvas 5. panta 2. punkta a) un/vai b) apakšpunktu, tai ir pienākums nodrošināt, ka tiesību īpašnieki saņem taisnīgu atlīdzību attiecībā uz nozīmīgiem notikumiem pēc 2002. gada 22. decembra, bet principā tas nav obligāti par laiku pirms tam.

129. Tomēr saskaņā ar 10. panta 2. punktu direktīva ir piemērojama, neierobežojot jebkuras darbības un tiesības, kas tikušas pabeigtas vai attiecīgi tikušas iegūtas pirms šā datuma. Tas ir konkrēts noteikums, kas, šķiet, liedz interpretēt valsts tiesības atbilstoši direktīvai, ja šāda interpretācija ietekmētu “darbības, kas tikušas pabeigtas” pirms 2002. gada 22. decembra.

130. Nav pats par sevi saprotams, ko nozīmē “darbības, kas tikušas pabeigtas”, ja taisnīga atlīdzība tiek nodrošināta ar maksu par tādu ierīču pārdošanu, ar kurām paredzēts izgatavot reprodukcijas, nevis par pašu reproducēšanu. Lielumlielā daļa ierīču, kas tirgū tikušas laistas no 2001. gada 22. jūnija līdz 2002. gada 22. decembrim, varēja tikt un ir tikušas izmantotas, lai pēc pēdējā minētā datuma izgatavotu reprodukcijas (68).

131. Mutvārdu procesā Tiesā Komisija atsaucās uz direktīvas likumdošanas vēsturi.

132. Gan sākotnējā, gan grozītajā direktīvas priekšlikumā (nedz Ekonomisko un sociālo lietu komiteja, nedz Parlaments nav komentējuši aplūkojamās normas) 9. panta 2.–4. punkts ir formulēts šādi:

“2.      Šo direktīvu piemēro, neskarot nevienu izmantošanas darbību, kas pabeigta pirms [direktīvas transponēšanas termiņa].

3.      Šo direktīvu piemēro, neskarot nevienu līgumu, kas noslēgts, un nevienas tiesības, kas iegūtas, pirms tās spēkā stāšanās dienas.

4.      Neatkarīgi no 3. punktā teiktā līgumiem par darbu izmantošanu vai par citu priekšmetu, kas ir spēkā [transponēšanas termiņa beigās], šī direktīva ir piemērojama pēc pieciem gadiem kopš tās spēkā stāšanās dienas, ja vien to darbība nav beigusies pirms šā datuma.”

133. Sākotnējā priekšlikuma paskaidrojuma rakstā bija teikts:

“2.      2. punktā ir atspoguļots vispārīgs princips, kas nodrošina, ka direktīvai nav retroaktīvas iedarbības un ka tā nav piemērojama aizsargāto darbu izmantošanas darbībām un [līgumiem ar] citu priekšmetu, kas notikušas/radušies pirms direktīvas ieviešanas dienas. [..]

3.      3. un 4. punktā ir [izklāstīts] cits vispārīgs princips, saskaņā ar kuru līgumus, kas tikuši noslēgti, un tiesības, kas ir tikušas iegūtas, pirms pusēm varēja būt zināma direktīvas pieņemšana, direktīva neietekmē, līdz ar to izslēdzot konkrētus “vecus līgumus” no direktīvas piemērošanas jomas. [..]”

134. Formulējumā, kas galu galā tika pieņemts, tika atspoguļota Padomes 2000. gada 28. septembra kopējā nostāja, kurā tā norādīja: “Padome 10. pantā tomēr izvēlējās Komisijas grozītā priekšlikuma 9. panta 3. punkta daļu apvienot ar 2. punktu un dzēst 3. punkta pārējo daļu, kā arī visu 4. punktu, jo tika uzskatīts, ka jautājumus attiecībā uz līgumu interpretāciju drīzāk būtu jāatstāj valstu tiesību ziņā” (69).

135. Tādējādi šķiet skaidrs, ka likumdevēja nodoms 10. panta 2. punktā bija tāds, ka direktīvai nav jāietekmē izmantošanas darbības, t.i., šajā kontekstā – reproducēšana, kas tikušas īstenotas pirms 2002. gada 22. decembra.

136. Turklāt ir jāņem vērā, ka Vācija vairākus gadus šādu kompensāciju nodrošina ar maksu par tādu ierīču tirgošanu, kuras var tikt izmantotas reproducēšanai; fakts ir tāds, ka tā izmantoja šādu sistēmu, pat pirms direktīva stājās spēkā, un ir jāņem vērā Tiesas judikatūra, kas liedz veikt tādu interpretāciju transponēšanas posma laikā, kas pēc transponēšanas posma beigām varētu ievērojami apdraudēt noteiktā mērķa sasniegšanu. Tādēļ šķiet, ka visloģiskākā interpretācija ir tāda, ka, interpretējot valsts normatīvos tiesību aktus, kuros paredzēta taisnīga atlīdzība, direktīva ir jāievēro no tās spēkā stāšanās dienas – 2001. gada 22. jūnija – tādējādi, lai tiktu nodrošināts, ka mērķis sniegt šādu kompensāciju attiecībā uz reproducēšanas darbībām, kas notikušas 2002. gada 22. decembrī vai pēc tam, netiktu ievērojami apdraudēts tā, ka jebkura maksa, ar ko ir paredzēts sniegt taisnīgu atlīdzību, tiek ieturēta par ierīču pārdošanu pirms pēdējā minētā datuma; tomēr direktīva neattiecas uz reproducēšanas darbībām, kas notikušas pirms 2002. gada 22. decembra.

 Secinājumi

137. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Bundesgerichtshof uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 5. panta 2. punkta a) apakšpunkta teksts “reproducēšana uz papīra vai līdzīga materiāla, ko veic, izmantojot jebkuru fotografēšanas metodi vai citu procesu ar līdzīgu iedarbību” ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir domātas vienīgi analogu oriģinālu, no kuriem attēls tiek uztverts ar optiskiem līdzekļiem, reprodukcijas. Tās ietver arī reprodukcijas, kas izgatavotas procesā, kura starpposms ir digitāla attēla saglabāšana datorā vai atmiņas ierīcē, ar nosacījumu, ka procesu kopumā veic viena persona un/vai tā tiek veikta kā viena darbība.

–        Ja saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. vai 3. punktu dalībvalsts ir paredzējusi izņēmumu vai ierobežojumu attiecībā uz šīs direktīvas 2. pantā noteiktajām reproducēšanas tiesībām un ja taisnīga atlīdzība par analogu kopēšanu šā izņēmuma vai ierobežojuma ietvaros ir paredzēta, apliekot ar maksu ierīces, ar kurām var tikt izgatavotas šādas kopijas, tad valsts tiesai, kas vēlas pārliecināties, vai šāda maksa ir saderīga ar vienlīdzīgas attieksmes principu, gadījumos, kad kopijas tiek izgatavotas, izmantojot saistītu ierīču ķēdi, ir jāpārbauda, kā šī maksa tiek aprēķināta attiecībā uz kopētājiem un ciktāl šāds aprēķins var tikt pārnests uz šādu ierīču ķēdi. Tai ir jāizvērtē, vai maksas piemērošana šādai ierīču ķēdei vai atsevišķām ierīcēm šādas ķēdes ietvaros nodrošina taisnīgu tiesību un interešu līdzsvaru starp tiesību īpašniekiem un izmantotājiem. Tai it īpaši ir jāpārliecinās, ka nav nepamatotas diskriminācijas ne vien starp ierīču (tostarp citu ierīču ar salīdzināmām funkcijām) importētājiem vai izplatītājiem, bet arī starp dažādu veidu ierīču pircējiem, kuriem galu galā tiek uzlikts maksas maksāšanas slogs.

–        Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā dalībvalstīm ir atļauts izvēlēties, vai un kādā apmērā ir jābūt paredzētai taisnīgai atlīdzībai, ja tiesību īpašniekiem ir pieejami tehnoloģiski pasākumi, bet tie tos neizmanto.

–        Ja saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 2. vai 3. punktu dalībvalsts attiecībā uz šīs direktīvas 2. pantā noteiktajām reproducēšanas tiesībām ir paredzējusi izņēmumu vai ierobežojumu, attiecīgajiem tiesību īpašniekiem vairs nav iespējams īstenot nekādu kontroli pār savu darbu kopēšanu, piešķirot vai atsakot attiecīgu atļauju. Ja dalībvalstis šādos apstākļos paredz taisnīgu atlīdzību, tās neatkarīgi no tā var atļaut tiesību īpašniekiem vai nu atteikties no jebkādiem prasījumiem uz taisnīgu atlīdzību, vai arī darīt viņu darbus pieejamus uz līgumiskas vienošanās pamata, kas viņiem dod iespēju saņemt taisnīgu atlīdzību par turpmāku kopēšanu. Jebkurā no pēdējiem minētajiem gadījumiem tiesību īpašnieka tiesības uz taisnīgu atlīdzību ir uzskatāmas par izlietotām un tās nav jāņem vērā, veicot aprēķinus par jebkuras vispārīgas taisnīgu atlīdzību [regulējošas] shēmas finansēšanu.

–        Interpretējot valsts normatīvos tiesību aktus, kuros paredzēta taisnīga atlīdzība, Direktīva 2001/29 ir jāņem vērā, sākot no tās spēkā stāšanās dienas – 2001. gada 22. jūnija –, tā, lai tiktu nodrošināts, ka mērķis sniegt šādu kompensāciju attiecībā uz reproducēšanas darbībām, kas notikušas 2002. gada 22. decembrī vai pēc tam, netiktu ievērojami apdraudēts tādējādi, ka jebkura maksa, ar ko ir paredzēts nodrošināt taisnīgu atlīdzību, tiek ieturēta par ierīču pārdošanu pirms pēdējā minētā datuma. Tomēr direktīva neattiecas uz reproducēšanas darbībām, kas notikušas pirms 2002. gada 22. decembra.

1 –      Oriģinālvaloda – angļu.

2 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 10. lpp.) (turpmāk tekstā – “direktīva”).

3 –      Šo secinājumu tekstā terminus “kopija/kopēšana” un “reprodukcija/reproducēšana” lietoju pārmaiņus – būtībā kā sinonīmus.

4 –      5. panta 2. punktā ir runa vienīgi par 2. pantā paredzēto reproducēšanas tiesību izņēmumiem un ierobežojumiem. 5. panta 3. punkts attiecas arī uz 3. pantā paredzēto izziņošanas vai pieejamības tiesību izņēmumiem un ierobežojumiem, kas pamattiesvedībā gan konkrēti netiek aplūkoti. Visi ierobežojumi vai izņēmumi, kas pieļaujami saskaņā ar 5. panta 2. vai 3. punktu (pavisam to ir 20), izņemot 5. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ir noteikti atbilstoši nolūkam, kādā reprodukcija tiek izgatavota; vairākos gadījumos kritērijs ir izgatavojošās personas identitāte (piemēram, fiziskas personas, publiskas bibliotēkas, izglītības iestādes, muzeji, raidorganizācijas vai prese); tikai divos gadījumos (papildus 5. panta 2. punkta a) apakšpunktam) ir atsauce uz jebkuru tehnisku kritēriju (5. panta 2. punkta d) apakšpunktā minētie ieraksti īslaicīgai izmantošanai un 5. panta 3. punkta n) apakšpunktā minētā izziņošana īpašās, šim nolūkam paredzētās vietās).

5 –      5. panta 2. punkta e) apakšpunkts attiecas uz “sociālo iestāžu, piemēram, slimnīcu vai cietumu sagatavotu raidījumu reproducēšanu nekomerciālā nolūkā”.

6 –      5. panta 1. punkts, par ko šeit nav runas, ietver prasību no reproducēšanas tiesībām izslēgt dažus īslaicīgas reprodukcijas veidus, kas ir tehnoloģiska procesa neatņemama un būtiska sastāvdaļa un kas paši par sevi nav saimnieciski nozīmīgi. Tomēr šādos gadījumos kompensācija nav paredzēta.

7 –      Bernes konvencija par literatūras un mākslas darbu aizsardzību (pieņemta 1886. gadā), papildināta Parīzē (1896), pārstrādāta Berlīnē (1908), papildināta Bernē (1914), pārstrādāta Romā (1928), Briselē (1948), Stokholmā (1967) un Parīzē (1971), grozīta (1979. gadā) (Bernes Savienība). Visas ES dalībvalstis ir Bernes konvencijas līgumslēdzējas puses.

8 –      Līgums par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām, kas ir 1.C pielikums Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kas parakstīts 1994. gada 15. aprīlī Marakešā un apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336, 1. lpp.).

9 –      [Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas] WIPO Līgums par autortiesībām (WCT), Ženēva (1996) (OV 2000, L 89, 8. lpp.). Tas attiecībā uz ES un visām tās dalībvalstīm, kas visas ir arī WCT līgumslēdzējas puses, stājās spēkā 2010. gada 14. martā (OV 2010, L 32, 1. lpp.).

10 –      ASV – USCopyright Act [ASV Autortiesību likuma] 110. panta 5. punkts, WT/DS160/R, 2000. gada 15. jūnijs, 6.97. un nākamie punkti.

11 –      2010. gada 21. oktobra spriedums lietā C‑467/08 Padawan (Krājums, I‑10055. lpp., it īpaši 38.–50. punkts); skat. arī 2011. gada 16. jūnija spriedumu lietā C‑462/09 Stichting de Thuiskopie (Krājums, I‑5331. lpp., 18.–29. punkts).

12 –      CD‑R, CD‑RW, DVD‑R un MP3 atskaņotāji. Lai gan šādi datu nesēji var tikt izmantoti, lai saglabātu teksta vai grafisku dokumentu digitālas kopijas, to plašāk izplatīts pielietojums ir audio vai audiovizuālu materiālu, piemēram, mūzikas vai filmu reprodukciju izgatavošana.

13 –      Skat. ģenerāladvokātes V. Trstenjakas [V. Trstenjak] secinājumus, 32. punkts. Šajā tiesvedībā šādu viedokli uztur Komisija, un līdzīgu uzskatu atbalsta Kyocera (skat. 92. punktu). Tomēr spriedumā lietā Stichting de Thuiskopie (minēts 11. zemsvītras piezīmē) Tiesa ir uzsvērusi pienākumu sasniegt konkrētu rezultātu (skat. minētā sprieduma 34. un 39. punktu).

14 –      Sprieduma 40. un 45. punkts; skat. arī spriedumu lietā Stichting de Thuiskopie (minēts iepriekš 11. zemsvītras piezīmē, 24. un 26. punkts).

15 –      Sprieduma 52. punkts.

16 –      Sprieduma 46., 55. un 56. punkts.

17 –      Sprieduma 59. punkts.

18 –      1965. gada 9. septembra Gesetz über Urheberrecht und verwandte Schutzrechte [Likums par autortiesībām un blakustiesībām], redakcijā, kas bija piemērojama pirms 2008. gada 1. janvāra (turpmāk tekstā – “UrhG”). Kā norāda Vācijas valdība, no 2003. gada 13. septembra, pieņemot Gesetz zur Regelung des Urheberrechts in der Informationsgesellschaft [Likums par autortiesību regulējumu informācijas sabiedrībā], tika nodrošināta pilnīga UrhG atbilstība direktīvai. Ciktāl tas ir nozīmīgi Bundesgerichtshof minētajām normām, šķiet, ka ar šo likumu tika grozīts UrhG 53. panta 1.–3.punkts.

19 –      Skat. šo secinājumu 48. un nākamos punktus.

20 –      Termins “angemessene Vergütung” [samērīga atlīdzība] ir lietots direktīvas preambulas desmitajā apsvērumā, kur tas angļu valodā tiek atveidots kā “atbilstīga atlīdzība” [appropriate reward], bet franču valodā – kā “rémunération appropriée”. Šķiet, ka preambulas desmitajā apsvērumā ir atsauce uz parastu autortiesību izmantošanu, nevis 5. panta 2. un 3. punktā minētajiem izņēmumiem. Direktīvas vācu versijā “taisnīga atlīdzība” (“compensation équitable”) atbilsme ir “[der] gerechte Ausgleich”. Lietu vēl vairāk sarežģī tas, ka Bernes konvencijas 11.bis panta 2. punkta un 13. panta 1. punkta vācu versijā (minēta iepriekš 7. zemsvītras piezīmē) ir lietota “angemessene Vergütung”, kas attiecīgi angļu valodā un franču valodā tiek atveidota kā “equitable remuneration” un “rémunération équitable”; tas tiek lietots arī kā šo terminu atbilsme konkrētās citās ES direktīvās intelektuālā īpašuma jomā.

21 –      KYOCERA Document Solutions Deutschland GmbH, Epson Deutschland GmbH un Xerox GmbH (lietā C‑457/11) un Canon Deutschland GmbH (lietā C‑458/11) (visi kopā turpmāk tekstā – “Kyocera”); FujitsuTechnology Solutions GmbH (lietā C‑459/11, turpmāk tekstā – “Fujitsu”) un Hewlett PackardGmbH (lietā C‑460/11, turpmāk tekstā – “Hewlett Packard”).

22 –      Ploteris ir printera paveids; papildus par to skat. 54. punktu.

23 –      Pieci prejudiciālie jautājumi, kas uzdoti lietās C‑457/11 un C‑458/11, ir identiski un attiecas uz 2. un 3. jautājumā minētajiem printeriem; tie paši prejudiciālie jautājumi ir uzdoti arī lietā C‑459/11, izņemot to, ka 2. un 3. jautājums attiecas uz personālajiem datoriem, nevis printeriem; lietā C‑460/11 ir uzdoti tikai pirmie trīs jautājumi, un tie attiecas uz printeriem.

24 –      “angemessene Vergütung” – skat. iepriekš 20. zemsvītras piezīmi.

25 –      Skat., piemēram, spriedumus lietā Padawan un lietā Stichting de Thuiskopie (minēti iepriekš 11. zemsvītras piezīmē).

26 –      Skat. spriedumu lietā Padawan (minēts iepriekš 11. zemsvītras piezīmē, 35. un 36. punkts).

27 –      Skat., piemēram, preambulas 5.–7., 39., 44. un 47. apsvērumu.

28 –      Skat., piemēram, preambulas 4. un 21. apsvērumu.

29 –      Skat., piemēram, Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑298/00 P Itālija/Komisija (Recueil, I‑4087. lpp., 97. punkts).

30 –      No 1998. gada 22. decembra (OV 1999, C 73, 1. lpp.).

31 –      Skat. arī, piemēram, 2005. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑154/04 un C‑155/04 Alliance for Natural Health u.c. (Krājums, I‑6451. lpp., 92. punkts) un 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C‑344/04 IATA un ELFAA (Krājums, I‑403. lpp., 76. punkts).

32 –      Skat. iepriekš 20. zemsvītras piezīmi.

33 –      Šajā ziņā ir jāatsaucas uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantu, kurā aizsargātas tiesības tostarp uz likumīgi iegūta īpašuma, tostarp intelektuālā īpašuma, iegūšanu un atsavināšanu, un tajā ir teikts, ka tas nevar tikt liegts nevienam, “ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju”; skat. arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1. pantu.

34 –      Preambulas 32. apsvērumā ir teikts, ka saraksts ir pilnīgs un ka tajā ir “ņemtas vērā dalībvalstu atšķirīgās tiesību tradīcijas”, citiem vārdiem, tas izrādās esam iepriekš dažādu valstu tiesībās pastāvējušu izņēmumu un ierobežojumu apkopojums, kas var izskaidrot, kādēļ vairākas jomas pārklājas (Komisijas sākotnējā direktīvas priekšlikumā bija ietverti tikai astoņi iespējami izņēmumi vai ierobežojumi; likumdošanas procesa gaitā saraksts kļuva garāks un detalizētāks).

35 –      Skat. šo secinājumu 15.–21. punktu.

36 –      Skat. iepriekš 20. zemsvītras piezīmi.

37 –      Skat. International Survey on Private Copying Law & Practice, Stichting de Thuiskopie, 2012, 9. lpp.

38 –      Spriedums lietā C‑521/11 Amazon.com International Sales u.c.. Šķiet, ka Austrijā 50 % no ieturētajām summām ar likumu ir paredzētas sociāliem vai kultūras nolūkiem.

39 –      Skat. šo secinājumu 13. un 14. punktu. Jāpiebilst, ka minētajā spriedumā preambulas apsvērumi, iespējams, pārskatīšanās dēļ tiek dēvēti par direktīvas “normām”.

40 –      Turpmāk izklāstītais apraksts nav uzskatāms par autoritatīvu vai pilnīgu, bet drīzāk ieskicē shēmu, kas aptver lielāko daļu situāciju, kuras ir vērts aplūkot saistībā ar prejudiciālajiem jautājumiem.

41 –      Iepriekš izklāstītajā kopsavilkumā attiecībā uz analogiem attēliem esmu minējusi vizuālu izteiksmi, tomēr salīdzināmas metodes ir piemērojamas arī gadījumā, kad reprodukcijas ir paredzētas personām ar redzes traucējumiem. Braila (reljefa raksta) drukātāji izgatavo tekstu no digitāliem datiem lielā mērā tāpat kā printeri un kā izvades datu nesēju/materiālu lieto papīru. Citas ierīces var izgatavot reljefas attēla versijas, ko redzošas personas var uztvert vizuāli. Neuzskatu, ka uz šādām reprodukcijām neattiektos reproducēšanas tiesības vai tādējādi direktīvas 5. panta 2. vai 3. punkts. Jāprezumē, ka manā analīze jāaptver arī tās, lai gan jau valodas vienkāršības pēc vien turpināšu atsaukties uz analogu ievadi un izvadi galvenokārt vizuālā izteiksmē.

42 –      Paskaidrojošajā memorandā par savu sākotnējo direktīvas projektu Komisija norādīja: “Šī norma attiecas vienīgi uz reprogrāfiju, t.i., uz metodēm, kas ļauj izgatavot faksimilus jeb, citiem vārdiem, izdrukas uz papīra. Tajā galvenā uzmanība pievērsta nevis izmantotajām metodēm, bet, drīzāk, gūtajam rezultātam, tātad papīra formātam”. Lai gan šajā norādē uzsvars ir likts uz izvadi, nevis ievadi, šķiet, ka termins “faksimils” katrā ziņā nozīmē, ka ievade un izvade formas ziņā ir ekvivalentas.

43 –      Skat. iepriekš 9. punktu.

44 –      Zaļā grāmata “Autortiesības un blakustiesības informācijas sabiedrībā” (COM(95) 382, galīgā redakcija), priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (COM(97) 628, galīgā redakcija) (skat. arī iepriekš 42. zemsvītras piezīmi), grozīts priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (COM(99) 250, galīgā redakcija).

45 –      Skat. arī 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑5/08 Infopaq International (Krājums, I‑6569. lpp., 64. punkts).

46 –      Skat. iepriekš 41. un 42. punktu.

47 –      38.–50. punkts; skat. arī spriedumu lietā Stichting de Thuiskopie (minēts 11. zemsvītras piezīmē, 18.–29. punkts).

48 –      Spriedums lietā Padawan (minēts iepriekš 11. zemsvītras piezīmē, 51.–59. punkts).

49 –      Skat., piemēram, 2008. gada 29. janvāra spriedumu lietā C‑275/06 Promusicae (Krājums, I‑271. lpp., 68. punkts).

50 –      Skat. direktīvas preambulas 31. apsvērumu.

51 –      Skat. iepriekš 13. un 14. punktu.

52 –      Vairākos paskaidrojumos ir norādīts, ka 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta vācu valodas versija atšķiras no citām: tā ietver prasību ņemt vērā, vai šādi pasākumi ir tikuši piemēroti (“ob technische Maßnahmen [..] angewendet wurden”). Spāņu valodas versija ir līdzīga (“si se aplican o no”), savukārt citas versijas ir tuvākas formulējumiem angļu vai franču valodas versijā, kas ir neitrālāki.

53 –      Direktīvas preambulas 35. apsvērumā ir teikts: “Nosakot taisnīgas atlīdzības apjomu, pilnībā būtu jāņem vērā šajā direktīvā minēto tehnoloģisko aizsardzības pasākumu izmantošanas pakāpe”.

54 –      Šādu pasākumu pastāvēšana (kas ietver hologrammu, ūdenszīmju un īpašas tintes izmantošanu) var izskaidrot atsauci uz 5. panta 2. punkta a) apakšpunktu direktīvas 6. panta 4. punkta pirmajā daļā, kurā ir runa par sniedzamo aizsardzību pret iedarbīgu tehnoloģisku pasākumu apiešanu.

55 –      Skat. Padomes Kopējo nostāju (EK) Nr. 48/2000 (OV 2000, C 344, 1. lpp., Padomes paskaidrojuma raksta 24. punkts).

56 –      Fair compensation for private copying in a converging environment, 2006. gada decembris, dokumentu sagatavojusi Fujitsu, 60. un 61. lpp.

57 –      Minēts iepriekš 11. zemsvītras piezīmē, 40. un 42. punkts (sprieduma angļu valodas versijas 40. punktā ir atsauce uz “kompensāciju” [“recompense”] par piedzīvoto kaitējumu, bet nešķiet, ka tas atspoguļotu franču “contrepartie” vai spāņu “contrapartida”).

58 –      Skat. arī iepriekš 52. zemsvītras piezīmi; šķiet, ka vācu versijā šis viedoklis ir atbalstīts pat vēl stingrāk.

59 –      Skat. iepriekš 35. punktu.

60 –      39., 40. un 45. punkts.

61 –      Skat. iepriekš 33. zemsvītras piezīmi.

62 –      Skat. iepriekš 9. punktu.

63 –      Skat. iepriekš 18. zemsvītras piezīmi.

64 –      Skat. nesenāku spriedumu lietā C‑97/11 Amia (28. punkts).

65 –      Skat. 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑212/04 Adeneler u.c. (Krājums, I‑6057. lpp., 113.–115. punkts).

66 –      Skat. spriedumu lietā Adeneler u.c. (minēts iepriekš 68. zemsvītras piezīmē, 123. punkts) un 2009. gada 23. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑261/07 un C‑299/07 VTB‑VAB un Galatea (Krājums, I‑2949. lpp., 39. punkts).

67 –      Skat. spriedumu apvienotajās lietās VTB‑VAB un Galatea (minēts iepriekš 66. zemsvītras piezīmē, 35. punkts).

68 –      Vairākos paskaidrojumos ir norādīts, ka printeriem un personālajiem datoriem ir raksturīgs trīs līdz četru gadu dzīves cikls. Tāda paša veida apsvērums (lai gan nebūt ne obligāti ar tādu pašu raksturīgu dzīves ciklu) būtu piemērojams maksai par tukšiem ierakstu datu nesējiem, ar ko paredzēts nodrošināt taisnīgu atlīdzību par audio vai audiovizuālu materiālu reproducēšanu, ja maksa tiek iekasēta par ierakstu datu nesēja pārdošanu – pirms notiek pati reproducēšana.

69 –      Paskaidrojumu raksta 51. punkts.