Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2011. gada 24. marta spriedumu lietā T-379/06 Kaimer GmbH & Co. Holding KG, Sanha Kaimer GmbH & Co. KG, Sanha Italia Srl./Eiropas Komisija 2011. gada 27. maijā iesniedza Kaimer GmbH & Co. Holding KG u.c.

(lieta C-264/11 P)

Tiesvedības valoda - vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Kaimer GmbH & Co. Holding KG, Sanha Kaimer GmbH & Co. KG, Sanha Italia Srl. (pārstāvis - J. Brück, Rechtsanwalt)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:

atcelt Vispārējās tiesas 2011. gada 24. marta spriedumu lietā T-379/06 Kaimer u.c./Komisija tiktāl, ciktāl prasība tika noraidīta, un atcelt Komisijas 2006. gada 20. septembra Lēmumu C(2006) 4180 (lieta COMP/F-1/38.121 -Savienotājelementi);

pakārtoti, atcelt Vispārējās tiesas 2011. gada 24. marta spriedumu lietā T-379/06 Kaimer u.c./Komisija tiktāl, ciktāl prasība tika noraidīta, un samazināt Komisijas 2006. gada 20. septembra Lēmuma C(2006) 4180 (lieta COMP/F-1/38.121 - Savienotājelementi) 2. pantā uzlikto naudas sodu;

pakārtoti tam, nodot lietu Vispārējai tiesai izskatīšanai no jauna;

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzība ir iesniegta par Vispārējās tiesas spriedumu, ar kuru tā daļēji noraidīja prasību atcelt Komisijas 2006. gada 20. septembra Lēmumu C(2006) 4180, galīgā redakcija, par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (lieta COMP/F-1/38.121 - Savienotājelementi).

Apelācijas sūdzības iesniedzējas kopā izvirza trīs apelācijas pamatus.

Savā pirmajā apelācijas pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai pierādījumu sagrozīšanu. Vispārējā tiesa esot balstījusi savus pieņēmumus par pārkāpuma sākumpunktu uz noteiktu pierādījumu. Pretēji šā pierādījuma skaidram formulējumam, Vispārējā tiesa to uzskatīja par pārkāpuma sākumpunkta norādi. Pareizi izvērtējot šo pierādījumu, tā būtu nonākusi pie tieši pretējas atziņas, proti, ka tirgū pastāvēja nenoteiktība par apelācijas sūdzības iesniedzēju rīcību tirgū. Pareizi izvērtēt šo pierādījumu varēja, tieši izpētot dokumentu, un nekādi papildu pierādījumi neesot bijuši vajadzīgi.

Savā otrajā apelācijas pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas iebilst pret iecietības politikas ietvaros sniegto paziņojumu pierādošā spēka kļūdaino novērtējumu. Otrajam pamatam ir divas pamatojuma daļas. Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piešķirot īpašu pierādošu spēku iecietības politikas ietvaros sniegtajiem paziņojumiem. Šajā lietā iecietības politikas ietvaros sniegtos paziņojumus sniedza apžēlošanas pretendenti, kuriem bija jāsniedz Komisijai pievienotā vērtība, lai pēc iespējas tiktu samazināts naudas sods. Šī situācija rada pārmērīgu tieksmi vainot citus uzņēmumus, un tādēļ šiem paziņojumiem neesot īpaša pierādoša vērtība. Vispārējā tiesa neesot izskatījusi šo aspektu sava sprieduma pamatojuma daļā.

Otrkārt, Vispārējā tiesa neesot izskaidrojusi pretrunas starp iecietības politikas ietvaros sniegtajiem paziņojumiem, tādēļ tās sprieduma pamatojums esot kļūdains un nepietiekams. Pirmais apžēlošanas pieteikuma iesniedzējs lietā nebija nosaucis apelācijas sūdzības iesniedzējas kā pārkāpuma dalībnieces, lai arī tas sniedza pilnīgu paziņojumu un tādēļ pilnībā tika atbrīvots no naudas soda. Apelācijas sūdzības iesniedzējām nelabvēlīgi pieņēmumi ir balstīti uz nākamo apžēlošanas pieteikuma iesniedzēju paziņojumiem. Tieši ņemot vērā, ka pirmā uzņēmuma, kas sadarbojas ar Komisiju, paziņojumiem ir jāpiešķir īpašs pierādījuma spēks, šo pretrunu esot bijis jāizskaidro.

Savā trešajā apelācijas pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka ir pārkāpta Eiropas Savienības Pamattiesību harta un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk tekstā - "ECPAK"). Apelācijas sūdzības iesniedzējas saskata šo pārāko tiesību aktu pārkāpumu divos aspektos. Pirmkārt, ticamības pārbaude, ko Vispārējā tiesa veikusi aizliegtas vienošanās gadījumā, neatbilstot Pamattiesību hartas un ECPAK prasībām par efektīvu pārsūdzības līdzekli. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas atsaucas uz to, ka Komisijas lēmumiem par naudas sodu uzlikšanu ir vismaz zināmā mērā krimināltiesiskas sankcijas raksturs. Otrkārt, pats Komisijas process esot pretrunā ECPAK un Pamattiesību hartas prasībām. Lai pamatotu šo apgalvojumu, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Komisija izmeklē atbilstošos faktus, veic uzņēmumu vajāšanu un tās beigās pieņem galīgu lēmumu par sodu un tā apmēru. Šāds process tikai tad būtu pieņemams, ja Komisijas lēmumi pilnībā varētu tikt pārbaudīti neatkarīgā tiesā. Tāpat kā treša pamata pirmajā pamatojuma daļā Vispārējā tiesa esot tikai pārbaudījusi, vai Komisijas lēmumā nav acīmredzamas pretrunas un pati nav tieši konstatējusi nekādus faktus.

____________