TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2007. gada 18. decembrī (*)
Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Direktīva 96/71/EK – Darba ņēmēju norīkošana būvniecības jomā – Valsts tiesību akti, ar kuriem paredz darba noteikumus un nosacījumus saistībā ar 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)–g) apakšpunktā uzskaitītajiem jautājumiem, izņemot minimālās darba algas likmi – Būvniecības koplīgums, kura noteikumi paredz labvēlīgākus nosacījumus vai attiecas uz citiem jautājumiem – Arodbiedrību iespēja ar kolektīvo rīcību mēģināt piespiest citās valstīs reģistrētos uzņēmumus katrā atsevišķā gadījumā risināt sarunas, lai noteiktu darba ņēmējiem maksājamās darba algas likmi, un pievienoties būvniecības koplīgumam
Lieta C‑341/05
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Arbetsdomstolen (Zviedrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2005. gada 15. septembrī un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 19. septembrī, tiesvedībā
Laval un Partneri Ltd
pret
Svenska Byggnadsarbetareförbundet,
Svenska Byggnadsarbetareförbundets avdelning 1, Byggettan,
Svenska Elektrikerförbundet.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], A. Ross [A. Rosas], K. Lēnartss [K. Lenaerts], U. Lehmuss [U. Lõhmus] (referents) un L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], tiesneši R. Šintgens [R. Schintgen], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], K. Šīmans [K. Schiemann], J. Makarčiks [J. Makarczyk], P. Kūris [P. Kūris], E. Levits un A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh],
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretārs J. Svēdenborgs [J. Swedenborg], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 9. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Laval un Partneri Ltd vārdā – A. Elmers [A. Elmér] un M. Agels, [M. Agell], advokater,
– Svenska Byggnadsarbetareförbundet, Svenska Byggnadsarbetareförbundets avd. 1, Byggettan un Svenska Elektrikerförbundet vārdā – D. Holke [D. Holke], par juridiskiem jautājumiem atbildīgā persona, kā arī P. Kindbloms [P. Kindblom] un U. Ēbergs [U. Öberg], advokater,
– Zviedrijas valdības vārdā – A. Kruse [A. Kruse], pārstāvis,
– Beļģijas valdības vārdā – M. Vimmers [M. Wimmer] un L. van den Bruka [L. Van den Broeck], pārstāvji,
– Čehijas valdības vārdā – T. Bočeks [T. Boček], pārstāvis,
– Dānijas valdības vārdā – J. Molde [J. Molde] un J. Berings Līsbergs [J. Bering Liisberg], pārstāvji,
– Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma] un K. Šulce‑Bāra [C. Schulze‑Bahr], pārstāvji,
– Igaunijas valdības vārdā – L. Uibo [L. Uibo], pārstāvis,
– Spānijas valdības vārdā – N. Diasa Abada [N. Díaz Abad], pārstāve,
– Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un O. Kristmane [O. Christmann], pārstāvji,
– Īrijas vārdā – D. O’Hagans [D. O’Hagan] un K. Lāflina [C. Loughlin], pārstāvji, kuriem palīdz B. O’Mūrs [B. O’Moore], SC, un N. Traverss [N. Travers], BL,
– Latvijas valdības vārdā – E. Balode‑Buraka un K. Bārdiņa, pārstāves,
– Lietuvas valdības vārdā – D. Krjaučūns [D. Kriaučiūnas], pārstāvis,
– Austrijas valdības vārdā – K. Pezendorfere [C. Pesendorfer] un G. Hese [G. Hesse], pārstāvji,
– Polijas valdības vārdā – J. Pjetrass [J. Pietras] un M. Korolecs [M. Korolec], kā arī M. Šimaņska [M. Szymańska], pārstāvji,
– Somijas valdības vārdā – E. Biglina [E. Bygglin] un J. Himmanena [J. Himmanen], pārstāves,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – E. O’Nīla [E. O’Neill] un D. Andersons [D. Anderson], pārstāvji,
– Īslandes valdības vārdā – F. Birgisons [F. Birgisson], pārstāvis,
– Norvēģijas valdības vārdā – K. Voge [K. Waage] un E. Jarbū [E. Jarbo], kā arī F. Sejersteds [F. Sejersted], pārstāvji,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – J. Enegrens [J. Enegren], E. Traversa [E. Traversa] un K. Simonsons [K. Simonsson], pārstāvji,
– EBTA Uzraudzības iestādes vārdā – A. T. Andersens [A. T. Andersen], N. Fengers [N. Fenger] un B. Alterskjers [B. Alterskjær], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2007. gada 23. maija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt EKL 12. pantu un 49. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV 1997, L 18, 1. lpp.).
2 Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību, ko Laval un Partneri Ltd (turpmāk tekstā – “Laval”), saskaņā ar Latvijas tiesībām dibināta sabiedrība ar juridisko adresi Rīgā (Latvija), ierosinājusi pret Svenska Byggnadsarbetareförbundet (Zviedrijas Būvniecības un publisko būvdarbu nozares darba ņēmēju arodbiedrība, turpmāk tekstā – “Byggnads”), Svenska Byggnadsarbetareförbundet avdelning 1, Byggettan (minētās arodbiedrības vietējā nodaļa Nr. 1, turpmāk tekstā – “Byggettan”) un Svenska Elektrikerförbundet (Zviedrijas Elektriķu arodbiedrība, turpmāk tekstā – “Elektrikerna”), lūdzot, pirmkārt, atzīt par prettiesisku gan Byggnads un Byggettan kolektīvo rīcību attiecībā uz visiem būvobjektiem, kuros darbojās minētā sabiedrība, gan Elektrikerna veikto solidaritātes akciju, kas izpaudās visu uzsākto elektrotehnisko darbu blokādē, otrkārt, izdot rīkojumu izbeigt šo rīcību un, treškārt, piespriest minētajām arodbiedrībām atlīdzināt šai sabiedrībai nodarītos zaudējumus.
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesiskais regulējums
3 Direktīvas 96/71 preambulas sestajā, trīspadsmitajā, septiņpadsmitajā un divdesmit otrajā apsvērumā ir paredzēts:
“tā kā darba attiecību transnacionalizācija rada problēmu saistībā ar tiesību aktiem, kas piemērojami darba attiecībām; tā kā pušu interesēs ir izstrādāt [paredzēt] noteikumus [un nosacījumus], kas [ir piemērojami paredzētājam darba attiecībām] reglamentētu paredzētās darba attiecības;”
“tā kā ir jākoordinē dalībvalstu tiesību akti, lai noteiktu obligātos pamatnoteikumus minimālajai aizsardzībai, kas uzņēmējvalstī [uzņemošajā valstī] jāievēro darba devējiem, kuri [uz laiku] norīko [..] darba ņēmējus veikt [..] darbu tajā dalībvalstī, kur sniedz pakalpojumus; tā kā šo koordināciju var panākt tikai ar Kopienas tiesību aktiem;”
“tā kā obligātās tiesību normas par minimālo aizsardzību, kas ir spēkā uzņēmējā [uzņemošajā] valstī, nedrīkst kavēt tādu darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu, kas būtu labvēlīgāki darba ņēmējiem;”
“tā kā šī direktīva neierobežo dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz kolektīvu rīcību, lai aizsargātu amatu un profesiju intereses”.
4 Saskaņā ar Direktīvas 96/71 1. pantu:
“1. Šo direktīvu piemēro dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem, kuri saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu norīko darba ņēmējus darbā kādā [citā] dalībvalstī saskaņā ar 3. punktu.
[..]
3. Šo direktīvu piemēro, ciktāl 1. punktā minētie uzņēmumi veic vienu no šādiem starptautiskiem pasākumiem:
a) [..]
vai
b) norīko darba ņēmējus darbā [dalībvalstī] iestādē vai uzņēmumā, kas pieder kādai asociācijai [grupai], ar noteikumu, ka starp uzņēmumu, kas veic norīkojumu, un darba ņēmējiem norīkojuma laikā ir darba attiecības
[..].”
5 Šīs direktīvas 3. pantā ir noteikts:
“Darba noteikumi un nosacījumi
1. Dalībvalstis nodrošina, lai neatkarīgi no tiesību akta [likuma], ko piemēro darba attiecībām, 1. panta 1. punktā minētie uzņēmumi nodrošinātu to teritorijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem darba noteikumus [un nosacījumus], kas attiecas uz šādiem jautājumiem, kurus tajā dalībvalstī, kurā darbu veic, nosaka:
– ar normatīviem vai administratīviem aktiem
un/vai
– ar kolektīviem līgumiem [koplīgumiem] vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem 8. punkta nozīmē, ciktāl tie attiecas uz pielikumā minētajām darbībām:
a) maksimālo darba un minimālo atpūtas laiku;
b) minimālo apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu;
c) minimālajām algas likmēm, to skaitā likmes par virsstundām; šo apakšpunktu nepiemēro darba pensiju papildu sistēmām;
d) darba ņēmēju izīrēšanas nosacījumiem, jo īpaši darba ņēmēju piegādi, ko veic pagaidu darbavietas [noteikumiem par nodrošināšanu ar darbaspēku, it īpaši ar pagaidu darba uzņēmumu starpniecību];
e) veselības aizsardzību, drošību un higiēnu darbā;
f) aizsardzības pasākumiem attiecībā uz grūtnieču vai sieviešu pēcdzemdību periodā, bērnu un jauniešu darba noteikumiem [un nosacījumiem];
g) vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm un citus diskrimināciju izslēdzošus noteikumus.
Šīs direktīvas 1. punkta [otrā ievilkuma] c) apakšpunktā minēto minimālās algas likmes jēdzienu definē valsts [tās dalībvalsts] tiesību aktos un/vai [..] praksē, kurā darba ņēmējs ir norīkots darbā.
[..]
7. Panta 1. līdz 6. punkta noteikumi nekavē tādu darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem.
Komandējuma naudu, kas saistīta ar attiecīgo norīkojumu, uzskata par minimālās algas daļu, ja vien to neizmaksā, atlīdzinot tādus faktiskos izdevumus saistībā ar norīkojumu darbā kā ceļa, dzīvokļa un uzturēšanās [uztura] izdevumi.
8. “Kolektīvi līgumi [koplīgumi] vai šķīrējtiesas nolēmumi, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem”, nozīmē kolektīvus līgumus [koplīgumus] vai šķīrējtiesas nolēmumus, kas jāievēro visiem uzņēmumiem attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā un attiecīgajā profesijā vai rūpniecības nozarē.
Ja nav sistēmas kolektīvu līgumu [koplīgumu] vai šķīrējtiesas nolēmumu pasludināšanai par vispārēji piemērojamiem pirmās daļas nozīmē, dalībvalstis, ja tās vēlas, var balstīties uz:
– kolektīviem līgumiem [koplīgumiem] vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kas ir vispārēji piemērojami [kam ir vispārēja iedarbība attiecībā uz] visiem līdzīgiem uzņēmumiem attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā un attiecīgajā profesijā vai rūpniecības nozarē,
un/vai
– kolektīviem līgumiem [koplīgumiem], ko ir noslēgušas [vis]plašāk pārstāvētās darba devēju un darba ņēmēju organizācijas valsts līmenī un ko piemēro visā valstī,
ar noteikumu, ka to piemērošana 1. panta 1. punktā minētajiem uzņēmumiem šā panta 1. punkta pirmajā daļā uzskaitītajos jautājumos nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret šiem uzņēmumiem un pārējiem šajā daļā minētajiem uzņēmumiem, kas ir līdzīgā stāvoklī.
Uzskata, ka vienlīdzīga attieksme šā panta nozīmē pastāv, ja valsts [vietējiem] uzņēmumiem, kas ir līdzīgā stāvoklī:
– attiecīgajā vietā un jomā ir uzliktas tādas pašas saistības kā darbā norīkojošajiem uzņēmumiem attiecībā uz 1. punkta pirmajā daļā minētajiem jautājumiem
un
– jāizpilda šīs saistības ar tādām pašām sekām.
[..]
10. Šī direktīva, pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi, nekavē dalībvalstis saskaņā ar Līgumu piemērot valstu [vietējiem] uzņēmumiem un citu valstu [citās valstīs reģistrētiem] uzņēmumiem:
– darba noteikumus un nosacījumus jautājumos, kas nav minēti 1. punkta pirmajā daļā, attiecībā uz sabiedriskās kārtības noteikumiem;
– darba noteikumus un nosacījumus, kas noteikti kolektīvajos līgumos [koplīgumos] vai šķīrējtiesas nolēmumos 8. punkta nozīmē un attiecas uz darbībām, kuras nav minētas pielikumā.”
6 Direktīvas 96/71 4. pantā ir paredzēts:
“Sadarbība informācijas jomā
1. Nolūkā īstenot šo direktīvu dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi izraugās vienu vai vairākus sakaru birojus vai vienu vai vairākas kompetentas valsts iestādes.
2. Dalībvalstis paredz sadarbību starp valsts iestādēm, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir atbildīgas par 3. pantā minēto darba noteikumu [un nosacījumu] uzraudzību. Šī sadarbība jo īpaši ir saistīta ar atbildēm uz pamatotām šo iestāžu prasībām pēc informācijas par darbaspēka starptautisko izīrēšanu [par starptautisko nodrošināšanu ar darbaspēku], to skaitā pēc informācijas par acīmredzamiem pārkāpumiem vai iespējamām nelikumīgām starptautiskām darbībām.
Komisija un pirmajā daļā minētās valsts iestādes cieši sadarbojas, lai analizētu grūtības, kas varētu rasties, piemērojot 3. panta 10. punktu.
Savstarpēju administratīvu palīdzību sniedz bez maksas.
3. Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai 3. pantā minēto informāciju par darba noteikumiem un nosacījumiem darītu vispārēji pieejamu.
4. Katra dalībvalsts paziņo pārējām dalībvalstīm un Komisijai par 1. punktā minētajiem sakaru birojiem un/vai kompetentām iestādēm.”
Valsts tiesiskais regulējums
Direktīvas 96/71 transpozīcija
7 No lietas materiāliem izriet, ka Zviedrijas Karalistē nav koplīgumu vispārējās piemērojamības pasludināšanas sistēmas un ka, lai nepieļautu diskrimināciju, saskaņā ar tiesību aktiem ārvalstu uzņēmumiem nav pienākuma piemērot Zviedrijas koplīgumus, ņemot vērā, ka ne visiem Zviedrijas darba devējiem ir saistošs kāds koplīgums.
8 Direktīva 96/71 Zviedrijas tiesībās tika transponēta ar 1999. gada 9. decembra Likumu (1999:678) par darba ņēmēju norīkošanu darbā [lag (1999:678) om utstationering av arbetstagare] (turpmāk tekstā – “Likums par darba ņēmēju norīkošanu darbā”). No procesuālajiem dokumentiem izriet, ka norīkotajiem darba ņēmējiem piemērojamie darba noteikumi un nosacījumi, kas attiecas uz Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas a), b) un d)–g) apakšpunktā uzskaitītajiem jautājumiem, ir paredzēti ar normatīviem aktiem minētās direktīvas 3. panta 1. punkta pirmās daļas pirmā ievilkuma nozīmē. Zviedrijas tiesību aktos tomēr nav paredzētas minimālās darba algas likmes, kas minētas šīs direktīvas 3. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā.
9 No lietas materiāliem izriet, ka sakaru birojam, kas izveidots atbilstoši Direktīvas 96/71 4. panta 1. punktam (Arbetsmiljöverket), cita starpā ir jāpaziņo ieinteresētajām personām par tādu koplīgumu pastāvēšanu, kuri varētu būt piemērojami attiecībā uz darba ņēmēju norīkošanu darbā Zviedrijā, un jānosūta minētās ieinteresētās personas pie attiecīgā koplīguma slēdzējām pusēm pēc sīkākas informācijas.
Tiesības uz kolektīvo rīcību
10 Zviedrijas Konstitūcijas (Regeringsformen) 2. nodaļā ir uzskaitītas pilsoņu pamatbrīvības un pamattiesības. Atbilstoši tās 17. pantam darba ņēmēju apvienībām, kā arī darba devējiem un darba devēju apvienībām ir tiesības uz kolektīvo rīcību, ja vien kāds likums vai vienošanās neparedz citādus noteikumus.
11 1976. gada 10. jūnija Likumā (1976:580) par darbinieku dalību lēmumu pieņemšanā sarunu ceļā [lag (1976:580) om medbestämmande i arbetslivet] (turpmāk tekstā – “MBL”) ir ietvertas normas, kas piemērojamas attiecībā uz biedrošanās un sarunu risināšanas tiesībām, koplīgumiem, starpniecību kolektīvajos darba konfliktos, kā arī pienākumu ievērot sociālo pamieru, un noteikumi, kas ierobežo arodbiedrību tiesības uz kolektīvo rīcību.
12 No MBL 41. panta izriet, ka starp partneriem, kam ir saistošs koplīgums, valda obligāts sociālais pamiers un ka, cita starpā, ir aizliegts īstenot kolektīvo rīcību, lai panāktu koplīguma grozīšanu. Tomēr kolektīvo rīcību drīkst īstenot, ja partneri nav noslēguši savā starpā koplīgumu.
13 MBL 42. pantā ir paredzēts:
“Darba devēju vai darba ņēmēju apvienībām nav tiesību nedz organizēt, nedz kā citādi ierosināt prettiesisku kolektīvo rīcību. Tāpat tām nav tiesību piedalīties prettiesiskā kolektīvā rīcībā, atbalstot to vai jebkādā citā veidā. Pašai apvienībai, kurai ir saistošs koplīgums, gadījumā, ja tās biedri draud īstenot vai īsteno prettiesisku kolektīvo rīcību, arī ir pienākums censties to novērst vai veicināt tās pārtraukšanu.
Trešām personām ir aizliegts piedalīties uzsāktā prettiesiskā kolektīvajā rīcībā.
Pirmās daļas pirmie divi teikumi ir piemērojami tikai tad, ja apvienība uzsāk rīcību tādu darba attiecību dēļ, kas tieši ietilpst šā likuma darbības jomā.”
14 Atbilstoši tiesu sniegtajai MBL 42. panta pirmās daļas interpretācijai ir aizliegts īstenot kolektīvo rīcību, lai panāktu trešo personu noslēgta koplīguma atcelšanu vai grozīšanu. Arbetsdomstolen spriedumā tā sauktajā lietā “Britannia”(1989. g., Nr. 120) ir nospriedusi, ka šis aizliegums attiecas arī uz kolektīvo rīcību, ko uzsāk Zviedrijā, lai panāktu ārvalstī esošā darba vietā ārvalstnieku starpā noslēgta koplīguma atcelšanu vai grozīšanu, ja šāda kolektīvā rīcība ir aizliegta ar ārvalsts tiesību aktiem, kas piemērojami šā koplīguma parakstītājiem.
15 Ar likumu, kas pazīstams kā “lex Britannia” un kas stājās spēkā 1991. gada 1. jūlijā, likumdevējs vēlējās ierobežot ar spriedumu lietā Britannia noteiktā principa piemērojamību. Lex Britannia aptver trīs MBL iekļautus noteikumus, proti, MBL 25.a pantu, 31.a pantu un 42. panta trešo daļu.
16 No iesniedzējtiesas paskaidrojumiem izriet, ka kopš minētās MBL 42. panta trešās daļas ieviešanas kolektīvā rīcība pret ārvalstu darba devēju, kas uz laiku darbojas Zviedrijā, vairs nav aizliegta, ja situācijas kopējais novērtējums ļauj secināt, ka saikne ar šo dalībvalsti ir pārāk vāja, lai MBL varētu uzskatīt par tieši piemērojamu attiecīgajiem darba apstākļiem.
Būvniecības koplīgums
17 Byggnads ir arodbiedrība, kas apvieno darba ņēmējus Zviedrijas būvniecības nozarē. No tās iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka 2006. gadā tās sastāvā bija 31 vietējā nodaļa, tostarp Byggettan, ka tajā bija 128 000 biedru, no kuriem 95 000 biedru aktīvā darba vecumā, un ka tās biedri ir cita starpā kokmateriālu un betona nozares darba ņēmēji, mūrnieki, parketa klājēji, celtniecības un ceļu nozares darba ņēmēji, kā arī santehniķi. Aptuveni 87 % būvniecības nozares darba ņēmēju ir šīs arodbiedrības biedri.
18 Byggnads kā centrālā organizācija, kas pārstāv būvniecības darba ņēmējus, no vienas puses, un Sveriges Byggindustrier (būvniecības nozares darba devēju centrālā organizācija), no otras puses, noslēdza savā starpā koplīgumu (turpmāk tekstā – “būvniecības koplīgums”).
19 Būvniecības koplīgumā ir īpašas normas attiecībā uz darba laiku un ikgadējo atvaļinājumu – jautājumiem, kuros koplīgumi var atkāpties no tiesību aktu noteikumiem. Turklāt minētajā koplīgumā ir noteikumi par pagaidu bezdarbu un gaidīšanas laiku, ceļa izdevumu un darba izdevumu atlīdzināšanu, aizsardzību pret atlaišanu, mācību atvaļinājumu, kā arī arodmācībām.
20 Līdz ar pievienošanos būvniecības koplīgumam attiecīgie uzņēmumi uzņemas vairākas arī finansiālas saistības. Šiem uzņēmumiem ir jāsamaksā Byggettan summa, kas atbilst 1,5 % no algu fonda, par algu kontroli, ko veic šī arodbiedrības nodaļa, un jāsamaksā apdrošināšanas sabiedrībai FORA, pirmkārt, summa, kas atbilst 0,8 % no algu fonda un kas ir maksa, kuru sauc par “papildu santīmiem” jeb “īpašu būvniecības piemaksu”, un, otrkārt, summa, kas atbilst 5,9 % no minētā fonda un ko veido dažādas apdrošināšanas prēmijas.
21 Maksa, ko sauc par “papildu santīmiem” jeb “īpašu būvniecības piemaksu”, ir paredzēta, lai finansētu grupas līgumus par dzīvības apdrošināšanu, par pensiju apdrošināšanu un par apdrošināšanu pret negadījumiem ārpus darba laika, Zviedrijas būvniecības uzņēmumu pētniecības fondu (Svenska Byggbranschens Utvecklingsfond), organizāciju Galaxen, kuru pārvalda uzņēmēju apvienība un kuras uzdevums ir darbvietas pielāgot personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām un viņas pārkvalificēt, veicināt mācību attīstību būvniecības nozarē, kā arī administratīvās un pārvaldības izmaksas.
22 Dažādi FORA piedāvātie apdrošināšanas līgumi garantē darba ņēmējiem papildu pensijas apdrošināšanu, kā arī pabalstu izmaksu slimības gadījumos, pabalstu izmaksu bezdarba gadījumā, atlīdzību par nelaimes gadījumiem darbā un finansiālo palīdzību apgādnieku zaudējošajiem darba ņēmēja nāves gadījumā.
23 Pievienojoties būvniecības koplīgumam, darba devējiem, tostarp tiem, kas norīko darba ņēmējus darbā Zviedrijā, principā ir saistoši visi tā noteikumi, lai gan daži noteikumi tomēr ir piemērojami atkarībā no apstākļiem, galvenokārt ņemot vērā būvobjekta un darbu veikšanas veidu.
Algu noteikšana
24 No Zviedrijas valdības apsvērumiem izriet, ka Zviedrijā sociālajiem partneriem ir uzticēts noteikt darbinieku algas kolektīvo sarunu ceļā. Parasti koplīgumos nav noteikumu, kas paredz minimālo darba algu kā tādu. Viszemākā alga, kas norādīta daudzos koplīgumos, ir paredzēta nekvalificētiem darbiniekiem bez profesionālās pieredzes, kas nozīmē, ka parasti tā attiecas uz visai nelielu cilvēku skaitu. Pārējiem darbiniekiem darba algu nosaka sarunās, ko veic darba vietā, ņemot vērā darbinieka kvalifikāciju un veicamos pienākumus.
25 Atbilstoši apsvērumiem, ko šajā lietā iesniegušas trīs arodbiedrības, kuras ir atbildētājas pamata lietā, būvniecības koplīgumā akorda alga atbilst parastajai atlīdzības formai būvniecības nozarē. Akorda algas sistēma nozīmē to, ka attiecībā uz katru būvniecības projektu noslēdz jaunu vienošanos par algām. Darba devēji un vietējā arodbiedrības nodaļa tomēr var vienoties par stundas likmes piemērošanu konkrētā būvobjektā. Tādiem darba ņēmējiem kā pamata lietā nepiemēro nekādu mēnešalgas sistēmu.
26 Šīs pašas arodbiedrības norādīja, ka sarunas par algām notiek sociālā pamiera apstākļos, kas ir obligāts pēc koplīguma noslēgšanas. Vienošanos par algām principā noslēdz vietējā līmenī starp arodbiedrību un darba devēju. Ja sociālie partneri nepanāk vienošanos šajā līmenī, sarunas par algām veic centralizēti un tajās Byggnads ir galvenais dalībnieku pārstāvis. Ja sociālie partneri nepanāk vienošanos arī šajās sarunās, pamatalgu nosaka atbilstoši “atkāpšanās klauzulai” (clause billot). Minētās arodbiedrības norādīja, ka “atkāpšanās” alga, kas būtībā ir pēdējais sarunu mehānisms un nav minimālā alga, 2004. gada otrajā pusē bija SEK 109 (aptuveni EUR 12) stundā.
Pamata prāva
27 No lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka Laval ir saskaņā ar Latvijas tiesībām dibināta sabiedrība ar juridisko adresi Rīgā. Laikposmā no 2004. gada maija līdz decembrim tā norīkoja Zviedrijā aptuveni 35 darba ņēmējus būvdarbiem, ko apņēmusies veikt L&P Baltic Bygg AB (turpmāk tekstā – “Baltic”), saskaņā ar Zviedrijas tiesībām dibināta sabiedrība, kurā līdz 2003. gada beigām Laval piederēja 100 % kapitāla, cita starpā skolas ēkas celtniecībai Vaksholmā [Vaxholm].
28 Laval, kas 2004. gada 14. septembrī un 20. oktobrī Latvijā parakstīja koplīgumus ar Latvijas Celtnieku arodbiedrību, nebija saistošs neviens koplīgums, kas būtu noslēgts ar Byggnads, Byggettan vai Elektrikerna, kuru sastāvā nebija neviena biedra no Laval personāla. Aptuveni 65 % attiecīgo Latvijas darbinieku bija celtnieku arodbiedrības biedri savā izcelsmes valstī.
29 No lietas materiāliem izriet, ka 2004. gada jūnijā tika nodibinātas attiecības starp Byggettan, no vienas puses, un Baltic un Laval, no otras puses, un tika uzsāktas sarunas par Laval pievienošanos būvniecības koplīgumam. Laval pieprasīja paredzēt algas un citus darba noteikumus vienlaicīgi ar šīm sarunām, lai, pievienojoties šim koplīgumam, atalgojuma līmenis un darba noteikumi būtu jau apstiprināti. Byggettan izpildīja šo pieprasījumu, kaut arī parasti ir jāpabeidz sarunas par koplīgumu, lai pēc tam obligātā sociālā pamiera apstākļos sāktu apspriedes par algām un citiem darba noteikumiem. Byggettan atteicās ieviest mēnešalgu sistēmu, tomēr pieņēma Laval priekšlikumu par stundas likmes principu.
30 No lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka 2004. gada 15. septembra sarunu sanāksmes laikā Byggettan pieprasīja Laval, pirmkārt, pievienoties būvniecības koplīgumam attiecībā uz Vaksholmas būvobjektu un, otrkārt, nodrošināt, ka norīkotie darba ņēmēji saņem algu SEK 145 (aptuveni EUR 16) stundā. Šī stundas likme tika balstīta uz algu statistiku Stokholmas apgabalā (Zviedrija) 2004. gada pirmajā ceturksnī attiecībā uz betona un kokmateriālu nozares darba ņēmējiem, kam ir profesionālā apliecība. Byggettan paziņoja, ka tā ir gatava tūlīt sākt kolektīvo rīcību, ja netiks panākta vienošanās par šo jautājumu.
31 Saskaņā ar lietas materiālos esošajiem dokumentiem Arbetsdomstolen ierosinātās tiesvedības gaitā Laval paziņoja, ka tā maksā saviem darba ņēmējiem mēnešalgu SEK 13 600 (aptuveni EUR 1500) apmērā, tai pieskaitot labumus natūrā, kuri attiecas uz uzturu, dzīvokli un ceļošanu un kuru vērtība ir SEK 6000 (aptuveni EUR 660) mēnesī.
32 Gadījumā, ja Laval pievienotos būvniecības koplīgumam, tai principā būtu saistoši visi tā noteikumi, tostarp tie, kas saistīti ar šā sprieduma 20. punktā uzskaitītajām finansiālajām saistībām attiecībā uz Byggettan un FORA. Ar deklarācijas veidlapu, kas Laval tika nosūtīta 2004. gada decembrī, tai tika piedāvāts noslēgt apdrošināšanas līgumus ar FORA.
33 Tā kā minētās sarunas nebija sekmīgas, Byggettan lūdza Byggnads veikt pasākumus, lai pret Laval uzsāktu 2004. gada 15. septembra sarunu sanāksmē minēto kolektīvo rīcību. Iepriekšējs paziņojums tika iesniegts 2004. gada oktobrī.
34 Vaksholmas būvobjekta blokāde sākās tā paša gada 2. novembrī. Šī blokāde cita starpā izpaudās tā, ka tika liegta preču piegāde būvobjektā, rīkoti streika piketi un Latvijas darba ņēmējiem un transportlīdzekļiem aizliegta ieeja būvobjektā. Laval lūdza palīdzību policijai, kura paziņoja, ka, tā kā saskaņā ar valsts tiesībām kolektīvā rīcība ir likumīga, policija nevar nedz iejaukties, nedz novērst fiziskos šķēršļus, kas neļauj piekļūt būvobjektam.
35 2004. gada novembra beigās Laval vērsās šā sprieduma 9. punktā minētajā sakaru birojā, lūdzot sniegt paskaidrojumus par darba noteikumiem un nosacījumiem, kas tai ir jāpiemēro Zviedrijā, par to, vai pastāv minimālā darba alga, un par iemaksu veidiem, kas tai jāveic. Ar 2004. gada 2. decembra vēstuli šīs iestādes juridisko lietu direktors tai paziņoja, ka Laval ir pienākums piemērot noteikumus, uz kuriem ir norāde Likumā par darba ņēmēju norīkošanu, ka par algu jautājumiem ir jāvienojas sociālajiem partneriem, ka koplīgumos paredzētie minimālie nosacījumi ir jāpiemēro arī norīkotajiem ārvalstu darba ņēmējiem un ka gadījumā, ja ārvalstu darba devējs ir aplikts ar dubultām iemaksām, var ierosināt lietu tiesā. Lai iepazītos ar piemērojamiem koplīgumu noteikumiem, Laval bija jāvēršas pie sociālajiem partneriem attiecīgajā nozarē.
36 2004. gada 1. decembra starpniecības sanāksmē un samierināšanas sēdē, kas notika Arbetsdomstolen tā paša mēneša 20. datumā, Byggettan aicināja Laval pievienoties būvniecības koplīgumam pirms algu jautājuma risināšanas. Ja Laval pieņemtu šo priekšlikumu, kolektīvā rīcība tūlīt tiktu pārtraukta un iestātos sociālais pamiers, kas ļautu sākt sarunas par algām. Laval tomēr atteicās pievienoties šim koplīgumam, jo tai nebija iespējas iepriekš uzzināt pienākumus, kas tai tiktu uzlikti saistībā ar algām.
37 2004. gada decembrī pret Laval vērstā kolektīvā rīcība tika pastiprināta. 2004. gada 3. decembrī Elektrikerna uzsāka solidaritātes akciju. Šā pasākuma dēļ Zviedrijas uzņēmumiem, kas pieder darba devēju organizācijai elektromontāžas jomā, tika liegts sniegt pakalpojumus Laval. Ziemassvētkos Laval norīkotie darba ņēmēji atgriezās Latvijā un uz attiecīgo būvobjektu atpakaļ vairs neatbrauca.
38 2005. gada janvārī citas arodbiedrības paziņoja par solidaritātes akcijām, kas izpaudās visu Laval būvobjektu Zviedrijā blokādē, un tādējādi šim uzņēmumam vairs nebija iespējas darboties šajā dalībvalstī. 2005. gada februārī Vaksholmas pilsēta pieprasīja izbeigt līgumu ar Baltic, un 2005. gada 24. martā Baltic tika pasludināta par maksātnespējīgu.
Prejudiciālie jautājumi
39 2004. gada 7. decembrī Laval cēla Arbetsdomstolen prasību pret Byggnads, Byggettan un Elektrikerna, lūdzot atzīt par prettiesisku gan blokādi, gan solidaritātes akciju attiecībā uz visiem Laval būvobjektiem un izdot rīkojumu tās izbeigt. Tā lūdza arī piespriest šīm arodbiedrībām atlīdzināt tai nodarītos zaudējumus. Ar 2004. gada 22. decembra lēmumu iesniedzējtiesa noraidīja pagaidu noregulējuma pieteikumu, ar kuru Laval lūdza izdot rīkojumu pārtraukt šo kolektīvo rīcību.
40 Nebūdama pārliecināta, vai EKL 12. un 49. pants, kā arī Direktīva 96/71 pieļauj arodbiedrībām ar kolektīvo rīcību mēģināt piespiest ārvalstu uzņēmumu, kas norīko darba ņēmējus Zviedrijā, piemērot Zviedrijas koplīgumu, Arbetsdomstolen 2005. gada 29. aprīlī nolēma apturēt tiesvedību un iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, kas pieņemts 2005. gada 15. septembrī, minētā tiesa uzdod šādus prejudiciālus jautājumus:
1) Vai ar EK līguma normām par pakalpojumu sniegšanas brīvību un par aizliegumu diskriminēt pilsonības dēļ, kā arī [..] Direktīvu 96/71 [..] ir saderīgs tas, ka arodbiedrības ar kolektīvo rīcību blokādes veidā mēģina piespiest ārvalstu pakalpojumu sniedzēju uzņemošajā valstī pievienoties koplīgumam par darba noteikumiem un nosacījumiem, tādam kā [būvniecības koplīgums], ja uzņemošajā valstī tiesību aktos, ar kuriem transponēta minētā direktīva, nav normas, kura tieši attiektos uz koplīgumos paredzēto darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu?
2) [MBL] aizliedz arodbiedrībai organizēt kolektīvo rīcību ar mērķi novērst tāda koplīguma piemērošanu, kas noslēgts citu sociālo partneru starpā. Tomēr saskaņā ar speciālo normu, kas ir daļa no tā sauktā likumā “lex Britannia”, šis aizliegums ir spēkā tikai tad, ja arodbiedrība kolektīvo rīcību uzsāk sakarā ar tādiem darba nosacījumiem, kuriem ir tieši piemērojams [MBL], kas praktiski nozīmē to, ka šis aizliegums nav piemērojams kolektīvajai rīcībai, kas vērsta pret ārvalstu sabiedrībām, kas veic darbības Zviedrijā ierobežotu laiku, izmantojot savus darbiniekus. Vai Līguma normas par pakalpojumu sniegšanas brīvību un par aizliegumu diskriminēt pilsonības dēļ, kā arī Direktīva 96/71 nepieļauj piemērot šo iepriekš minēto normu – kas kopā ar citām “lex Britannia” normām faktiski rada situāciju, kurā Zviedrijas koplīgumi kļūst piemērojami un prevalē pār jau noslēgtiem ārvalstu koplīgumiem – attiecībā uz Zviedrijas arodbiedrību kolektīvo rīcību, kas izpaužas blokādes veidā pret pakalpojumu sniedzēju, kas Zviedrijā uzturas ierobežotu laiku?
41 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2005. gada 15. novembra rīkojumu iesniedzējtiesas 2005. gada 15. septembra pieteikums piemērot šīs lietas izskatīšanai Reglamenta 104.a panta pirmajā daļā paredzēto paātrināto procesu tika noraidīts.
Par pieņemamību
42 Byggnads, Byggettan un Elektrikerna apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.
43 Pirmkārt, tās norāda, ka uzdotajiem jautājumiem nav saistības ar pamata lietas faktiskajiem apstākļiem. Iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt normas par pakalpojumu sniegšanas brīvību un Direktīvu 96/71, lai gan atbilstoši EKL 43. pantam Laval veic uzņēmējdarbību Zviedrijā ar Baltic, tās meitas sabiedrības, kurā Laval līdz 2003. gada beigām piederēja 100 % kapitāla, starpniecību. Tā kā Laval pamatkapitāls un Baltic pamatkapitāls pieder vienām un tām pašām personām, šīm sabiedrībām ir vieni un tie paši pārstāvji un tās izmanto vienu un to pašu preču zīmi, tās jāuzskata par vienu un to pašu ekonomisko vienību Kopienu tiesību izpratnē, lai gan tās ir divas atsevišķas juridiskas personas. Līdz ar to EKL 43. panta otrās daļas izpratnē Laval ir jāveic savas darbības Zviedrijā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz šīs valsts tiesību akti.
44 Otrkārt, tās apgalvo, ka pamata strīda mērķis ir ļaut Laval izvairīties no Zviedrijas tiesību aktu piemērošanas un ka tādēļ minētais strīds vismaz daļēji ir mākslīgs. Laval, kas nodarbojas ar to, ka uz laiku piedāvā Latvijas izcelsmes darbiniekus sabiedrībām, kas veic savas darbības Zviedrijas tirgū, cenšas izvairīties no visiem pienākumiem, kas izriet no Zviedrijas likumiem un normatīvajiem aktiem par koplīgumiem, un, atsaucoties uz Līguma normām pakalpojumu jomā un Direktīvu 96/71, mēģina nepamatoti izmantot iespējas, ko sniedz Kopienu tiesības.
45 Šajā sakarā jāatgādina, ka EKL 234. pantā noteiktā procesa ietvaros, kura pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, jebkurš lietas faktu vērtējums ir valsts tiesas kompetencē. Tāpat valsts tiesa, kura iztiesā prāvu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var novērtēt gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamību sava sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību. Tātad, ja uzdotie jautājumi skar Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. cita starpā 2003. gada 25. februāra spriedumu lietā C‑326/00 IKA, Recueil, I‑1703. lpp., 27. punkts; 2005. gada 12. aprīļa spriedumu lietā C‑145/03 Keller, Krājums, I‑2529. lpp., 33. punkts, un 2006. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑419/04 Conseil général de la Vienne, Krājums, I‑5645. lpp., 19. punkts).
46 Tomēr tāpat Tiesa ir nospriedusi, ka, pastāvot ārkārtas apstākļiem, tai ir jāpārbauda apstākļi, kādos valsts tiesa tai ir iesniegusi lietu, lai pārliecinātos par savu kompetenci (šajā sakarā skat. Tiesas 1981. gada 16. decembra spriedumu lietā 244/80 Foglia, Recueil, 3045. lpp., 21. punkts). Atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu ir iespējams tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata prāvas faktisko situāciju vai priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesību apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. cita starpā 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C‑379/98 PreussenElektra, Recueil, I‑2099. lpp., 39. punkts; 2002. gada 22. janvāra spriedumu lietā C‑390/99 Canal Satélite Digital, Recueil, I‑607. lpp., 19. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Conseil général de la Vienne, 20. punkts).
47 Turklāt ir jāatgādina, ka Tiesai saskaņā ar kompetences sadalījumu starp Kopienu tiesām un valsts tiesām ir jāņem vērā faktiskais un tiesiskais konteksts, kas ir prejudiciālo jautājumu pamatā, tāds, kā tas ir noteikts lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu (skat. cita starpā 2001. gada 25. oktobra spriedumu lietā C‑475/99 Ambulanz Glöckner, Recueil, I‑8089. lpp., 10. punkts; 2005. gada 2. jūnija spriedumu lietā C‑136/03 Dörr un Ünal, Krājums, I‑4759. lpp., 46. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Conseil général de la Vienne, 24. punkts).
48 Izskatāmajā lietā, kā uz to norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 97. punktā, iesniedzējtiesa ar saviem jautājumiem lūdz sniegt EKL 12. un 49. panta, kā arī Direktīvas 96/71 par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā noteikumu interpretāciju. No lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka šie jautājumi ir uzdoti tiesvedībā starp Laval un Byggnads, Byggettan un Elektrikerna saistībā ar kolektīvo rīcību, ko pēdējās minētās organizācijas uzsākušas pēc tam, kad Laval bija atteikusies pievienoties būvniecības koplīgumam, ka strīds ir saistīts ar darba noteikumiem un nosacījumiem, kas piemērojami Latvijas darba ņēmējiem, kurus Laval norīkojusi darbam būvobjektā, kurš atrodas Zviedrijā un kuru pārvalda Laval grupai piederošs uzņēmums, un ka pēc tam, kad tika uzsākta šī kolektīvā rīcība un tika pārtraukti būvdarbi, norīkotie darba ņēmēji atgriezās Latvijā.
49 Līdz ar to ir skaidrs, ka uzdotajiem jautājumiem ir sakars ar iesniedzējtiesas definēto pamata lietas priekšmetu un ka faktiskais konteksts, kas ir prejudiciālo jautājumu pamatā, neļauj secināt, ka šis strīds ir mākslīgs.
50 Tātad lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu ir pieņemams.
Par pirmo jautājumu
51 Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai ar EK līguma normām par pakalpojumu sniegšanas brīvību un par aizliegumu diskriminēt pilsonības dēļ, kā arī Direktīvu 96/71 ir saderīgs tas, ka arodbiedrības ar kolektīvo rīcību blokādes veidā mēģina piespiest ārvalstu pakalpojumu sniedzēju uzņemošajā valstī pievienoties koplīgumam par darba noteikumiem un nosacījumiem, tādam kā būvniecības koplīgums, ja uzņemošajā valstī tiesību aktos, ar kuriem transponēta minētā direktīva, nav normas, kura tieši attiektos uz koplīgumos paredzēto darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu.
52 No lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka Byggnads un Byggettan uzsāktā kolektīvā rīcība tika pamatota gan ar Laval atteikumu nodrošināt saviem Zviedrijā norīkotajiem darba ņēmējiem stundas likmi, kuru prasīja šīs arodbiedrības, kaut arī attiecīgajā dalībvalstī nav paredzēta minimālās algas likme, gan ar šā uzņēmuma atteikumu pievienoties būvniecības koplīgumam, kurā noteikumi attiecībā uz dažiem Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)–g) apakšpunktā uzskaitītajiem jautājumiem paredz nosacījumus, kas ir labvēlīgāki nekā attiecīgajos tiesību aktos paredzētie, un daži citi noteikumi attiecas uz jautājumiem, kas nav uzskaitīti minētajā pantā.
53 Līdz ar to jāpieņem, ka ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai EKL 12. un 49. pants, kā arī Direktīva 96/71 ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka dalībvalstī, kurā darba noteikumi un nosacījumi attiecībā uz šīs direktīvas 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)–g) apakšpunktā uzskaitītajiem jautājumiem, izņemot minimālās darba algas likmi, ir paredzēti normatīvajos aktos, arodbiedrība ar tādu kolektīvo rīcību būvobjektu blokādes veidā kā pamata lietā drīkst mēģināt piespiest citā dalībvalstī reģistrētu pakalpojumu sniedzēju sākt ar to sarunas par norīkotajiem darba ņēmējiem maksājamās algas likmi un pievienoties koplīgumam, kurā noteikumi attiecībā uz dažiem minētajiem jautājumiem paredz nosacījumus, kas ir labvēlīgāki nekā attiecīgajos normatīvajos aktos paredzētie, un daži citi noteikumi attiecas uz jautājumiem, kas nav uzskaitīti minētās direktīvas 3. pantā.
Piemērojamās Kopienu tiesību normas
54 Lai noteiktu Kopienu tiesību normas, kas piemērojamas tādai lietai kā pamata lieta, jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai EKL 12. pantu, kas ir veltīts vispārējam principam par diskriminācijas aizliegumu pilsonības dēļ, ir paredzēts piemērot autonomi tikai tādās situācijās, kuras reglamentē Kopienu tiesības un attiecībā uz kurām Līgums neparedz īpašas nediskriminācijas normas (skat. 2002. gada 26. novembra spriedumu lietā C‑100/01 Oteiza Olazabal, Recueil, I‑10981. lpp., 25. punkts, un 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑387/01 Weigel, Recueil, I‑4981. lpp., 57. punkts).
55 Attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību šo principu ievieš un konkretizē EKL 49. pants (1999. gada 16. septembra spriedums lietā C‑22/98 Becu u.c., Recueil, I‑5665. lpp., 32. punkts, un 1999. gada 28. oktobra spriedums lietā C‑55/98 Vestergaard, Recueil, I‑7641. lpp., 17. punkts). Tātad Tiesai nav jālemj par EKL 12. pantu.
56 Attiecībā uz darba ņēmēju norīkošanu uz laiku citā dalībvalstī, lai viņi tajā veiktu būvdarbus vai publiskos būvdarbus saistībā ar viņu darba devēja pakalpojumu sniegšanu, no Tiesas judikatūras izriet, ka EKL 49. un 50. pants nepieļauj dalībvalstij liegt citā dalībvalstī reģistrētam pakalpojumu sniedzējam brīvi pārvietoties šīs dalībvalsts teritorijā ar visu savu personālu vai pakļaut attiecīgā personāla pārvietošanos ierobežojošākiem nosacījumiem. Faktiski šādu nosacījumu uzlikšana citas dalībvalsts pakalpojumu sniedzējam diskriminē šo personu attiecībā pret tās konkurentiem, kuri ir reģistrēti uzņemošajā valstī un kuriem ir iespēja bez ierobežojumiem izmantot pašiem savu personālu, un turklāt ietekmē tā spēju sniegt pakalpojumus (1990. gada 27. marta spriedums lietā C‑113/89 Rush Portuguesa, Recueil, I‑1417. lpp., 12. punkts).
57 Kopienu tiesības savukārt pieļauj, ka dalībvalstis savus tiesību aktus vai sociālo partneru noslēgtos darba koplīgumus par minimālo darba algu attiecina uz ikvienu personu, kas to teritorijā strādā algotu darbu, pat ja tam ir pagaidu raksturs, neatkarīgi no tā, kādā valstī darba devējs ir reģistrēts (skat. cita starpā 1982. gada 3. februāra spriedumu apvienotajās lietās 62/81 un 63/81 Seco un Desquenne & Giral, Recueil, 223. lpp., 14. punkts, un 2002. gada 24. janvāra spriedumu lietā C‑164/99 Portugaia Construções, Recueil, I‑787. lpp., 21. punkts). Šādu normu īstenošanai tomēr jābūt piemērotai to mērķa sasniegšanai, proti, norīkoto darba ņēmēju aizsardzībai, un tā nedrīkst pārsniegt to, kas vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai (šajā sakarā skat. cita starpā 1999. gada 23. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑369/96 un C‑376/96 Arblade u.c., Recueil, I‑8453. lpp., 35. punkts, un 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā C‑341/02 Komisija/Vācija, Krājums, I‑2733. lpp., 24. punkts).
58 Šajā kontekstā Kopienu likumdevējs pieņēma Direktīvu 96/71, lai – kā izriet no tās preambulas sestā apsvēruma – darba devēju un to darbinieku interesēs paredzētu darba noteikumus un nosacījumus, kas piemērojami darba attiecībām gadījumos, kad uzņēmums, kas ir reģistrēts kādā konkrētā dalībvalstī, uz laiku norīko darba ņēmējus darbā citas dalībvalsts teritorijā saistībā ar pakalpojumu sniegšanu.
59 No Direktīvas 96/71 preambulas trīspadsmitā apsvēruma izriet, ka ir jākoordinē dalībvalstu tiesību akti, lai noteiktu obligātos pamatnoteikumus minimālajai aizsardzībai, kas uzņemošajā valstī jāievēro darba devējiem, kuri tajā norīko darba ņēmējus.
60 Tomēr ar Direktīvu 96/71 nav saskaņots šo obligāto minimālās aizsardzības noteikumu materiāli tiesiskais saturs. Tātad šo saturu dalībvalstis var brīvi noteikt, ievērojot Līgumu un Kopienu tiesību vispārējos principus (2007. gada 18. jūlija spriedums lietā C‑490/04 Komisija/Vācija, Krājums, I‑6095. lpp., 19. punkts).
61 Līdz ar to, tā kā lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu aprakstītie pamata lietas fakti norisinājušies 2004. gadā, proti, pēc tam, kad bija beidzies dalībvalstīm noteiktais termiņš Direktīvas 96/71 transponēšanai, kas bija 1999. gada 16. decembris, un tā kā minētā direktīva ir attiecināma uz šiem faktiem, pirmais jautājums ir jāizskata, vērtējot šīs direktīvas noteikumus, kas interpretējami atbilstoši EKL 49. pantam (2004. gada 12. oktobra spriedums lietā C‑60/03 Wolff & Müller, Krājums, I‑9553. lpp., 25.–27. un 45. punkts), un vajadzības gadījumā vērtējot šo pēdējo minēto normu.
Dalībvalstu iespējas noteikt norīkotajiem darba ņēmējiem piemērojamus darba noteikumus un nosacījumus, tostarp minimālās darba algas likmes
62 Valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā, kas ieviesta ar EKL 234. pantu, un lai sniegtu valsts tiesai noderīgu atbildi, kas tai ļautu izspriest tās izskatāmo prāvu (skat. 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑334/95 Krüger, Recueil, I‑4517. lpp., 22. punkts; 2000. gada 28. novembra spriedumu lietā C‑88/99 Roquette Frères, Recueil, I‑10465. lpp., 18. punkts, kā arī 2006. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑393/04 un C‑41/05 Air Liquide Industries Belgium, Krājums, I‑5293. lpp., 23. punkts), ir jāpārbauda dalībvalstu rīcībā esošās iespējas noteikt darba noteikumus un nosacījumus, kas attiecas uz Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)–g) apakšpunktā paredzētajiem jautājumiem, tostarp minimālās darba algas likmēm, un kas uzņēmumiem jānodrošina darba ņēmējiem, kurus tie norīko darbā saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu.
63 Gan no lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, gan no šajā tiesvedībā sniegtajiem apsvērumiem izriet, ka, pirmkārt, runājot par norīkoto darba ņēmēju darba nosacījumu noteikšanu attiecībā uz minētajiem jautājumiem, minimālās darba algas likmes ir vienīgais darba nosacījums, ko Zviedrijā nenoteic kādā no Direktīvā 96/71 paredzētajiem veidiem, un ka, otrkārt, pamata prāva balstās uz sabiedrībai Laval uzlikto pienākumu risināt sarunas ar arodbiedrībām, lai uzzinātu saviem darba ņēmējiem maksājamo algu, kā arī pienākumu pievienoties būvniecības koplīgumam.
64 Saskaņā ar Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas pirmo un otro ievilkumu darba noteikumus un nosacījumus, kas attiecas uz šā noteikuma a)–g) apakšpunktā paredzētajiem jautājumiem, saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu būvniecības jomā nosaka vai nu ar normatīviem vai administratīviem aktiem, vai arī ar koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem. Minētā noteikuma izpratnē tie ir koplīgumi un šķīrējtiesas nolēmumi, kas jāievēro visiem uzņēmumiem attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā un attiecīgajā profesijā vai rūpniecības nozarē.
65 Turklāt gadījumā, ja nav sistēmas koplīgumu vai šķīrējtiesas nolēmumu pasludināšanai par vispārēji piemērojamiem, Direktīvas 96/71 3. panta 8. punkta otrā daļa dod dalībvalstīm iespēju balstīties uz koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kas ir vispārēji piemērojami visiem līdzīgiem uzņēmumiem attiecīgajā nozarē, vai koplīgumiem, ko ir noslēgušas visplašāk pārstāvētās darba devēju un darba ņēmēju organizācijas valsts līmenī un ko piemēro visā valstī.
66 No šā noteikuma formulējuma izriet, ka šo pēdējo minēto iespēju var izmantot tikai tad, ja, pirmkārt, dalībvalsts pieņem par to lēmumu un ja, otrkārt, koplīgumu piemērošana uzņēmumiem, kas norīko darba ņēmējus, Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)–g) apakšpunktā uzskaitītajos jautājumos nodrošina tiem vienlīdzīgu attieksmi salīdzinājumā ar vietējiem uzņēmumiem, kas darbojas attiecīgajā nozarē vai profesijā un kas ir līdzīgā stāvoklī. Vienlīdzīga attieksme šīs direktīvas 3. panta 8. punkta izpratnē pastāv tad, ja šiem pēdējiem minētajiem uzņēmumiem minētajos jautājumos ir uzliktas tādas pašas saistības kā darbā norīkotājiem uzņēmumiem un gan vieniem, gan otriem jāizpilda šīs saistības ar tādām pašām sekām.
67 Ir skaidrs, ka Zviedrijā darba noteikumi un nosacījumi, kas attiecas uz Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)–g) apakšpunktā uzskaitītajiem jautājumiem, izņemot minimālās darba algas likmes, ir paredzēti ar normatīvajiem aktiem. Tāpat ir zināms, ka koplīgumi nav pasludināti par vispārēji piemērojamiem un ka šī dalībvalsts nav izmantojusi šīs direktīvas 3. panta 8. punkta otrajā daļā minēto iespēju.
68 Šajā sakarā ir jākonstatē, ka Direktīvai 96/71 nav mērķa saskaņot darba noteikumu un nosacījumu paredzēšanas sistēmas dalībvalstīs, un tās joprojām valsts līmenī var brīvi izvēlēties sistēmu, kas nav tieši paredzēta šajā direktīvā, ja vien tā nerada šķēršļus pakalpojumu sniegšanai starp dalībvalstīm.
69 No lietas materiāliem izriet, ka Zviedrijā valsts iestādes sociālajiem partneriem ir uzticējušas kolektīvo sarunu ceļā noteikt algu likmes, kas vietējiem uzņēmumiem jāmaksā saviem darba ņēmējiem, un ka būvniecības uzņēmumu gadījumā šī sistēma nozīmē sarunas, kas notiek katrā atsevišķā gadījumā konkrētā darba vietā, ņemot vērā attiecīgo darbinieku kvalifikāciju un pienākumus.
70 Runājot par algu saistībām, kas var tikt uzliktas citās dalībvalstīs reģistrētajiem pakalpojumu sniedzējiem, jāatgādina, ka Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts attiecas tikai un vienīgi uz minimālās darba algas likmēm. Līdz ar to uz šo normu nevar atsaukties, lai attaisnotu pienākumu šiem pakalpojumu sniedzējiem ievērot tādas algas likmes kā tās, ko Zviedrijas sistēmas ietvaros vēlas uzlikt arodbiedrības, kas ir atbildētājas pamata lietā, un kuras nav minimālās algas un turklāt nav noteiktas minētās direktīvas 3. panta 1. un 8. punktā paredzētajā kārtībā.
71 Tātad šajā stadijā ir jāsecina, ka dalībvalstij, kurā minimālās darba algas likmes nav noteiktas kādā no Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 8. punktā paredzētajiem veidiem, atbilstoši šai direktīvai nav tiesību uzlikt pienākumu citās dalībvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu risināt sarunas katrā atsevišķā gadījumā konkrētā darba vietā, ņemot vērā darbinieku kvalifikāciju un veicamos uzdevumus, lai uzzinātu algu, kas tiem jāmaksā saviem norīkotajiem darba ņēmējiem.
72 Tālāk šajā spriedumā būs jāizvērtē citā dalībvalstī reģistrēto uzņēmumu pienākumi, kas izriet no šādas algu noteikšanas sistēmas, no EKL 49. panta viedokļa.
Jautājumi, uz kuriem var attiekties norīkotajiem darba ņēmējiem piemērojamie darba noteikumi un nosacījumi
73 Lai nodrošinātu obligāto minimālās aizsardzības pamatnoteikumu ievērošanu, Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, lai neatkarīgi no likuma, ko piemēro darba attiecībām, saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu uzņēmumi to teritorijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem nodrošinātu darba noteikumus un nosacījumus, kas attiecas uz šajā normā uzskaitītajiem jautājumiem, proti, maksimālo darba un minimālo atpūtas laiku; minimālo apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu; minimālās algas likmēm, tostarp likmēm par virsstundām; noteikumiem par nodrošināšanu ar darbaspēku, it īpaši ar pagaidu darba uzņēmumu starpniecību; drošību, veselības aizsardzību un higiēnu darbā; aizsardzības pasākumiem, kas attiecas uz grūtnieču vai sieviešu pēcdzemdību periodā, bērnu un jauniešu darba noteikumiem un nosacījumiem, un vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm un citiem diskrimināciju izslēdzošiem noteikumiem.
74 Šīs normas mērķis ir, pirmkārt, nodrošināt godīgu konkurenci starp vietējiem uzņēmumiem un tiem uzņēmumiem, kas sniedz starptautiskus pakalpojumus, jo ar to šiem pēdējiem minētajiem uzņēmumiem tiek uzlikts pienākums nodrošināt saviem darba ņēmējiem – ciktāl tas attiecas uz ierobežotu jautājumu sarakstu – darba noteikumus un nosacījumus, kas uzņemošajā valstī ir noteikti ar normatīviem vai administratīviem aktiem vai ar koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem Direktīvas 96/71 3. panta 8. punkta izpratnē un kas veido obligātus minimālās aizsardzības noteikumus.
75 Līdz ar to minētā norma novērš to, ka, saistībā ar šiem jautājumiem piemērojot saviem darba ņēmējiem izcelsmes dalībvalstī spēkā esošus darba noteikumus un nosacījumus, uzņēmumi, kas reģistrēti citās dalībvalstīs, saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu varētu iesaistīties negodīgā konkurencē ar uzņemošās dalībvalsts uzņēmumiem, ja tajā sociālās aizsardzības līmenis ir augstāks.
76 Otrkārt, šīs pašas normas mērķis ir nodrošināt norīkotajiem darba ņēmējiem uzņemošajā dalībvalstī spēkā esošo minimālās aizsardzības noteikumu piemērošanu saistībā ar darba noteikumiem un nosacījumiem, kas attiecas uz minētajiem jautājumiem, kamēr viņi veic pagaidu darbu šīs dalībvalsts teritorijā.
77 Ja aizsardzības līmenis, ko attiecībā uz Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)–g) apakšpunktā uzskaitītajiem jautājumiem norīkotajiem darba ņēmējiem nodrošina izcelsmes dalībvalstī piemērojamie darba noteikumi un nosacījumi, ir zemāks par uzņemošajā dalībvalstī noteikto minimālās aizsardzības līmeni, šādas minimālās aizsardzības atzīšanas rezultātā šie darba ņēmēji bauda labākus darba noteikumus un nosacījumus šajā pēdējā minētajā valstī.
78 Tomēr no šā sprieduma 19. punkta izriet, ka pamata lietā daži būvniecības koplīguma noteikumi attiecībā uz noteiktiem Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)–g) apakšpunktā minētajiem jautājumiem, it īpaši saistībā ar darba laiku un ikgadējo atvaļinājumu, atkāpjas no Zviedrijas tiesību aktu noteikumiem, ar kuriem paredz norīkotiem darba ņēmējiem piemērojamus darba noteikumus un nosacījumus, ieviešot labvēlīgākus nosacījumus.
79 Tā ir tiesa, ka Direktīvas 96/71 3. panta 7. punktā ir paredzēts, ka šā paša panta 1.–6. punkts nekavē tādu darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem. Turklāt no šīs direktīvas preambulas septiņpadsmitā apsvēruma izriet, ka obligātās tiesību normas par minimālo aizsardzību, kas ir spēkā uzņemošajā valstī, nedrīkst kavēt šādu darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu.
80 Tomēr Direktīvas 96/71 3. panta 7. punktu nedrīkst interpretēt tādējādi, ka tas ļauj uzņemošajai dalībvalstij pakalpojumu sniegšanu tās teritorijā pakārtot priekšnosacījumam ievērot darba noteikumus un nosacījumus, kas pārsniedz obligātos minimālās aizsardzības noteikumus. Attiecībā uz jautājumiem, kas minēti tās 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)–g) apakšpunktā, Direktīva 96/71 expressis verbis paredz aizsardzības līmeni, kura ievērošanu uzņemošā dalībvalsts var prasīt uzņēmumiem, kas reģistrēti citās dalībvalstīs, par labu to darba ņēmējiem, kas norīkoti darbā tās teritorijā. Turklāt šāda interpretācija liegtu lietderīgo iedarbību minētajai direktīvai.
81 Līdz ar to, neizslēdzot iespēju citās dalībvalstīs reģistrētajiem uzņēmumiem brīvprātīgi – it īpaši saskaņā ar saistībām, ko tie uzņēmušies par labu saviem norīkotajiem darbiniekiem – pievienoties uzņemošajā dalībvalstī darba koplīgumam, kas varētu būt labvēlīgāks, aizsardzības līmenis, kas jānodrošina uzņemošās dalībvalsts teritorijā norīkotiem darba ņēmējiem, principā ir ierobežots ar Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)–g) apakšpunktā paredzēto, ja vien minētajiem darba ņēmējiem nav jau piemērojami labvēlīgāki darba noteikumi un nosacījumi attiecībā uz minētajā normā paredzētajiem jautājumiem atbilstoši tiesību aktiem vai koplīgumiem izcelsmes dalībvalstī.
82 Turklāt jāprecizē, ka atbilstoši Direktīvas 96/71 3. panta 10. punkta pirmajam ievilkumam dalībvalstis, pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi un ievērojot Līgumu, var paredzēt vietējiem uzņēmumiem un citās dalībvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem darba noteikumus un nosacījumus, kas attiecas uz jautājumiem, kuri īpaši nav minēti Direktīvas 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)–g) apakšpunktā, ja runa ir par sabiedriskās kārtības noteikumiem.
83 Pamata lietā daži būvniecības koplīguma noteikumi attiecas uz jautājumiem, kas konkrēti nav norādīti Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)‑g) apakšpunktā. Šajā sakarā no šā sprieduma 20. punkta izriet, ka līdz ar pievienošanos šim koplīgumam uzņēmumi uzņemas finansiālas saistības, piemēram, pienākumu samaksāt Byggettan summu, kas atbilst 1,5 % no algas fonda, par algas kontroles darbībām, ko veic šī arodbiedrība, un apdrošināšanas kompānijai FORA, pirmkārt, summu, kas atbilst 0,8 % no algas fonda, kā “īpašu būvniecības piemaksu” un, otrkārt, summu, kas atbilst 5,9 % no šā fonda un ko veido dažādu veidu apdrošināšanas prēmijas.
84 Tomēr ir skaidrs, ka valsts iestādes nebija izmantojušas Direktīvas 96/71 3. panta 10. punktu, lai uzliktu šos pienākumus. Proti, strīdīgie būvniecības koplīguma noteikumi ir izstrādāti sarunu rezultātā starp sociālajiem partneriem, kuri nav publisko tiesību subjekti un kas nevar izmantot šo normu, lai atsauktos uz sabiedriskās kārtības apsvērumiem, nolūkā pierādīt, ka tāda kolektīvā rīcība kā pamata lietā atbilst Kopienu tiesībām.
85 Kolektīvā rīcība, ko pamata lietā veica arodbiedrības, kas ir atbildētājas pamata lietā, vēl ir jāizvērtē arī no EKL 49. panta viedokļa gan saistībā ar to, ka tās mērķis ir piespiest pakalpojumu sniedzēju, kas reģistrēts citā dalībvalstī, sākt sarunas par norīkotajiem darba ņēmējiem maksājamo algu, gan saistībā ar to, ka tās mērķis ir piespiest šo pakalpojumu sniedzēju pievienoties koplīgumam, kurā noteikumi attiecībā uz dažiem Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)–g) apakšpunktā uzskaitītajiem jautājumiem paredz nosacījumus, kas ir labvēlīgāki nekā attiecīgajos tiesību aktos paredzētie, savukārt citi noteikumi attiecas uz jautājumiem, kas nav norādīti minētajā normā.
Par attiecīgās kolektīvās rīcības novērtējumu no EKL 49. panta viedokļa
86 Attiecībā uz arodbiedrību rīcībā esošo spiediena līdzekļu izmantošanu, lai piespiestu pievienoties koplīgumam un risināt sarunas par algu, atbildētājas pamata prāvā, kā arī Dānijas valdība un Zviedrijas valdība norāda, ka tiesības uzsākt kolektīvo rīcību saistībā ar sarunām ar darba devēju neietilpst EKL 49. panta piemērošanas jomā, jo atbilstoši ar Nicas līgumu grozītajam EKL 137. panta 5. punktam Kopienai nav kompetences reglamentēt šīs tiesības.
87 Šajā sakarā pietiek atgādināt, ka, lai gan patiešām jomās, kuras nav Kopienas kompetencē, dalībvalstis principā joprojām brīvi var noteikt attiecīgo tiesību pastāvēšanas nosacījumus un šo tiesību izmantošanas kārtību, tomēr minētajām valstīm, īstenojot šo kompetenci, ir jāievēro Kopienu tiesības (skat. pēc analoģijas attiecībā uz sociālā nodrošinājuma jomu 1998. gada 28. aprīļa spriedumus lietā C‑120/95 Decker, Recueil, I‑1831. lpp., 22. un 23. punkts, kā arī lietā C‑158/96 Kohll, Recueil, I‑1931. lpp., 18. un 19. punkts; attiecībā uz tiešajiem nodokļiem 2004. gada 4. marta spriedumu lietā C‑334/02 Komisija/Francija, Recueil, I‑2229. lpp., 21. punkts, un 2005. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑446/03 Marks & Spencer, Krājums, I‑10837. lpp., 29. punkts).
88 Līdz ar to apstāklis, ka EKL 137. pants nav piemērojams nedz tiesībām streikot, nedz tiesībām pieteikt lokautus, tādu kolektīvo rīcību kā pamata lietā nevar izslēgt no pakalpojumu sniegšanas brīvības jomas.
89 Atbilstoši Dānijas un Zviedrijas valdību apsvērumiem tiesības uz kolektīvo rīcību esot pamattiesības, kas kā tādas neietilpst EKL 49. panta un Direktīvas 96/71 piemērošanas jomā.
90 Šajā sakarā jānorāda, ka tiesības uz kolektīvo rīcību ir atzītas gan dažādos starptautiskajos instrumentos, attiecībā uz kuriem dalībvalstis ir sadarbojušās vai kuriem tās ir pievienojušās, piemēram, Eiropas Sociālajā hartā, kas parakstīta Turīnā 1961. gada 18. oktobrī un turklāt ir tieši minēta EKL 136. pantā, un 1948. gada 9. jūlija Starptautiskās Darba organizācijas konvencijā Nr. 87 par arodbiedrību brīvību un par tiesību apvienoties organizācijās aizsardzību, gan instrumentos, ko izstrādājušas minētās dalībvalstis Kopienas līmenī vai Eiropas Savienības ietvaros, piemēram, Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, kas pieņemta Eiropadomes 1989. gada 9. decembra sanāksmē Strasbūrā un arī ir minēta EKL 136. pantā, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kas pasludināta Nicā 2000. gada 7. decembrī (OV C 364, 1. lpp.).
91 Kaut arī tiesības uz kolektīvo rīcību tātad ir jāatzīst par pamattiesībām, kuras ir neatņemama Kopienu tiesību vispārējo principu sastāvdaļa un kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, tomēr to izmantošana var tikt pakļauta zināmiem ierobežojumiem. Kā tas ir vēlreiz apstiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 28. pantā, šīs tiesības aizsargā saskaņā ar Kopienu tiesībām un valstu tiesību aktiem un praksi.
92 Lai gan – kā atgādina Zviedrijas valdība – Zviedrijā tāpat kā citās dalībvalstīs tiesībām uz kolektīvo rīcību ir konstitucionālā aizsardzība, tomēr atbilstoši Zviedrijas Konstitūcijai, kā tas izriet no šā sprieduma 10. punkta, šīs tiesības, kas šajā dalībvalstī attiecas arī uz būvobjektu blokādi, var izmantot tad, ja kāds likums vai vienošanās neparedz citādus noteikumus.
93 Šajā sakarā Tiesa jau ir nospriedusi, ka pamattiesību aizsardzība ir leģitīmas intereses, kuras principā var attaisnot ierobežojumu Kopienu tiesībās noteiktajiem pienākumiem, pat saistībā ar Līgumā garantēto pamatbrīvību, tādu kā preču brīva aprite (skat. 2003. gada 12. jūnija spriedumu lietā C‑112/00 Schmidberger, Recueil, I‑5659. lpp., 74. punkts) vai pakalpojumu sniegšanas brīvība (skat. 2004. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑36/02 Omega, Krājums, I‑9609. lpp., 35. punkts).
94 Iepriekš minētajos spriedumos lietās Schmidberger un Omega Tiesa nosprieda, ka attiecīgo pamattiesību, proti, vārda un pulcēšanās brīvības, kā arī cilvēka cieņas aizsardzības, īstenošana nav izslēgta no Līguma noteikumu piemērošanas jomas. Šai īstenošanai ir jāsaskan ar prasībām, kas attiecas uz Līguma aizsargātajām tiesībām, un jāatbilst samērīguma principam (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Schmidberger, 77. punkts, un lietā Omega, 36. punkts).
95 No iepriekš minētā izriet – tas, ka tiesības uz kolektīvo rīcību ir pamattiesības, nevar izslēgt šādu kolektīvo rīcību, kas ir vērsta pret uzņēmumu, kurš reģistrēts citā dalībvalstī un kurš darba ņēmējus norīko darbā saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu, no Kopienu tiesību piemērošanas jomas.
96 Līdz ar to ir jāpārbauda, vai fakts, ka kādas dalībvalsts arodbiedrībām ir iespēja īstenot kolektīvo rīcību iepriekš minētajos apstākļos, ir ierobežojums pakalpojumu sniegšanas brīvībai un, ja tas tā ir, vai to var attaisnot.
97 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka tiktāl, ciktāl tas paredz likvidēt tādus ierobežojumus pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kas rodas tādēļ, ka pakalpojumu sniedzējs reģistrēts dalībvalstī, kas nav tā, kurā jāsniedz pakalpojumi, EKL 49. pants kopš pārejas perioda beigām ir tieši piemērojams dalībvalstu tiesību sistēmās un piešķir privātpersonām tiesības, uz kurām tās var atsaukties tiesā un kuras ir jānodrošina valstu tiesām (skat. cita starpā 1974. gada 3. decembra spriedumu lietā 33/74 Van Binsbergen, Recueil, 1299. lpp., 26. punkts; 1976. gada 14. jūlija spriedumu lietā 13/76 Donà, Recueil, 1333. lpp., 20. punkts; 1986. gada 4. decembra spriedumu lietā 206/84 Komisija/Īrija, Recueil, 3817. lpp., 16. punkts, un 2007. gada 11. janvāra spriedumu lietā C‑208/05 ITC, Krājums, I‑181. lpp., 67. punkts).
98 Tāpat jāatgādina, ka pienākums ievērot EKL 49. pantu attiecas arī uz regulējumiem, kuriem nav publisko tiesību rakstura un kuru mērķis ir kolektīvā veidā regulēt pakalpojumu sniegšanu. Dalībvalstu starpā pastāvošo šķēršļu pakalpojumu sniegšanas brīvībai likvidēšana būtu apdraudēta, ja valstiskas izcelsmes šķēršļu atcelšana tiktu kompensēta ar šķēršļiem, ko radītu apvienību vai organizāciju, kas nav publisko tiesību subjekti, darbība, īstenojot to juridisko autonomiju (skat. 1974. gada 12. decembra spriedumu lietā 36/74 Walrave un Koch, Recueil, 1405. lpp., 17. un 18. punkts; 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman, Recueil, I‑4921. lpp., 83. un 84. punkts, kā arī 2002. gada 19. februāra spriedumu lietā C‑309/99 Wouters u.c., Recueil, I‑1577. lpp., 120. punkts).
99 Attiecībā uz pamata lietu ir jākonstatē, ka dalībvalsts arodbiedrību tiesības uz kolektīvo rīcību, ar kuru citās dalībvalstīs reģistrētie uzņēmumi var tikt spiesti pievienoties būvniecības koplīgumam, kurā daži noteikumi atkāpjas no tiesību aktu normām, paredzot labvēlīgākus darba noteikumus un nosacījumus, kas attiecas uz Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)–g) apakšpunktā uzskaitītajiem jautājumiem, un citi noteikumi attiecas uz jautājumiem, kas nav norādīti minētajā normā, var padarīt šiem uzņēmumiem mazāk pievilcīgu vai pat grūtāku būvdarbu veikšanu Zviedrijas teritorijā un līdz ar to ir ierobežojums pakalpojumu sniegšanas brīvībai EKL 49. panta izpratnē.
100 Vēl jo vairāk tas tā ir attiecībā uz faktu, ka, lai uzzinātu minimālās darba algas likmi, kas būtu maksājama to norīkotajiem darba ņēmējiem, minētie uzņēmumi ar kolektīvo rīcību var tikt spiesti nenoteiktu laiku risināt sarunas ar arodbiedrībām pakalpojumu sniegšanas vietā.
101 No Tiesas judikatūras izriet, ka, tā kā pakalpojumu sniegšanas brīvība ir viens no Kopienas pamatprincipiem (skat. cita starpā 1986. gada 4. decembra spriedumus lietā 220/83 Komisija/Francija, Recueil, 3663. lpp., 17. punkts, un lietā 252/83 Komisija/Dānija, Recueil, 3713. lpp., 17. punkts), šīs brīvības ierobežojums ir pieļaujams tikai tad, ja tam ir leģitīms un ar Līgumu saderīgs mērķis un ja to attaisno primārie vispārējo interešu iemesli, ar nosacījumu, ka šādā gadījumā tas ir piemērots, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un tas nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (skat. cita starpā 1997. gada 5. jūnija spriedumu lietā C‑398/95 SETTG, Recueil, I‑3091. lpp., 21. punkts; 2006. gada 30. marta spriedumu lietā C‑451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, Krājums, I‑2941. lpp., 37. punkts, un 2006. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑94/04 un C‑202/04 Cipolla u.c., Krājums, I‑11421. lpp., 61. punkts).
102 Arodbiedrības, kas ir atbildētājas pamata prāvā, un Zviedrijas valdība norāda, ka apskatāmie ierobežojumi esot attaisnoti, jo tie ir nepieciešami, lai nodrošinātu Kopienas tiesībās atzīto pamattiesību aizsardzību, un to mērķis ir darba ņēmēju aizsardzība, kas ir primārais vispārējo interešu iemesls.
103 Šajā sakarā jānorāda, ka tiesības uz kolektīvo rīcību, kuras mērķis ir uzņemošās valsts darba ņēmēju aizsardzība pret iespējamu sociālo dempingu, var būt viens no primārajiem vispārējo interešu iemesliem Tiesas judikatūras izpratnē, ar kuru principā var attaisnot kādas Līgumā garantētās pamatbrīvības ierobežojumu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Arblade u.c., 36. punkts; 2001. gada 15. marta spriedumu lietā C‑165/98 Mazzoleni un ISA, Recueil, I‑2189. lpp., 27. punkts; 2001. gada 25. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑49/98, C‑50/98, no C‑52/98 līdz C‑54/98 un no C‑68/98 līdz C‑71/98 Finalarte u.c., Recueil, I‑7831. lpp., 33. punkts, un 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑438/05 International Transport Workers’ Federation un Finnish Seamen’s Union, Krājums, I‑10779. lpp., 77. punkts).
104 Jāpiebilst, ka atbilstoši EKL 3. panta 1. punkta c) un j) apakšpunktam Kopienas darbība paredz ne tikai “iekšēju tirgu, kurā visas dalībvalstis atceļ šķēršļus brīvai preču, personu, pakalpojumu un kapitāla apritei”, bet arī “sociālo politiku”. EKL 2. pantā ir norādīts, ka Kopienas uzdevums cita starpā ir veicināt “harmonisku, līdzsvarotu un noturīgu saimnieciskās darbības attīstību” un “augstu nodarbinātības un sociālās aizsardzības līmeni”.
105 Tā kā Kopienai tātad ir ne tikai ekonomisks mērķis, bet arī sociāls mērķis, tiesības, kas izriet no EK līguma noteikumiem par preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti, ir jāsabalansē ar sociālās politikas mērķiem, starp kuriem, kā redzams no EKL 136. panta, ir arī dzīves un darba apstākļu uzlabošana nolūkā tos saskaņot, turpinot ieviest uzlabojumus, pienācīga sociālā aizsardzība un dialogs starp darba devējiem un darba ņēmējiem.
106 Pamata prāvā Byggnads un Byggettan apgalvo, ka pret Laval uzsāktās blokādes mērķis bija darba ņēmēju aizsardzība.
107 Šajā sakarā ir jānorāda, ka principā blokāde, ko uzņemošās dalībvalsts arodbiedrība veic, lai darba ņēmējiem, kas norīkoti darbā saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu, nodrošinātu noteikta līmeņa darba noteikumus un nosacījumus, atbilst darba ņēmēju aizsardzības mērķim.
108 Tomēr ir jāuzskata, ka attiecībā uz konkrētiem pienākumiem, kas ir saistīti ar pievienošanos būvniecības koplīgumam un kurus arodbiedrības vēlas uzlikt citās dalībvalstīs reģistrētajiem uzņēmumiem ar tādu kolektīvo rīcību kā pamata lietā, šīs kolektīvās rīcības radītais šķērslis nav attaisnojams ar šādu mērķi. Papildus tam, kas izriet no šā sprieduma 81. un 83. punkta, attiecībā uz darba ņēmējiem, kas norīkoti darbā saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu, viņu darba devējam atbilstoši ar Direktīvu 96/71 īstenotajai koordinācijai ir pienākums ievērot obligātos minimālās aizsardzības pamatnoteikumus uzņemošajā dalībvalstī.
109 Visbeidzot, attiecībā uz sarunām par algu, ko arodbiedrības ar tādu kolektīvo rīcību kā pamata lietā mēģina uzspiest uzņēmumiem, kas reģistrēti citā dalībvalstī un uz laiku norīko darba ņēmējus uzņemošās dalībvalsts teritorijā, ir jāuzsver, ka, protams, Kopienu tiesības neaizliedz dalībvalstīm ar piemērotiem līdzekļiem uzlikt šādiem uzņēmumiem pienākumu ievērot to noteikumus par minimālo darba algu (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Seco un Desquenne & Giral, 14. punkts; lietā Rush Portuguesa, 18. punkts, kā arī apvienotajās lietās Arblade u.c., 41. punkts).
110 Tomēr tāda kolektīvā rīcība kā pamata lietā nav attaisnojama ar šā sprieduma 102. punktā minēto vispārējo interešu mērķi, ja sarunas par algu, kuras ar šo kolektīvo rīcību mēģina uzspiest citā dalībvalstī reģistrētam uzņēmumam, iekļaujas konkrētas valsts situācijā, kurā nav nekāda veida noteikumu, kas būtu pietiekami precīzi un pieejami, lai šādam uzņēmumam faktiski nebūtu neiespējami vai pārāk grūti apzināt pienākumus, kas tam ir jāievēro attiecībā uz minimālo algu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Arblade u.c., 43. punkts).
111 Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka EKL 49. pants un Direktīvas 96/71 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka dalībvalstī, kurā darba noteikumi un nosacījumi attiecībā uz šīs direktīvas 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)–g) apakšpunktā uzskaitītajiem jautājumiem, izņemot minimālās darba algas likmi, ir paredzēti normatīvajos aktos, arodbiedrība ar tādu kolektīvo rīcību būvobjektu blokādes veidā kā pamata lietā drīkst mēģināt piespiest citā dalībvalstī reģistrētu pakalpojumu sniedzēju uzsākt ar to sarunas par norīkotajiem darba ņēmējiem maksājamās algas likmi un pievienoties koplīgumam, kurā noteikumi attiecībā uz dažiem minētajiem jautājumiem paredz nosacījumus, kas ir labvēlīgāki nekā attiecīgajos normatīvajos aktos paredzētie, savukārt citi noteikumi attiecas uz jautājumiem, kas nav uzskaitīti minētās direktīvas 3. pantā.
Par otro jautājumu
112 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai EKL 49. un 50. pants nepieļauj, ka dalībvalstī pastāvošais aizliegums arodbiedrībām īstenot kolektīvo rīcību, lai panāktu trešo personu noslēgta koplīguma atcelšanu vai grozīšanu, ir pakļauts nosacījumam, ka šī rīcība attiecas uz darba noteikumiem un nosacījumiem, kuriem ir tieši piemērojami valsts tiesību akti, no kā izriet, ka uzņēmums, kas norīko darba ņēmējus šajā dalībvalstī saistībā ar pakalpojumu sniegšanu un kam ir saistošs koplīgums, uz kuru attiecas citas dalībvalsts tiesības, nevar atsaukties uz šo aizliegumu attiecībā uz minētajām arodbiedrībām.
113 Šis jautājums attiecas uz to MBL noteikumu piemērošanu, ar kuriem ir ieviesta cīņas pret sociālo dempingu sistēma, saskaņā ar kuru pakalpojumu sniedzējam nav tiesību prasīt, lai dalībvalstī, kurā tas sniedz savus pakalpojumus, tiktu ņemti vērā pienākumi, kas izriet no koplīgumiem, kuri tam jau ir saistoši tā reģistrācijas dalībvalstī. Atbilstoši šai sistēmai ir atļauts īstenot kolektīvo rīcību pret uzņēmumiem, kam ir saistošs koplīgums, uz kuru attiecas citas dalībvalsts tiesību akti, tādā pašā veidā kā īstenot kolektīvo rīcību pret uzņēmumiem, kam nav saistošs neviens koplīgums.
114 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pakalpojumu sniegšanas brīvība cita starpā nozīmē, ka tiek novērsta jebkāda pakalpojuma sniedzēja diskriminācija tā valsts piederības dēļ vai tādēļ, ka tas ir reģistrēts dalībvalstī, kas nav tā, kurā jāsniedz pakalpojumi (skat. cita starpā 1991. gada 26. februāra spriedumus lietā C‑154/89 Komisija/Francija, Recueil, I‑659. lpp., 12. punkts; lietā C‑180/89 Komisija/Itālija, Recueil, I‑709. lpp., 15. punkts; lietā C‑198/89 Komisija/Grieķija, Recueil, I‑727. lpp., 16. punkts, un iepriekš minēto 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā Komisija/Vācija, 83. punkts).
115 Saskaņā ar tikpat pastāvīgo judikatūru diskriminācija pastāv tikai tad, ja atšķirīgas normas piemēro salīdzināmās situācijās vai vienu un to pašu normu piemēro atšķirīgās situācijās (skat. cita starpā 1995. gada 14. februāra spriedumu lietā C‑279/93 Schumacker, Recueil, I‑225. lpp., 30. punkts; 2007. gada 22. marta spriedumu lietā C‑383/05 Talotta, Krājums, I‑2555. lpp., 18. punkts, kā arī 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑182/06 Lakebrink un Peters‑Lakebrink, Krājums, I‑6705. lpp., 27. punkts).
116 Šajā sakarā ir jākonstatē, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamata lietā aplūkotais, kas neatkarīgi no to satura neņem vērā koplīgumus, kas uzņēmumiem, kuri norīko darba ņēmējus darbā Zviedrijā, jau ir saistoši to reģistrācijas dalībvalstī, diskriminē šos uzņēmumus, jo ar šo regulējumu tiem tiek piemērota tāda pati attieksme kā pret vietējiem uzņēmumiem, kas nav noslēguši koplīgumu.
117 No šauri interpretējamā EKL 46. panta izriet, ka diskriminējošos noteikumus var attaisnot tikai ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības interesēm (skat. iepriekš minēto 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā Komisija/Vācija, 86. punkts).
118 Šajā sakarā no lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka šā tiesiskā regulējuma piemērošanas mērķis citās dalībvalstīs reģistrētajiem uzņēmumiem, kam ir saistoši koplīgumi, kuriem Zviedrijas tiesību akti nav tieši piemērojami, ir, pirmkārt, ļaut arodbiedrībām rīkoties, lai panāktu, ka visi Zviedrijas darba tirgū esošie darba devēji piemērotu darba samaksu un citus darba nosacījumus, kas atbilst Zviedrijā parasti piemērojamiem, un, otrkārt, radīt godīgas un vienlīdzīgas konkurences apstākļus starp Zviedrijas darba devējiem un uzņēmējiem no citām dalībvalstīm.
119 Tā kā neviens no iepriekšējā punktā minētajiem apsvērumiem nav attiecināms uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības interesēm EKL 46. panta izpratnē, to piemērojot kopā ar EKL 55. pantu, jākonstatē, ka tāda diskriminācija kā pamata prāvā nav attaisnojama.
120 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka EKL 49. un 50. pants nepieļauj, ka dalībvalstī pastāvošs aizliegums arodbiedrībām īstenot kolektīvo rīcību, lai panāktu trešo personu noslēgta koplīguma atcelšanu vai grozīšanu, ir pakļauts nosacījumam, ka šī rīcība attiecas uz darba noteikumiem un nosacījumiem, kuriem ir tieši piemērojami valsts tiesību akti.
Par tiesāšanās izdevumiem
121 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) EKL 49. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka dalībvalstī, kurā darba noteikumi un nosacījumi attiecībā uz šīs direktīvas 3. panta 1. punkta pirmās daļas a)–g) apakšpunktā uzskaitītajiem jautājumiem, izņemot minimālās darba algas likmi, ir paredzēti normatīvajos aktos, arodbiedrība ar tādu kolektīvo rīcību būvobjektu blokādes veidā kā pamata lietā drīkst mēģināt piespiest citā dalībvalstī reģistrētu pakalpojumu sniedzēju uzsākt ar to sarunas par norīkotajiem darba ņēmējiem maksājamās algas likmi un pievienoties koplīgumam, kurā noteikumi attiecībā uz dažiem minētajiem jautājumiem paredz nosacījumus, kas ir labvēlīgāki nekā attiecīgajos normatīvajos aktos paredzētie, savukārt citi noteikumi attiecas uz jautājumiem, kas nav uzskaitīti minētās direktīvas 3. pantā;
2) EKL 49. un 50. pants nepieļauj, ka dalībvalstī pastāvošais aizliegums arodbiedrībām īstenot kolektīvo rīcību, lai panāktu trešo personu noslēgta koplīguma atcelšanu vai grozīšanu, ir pakļauts nosacījumam, ka šī rīcība attiecas uz darba noteikumiem un nosacījumiem, kuriem ir tieši piemērojami valsts tiesību akti.
[Paraksti]