VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2012. gada 2. martā (*)

Valsts atbalsts – Finanšu nozare – Atbalsts, kas ir paredzēts nopietnu traucējumu novēršanai kādas dalībvalsts tautsaimniecībā – Kapitāla ieguldījums ar iespēju, kas piešķirta atbalsta saņēmējam, izvēlēties starp vērtspapīru dzēšanu vai konversiju – Dzēšanas nosacījumu grozīšana administratīvās procedūras laikā – Lēmums, ar kuru valsts atbalsts atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu – Jēdziens “valsts atbalsts” – Priekšrocība – Privātā ieguldītāja kritērijs – Nepieciešamā un samērīgā saikne starp atbalsta summu un pasākumu lielumu, lai varētu atbalstu atzīt par saderīgu

Apvienotās lietas T‑29/10 un T‑33/10

Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv C. Wissels, Y. de Vries un M. de Ree, pārstāves, kurām palīdz P. Glazener, advokāts,

prasītāja lietā T‑29/10,

ING Groep NV, Amsterdama (Nīderlande), ko sākotnēji pārstāvēja O. Brouwer, M. Knapen un J. Blockx, advokāti, pēc tam O. Brouwer, J. Blockx un M. O’Regan, solicitor,

prasītāja lietā T‑33/10,

ko atbalsta

De Nederlandsche Bank NV, Amsterdama (Nīderlande), ko sākotnēji pārstāvēja B. Nijs un G. van der Klis, pēc tam G. van der Klis, M. Petite un S. Verschuur un, visbeidzot, M. Petite un S. Verschuur, advokāti,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv H. van Vliet, L. Flynn un S. Noë, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasībām daļēji atcelt Komisijas 2009. gada 18. novembra lēmumu par valsts atbalstu C 10/09 (ex N 138/09), ko īstenoja Nīderlande ING nelikvīdo aktīvu atbalsta mehānismam un pārstrukturēšanas plānam (OV 2010, L 274, 139. lpp.).

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] (referents) un H. Kanninens [H. Kanninen],

sekretārs J. Plingerss [J. Plingers], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 12. jūlija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Prāvas rašanās fakti

1        Prasītāja lietā T‑33/10 ING Groep NV (turpmāk tekstā – “ING”) ir finanšu iestāde, kuras juridiskā adrese ir Amsterdamā (Nīderlande) un kura sniedz banku, investīciju, dzīvības apdrošināšanas un pensiju pakalpojumus privātpersonām, sabiedrībām un institucionālajiem klientiem vairāk nekā 40 valstīs. ING sastāv no divām galvenajām juridiskajām vienībām, proti, ING Bank NV (turpmāk tekstā – “ING banka”) un ING Verzekeringen NV (turpmāk tekstā – “ING apdrošināšana”). 2008. gada beigās ING konsolidētā bilance bija EUR 1332 miljardi, no kuriem vairāk nekā 75 % bija attiecināmi uz tās banku darbību (12. apsvērums 2009. gada 18. novembra Lēmumā 2010/608/EK par valsts atbalstu C 10/09 (ex N 138/09), ko īstenoja Nīderlande “ING” nelikvīdo aktīvu atbalsta mehānismam un pārstrukturēšanas plānam (OV 2010, L 274, 139. lpp., turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”)).

2        Lai labāk izprastu strīdu, ir, pirmkārt, īsumā jāizklāsta dažādie atbalsta pasākumi, kurus Nīderlandes Karaliste piešķīrusi ING, lai novērstu smagos ekonomiskos traucējumus šajā valstī sakarā ar pasaules finanšu krīzi, otrkārt, jāizklāsta administratīvās procedūras, kuru Eiropas Komisija sākusi saistībā ar šiem pasākumiem, galvenās hronoloģiskās stadijas un, treškārt, jāizklāsta apstrīdētā lēmuma saturs, it īpaši saistībā ar elementiem, kuri ir visnozīmīgākie šo prasību izskatīšanā.

1.     Atbalsta pasākumi, kas piešķirti ING

3        No apstrīdētā lēmuma 2.3. punkta izriet, ka ING ir saņēmusi trīs atbalsta pasākumus no Nīderlandes Karalistes, proti, kapitāla ieguldījumu (turpmāk tekstā – “pirmais atbalsta pasākums” vai “kapitāla ieguldījums”), pasākumu saistībā ar samazinātas vērtības aktīviem (turpmāk tekstā – “otrais pasākums” vai “pasākums saistībā ar samazinātas vērtības aktīviem”), saukts arī “nelikvīdo aktīvu” atbalsta mehānisms, un vairākas garantijas, kas sniegtas vidēja termiņa saistībām (turpmāk tekstā – “trešais atbalsta pasākums”).

4        Pirmais atbalsta pasākums ietvēra 2008. gada 11. novembrī īstenoto kapitāla palielināšanu, izdodot 1 miljardu ING vērtspapīru – kuri nepiešķir ne balsstiesības, ne tiesības uz dividendēm un kuri pilnībā pieder Nīderlandes Karalistei – par izdošanas cenu EUR 10 par vērtspapīru. Šī operācija ļāva ING palielināt savu pamatkapitālu, kas saukts “Core Tier 1” (1. kategorija), par EUR 10 miljardiem. Pamatojoties uz atmaksāšanas nosacījumiem, kas ietverti nolīgumā par kapitāla parakstīšanu, kurš šajā ziņā noslēgts starp Nīderlandes Karalisti un ING, vērtspapīri pēc ING iniciatīvas ir vai nu jāatpērk par EUR 15 par vērtspapīru (kas ir 50 % atpirkšanas prēmija salīdzinājumā ar emisijas cenu), vai pēc trīs gadiem ir jākonvertē parastajās akcijās. Ja ING izvēlētos konversijas iespēju, Nīderlandes iestādēm tomēr būtu iespēja izvēlēties alternatīvo ING vērtspapīru atpirkšanu par EUR 10 par vērtspapīru, pieskaitot procentus. Kupona izmaksas Nīderlandes Karalistei būtu jāveic vienīgi tad, ja ING maksātu dividendes par parastajām akcijām.

5        Pēc tam Nīderlandes Karaliste un ING grozīja atmaksas nosacījumus saistībā ar daļu no kapitāla ieguldījuma. Jaunajā kartībā tika paredzēts, ka ING var atpirkt līdz 50 % no vērtspapīriem par to emisijas cenu, kurai pieskaitīti procenti saistībā ar ikgadējo kuponu 8,5 % apmērā un pirmstermiņa atmaksas prēmiju (arī saukta “pirmstermiņa atmaksas soda nauda”), ja ING akcijas cena ir augstāka par EUR 10. Šī prēmija var sasniegt maksimālo summu EUR 705 miljonus un ietver minimālo summu EUR 340 miljonus, nodrošinot minimālo iekšējo rentabilitātes likmi 15 % apmērā.

6        2009. gada 21. decembrī ING atpirka 50 % no vērtspapīriem, kas tika izdoti saistībā ar 2008. gada 11. novembrī īstenoto kapitāla palielināšanu, par cenu, kas atbilst to izdošanas cenai, kopā ar kuponu 8,5 % apmērā un priekšlaicīgās atmaksas prēmiju, kas ir tuvu minimālajai summai; līdz ar ko kopējais Nīderlandes Karalistes ieguvums no to izdošanas datuma bija ekvivalents minimālajai iekšējai rentabilitātes likmei 15 % apmērā. Citu vērtspapīru, kas izdoti minētā kapitāla palielināšanas ietvaros, atpirkšanas un konversijas iespējas ir palikušas nemainīgas.

7        Otrais atbalsta pasākums ietvēra naudas plūsmu apmaiņas pasākumu attiecībā uz samazināto vērtību aktīviem sakarā ar t.s. “Alt‑A” vērtspapīru portfeli par iedzīvotāju hipotekārajiem kredītiem, kuri piešķirti Amerikas Savienotajās Valstīs un kuru vērtība ir ievērojami kritusies.

8        Trešais pasākums sastāvēja no garantijām sakarā ar ING saistībām USD 9 miljardu apmērā (no kuriem USD 8,25 miljardi bija jau emitēti) un EUR 5 miljardiem (no kuriem EUR 4,15 miljardi jau bija emitēti). Nīderlandes Karaliste sniedza šīs garantijas par komisijas maksu.

2.     Administratīvās procedūras saistībā ar šiem atbalsta pasākumiem

9        2008. gada 22. oktobrī Nīderlande paziņoja pirmo atbalsta pasākumu Komisijai (lieta N 528/08).

10      2008. gada 12. novembrī Komisija pieņēma Lēmumu C(2008) 6936 lietā N 528/08 par atbalstu, ko Nīderlandes Karaliste piešķīrusi ING (turpmāk tekstā – “sākotnējais lēmums”). Šajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā “politiskos apsvērumus, kopā ar ING vajadzībām”, uz kurām balstīta Nīderlandes valsts iejaukšanās, un “citus apsvērumus, kurus privātais ieguldītājs neņemtu vērā” – tajā, ka Nīderlandes valsts nopirka ING vērtspapīrus, bija atbalsta elements EKL 87. panta 1. punkta nozīmē (sākotnējā lēmuma preambulas 36.–51. apsvērums). Tomēr Komisija ir norādījusi, ka šis pasākums atbilst kopējam tirgum EKL 87. panta 3. punkta b) apakšpunkta nozīmē, jo tā mērķis bija novērst dalībvalsts ekonomikā smagu traucējumu, kas radies pasaules finanšu krīzes dēļ (sākotnējā lēmuma 52.–70. apsvērums). Līdz ar to tā nolēma vairs necelt iebildumus pret šo pasākumu un to apstiprināja uz sešiem mēnešiem kā neatliekamu pasākumu finanšu krīzes dēļ. Komisija arī norādīja, ka šis pasākums tikšot izvērtēts pēc sešu mēnešu termiņa beigām, lai tostarp izvērtētu, vai šāds pasākums var nodrošināt ING dzīvotspēju ilgtermiņā. Visbeidzot, tā precizēja, ka, ja Nīderlandes iestādes šī perioda laikā iesniegs ticamu plānu (turpmāk tekstā – “restrukturēšanas plāns”), sākotnējā lēmuma spēkā esamība tikšot automātiski pagarināta līdz brīdim, kad tā pieņems lēmumu par šo plānu (sākotnējā lēmuma 71.–74. apsvērums).

11      2009. gada 4. martā Nīderlandes Karaliste paziņoja Komisijai otro atbalsta pasākumu (lieta C 10/09, bijusī N 138/09).

12      2009. gada 17. martā notika sanāksmes starp Komisiju, Nīderlandes Karalisti, ING un De Nederlandsche Bank NV (turpmāk tekstā – “DNB”), Nīderlandes Centrālo Banku, kas ir arī Nīderlandes banku un apdrošināšanas sabiedrību uzraudzības iestāde. Šajā sanāksmē Komisija tostarp norādīja, ka tā uzskata, ka tai būtu nepieciešams ievērojams restrukturēšanas plāns, lai tā varētu galīgi atļaut kapitāla ieguldījuma pasākumu un pasākumu par samazinātās vērtības aktīviem.

13      Ar 2009. gada 31. marta vēstuli Komisija Nīderlandes Karalistei paziņoja savu lēmumu sākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru (OV C 158, 13. lpp., turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras sākšanu”), jo tai ir šaubas, vai pasākuma par samazinātās vērtības aktīviem noteikti aspekti ir saderīgi ar Komisijas paziņojumu par samazinātas vērtības aktīviem piemērojamo režīmu Kopienas banku nozarē (OV 2009, C 72, 1. lpp.). Šis pasākums tomēr tika atļauts uz sešu mēnešu periodu (lēmuma par procedūras sākšanu VI punkts). Lēmumā par procedūras sākšanu arī ir minēts, ka Nīderlandes valsts, vēlākais, 2009. gada 12. maijā iesniegs restrukturēšanas plānu, kas aptver gan kapitāla ieguldījumu, gan pasākumu par samazinātās vērtības aktīviem (lēmuma par procedūras sākšanu 83. apsvērums).

14      2009. gada 24. aprīlī notika sanāksme starp Komisiju, Nīderlandes Karalisti, ING un DNB. Šajā sanāksmē Komisija ir norādījusi, ka iepriekš 3. punktā norādītie pasākumi netiks apstiprināti, ja ING nevēlas akceptēt ievērojamus pasākumus restrukturēšanas jomā, lai atjaunotu savu dzīvotspēju un samazinātu konkurences kropļojumus (turpmāk tekstā – “kompensējošie pasākumi”). Konkrētāk, Komisija uzskatīja, ka ING būtu jāakceptē iegūšanas aizliegums, cenu līderības apņemšanās un atteikšanās no aktīviem, kas pārsniedz ING paredzēto, ieskaitot tās intereses trīs vienībās: bankā, kas darbojas Nīderlandē, vienībā, kas darbojas Amerikas Savienotajās Valstīs, un vienībā, kas darbojas Eiropā.

15      2009. gada 12. maijā Nīderlandes Karaliste nosūtīja Komisijai ING restrukturēšanas plānu. Šis plāns bija strukturēts saskaņā ar shēmu, kuru Komisija nosūtīja 2009. gada 2. aprīlī, un ietvēra ING piedāvājumu būtiski samazināt tās bilances vērtību salīdzinājumā ar tās bilances vērtību, kas konstatēta 2008. gada 30. septembrī. ING uzskatīja, ka papildu kompensējošie mehānismi nav nepieciešami, jo iepriekš 3. punktā norādītie atbalsta pasākumi neizraisīja identificējamus konkurences kropļojumus. Šis restrukturēšanas plāns tika papildināts ar papildu informāciju, kas iesniegta 2009. gada 7. jūlijā. Šajā brīdī ING iesniedza detalizētus argumentus, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka nav konkurences kropļojumu.

16      2009. gada 14. jūlijā notika pirmā sanāksme starp Komisiju, Nīderlandes Karalisti, ING un DNB, lai pārspriestu restrukturēšanas plānu, kas iesniegts 2009. gada 12. maijā. Komisija sāka sanāksmi ar to elementu izklāstu, kurus tā uzskata par nepieciešamiem, lai varētu akceptēt šo plānu. Savā izklāstā ar nosaukumu “Restrukturēšanas ietvars ING Grupai – Ievada prezentācija” tā tostarp norādīja, ka, pirmkārt, šis plāns nav ticams, otrkārt, bez tā, ka Komisijas dienesti akceptē šo plānu, kapitāla ieguldījuma pasākums un pasākums par samazinātas vērtības aktīviem būtu jāuzskata par nelikumīgu atbalstu, kas ir jāatgūst, un, treškārt, ka šāds akcepts ir jāsaņem, vēlākais, līdz 2009. gada augusta vidum, lai varētu pieņemt lēmumu līdz 2009. gada septembra beigām. Šajā prezentācijā Komisija arī sniedza sadaļā “Restrukturēšanas ietvara pamatakmeņi ir noteikti” plašu apskatu par kompensēšanas pasākumiem, kurus tā uzskata par nepieciešamiem. Komisijas pieprasītie kompensēšanas mehānismi ietver pilnīgu iegūšanas aizliegumu, cenu līderības aizliegumu banku mazumtirdzniecības banku nozarē Nīderlandē un būtiskas aktīvu cesijas Nīderlandē, Beļģijā un ING grupas ietvaros.

17      2009. gada 31. jūlijā DNB adresēja Komisijai vēstuli, lai informētu Komisiju par tās juridiskajiem pienākumiem saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem par finanšu iestāžu regulēšanu un uzraudzību Nīderlandē. Šajā vēstulē DNB arī norādīja uz Eiropas Savienības tiesībām tiktāl, ciktāl tās ar Eiropas Centrālo Banku sistēmu (ECBS) veicina politiku pienācīgu īstenošanu saistībā ar kredītiestāžu uzraudzību un finanšu sistēmas stabilitāti (EKL 105. panta 5. punkta nozīmē). Šajā sakarā DNB norādīja, ka saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem tās piekrišana “paziņojuma par iebildumu neesamību” (Verklaring van geen bezwaar) formā ir nepieciešama jebkuram ievērojamam finansiālas reorganizācijas pasākumam saistībā ar ING, tostarp ņemot vērā šīs finanšu iestādes nozīmīgumu Nīderlandes ekonomikā un nepieciešamību nodrošināt, ka tai ir pietiekams kapitāls, lai izpildītu savus pienākumus. Visbeidzot, DNB informēja Komisiju, ka tā vēlas izvairīties no situācijas, kurā Komisija un DNB uzliek ING konfliktējošus pasākumus saskaņā ar restrukturēšanas plānu.

18      2009. gada 5. augustā notika otrā sanāksme starp Komisiju, Nīderlandes Karalisti un DNB ar nolūku apspriest restrukturēšanas plānu, kuru iesniegusi ING. Šajā sanāksmē ING norādīja iemeslus, kādēļ Komisijai būtu jāakceptē 2009. gada 12. maijā iesniegtais restrukturēšanas plāns. Komisija atbildot atkārtoja, ka tā uzskata, ka šis plāns nav pietiekams.

19      2009. gada 10. augustā ING, no vienas puses, un DNB, no otras puses, oficiāli iesniedza Komisijai savus apsvērumus par samazinātās vērtības aktīviem, par kuriem notika procedūra saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu (lieta C 10/09, bijusī N 138/09). DNB norādīja, ka Komisija nav lūgusi apsvērumus par pasākumu par kapitāla ieguldījumu, un precizēja, ka, ja Komisija vēlētos padziļinātāk izpētīt šo pasākumu, tai būtu apsvērumi, kurus iesniegt kā uzraudzības iestādei. Tā arī vērsa Komisijas uzmanību uz faktu, ka, pēc tās domām, atbalsta pasākuma sākotnējā izvērtēšanas procedūra neietvēra kompensējošo pasākumu noteikšanu, jo tā neļāva trešajām ieinteresētajām personām iesniegt atbilstošus apsvērumus. Ciktāl runa ir par samazinātas vērtības aktīviem kā tādiem, DNB būtībā norādīja, ka ING ir dzīvotspējīgs uzņēmums, kuram Nīderlandes valsts atbalsts ir nepieciešams vienīgi pasaules finanšu krīzes dēļ, ka elementi saistībā ar portfeļa vērtējumu un Nīderlandes valsts atlīdzību ir pareizi novērtēti, ka nav jānosaka garantijas prēmija un ka iesniegtais restrukturēšanas plāns atbilst tam, kas tika gaidīts šajā situācijā.

20      2009. gada 13. augustā ING ar Nīderlandes Karalistes starpniecību iesniedza jaunu restrukturēšanas plānu Komisijai. Šajā sakarā ING norādīja, ka šā piedāvājuma pamatā bija vēlēšanās izvairīties no tā, ka Komisija ceļ prasību par kapitāla ieguldījuma atgūšanu, par kuru Komisija bija devusi mājienus, ja tai netiks iesniegts ticams plāns līdz 2009. gada augusta vidum, un tādēļ ka Komisija var tai noteikt visus restrukturēšanas pasākumus, kurus Komisija uzskata par atbilstošiem. Jaunais plāns bija balstīts uz Komisijas noteiktajām prasībām un paredzēja dažādas cesijas, kuru rezultātā tās bilance tiek samazināta vairāk nekā divas reizes salīdzinājumā ar iepriekš piedāvāto vērtību. Kā alternatīvu iespēju Komisijas pieprasītajai dalības izbeigšanai trīs norādītajās vienībās ING paredzēja cedēt vienu no šīm vienībām – to, kura darbojas Amerikas Savienotajās Valstīs, un otru, kura ir tās galvenais apdrošināšanas uzņēmums Nīderlandē.

21      2009. gada 15. augustā DNB informēja Komisiju, ka prudenciālās sekas, kādas būtu ING sakarā ar bankas, kas darbojas Nīderlandē, cesiju, kuru ieteica Komisija, būtu tādas, ka ir mazticams, ka ING varētu saņemt no DNB paziņojumu, ka DNB pret šādu cesiju nav iebildumu.

22      2009. gada 18. augustā Nīderlandes valsts nosūtīja ING elektroniskā pasta vēstules kopiju, kuru tā bija saņēmusi no N. Kroes, Komisijas locekles, kas ir atbildīga par konkurences politiku, un kurā tā minēja, kā, pēc viņas domām, panākt apmierinošu iznākumu. Pirmkārt, komisāre uzskatīja, ka “ING nevar tikt uzskatīta par pilnībā veselu banku saistībā ar valsts atbalsta izvērtēšanas procedūrām”, jo ING ir saņēmusi atbalstu rekapitalizācijas formā un pasākumu saistībā ar pazeminātas vērtības aktīviem, kas pārstāv vairāk nekā 2 % no tās riska svērtajiem aktīviem (risk weighted assets, turpmāk tekstā – “RWA”). Otrkārt, komisāre norādīja, ka puses vēl joprojām nebija vienisprātis par “Alt‑A” portfeļa vērtību kā atlīdzības apmēru, kas būtu jāpiešķir Nīderlandes valstij. Treškārt, komisāre norādīja, ka vēl ir nepieciešams progress saistībā ar restrukturēšanas plānu. Šajā ziņā tā uzsvēra, ka piedāvājums, lai ING cedētu savu galveno apdrošināšanas uzņēmumu Nīderlandē, bija veikts pareizā virzienā, bet ir nepieciešams veikt vairāk. Viņā uzskata, ka būtiskais jautājums tostarp attiecas uz nepieciešamību izlabot konkurences kropļojumus banku mazumtirdzniecības tirgū Nīderlandē. Šajā ziņā viņā norādīja, ka, ņemot vērā ING ļoti stipro stāvokli šajā tirgū, kurš ir koncentrēts, nav neviena cita risinājuma, kā veikt aktīvu cesiju kritiskā apmērā, lai padarītu iespējamu jauna tirgus dalībnieka ienākšanu. Visbeidzot, komisāre norādīja, ka, “ja vien šonedēļ netiek īstenots skaidrs progress, tad līdz septembra beigām nebūs iespējams pieņemt labvēlīgu lēmumu”.

23      2009. gada 21. augustā Komisijas locekle, kas ir atbildīga par konkurenci, atbildot uz DNB 2009. gada 31. jūlija vēstuli, nosūtīja DNB vēstuli, kurā bija norādīts, ka Komisijai ir īpaši svarīgi nodrošināt finanšu stabilitāti un uzraudzības iestāžu nostājas šajā sakarā tikšot ņemtas vērā. Saistībā ar restrukturēšanas pasākumu izvērtēšanu šī Komisijas locekle tomēr atgādināja, ka Komisijai ir ekskluzīva kompetence, lai izvērtētu ietekmi uz kopējo tirgu. Visbeidzot, viņa norādīja, ka ir ņēmusi vērā DNB nosūtītos apsvērumus saistībā ar lietu C 10/09 (bijusī N 138/09).

24      2009. gada 1. septembrī Nīderlandes Karaliste iesniedza Komisijai ekonomikas eksperta ziņojumu par Nīderlandes banku mazumtirdzniecības un apdrošināšanas tirgus konkurētspēju, kurš balstīts uz nesenu informāciju; atbilstoši šī ziņojuma autoru domām tika apstiprināts, ka banku mazumtirdzniecības un apdrošināšanas tirgus, kaut gan relatīvi koncentrēts, ir konkurētspējīgs un efektīvs.

25      2009. gada 8. septembrī pēc apspriešanās ar Komisiju Nīderlandes Karaliste iesniedza atšķirīgu cesijas piedāvājumu saistībā ar banku mazumtirdzniecības tirgu Nīderlandē. Tā vietā, lai cedētu banku, kas darbojas Nīderlandē, ING cedētu hipotekāro banku Westland Utrecht Hypotheekbank (turpmāk tekstā – “WUH”) un visas darbības, ko veic Interadvies, viena no tās vienībām, kas atrodas Nationale Nederlanden paspārnē. Ar 2009. gada 14. septembra vēstuli Komisija Nīderlandes Karalistei norādīja, ka šis piedāvājums Komisijai ir acīmredzami nepietiekams.

26      2009. gada 15. septembrī Komisija pagarināja atļauju saistībā ar pasākumu par samazinātas vērtības aktīviem (apstrīdētā lēmuma 4. apsvērums).

27      2009. gada 25. septembrī DNB nosūtīja Komisijai vēstuli, lai norādītu, kādēļ DNB kā ING finanšu darbības uzraudzības iestāde uzskata, ka ING ir finansiāli dzīvotspējīga sabiedrība gan pirms, gan pēc Nīderlandes Karalistes piešķirtā valsts atbalsta saņemšanas. Saskaņā ar DNB šāds izskaidrojums bija nepieciešams tiktāl, ciktāl DNB vēlējās, lai Komisija nepamatoti neizsakās par šo jautājumu vērtējumā par konkurences noteikumiem.

28      2009. gada 6. oktobrī Komisijas locekle, kas ir atbildīga par konkurenci, nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli ING, lai tostarp izklāstītu situāciju saistībā ar apspriedēm par restrukturēšanas plānu. Šajā ziņā Komisijas locekle ieteica vairākas iespējas, lai sasniegtu risinājumu, ieskaitot to, ka tiek palielināta atlīdzība Nīderlandes valstij par pasākumu saistībā ar samazinātas vērtības aktīviem vai tiek cedēta vienība, kas darbojas Vācijā, papildus WUH/Interadvies cesijai. Komisāre arī norādīja, ka, ja vien ING neuztvers procedūru nopietni, Komisijai nebūs citas izvēles, kā sākt padziļinātu izmeklēšanas procedūru, un ka ING tādējādi būs “palaidusi garām savu veiksmi”.

29      2009. gada 12. oktobrī ING iesniedza Komisijai ar Nīderlandes Karalistes starpniecību citu restrukturēšanas plānu. Lai gan šajā plānā ir izklāstīts atšķirīgs ING viedoklis par daudziem aspektiem un ir uzsvērta tās vēlme neiesniegt citus cesijas pasākumus, it īpaši tās pašmāju tirgū, šajā plānā ir vairākas reizes norādīts uz Komisijas locekļa, kas ir atbildīgs par konkurenci, piedāvājumiem, kas izklāstīti 2009. gada 6. oktobra elektroniskā pasta vēstulē. Konkrētāk, šajā plānā ir paredzētas vairākas cesijas, kuru rezultātā ING bilance tiek samazināta par 45 %, proti, gandrīz trīs reizes vairāk, nekā bija piedāvāts 2009. gada 12. maijā iesniegtajā restrukturēšanas plānā, kā arī paredzēts iegāžu aizliegums un rīcības saistības, kā to pieprasījusi Komisija.

30      2009. gada 16. oktobrī Komisija pieprasīja, lai ING un DNB atsauc savus apsvērumus, ko tās bija iesniegušas 2009. gada 10. augustā saistībā ar procedūru saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu (lieta C 10/09, bijusī N 138/09).

31      2009. gada 21. oktobrī ING adresēja Komisijai vēstuli, lai tai norādītu, ka ING pēc Komisijas pieprasījuma akceptē atsaukt iepriekš minētos apsvērumus, lai Komisijai ļautu līdz 2009. gada 18. novembrim pieņemt galīgo lēmumu saistībā ar atbalsta pasākumiem, kas iepriekš minēti 3. punktā. Šajā vēstulē ING tomēr norādīja, ka tā joprojām uzskata, ka atlīdzība par pasākumu par samazinātas vērtības aktīviem ir pareizi novērtēta. Atbildot Komisija elektroniskā pasta vēstulē norādīja, ka tā nevar akceptēt ING vēstuli, kurā ir norādīts, ka Komisija pieprasīja, lai tiktu atsaukti apsvērumi. Komisija precizēja, ka tai ir nepieciešama vēstule, kurā ir vienīgi norādīts, ka ING atsauc savus apsvērumus, jo šādi apsvērumi vairs nav atbilstīgi, ņemot vērā nolīgumu un paredzamo lēmumu (“We need a letter that simply states that ING is withdrawing its observations because they are [no] longer valid in view of the settlement and the expected decision”). Nobeigumā Komisija norādīja, ka netiks īstenots nekāds lēmumu pieņemšanas process pirms šādas vēstules saņemšanas (“Once again, I will not start the decision process before I have not [sic] received such a letter”). Pēc šīs elektroniskā pasta vēstules ING nosūtīja jaunu ar 2009. gada 21. oktobri datētu vēstuli, lai izpildītu Komisijas prasības.

32      Tajā pašā dienā DNB arī nosūtīja vēstuli Komisijai, lai tai norādītu, ka DNB akceptē atsaukt savus apsvērumus pēc Komisijas pieprasījuma tiktāl, ciktāl tā uzskatīja, ka šī atsaukšana ir nepieciešama, lai Komisijai ļautu savlaicīgi nonākt pie noderīga risinājuma saistībā ar kapitāla ieguldījumu un atbalsta mehānismu “nelikvīdajiem aktīviem”. DNB norādīja, ka, lai gan tā turpina atbalstīt savos apsvērumos izklāstītos argumentus, tā ir gatava tos atsaukt, jo tas ļautu izbeigt nenoteiktību, ar kādu sastopas ING, un tas tādēļ būtu finanšu stabilitātes interesēs. Nākošajā dienā pēc Komisijas pieprasījumiem šajā sakarā DNB tai no jauna nosūtīja vēstuli, kurā šoreiz ir norādīts, ka tā atsauc savus apsvērumus, šajā gadījumā nenorādot, ka šo atsaukšanu ir pieprasījusi Komisija, un nenorādot uz “finanšu stabilitātes interesēm”.

33      2009. gada 22. oktobrī Nīderlandes Karaliste iesniedza ING pārskatīto restrukturēšanas plānu. Šajā datumā tā arī nosūtīja Komisijai grozījumus atmaksāšanas nosacījumos, kas norādīti iepriekš 4. punktā (turpmāk tekstā – “grozījumi atmaksāšanas nosacījumos”).

34      Pēc tam starp Komisiju un ING notika vairākas apspriedes, tostarp, pirmkārt, par elementiem, kas jāņem vērā saistībā ar jaunajiem atmaksāšanas nosacījumiem, un, otrkārt, Komisijas pieprasītās cenu līderības aizlieguma materiālo un ģeogrāfisko apjomu.

35      2009. gada 6. novembrī plkst. 4.12 no rīta Komisija nosūtīja Nīderlandes Karalistei un ING projektu par lēmuma, kuru tā plāno pieņemt, pirmo daļu, lūdzot tām pārbaudīt tajā minētos datus līdz plkst. 10.00 vakarā. Projektā bija 92 apsvērumi, un tas aptvēra 1.–4. punktu topošajā apstrīdētajā lēmumā, proti, punktus, kas attiecas uz procedūru, faktu aprakstu, restrukturēšanas plāna izklāstu un izmeklēšanas sākšanas iemeslu izklāstu. Minētā projekta 30. apsvērumā, kurš kļūs par apstrīdētā lēmuma 34. apsvērumu, pēc Nīderlandes Karalistes paziņotā atmaksāšanas nolīguma grozījuma ir norādīts, pirmkārt, ka, “citiem vārdiem sakot, uzskatot, ka “ING” parasti būtu jāmaksā EUR 2,5 miljardi atmaksas prēmija, šis grozījums radītu papildu ieguvumus “ING” no EUR 1,79 līdz EUR 2,2 miljardiem atkarībā no “ING” akciju tirgus cenas” un, otrkārt, ka “Nīderlande[s] iestādes paskaidroja, ka grozījumu iemesls bija nodrošināt “ING” līdzīgus izejas nosacījumus tiem, kurus piešķīra SNS un Aegon attiecībā uz kapitāla ieguldījumiem, ko tie saņēma no Nīderlandes”.

36      Ar 2009. gada 6. novembra elektroniskā pasta vēstuli, kas nosūtīta plkst. 8.45 no rīta, ING norādīja Komisijai, ka termiņu, kas norādīts, lai pārskatītu 23 lapaspušu dokumentu, ir pārāk grūti ievērot, un jautāja, vai ir iespējams apsvērumus nosūtīt vēlāk. Ar tās pašas dienas elektroniskā pasta vēstuli, kas nosūtīta plkst. 11.02 no rīta, ING norādīja Komisijai, ka tā ir gandrīz beigusi sagatavot savus komentārus un ka tie drīz tiks nosūtīti. ING tomēr norādīja, ka atbildīgās personas vēl nav akceptējušas Komisijas piedāvājumu par cenu līderību un ka par to vēl notiks iekšējas diskusijas. Ar šī paša datuma elektronisko pastu, kas nosūtīts plkst. 11.15 no rīta, Komisija atbildēja, ka tā gaida ING komentārus, precizējot, ka tā vēlējās uzzināt, vai nosūtītajā projektā ir faktu kļūdas, un ka tā nav lūgusi komentārus par tekstu, kaut gan tā šos komentārus izlasītu.

37      Pa dienu ING nosūtīja savus komentārus Komisijai, kas atbildēja, ka lielākā daļa no tiem neattiecās uz faktu kļūdām, bet drīzāk bija pārfrāzējumi. Komisija arī pieprasīja precizējumus par noteiktiem ING komentāriem, un šī pēdējā atbildēja ar elektroniskā pasta vēstuli, kas nosūtīta 2009. gada 6. novembra plkst. 19.37.

38      2009. gada 18. novembrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

3.     Apstrīdētā lēmuma saturs

39      Kaut gan apstrīdētā lēmuma nosaukumā ir norāde vienīgi uz otro atbalsta pasākumu (lieta N 138/09), Komisija šajā lēmumā arī lemj par atbalstu, kas piešķirts ar kapitāla ieguldījumu (lieta N 528/08) (tostarp skat. apstrīdētā lēmuma 1., 32.–35., 97.–100., 133. un 156. apsvērumu, kā arī 2. panta pirmo un otro daļu), un atbalstu, kas piešķirts kā garantijas par vidēja termiņa saistībām, kuras Komisija ir apstiprinājusi ar lēmumiem par Nīderlandes garantiju režīmu (lietas N 524/08 un N 379/09).

40      Apstrīdētajā lēmumā ir noteikts, ka garantijas, kuras Nīderlandes Karaliste piešķīrusi saskaņā ar trešo atbalsta pasākumu, ietilpst Nīderlandes garantiju režīmā, kurš sākotnēji apstiprināts ar Komisijas 2008. gada 30. oktobra lēmumu (lieta N 524/08), pēc tam ar jauno Komisijas 2009. gada 7. jūlija lēmumu (lieta N 379/09) (apstrīdētā lēmuma 5. apsvērums).

41      Apstrīdētā lēmuma ievaddaļā Komisija atgādina, ka tā ir sniegusi dalībvalstīm un citām ieinteresētajām personām iespēju iesniegt savus apsvērumus saskaņā ar EK līgumā paredzēto. Šajā ziņā tā norāda uz lēmumu par procedūras sākšanu (skat. iepriekš 13. punktu) un precizē, ka tā nav saņēmusi nevienu apsvērumu no ieinteresētajām personām.

42      Apstrīdētā lēmuma 2. punkta “Faktu apraksts” 33.–35. apsvērumā Komisija izklāsta kapitāla ieguldījumu un atmaksāšanas nosacījumu grozījumu šādi:

“(33) Emisijas cena EUR 10 miljardu ieguldījumam 1. līmeņa pamatkapitālā bija EUR 10 par vērtspapīru. Pēc “ING” iniciatīvas vērtspapīrus var vai nu atpirkt par EUR 15 par vērtspapīru (50 % atmaksas prēmija pie emisijas cenas), vai arī pēc trim gadiem tie tiks konvertēti parastajās akcijās ar likmi viens pret vienu. Ja “ING” izvēlas konversijas iespēju, Nīderlandei ir iespēja izvēlēties alternatīvu vērtspapīru izpirkšanu ar likmi EUR 10 par vērtspapīru, kam pieskaitīti uzkrātie procenti. Kupons tiks apmaksāts Nīderlandei tikai tad, ja tiks izmaksātas dividendes par parastajām akcijām.

(34) Saistībā ar pārstrukturēšanas plānu Nīderlande ir iesniegusi grozījumus nolīgumā ar “ING” par garantētā 1. līmeņa vērtspapīru atmaksu. Saskaņā ar grozītajiem noteikumiem “ING” var atpirkt līdz 50 % no 1. līmeņa pamatkapitāla par vērtspapīru emisijas cenu (EUR 10), kam pieskaitīti uzkrātie procenti attiecībā uz 8,5 % ikgadējo kuponu (apmēram EUR 253 miljoni), plus pirmstermiņa atmaksas soda nauda, ja “ING” akciju tirdzniecības cena pārsniedz EUR 10. Pirmstermiņa atmaksas soda nauda palielinās līdz ar “ING” akciju cenu. Lai aprēķinātu pirmstermiņa atmaksas prēmiju, akciju cenu pieaugums ir ierobežots pie [ar] EUR 12,45. Šajā līmenī soda nauda ir 13 % gadā. Pirmstermiņa atmaksas sods varētu sasniegt ne vairāk kā EUR 705 miljonus, pieņemot, ka EUR 5 miljardi tiek atmaksāti pēc 400 dienām no emisijas dienas. Turklāt soda naudas prēmijas minimālā summa ir EUR 340 miljoni, nodrošinot minimālo iekšējo peļņas normu Nīderlandei 15 %. Citiem vārdiem sakot, uzskatot, ka “ING” parasti būtu jāmaksā EUR 2,5 miljardi atmaksas prēmija, šis grozījums radītu papildu ieguvumus “ING” no EUR 1,79 līdz EUR 2,2 miljardiem atkarībā no “ING” akciju tirgus cenas. Nīderlande paskaidroja, ka grozījumu iemesls bija nodrošināt “ING” līdzīgus izejas nosacījumus tiem, kurus piešķīra SNS un Aegon attiecībā uz kapitāla ieguldījumiem, ko tie saņēma no Nīderlandes. Šos pirmstermiņa atmaksas nosacījumus var piemērot tikai atmaksai EUR 5 miljardu (t.i., 50 % no sākotnējā kapitāla) apmērā.

(35) “ING” var izvēlēties izmantot atpirkšanas iespēju līdz 2010. gada 31. janvārim, bet šo termiņu var, vienojoties ar Nīderlandi, pagarināt līdz 2010. gada 1. aprīlim sakarā ar ārkārtas tirgus apstākļiem, ja “ING” var pierādīt, ka palielināt pietiekamu 1. līmeņa pamatkapitālu, kas nepieciešams, lai atpirktu EUR 5 miljardus agrāk, nav ekonomiski izdevīgi. Šādam pagarinājumam tad būtu nepieciešams Komisijas apstiprinājums. “ING” mērķis ir izmantot atpirkšanas iespēju līdz 2010. gada 1. janvārim. Pārējo 50 % atmaksas un konversijas iespējas nav mainītas.”

43      Izvērtējot atbalstu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu, Komisija apstrīdētā lēmuma 5.1. punkta ar nosaukumu “Atbalsta esamība” 97.–99. apsvērumā ir norādījusi šādi:

“(97) Komisija lēmumā par procedūras uzsākšanu jau ir konstatējusi, ka “ING” rekapitalizācija ir valsts atbalsts ieguldītā kapitāla summas apmērā, proti, EUR 10 miljardi.

(98) Pirmstermiņa atmaksas prēmijas grozījums arī ir valsts atbalsts, ciktāl valsts atsakās no savām tiesībām saņemt ieņēmumus. Tā kā “ING” jau ir piekritusi pirmstermiņa atmaksas prēmijai 150 % apmērā, jebkurš samazinājums patiesi ir nesaņemts ieņēmums. Atmaksas noteikumu grozījumi attiecībā uz Nīderlandes kapitāla ieguldījumu rada papildu ieguvumu “ING”. Tas nozīmē papildu atbalstu apmēram EUR 2 miljardi, kā norādīts iepriekš 34. apsvērumā.

(99) Attiecībā uz SVA pasākumu lēmumā par procedūras uzsākšanu Komisija ir konstatējusi, ka pasākums ir atbalsts. Atbalsta summa, kas izriet no SVA pasākuma, tiek aprēķināta kā starpība starp nodošanas cenu (pamatojoties uz reālo ekonomisko vērtību) un nodotā portfeļa tirgus cenu. Saskaņā ar Nīderlandes iestāžu iesniegto informāciju kopējā Alt‑A portfeļa nominālvērtība uz 2008. gada 31. decembri bija USD 39 miljardi. Portfeļa 80 % ir pārskaitīti Nīderlandei par 87 % no nominālvērtības (pamatojoties uz grozīto pasākumu), kas veido USD 27,1 miljardu. Saskaņā ar Nīderlandes iestāžu iesniegto informāciju Alt‑A portfeļa tirgus kopējā vērtība uz 2008. gada 31. decembri bija USD 25,8 miljardi, no kuriem 80 % (USD 20,6 miljardi) ir pārskaitīti Nīderlandei. Starpība, kas veidojas starp nodotā portfeļa transfertcenu un tirgus cenu, ir USD 6,5 miljardi, kas atbilst aptuveni EUR 5,0 miljardiem. Tāpēc jāuzskata, ka atbalsta summa, kas izriet no SVA pasākuma, ir EUR 5 miljardi.”

44      Pēc tam Komisija ir izvērtējusi, kā attiecīgie atbalsti ir sadalīti ING ietvaros, lai noteiktu atbalsta summu, kurā ir ņemts vērā ING RWA:

“(100) Kapitāla ieguldījums EUR 10 miljardu apmērā sākotnēji tika piešķirts grupai šādi: EUR 5 miljardi “ING” bankai, EUR 4 miljardi “ING” apdrošināšanai un EUR 1 miljards holdinga līmenī. “ING” ir iespēja pārskaitīt kapitāla ieguldījuma summu starp “ING” banku sabiedrību, “ING” apdrošināšanu un holdinga līmeni jebkurā laikā.

(101) Turklāt 85 % no naudas plūsmas, kas SVA pasākuma ietvaros pārskaitīta Nīderlandei, sedza “ING” bankas turētos aktīvus un 15 % – “ING” apdrošināšanas turētos aktīvus. No kopējās atbalsta summas, kas izriet no SVA pasākuma (EUR 5 miljardi), EUR 4,25 miljardi tāpēc var tikt attiecināti uz “ING” banku un EUR 0,75 miljardi uz “ING” apdrošināšanu.

(102) Rezultātā kopējais atbalsts “ING” bankai ir EUR 9,25 miljardi (veidojot “ING” bankas RWA 2,7 % apmērā), kopējais atbalsts “ING” apdrošināšanai ir EUR 4,75 miljardi (veidojot 50 % no “ING” apdrošināšanas maksātspējas rezerves prasībām) un EUR 1 miljards paliek holdinga līmenī.

(103) Vienkāršības labad un terminu konsekvences nolūkā, kuri lietoti Samazinātas vērtības aktīvu paziņojumā, kopējā atbalsta summu var arī izteikt tikai “ING” bankas riska svērtajos aktīvos. Šādā gadījumā abi pasākumi kopā plus papildu atbalsts no pirmstermiņa atmaksas prēmijas EUR 2 miljardu apmērā rezultātā ir atbalsta elements aptuveni EUR 17 miljardi, kas veido apmēram 5 % no “ING” bankas riska svērtajiem aktīviem.”

45      Lai pabeigtu atbalsta pastāvēšanas izvērtēšanu, Komisija 106. apsvērumā, ņemot vērā visus atbalsta pasākumus, kas piešķirti ING, norāda šādi:

“(106) Līdz ar to kopumā “ING” saņems pārstrukturēšanas atbalstu līdz EUR [12–22] miljardiem likviditātes garantijās un apmēram EUR 17 miljardus citu atbalstu, sasniedzot aptuveni 5 % no bankas RWA.”

46      Savas analīzes nobeigumā par pasākumiem, kas piešķirti ING, Komisija norāda uz apstrīdētā lēmuma 155.–157. apsvērumu:

“(155) Tiek secināts, pirmkārt, ka, pamatojoties uz grozījumiem, ko Nīderlande iesniedza 2009. gada 20. oktobrī, [..] pasākums [par samazinātas vērtības aktīviem] ir saskaņā ar Samazinātas vērtības aktīvu paziņojumu un līdz ar to būtu atzīstams par saderīgu ar kopējo tirgu saskaņā ar [EKL] 87. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

(156) Otrkārt, tiek secināts, ka pārstrukturēšanas pasākumi ļaus “ING” atjaunot tās ilgtermiņa dzīvotspēju, tie ir pietiekami attiecībā uz sloga sadali un atbilstoši un samērīgi, lai kompensētu atbalsta pasākumu konkurenci traucējošo ietekmi. Iesniegtais pārstrukturēšanas plāns atbilst Pārstrukturēšanas paziņojuma kritērijiem un tādēļ ir uzskatāms par saderīgu ar kopējo tirgu saskaņā ar [EKL] 87. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Tādēļ kapitāla ieguldīšanas pasākumus un garantijas, kas jau ir piešķirtas, saskaņā ar pārstrukturēšanas plānu var pagarināt. Tomēr bilances pagaidu ierobežojumi, kas noteikti ar Lēmumu N 528/08, ir jāatceļ.

(157) Treškārt, tiek secināts, ka papildu atbalsta pasākumi, kas izklāstīti saistībā ar pārstrukturēšanas plānu, tas ir, izmaiņas noteikumos par 1. līmeņa pamatkapitāla vērtspapīru atpirkšanu no Nīderlandes un paredzētajās saistību garantijās, arī būtu jāatzīst par saderīgiem ar kopējo tirgu saskaņā ar [EKL] 87. panta 3. punkta b) apakšpunktu, ņemot vērā pārstrukturēšanas plānā izklāstīto pasākumu dziļumu tirgus traucējumu novēršanai un to, ka atbalsts palīdz saņēmējam uzlabot dzīvotspēju. Tas attiecas arī uz atbalstu, kas izriet no mainītajiem nosacījumiem attiecībā uz Nīderlandes piešķirtā kapitāla atmaksu.”

47      Līdz ar to apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmajā daļā Komisija norāda, ka “pārstrukturēšanas atbalsts, ko Nīderlande nodrošina “ING”, uzskatāms par valsts atbalstu [EKL] 87. panta 1. punkta nozīmē”, un otrajā daļā, ka šis “atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, ievērojot saistības, kas izklāstītas II pielikumā”.

48      No II pielikuma izriet, ka tostarp ir jāievēro dažādas saistības:

–        ING līdz 2013. gada beigām samazinās bilanci par 45 % salīdzinājumā ar 2008. gada 30. septembri (t.i., samazinājums par EUR 616 miljardiem salīdzinājumā ar EUR 1376 miljardiem) (skat. apstrīdētā lēmuma 54. apsvērumu). Šajā sakarā ING ir jācedē sava apdrošināšanas daļa ING Direct US un citas vienības (skat. apstrīdētā lēmuma 57. apsvērumu) saskaņā ar kalendāru, kurā paredzētas stadijas līdz 2011. gada beigām, līdz 2012. gada beigām un, visbeidzot, līdz 2013. gada beigām; 30 % pirms 2012. gada beigām un 45 % līdz 2013. gada beigām. Galīgā termiņa pagarināšanu Komisija var piešķirt pēc Nīderlandes lūguma.

–        Nīderlandes Karaliste apņemas, ka ING ievēros uzņēmumu iegādes aizliegumu trīs gadus no lēmuma datuma līdz pilnīgai vērtspapīru atpirkšanai. Komisija var akceptēt iegādi, ja tā ir būtiska finanšu stabilitātes vai konkurences attiecīgajos tirgos nodrošināšanai.

–        Nīderlandes Karaliste apņemas, ka ING ievēros cenu līderības aizliegumu. Bez Komisijas iepriekšējas atļaujas ING nepiedāvās izdevīgākas cenas par noteiktiem produktiem un noteiktos tirgos kā trīs tās tiešie konkurenti, kas piedāvā labākās cenas. ING Direct arī atturēsies bez Komisijas iepriekšējas atļaujas īstenot noteicošu ietekmi uz noteiktām cenām un noteiktiem tirgiem. Šīs apņemšanās ir spēkā trīs gadus no lēmuma datuma vai līdz pilnīgai vērtspapīru atpirkšanai.

–        Nīderlandes Karaliste uzņemas saistības attiecībā uz virkni detalizētu noteikumu saistībā ar ING, kuru starpā ir WUH/InterAdvies cesija, dzīvotspējas atjaunošana, kuponu atlikšana un 1. un 2. kategorijas vērtspapīru atpirkšana, un ierobežojumi attiecībā uz atalgojumu un komercializēšanas politiku.

–        Nīderlandes iestādes apņemas, ka ING restrukturēšana tiks pilnībā pabeigta līdz 2013. gada beigām.

49      Turklāt apstrīdētā lēmuma 1. panta pirmajā daļā Komisija ir norādījusi, ka “samazinātas vērtības aktīvu pasākums, ko nodrošina Nīderlande, tā sauktajam “ING” Alt‑A portfelim uzskatāms par valsts atbalstu [EKL] 87. panta 1. punkta nozīmē”, un otrajā daļā, ka “atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, ievērojot saistības, kas izklāstītas I pielikumā”.

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

50      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējas tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 28. janvārī, Nīderlandes Karaliste cēla prasību lietā T‑29/10.

51      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā datumā, ING cēla savu prasību lietā T‑33/10.

52      Ar atsevišķiem dokumentiem, kas iesniegti kopā ar minētajiem prasības pieteikumiem, Nīderlandes Karaliste un ING lūdza tiktāl, ciktāl tās skar šī lietas, lai šīs lietas tiktu izskatītas paātrinātā kārtībā un lai tās tiktu apvienotas šī procesa vajadzībām.

53      2010. gada 16. februārī Komisija iesniedza savus apsvērumus par šiem lūgumiem, norādot, ka tā iebilst pret lūgumiem par paātrinātu izskatīšanu un apvienošanu.

54      Ar 2010. gada 5. marta lēmumu Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma noraidīt lūgumus par paātrinātu izskatīšanu. Ar šīs pašas dienas lēmumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pēc trešās palātas lūguma nolēma šīs lietas izskatīt prioritārā kārtībā saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 55. panta 2. punktu.

55      Ar 2010. gada 15. marta rīkojumu Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas nolēma apvienot lietas T‑29/10 un T‑33/10 rakstveida un mutvārdu procesam.

56      2010. gada 23. aprīlī DNB lūdza iestāties lietā T‑33/10 ING prasījumu atbalstam.

57      Ar 2010. gada 14. jūlija rīkojumu Vispārējā tiesa (trešā palāta) atļāva DNB iestāties lietā, un tā varēja sniegt savus apsvērumus 2010. gada 30. augustā.

58      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, sākotnēji nozīmētais tiesnesis referents tika pārcelts uz pirmo palātu, kurai līdz ar to tika nodota šī lieta. Tā kā viens no palātas locekļiem nevarēja piedalīties, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs saskaņā ar Reglamenta 32. panta 3. punktu norīkoja citu tiesnesi, lai palātu papildinātu.

59      Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (pirmā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus atbildēt uz virkni jautājumu, pirmkārt, par jēdzienu “restrukturēšanas atbalsts”, kas izmantots apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmajā daļā, un, otrkārt, Nīderlandes Karalistes un ING prasījumu daļu apjomu (turpmāk tekstā – “rakstveida jautājumi”).

60      Lietas dalībnieki atbildēja uz šiem rakstveida jautājumiem 2011. gada 18. maijā.

61      Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa vērsa lietas dalībnieku uzmanību uz to, ka tiem tiesas sēdē ir iespēja sniegt savus apsvērumus par šīm atbildēm, un, konkrētāk, vērsa attiecīgi, no vienas puses, Komisijas un, no otras puses, Nīderlandes Karalistes, ING un DNB uzmanību uz noteiktiem aspektiem.

62      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2010. gada 12. jūlija tiesas sēdē.

63      Ņemot vērā lietas dalībnieku apsvērumus, Vispārējā tiesa nolēma, ka abas lietas ir jāapvieno sprieduma taisīšanai, piemērojot Reglamenta 50. pantu.

64      Lietā T‑29/10 Nīderlandes Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmo daļu, kas tostarp ir balstīta uz konstatācijas, kas izklāstīta minētā lēmuma 98. apsvērumā un saskaņā ar kuru Nīderlandes iestāžu piešķirtā kapitāla ieguldījuma atmaksāšanas nosacījumu grozīšana ietver papildu atbalstu ING aptuveni EUR 2 miljardu apmērā;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

65      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest Nīderlandes Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

66      Lietā T‑33/10 ING, ko atbalsta DNB, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tajā ir uzskatīts, ka kapitāla ieguldījuma atmaksāšanas nosacījumu grozījums ietver papildu atbalstu EUR 2 miljardu apmērā;

–        atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl Komisija ir piekritusi apstiprināt atbalstu ar nosacījumu, ka tiek apstiprināti cenu līderības aizliegumi, kas paredzēti lēmumā un tā II pielikumā;

–        atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl Komisija ir piekritusi apstiprināt atbalstu ar nosacījumu, ka tiks izpildītas prasības pārstrukturēšanas jomā, kuras pārsniedz to, kas ir atbilstošs un tiek prasīts saskaņā ar Komisijas paziņojumu par pārstrukturēšanu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

67      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību, jo tā ir daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota;

–        pakārtoti, noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest ING atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

68      Saistībā ar argumentiem par pieņemamību Komisija neapstrīd ING prasījumu pirmo daļu, kura ir vērsta uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ciktāl šajā lēmumā tiek uzskatīts, ka kapitāla ieguldījuma atmaksāšanas nosacījumu grozījums ietver papildu atbalstu EUR 2 miljardu apmērā. Taču Komisija norāda, ka tā nav pārliecināta, ka ING var savu prasījumu otrajā un trešajā daļā apstrīdēt, pirmkārt, aizliegumus, kas noteikti ING, neīstenot dominējošu ietekmi uz cenām un, otrkārt, prasības, kas ING ir jāievēro restrukturēšanas jomā (skat. iepriekš 48. punktu). Komisija uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ING ir ļauts saņemt valsts atbalstu, saistībā ar kuru Nīderlandes Karaliste ir lūgusi atļauju, kura tai ir piešķirta, pamatojoties uz saistībām, kuras uzņēmusies šī valsts. Līdz ar to, pieņemot, ka atbalsta definīcija ir pareiza, apstrīdētais lēmums nerada nekādas juridiskas sekas, kas var kaitēt ING interesēm. Savukārt ING norāda, ka tās juridisko situāciju ietekmē apstrīdētais lēmums, jo valsts atbalsts ir atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu, ņemot vērā saistības, kas precizētas apstrīdētā lēmuma II pielikumā, un ka šo saistību saturu noteica Komisija, tostarp saistībā ar pienākumu pārdot noteiktus aktīvus vai akceptēt noteiktus ierobežojumus.

 Juridiskais pamatojums

69      Lietā T‑29/10 Nīderlandes Karaliste izvirza trīs pamatus, lai pamatotu savu atcelšanas prasību (skat. iepriekš 64. punktu). Pirmais pamats ir par EKL 87. panta pārkāpumu, jo apstrīdētā lēmuma 98. apsvērumā ir norādīts, ka kapitāla ieguldījuma atmaksāšanas nosacījumu grozīšana ietver papildu atbalstu par labu ING aptuveni EUR 2 miljardu apmērā. Otrais pamats ir par labas pārvaldības principa pārkāpumu. Trešais pamats ir par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, jo Komisija nav sniegusi pietiekami pamatojumu, lai pamatotu kapitāla ieguldījumu atmaksāšanas nosacījumu grozīšanas nosodīšanu.

70      Lietā T‑33/10 ING arī izvirza trīs pamatus, saistībā ar kuriem ir precizēts, ka katrs no šiem pamatiem atbilst vienam no trīs atcelšanas prasījumiem (skat. iepriekš 66. punktu). Pirmais pamats, kuram ir divas daļas, ir, pirmkārt, par EKL 87. panta pārkāpumu, jo apstrīdētajā lēmumā ir uzskatīts, ka kapitāla ieguldījuma atmaksāšanas nosacījumu grozīšana ir papildu atbalsts, un, otrkārt, par labas pārvaldības principa pārkāpumu, kā arī par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Otrais pamats ir par tiesību normu, kuras ir piemērojamas attiecībā uz iespēju aizliegt uzņēmumam īstenot cenu līderību, pārkāpumu. Trešais pamats ir par samērīguma principa pārkāpumu saistībā ar prasībām restrukturēšanas jomā.

71      Argumenti, kurus iesniegusi Nīderlandes Karaliste savos trīs pamatos, lai pamatotu savu atcelšanas prasību, var tikt izvērtēti paralēli argumentiem, kurus izvirzījusi ING sava pirmā pamata divās daļās, lai pamatotu savu pirmo prasījumu daļu. Visi šie argumenti būtībā attiecas uz Komisijas veikto papildu atbalsta kvalifikāciju apstrīdētajā lēmumā pēc kapitāla ieguldījuma atmaksāšanas nosacījumu grozīšanas, ko Komisijai tika paziņojusi Nīderlandes Karalistei administratīvās procedūras ietvaros.

72      Līdz ar to vispirms ir jāapvieno un jāizvērtē kopā iepriekš 71. punktā izvirzītie argumenti. Šie argumenti būtībā atšķiras no argumentiem, kurus ING izvirzījusi savā otrajā un trešajā pamatā, kas attiecas uz vēlāku analīzes aspektu, proti, ne vairs atbalsta kvalificēšanu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, bet gan uz saistībām, kas jāievēro, lai atbalsts būtu saderīgs ar kopējo tirgu saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

A –  Par papildu atbalsta kvalificēšanu

1.     Lietas dalībnieku argumenti

73      Prasītājas būtībā izvirza divu veidu argumentus, lai apšaubītu valsts papildu atbalsta kvalifikāciju, kas tika veikta pēc kapitāla ieguldījuma atmaksāšanas nosacījumu grozīšanas, kura tika paziņota procedūras laikā. Daži no šiem argumentiem attiecas uz tiesiskumu pēc būtības un materiāltiesiskajiem noteikumiem, kas paredzēti EKL 87. panta 1. punktā, it īpaši saistībā ar atbalsta jēdzienu, toties citi, dažreiz identiski, attiecas uz procesuālo tiesiskumu un balstās uz rūpības pienākuma un pienākuma norādīt pamatojumu, ieskaitot tiesības tikt uzklausītam vai pat vienkārši informētam.

a)     Par argumentiem saistībā ar EKL 87. panta 1. punktu

74      Nīderlandes Karaliste un ING apgalvo, ka Komisija nepamatoti ir uzskatījusi, ka atmaksāšanas nosacījumu grozīšana ir valsts papildu atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. Pirmkārt, prasītājas norāda, ka, lai gan kapitāla ieguldījums ietver atbalstu, kas ir ekvivalents kopējā ieguldītā kapitāla apmēram, tā atmaksāšanas nosacījumu grozīšana nevar tikt uzskatīta par valsts papildu atbalstu. Otrkārt, Nīderlandes Karaliste norāda, ka Komisijai būtu bijis jāņem vērā atmaksāšanas nosacījumu grozījums savā vērtējumā par atbalstu, kas piešķirts kā kapitāla ieguldījums, jo šis grozījums tai tika paziņots pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Treškārt, prasītājas norāda, ka, pieņemot, ka Komisija var analizēt atsevišķi atmaksāšanas nosacījumu grozījumu, tā tad ir pieļāvusi vairākas kļūdas savā vērtējumā: vispirms tā esot nepamatoti uzskatījusi, ka, nepastāvot šādam grozījumam, ING būtu arī pirms termiņa atmaksājusi EUR 5 miljardus; otrkārt, Komisija neesot ņēmusi vērā, ka, pateicoties šim grozījumam, atmaksas brīdī uzkrājušos procentu izmaksāšana vairs nebija atkarīga no dividenžu izmaksas par vienkāršajām akcijām; visbeidzot, Komisija neesot salīdzinājusi Nīderlandes iestāžu rīcību ar privāta ieguldītāja rīcību. Ceturtkārt, prasītājas norāda, ka Komisija nav iekļāvusi savā argumentācijā, ka atmaksāšanas nosacījumu mērķis ir panākt, lai nosacījumi būtu saderīgi ar nosacījumiem, par kuriem ir notikusi vienošanās ar citām Nīderlandes finanšu iestādēm.

 Par apstrīdētajā lēmumā veiktā vērtējuma ietekmi uz atbalsta, kas sniegts kā kapitāla ieguldījums, apmēru

75      Pirmkārt, Nīderlandes Karaliste un ING, kuru atbalsta DNB, atgādina, ka valsts pasākums ir atbalsts, ja tā saņēmējs saņem priekšrocību, ko tas nebūtu saņēmis parastos tirgus apstākļos. Kapitāla ieguldījuma gadījumā kritērijs, lai noteiktu piešķirto priekšrocību, principā ir atšķirība starp apstākļiem, kādos valsts ir ieguldījusi kapitālu, un apstākļiem, kādos privātais ieguldītājs to būtu darījis. Vienīgi izņēmuma gadījumā, kad nekādu kapitāla ieguldījumu nebūtu iespējams dabūt tirgū, atbalsta elements varētu būt ekvivalents visam ieguldījumam. Šajā gadījumā nosacījumu, ar kādiem šis ieguldījums tika veikts, grozījumam vairs nav nozīmes, lai novērtētu atbalsta apmēru, un šīs grozījums nevar tikt uzskatīts par valsts papildu atbalstu. Tomēr šajā lietā Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka kapitāla ieguldījums ir valsts atbalsts, kura apmērs ir līdzvērtīgs visam ieguldītajam kapitālam. Tādēļ tas ir jāuzskata par dāvinājumu. Līdz ar to Komisija nevar uzskatīt ieguldījuma, ko tā pielīdzina dāvinājumam, atmaksāšanas nosacījumu grozījumu par “papildu atbalstu”. Loģiski, tam, ka piešķirtais kapitāls var tikt atmaksāts, būtu jānoved pie secinājuma, ka piešķirtā atbalsta apmērs ir mazāks par šī ieguldījuma apmēru. Saistībā ar sākotnējo lēmumu prasītājas norāda, ka ar to tiek vienīgi provizoriski apstiprināts rekapitalizācijas pasākums un šajā stadijā Komisija nav spriedusi par atbalsta apmēru, ko pārstāv kapitāla ieguldījuma pasākums.

76      Komisija uzskata, ka jautājums, vai kapitāla ieguldījums piešķir priekšrocību, kas nevarētu būt iegūta tirgū, ietver sarežģītu ekonomisku vērtējumu, kas var tikt pārbaudīts ierobežotā veidā. Šajā ziņā tā norāda, ka no sākotnējā lēmuma izriet, ka viss kapitāla ieguldījums ir valsts atbalsts. Kā ir norādīts šajā lēmumā, ING saņēma atbalstu, kaut gan bez Nīderlandes valsts iejaukšanās ING nebūtu varējusi saņemt šādu finansējumu attiecīgajā termiņā un atbilstoši līdzvērtīgiem nosacījumiem, ņemot vērā nestabilo tirgus situāciju. Šo konstatāciju prasītājas nav apstrīdējušas, un tās nav cēlušas prasību par sākotnējo lēmumu; līdz ar to šī konstatācija nav attīstīta tālāk apstrīdētajā lēmumā. Komisija arī norāda, ka valsts rīcības racionalitāte ir jāizvērtē saskaņā ar situāciju, kāda pastāvēja pasākumu pieņemšanas brīdī. Tādēļ jaunos kapitāla ieguldījuma atmaksāšanas nosacījumus ir jāsalīdzina ar atmaksāšanas nosacījumiem, par kuriem tika panākta vienošanās 2008. gada oktobrī starp Nīderlandes valstu un ING, nevis ar tirgus apstākļiem. Tā kā Nīderlandes valsts ir atteikusies no daļas sākotnējās atlīdzības, par kuru bija panākta vienošanās, ING līdz ar to saņēma jaunu atbalstu.

 Par nepieciešamību izvērtēt visus kapitāla ieguldījuma aspektus

77      Otrkārt, Nīderlandes Karaliste norāda, ka, lai izvērtētu pasākumu par kapitāla ieguldījumu, Komisijai būtu bijis jāņem vērā atmaksāšanas nosacījumu grozījums, kas tai bija paziņots pirms galīgā lēmuma pieņemšanas par šo jautājumu. Komisijas nostāja, saskaņā ar kuru esot iespējams izvērtēt grozīto pasākumu nevis saskaņā ar tā galīgo formu, bet pamatojoties uz salīdzinājumu starp atmaksāšanas sākotnējiem nosacījumiem un vēlāk grozītajiem nosacījumiem, neesot saderīga ar EKL 87. panta 1. punktu. Turklāt, ja Komisija būtu uzskatījusi, ka atmaksāšanas nosacījumu grozījums ir papildu atbalsts, eventuāli nelikumīgs, tai būtu bijusi jāsāk oficiāla izmeklēšanas procedūra, lai izvērtētu šo pasākumu. Tomēr tā vietā, lai šādi rīkotos, Komisija izvērtēja atmaksāšanas nosacījumu grozījumu procedūrā par kapitāla ieguldījumu.

78      Komisija atgādina, ka atbalsta pastāvēšana un apmērs ir jāizvērtē saistībā ar apstākļiem, kas pastāvēja tā pieņemšanas laikā, nevis lēmuma pieņemšanas datumā. Tādējādi 2008. gada oktobrī Nīderlandes Karaliste esot piešķīrusi ING EUR 10 miljardu priekšrocību, t.i., visu kapitāla ieguldījumu, kas veikts šajā brīdī. Tāpat 2009. gada oktobrī Nīderlandes valsts esot atkal atbalstījusi ING, grozot atmaksāšanas nosacījumus, kas bija noteikti gadu iepriekš. Komisijai esot pienākums izvērtēt atsevišķi katru no šiem pasākumiem, kuri ir piešķīruši priekšrocību atšķirīgā brīdī. Saistībā ar pirmo no šiem pasākumiem Komisija atzīst, ka tā šo pasākumu ir provizoriski apstiprinājusi sākotnējā lēmumā. Provizoriskais raksturs tomēr attiecas vienīgi uz šī pasākuma apstiprināšanu, nevis uz kapitāla ieguldījuma kvalificēšanu par atbalstu, kurš šajā stadijā esot galīgs. Turklāt sākotnējais lēmums nevarot tikt izvirzīts, lai pamatotu to, ka jebkurš vēlāks pasākums, kas pieņemts par labu ING saistībā ar kapitāla ieguldījumu, varētu tikt uzskatīts par papildu atbalstu. Turklāt tam, ka atmaksāšanas nosacījumu grozījums tika izvērtēts procedūrā, kas sākta, lai izvērtētu kapitāla ieguldījumu (lieta N 525/08), neprasot oficiālu paziņojumu, neesot ietekmes uz atbalsta pasākumu pastāvēšanu. Lai gan ir iespējams, ka atbalsts, kas piešķirts šī grozījuma ietvaros, var tikt kvalificēts par nelikumīgu atbalstu, tomēr šis jautājums nav jārisina. Šajā lietā Komisija neesot uzskatījusi par nepieciešamu sākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, jo tā esot uzskatījusi, ka atmaksāšanas nosacījumu grozīšana esot saistīta ar parakstīšanas nolīgumu, kas noslēgts starp Nīderlandes Karalisti un ING saistībā ar kapitāla ieguldījumu. Šajā ziņā apstrīdētais lēmums esot jāuzskata par lēmumu necelt iebildumus Padomes 1999. gada 22. marta Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL] 93. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 4. panta 3. punkta nozīmē.

 Par atmaksāšanas nosacījumu salīdzinājumu saistībā ar privātā ieguldītāja kritēriju

79      Treškārt, pat pieņemot, ka Komisija var atsevišķi vērtēt kapitāla ieguldījuma atmaksāšanas nosacījumu grozījumu, Nīderlandes Karaliste norāda, ka Komisijas vērtējumā šajā sakarā vairākos aspektos ir pieļautas kļūdas, un ING, kuru atbalsta DNB, norāda, ka minētais grozījums atbilst privātā ieguldītāja principam.

–       Par Komisijas argumentācijas premisu

80      Pirmkārt, prasītājas kritizē Komisijas argumentācijas premisu, saskaņā ar kuru, nepastāvot atmaksāšanas nosacījumu grozījumam, ING katrā ziņā būtu pirms termiņa atmaksājusi EUR 5 miljardus. Apstrīdētā lēmuma 34. un 98. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka minētais grozījums sniedza ING papildu atbalstu aptuveni EUR 2 miljardu apmērā, kas izriet no grozīto nosacījumu salīdzināšanas ar sākotnējiem nosacījumiem. Pamatojoties uz sākotnējiem nosacījumiem, ING varēja atpirkt vērtspapīrus par EUR 15 par vienību vai no 2011. gada 11. novembra konvertēt tos akcijās; tādā gadījumā valsts varēja izvēlēties atpirkšanu par pirkšanas cenu, kurai pieskaitīti uzkrājušies procenti. Tādējādi valsts būtu saņēmusi prēmiju EUR 2,5 miljardu apmērā pirmstermiņa atmaksāšanas gadījumā. Tomēr, ņemot vērā šīs prēmijas pārmērīgo lielumu un ņemot vērā akciju cenas izmaiņas, ir mazticams, ka ING būtu pirms termiņa atmaksājusi kapitāla ieguldījumu, ja valsts nebūtu grozījusi sākotnējos nosacījumus. ING bija tiesīga gaidīt līdz 2011. gada novembrim, lai konvertētu vērtspapīrus akcijās, un, ja valsts tad būtu vēlējusies novērst konversiju, vienīgā iespēja būtu bijusi pieprasīt atmaksāšanu par sākotnējo emisijas cenu EUR 10, kurai pieskaitīti uzkrājušies procenti. Tādēļ valstij bija risks, ka tās ilgtermiņa piedalīšanās nebūtu produktīva, jo kupons ir atkarīgs no dividenžu izmaksas. Komisijas argumentācijas atskaites punkts, lai nonāktu pie secinājuma, ka, pamatojoties uz sākotnējiem nosacījumiem, valsts būtu saņēmusi EUR 2 miljardus vairāk, nekā tā būtu saņēmusi saskaņā ar jaunajiem nosacījumiem, neesot reālistisks. Komisija esot kļūdījusies, norādot, ka valsts atteicās no savām “tiesībām iekasēt ienākumus”. 50 % atmaksāšanas prēmija, kas paredzēta sākotnējā līgumā, nekādā ziņā nav valsts “tiesības”, jo ING bija iespēja izvēlēties vai neizvēlēties šādu iespēju. Katrā ziņā ING akciju cenu, kas bija ievērojami zemāka par EUR 15, izvērtēšana skaidri norāda, ka ING nebija ne iespējams, ne pat vēlams pirms termiņa atmaksāt EUR 5 miljardus, pamatojoties uz sākotnējiem nosacījumiem.

81      Turklāt prasītājas noraida iespēju piemērot atsauces, kuras veiktas attiecībā uz dažādajiem dokumentiem, ko prasītājas varēja iesniegt administratīvās procedūras laikā. Tādējādi, kaut gan ING bija norādījusi, ka tās prioritāte ir atrast veidu, kā veikt atmaksāšanu Nīderlandes valstij cik vien ātri iespējams, tas tika teikts, atbildot uz Komisijas jautājumu, vai ING paredzēja veikt iepirkšanu nākamo piecu gadu laikā. Tāpat uz restrukturēšanas plānu, kas bija iesniegts Komisijai, nevarēja balstīties, lai pamatotu to, ka ING katrā ziņā būtu veikusi atmaksu saskaņā ar sākotnējiem nosacījumiem. Pieņēmums, ka atbalsts tiks atmaksāts 150 % apmērā, dokumentā bija paredzēts vienīgi plānošanas vajadzībām. Šajā pieņēmumā turklāt bija ņemta vērā atmaksa 150 % apmērā no emisijas cenām 2013. gada beigās, t.i., piecus gadus pēc emisijas, kas pilnībā atšķirtos no atmaksāšanas 2009. gadā. Atmaksāšana 150 % apmērā 2013. gadā sniegtu ikgadējo peļņu 12,4 % apmērā, kas ir patiešām zemāka par peļņu, kura ir diapazonā no 15 % līdz 21,5 %, ko valsts būtu varējusi iegūt no EUR 5 miljardiem, kas atmaksāti pirms termiņa saskaņā ar grozītajiem nosacījumiem. Atmaksāt 150 % apmērā vienu gadu pēc izdošanas būtu vienkārši pārmērīgi. Turklāt ING atbilde, kuru tā sniegusi uz Komisijas jautājumu un saskaņā ar kuru ING norāda, ka atmaksāšana pirms 2010. gada beigām “būtu iespējama, ja ekonomiskā situācija uzlabojas ātrāk nekā references lietā”, vēl joprojām nenozīmē, ka šāda atmaksāšana būtu notikusi. Turklāt ING minētajā atbildē arī precizēja, ka atmaksāšana pirmo trīs gadu laikā ir mazticama, ņemot vērā finanšu zaudējumu ierobežojumus Amerikas Savienotajās Valstīs, kuri ierobežoja iespējas veikt ievērojamas emisijas šajā periodā vai pārdot daļu no uzņēmuma. Tāpat ir svarīgi norādīt, ka sākotnējā lēmumā Komisija pieprasīja, lai Nīderlandes Karaliste norādītu, vai peļņa no kapitāla ieguldījuma būtu zemāka par 10 % (skat. apstrīdētā lēmuma 32. un 67. apsvērumu); tas skaidri norāda, ka Komisija zināja, ka ir iespējams, ka atmaksāšanas prēmija 50 % apmērā netiks samaksāta. Visbeidzot, Komisija nevarēja pamatoti apgalvot, ka tā balstījās uz pieņēmumu, ka ING saglabās savu dividenžu politiku un tādējādi samaksās kuponu 8,5 % apmērā. Dividende var tikt izmaksāta vienīgi tad, ja rezultāti to ļauj. Tas, ka dividende ir izmaksāta pagātnē, nenozīmē, ka tā tiks izmaksāta nākotnē; tā tas noteikti nav īpaši nedrošā situācijā, kuru radījusi finanšu krīze.

82      Komisija norāda, ka iespējamība atmaksāt kapitāla ieguldījumu saskaņā ar sākotnējiem nosacījumiem netiek ņemta vērā, izvērtējot valsts atbalsta pastāvēšanu. Lai izvērtētu šāda atbalsta pastāvēšanu, ir jānosaka, vai valsts ir piešķīrusi ING atbalstu un vai šajā gadījumā atmaksāšanas nosacījumu grozījums 2009. gada oktobrī ir devis iespēju ING atmaksāt EUR 5 miljardus ar labvēlīgākiem nosacījumiem nekā tie, par kuriem tika iepriekš noslēgta vienošanās. Komisija atzīst, ka ir taisnība, ka ING bija tiesīga konvertēt vērtspapīrus akcijās no 2011. gada novembra. Tomēr ING esot vienmēr uzstājusi, ka tā vēlas veikt atmaksāšanu valstij cik vien ātri iespējams. 2009. gada 7. jūlijā prasītājas atbildēja šādi uz Komisijas uzdotajiem jautājumiem par restrukturēšanas plānu: “ING prioritāte ir atrast veidus, kā atmaksāt Nīderlandes valstij cik vien ātri iespējams”, “atmaksāšana ir ING vadības prioritāte, un tā darīs visu iespējamo, lai veiktu šos maksājumus pēc iespējas agrāk” un “plānošanas vajadzībām maksājumi tika modelēti, lai tiktu pilnībā atmaksāti vienā reizē 2013. gada beigās saskaņā ar līgumiskajiem nosacījumiem par atpirkšanas iespēju”. Tādēļ ING esot uzskatījusi, ka atpirkšanai jānotiek saskaņā ar sākotnējiem nosacījumiem. ING esot arī norādījusi, ka šāda pirmstermiņa daļēja atpirkšana ir iespējama, kad tā apgalvoja: “Vērtspapīru pirmstermiņa atpirkšana vai pirmstermiņa daļēja atpirkšana varētu būt iespējama, ja ekonomiskā situāciju uzlabotos daudz ātrāk nekā references lietā.” Komisija arī norāda, ka ir taisnība, ka ING nebija pienākuma atpirkt vai konvertēt vērtspapīrus un ka tādējādi valstij bija risks, ka tās dalība nesniegs pat nelielu peļņu ilgā periodā, jo kupons, kas maksājams valstij, ir atkarīgs no dividendes maksāšanas. Sākotnējā lēmuma 31. apsvērumā Komisija tomēr esot norādījusi, ka ING paziņoja, ka tā saglabāšot savu politiku dividenžu jomā. Saskaņā ar šo politiku un pirms finanšu krīzes ING bija izmaksājusi dividendi vismaz EUR 0,74 apmērā par katru akciju kopš 1999. gada. Komisija uzskata, ka šī paša lēmuma 67. apsvērumā tā esot norādījusi, ka, lai aprēķinātu iespējamo peļņu, kuru valstij sniegtu vērtspapīri, dividende katrā ziņā būtu jāmaksā katru gadu un ka kupons 8,5 % apmērā tai arī līdz ar to tiktu samaksāts. ING nekad iepriekš neesot apstrīdējusi šo apgalvojumu.

–       Par priekšrocību, kas valstij piešķirta ar jaunajiem nosacījumiem

83      Otrkārt, Nīderlandes Karaliste norāda, ka Komisija savā vērtējumā par papildu atbalstu nav ņēmusi vērā, ka pēc atmaksāšanas nosacījumu grozīšanas atmaksāšanas brīdī uzkrājušos procentu maksāšana vairs nebija atkarīga no dividendes maksāšanas. Šajā lietā kupons, kas jāmaksā par EUR 5 miljardiem, kuri atmaksāti 2009. gada 21. decembrī, ir radījis EUR 258,5 miljonu maksājumu valstij; šī summa nebūtu jāmaksā saskaņā ar sākotnējiem nosacījumiem. Neņemot vērā šo priekšrocību, Komisija katrā ziņā ir pārvērtējusi apgalvoto atbalstu, kurš neatrodoties diapazonā no EUR 1,79 līdz 2,2 miljardiem, kā norādīts sākotnējā lēmumā, bet diapazonā no EUR 1,5 līdz 1,9 miljardiem. Turklāt Nīderlandes Karaliste norāda, ka, lai gan tā šajā sakarā nereaģēja uz lēmuma faktu izklāsta projektu, kuru Komisija nosūtīja 2009. gada 6. novembrī, tā to nebija darījusi ļoti īsā perioda dēļ, kuru Komisija bija atvēlējusi, un tādēļ, ka šī nepareizā faktu izklāsta sekas nebija acīmredzamas. Neatkarīgi no šī apstākļa Nīderlandes iestāžu un ING reakcijas trūkums nevar izlabot Komisijas kļūdu, kas pieļauta apstrīdētajā lēmumā. Visbeidzot, ir kļūdaini uzskatīt, ka valsts varēja pieprasīt kupona maksājumu 2009. gadā saskaņā ar sākotnējiem nosacījumiem, pamatojoties uz to, ka ING bija izmaksājusi dividendes 2008. gadā. Kuponi samaksāti 12. maijā ar atpakaļejošu spēku. Tādējādi, lai gan 2009. gada 12. maijā valsts patiešām saņēma kuponu par periodu no 2008. gada 12. novembra līdz 2009. gada 12. maijam, jo ING bija izmaksājusi dividendi par 2008. gadu, tomēr ar pieņēmumu par atmaksāšanu 150 % apmērā 2009. gada 21. decembrī, valsts neesot saņēmusi nekādu kuponu par periodu no 2009. gada 12. maija līdz 21. decembrim saskaņā ar sākotnējiem nosacījumiem, jo ING nebija izmaksājusi nekādas dividendes par 2009. gadu.

84      Komisija norāda, ka valsts neesot minējusi šo apgalvoto priekšrocību, kad tā paziņoja atmaksāšanas nosacījumu grozījumu. Tāpat ne Nīderlandes valsts, ne ING neesot paudusi iebildumus pret apgalvoto kļūdu, kad Komisija tām bija adresējusi lēmuma faktu izklāsta projektu, kurā norādīta ING papildu priekšrocība diapazonā starp EUR 1,79 un 2,5 miljardiem. Turklāt, pat pieņemot, ka ir pieļauta izvirzītā kļūda, tai nebija nozīmes, jo priekšrocība, kas izriet no atmaksāšanas noteikumu grozījuma, pēc korekcijas svārstās starp EUR 1,5 un 1,9 miljardiem, nevis, kā norādīts apstrīdētajā lēmumā, starp EUR 1,79 un 2,2 miljardiem. Līdz ar to aplēses apstrīdētajā lēmumā un aplēses prasības pieteikumā lielā mērā sakrīt. Tā kā nav seku pēc būtības, šī apgalvotā kļūda aprēķinos nevar izraisīt lūgto atcelšanu. Visbeidzot, tā kā ING ir samaksājusi dividendi par 2008. gadu, valsts būtu varējusi pieprasīt kupona samaksu vērtspapīru atpirkšanas gadījumā 2009. gadā saskaņā ar sākotnējiem nosacījumiem.

–       Par privātā ieguldītāja rīcību

85      Treškārt, Nīderlandes Karaliste un ING, kuru atbalsta DNB, norāda, ka Komisijai būtu bijis jāanalizē atmaksāšanas un atlīdzības nosacījumu grozījums saskaņā ar privātā ieguldītāja principu. Prasītājas atgādina, ka sākotnējie nosacījumi ļāva valstij pieprasīt atmaksāšanas prēmiju 50 % apmērā pirmstermiņa atmaksāšanas gadījumā. Ņemot vērā akciju cenas attīstību periodā no emisijas datuma līdz 2009. gada oktobrim – šī cena vienmēr bija ievērojami zemāka par EUR 15 –, nekas nemotivēja ING atmaksāt kapitāla ieguldījumu pirms termiņa beigām. Šajos apstākļos prasītājas uzsver, ka privātais ieguldītājs būtu uzskatījis par pievilcīgiem grozītos nosacījumus, jo tie garantētu par pusgadu minimālo peļņu 15 % apmērā no ieguldījuma. Valsts būtu apmainījusi spekulatīvo peļņu 50 % apmērā, kura ir sadalīta ar nenoteiktu skaitu gadu, uz noteiktu peļņu no 15 % līdz 21,5 % gadā saistībā ar pusi no tās ieguldījuma. Runa ir par ekonomiski racionālu lēmumu, jo tas, ka ING atpirktu vērtspapīrus 150 % apmērā paredzamā perioda laikā, turklāt bija mazticams. Visbeidzot, prasītājas norāda, ka Komisija savā sākotnējā lēmumā ir norādījusi, ka saskaņā ar sākotnējo nolīgumu paredzētā peļņas likme bija lielāka par 10 %, bet mazāka par 15 %. Pēc atmaksāšanas nosacījumu grozīšanas šī likme būtu bijusi palielināta par labu valstij. Katrā ziņā, ja ING būtu izvēlējusies atpirkt vērtspapīrus saskaņā ar sākotnējo lēmumu, būtu mazticams, ka ING būtu samaksājusi kādas dividendes saviem akcionāriem. ING būtu bijis jāsaglabā sava peļņa, lai atpirktu vērtspapīrus. DNB arī norāda, ka nosacījumi ir vēlamāki reglamentējošā ziņā, jo veicina valsts izstāšanos un ļauj ātrāk atmaksāt kapitāla ieguldījumu ar lielāku likmi, nekā Komisija atzinusi par atbilstīgu.

86      Saistībā ar argumentu, ka vērtspapīri, kas izdoti kapitāla ieguldījumu laikā, ING maksā dārgāk nekā parastās akcijas sakarā ar dārgāku kuponu un valstij piešķirtajām tiesībām un tie motivētu ING veikt atmaksāšanu cik vien ātri iespējams, prasītājas norāda, ka galu galā ING akciju cena nosaka, vai pastāv reāla iespēja pirms termiņa atmaksāt kapitāla ieguldījumu saskaņā ar sākotnējiem nosacījumiem. Par cenu, kas ir ievērojami zemāka par EUR 15, ING nevarēja veikt kapitāla emisiju, kas nepieciešama, lai iegūtu summu, kas vajadzīga atmaksāšanas veikšanai. Tas, ka ING nopirka vērtspapīrus par EUR 11,21, bet vidējā ING akciju cena iepriekšējā perioda laikā bija zemāka par EUR 10, neko nemainot un neizskaidrojot atšķirību, kas obligāti pastāv starp brīdi, kad darījums ir paziņots, un brīdi, kad darījums ir atļauts un tad realizēts. Saistībā ar Komisijas šaubām par ING akciju kursa attīstību, kurš būtu ļāvis veikt pirmstermiņa atmaksāšanu saskaņā ar sākotnējiem nosacījumiem, prasītājas norāda, ka ir jājautā, vai, 2009. gada rudenī sastapies ar izvēli starp pirmstermiņa atmaksāšanu saskaņā ar grozītajiem nosacījumiem un sākotnējo nosacījumu paturēšanu spēkā, privātais ieguldītājs reālistiski varēja gaidīt, ka ING akciju cena palielināsies paredzamā termiņā līdz līmenim, kad atmaksāšana 150 % apmērā saskaņā ar sākotnējiem nosacījumiem kļūtu pievilcīga ING. 2009. gada rudenī nekas neļāva pastāvēt šādām cerībām saistībā ar akciju cenu attīstību šajā laikā un kopējais priekšstats par krīzi nebija pārvarēts. Akciju cenas attīstība, kas notika pēc tam, turklāt apstiprināja šāda pieņēmuma precizitāti. Tādēļ Komisija nevar apgalvot bez citu precizējumu sniegšanas, ka bija iespējams, ka akciju cena pacelsies līdz EUR 15 “nākamajos gados”. Saistībā ar argumentu, ka pastāvēja citi rentabilitātes scenāriji, Komisija turpināja kļūdīties, uzskatot, ka vērtspapīru atpirkšana par EUR 15 pirmajos trīs gados esot reālistiska iespēja; tas tā nebija no privātā ieguldītāja skatupunkta 2009. gada rudenī. Atbildot uz argumentu par īso intervālu un attiecībām starp sākotnējo nolīgumu un tā grozījumu, kuri liedzot pamatoties uz privātā ieguldītāja principu, Nīderlandes Karaliste norāda, ka Komisija aizstāv pretrunīgu apgalvojumu, ciktāl jautājums ir par to, vai atmaksāšanas nosacījumu grozījums var tikt uzskatīts par atbalstu, kas ir neatkarīgs no kapitāla ieguldījuma. Šajā lietā runa ir tikai par vienu kapitāla ieguldījumu, kas piešķirts, lai novērstu nopietnu traucējumu dalībvalsts ekonomikā; vienīgi tā atmaksāšanas nosacījumi ir grozīti.

87      Komisija apgalvo, ka valsts rīcība nevarot tikt salīdzināta ar privātā ieguldītāja rīcību. Ir mazticams, ka privātais ieguldītājs būtu piekritis atmaksāšanas nosacījumu grozījumam, kuram piekritusi Nīderlandes valsts. Kopumā Komisija uzskata, ka privātā ieguldītāja princips neattiecas uz papildu pasākumu par labu valsts atbalsta, kas tiek restrukturēts, saņēmējam. Komisija uzskata, ka, ja restrukturēšanas atbalsts jau ir piešķirts grūtībās nonākušam uzņēmumam, citi finanšu atbalsti parasti vairs netiks izvērtēti saskaņā ar privātā ieguldītāja principu. Tomēr, tā kā sākotnējais nolīgumus un grozīšanas nolīgums tika noslēgts diezgan īsā intervālā, attiecīgi 2008. gada 11. novembrī un 2009. gada 24. oktobrī, saistībā ar ING restrukturēšanu sakarā ar finanšu krīzi, atmaksāšanas nosacījumu grozījums nevarot tikt nošķirts no sākotnējā līguma, lai to varētu izvērtēt saskaņā ar privātā ieguldītāja kritēriju. Katrā ziņā apstrīdētais grozījums neatbilstot šīm kritērijam. Pareizais jautājums būtu par to, vai, ņemot vērā, ka ING 2009. gadā vēlējās atpirkt pusi no vērtspapīriem, atmaksāšanas nosacījumu grozījums bija tai piešķīris priekšrocību salīdzinājumā ar sākotnējo nolīgumu, kā tas acīmredzami ir. Turklāt ne tikai prasītājas ir vairākas reizes administratīvās procedūras laikā apstiprinājušas, ka ING vēlējās ātri atmaksāt kapitāla ieguldījumu, bet šiem vērtspapīriem bija arī nelabvēlīgas sekas attiecībā uz ING un tās akcionāriem. Fakti pat pierāda, ka arguments, saskaņā ar kuru esot mazticams, ka ING atpirks vērtspapīrus par cenu, kas ir augstāka par parasto akciju tirgus cenu (t.i., EUR 15 ar atpirkšanas prēmiju), esot nepareizs, jo ING ir faktiski atpirkusi pusi no šiem vērtspapīriem pēc atpirkšanas nosacījumu grozījuma par EUR 11,21 par vērtspapīru, kaut gan parastās akcijas vidējā cena bija mazāka par EUR 10 piecu dienu periodā pirms šī darījuma. Komisija arī šaubās, ka vērtspapīru atpirkšanā pirms termiņa pati par sevi netiktu ņemta vērā akciju cenu attīstība periodā no izdošanas datuma līdz 2009. gada oktobrim, kad ING akciju cena joprojām bija ievērojami zemāka par EUR 15. Protams, Komisija atzina, ka ING akcija bija sasniegusi zemāko vērtību 2009. gada pirmajā daļā, nokrītot līdz aptuveni EUR 2,5, bet šī vērtība pēc tam ļoti palielinājās. Vakarā pirms paziņojuma par atmaksāšanas nosacījumu grozīšanu un šajā sakarā nepieciešamo akciju izdošanas akciju cena bija EUR 11,66, t.i., vairāk nekā četrkārt lielāka par vērtību, kas bija sešus mēnešus iepriekš. Tādēļ nebija iespējams, ka šī evolūcija saglabāsies. ING akciju cena ap 2001. gadu bija EUR 43. Tādēļ bija noteikti iespējams, ka akciju cena varēja palielināties līdz EUR 15, t.i., līdz cenai, sākot ar kuru ING pēc sava teiktā būtu atpirkusi vērtspapīrus saskaņā ar sākotnēji paredzētajiem nosacījumiem. Visbeidzot, Komisija niansētāk pauž savu argumentu, saskaņā ar kuru privātajam ieguldītājam būtu pievilcīgāk izvēlēties grozītos atmaksāšanas nosacījumus, jo tie garantē vismaz 15 % peļņu gadā no puses no tā ieguldījuma. Pat pēc šī grozījuma valstij nebija pilnīgas pārliecības, ka tā saņems atmaksu. Turpināja pastāvēt risks, ka ING neiegūs līdzekļus vai neiegūs pietiekamus līdzekļus tirgū, lai veiktu šo darījumu. Komisija atzīst, ka šis risks bija ierobežots, jo tirgus situācija no 2009. gada trešā trimestra bija ļoti labvēlīga naudas savākšanai sakarā ar pieejamās likviditātes pārpalikumu.

88      Saistībā ar tabulām, kuras iesniegusi Nīderlandes Karaliste, lai izklāstītu valsts peļņas iespējas saskaņā ar sākotnējiem atmaksāšanas nosacījumiem un grozītajiem nosacījumiem, Komisija uzsver, ka cita peļņa bija paredzama. Tādējādi sākotnējā lēmumā Komisija bija izklāstījusi vairākas iespējas, no kurām dažas ļāva prognozēt peļņu no 16 % līdz 21 % gadā. Pat kupona nesamaksāšanas gadījumā šīs iespējas vēl joprojām sniedz gada peļņu diapazonā no 9,3 % līdz 15 %. Gadījumā, jo atmaksāšana notiktu otrā gada beigās un ja kupons tiktu maksāts katru gadu, peļņa būtu ap 31 %, t.i., dubultā apmērā salīdzinājumā ar minimālo peļņu, kas paredzēta saskaņā ar grozītajiem nosacījumiem. Tādēļ esot kļūdaini uzskatīt, ka, akceptējot grozītos nosacījumus, Nīderlandes valsts būtu pēc definīcijas vienmēr saņēmusi augstāku peļņu par to, ko tā būtu saņēmusi, ja ING būtu likts piekrist sākotnējiem nosacījumiem. Turklāt Komisija norāda, ka katrā ziņā valstij bija garantija kādu dienu atgūt sākotnēji ieguldīto summu.

–       Par Nīderlandes Karalistes iesniegtajiem datiem

89      Ceturtkārt, lai pamatotu savus argumentus, Nīderlandes Karaliste iesniedza divus dokumentus, kurus sagatavojusi Rothschild banka, kas ir investīciju banka. Pirmais dokuments ir ziņojums, saskaņā ar kuru Rothschild banka norāda, ka, ņemot vērā ING akciju cenas attīstību, privātajam ieguldītājam būtu bijis pievilcīgāk saņemt pirmstermiņa atmaksu no puses sava ieguldījuma ar izdevīgu peļņu nekā cerēt uz teorētisku peļņu, kura varētu būt augstāka, ja tiktu izmantota atpirkšanas iespēja par EUR 15 par vērtspapīru (turpmāk tekstā – “Rothschild ziņojums”). Otrajā dokumentā ir izklāstīta šīs pašas bankas analīze, pamatojoties uz tabulām, kurās norādīti dažādi scenāriji; šīs dokuments arī ļauj Rothschild bankai secināt, ka jaunie nosacījumi valstij būtu izdevīgāki nekā sākotnējie nosacījumi (turpmāk tekstā – “Rothschild analīze”). Atbildot uz kritiku, kas vērsta pret šiem dokumentiem, Nīderlandes Karaliste uzsver, ka to autors ir kvalificēts sniegt savu atzinumu par jautājumu, vai valsts ir rīkojusies kā privāts ieguldītājs. Turklāt šajos dokumentos esot izvērtēti vienīgi apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā pieejamie un zināmie fakti. Saistībā ar iespējamību, kas novērtēta 50 % apmērā, ka ING izmaksās dividendi, šī iespējamība esot zinātniski ticama un katrā ziņā saprātīga, ņemot vērā grūtības paredzēt, vai ING izmaksās vai neizmaksās dividendi.

90      Komisija apgalvo, ka Rothschild ziņojums un analīzes ir izveidoti pēc atmaksāšanas nosacījumu grozīšanas un ka tie ir izveidoti procesam tiesā. Tādēļ tiem nav nozīmes, lai uzzinātu, vai Nīderlandes valsts ir rīkojusies kā privātais ieguldītājs. Turklāt apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī Komisijai nebija šo dokumentu. Šajos ziņojumos ietvertie faktiskie apstākļi nevarēja tikt izvirzīti. Turklāt Rothschild banka šajos dokumentos vienīgi apgalvo, ka EUR 15 nevar tikt uzskatīta par “sākuma cenu”, bet gan par “maksimālo vērtību pozitīvajai peļņai”. Tas nekādā veidā nemaina faktu, ka, ja ING būtu vēlējusies atpirkt vērtspapīrus, tai būtu tie jāatpērk saskaņā ar sākotnējo nolīgumu. Turklāt Rothschild bankas apgalvojums, saskaņā ar kuru “būtu neracionāli [..] ING izmantot šo iespēju, ja vien parastās akcijas cena pārsniedz EUR 15 [..]”, būtu jāvērtē ar zināmu skepticismu. Rothschild būtībā apgalvojot, ka ING nebūtu bijusi jēga atpirkt pusi no vērtspapīriem 2009. gada beigās par EUR 11,21, jo šajā brīdī parastās akcijas bija daudz lētākas. Tas tomēr nebūtu liedzis ING veikt šo darījumu. Rothschild bankas apgalvojumā netiekot pietiekami ņemts vērā, ka vērtspapīri bija saistoši ING un ka tie neesot salīdzināmi ar parastajām akcijām. Turklāt Rothschild ziņojums neesot ne pietiekami pamatots, ne arī balstīts uz skaidru metodoloģiju.

 Par nosacījumu, kas piešķirti AEGON un SNS Reaal, saskaņošanu

91      Ceturtkārt, Nīderlandes Karaliste un ING norāda, ka Komisija ir kļūdaini neiekļāvusi savā argumentācijā to, ka atmaksāšanas nosacījumu adaptēšanas mērķis ir arī saskaņot šos nosacījumus ar tiem nosacījumiem, par kuriem bija vienojusies Nīderlandes valsts un citas Nīderlandes finanšu iestādes, prot, AEGON un SNS Reaal. Pat pieņemot, ka atmaksāšanas nosacījumu grozīšana varētu tikt izvērtēta atsevišķi no kapitāla ieguldījuma un ne saskaņā ar privātā ieguldītāja principu, Komisijai būtu bijis jāsecina, ka pasākums, kura mērķis ir novērst nelabvēlīgu situāciju privātam uzņēmumam salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, nav valsts atbalsts. Minētā grozījuma sekas vienkārši novērsa nelabvēlīgu situāciju, kuru piedzīvojusi ING saskaņā ar sākotnējo nolīgumu, t.i., to, ka ING nevarēja atpirkt vērtspapīrus par cenu, kas ir finansiāli saprātīga.

92      Komisija apgalvo, ka starpība starp nosacījumiem, par kuriem notikusi vienošanās ar ING, un nosacījumiem, par kuriem notikusi vienošanas ar AEGON un SNS Reaal, ir pamatota ar skaidru atšķirību riska profilā. ING gadījumā restrukturēšanas plāns bija būtisks no kapitāla ieguldījuma brīža un atmaksāšanas prēmija, par kuru bija noslēgta sākotnējā vienošanās, esot uzskatāma par normālām izmaksām, kas jāsedz ING. Turklāt atmaksāšanas nosacījumu grozīšana saistībā ar ING esot bijusi kas vairāk par vienkāršu šo nosacījumu saskaņošanu ar tiem nosacījumiem, kas noteikti citām minētajām bankām, un ļāva ING gūt labumu no labvēlīgajiem nosacījumiem. AEGON un SNS Reaal gadījumā labvēlīgākie nosacījumi attiecas uz vienu trešdaļu kapitāla ieguldījuma, bet ING gadījumā – uz pusi kapitāla ieguldījuma. Tāpat labvēlīgākie nosacījumi attiecībā uz AEGON un SNS Reaal bija piemērojami vienīgi gadu, bet ING veiktais maksājums beigu beigās tika veikts vienu gadu un vienu mēnesi pēc kapitāla ieguldījuma.

b)     Par argumentiem, kas attiecas uz rūpības pienākumu un pienākumu norādīt pamatojumu

93      Nīderlandes Karaliste un ING, kuru atbalsta DNB, apgalvo, ka Komisija nav izpildījusi rūpības pienākumu un pienākumu norādīt pamatojumu vairākos aspektos. Pirmkārt, Komisija neesot izvērtējusi, kā atmaksāšanas nosacījumu grozīšana varēja palielināt atbalsta summu tā, ka tiek pārsniegta kapitāla ieguldījuma summa. Komisija arī neesot izvērtējusi, vai šis grozījums atbilda privātā ieguldītāja principam. Otrkārt, Komisija neesot ne uzklausījusi, ne informējusi Nīderlandes valsti vai ING par atmaksāšanas nosacījumu grozījuma kvalificēšanu par valsts papildu atbalstu EUR 2 miljardu apmērā. Tā arī neesot faktiski lūgusi Nīderlandes valsti vai ING paust savu nostāju par šo klasifikāciju un neesot tām devusi iespēju to apstrīdēt. Vienīgi no apstrīdētā lēmuma prasītājas esot pirmo reizi varējušas secināt, ka Komisija uzskatīja, ka papildu atmaksāšanas iespējas paredzēšana ir papildu atbalsts. Tas, ka Komisija iesniedza projektu saistībā ar faktu izklāstu un deva dažas stundas laika, lai iesniegtu apsvērumus, neesot pietiekami. Treškārt, Komisija neesot pietiekami pamatojusi apstrīdēto lēmumu saistībā ar tās apgalvojumu, ka atmaksāšanas nosacījumu grozījums ir valsts papildu atbalsts. Komisija neesot izskaidrojusi, kādēļ atbalsta pasākums netika izvērtēts tajā situācijā, kāda bija lēmuma pieņemšanas laikā, kādēļ kapitāla ieguldījums EUR 10 miljardu apmērā var būt atbalsts EUR 12 miljardu apmērā, un kādēļ, pieņemot, ka atmaksāšanas nosacījumi ir atsevišķs pasākums, tas nav saderīgs ar privātā ieguldītāja principu. Konkrētāk, Komisija uzskata, ka tā apstrīdētā lēmuma 34. un 98. apsvērumā ir norādījusi kodolīgā, bet skaidrā un viennozīmīgā veidā, ka tā uzskata, ka atmaksāšanas papildu iespēja ir papildu atbalsts. Šajos apsvērumos tomēr neesot nekā vairāk par secinājumu, ka runa esot par papildu priekšrocību, t.i., secinājumu, kuru Komisija ir veikusi, pamatojoties uz nepareizu premisu, ka ING piekrita atmaksāt pret “atmaksāšanas prēmiju [50] % apmērā”. Nekas neizskaidrojot, uz kāda pamata Komisija ir nonākusi pie šī secinājuma.

94      Komisija apgalvo, ka tā ir vairākos gadījumos paudusi Nīderlandes iestādēm savu rezervēto nostāju pret atmaksāšanas nosacījumu grozījumu, tostarp tiktāl, ciktāl sākotnēji paredzētajā grozījumā netika ņemts vērā “atšķaidīšanas” efekts, ko radītu kapitāla vākšana pirmstermiņa atmaksāšanas veikšanai. Komisija norāda, ka tā ir arī devusi Nīderlandes Karalistei iespēju iesniegt apsvērumus par apstrīdētā lēmuma faktu izklāsta projektu, kurā norādīts, ka grozījums radīs ING “papildu priekšrocību aptuveni no EUR 1,79 līdz 2,5 miljardiem”. Tādējādi Komisija apstrīd, ka nebūtu izpildījusi savu rūpības pienākumu. Esot acīmredzams, ka papildu priekšrocības piešķiršana sniedzot valsts papildu atbalstu. Turklāt Komisija uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots. Tā šajā lēmumā neesot konstatējusi, ka ING atmaksāšot EUR 5 miljardus 150 % apmērā, bet tai arī nav bijusi jāveic šī konstatācija. Būtiskais elements esot tāds, ka grozījums esot sniedzis ING iespēju atmaksāt ar labvēlīgākiem nosacījumiem nekā tie, par kuriem tika noslēgta sākotnējā vienošanās. Pamatojums esot kodolīgs, bet pietiekams. Saistībā ar ING stāvokļa saskaņošanu ar citu finanšu iestāžu stāvokli Komisija norāda, ka ir acīmredzams, ka atbrīvošana no parastajām izmaksām radot priekšrocību, un tādēļ tai nav tieši jāpauž sava nostāja par attieksmi pret AEGON un SNS Reaal.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

a)     Apsvērumi par atbalsta jēdzienu un pārbaudes tiesā apjomu

95      Pirmkārt, saistībā ar argumentu izvērtēšanu par tiesiskumu pēc būtības ir jāatgādina, ka EKL 87. panta 1. punktā ir noteikts, ka, “ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

96      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbalsta kvalifikācija EKL 87. panta 1. punkta izpratnē ir atkarīga no visu šajā noteikumā paredzēto nosacījumu izpildes. Pirmkārt, tam jābūt saistītam ar valsts intervenci vai vismaz valsts līdzekļu izmantošanu, otrkārt, šai intervencei jābūt tādai, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, treškārt, šim pasākumam jābūt tādam, ar ko tiek radīta priekšrocība tā saņēmējam, un, ceturtkārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai tiek radīti draudi to izkropļot (skat. Tiesas 2010. gada 2. septembra spriedumu lietā C‑399/08 P Komisija/Deutsche Post, Krājums, I‑7831. lpp., 38. un 39. punkts un tajos minētā judikatūra). Saistībā ar trešo no minētajiem nosacījumiem no pastāvīgās judikatūras izriet, ka par valsts atbalstu tiek uzskatīta tāda iejaukšanās, kas neatkarīgi no tās veida var dot tiešu vai netiešu labumu uzņēmumiem vai kas uzskatāma par saimniecisku priekšrocību, kuru atbalsta saņēmējs uzņēmums negūtu parastos tirgus apstākļos (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Deutsche Post, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

97      Lai noteiktu šādu “priekšrocību” kapitāla ieguldījuma gadījumā, ir jāizvērtē, vai līdzīgos apstākļos privātais ieguldītājs, kurš ir līdzīga lieluma kā publiskā iestāde, varētu būt veicis tāda paša lieluma kapitāla ieguldījumus, ņemot tostarp vērā minēto ieguldījumu laikā pieejamo informāciju un paredzamo attīstību (Tiesas 2002. gada 16. maija spriedums lietā C‑482/99 Francija/Komisija, saukts “Stardust Marine”, Recueil, I‑4397. lpp., 70. punkts, un 2003. gada 8. maija spriedums apvienotajās lietās C‑328/99 un C‑399/00 Itālija un SIM 2 Multimedia/Komisija, Recueil, I‑4035. lpp., 38. punkts). Lietā, kurā tika pasludināts iepriekš minētais spriedums lietā “Stardust Marine”, Tiesa ir norādījusi, ka, lai pārbaudītu, vai valsts ir rīkojusies kā rūpīgs privātais ieguldītājs tirgus apstākļos, ir jāiztēlojas sevi tā laika kontekstā, kurā tika pieņemti finanšu palīdzības pasākumi, lai izvērtētu valsts rīcības ekonomisko racionalitāti un tādējādi atturētos no jebkāda novērtējuma, kas balstīts uz vēlāku situāciju (iepriekš minētais spriedums lietā “Stardust Marine”, 71. punkts).

98      Šie principi ir piemērojami gadījumā, ja gluži kā šajā lietā valsts, izlēmusi parakstīties uz kapitāla ieguldījumu, kuru emitējis uzņēmums saskaņā ar atmaksāšanas nosacījumiem, akceptē grozīt minētos nosacījumus. Šajos apstākļos valsts atbalsts var tikt piešķirts, gan veicot kapitāla ieguldījumu, kas obligāti iekļauj informāciju par nosacījumiem par eventuālu vēlāko atmaksu vai eventuālu atlīdzību par minēto kapitālu, gan grozot šos atmaksāšanas nosacījumus, ja izrādās, ka valsts nav katrā no situācijām rīkojusies kā būtu rīkojies privātais ieguldītājs līdzīgā situācijā. Valsts rīcības salīdzinājums ar privātā ieguldītāja rīcību ir jāveic, ņemot vērā šo pasākumu datumā pieejamo informāciju un paredzamo attīstību. Lai izvērtētu Komisijas analīzi par valsts rīcības ekonomisko racionalitāti šajā lietā, ir sevi jāiedomājas tā laika kontekstā, kurā šie pasākumi tika pieņemti, proti, attiecīgi 2008. gada rudenī saistībā ar kapitāla ieguldījumu un sākotnējo atmaksāšanas nosacījumu definēšanu un 2009. gada rudenī saistībā ar atmaksāšanas nosacījumu grozīšanu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka valsts atbalsta jomā pieņemta lēmuma likumība ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda bija Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī (skat. Tiesas 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C‑390/06 Nuova Agricast, Krājums, I‑2577. lpp., 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

99      Līdz ar to ir jānoraida Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru atmaksāšanas nosacījumu grozīšanu nevar vai nedrīkst izvērtēt saskaņā ar privātā ieguldītāja kritēriju, jo šis grozījums, kas piešķirts īsi pēc kapitāla ieguldījuma, ir jāuzskata par “papildu pasākumu par labu valsts atbalsta saņēmējam, kurš tiek restrukturēts” (skat. iepriekš 87. punktu). Ņemot vērā apsvērumus, kas izklāstīti iepriekš 98. punktā, Komisija nevar izvairīties, kā tā piedāvā, no pienākuma izvērtēt atmaksāšanas nosacījumu grozījuma ekonomisko racionalitāti saskaņā ar privātā ieguldītāja principu, pamatojoties vienīgi uz to, ka kapitāla ieguldījums, kurš jāatmaksā, jau pats par sevi ir valsts atbalsts. Vienīgi pēc šāda vērtējuma Komisija var secināt, vai ir piešķirta papildu priekšrocība EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.

100    Otrkārt, saistībā ar pārbaudes tiesā apjomu attiecībā uz apstrīdēto lēmumu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu no judikatūras izriet, ka valsts atbalsta jēdzienam, kas definēts minētajā tiesību normā, ir juridisks raksturs un tas ir jāinterpretē, pamatojoties uz objektīviem elementiem. Šī iemesla dēļ Kopienu tiesai, ņemot vērā gan konkrētos tajā iesniegtās lietas apstākļus, gan Komisijas sniegtā vērtējuma tehnisko vai sarežģīto raksturu, jāveic pilna pārbaude attiecībā uz jautājumu par to, vai pasākums ietilpst EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā (Tiesas 2000. gada 16. maija spriedums lietā C‑83/98 P Francija/Ladbroke Racing un Komisija, Recueil, I‑3271. lpp., 25. punkts, un 2008. gada 22. decembra spriedums lietā C‑487/06 P British Aggregates/Komisija, Krājums, I‑10505. lpp., 111. punkts).

101    Nenoliedzami, Tiesa tāpat ir arī nospriedusi, ka tiesas pārbaude attiecībā uz jautājumu par to, vai attiecīgais pasākums ietilpst EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā, ja Komisijas veiktajam novērtējumam ir tehnisks vai komplekss raksturs, ir ierobežota (Tiesas 1996. gada 29. februāra spriedums lietā C‑56/93 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑723. lpp., 10. un 11. punkts, un iepriekš 100. punktā minētais spriedums lietā British Aggregates/Komisija, 114. punkts). Tomēr Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai tas tā ir (šajā ziņā skat. iepriekš 100. punktā minēto spriedumu lietā British Aggregates/Komisija, 114. punkts).

102    Šajā ziņā ir svarīgi arī norādīt, ka, lai arī valsts atbalsta jomā Komisijai ir plaša rīcības brīvība, kuras īstenošana prasa veikt ekonomiska rakstura novērtējumu Eiropas Savienības kontekstā, šī plašā rīcības brīvība nenozīmē, ka Savienības tiesai nav jāpārbauda Komisijas sniegtā ekonomiska rakstura informācijas interpretācija. Saskaņā ar Tiesas judikatūru Savienības tiesai ir ne vien jāpārbauda cita starpā izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, ticamība un konsekvence, bet arī jāpārbauda, vai šie pierādījumi izveido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus (Tiesas 2010. gada 2. septembra spriedums lietā C‑290/07 P Komisija/Scott, Krājums, I‑17763. lpp., 64. un 65. punkts).

103    Tomēr šīs pārbaudes ietvaros Savienības tiesai nav jāaizstāj Komisijas veiktais ekonomiskais novērtējums ar savējo. Savienības tiesa, pārbaudot Komisijas sniegto vērtējumu par sarežģītiem ekonomiskiem faktiem, veic ierobežotu pārbaudi, pārbaudot vienīgi, vai ir ievērotas procesuālās normas un izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, vai fakti ir materiāli precīzi, kā arī vai nepastāv acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana (skat. iepriekš 102. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Scott, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

104    Šajā sakarā par piemēru Tiesa ir uzskatījusi, ka, lai pārbaudītu, vai tas, ka valsts iestāde pārdeva zemes gabalu privātai personai, ir uzskatāms par valsts atbalstu, Komisijai ir jāpiemēro princips par privātu ieguldītāju, lai noskaidrotu, vai iespējamā atbalsta saņēmēja samaksātā cena ir tāda, kuru varētu noteikt privāts ieguldītājs, rīkojoties parastos konkurences apstākļos. Parasti šī principa izmantošana Komisijai prasa sniegt ļoti sarežģītu ekonomisku vērtējumu (skat. iepriekš 102. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Scott, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

105    Šajā lietā attiecībā uz jautājumu par to, vai atmaksāšanas nosacījumu grozījums ir valsts atbalsts, jo ar to tiek piešķirta priekšrocība tā saņēmējam saskaņā ar definīciju, kas izklāstīta iepriekš 96. punktā, principā attiecas pilna Vispārējās tiesas pārbaude. Gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka atbalsta identificēšana atspēko Komisijas veikto sarežģīto ekonomisko analīzi, tostarp saistībā ar jautājumu par to, vai, akceptējot atmaksāšanas nosacījumu grozījumu, Nīderlandes valsts nav rīkojusies, kā būtu rīkojies līdzīga lieluma apdomīgs privātas ieguldītājs, tad šāds jautājums ietilpst ierobežotajā pārbaudes jomā saskaņā ar iepriekš 102. punktā norādīto kārtību.

106    Tādējādi, lai izvērtētu apstrīdētā lēmuma likumību saskaņā ar iepriekš minētajiem principiem, ir jāņem vērā informācija, kas Komisijai bija vai varēja būt 2009. gada 18. novembrī, datumā, kurā tā pieņēma apstrīdēto lēmumu. Šajā ziņā, ja izrādīsies, ka Komisijas vērtējums tiks apstrīdēts vai apšaubīts ar informācijas elementiem, kurus tā neesot zinājusi administratīvās procedūras laikā, tad būt jāpārbauda, vai šādi elementi varēja būt zināmi un ņemti vērā attiecīgajā laikā un, ja tas tā bija, vai šie informācijas elementi Komisijai būtu bijuši parastā veidā jāņem vērā vismaz kā atbilstošie dati, lai piemērotu privātā ieguldītāja kritēriju (skat. iepriekš 102.–104. punktu).

107    Treškārt, saistībā ar argumentu izvērtēšanu sakarā ar apstrīdētā lēmuma likumību procesuālā ziņā ir jānorāda, ka Nīderlandes Karaliste un ING vispārīgi izvirza vairākas garantijas, kuras sniedz Eiropas Savienības tiesību sistēma administratīvajās procedūrās, it īpaši, kad šajās procedūrās var tikt pieņemts lēmums, kuram ir obligātas juridiskas sekas, kuras var ietekmēt ieinteresētās personas ar savu rezultātu. Šo garantiju starpā ir it īpaši Komisijas pienākums rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus attiecīgajā lietā būtiskos faktorus, ieinteresēto personu tiesības darīt zināmu savu viedokli, kā arī tiesības uz pietiekamu lēmuma pamatojumu. Kad Komisijai ir rīcības brīvība, nodrošināto garantiju ievērošanai administratīvajos procesos ir vēl jo lielāka nozīme (Tiesas 1991. gada 21. novembra spriedums lietā C‑269/90 Technische Universität München, Recueil, I‑5469. lpp., 13. un 14. punkts; Vispārējās tiesas 1995. gada 18. septembra spriedums lietā T‑167/94 Nölle/Padome un Komisija, Recueil, II‑2589. lpp., 73. punkts; skat. arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV 2007, C 303, 1. lpp.) 41. pantu un valsts atbalsta jomā – Tiesas 2007. gada 22. marta spriedumu lietā C‑525/04 P Spānija/Lenzing, Krājums, I‑9947. lpp., 58. punkts).

108    It īpaši ir jāatgādina, ka valsts atbalsta noteikumu labas pārvaldības nolūkā Komisijai ir pienākums veikt rūpīgu un objektīvu tās rīcībā esošās informācijas pārbaudi (Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 62. punkts).

109    Ievērojot šos principus, ir jāpārbauda, vai Komisija apstrīdētā lēmuma 98. apsvērumā ir pareizi konstatējusi, ka kapitāla ieguldījuma atmaksāšanas nosacījumu grozījums ietver papildu priekšrocību ING, proti, papildu atbalstu aptuveni EUR 2 miljardu apmērā.

b)     Argumentācijas, kas izklāstīta apstrīdētajā lēmumā saistībā ar atmaksāšanas nosacījumu grozījumu, izvērtēšana

110    No šī sprieduma 97.–99. punkta izriet, ka Komisija šajā lietā nevarēja tikai veikt konstatāciju, ka kapitāla ieguldījuma atmaksāšanas nosacījumu grozījums ir valsts atbalsts, iepriekš neveicot pārbaudi, vai veiktais grozījums sniedza ING priekšrocību, kādai privātais ieguldītājs, kurš ir tādā pašā situācijā kā Nīderlandes valsts, nebūtu piekritis, t.i., neveicot pārbaudi, kas konkrēti paredz salīdzināt sākotnējos atmaksāšanas nosacījumus ar grozītajiem nosacījumiem.

111    Veicot šo pārbaudi, Komisijai bija jāņem vērā visi atbilstošie apstākļi, tostarp tie, kas izriet no sākotnējiem atmaksāšanas nosacījumiem un grozītajiem nosacījumiem. Šo apstākļu starpā ir, pirmkārt, tas, ka sākotnējos nosacījumos nebija paredzēts pienākums, bet vienīgi iespēja ING atpirkt vērtspapīrus, uz kuriem parakstījusies Nīderlandes valsts, trīs gadu laikā, kas paredzēti šajā sakarā, otrkārt, tas, ka sākotnējie nosacījumi garantēja valstij vienīgi gada peļņu, kas līdzvērtīga uzkrātajiem procentiem, un, treškārt, tas, ka ar grozītajiem nosacījumiem valsts ir sev nodrošinājusi ikgadējo peļņu 15 % apmērā.

112    Tomēr no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Komisija būtu veikusi salīdzināšanu, kas norādīta šī sprieduma 110. punktā. Komisija drīzāk ir vienīgi norādījusi, ka atmaksāšanas nosacījumu grozījums izraisīja to, ka Nīderlandes valsts zaudē peļņu.

113    Apstrīdētā lēmuma 98. apsvērumā Komisija ir raksturojusi papildu atbalsta pastāvēšanu – šo vērtējumu ir apstrīdējusi Nīderlandes Karaliste un ING –, pirmkārt, norādot, ka “atmaksas prēmijas grozījums arī ir valsts atbalsts, ciktāl valsts atsakās no savām tiesībām saņemt ieņēmumus”, un, otrkārt, ka šis grozījums ietver “papildu ieguvumu “ING” [..] [kā] papildu atbalstu apmēram EUR 2 miljardi”. Šis Komisijas veiktais papildu atbalsta raksturojums būtībā balstās uz iespējamo prasību, lai ING ievērotu sākotnējos nosacījumus pirmstermiņa atmaksāšanas gadījumā, lai noteiktu atlīdzību, kas maksājama valstij. Saskaņā ar sākotnējiem nosacījumiem 500 miljonu ING vērtspapīru pirmstermiņa atpirkšana obligāti ietvēra to, ka Nīderlandes valsts saņem EUR 2,5 miljardu prēmiju; šī prēmija ir lielāka nekā tā, kas maksājama saskaņā ar grozītajiem nosacījumiem. Šis apstāklis ir izklāstīts apstrīdētā lēmuma 34. apsvērumā, kurā ir norādīts, ka “citiem vārdiem sakot, uzskatot, ka “ING” parasti būtu jāmaksā EUR 2,5 miljardi atmaksas prēmija, šis grozījums radītu papildu ieguvumus “ING” no EUR 1,79 līdz 2,2 miljardiem atkarībā no “ING” akciju tirgus cenas”, un atkal apskatīts lēmuma preambulas 98. apsvērumā, kurā ir norādīts, ka, “tā kā “ING” jau ir piekritusi pirmstermiņa atmaksas prēmijai [50 % apmērā (150 % vietā, skat. 33. apsvērumu)], jebkurš samazinājums patiesi ir nesaņemts ieņēmums”.

114    Līdz ar to Komisija uzskata, ka atmaksāšanas nosacījumu grozījums ietver peļņas zaudēšanu Nīderlandes valstij, kas ir ekvivalents papildu atbalstam un kura apmērs ir līdzvērtīgs starpībai starp sākotnēji noteikto summu saskaņā ar sākotnējiem nosacījumiem un summu, kas būtu jāmaksā saskaņā ar grozītajiem nosacījumiem. Lai novērtētu atbalsta saderīgumu saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta b) apakšpunktu, it īpaši restrukturēšanas atbalsta, kas norādīts apstrīdētā lēmuma 2. pantā, Komisija tādējādi ir ņēmusi vērā papildu atbalstu aptuveni EUR 2 miljardu apmērā.

 Par atmaksāšanas nosacījumu grozījuma juridisko analīzi

115    Tomēr ir jānorāda, ka atmaksāšanas nosacījumu grozījums nav de jure izraisījis peļņas zaudēšanu Nīderlandes valstij, ciktāl valsts nav atteikusies no garantētās peļņas, bet no vienkāršas iespējas saņemt saistībā ar daļu no parakstītajiem vērtspapīriem maksimālo ļoti augsto ikgadējo peļņu (vairāk nekā 50 % gadā).

116    Šajā ziņā ir jāprecizē, ka, lai pierādītu papildu atbalsta pastāvēšanu, Komisija ir obligāti pamatojusies uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru sākotnējie nosacījumi bija vienīgie, kas varēja tikt piemēroti atmaksāšanas gadījumā (skat. iepriekš 113. punktu). Šajā ziņā sākotnējos nosacījumos bija precizēts, ka gadījumā, ja ING atpirks vērtspapīrus, kas izdoti sakarā ar kapitāla ieguldījumu, šie vērtspapīri tiks atpirkti par EUR 15 par vērtspapīru. Tomēr no paša sākotnējā nolīguma teksta izriet, ka Nīderlandes Karaliste nevarēja ING likt atmaksāt a fortiori pirms termiņa pusi no kapitāla ieguldījuma, ieskaitot atmaksāšanas prēmiju 50 % apmērā salīdzinājumā ar emisiju cenu EUR 10, kas bija noteikta nolīgumā (skat. iepriekš 4. punktu), gluži kā to akceptēja Komisija savos rakstveida apsvērumos (skat. iepriekš 82. punktu) un tiesas sēdē, kā tas ir ierakstīts protokolā. Pamatojoties uz sākotnējiem nosacījumiem, ING tika piedāvāta vienīgi iespēja atmaksāt ieguldīto kapitālu pirmo trīs gadu laikā; ING varēja brīvi izvēlēties, izmantot vai neizmantot iespēju pēc saviem ieskatiem. No tā izriet, ka, vienīgi pamatojoties uz grozītajiem nosacījumiem, Nīderlandes valstij bija noteiktība, ka tiks atmaksāta daļa no ieguldītā kapitāla summas trīs gadu laikā, kuri paredzēti šim nolūkam. Taču šāda noteiktība nepastāvēja saskaņa ar sākotnējiem nosacījumiem.

117    Turklāt ir jākonstatē, ka vienīgi savos rakstveida apsvērumos (skat. 87. un 88. punktu) Komisija ir norādījusi, ka tā nav apstrīdējusi, ka sākotnējie atmaksāšanas nosacījumi varēja sniegt 31 % peļņu, piemēram, gadījumā, ja atmaksāšana veikta otrā gada beigās, un kupona samaksāšanas gadījumā katru gadu, un ka tādēļ neviens ieguldītājs nebūtu akceptējis atmaksāšanu, nepieprasot sākotnēji paredzēto peļņu. Turklāt Komisija norāda, ka ir kļūdaini minēt atmaksāšanas nenoteiktību, jo ING vienmēr ir norādījusi, ka tā atmaksāšot cik vien ātri iespējams. Šo izskaidrojumu dēļ Komisija savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi, ka ING bija jāatmaksā saskaņā ar šajā ziņā sākotnēji paredzētajiem nosacījumiem. Gadījumā, ja Nīderlandes Karaliste un ING vienojas par kapitāla ieguldījuma daļas atmaksāšanu pirms termiņa saskaņā ar citiem nosacījumiem nekā sākotnēji paredzētie, Komisijai tādējādi nebūtu citas izvēles, kā noteikt ING sākotnēji paredzētās prēmijas maksāšanu sakarā ar papildu atbalsta kvalificēšanu. Nevarētu tikt paredzēta neviena cita atmaksāšanas iespēja kā vienīgi tā, kas noteikta sākotnējā nolīgumā. Komisija uzskata, ka neviens privātais ieguldītājs nebūtu attiecies no labākā, uz ko varētu būt cerējis.

118    Šajā ziņā saskaņā ar Komisijas argumentāciju aizdevumu atmaksāšanas kārtība, par kuru vienojušās divas puses noteiktā laikā, nevar vairs pēc tam tikt grozīta, lai tiktu, piemēram, ņemta vērā biržas kursa attīstība vai stagnācija, likviditātes atgriešanās finanšu tirgū vai panikas izbeigšanās. Šāda pieeja, kas paredz vienīgi grozījumu izvirzīšanu saistībā ar sākotnējiem nosacījumiem, nevar būt pietiekama, lai klasificētu atbalstu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu, jo netiek ņemta vērā ne Nīderlandes valsts iespēja, nevis tiesības, saņemt atmaksu saskaņā ar sākotnējiem nosacījumiem, ne ekonomiskā racionalitāte, kas var izskaidrot veikto grozījumu.

119    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāprecizē, ka tas, ka apstrīdētajā lēmumā nav veikts atmaksāšanas nosacījumu grozījuma ekonomiskās racionalitātes vērtējums no privātā ieguldītāja, kurš ir līdzīgā situācijā salīdzinājumā ar Nīderlandes valsts situāciju, skatupunkta, ir vēl nepieņemamāk, jo sākotnējā lēmumā Komisija bija norādījusi uz vairākiem apstākļiem, kam ir nozīme saistībā ar šādu pārbaudi kontekstā ar izvērtēšanu, kas veikta saskaņā ar EKL 87. pantu attiecībā uz atbalstu, kas piešķirts kā kapitāla ieguldījums šajā administratīvās procedūras stadijā. Tādējādi ir acīmredzams, ka saskaņā ar grozītajiem nosacījumiem paredzētā un iegūtā minimālā iekšējā peļņas likme (15 %, piedāvātais diapazons no 15 % līdz 22 %; skat. iepriekš 85. punktu) bija augstāka nekā likme, uz kuru norādījusi Komisija sākotnējā lēmumā, kad tā paredzēja atlīdzību, kas ING jāmaksā Nīderlandes valstij par kapitāla ieguldījumu un kas bija diapazonā no “vairāk nekā 10 %” līdz mazāk nekā “15 % vai vairāk”. Sākotnējā lēmuma 63.–67. apsvērumā Komisija šajā sakarā norādīja:

“(63) No nesenajiem datiem izriet, ka, atspoguļojot krīzē esošu tirgu, pašreizējā peļņa saistībā ar hibrīdo Tier 1 kapitālu ir ap 15 % vai vairāk. Komisija atzīst, ka, ja atlīdzība būtu jānosaka pašreizējā klīringa līmenī, banka nevarētu gūt labumu no šāda veida pasākuma. Turklāt Komisija vēlas pieskaņoties tirgus ilgtermiņa nosacījumiem, nevis noteikt bankām pašreizējos nelabvēlīgos nosacījumus. Turklāt Komisija savos nesenajos lēmumos par rekapitalizēšanas shēmām Apvienotajā Karalistē un Vācijā ir akceptējusi attiecīgi 12 % un 10 % atlīdzības līmeni, turklāt ar stingriem ierobežojumiem rīcības jomā.

(64) Tādēļ Komisija, ņemot vērā specifiskās iezīmes un tostarp vērtspapīru riska profilu, uzskata, ka sagaidāmā kopējā peļņa 10 % apmērā būtu nosakāma šajā lietā.

(65) Nīderlandes iestādes uzskata, ka ir ļoti iespējams, ka šāda peļņa tiks sasniegta ar kuponu kombinēšanu pie 8,5 % (pat vairāk atkarībā no izmaksātās dividendes līmeņa), ar iespēju konvertēt parastajās akcijās vai iespēju ING atpirkt par 150 % (EUR 15 par vērtspapīru). Komisija uzskata šo līmeni par nepieciešamo minimumu pašreizējos apstākļos. Nīderlandes iestādes ir iesniegušas vairākus scenārijus, no kuriem izriet, ka peļņa eventuāli var būt ļoti ievērojama; tas lielā mērā ir atkarīgs no Nīderlandes ekonomikas rezultātiem un pasaules ekonomikas, un līdz ar to no ING akciju snieguma nākotnē. Saistībā ar kuponu samaksāšanu ir jāsagaida, ka ING, balstoties uz pieņēmumu, ka uzņēmuma finanšu rezultāti uzlabosies un ka vienas ING akcijas cena trīs gadu laikā pārsniegs EUR 15, izmaksās kādu dividendi trīs gadu laikā. Saistībā ar atpirkšanas iespēju – jo augstāka ir ING akcijas cena, kas pārsniedz EUR 15 līmeni, jo pievilcīgāk akcionāriem ir izpirkt instrumentu. Šis stimuls ir balstīts uz to, ka[, pirmkārt,] instruments saskaņā ar šo scenāriju vienmēr būs dārgāks par parasto akciju un[, otrkārt], ja akcijas cena ir faktiski augstāka par EUR 15, tad ING būs papildu motivācija nodrošināt tās akcionāriem, ka ieņēmumu sadalīšanas risks sakarā ar instrumenta konvertāciju akcijās ir novērsts.

(66) Šādā gadījumā, ja uzņēmums atpērk instrumentu pēc trīs gadiem (un pieņemot, ka dividende tiek izmaksāta katru gadu, bet valsts saņem vienīgi kuponu 8,5 % apmērā), kopējā peļņa valstij būtu 22,1 % gadā. Ja atmaksāšana notiktu pēc pieciem gadiem, peļņa nokristu līdz 16 % gadā, un gadījumā, ja nekāda dividende netiktu izmaksāta, peļņa arī būtu zema, attiecīgi 15,9 un 9,3 %.

(67) Ņemot vērā 65. un 66. punktu, Komisija uzskata par ticamu, ka peļņa no valsts ieguldījumiem pārsniegs 10 %. Komisija atgādina, ka ļoti pakārtotā Tier 1 kapitāla dēļ turpina pastāvēt zināma neskaidrība par tā peļņu. Tieši šī paša iemesla dēļ un ņemot vērā instrumenta būtību, sagaidītajai peļņai ir jāpārsniedz 10 %. Komisija turklāt pauž labvēlīgu vērtējumu par saistībām, kas minētas 31. punktā un kuras uzņēmusies ING un Nīderlandes iestādes saistībā ar dividenžu izmaksu (31. punktā ir norādīts, ka “Nīderlandes iestādes ir apņēmušās īstenot visu nepieciešamo, lai sasniegtu peļņu no vērtspapīriem vismaz 10 % apmērā[;] Nīderlandes iestādes uzskata, ka ir ļoti ticams, ka šāda peļņa var tikt sasniegta ar kuponu kombināciju pie 8,5 % (eventuāli vairāk atkarībā no izmaksāto dividenžu līmeņa) un atpirkšanas iespēju[;] ING ir arī norādījusi, ka tā paturēs spēkā dividenžu jomā pastāvošo politiku”). Komisija arī norāda, ka Nīderlandes iestādes ir apņēmušās veikt jaunu paziņošanu, kā tas ir izklāstīts 32. punktā, gadījumā, ja sagaidītā peļņa netiks sasniegta, pat ja Komisija atzīst, ka nevar pastāvēt noteiktība saistībā ar minēto peļņu.” [Neoficiāls tulkojums]

120    No sākotnējā lēmuma 63.–67. apsvērumā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka, protams, attiecīgā atbalsta izvērtēšanas ietvaros, nevis privātā ieguldītāja piemērošanas principa ietvaros Komisija šajā procedūras stadijā pilnībā zināja dažādās iespējas, kuras sniedza sākotnējais lēmums, kā arī šajā sakarā izvirzītās iespējamības saistībā ar dažādiem paredzētiem scenārijiem. Peļņa 31 % apmērā, kuru Komisija izvirza savos rakstveida apsvērumos, ir acīmredzami maksimums un nekādā ziņā nav neaizskarama un neatsaucama vai vienīgā pamatatsauce, lai izvērtētu sagaidāmo peļņu.

121    Turklāt no Komisijas veiktā vērtējuma sākotnējā lēmumā arī izriet, ka tā 2008. gada novembrī uzskatīja, ka, “atspoguļojot krīzē esošu tirgu”, sagaidāmā peļņa tirgū par tāda veida vērtspapīriem, kas izdoti kapitāla ieguldījuma laikā, ir “15 % vai vairāk”. Šo peļņu Komisija uzskatīja par pārāk lielu, un tā šajā stadijā piekrita peļņai “vairāk nekā 10 %”. No tā izriet, ka Komisija ir ņēmusi vērā, ka privātie ieguldītāji varētu būt ieinteresēti līdzīgos vērtspapīros. A fortiori nevar tikt izslēgts, ka šādi ieguldītāji varēja būt vēl joprojām ieinteresēti šādos vērtspapīros 2009. gada novembrī, kad finanšu krīze bija mazāk jūtama un bija iespējams uzskatīt, ka tirgus peļņa varēja būt mazāka, kā to ir atzinusi Komisija.

122    Šajā ziņā Komisija apstrīdētajā lēmumā nav veikusi izvērtēšanu, lai noteiktu, kādā ziņā peļņa, kura ir diapazonā no 15 % līdz 22 % un kuru noteikusi Nīderlandes valsts ar atmaksāšanas nosacījumu grozījumu, neatbilst tam, ko varēja saprātīgi sagaidīt privātais ieguldītājs līdzīgā situācijā, t.i., tāda veida vērtspapīru, kas izdoti kapitāla ieguldījuma laikā un kurus var atmaksāt emitents, īpašnieks.

123    Otrkārt, saistībā ar atbilstošajiem datiem, kurus iesniegušas prasītājas tiesvedības laikā, tostarp saistībā ar dažādo sagaidāmo peļņu un references privātā ieguldītāja rīcību, kā tas ir izklāstīts Rothschild ziņojumā un analīzēs, ir jākonstatē, ka runa ir par informāciju, kura Komisijai jau bija vai varēja būt apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā. Faktiski Komisija ir atteikusies ņemt vērā šos apstākļus pat hipotētiski, jo tās argumentācija bija pamatota ar kļūdainu faktisko premisu, saskaņā ar kuru atmaksāšanas gadījumā vienīgi sākotnējie nosacījumi ir piemērojami; tas ipso facto Nīderlandes valstij dotu “tiesības iekasēt ienākumus”, kas noteiktas vēlāk. Šajā lietā Komisijai bija jāņem vērā un jāizvērtē šāda informācija saistībā ar izvērtēšanu par priekšrocības pastāvēšanu, kas saistīta ar kapitāla ieguldījuma atmaksāšanas nosacījumu grozījumu, it īpaši to nosacījumu, kas padara ticamu pieņēmumu, saskaņā ar kuru būtu pastāvējusi iespēja privāto ieguldītāju motivēt izvēlēties noteiktību nenoteiktības vietā un šajā ziņā saņemt noteiktu un apmierinošu peļņu tādas peļņas vietā, kura nav paredzama. Tādēļ Komisija nevarēja pieņemt apstrīdēto lēmumu, neņemot vērā minētos apstākļus un neizvērtējot to ietekmi uz atbalsta izvērtēšanu (skat. iepriekš 99. punktu).

124    Šajā ziņā Komisija nevar apgalvot, ka tā ir ļāvusi Nīderlandes Karalistei un ING iesniegt šādu datus administratīvās procedūras laikā, jo tā ir ļāvusi tām izteikties par lēmuma projekta daļu par faktu izklāstu. Komisija nevar saprātīgi apgalvot, ka tas, ka tā 2009. gada 6. novembrī prasītājām ir sniegusi dažas stundas, lai izteiktos par faktu izklāstu, kuru tā paredzēja iekļaut apstrīdētajā lēmumā, var tikt uzskatīts par pietiekamu, lai ļaut iesniegt šādus datus. Ne vien piešķirtais laiks bija daudz par īsu, bet arī Nīderlandes Karaliste un ING šajā stadijā nevarēja zināt, ka Komisija nebija paredzējusi atsaukties uz privātā ieguldītāja kritēriju, lai izvērtētu atbalsta pastāvēšanu saistībā ar atmaksāšanas nosacījumu grozījumu. Konkrētāk, Komisija šajā dokumentā nav norādījusi, kāda ir tās nostāja saistībā ar jautājumu par iemesliem, kādēļ Nīderlandes valstij bija “tiesības iekasēt” EUR 2,5 miljardus vai kādēļ ING bija pienākums maksāt šādu summu pirmstermiņa atmaksāšanas gadījumā, un nav izskatījusi jautājumu par secinājumiem, kas jāizdara, balstoties uz peļņu, ko Komisija paredzējusi un zina saskaņā ar jaunajiem atmaksāšanas nosacījumiem. Komisija arī nav atbildējusi uz argumentu par vienlīdzīgu attieksmi, kuru izvirzījusi Nīderlandes valsts paziņojumā par atmaksāšanas nosacījumu grozījumu, kurā Nīderlandes Karaliste ir paskaidrojusi, ka atmaksāšanas nosacījumu grozījuma mērķis ir sniegt ING sākuma nosacījumus, kas līdzīgi tiem, kas piešķirt AEGON un SNS Reaal.

125    Līdz ar to Komisija nav ievērojusi atbalsta jēdzienu, neizvērtējot, vai, akceptējot atmaksāšanas nosacījumu grozījumu, Nīderlandes valsts ir rīkojusies tā, kā būtu rīkojies privātais ieguldītājs līdzīgā situācijā, it īpaši sakarā ar to, ka Nīderlandes valstij varēja tikt atmaksāts pirms termiņa un ka tai šajā gadījumā bija vislielākā noteiktība par to, ka tā saņems apmierinošu atlīdzību, ņemot vērā tajā brīdī esošos tirgus apstākļus.

 Par atmaksāšanas nosacījumu grozījuma de facto analīzi

126    Komisija arī nevar pierādīt peļņas zaudēšanu, apgalvojot, ka ING bija de facto pienākums atpirkt daļu no saviem vērtspapīriem saskaņā ar sākotnējiem atmaksāšanas nosacījumiem, pat ja tas tā nebija de jure; šis arguments nav nekādā veidā pamatots apstrīdētajā lēmumā.

127    Turklāt pamatojums, kuru Komisija pirmo reizi ir izvirzījusi Vispārējā tiesā, lai pierādītu, ka ING bija de facto pienākums atpirkt daļu no vērtspapīriem, kas izdoti saistībā ar kapitāla palielināšanu 2008. gada 11. novembrī saskaņā ar sākotnējiem atmaksāšanas nosacījumiem, nav pārliecinošs un ir pretrunā izskaidrojumiem, kuri ir pārliecinošāki un kurus iesniegusi Nīderlandes Karaliste, ING un DNB.

128    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Nīderlandes Karaliste un ING pārliecinoši izklāsta iemeslus, kādēļ ING nav izmantojusi atmaksāšanas iespēju, kas tai bija piedāvāta saskaņā ar sākotnējo lēmumu, tikmēr, kamēr ING akcijas cena nebija ievērojami tuvu EUR 15 (tostarp skat. iepriekš 86. punktu).

129    Lielākā daļa šo datu, proti, visi dati, kas attiecas uz ING akciju biržas kursa attīstību līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienai 2009. gada 18. novembrī, kā arī pieņēmumi par šī biržas kursa attīstību īstermiņā un vidējā termiņā, kurus šajā brīdī veica biržas analītiķi, Komisijai bija pieejami, kad tā noteica faktus, kurus ņemt vērā papildu atbalsta izvērtēšanā. Komisija nevarēja neņemt vērā šos elementus, jo ING akcijas cena un tās iespējamā attīstība šajā laikā bija atbilstošie dati, lai izvērtētu nozīmīgumu, kāds varēja būt sākotnējiem nosacījumiem, lai izvērtētu, vai iespējami pastāv “tiesības iekasēt ienākumus” un papildu atbalsts, kas piešķirts ar atmaksāšanas nosacījumu grozīšanu.

130    Pamatojoties uz šiem datiem, Nīderlandes Karaliste un ING norāda, ka ING nebija racionāli pirkt vērtspapīrus, kas izdoti kapitāla ieguldījuma laikā, ar atmaksāšanas prēmiju, kas definēta sākotnējos nosacījumos, ja ING akcijas cena bija zemāka par EUR 15. Šo apgalvojumu tostarp apstiprina memorands, kuru investīciju banka Goldman Sachs sagatavojusi priekš ING 2009. gada 12. maijā un kurā ir izklāstīti dažādi iespējami scenāriji un to pievilcība ING tostarp saistībā ar sliekšņa vērtību, kas ir cenai EUR 15 un kas kalpo kā atmaksāšanas aktivators saskaņā ar sākotnējiem nosacījumiem. Tabula, kurā ir izklāstīta ING akcijas cena periodā no 2008. gada septembra līdz 2010. gada maijam un kuru Nīderlandes Karaliste nosūtījusi kā atbildi uz Komisijas argumentāciju, arī pierāda, ka akciju cena vienmēr bija ievērojami zemāka par EUR 15, katrā ziņā vismaz līdz 2009. gada 18. novembrim, datumam, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums. Šos datus neatspēko Komisijas arguments, saskaņā ar kuru nepieciešamība ņemt vērā atšķaidīšanas efektu, kas saistīts ar akciju emisiju, lika iegūt fondus, kas nepieciešami, lai pirms termiņa veiktu atmaksu par ING akcijas cenu, kā tas izriet no tabulas, kuru šajā sakarā iesniegusi Nīderlandes Karaliste tiesas sēdē un kura ataino, ka katrā ziņā nepieciešamais slieksnis, lai saņemtu šādus fondus ar ekonomiski racionāliem nosacījumiem, nebija sasniegts.

131    Turklāt saistībā ar ING akciju cenas iespējamo attīstību brīdī, kad Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, ING norāda uz vairākiem analītiķu ziņojumiem, kas publicēti 2009. gada oktobra beigās un saskaņā ar kuriem ING akciju mērķa cena divpadsmit mēnešos svārstījās no EUR 9, pēc Nomura domām, līdz EUR 12,90, pēc Bank of America Merrill Lynch domām, bet visi pārējie analītiķi, proti, Citi, Deutsche Bank, KBW, Morgan Stanley un UBS, paredzēja mērķa cenu diapazonā no EUR 10,60 līdz 11,50, t.i., krietni zem EUR 15 sliekšņa. Komisija neapstrīd šos datus kā tādus.

132    Turklāt Nīderlandes Karaliste un ING norāda, ka, lai 2009. gadā atmaksātu vērtspapīrus, kuri izdoti kapitāla ieguldījuma laikā saskaņā ar sākotnējiem nosacījumiem, ING būtu bijis jāemitē akcijas, jo šajā laikā tai nebija fondu, lai atpirktu šos vērtspapīrus. Tādējādi būtu bijis neloģiski izdot akcijas par cenu, kas zemāka par EUR 15, lai atpirktu vērtspapīrus par EUR 15. Tikai vēlāk ING būtu varējusi atmaksāt emitētos vērtspapīrus, izmantojot uzkrāto peļņu – turklāt ar nosacījumu, ka netiek izmaksātas dividendes – vai cesiju rezultātā iegūtos līdzekļus.

133    Komisijas argumenti, ar kuriem tiek apstrīdēta šo apstākļu nozīmība, nevar tikt akceptēti (skat. iepriekš 82. un 87. punktu). Tādējādi tas, ka ING akciju biržas cena bija sasniegusi EUR 43 ap 2001. gadu, nevar būt pietiekams, lai atspēkotu argumentus par šīs akcijas faktiskās biržas cenas attīstību no finanšu krīzes sākuma 2008. gadā līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, kā arī lai atspēkotu šajā brīdī analītiķu veiktās prognozes. Tāpat apsvērumiem, kas attiecas uz ING pausto nolūku atmaksāt, ja tas ir iespējams, nevar būt tādas sekas, ka tiek noliegts ING piešķirtās iespējas juridiskais apjoms un tās interese šo iespēju izmantot, ņemot vērā faktisko akciju cenas attīstību biržā, no kuras bija atkarīgas atmaksāšanas izmaksas un līdz ar to atmaksāšanas iespējamība saskaņā ar sākotnējiem nosacījumiem. Turklāt Komisijas minētie paziņojumi par nodomu liecina vienīgi par to, kas tajos ir pausts, proti, ka, ja būs iespējams, ING atmaksās. Tomēr šāds lēmums ietilpst objektīvu un racionālu datu kopumā, uz kuru pamatojušās prasītājas šajā sakarā un kura pastāvēšanu Komisija nevar noliegt, kā tā dara apstrīdētajā lēmumā, pamatojoties uz kļūdaino pieņēmumu.

134    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka ING būtu izmantojusi iespēju, kas tai ļauj atmaksāt ieguldīto kapitālu pirmo trīs gadu laikā, vienīgi pastāvot noteiktiem ekonomiskiem apstākļiem, kuri nebija realizējušies, un bija mazticams, ka realizēsies saistībā ar ING akciju biržas cenu un prognozēto attīstību 2009. gada rudenī. Tā kā Komisija nav izvērtējusi visus atbilstošos datus, kas jāņem vērā, izvērtējot, vai pastāv tiesības iekasēt ienākumus EUR 2,5 miljardu apmērā pirmstermiņa atmaksas gadījumā, apstrīdētajā lēmumā arī šajā ziņā ir trūkumi.

135    Katrā ziņā, pat pieņemot, ka Komisija būtu varējusi secināt, ka valsts ir zaudējusi peļņu, Komisija nav pareizi noteikusi šī apgalvotā peļņas zaudējuma apmēru. Tādējādi, izlasot Nīderlandes Karalistes un Komisijas argumentus šajā sakarā (skat. iepriekš 83. un 84. punktu), atklājas, ka savā vērtējumā par papildu atbalstu Komisija nav ņēmusi vērā citus atbilstošus datus, lai analizētu atbalsta jēdzienu. Pēc atmaksāšanas nosacījumu grozīšanas kupona, kurā ietilpst uzkrātie procenti pirmstermiņa atmaksāšanas laikā, samaksāšana vairs nebija atkarīga, kā tas bija saskaņā ar sākotnējiem nosacījumiem, no dividendes izmaksāšanas sākotnējiem akcionāriem. Tādējādi Nīderlandes valsts ieguva tiesības uz naudas summu, uz kuru tai nebija obligāti tiesību iepriekš, jo šo tiesību iegūšana bija atkarīga no ING lēmuma izmaksāt dividendi.

136    Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā, t.i., 2009. gada 18. novembrī, Komisija zināja par šiem datiem, kas izriet no pašiem grozītajiem nosacījumiem. Turklāt, sākot no brīža, kad Komisija nolēma salīdzināt abas atmaksāšanas nosacījumu versijas, tai bija jāņem vērā atšķirības, kas pastāvēja starp šīm versijām, lai noteiktu atbalsta pastāvēšanu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu (skat. iepriekš 111. punktu). Komisija nedrīkstēja neņemt vērā šo atšķirību, proti, kupona, kas atbilst pirmstermiņa atmaksas laikā uzkrātajiem procentiem, beznosacījuma atmaksu, jo šī atšķirība ir noteicoša, lai izvērtētu jautājumu, vai atmaksāšanas nosacījumu grozījums ietvēra papildu priekšrocību ING. Turklāt Komisija varēja laicīgi iegūt atbilstošo informāciju, lai izvērtētu atmaksāšanas nosacījumu grozījumu, ko ING publiski paziņoja savā 2009. gada 12. augusta paziņojumā presei par rezultātiem, kas sasniegti 2009. gada otrajā trimestrī; saskaņā ar šo paziņojumu “ING nolēma neizmaksāt starplaika dividendes saistībā ar parastajām akcijām par 2009. gadu”.

137    Šajā ziņā nevar tikt akceptēts Komisijas arguments, ka minēto atšķirību Nīderlandes valsts nebija tai specifiski paziņojusi vai ka tās kļūda netika identificēta faktu izklāsta projektā, kas paziņots 2009. gada 6. novembrī (skat. iepriekš 84. punktu). Gluži kā ticis norādīts iepriekš 136. punktā, šī atšķirība saskaņā ar tādu pašu nostāju, kādu izvēlējusies Komisija, ir priekšrocības jēdziena, kas definēts EKL 87. panta 1. punktā, raksturīgs elements, saistībā ar kuru Komisijai ir jākvalificē fakti, ņemot vērā visus atbilstošos datus šajā sakarā. Turklāt ir arī jānorāda, gluži kā to darījusi Nīderlandes Karaliste, ka tā nevarēja izvērtēt Komisijas veiktā vērtējuma apjomu, jo tā nezināja ne par Komisijas paredzēto kvalifikāciju saistībā ar atmaksāšanas nosacījumu grozījumu, ne par atbildi, ko Komisija paredzēja sniegt attiecībā uz argumentiem, kurus ING bija iesniegusi administratīvās procedūras laikā, lai paskaidrotu šo grozījumu.

138    Nepieprasījusi, pretēji savam pienākumam, kas norādīts iepriekš 107. punktā, papildu informāciju šajā sakarā, ko tā bija izdarījusi saistībā ar pasākumu par kapitāla ieguldījumu, vai nesākusi formālo izmeklēšanas procedūru saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu šaubu gadījumā par atmaksāšanas nosacījumu grozījuma saderību ar kopējo tirgu, kā tas bija gadījumā ar pasākumu par samazinātās vērtības aktīviem, Komisija nevar kritizēt prasītājas par to, ka tās nav iesniegušas visu atbilstošo informāciju par minēto atšķirību. Katrā ziņā šo pieļauto kļūdu Nīderlandes Karaliste un ING varēja norādīt vienīgi pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

139    Šajā lietā, tā kā ING nebija izmaksājusi nekādas dividendes par 2009. gadu, Nīderlandes valstij kā priekšrocība, kas piešķirta ar grozītajiem nosacījumiem, nevis sākotnējiem nosacījumiem, tika piešķirta EUR 258,5 miljonu summa sakarā ar pirmstermiņa atmaksu, kas notika 2009. gada 21. decembrī. Lai gan Komisija nevarēja zināt šo summu, kad tā pieņēma apstrīdēto lēmumu, tai tomēr bija jāpārbauda, kāda varētu būtu šāda maksājuma ietekme uz papildu atbalsta, kas norādīts apstrīdētajā lēmumā, summu. Tāpat to iemeslu dēļ, kurus pamatoti norādījusi Nīderlandes Karaliste, Nīderlandes valsts nevarēja būt pieprasījusi kupona samaksāšanu pirmstermiņa atmaksas gadījumā 2009. gadā saskaņā ar sākotnējiem nosacījumiem, jo ING šajā gadā nebija izmaksājusi dividendi (skat. iepriekš 83. punktu).

140    Līdz ar to, pat pieņemot, ka Komisijas veiktā papildu atbalsta kvalifikācija ir pareiza, “peļņas zaudējums”, ko piedzīvojusi Nīderlandes valsts sakarā ar atmaksāšanas nosacījumu grozījumu, nevar būt aptuveni EUR 2 miljardu apmērā, t.i., summas, kas ir diapazonā no EUR 1,79 līdz 2,2 miljardiem, kā tas ir norādīts apstrīdētajā lēmumā, bet gan summas, kas ir obligāti mazāka proporcionāli procentiem, kas uzkrājušies atmaksāšanas brīdī.

141    Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo Komisija (skat. iepriekš 84. punktu), atšķirība starp divām summām nevar būt nenozīmīga šajā lietā, jo Komisija pati bija paredzējusi noteikt atbalsta summu apstrīdētajā lēmumā. Šī starpība var būt summa, kas pati par sevi varētu būt ievērojama un nozīmīga, iespējams, vairāku simtu miljonu euro apmērā. Tādēļ nav iespējams izslēgt pieņēmumu, ka šādas atlīdzības, kas paredzēta vienīgi grozītajos nosacījumos, ņemšana vērā varētu būt ietekmējusi Komisijas vērtējumu gan saistībā ar atbalsta klasificēšanu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu, gan saistībā ar tā saderīguma ar kopējo tirgu izvērtēšanu saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta b) apakšpunktu, it īpaši saistībā ar ING ieguldījuma izvērtēšanu vai pasākumu, kas paredzēti, lai izlabotu konkurences kropļojumus, apjoma izvērtēšanu.

142    Tādējādi apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda faktos, kura izraisa to, ka Komisijas veiktais vērtējums par atbalsta jēdzienu nav derīgs. Šīs kļūdas sekas attiecībā uz Komisijas vērtējumu par attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu tiks izvērtētas 147. un turpmākajos punktos.

 Secinājums par papildu atbalsta kvalificēšanu

143    No visa iepriekš minētā izriet, ka, tā kā Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pierādījusi, ka atmaksāšanas nosacījumu grozījums ietvēra ING priekšrocību, kuru ieguldītājs, kas ir tādā pašā situācijā kā Nīderlandes valsts, nebūtu piešķīris, jo Komisija ir kļūdījusies par minētās priekšrocības summu, apstrīdētais lēmums nav spēkā tiktāl, ciktāl minētā lēmuma 98. apsvērumā izklāstīto iemeslu dēļ tas ir pamatots ar konstatāciju, ka kapitāla ieguldījuma atmaksāšanas nosacījumu grozījums ir papildu atbalsts aptuveni EUR 2 miljardu apmērā.

144    Līdz ar to ir jāakceptē pamats par EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu un nav jāatbild uz citiem argumentiem, kurus Nīderlandes Karaliste un ING izvirzījusi šajā sakarā.

145    Tomēr ir jāparedz sekas, kādas šādam trūkumam akta pamatojumā ir attiecībā uz tā rezolutīvo daļu.

B –  Par to, kādas sekas ir trūkumam apstrīdētā lēmuma pamatojumā attiecībā uz tā rezolutīvo daļu

146    Lai noteiktu trūkuma apjomu, kurš skar apstrīdēto lēmumu, jo šī lēmuma 98. apsvērumā izklāstīto iemeslu dēļ ir pamatots ar konstatāciju, saskaņā ar kuru kapitāla ieguldījuma atmaksāšanas nosacījumu grozījums ietver papildu atbalstu aptuveni EUR 2 miljardu apmērā, jāatgādina, ka tiesību akta rezolutīvā daļa ir neatdalāma no tā pamatojuma un ka tādēļ tiesību aktu, ja nepieciešams, interpretē, ņemot vērā pamatojumu, kura dēļ tas tika pieņemts (Tiesas 1997. gada 15. maija spriedums lietā C‑355/95 P TWD/Komisija, Recueil, I‑2549. lpp., 21. punkts, un Vispārējās tiesas 2000. gada 13. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑204/97 un T‑270/97 EPAC/Komisija, Recueil, II‑2267. lpp., 39. punkts). Lai gan tikai lēmuma rezolutīvā daļa var radīt tiesiskas sekas, tomēr lēmuma pamatojuma daļā izteikto vērtējumu likumību Kopienu tiesa var pārbaudīt tiktāl, ciktāl šie vērtējumi kā nelabvēlīga akta pamatojums ir nepieciešamais pamats šī tiesību akta rezolutīvajai daļai, vai ja šis pamatojums var mainīt attiecīgā akta rezolutīvajā daļā pieņemtā lēmuma būtību (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 1. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no T‑81/07 līdz T‑83/07 KG Holding u.c./Komisija, Krājums, II‑2411. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

147    Šajā sakarā ir jānorāda, ka šajā lietā Nīderlandes Karaliste lūdz atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmo daļu, kas tostarp ir pamatota ar konstatāciju, kas izklāstīta minētā lēmuma 98. apsvērumā un saskaņā ar kuru atmaksāšanas nosacījumu grozījums ietver papildu atbalstu aptuveni EUR 2 miljardu apmērā, taču savu prasījumu pirmajā daļā ING, kuru atbalsta DNB, būtībā lūdz atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmo daļu un 2. panta otro daļu, kā arī šī lēmuma II pielikumu, ciktāl Komisija ir uzskatījusi, ka atmaksāšanas nosacījumu grozījums ietver papildu atbalstu līdz EUR 2 miljardiem.

148    Šo atcelšanas prasījumu izvērtēšanas ietvaros ir jānosaka sekas, kādas attiecībā uz rezolutīvo daļu, ir Komisijas pieļautajām kļūdām, kad tā apstrīdētajā lēmumā konstatēja, ka atmaksāšanas nosacījumu grozījums ietvēra papildu atbalstu aptuveni EUR 2 miljardu apmērā; ir jānošķir, pirmkārt, šo kļūdu sekas attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmo daļu un, otrkārt, minētā lēmuma 2. panta otro daļu, kā arī tā II pielikumu.

1.     Par apstrīdētā lēmuma 2. panta otrās daļas likumību

149    Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma pamatojuma un it īpaši no tā 98. apsvēruma izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka sakarā ar atmaksāšanas nosacījumu grozījumu, ko Nīderlandes Karaliste paziņojusi administratīvās procedūras laikā, Nīderlandes valsts ir piešķīrusi ING “papildu atbalstu aptuveni EUR 2 miljardu apmērā”.

150    Pēc tam Komisija šo papildu atbalstu ņēma vērā, kad tā noteica kopējo atbalsta summu, kuru piešķīrusi Nīderlandes Karaliste ING “nelikvīdo aktīvu” atbalsta mehānisma un restrukturēšanas plāna ietvaros (turpmāk tekstā – “restrukturēšanas atbalsts”). Apstrīdētā lēmuma 106. apsvērumā, kurā tika noteikta atbalsta pastāvēšana saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu, Komisija ir norādījusi, ka “līdz ar to kopumā “ING” saņems pārstrukturēšanas atbalstu līdz EUR [12–22] miljardiem likviditātes garantijās un apmēram EUR 17 miljardus citu atbalstu, sasniedzot aptuveni 5 % no bankas RWA”.

151    Atbildot uz tiesas rakstveida jautājumiem, Komisija ir precizējusi, ka vienīgi EUR 17 miljardi citu atbalstu veidoja aptuveni 5 % no ING bankas RWA; garantijas, kas piešķirtas vai tiks piešķirtas, šajā argumentācijas stadijā netika ņemtas vērā. Šīs atbildes uz rakstveida jautājumiem arī ir ļāvušas noteikt, ka summu EUR 17 miljardu apmērā veidoja: pirmkārt, atbalsta summa saistībā ar kapitāla ieguldījumu, t.i., EUR 10 miljardi, kā norādīts apstrīdētā lēmuma 97. apsvērumā, otrkārt, atbalsta summa saistībā ar atmaksāšanas nosacījumu grozījumu, t.i., aptuveni EUR 2 miljardi, kā norādīts apstrīdētā lēmuma 98. apsvērumā, un, treškārt, atbalsta summa saistībā ar pasākumu par pazeminātās vērtības aktīviem, t.i., EUR 5 miljardi, kā norādīts apstrīdētā lēmuma 99. apsvērumā.

152    Šie precizējumi ļauj interpretēt jēdzienu “restrukturēšanas atbalsts”, kas norādīts apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 2. panta pirmajā daļā un saskaņā ar kuru “pārstrukturēšanas atbalsts, ko Nīderlande nodrošina “ING”, uzskatāms par valsts atbalstu [EKL] 87. panta 1. punkta nozīmē”. No iepriekš minētā skaidri izriet, ka papildu atbalsts ir šajā tiesību normā, kurā netiek nošķirti šī atbalsta dažādie elementi, minēto restrukturēšanas atbalstu veidojošs elements.

153    Līdz ar to, ņemot vērā kļūdas, kas pieļautas apstrīdētajā lēmumā veiktajā papildu atbalsta kvalificēšanā, apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmā daļa ir jāatceļ pilnībā, jo tā apstrīdētā lēmuma 98. apsvēlumā izklāstīto iemeslu dēļ ir pamatota ar konstatāciju, ka atmaksāšanas nosacījumu grozījums ietver papildu atbalstu aptuveni EUR 2 miljardu apmērā.

2.     Par apstrīdētā lēmuma 2. panta otrās daļas un II pielikuma likumību

154    Ir jānorāda, ka, sekojot apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 2. panta pirmajai daļai, kurā viss restrukturēšanas atbalsts, kuru Nīderlandes Karaliste piešķīrusi ING, ir kvalificēts par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, minētās tiesību normas otrajā daļā ir norādīts, ka šis “atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, ievērojot saistības, kas izklāstītas II pielikumā”, kurā vispirms ir uzsvērts, ka “attiecībā uz pārstrukturēšanas atbalstu jāievēro šādas saistības”. Papildu atbalsts, kas ir restrukturēšanas atbalstu veidojošs elements, tādējādi ir Komisijas vērtējuma neatņemama daļa, kad Komisija spriež par restrukturēšanas atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu.

155    Šo secinājumu apstiprina apstrīdētā lēmuma pamatojums. 141. apsvērumā, daļā, kas ir veltīta restrukturēšanas atbalsta saderguma vērtēšanai saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta b) apakšpunktu, ir norāde uz “ievērojamu atbalsta summu, kas veido 5 % no riska svērtajiem aktīviem, ja to izsaka “ING” bankas RWA[; š]is līmenis ir krietni virs riskantā līmeņa 2 % no RWA”, lai novērtētu atbalsta summu un no tā izrietošos konkurences kropļojumus. Šī norāde uz RWA 5 % slieksni liecina, ka Komisija ir ņēmusi vērā EUR 17 miljardu summu, kas norādīta iepriekš apstrīdētā lēmuma 106. apsvērumā (skat. iepriekš 150. un 151. punktu). Tāpat Komisija apstrīdētā lēmuma 157. apsvērumā ir norādījusi, ka “papildu atbalsta pasākumi, kas izklāstīti saistībā ar pārstrukturēšanas plānu, tas ir, izmaiņas noteikumos par 1. līmeņa pamatkapitāla vērtspapīru atpirkšanu no Nīderlandes un paredzētajās saistību garantijās, arī būtu jāatzīst par saderīgiem ar kopējo tirgu saskaņā ar Līguma 87. panta 3. punkta b) apakšpunktu, ņemot vērā pārstrukturēšanas plānā izklāstīto pasākumu dziļumu tirgus traucējumu novēršanai un to, ka atbalsts palīdz saņēmējam uzlabot dzīvotspēju”, un ka “tas attiecas arī uz atbalstu, kas izriet no mainītajiem nosacījumiem attiecībā uz Nīderlandes piešķirtā kapitāla atmaksu”.

156    Lasot apstrīdētā lēmuma rezolutīvo daļu un pamatojumu, nav iespējams nošķirt papildu atbalstu no rezolutīvās daļas un attiecīgā pamatojuma, kad ir jāvērtē Komisijas veiktais vērtējums saistībā gan ar atbalsta saderību ar kopējo tirgu, gan ar līmeņa noteikšanu, kurš nepieciešams, lai atbalstu atzītu par saderīgu.

157    Šajā ziņā no atbildēm uz rakstveida jautājumiem, kas uzdoti tiesas sēdē, izriet, ka lietas dalībnieki nav vienisprātis par sekām, kādas lūgtajai atcelšanai varētu būt attiecībā uz apstrīdētā lēmuma II pielikumu, kurā ir norādītas saistības, kas jāievēro, lai restrukturēšanas atbalsts, kas norādīts minētā lēmuma 2. pantā, būtu saderīgs ar kopējo tirgu. Vispirms ir jāmin, ka Nīderlandes Karaliste ir skaidri norādījusi, ka tā uzskata, ka tās lūgtā atcelšana patiešām var izraisīt to, ka minētā lēmuma II pielikumā norādītie kompensējošie pasākumi zaudē spēku, jo tie tostarp balstās uz to, ka tiek ņemta vērā papildu atbalsta summa. Nīderlandes Karaliste, ING un DNB uzskata, ka pastāv nepieciešama un samērīga saikne starp valsts piešķirto restrukturēšanas atbalstu un pasākumu apmēru, kuri izvirzīti, lai labotu konkurences kropļojumus, kurus izraisījis šis atbalsts. Taču Komisija uzskata, ka EUR 2 miljardu atskaitīšanai no restrukturēšanas atbalsta – kura galvenokārt ņemta vērā, lai noteiktu pasākumus, kas nepieciešami, lai novērstu konkurences kropļojumus, ko radījuši EUR 10 miljardi, kas piešķirti kā kapitāla ieguldījums, un EUR 5 miljardi, kas piešķirti kā pasākums saistībā ar pazeminātas vērtības aktīviem – nebūtu nekādas ietekmes uz pasākumu, kuri paredzēti, lai novērstu radušos konkurences kropļojumus, apmēru.

158    Šo pēdējo pieeju Vispārējā tiesa nevar akceptēt, lai noteiktu lūgtās atcelšanas sekas attiecībā uz apstrīdēto lēmumu. Pat ja kompensējošo mehānismu apmērs principā ir atkarīgs tieši un proporcionāli no piešķirtā atbalsta, saistībā ar kura vērtējuma ievērojumā daļā šīs lietas ir pieļauti trūkumi, no apstrīdētā lēmuma skaidri izriet, ka Komisija ir izvērtējusi šo jautājumu saistībā sekām, ko rada restrukturēšanas atbalsts, kurš sastāv no atbalsta saistībā ar kapitāla ieguldījumu, atbalsta saistībā ar atmaksāšanas nosacījumu grozījumu un atbalsta saistībā ar pasākumu par pazeminātas vērtības aktīviem, t.i., saistībā ar atbalstu, kura kopēja summa ir EUR 17 miljardi.

159    Sakarā ar Komisijas pieļautajām kļūdām tā vairs nevar apgalvot, kā tā ir darījusi apstrīdētā lēmuma 106. un 141. apsvērumā, ka attiecīgais atbalsts ir “ievērojama atbalsta summa”, “kas pārstāv 5 % no RWA”, pamatojoties uz kuru ir izvērtēti kompensējošie pasākumi.

160    Nobeigumā, tā kā saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmā daļa ir nelikumīga, jo tajā par valsts atbalstu ir kvalificēts restrukturēšanas atbalsts, kurā ir ietverts papildu atbalsts aptuveni EUR 2 miljardu apmērā, kurš norādīts apstrīdētā lēmuma 98. apsvērumā, šī nelikumība arī obligāti izraisa minētā lēmuma 2. panta otrās daļas un II pielikuma, ar kuru tas ir saistīts, nelikumību tiktāl, ciktāl atbalsta, kurš ir izvirzīts otrajā daļā, saderība ir atkarīga no analīzes un saistībām, kuru saturs ir izvērtēts saskaņā ar restrukturēšanas atbalstu, kas definēts minētā lēmuma 2. panta pirmajā daļā un kurā ietilpst papildu atbalsts.

161    Ņemot vērā šo secinājumu un procesuālās ekonomijas intereses, Vispārējai tiesai nav jāizvērtē argumenti, kurus iesniegusi ING un Komisija saistībā ar otro un trešo pamatu lietā T‑33/10, kas attiecas uz vēlāku analīzes stadiju un prezumē, ka apstrīdētā lēmuma 2. pantā norādītais restrukturēšanas atbalsts ir pareizi raksturots; šajā lietā tas tā nav.

 Par tiesāšanās izdevumiem

162    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Nīderlandes Karalistes, ING un DNB prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      lietas T‑29/10 un T‑33/10 apvienot šī sprieduma taisīšanai;

2)      atcelt Komisijas 2009. gada 18. novembra Lēmuma 2010/608/EK par valsts atbalstu C 10/09 (ex N 138/09), ko īstenoja Nīderlande ING nelikvīdo aktīvu atbalsta mehānismam un pārstrukturēšanas plānam, 2. panta pirmo daļu, kā arī 2. panta otro daļu un minētā lēmuma II pielikumu;

3)      Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Azizi Frimodt Nielsen Kanninen

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 2. martā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Prāvas rašanās fakti

1.  Atbalsta pasākumi, kas piešķirti ING

2.  Administratīvās procedūras saistībā ar šiem atbalsta pasākumiem

3.  Apstrīdētā lēmuma saturs

Process un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

A –  Par papildu atbalsta kvalificēšanu

1.  Lietas dalībnieku argumenti

a)  Par argumentiem saistībā ar EKL 87. panta 1. punktu

Par apstrīdētajā lēmumā veiktā vērtējuma ietekmi uz atbalsta, kas sniegts kā kapitāla ieguldījums, apmēru

Par nepieciešamību izvērtēt visus kapitāla ieguldījuma aspektus

Par atmaksāšanas nosacījumu salīdzinājumu saistībā ar privātā ieguldītāja kritēriju

–  Par Komisijas argumentācijas premisu

–  Par priekšrocību, kas valstij piešķirta ar jaunajiem nosacījumiem

–  Par privātā ieguldītāja rīcību

–  Par Nīderlandes Karalistes iesniegtajiem datiem

Par nosacījumu, kas piešķirti AEGON un SNS Reaal, saskaņošanu

b)  Par argumentiem, kas attiecas uz rūpības pienākumu un pienākumu norādīt pamatojumu

2.  Vispārējās tiesas vērtējums

a)  Apsvērumi par atbalsta jēdzienu un pārbaudes tiesā apjomu

b)  Argumentācijas, kas izklāstīta apstrīdētajā lēmumā saistībā ar atmaksāšanas nosacījumu grozījumu, izvērtēšana

Par atmaksāšanas nosacījumu grozījuma juridisko analīzi

Par atmaksāšanas nosacījumu grozījuma de facto analīzi

Secinājums par papildu atbalsta kvalificēšanu

B –  Par to, kādas sekas ir trūkumam apstrīdētā lēmuma pamatojumā attiecībā uz tā rezolutīvo daļu

1.  Par apstrīdētā lēmuma 2. panta otrās daļas likumību

2.  Par apstrīdētā lēmuma 2. panta otrās daļas un II pielikuma likumību

Par tiesāšanās izdevumiem

*      Tiesvedības valoda – angļu un holandiešu.