TIESAS SPRIEDUMS
1963. gada 5. februārī (*)
Lieta 26/62
par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. panta pirmās daļas a) apakšpunktam un trešajai daļai iesniegusi Tarifu komiteja – administratīva tiesa, kas Nīderlandē ir pēdējā instance strīdos par nodokļiem, lai tiesvedībā starp
NV Algemene Transport- en Expeditie Onderneming van Gend & Loos, kas reģistrēts Utrehtā [Utrecht] un ko pārstāv H. G. Stibe [H. G. Stibbe] un L. F. D. Ter Koile [L. F. D. Ter Kuile], advokāti no Amsterdamas, un kas norādījis adresi Luksemburgā, Nīderlandes ģenerālkonsulātā,
un
Nīderlandes Ieņēmumu dienestu, ko pārstāv Zāndamas [Zaandam] Muitas un akcīzes nodokļu inspektors un kas norādījis adresi Luksemburgā, Nīderlandes vēstniecībā,
saņemtu prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:
1. Vai EEK līguma 12. pantam ir tieša iedarbība dalībvalstīs, proti, vai to pilsoņi, pamatojoties uz šo pantu, var atsaukties uz individuālām tiesībām, kas tiesām ir jāaizsargā?
2. Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai 8 % ievedmuitas nodokļa piemērošana urīnvielas formaldehīdam, ko prasītāja pamata lietā ieveda Nīderlandē no Vācijas Federatīvās Republikas, bija nelikumīgs nodokļa paaugstinājums EEK līguma 12. panta nozīmē, vai tomēr šajā gadījumā ievedmuitas nodoklis, kas tika piemērots līdz 1960. gada 1. martam, tika mainīts pamatoti un, kaut arī, aritmētiski rēķinot, tas ir ticis paaugstināts, šīs izmaiņas nevar uzskatīt par aizliegtām saskaņā ar 12. pantu?
TIESA
šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. M. Donners [A. M. Donner], palātu priekšsēdētāji L. Delvo [L. Delvaux] un R. Rosi [R. Rossi], tiesneši O. Rīze [O. Riese], Š. L. Amss [Ch. L. Hammes] (referents), A. Trabuki [A. Trabucchi] un R. Lekūrs [R. Lecourt],
ģenerāladvokāts K. Rēmers [K. Roemer],
sekretārs A. van Houte [A. Van Houtte]
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
I. Procedūra
Par procesuālās atbilstības ievērošanu saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegusi Tarifu komiteja – tiesa minētā panta nozīmē – nav iesniegti nekādi iebildumi.
Arī Tiesai nav nekāda pamata to apšaubīt.
II. Pirmais jautājums
A) Tiesas kompetence
Nīderlandes valdība un Beļģijas valdība apstrīd Tiesas kompetenci, pamatojoties uz to, ka lūgums attiecoties nevis uz Līguma interpretāciju, bet gan uz tā piemērošanu saistībā ar Nīderlandes konstitucionālajām tiesībām.
Tās it īpaši norāda, ka vajadzības gadījumā Tiesas kompetencē nebūtu lemt par EEK līguma noteikumu pārākuma atzīšanu pār Nīderlandes tiesību aktiem vai pār citiem tās noslēgtajiem nolīgumiem, kas pārņemti Nīderlandes tiesībās. Tās uzskata, ka šādas problēmas risinājums ir valsts tiesu ekskluzīvā kompetencē, izņemot prasību, kas celta saskaņā ar Līguma 169. un 170. panta noteikumiem.
Šajā gadījumā Tiesai tomēr netiek prasīts lemt par Līguma piemērošanu saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktu principiem, kas ir valsts tiesu kompetencē, bet saskaņā ar Līguma 177. panta pirmās daļas a) apakšpunktu tiek prasīts tikai interpretēt minētā Līguma 12. panta nozīmi saistībā ar Kopienu tiesībām un tā ietekmi uz indivīdiem.
Tāpēc šim prasības pamatam nav juridiska pamatojuma.
Beļģijas valdība norāda, ka Tiesai nav kompetence, pamatojoties arī uz to, ka atbildei, ko Tiesa varētu sniegt uz Tarifu komitejas uzdoto pirmo jautājumu, nevarētu būt nekādas nozīmes attiecībā uz minētajā tiesā ierosinātās tiesvedības risinājumu.
Tomēr, lai Tiesai šajā lietā piešķirtu kompetenci, pietiek tikai ar to, ka uzdotais jautājums skaidri attiecas uz Līguma interpretāciju.
Apsvērumi, uz kuriem pamatojusies valsts tiesa, izvēloties jautājumus, kā arī svarīguma pakāpe, ko valsts tiesa tiem piešķir tiesvedībā, kurā tai jāpieņem spriedums, Tiesas vērtējumam nav pakļauta.
No uzdoto jautājumu formulējuma izriet, ka tie attiecas uz Līguma interpretāciju.
Tāpēc tie ir Tiesas kompetencē.
Līdz ar to arī šis prasības pamats nav pamatots.
B) Lietas būtība
Tarifu komiteja, pirmkārt, jautā, vai Līguma 12. pantam ir tieša iedarbība dalībvalstu tiesībās tādā nozīmē, ka to pilsoņi, pamatojoties uz šo pantu, varētu atsaukties uz tiesībām, kas būtu jāaizsargā valsts tiesai.
Lai noskaidrotu, vai starptautiska līguma normām ir tāda piemērošanas joma, ir jāizvērtē šo normu gars, to savstarpējā sistēma un formulējums.
EEK līguma mērķis, kas vērsts uz to, lai izveidotu kopēju tirgu, kura darbība tieši skar Kopienas dalībvalstu pilsoņus, nozīmē, ka šis līgums ir kas vairāk nekā tikai nolīgums, kas rada savstarpējās saistības vienīgi starp līgumslēdzējām valstīm.
Šī iecere ir apstiprināta arī preambulā Līgumam, kas attiecas ne tikai uz valdībām, bet arī uz valstu iedzīvotājiem un ar kuru tiek izveidotas struktūras, kam piešķirtas suverēnas tiesības, kuru izmantošana ietekmē gan dalībvalstis, gan to pilsoņus.
Jāpiebilst, ka Kopienas dalībvalstu pilsoņi tiek aicināti piedalīties Kopienas darbībā, izmantojot Eiropas Parlamenta, kā arī Ekonomikas un sociālo lietu komitejas starpniecību.
Arī 177. pantā noteiktais Tiesas uzdevums, kura mērķis ir nodrošināt vienādu Līguma interpretāciju valsts tiesās, apstiprina, ka valstis ir atzinušas Kopienas tiesībām spēku, uz kuru to pilsoņi var atsaukties šo valstu tiesās.
No iepriekš minētā var secināt, ka Kopiena veido jaunu starptautiski tiesisko kārtību, kurai par labu valstis, kaut arī tikai dažās jomās, ir ierobežojušas savas suverēnās tiesības un kuras subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī to pilsoņi.
No tā izriet, ka neatkarīgi no dalībvalstu tiesību aktiem Kopienu tiesības indivīdiem ne tikai uzliek pienākumus, bet to mērķis ir arī radīt tiesības, kas ir daļa no indivīda tiesību un pienākumu kopuma.
Minētās tiesības rodas ne tikai tad, ja tās skaidri piešķirtas Līgumā, bet izriet arī no pienākumiem, ko Līgums tieši un skaidri uzliek gan indivīdiem, gan dalībvalstīm un Kopienas iestādēm.
Ņemot vērā Līguma normu sistēmu saistībā ar muitas nodokļiem un maksājumiem ar līdzvērtīgu iedarbību, jāuzsver, ka 9. pants, kas Kopienas pamatā liek muitas savienību, kā būtisku noteikumu iekļauj šo nodokļu un maksājumu aizliegumu.
Šis noteikums ir tās Līguma daļas sākumā, kas nosaka “Kopienas pamatus”. Tas ir iekļauts un paskaidrots 12. pantā.
Līguma 12. panta formulējums izsaka skaidru beznosacījumu aizliegumu, un tas ir nevis pienākums darīt, bet gan pienākums nedarīt.
Dalībvalstīm nav atstāta iespēja saistīt šī pienākuma ieviešanu ar atsevišķa pozitīva tiesību akta pieņemšanu.
Šis aizliegums pēc savas būtības pilnībā atbilst tam, lai radītu tiešu iedarbību dalībvalstu un to pilsoņu tiesiskajās attiecībās.
Līguma 12. panta īstenošanai nav nepieciešami valstu likumdošanas pasākumi.
Tas, ka šajā pantā subjekti, kam uzlikts pienākums atturēties no rīcības, ir dalībvalstis, nebūt nenozīmē, ka dalībvalstu pilsoņi nevar no šī pienākuma gūt labumu.
Turklāt arguments, kuru, atsaucoties uz Līguma 169. un 170. pantu, izvirzījušas trīs valdības, kas savos procesuālajos rakstos Tiesai iesniedza apsvērumus, nav pamatots.
Tas, ka Līgums iepriekš minētajos pantos paredz iespēju Komisijai un dalībvalstīm saukt pie atbildības Tiesā valsti, kas nav izpildījusi savus pienākumus, nebūt nenozīmē, ka arī indivīdiem nebūtu iespējams vajadzības gadījumā atsaukties uz šiem pienākumiem valsts tiesā, tieši tāpat kā tas, ka Līgums piešķir Komisijai līdzekļus, lai nodrošinātu ar Līgumu uzlikto pienākumu ievērošanu, neliedz tiesvedībā starp indivīdiem valsts tiesā atsaukties uz šo pienākumu pārkāpumu.
Atstājot 169. un 170. pantā minētās procedūras kā vienīgo garantiju pret 12. panta pārkāpumiem no dalībvalstu puses, šo valstu pilsoņiem tiktu liegta jebkāda tieša to individuālo tiesību tiesiskā aizsardzība.
Pastāv risks, ka prasības, pamatojoties uz šiem pantiem, varētu būt neefektīvas, jo tās tiktu celtas tikai pēc tāda valsts lēmuma īstenošanas, kas pieņemts pretēji Līguma noteikumiem.
Ieinteresēto personu modrība savu tiesību aizsardzībā efektīvi papildina kontroli, kas ar 169. un 170. pantu uzticēta Komisijai un dalībvalstīm.
No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka saskaņā ar Līguma garu, normu sistēmu un formulējumu tā 12. pants interpretējams tādējādi, ka tam ir tieša iedarbība un tas rada individuālas tiesības, kas jāaizsargā valstu tiesām.
III. Otrais jautājums
A) Tiesas kompetence
Saskaņā ar Beļģijas un Nīderlandes valdības apsvērumiem no šī jautājuma formulējuma izriet, ka Tiesai vispirms jāpārbauda Nīderlandē ievestā urīnvielas formaldehīda tarifa klasifikācija, par kuru Van Gend & Loos un Zāndamas muitas un akcīzes nodokļu inspektoram ir atšķirīgi viedokļi saistībā ar 1947. gada “Tarifu lēmumu” [“Tariefbesluit”].
Šis jautājums attiecas nevis uz Līguma interpretāciju, bet gan uz Nīderlandes muitas tiesību aktu piemērošanu attiecībā uz aminoplastu klasifikāciju, un tas nav Eiropas Kopienu Tiesas kompetencē, kas noteikta 177. panta pirmās daļas a) apakšpunktā.
Tāpēc Tarifu komitejas lūgums pārsniedz Tiesas kompetenci.
Tarifu komitejas uzdotais jautājums tomēr būtībā vērsts uz to, lai noskaidrotu, vai ar muitas nodokļa faktisku paaugstināšanu kādam noteiktam produktam, kas radusies, nevis palielinot nodokli, bet mainot produkta tarifa nosaukumu un līdz ar to tā klasifikāciju, tiek juridiski pārkāpts aizliegums, kas noteikts Līguma 12. pantā.
Šādā aspektā jautājums attiecas uz minētā Līguma noteikuma interpretāciju un it īpaši uz to, kāda nozīme ir nodokļiem, kas tika piemēroti pirms Līguma stāšanās spēkā.
Tādā gadījumā Tiesas kompetencē ir atbildēt uz šo jautājumu.
B) Lietas būtība
Ievērojot Līguma 12. panta formulējumu un tā vietu normu sistēmā, lai konstatētu, vai muitas nodokļi vai maksājumi ar līdzvērtīgu iedarbību tikuši paaugstināti pretēji pantā ietvertajam aizliegumam, ir jāņem vērā tie nodokļi un maksājumi, kas tika faktiski piemēroti dienā, kad Līgums stājās spēkā.
Saistībā ar Līguma 12. pantā iekļauto aizliegumu jāpiebilst, ka šāds nelikumīgs paaugstinājums var rasties gan no tarifu pārkārtojumiem, kuru dēļ produkta klasifikācija atbilstu tarifu pozīcijai, kurai tiek piemēroti augstāki nodokļi, gan no paša muitas nodokļa faktiskas paaugstināšanas.
Nav svarīgi, kādā veidā ir radies muitas nodokļu paaugstinājums, ja pēc Līguma stāšanās spēkā vienā un tajā pašā dalībvalstī vienam un tam pašam produktam ticis piemērots augstāks nodoklis.
12. panta piemērošana saskaņā ar iepriekš minēto interpretāciju ir valsts tiesas kompetencē, kurai tad arī jānoskaidro, vai muitojamajam produktam, proti, urīnvielas formaldehīdam, kas ievests no Vācijas Federatīvās Republikas, Nīderlandē veikto muitas pasākumu dēļ ir ticis piemērots augstāks ievedmuitas nodoklis nekā 1958. gada 1. janvārī.
Tiesas kompetencē nav pārbaudīt, cik pamatoti ir pretrunīgie apgalvojumi, kas šajā sakarā tai tika iesniegti tiesvedības laikā, bet to izvērtēšana jāatstāj valsts tiesu ziņā.
Par tiesāšanās izdevumiem
Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Eiropas Ekonomikas kopienu Komisijai un dalībvalstu valdībām, kas iesniegušas Tiesā savus apsvērumus, nav atlīdzināmi.
Tā kā šī tiesvedība attiecībā uz pusēm pamata lietā ir stadija procesā, ko izskata Tarifu komiteja, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu,
ņemot vērā procesuālos tiesību aktus,
noklausījusies tiesneša referenta ziņojumu,
noklausījusies prasītājas pamata lietā un EEK Komisijas mutvārdu apsvērumus,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus,
ņemot vērā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma 9., 12., 14., 169., 170. un 177. pantu,
ņemot vērā Protokolu par Eiropas Ekonomikas kopienas Tiesas Statūtiem,
ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas Reglamentu,
TIESA,
atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 1962. gada 16. augusta lēmumu iesniegusi Tarifu komiteja, nospriež:
1) Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma 12. pantam ir tieša iedarbība, un tas dalībvalstu pilsoņiem rada individuālas tiesības, kas jāaizsargā valsts tiesām;
2) lai konstatētu, vai muitas nodokļi vai maksājumi ar līdzvērtīgu iedarbību tikuši paaugstināti pretēji Līguma 12. pantā ietvertajam aizliegumam, jāņem vērā tie nodokļi un maksājumi, ko dalībvalstis faktiski piemērojušas Līguma spēkā stāšanās dienā.
Šāds paaugstinājums var rasties gan no tarifu pārkārtojumiem, kuru dēļ produkta klasifikācija atbilstu tarifu pozīcijai, kurai tiek piemēroti augstāki nodokļi, gan no paša muitas nodokļa faktiskas paaugstināšanas;
3) par tiesāšanās izdevumiem, kas radušies šajā tiesvedībā, lemjTarifu komiteja.
Nolemts Luksemburgā 1963. gada 5. februārī.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1963. gada 5. februārī.
A. Van Houtte | | A. M. Donner |