ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,
sniegti 2011. gada 9. jūnijā (1)
Lieta C‑47/10 P
Austrijas Republika
pret
Scheucher-Fleisch GmbH u.c.
Apelācija – Valsts atbalsts, ko Austrijas Republika piešķīrusi bioloģiskās lauksaimniecības jomā – Komisijas lēmums necelt iebildumus – Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība – Ieinteresēto pušu tiesības – Oficiālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanas nosacījumi – Jēdziens “nopietnas grūtības” – Pārbaudes Vispārējā tiesā apjoms
1. Šī lieta no jauna atklāj, ka pastāv grūtības, piemērojot Tiesas judikatūru par sūdzības iesniedzēju tiesībām valsts atbalsta kontroles procedūras ietvaros. It īpaši šī lieta liek uzdot jautājumu par Vispārējās tiesas prerogatīvu robežām, interpretējot ieinteresētās puses izvirzītos pamatus, ja savas prasības atbalstam šī ieinteresētā puse izvirza gan tādus pamatus, kuru mērķis ir nodrošināt savas procesuālās tiesības, gan tādus, kuru mērķis ir apšaubīt Eiropas Komisijas lēmuma pamatotību (2).
2. Šī lieta arī sniedz iespēju Tiesai atgādināt par rīcības brīvību, ko Komisija var izmantot tad, ja tā saskaras ar nopietnām grūtībām attiecībā uz atbalsta saderības izvērtēšanu, kā arī ar to saistīto pārbaudes tiesā apjomu.
3. Savā 2009. gada 18. novembra spriedumā lietā Scheucher-Fleisch u.c./Komisija (3) Vispārējā tiesa apmierināja Scheucher-Fleisch GmbH un citu uzņēmumu iesniegto prasību (4), atzīstot to par daļēji pieņemamu, un atcēla Komisijas 2004. gada 30. jūnija Lēmumu C(2004) 2037, galīgā redakcija, par valsts atbalstu NN 34A/2000 saistībā ar kvalitātes programmām un marķējumiem “AMA-Biozeichen” un “AMA-Gütesiegel” Austrijā (5). Vispārējā tiesa nosprieda, ka attiecīgā atbalsta saderības ar kopējo tirgu izvērtēšana faktiski radīja nopietnas izvērtēšanas grūtības, kuru dēļ Komisijai būtu bijis jāuzsāk EKL 88. panta 2. punktā paredzētā oficiālā izmeklēšanas procedūra. Šādu vērtējumu apstrīd gan Austrijas Republika, gan Komisija, kura ir iesniegusi pretapelācijas sūdzību.
4. Šajos secinājumos es ierosinu Tiesai šīs apelācijas sūdzības noraidīt.
I – Atbilstošās Savienības tiesību normas
5. Vispirms es minēšu atbilstošos EK līguma pantus, bet pēc tam precizēšu attiecībā uz EKL 87. un 88. panta piemērošanu izstrādātās Regulas (EK) Nr. 659/1999 (6) piemērojamos noteikumus. Es arī precizēšu to pamatnostādņu atbilstošos punktus, kuras ir piemērojamas saistībā ar valsts atbalstu reklāmas jomā.
A – EK līgums
6. Atbilstoši EKL 87. pantam uz atbalstu, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus Kopienā, attiecas principiāls aizliegums, paredzot dažus izņēmumus, kuri uzskaitīti EKL 87. panta 2. un 3. punktā.
7. EKL 87. panta 3. punktā ir noteikts, kādu atbalstu var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu. Tostarp ir minēts atbalsts, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību.
8. Lai nodrošinātu šo noteikumu īstenošanu, Līgumā, it īpaši tā 88. pantā, ir noteikta valsts atbalsta kontroles, kā arī iepriekšējas atļaujas saņemšanas procedūra, kurā galvenā loma ir uzticēta Komisijai. Šai kontroles procedūrai ir divas stadijas.
9. Atbalsta iepriekšējas izskatīšanas stadija ir paredzēta EKL 88. panta 3. punktā (7). Saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstīm ir jāziņo Komisijai par plāniem piešķirt vai mainīt atbalstu un nevienu ierosināto pasākumu tās nevar īstenot, ja Komisija nav pieņēmusi lēmumu. Minētās stadijas vienīgais mērķis ir ļaut Komisijai formulēt savu pirmo viedokli par attiecīgā atbalsta daļēju vai pilnīgu saderību (8).
10. Ja Komisija apšauba atbalsta saderību ar kopējo tirgu, tai jāuzsāk EK līguma 88. panta 2. punktā paredzētā oficiālā izmeklēšanas procedūra (9). Šajā saistībā Komisijai ir jāaicina visas ieinteresētās puses iesniegt savus apsvērumus, jo tas ļautu Komisijai iegūt pilnīgu informāciju par visiem lietas faktiem (10). Ja pēc šīs izvērtēšanas Komisija konstatē, ka attiecīgais atbalsts nav saderīgs ar EKL 87. panta noteikumiem vai ka šādu atbalstu izlieto nepareizi, tā pieņem lēmumu, ka attiecīgajai dalībvalstij Komisijas noteiktā termiņā tāds atbalsts jāizbeidz vai jāmaina.
B – Regula Nr. 659/1999
11. Regulā Nr. 659/1999 ir kodificēta prakse attiecībā uz pilnvarām, kuras Komisijai ir piešķirtas saskaņā ar Līgumu. Tā paredz noteikumus, kas izstrādāti saskaņā ar Tiesas judikatūru (11).
12. Tādējādi minētās regulas 1. panta h) punktā ir gandrīz identiskā veidā atkārtota definīcija, ko attiecībā uz jēdzienu “ieinteresētās puses” Tiesa ir sniegusi 1984. gada 14. novembra spriedumā lietā Intermills/Komisija (12) un kas vēlāk apstiprināta pastāvīgi (13). Saskaņā ar šo tiesību normu ieinteresētā puse ir “visas dalībvalstis un visas personas, uzņēmumi vai uzņēmumu apvienības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības”.
13. Regulas Nr. 659/1999 4. pants attiecas uz iepriekšējo izskatīšanu, kas Komisijai jāveic, ja kāda dalībvalsts tai dara zināmu plānu piešķirt vai mainīt atbalstu.
14. Saskaņā ar šo tiesību normu Komisija var pieņemt trīs veidu lēmumus. Tā var nolemt, ka paziņotais pasākums nav atbalsts. Tā var arī konstatēt, ka nav nekādu šaubu par paziņotā pasākuma saderību ar kopējo tirgu, un nolemt necelt iebildumus pret attiecīgā atbalsta piešķiršanu. Visbeidzot, tā var sākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru, ja ir šaubas par paziņotā pasākuma saderību ar kopējo tirgu.
15. Šādā gadījumā saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktu Komisijai ir jāaicina attiecīgā dalībvalsts un citas ieinteresētās puses iesniegt apsvērumus Komisijas noteiktā termiņā.
16. Šīs regulas 20. pants it īpaši attiecas uz ieinteresēto pušu tiesībām. Šī panta 1. punktā ir noteikts, ka pēc Komisijas lēmuma sākt oficiālo izmeklēšanas procedūru visas ieinteresētās puses var iesniegt apsvērumus. Savukārt šī panta 2. punktā ir piebilde, ka ikviena ieinteresētā puse var informēt Komisiju par jebkādu varbūtēji nelikumīgu atbalstu un jebkādu varbūtēju atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu.
C – Pamatnostādnes par valsts atbalstu reklāmas jomā
17. Kopienas pamatnostādnes par valsts atbalstu saistībā ar EK līguma I pielikumā uzskaitīto produktu, kā arī dažu produktu, kas nav minēti I pielikumā, reklamēšanu (14) ietver valsts intervences pasākumus, kurus īstenojot valsts iestādes palīdz finansēt lauksaimniecības produktu noieta veicināšanu un reklamēšanu, veicot tiešas finanšu iemaksas no sava budžeta vai piešķirot valsts finansējumu, tostarp nodevām pielīdzināmus maksājumus vai obligātās iemaksas. Ja vien ir izpildīti zināmi nosacījumi, Komisija atbalsta šāda veida pasākumus, ciktāl tie sekmē saimnieciskās darbības attīstību lauksaimniecības nozarē, kā arī kopējās lauksaimniecības politikas mērķu īstenošanu (15).
18. Saskaņā ar pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu reklāmas jomā 10. punktu “[EKL] 87. panta 1. punktā minētais valsts atbalsts ir vispārēji aizliedzams vienīgi tad, ja no valsts līdzekļiem finansēta reklāma rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu produktu ražošanai. Ja šādā reklāmā, kas finansēta no valsts līdzekļiem, ir atsauce uz attiecīgo produktu valstisko vai reģionālo izcelsmi, tā acīmredzami sekmē konkrētus produktus, un tādējādi ir piemērojams 87. panta 1. punkts”.
19. Šo pamatnostādņu 49. un 50. punkts ir formulēti šādi:
“49. Valsts kvalitātes kontroles režīmiem jābūt balstītiem tikai uz esošajām objektīvajām īpašībām [..] un nevis uz produktu izcelsmi vai vietu, kurā produkts ražots. Neraugoties uz to, vai šie kvalitātes kontroles režīmi ir obligāti vai fakultatīvi, tiem jābūt pieejamiem visiem Kopienā ražotajiem produktiem neatkarīgi no to izcelsmes, ja vien tie atbilst attiecīgajiem nosacījumiem [..].
50. Gadījumā, ja šis režīms ir attiecināms tikai uz konkrētas izcelsmes produktiem [..], šāds režīms ir pretrunā Līgumam un līdz ar to ir skaidrs, ka Komisija nevar uzskatīt, ka atbalsts, kas sniegts šī režīma reklāmai, ir saderīgs ar kopējo tirgu [..].”
20. No minēto pamatnostādņu 46. punkta izriet, ka produktu izcelsme ir jāsaprot kā “valsts, reģionālā vai vietējā izcelsme”.
II – Šīs tiesvedības rašanās fakti
21. Pārsūdzētā sprieduma pamatā esošos faktus var rezumēt šādi.
22. 1992. gadā Austrijas Republika pieņēma federālo likumu par tirgu regulējošas iestādes “Agrarmarkt Austria” izveidi (Bundesgesetz über die Errichtung der Marktordnungsstelle “Agrarmarkt Austria”) (16), kura 2. panta 1. punktā ir paredzēta publisko tiesību juridiskas personas ar nosaukumu “Agrarmarkt Austria” (turpmāk tekstā – “AMA”) izveide. AMA uzdevums ir veicināt mārketingu lauksamniecības jomā. Šajā nolūkā tā ir atbildīga par iemaksu, kas veicamas par dzīvnieku nokaušanu, iekasēšanu saskaņā ar AMA-Gesetz 1992 21.c panta 1. punkta 3) apakšpunktu.
23. Attiecīgais atbalsts paredz veicināt lauksaimniecības produktu ražošanu, apstrādi, pārstrādi un tirdzniecību Austrijā, izmantojot biomarķējumu “AMA” un kvalitātes marķējumu “AMA” (turpmāk tekstā – “AMA marķējums”).
24. Prasītājiem, proti, Austrijas uzņēmumiem, kas specializējušies dzīvnieku nokaušanā un gaļas sadalīšanā, ir pienākums veikt iemaksas AMA. Tomēr tiem nav tiesību izmantot “AMA” marķējumu saviem produktiem. Tādēļ 1999. gada 21. septembrī šie uzņēmumi iesniedza sūdzību Komisijai, apgalvojot, ka tiem ir nodarīts kaitējums atsevišķu AMA‑Gesetz 1992 normu dēļ.
25. Ar apstrīdēto lēmumu Komisija nolēma necelt iebildumus pret “paziņotajiem” pasākumiem. Šajā sakarā tā apgalvoja, ka minētie pasākumi ir saderīgi ar kopējo tirgu EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ņemot vērā, ka tie atbilst nosacījumiem, kas paredzēti Kopienas pamatnostādnēs par valsts atbalstu lauksaimniecības nozarē (17) un pamatnostādnēs par valsts atbalstu reklāmas jomā.
III – Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
26. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 17. septembrī, prasītāji lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu. Prasītāji būtībā izvirza trīs pamatus savas prasības atbalstam.
27. Pirmais pamats tika izvirzīts attiecībā uz procesuālo normu pārkāpumu. Tajā ir četras daļas, kas attiecas, pirmkārt, uz attiecīgā atbalsta nepaziņošanu Komisijai, otrkārt, uz EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procesuālo garantiju pārkāpumu (18), treškārt, uz pamatojuma norādīšanas pienākuma pārkāpumu un, ceturtkārt, uz saprātīga termiņa principa pārkāpumu. Otrais pamats tika izvirzīts attiecībā uz EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu (19). Savukārt trešā pamata atbalstam prasītāji apgalvoja, ka Komisija esot pārkāpusi “pārtraukšanas klauzulu”, kas noteikta EKL 88. panta 3. punktā un Regulas Nr. 659/1999 3. pantā.
28. Komisija cēla iebildi par prasītāju celtās prasības nepieņemamību, uzskatot, ka apstrīdētais lēmums šos prasītājus neskar ne tieši, ne individuāli. Attiecībā uz EKL 88. panta 2. punktā noteiktajām procesuālajām garantijām Komisija arī uzskatīja, ka tai nebija pienākuma informēt prasītājus, lai tie varētu iesniegt savus apsvērumus, ciktāl šie prasītāji, iesniedzot sūdzību, jau bija pauduši savu viedokli un tādējādi izmantojuši savas tiesības sniegt apsvērumus oficiālās izmeklēšanas procedūras ietvaros.
29. Vispārējā tiesa atzina prasību par daļēji pieņemamu un atcēla apstrīdēto lēmumu.
IV – Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
30. Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 28. janvārī, Austrijas Republika iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu.
31. Austrijas Republika lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un, nododot lietu izskatīšanai augstākā instancē, prasītāju prasību noraidīt kā nepieņemamu vai katrā ziņā kā nepamatotu. Austrijas Republika lūdz arī piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās tiesu instancēs.
32. Savā atbildes rakstā uz apelāciju, kas iesniegts 2010. gada 22. aprīlī, Komisija norāda, ka tā pilnībā atbalsta Austrijas Republikas iesniegto apelācijas sūdzību un piekrīt visiem šīs valsts izvirzītajiem pamatiem. Tomēr tā min papildu argumentus, lai panāktu pārsūdzētā sprieduma atcelšanu. Prasītāji, kā arī Austrijas Republika šos argumentus interpretēja kā tādus, kas izvirza jaunus pamatus, un, atsaucoties uz Tiesas Reglamenta 117. panta 2. punktu, atbildēja uz tiem, atsevišķi iesniedzot procesuālos rakstus, proti, 2010. gada 28. jūnijā un 2010. gada 22. jūlijā.
33. Tiesa uzskata, ka, lai argumentu kvalificētu kā pretapelāciju, atbilstoši minētajai tiesību normai lietas dalībniekam, kas uz to atsaucas, jāprasa pilnībā vai daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu, norādot tādu pamatojumu, kas netika minēts apelācijas sūdzībā. Lai noteiktu, vai tā tas ir šajā gadījumā, Tiesa uzskata, ka ir jāvērtē atbildes raksta uz apelāciju attiecīgās daļas formulējums, mērķis un konteksts (20).
34. Komisija nekur savā atbildes rakstā uz apelāciju nelieto vārdu savienojumu “pretapelācijas sūdzība”. Minētā raksta 1. punktā tā norāda, ka, tā kā “[Austrijas Republikas] apelācijas sūdzība visos punktos ir pareizi un ļoti labi pamatota, [tā] sniegs vienīgi papildu argumentus”.
35. Lai gan šis formulējums neļauj izdarīt secinājumus par Komisijas nodomiem, argumentu saturs tomēr ļauj uzskatīt, ka runa ir par pretapelācijas sūdzību.
36. Es saprotu, ka Komisija izvirza trīs jaunus pamatus. Pirmajā pamatā Komisija vēlas pierādīt, ka Vispārējā tiesa nav pareizi novērtējusi prasības pieņemamību, pamatojoties uz argumentiem, kurus nebija izvirzījusi Austrijas Republika. Otrais un trešais pamats ir izvirzīts attiecīgi par to, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi savas pārbaudes pilnvaru robežas, un par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
37. Komisija piekrīt visiem Austrijas Republikas prasījumiem. Tā lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un, nododot lietu izskatīšanai augstākā instancē, prasītāju prasību noraidīt kā nepieņemamu vai katrā ziņā kā nepamatotu. Tā lūdz arī piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās tiesu instancēs.
38. Savukārt prasītāji prasa Austrijas Republikas celto apelācijas sūdzību noraidīt un lūdz Tiesu piespriest minētajai valstij atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
V – Par galveno apelācijas sūdzību
39. Austrijas Republika savas apelācijas sūdzības atbalstam izvirza četrus pamatus.
40. Pirmajā pamatā tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pareizi novērtējusi prasītāju iesniegtās prasības pieņemamību. Vispārējā tiesa it īpaši esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, prasītājus kvalificējot kā “ieinteresētās” puses EKL 88. panta 2. punkta izpratnē. Turklāt tā esot nepareizi piemērojusi judikatūru, par pieņemamu atzīstot pirmā pamata trešo daļu, kas attiecas uz pamatojuma nesniegšanu, un otro pamatu, kas attiecas uz EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, lai gan prasītāji nav pierādījuši, ka to konkurences stāvoklis ir būtiski ietekmēts.
41. Otrais pamats ir izvirzīts attiecībā uz Vispārējās tiesas kļūdainu vērtējumu par nepieciešamību uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru. Vispārējā tiesa, atzīstot, ka pastāv nopietnas izvērtēšanas grūtības, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, turklāt tā neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.
42. Trešais un ceturtais pamats ir izvirzīts attiecīgi par noteikumu, kuri reglamentē pierādīšanas pienākumu, un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. panta varbūtēju pārkāpumu.
A – Par pirmo pamatu, kas attiecas uz prasītāju celtās prasības pieņemamības kļūdainu novērtējumu
43. Pirms sniedzu savu vērtējumu, ir jāatgādina, kādi ir galvenie aspekti argumentācijā, ko Vispārējā tiesa ir pieņēmusi pārsūdzētajā spriedumā.
1) Pārsūdzētais spriedums
44. Pirmkārt, Vispārējā tiesa nosprieda, ka apstrīdētais lēmums prasītājus skar tieši EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē. Vispārējā tiesa konstatēja, ka, tā kā attiecīgais atbalsts jau bija īstenots, iespēja, ka Austrijas iestādes varētu nolemt to nepiešķirt, bija tikai teorētiska.
45. Otrkārt, Vispārējā tiesa izvērtēja, vai apstrīdētais lēmums prasītājus ir skāris individuāli. Atšķirībā no lietām, kurās Tiesa ir varējusi izstrādāt savu judikatūru šajā jomā, un it īpaši lietām, kurās pieņemti iepriekš minētie spriedumi, piemēram, Cook/Komisija, Matra/Komisija un Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, kā arī spriedumiem lietās Vācija u.c./Kronofrance (21) un British Aggregates/Komisija (22) prasītāji izvirzīja gan tādus pamatus, kuru mērķis ir nodrošināt savas procesuālās tiesības, gan tādus pamatus, kuru mērķis ir atspēkot apstrīdētā lēmuma pamatotību. Tādēļ pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa prasības pieņemamību novērtēja, ņemot vērā visus izvirzītos pamatus.
46. Pirmkārt, minētā sprieduma 51.–56. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka pirmā pamata otrā daļa, kas attiecas uz procesuālo garantiju pārkāpumu, ir pieņemama. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka prasītāji, kuri darbojas tajā pašā ģeogrāfiskajā tirgū, kur savu darbību veic arī tie uzņēmumi, kam ir tiesības izmantot “AMA” marķējumu, ir konkurenti šiem pēdējiem uzņēmumiem. Atbildot uz Komisijas argumentu, tā arī norādīja, ka prasītājiem nevar atņemt tiesības uz procesuālajām garantijām tāpēc, ka tiem, iesniedzot savu prasību, esot bijusi iespēja paust savus apsvērumus iepriekšējā izskatīšanas procedūrā atbilstoši EKL 88. panta 3. punktam.
47. Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 57.–61. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja, vai prasītājiem ir bijušas tiesības apstrīdēt strīdīgā lēmuma pamatotību. Taču Vispārējā tiesa konstatēja, ka prasītāji nebija atbilstoši judikatūrai pierādījuši, ka attiecīgais atbalsts varēja būtiski ietekmēt to konkurences stāvokli tirgū. Tādēļ Vispārējā tiesa nosprieda, ka, pirmkārt, nepieņemama ir pirmā pamata pirmā un ceturtā daļa, kas izvirzītas attiecīgi par attiecīgā atbalsta nepaziņošanu un saprātīga termiņa principa pārkāpumu, un, otrkārt, nepieņemams ir trešais pamats, kas attiecas uz EKL 88. panta 3. punktā un Regulas Nr. 659/1999 3. pantā noteiktās “pārtraukšanas klauzulas” pārkāpumu.
48. Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 62.–64. punktā Vispārējā tiesa pauda šaubas par to, vai ir pieņemama pirmā pamata trešā daļa, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, un otrais pamats, kas attiecas uz EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu. Pamatojoties uz Tiesas 1961. gada 15. decembra spriedumu lietā Fives Lille Cail u.c./Augstā iestāde (23), Vispārējā tiesa interpretēja šos pamatus pēc to būtības, nevis to kvalifikācijas. Tā uzskatīja, ka minētie pamati sniedz pierādījumus prasītāju apgalvoto procesuālo garantiju pārkāpumu atbalstam, un atzina tos par pieņemamiem.
2) Lietas dalībnieku argumenti
49. Pirmajā pamatā Austrijas Republika, ko atbalstījusi Komisija, uzskata, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi piemērojusi judikatūru par valsts atbalsta jomā celtās prasības par atcelšanu pieņemamības nosacījumiem. Austrijas Republika uzskata, ka Vispārējai tiesai būtu bijis pilnībā jānoraida prasība kā nepieņemama.
50. Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka prasītāji ir skarti tieši un individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē, un tos kvalificējot kā “ieinteresētās” puses EKL 88. panta 2. punkta izpratnē.
51. Attiecībā uz tiešo ietekmi uz prasītājiem Austrijas Republika pārmet Vispārējai tiesai, ka tā savu argumentāciju ir pamatojusi ar attiecīgās atbalsta shēmas īstenošanu. Tā arī uzskata, ka prasītājus tieši neskartu ne AMA-Gesetz 1992, jo šis dokuments esot vispārpiemērojams pasākums, ne apstrīdētais lēmums. Turklāt Austrijas Republika norāda, ka prasītāji neveic no citām dalībvalstīm importētu dzīvnieku nokaušanu un gaļas sadalīšanu, turklāt tie labprātīgi esot nolēmuši atteikties no attiecīgā atbalsta.
52. Otrkārt, Austrijas Republika uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, par pieņemamu atzīstot pirmā pamata trešo daļu, kas attiecas uz pamatojuma norādīšanas pienākuma pārkāpumu, un otro pamatu, kas attiecas uz EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, lai gan prasītāji neesot pierādījuši, ka to konkurences stāvoklis ir būtiski ietekmēts. Tā kā prasītāji apstrīdēja strīdīgā lēmuma pamatotību, tad tiem tas bija jāpierāda.
53. Tādējādi, atzīstot, ka minētie argumenti ir pieņemami, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi judikatūrā noteiktās prasības un ievērojami paplašinājusi iespējamo prasītāju loku. Turklāt tā esot sniegusi pretrunīgu pamatojumu.
54. Savā atbildes rakstā uz apelāciju Komisija asi kritizē judikatūru, kuru Tiesa izveidojusi ar iepriekš minētajiem spriedumiem lietās Cook/Komisija, Matra/Komisija un Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum un uz kuru Vispārējā tiesa pamatojas pārsūdzētajā spriedumā. Šī judikatūra, ciktāl tā ieinteresētajām pusēm piešķirtu procesuālās tiesības, būtu pretrunā LESD 88. pantam, jo šī tiesību norma aizsargā vienīgi dalībvalstu intereses.
55. Turklāt Komisija uzskata, ka, piemērojot iepriekš minēto Cook/Komisija un Matra/Komisija judikatūru, veidotos neatrisināmas pretrunas. Indivīds, kurš ceļ prasību, lai nodrošinātu no EKL 88. panta 2. punkta izrietošās procesuālās tiesības, būtu tieši skarts, pat ja viņš nebūtu izpildījis kritērijus, kurus Tiesa ir noteikusi spriedumā lietā Plaumann/Komisija (24). Izmantojot šādu pieeju, jēdziens “individuāli skarta persona” EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē zaudētu jebkādu nozīmi, ļaujot celt prasības, kas pamatotas ar sabiedrības interesēm.
56. Šādas pretrunas pastiprinātu Vispārējās tiesas pieeja, turpmāk prasītāja pamatus mēģinot interpretēt drīzāk pēc būtības, nevis to kvalifikācijas. Tādēļ Komisija ierosina, lai visos gadījumos, kad prasītājs apstrīd saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu pieņemtu lēmumu, Tiesa piemērotu tiešas un individuālas ietekmes kritēriju, kas noteikts iepriekš minētajā Plaumann/Komisija judikatūrā.
57. Prasītāji uzskata, ka Vispārējā tiesa ir precīzi piemērojusi judikatūru un tā pamatoti varēja atsevišķi novērtēt dažādos pamatus, kuri izvirzīti saistībā ar to celto prasību atcelt tiesību aktu. Turklāt Vispārējā tiesa pamatoti esot prasītājus kvalificējusi kā “ieinteresētās” puses, ciktāl apstrīdētajā lēmumā esot atzīts, ka daži uzņēmumi ir atbalstīti neatkarīgi no to atrašanās vietas ražošanas un izplatīšanas ķēdes posmā.
3) Mans vērtējums
58. Pirms izvērtēt Austrijas Republikas argumentu pamatotību, ir jāatgādina Tiesas judikatūra par sūdzības iesniedzēju tiesībām valsts atbalsta kontroles procedūras ietvaros.
a) Judikatūra par sūdzības iesniedzēju tiesībām valsts atbalsta kontroles procedūras ietvaros
59. Judikatūras, kas attiecas uz sūdzības iesniedzēju tiesībām valsts atbalsta kontroles procedūras ietvaros, pamatā ir pieņēmums, saskaņā ar kuru lēmumi, kurus Komisija pieņem šajā saistībā, ir adresēti dalībvalstīm, tostarp gadījumos, kad šie lēmumi tiek pieņemti, izskatot sūdzības par tādu pasākumu kā atbalsts, kas ir pretrunā Līgumam (25).
60. Tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu fiziska vai juridiska persona var celt tiesā prasību par lēmumu, kas ir adresēts kādai citai personai, tikai tad, ja šis lēmums to skar tieši un individuāli.
61. Saistībā ar valsts atbalstu kontroles procedūru paredzētās sūdzības iesniedzēju tiesības, kādas ir precizētas judikatūrā, ir atkarīgas, pirmkārt, no tā, vai šiem sūdzības iesniedzējiem ir “ieinteresētās puses” statuss EKL 88. panta 2. punkta izpratnē, un, otrkārt, no viņu prasības priekšmeta.
62. Vispirms, attiecībā uz jēdzienu “ieinteresētās puses” šīs tiesību normas izpratnē ir jānorāda, ka saskaņā ar vispārīgu definīciju tās ir personas, uzņēmumi vai uzņēmumu apvienības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, t.i., it īpaši tie uzņēmumi, kas ir šī atbalsta saņēmēju konkurenti, un arodapvienības. Šī definīcija tika vēlreiz minēta Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punktā.
63. Pavisam nesen Tiesa atgādināja, ka ar ieinteresētās puses īpašo statusu pietiek, lai individualizētu uzņēmumu EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.
64. No tā izriet, ka ikviens uzņēmums, kas atsaucas uz konkurences attiecībām, pat potenciālām, var tikt atzīts par “ieinteresēto pusi” EKL 88. panta 2. punkta izpratnē un uzskatīts par tādu, kuru attiecīgais lēmums skar tieši un individuāli (26).
65. Turpinājumā, runājot par šo ieinteresēto pušu tiesībām celt prasību, ir jānorāda, ka to pamatā ir procesuālās tiesības, kuras ieinteresētajām pusēm ir piešķirtas ar šo tiesību normu. Saskaņā ar šo normu Komisijai, uzsākot oficiālo izmeklēšanas procedūru un tikai šajā stadijā, ir pienākums apkopot ieinteresēto pušu apsvērumus (27).
66. Taču, ja Komisija noraida sūdzību vai uzskata, ka sūdzības iesniedzēju apstrīdētais pasākums nav uzskatāms par atbalstu vai ir tāds atbalsts, kas ir saderīgs ar kopējo tirgu, tā neuzsāk oficiālo izmeklēšanas stadiju, tādējādi sūdzības iesniedzējiem, kuri ir ieinteresētās puses, liedzot iespēju iesniegt apsvērumus.
67. Lai sūdzības iesniedzēji varētu panākt šo procesuālo tiesību ievērošanu, judikatūrā ir atzītas to tiesības apstrīdēt šos lēmumus Savienības tiesā. Tomēr Tiesa precizēja, ka šādas prasības priekšmets var būt tikai EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procesuālo tiesību nodrošināšana, tas ir, ar šādu prasību ir jāapstrīd oficiālās izmeklēšanas procedūras neuzsākšana. Šīs tiesības celt prasību, kas ir paredzētas iepriekš minētajos spriedumos lietā Cook/Komisija un lietā Matra/Komisija, tika apstiprinātas jau sen (28).
68. No tā izriet, ka “ieinteresētās puses” statuss EKL 88. panta 2. punkta izpratnē ļauj uzskatīt, ka attiecīgais lēmums sūdzības iesniedzēju skar tieši un individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē, ar nosacījumu, ka sūdzības iesniedzējs apstrīd oficiālās izmeklēšanas procedūras neuzsākšanu (29).
69. Savukārt, ja prasītājs tieši apstrīd Komisijas vērtējuma pamatotību, tad tas nonāk tādā pašā situācijā, kādā atrodas jebkura persona, kura vēlas apstrīdēt tai neadresētu lēmumu. Tikai tas vien, ka prasītāju var uzskatīt par “ieinteresēto” pusi EKL 88. panta 2. punkta izpratnē, vairs nav pietiekams fakts, un tādēļ tam ir jāpierāda savs īpašais statuss iepriekš minētās judikatūras Plaumann/Komisija izpratnē (30). Valsts atbalsta jomā Tiesa atzīst šādu pierādījumu un uzskata prasību par pieņemamu, ja prasītājs pierāda, ka atbalsts, uz kuru attiecas konkrētais lēmums, būtiski ietekmē tā konkurences stāvokli tirgū (31).
70. Tādējādi no judikatūras izriet, ka tad, ja prasītājs apstrīd Komisijas atteikumu uzsākt oficiālo izmeklēšanas stadiju, apgalvojot, ka ir pārkāptas tā procesuālās tiesības, tam ir jāpierāda, ka tas ir “ieinteresētā” puse EKL 88. panta 2. punkta izpratnē tiktāl, ciktāl attiecīgā atbalsta piešķiršana varētu ietekmēt tā intereses (32).
71. Taču tad, ja šis prasītājs apstrīd atbalsta vērtēšanas lēmuma pamatotību kā tādu, tam šajos apstākļos ir jāpierāda, ka tiek būtiski ietekmēts tā konkurences stāvoklis tirgū (33). Tāpēc tā vēršanās Eiropas Savienības tiesā ir sarežģītāka nekā pirmajā gadījumā.
72. Šī judikatūra, kas vēlreiz tika apstiprināta spriedumos iepriekš minētajās lietās Vācija u.c./Kronofrance un British Aggregates/Komisija, ir vairākkārtīgi kritizēta (34).
73. Minētā judikatūra rada jautājumus un nepadara EKL 88. panta 3. punkta saturu viegli saprotamu. Šī lieta tam ir lielisks piemērs, jo tā atklāj grūtības, ar kurām var saskarties tiesa, ja tai ir jānošķir pieņemamības nosacījumi vienai un tai pašai prasībai, kas celta pret vienu un to pašu lēmumu, atkarībā no tā, vai prasības pieteikuma iesniedzēji vēlas nodrošināt procesuālās tiesības vai apstrīdēt lēmumu pēc būtības.
74. Tādējādi šis jautājums ir īpaši problemātisks, un uz to es jau norādīju secinājumos, kas sniegti lietā, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums Vācija u.c./Kronofrance (35).
75. Es uzskatīju, ka katrā ziņā ir mākslīgi nošķirt pieņemamības nosacījumus vienai un tai pašai prasībai, kas celta pret vienu un to pašu lēmumu saistībā ar prasības pieteikumu, kuram ir tāds pats priekšmets. Manuprāt, prasītāja mērķis ir vienāds neatkarīgi no tā, vai tas atsaucas uz savu procesuālo tiesību aizsardzību vai apstrīd atbalsta vērtēšanas lēmuma pamatotību. Abos šajos gadījumos prasītājs ar savu prasību vēlas panākt, lai tiktu uzsākta atbalsta oficiālā izmeklēšanas stadija.
76. Šī judikatūra tādējādi ierobežo tiesības, kas ieinteresētajām pusēm atzītas saistībā ar valsts atbalsta kontroles procedūru. Lai gan Tiesa atzīst šo pušu tiesības, ja tās savas prasības atbalstam norāda uz savu procesuālo garantiju pārkāpumu, Tiesa šīs tiesības vienlaikus noraida tad, ja ar tām vēlas apstrīdēt pašu atbalsta vērtēšanas lēmuma pamatotību. Taču piekļuve Savienības tiesai ir viena no tām jomām, kura, manuprāt, vairāk nekā citas prasa, lai tiesību normas būtu skaidras un konsekventas. Ierobežojumiem, kas noteikti personu tiesībām panākt to noteikumu un pasākumu pārbaudi tiesā, kurus iestādes piemērojušas attiecīgo personu darbībai vai stāvoklim, jābūt viegli saprotamiem.
77. Turklāt šāda nošķiršana sarežģī Savienības tiesas uzdevumu, jo, interpretējot prasību atcelt tiesību aktu, ne vienmēr var viegli nošķirt abus iepriekš minētos gadījumus. Tādēļ šī lieta tam ir lielisks piemērs, jo patlaban Vispārējai tiesai tiek pārmests, ka tā nav pareizi izpildījusi savus pienākumus, ņemot vērā, ka prasītāji ir izvirzījuši gan tādus pamatus, kuru mērķis ir nodrošināt savas procesuālās tiesības, gan tādus pamatus, kuru mērķis ir apšaubīt apstrīdētā lēmuma pamatotību.
78. Vai šajā situācijā būtu jāpiekrīt viedoklim, ko Austrijas valdība paudusi šajā gadījumā, un, nepastāvot būtiskai ietekmei uz prasītāju stāvokli, prasība jāatzīst par pilnībā nepieņemamu vai arī priekšroka jādod pieejai, ko Vispārējā tiesa ir izmantojusi pārsūdzētajā spriedumā, un prasība jāatzīst par daļēji nepieņemamu?
79. Tiesa nesen ir atrisinājusi identisku problemātiku iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Kronoply un Kronotex.
80. Spriedumā lietā Kronoply un Kronotex/Komisija (36) Vispārējā tiesa neaprobežojās tikai ar uzņēmumu izvirzīto pamatu formulējumu. Tā centās noskaidrot, vai atsevišķi uzņēmumu izvirzītie argumenti pēc būtības apliecina, ka ir noticis to procesuālo garantiju pārkāpums, un apstiprina šaubas par attiecīgā atbalsta saderību, pamatojot EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanu. Vispārējā tiesa izvērtēja pamatus, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā no Komisijas puses un EKL 87. panta 1. punkta un 3. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šie argumenti var būt saistīti ar uzņēmumu izvirzīto pamatu, kas attiecas uz procesuālo garantiju neievērošanu.
81. Tiesa nosprieda, ka, šādi lemjot, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nevienu kļūdu tiesību piemērošanā.
82. Šajā saistībā ir interesanti minēt Tiesas principiālo apsvērumu, kas izklāstīts iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Kronoply un Kronotex 59. punktā:
“Ja prasītājs lūdz atcelt lēmumu necelt iebildumus, tas būtībā iestājas pret to, ka [šis lēmums] tika pieņemts, [Komisijai] nesākot oficiālo izmeklēšanas procedūru un tādējādi pārkāpjot prasītāja procesuālās tiesības. Lai panāktu, ka tā lūgums par atcelšanu tiek apmierināts, prasītājs var izvirzīt jebkādu pamatu, kura mērķis ir pierādīt, ka paziņotā pasākuma iepriekšējas izskatīšanas stadijā Komisijas rīcībā esošās informācijas un faktu vērtējumam būtu bijis jāizraisa šaubas par šī pasākuma saderību ar kopējo tirgu [..].”
83. Tādējādi šajā spriedumā Tiesa, šķiet, ir atrisinājusi dažas klasiskās judikatūras radītās grūtības, pieņemot risinājumu, kurā vairāk ņemtas vērā pamattiesības, kas atbildētājiem piešķirtas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.
84. Ja kāda persona apstrīd pamatotību Komisijas vērtējumam, ko tā pieņēmusi pēc iepriekšējās izskatīšanas, tā katrā ziņā apstrīd to, ka nav uzsākta oficiālā izmeklēšanas procedūra, un līdz ar to vēlas panākt savu procesuālo tiesību aizsardzību. Šīs personas celtās prasības mērķis ir panākt, lai tiktu uzsākta oficiālā izmeklēšanas procedūra, kurā prasītājs var iesniegt savus apsvērumus, un tas ir tās vienīgais mērķis neatkarīgi no izvirzītā pamata. Tieši tādā pašā veidā, ja persona atsaucas uz savu procesuālo tiesību aizsardzību, tad tā katrā ziņā apstrīd attiecīgo pasākumu saderības vērtējumu un it īpaši šaubas vai nopietnas grūtības saistībā ar izvērtēšanu, kas EKL 88. panta 2. punkta izpratnē būtu pamatojums oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanai.
85. Patlaban Austrijas Republikas iebildumi jāvērtē, ņemot vērā šo judikatūru.
b) Par prasītāju ieinteresētās puses statusu
86. Pārsūdzētā sprieduma 51.–53. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja, vai prasītājiem patiešām bija tiesības celt prasību, lai panāktu savu procesuālo tiesību ievērošanu. Tādēļ Vispārējā tiesa noteica attiecīgā atbalsta saņēmējus, pamatojoties uz Komisijas konstatētajiem faktiem, kuri izklāstīti apstrīdētā lēmuma pamatojuma 14. un 27. punktā, kā arī apsvērumiem, kurus prasītāji iesnieguši savas prasības ietvaros. Šajā saistībā tiesa norādīja, ka uzņēmumi, kuriem ir tiesības izmantot “AMA” marķējumu, “nav tikai mazumtirgotāji” un to “vidū ir arī visi tie uzņēmumi, kuri ietilpst ražošanas un izplatīšanas ķēdē, kas raksturīga “AMA” marķējumam”.
87. Pēc tam Vispārējā tiesa izpētīja, kāds ir prasītāju konkurences stāvoklis konkrētajā tirgū. Šajā saistībā tā konstatēja, ka “prasītāji – sabiedrības, kas specializējušās dzīvnieku nokaušanā un sadalīšanā, – ir konkurenti tiem dzīvnieku nokaušanas un sadalīšanas uzņēmumiem, kuriem ir tiesības izmantot “AMA” marķējumu[, un ka tie] arī darbojas tajā pašā ģeogrāfiskajā tirgū, proti, Austrijā”. Tādēļ Vispārējā tiesa uzskatīja, ka prasītājiem bija tiesības celt prasību, ja to mērķis bija panākt, ka tiek ievērotas to procesuālās tiesības, kas izriet no EKL 88. panta 2. punkta.
88. Uzskatu, ka šajā vērtējumā nav pieļauta neviena kļūda tiesību piemērošanā.
89. Vispirms, nav iemesla atspēkot Vispārējās tiesas veikto faktu novērtējumu. Lai gan Austrijas Republika pārmet Vispārējai tiesai, ka tā prasītājus ir kvalificējusi kā “uzņēmumus, kas konkurē ar dzīvnieku nokaušanas un sadalīšanas uzņēmumiem”, tā neapgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus šajā lietā. Tādējādi Austrijas Republika aicina Tiesu no jauna izvērtēt Vispārējā tiesā iesniegtos faktus, kas neietilpst tās kompetencē apelācijas tiesvedībā.
90. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no EKL 225. panta 1. punkta un Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Tādējādi vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt faktus. Tāpat vienīgi tās kompetencē ir novērtēt, kāda nozīme ir piešķirama apstākļiem, kas tai darīti zināmi, ja pierādījumi, ar ko tā ir pamatojusi šos faktus, ir iegūti likumīgi un ir ievēroti vispārējie tiesību principi, kā arī procesuālās normas, kas ir piemērojamas attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu. Šādā gadījumā Tiesa var tikai pārbaudīt minēto faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, ko no tā ir izsecinājusi Vispārējā tiesa, ja vien prasītājs apelācijas tiesvedībā neapgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi tajā iesniegtos pierādījumus. Šādā gadījumā prasītājam ir precīzi jānorāda tie pierādījumi, kurus Vispārējā tiesa esot sagrozījusi, un jānorāda analīzē pieļautās kļūdas, kuru dēļ, kā tas uzskata, Vispārējā tiesa sagrozījusi šos pierādījumus (37).
91. Taču šajā lietā šādi pierādījumi netika sniegti.
92. Ņemot to vērā, tagad man ir jāizvērtē, vai prasītājus, kas ir specializējušies dzīvnieku nokaušanā un sadalīšanā, varēja pamatoti kvalificēt kā “ieinteresētās puses” EKL 88. panta 2. punkta izpratnē.
93. Manuprāt, par to nav ne mazāko šaubu. Prasītāji tāpat kā tie uzņēmumi, kuri saņem atbalstu, darbojas dzīvnieku nokaušanas un sadalīšanas tirgū Austrijā. Tādējādi produktu tirgus ir viens un tas pats, gluži tāpat kā ģeogrāfiskais tirgus. Kā uzņēmumi, kas ir konkurenti apstrīdēto pasākumu saņēmējiem, prasītāji nenoliedzami ir vieni no “ieinteresētajām” pusēm EKL 88. panta 2. punkta izpratnē (38).
94. Tādējādi, ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru, šis statuss ir pietiekams iemesls, lai uzskatītu, ka apstrīdētais lēmums tos skar tieši un individuāli.
95. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 55. punktā Vispārējā tiesa pamatoti varēja atzīt, ka prasītāju iesniegtā prasība atcelt apstrīdēto lēmumu ir pieņemama, ciktāl to mērķis ir aizstāvēt savas procesuālās tiesības.
96. Ņemot vērā šo secinājumu, es uzskatu, ka nav jāizvērtē pret pārsūdzētā sprieduma 36.–39. punktu vērstā kritika, ko Austrijas Republika ir paudusi par tiešo ietekmi uz prasītājiem. Minētajos punktos Vispārējā tiesa ir veikusi klasisku analīzi par prasītāju tiešu interesi, lai gan tā nemaz nebija jāveic. Kā tikko norādīju, ieinteresētās puses statuss būtu pietiekams iemesls, lai prasītājus uzskatītu par tādiem, kuri ir skarti tieši (39) un individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē (40).
97. Tādējādi Austrijas Republikas kritika man šķiet neefektīva. Pat ja tā būtu pamatota, tā neļautu atcelt secinājumu, pie kura Vispārējā tiesa ir nonākusi pārsūdzētā sprieduma 55. punktā.
c) Par pirmā pamata trešās daļas, kas attiecas uz pamatojuma norādīšanas pienākuma pārkāpumu, un otrā pamata, kas attiecas uz EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, pieņemamību
98. Atgādināšu, ka Austrijas Republika pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav atzinusi prasību par pilnībā nepieņemamu un, nepastāvot būtiskai ietekmei uz prasītāju stāvokli, par pieņemamiem atzinusi tos pamatus, kuros apstrīdēta strīdīgā lēmuma pamatotība.
99. Manuprāt, šāda kritika ir jānoraida, ņemot vērā iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Kronoply un Kronotex.
100. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir pieņēmusi tādu pašu argumentāciju, kāda ir izmantota iepriekš minētajā spriedumā lietā Kronoply un Kronotex/Komisija. Tā izvērtēja prasītāju izvirzītā pirmā pamata trešo daļu, kā arī otro pamatu, uzskatot, ka ar šiem argumentiem varētu apliecināt, ka ir noticis to procesuālo garantiju pārkāpums, un apstiprināt šaubas par attiecīgā atbalsta saderību, tādējādi pamatojot EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanu.
101. Manuprāt, ir acīmredzams, ka, izvērtējot pirmā pamata trešo daļu, kas attiecas uz pamatojuma norādīšanas pienākuma pārkāpumu, ir gūti pierādījumi procesuālo tiesību varbūtējam pārkāpumam.
102. No judikatūras izriet, ka Komisijai ir pietiekamā apmērā jāizskaidro iemesli, kādēļ sūdzībā minētie faktiskie un tiesiskie apstākļi nav bijuši pietiekami, lai pierādītu valsts atbalsta esamību (41). Tā pati prasība norādīt pamatojumu, manuprāt, ir jāizpilda tad, ja Komisija atzīst, ka apstrīdētais pasākums ir tāds atbalsts, kas ir saderīgs ar kopējo tirgu. Ja tā tas nav, kā Vispārējā tiesa norāda pārsūdzētā sprieduma 63. punktā, ieinteresētās puses nevar uzzināt iemeslus, kādēļ Komisija ir nolēmusi, ka nopietnas izvērtēšanas grūtības nepastāv, tādējādi pamatojot padziļinātu pārbaudi.
103. Šobrīd, izvērtējot jautājumu par otrā pamata, kas attiecas uz EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, pieņemamību, Savienības tiesai patiešām ir jāizskata tie argumenti, kuri ir saistīti ar attiecīgā atbalsta būtību. Turklāt uzskatu, ka šāds izvērtējums ir nepieciešams.
104. Uzskatu, ka prasītājiem ir tiesības prasīt, lai Savienības tiesā tiktu pārbaudīts Komisijas vērtējums, saskaņā ar kuru, ņemot vērā informāciju, kas bija Komisijas rīcībā 2004. gada 30. jūnijā, tā varēja likumīgi izbeigt lietu un netieši nolemt, ka nav nekādu šaubu par attiecīgā atbalsta saderību.
105. Nedrīkst aizmirst, ka, paredzot iespēju sūdzības iesniedzējam izmantot šādu tiesību aizsardzības līdzekli, Tiesa vēlējās, lai EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procesuālās tiesības tiktu īpaši aizsargātas un varētu tikt pakļautas pārbaudei tiesā. Taču, paplašinot pieeju Savienības tiesai, Tiesa arī nostiprināja tiesību efektīvas piemērošanas kontroli valsts atbalstu jomā, ļaujot strīdīgā atbalsta saņēmēja konkurentam, tai skaitā potenciālam konkurentam, apstrīdēt Komisijas vērtējumu, saskaņā ar kuru šī pasākuma saderība, ņemot vērā Līguma noteikumus, neradīja nopietnas grūtības.
106. Tādēļ es uzskatu, ka Vispārējā tiesa varēja likumīgi atzīt, ka pirmā pamata trešā daļa, kas attiecas uz pamatojuma norādīšanas pienākuma pārkāpumu, un otrais pamats, kas attiecas uz EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu, ir pieņemami.
107. Līdz ar to Austrijas Republikas iebildums, kas attiecas uz pretrunām pamatojumā, ir jānoraida.
108. Ņemot vērā šos apstākļus, es uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pareizi izvērtējusi prasības, ko prasītāji cēluši, lai atceltu apstrīdēto lēmumu, pieņemamību.
109. Tādēļ es ierosinu Tiesai pirmo pamatu, kas attiecas uz prasītāju celtās prasības pieņemamības kļūdainu novērtējumu, noraidīt kā nepamatotu.
B – Par otro pamatu, kas attiecas uz Vispārējās tiesas kļūdainu vērtējumu par nopietnu izvērtēšanas grūtību pastāvēšanu
1) Lietas dalībnieku argumenti
110. Otrajā pamatā Austrijas Republika, ko atbalstījusi Komisija, uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka attiecīgā atbalsta saderības vērtējums radītu nopietnas grūtības, pamatojot EKL 88. panta 2. punktā paredzētās oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu.
111. Pirmkārt, Austrijas Republika pārmet Vispārējai tiesai, ka tā savu vērtējumu ir pamatojusi tikai ar AMA-Gesetz 1992 21.a panta 1. punktu, tā 1) apakšpunktā nosakot, ka attiecīgais atbalsts tiek piešķirts tikai valsts izcelsmes produktiem. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā Austrijas Republikas saistības atcelt šo ierobežojumu. Vispārējā tiesa neesot arī ņēmusi vērā grozījumus, kas AMA noteikumos veikti pēc 2002. gada 26. septembra, kā arī AMA-Gesetz 1992 21.a panta 1. punkta 5) apakšpunktu.
112. Otrkārt, Austrijas Republika uzskata, ka attiecīgā atbalsta saderības vērtējums bija jāveic vienīgi saistībā ar AMA noteikumiem, ciktāl tie reglamentē šī atbalsta piešķiršanas nosacījumus, jo AMA-Gesetz 1992 ir precizēti vienīgi vispārēji mērķi un finansēšanas nosacījumi saistībā ar minēto atbalstu.
113. Treškārt, Austrijas Republika uzskata, ka, neveicot AMA noteikumu juridisko analīzi, pārsūdzētajā spriedumā neesot sniegts pamatojums.
114. Komisija piebilst, ka Vispārējā tiesa nav ierosinājusi skaidrus kritērijus, kas ļautu noteikt, vai pastāv nopietnas grūtības, jo tā uzskata, ka šis jēdziens ir subjektīvs. Turklāt Tiesa iepriekš minētajos spriedumos lietās Cook/Komisija un Matra/Komisija neesot precizējusi apstākļus, kādos jāuzsāk oficiālā izmeklēšanas procedūra. Visbeidzot, Komisija norāda, ka apstrīdēto lēmumu tā ir pieņēmusi, pamatojoties uz to, ka Austrijas iestādes bija apņēmušās piemērot vienīgi AMA noteikumus, nevis AMA-Gesetz 1992 21.a pantu.
115. Prasītāji apstrīd šo vērtējumu.
2) Mans vērtējums
116. Pirms izvērtēt Austrijas Republikas kritikas pamatotību, es atgādināšu galvenos aspektus judikatūrā, kas attiecas uz Komisijas pienākumiem saistībā ar valsts atbalsta kontroles procedūru, it īpaši, ja tā saskaras ar nopietnām izvērtēšanas grūtībām.
a) Komisijas pienākumi
117. Komisijai ir ekskluzīva kompetence, novērtējot atbalsta saderību ar Līgumu. Šajā saistībā Komisijai ir pienākums rūpēties par to, lai netiktu piešķirts vai saglabāts tāds atbalsts, kas ir pretrunā Līgumam (42).
118. Tādējādi, ja Komisijā ir iesniegta sūdzība par varbūtēji nelikumīgu atbalstu, tai vispirms ir rūpīgi un objektīvi jāizvērtē šī sūdzība (43).
119. Pēc tam, ja Komisija nolemj, ka minētajā sūdzībā apstrīdētais pasākums nav atbalsts, tai ir pietiekamā apmērā jāizskaidro iemesli, kādēļ sūdzībā norādītie faktiskie un tiesiskie apstākļi nav bijuši pietiekami, lai pierādītu šāda atbalsta esamību (44).
120. Visbeidzot, ja iepriekšējas izskatīšanas stadijas ietvaros Komisija nespēj pārliecināties (45), ka šis atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, vai ja tai nav izdevies atrisināt visas grūtības, ko radījusi šī atbalsta saderības izvērtēšana, tai ir pienākums uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta EKL 88. panta 2. punktā (46). Tikai saskaņā ar šo pēdējo minēto procedūru, kas ir paredzēta, lai ļautu Komisijai iegūt pilnīgu informāciju par visiem lietas faktiem, Komisijai Līgumā ir paredzēts pienākums informēt ieinteresētās puses, lai tās varētu iesniegt savus apsvērumus (47).
121. Šajā saistībā Komisijas pilnvaras ir ierobežotas (48). Tiesa vēlas saglabāt ieinteresētajām pusēm piešķirtās tiesības, jo, atzīstot Komisijas rīcības brīvību, tās var tikt apdraudētas tādēļ, ka ir grūti pierādīt acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
122. Tādēļ, veicot savu tiesiskuma pārbaudi, Savienības tiesai, pamatojoties uz lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ir jāpārbauda, vai Komisijai bija pienākums uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru (49).
123. Ne Savienības likumdevējs, ne Savienības tiesa nav definējusi nopietnu izvērtēšanas grūtību jēdzienu. Tomēr saskaņā ar judikatūru šim jēdzienam ir jābūt objektīvam un, piemērojot dažus kritērijus, Savienības tiesa, iespējams, var noteikt, vai atbalsta izvērtēšana radītu šāda veida grūtības (50). Tādējādi šai tiesai ir jāizvērtē pārsūdzētā tiesību akta pieņemšanas apstākļi un it īpaši Komisijas un attiecīgās dalībvalsts sarunu saturs. Tai arī jāizvērtē šī tiesību akta saturs, lēmuma pamatojumu salīdzinot ar informāciju, kas Komisijas rīcībā bijusi tad, kad tā pauda viedokli par strīdīgā atbalsta saderību. Visbeidzot, Savienības tiesa var ņemt vērā iepriekšējās procedūras ilgumu.
b) Par Vispārējās tiesas secinājuma, kas attiecas uz nopietnu izvērtēšanas grūtību esamību, pamatotību
124. Es uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nevienu kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka AMA-Gesetz 1992 21.a panta 1. punkta 1) apakšpunktā noteiktais ierobežojums tikai attiecībā uz valsts izcelsmes produktiem radīja šaubas par attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu un ka tādēļ Komisijai būtu bijis jāuzsāk EKL 88. panta 2. punktā paredzētā procedūra.
125. Pirms tam pamatoti atgādinot par Komisijas pienākumiem saistībā ar valsts atbalsta kontroles procedūru, pārsūdzētā sprieduma 75.–85. punktā Vispārējā tiesa mēģināja izvērtēt konkrētās lietas apstākļus, kas var radīt nopietnas grūtības.
126. Pārsūdzētā sprieduma 75.–80. punktā Vispārējā tiesa vispirms izskatīja vērtējumu, kuru Komisija sniedza apstrīdētajā lēmumā. Atbilstoši pamatnostādnēm par valsts atbalstu reklāmas jomā Komisija būtībā atsaucās uz AMA noteikumiem, nospriežot, ka paziņotie pasākumi nebija ierobežoti tikai ar Austrijas produktiem.
127. Pēc tam pārsūdzētā sprieduma 81.–85. punktā Vispārējā tiesa pauda šaubas par pretrunām, ko rada AMA-Gesetz 1992 21.a pants. Saskaņā ar AMA-Gesetz 1992 21.a panta 1. punkta 1) apakšpunktu iemaksas AMA fondā tiek iekasētas, lai būtu iespējams “sekmēt un garantēt valsts lauksaimniecības un mežsaimniecības produktu tirdzniecību” (51).
128. Taču, kā norāda Vispārējā tiesa, Komisija nav apstrīdējusi šīs tiesību normas formulējumu, jo Austrijas Republika bija apņēmusies 2007. gada 1. jūlijā svītrot terminu “valsts”.
129. No tā Vispārējā tiesa secināja, ka brīdī, kad Komisija izvērtēja attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu, AMA-Gesetz 1992 21.a panta būtiskākās normas attiecās tikai uz valsts izcelsmes produktiem.
130. Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo Austrijas Republika, Vispārējā tiesa izvērtēja AMA-Gesetz 1992 21.a panta 1. punkta 5) apakšpunktu, kā arī AMA noteikumos veiktos grozījumus.
131. Pēc šīs izvērtēšanas Vispārējā tiesa konstatēja pretrunas starp terminiem, kuri lietoti AMA-Gesetz 1992, proti, pamatnormā, un tiem, kas lietoti AMA noteikumos, uz kuriem pamatojoties Komisija sagatavoja savu vērtējumu.
132. Ņemot vērā šos apstākļus, Vispārējā tiesa secināja, ka AMA-Gesetz 1992 21.a panta 1. punkta 1) apakšpunktā noteiktais ierobežojums tikai attiecībā uz valsts izcelsmes produktiem radīja nopietnas grūtības jautājumā par attiecīgā atbalsta saderību ar pamatnostādnēm par valsts atbalstu reklāmas jomā.
133. Acīmredzot ir grūti atzīt, ka pretruna starp pamatnormu un piemērošanas noteikumiem, proti, AMA-Gesetz 1992 un AMA noteikumiem, neradīja grūtības saistībā ar attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu. Šī pretruna, kas bija saistīta ar būtisku izvērtēšanas aspektu, proti, ārvalsts produktu iekļaušanu to produktu klāstā, attiecībā uz kuriem ir tiesības izmantot “AMA” marķējumu, atstāja atklātu jautājumu par attiecīgās atbalsta shēmas saderību ar EKL 28. pantu un pamatnostādnēm par valsts atbalstu reklāmas jomā (52). Minētais pants starp dalībvalstīm aizliedz jebkādus importa kvantitatīvus ierobežojumus. Savukārt minētajās pamatnostādnēs ir precizēts, ka tāds valsts kvalitātes kontroles režīms, kas ir attiecināts tikai uz konkrētas izcelsmes (valsts, reģionālās vai vietējās izcelsmes) produktiem, ir pretrunā Līgumam.
134. Komisijas un Austrijas Republikas sarunu saturs ļāva konstatēt nopietnas izvērtēšanas grūtības (53), jo šī dalībvalsts apņēmās vēlāk grozīt AMA-Gesetz 1992 21.a panta 1. punkta 1) apakšpunktu.
135. Manuprāt, šāda apņemšanās neļāva atrisināt šīs grūtības, it īpaši saistībā ar nepaziņota atbalsta shēmu, un neļāva Komisijai atteikties no oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas.
136. No judikatūras izriet, ka Komisija nevar atteikties uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, atsaucoties uz citiem apstākļiem, kas nav saistīti ar nopietnu grūtību pastāvēšanu. Tādējādi, kā Vispārējā tiesa atgādina pārsūdzētā sprieduma 72. punktā, lai atteiktos uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru, Komisija nevar atsaukties uz trešo personu interesēm šajā procedūrā, procesuālās ekonomijas apsvērumiem vai administratīvo ērtību apsvērumiem. Tieši tādā pašā veidā, manuprāt, Komisija nevar atsaukties uz Austrijas Republikas apņemšanos vēlāk veikt AMA-Gesetz 1992 21.a panta 1. punkta 1) apakšpunkta grozījumus. Valsts atbalsta saderība ar kopējo tirgu jāvērtē objektīvi, un, manuprāt, to nevar ietekmēt dalībvalsts turpmāk plānotie paziņojumi, apņemšanās vai rīcība. Šajā gadījumā man ir jāatzīst, ka brīdī, kad Komisija izvērtēja attiecīgo atbalsta shēmu un pieņēma lēmumu par tā saderību ar kopējo tirgu, AMA-Gesetz 1992 21.a panta 1. punkta 1) apakšpunkts radīja tādas grūtības, ko neļāva atrisināt Austrijas Republikas saistības.
137. Vienīgi uzsākot EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru, Komisija būtu varējusi ieviest skaidrību šajā nenoteiktajā situācijā un noteikt, vai atbilstoši AMA-Gesetz 1992 21.a panta 1. punkta 1) apakšpunktam attiecīgā atbalsta piešķiršana būtu vai nebūtu EKL 28. un 87. panta pārkāpums un līdz ar to vai atbalsta shēma bija vai nebija saderīga ar kopējo tirgu. Šādas procedūras uzsākšana šķistu pamatotāka attiecībā uz Komisijas pienākumiem saistībā ar sūdzību izskatīšanu. Atgādināšu, ka Komisijai sūdzība jāizskata rūpīgi un objektīvi (54), lai nodrošinātu, ka nevar īstenot nevienu atbalstu, kas ir nesaderīgs ar kopējo tirgu.
138. Tādēļ, ņemot vērā šos apstākļus, es piekrītu Vispārējās tiesas viedoklim, saskaņā ar kuru AMA-Gesetz 1992 21.a panta 1. punkta 1) apakšpunktā noteiktais ierobežojums attiecībā uz valsts izcelsmes produktiem radīja nopietnas grūtības saistībā ar attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu un tādēļ Komisijai būtu bijis jāuzsāk EKL 88. panta 2. punktā paredzētā procedūra.
139. Minēšu, ka šāds secinājums ir jāizdara arī attiecībā uz iepriekšējas izskatīšanas stadijas ilgumu, turklāt prasītāji arī izvirzīja šādu argumentu.
140. Jānorāda, ka apstrīdētais lēmums 2004. gada 30. jūnijā tika pieņemts pēc iepriekšējas izskatīšanas stadijas, kas tika uzsākta 1999. gada 21. septembrī – šajā datumā prasītāji iesniedza sūdzību – jeb vairāk nekā pirms četriem gadiem un deviņiem mēnešiem. Protams, tādā situācijā, kāda ir izveidojusies šajā lietā, kad attiecīgais atbalsts nav paziņots, Komisijai nav jāveic šo pasākumu iepriekšēja izskatīšana divu mēnešu laikā, kā tas ir paredzēts judikatūrā (55). Tomēr, ja ieinteresētā trešā puse ir iesniegusi Komisijā sūdzību par valsts pasākumiem, kuri nav paziņoti, saistībā ar iepriekšējas izskatīšanas stadiju šai iestādei ir pienākums šo sūdzību izskatīt rūpīgi un objektīvi (56).
141. Taču šajā gadījumā es uzskatu, ka termiņš pārsniedz to, ko parasti ietver pirmā pārbaude, kuras vienīgais mērķis ir ļaut Komisijai noformulēt pirmo viedokli par pasākumu, kas tai iesniegti izvērtēšanai, kvalifikāciju un saderību ar kopējo tirgu (57).
c) Par pietiekamu pamatojumu saistībā ar nopietnu grūtību pastāvēšanu
142. Atgādināšu, ka Austrijas Republika uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojums ir nepilnīgs, ciktāl Vispārējā tiesa savu vērtējumu esot pamatojusi tikai ar AMA-Gesetz 1992 21.a pantu, pat neveicot AMA noteikumu juridisko analīzi.
143. Šāds arguments mani nepārliecina.
144. Vispirms atgādināšu, ka attiecībā uz Vispārējās tiesas pienākumu spriedumos norādīt pamatojumu, kas izriet no Tiesas Statūtu 36. panta un 53. panta pirmās daļas, tai nav pienākuma izsmeļoši vienu pēc otra izvērtēt lietas dalībnieku izteiktos argumentus. Tādējādi pamatojums var būt arī netiešs, ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām pusēm ļauj uzzināt pieņemtā lēmuma pamatojumu un Tiesai – gūt pietiekamu informāciju pārbaudes veikšanai (58). Attiecībā uz prasību, kas pamatota ar EKL 230. pantu, pamatojuma pienākums noteic, ka Vispārējā tiesa pārbauda prasītāja norādītos tiesību akta atcelšanas pamatus un izklāsta iemeslus, kas noved pie pamata noraidīšanas vai apstrīdētā tiesību akta atcelšanas.
145. Taču šajā gadījumā es uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pareizi izklāstījusi un paskaidrojusi iemeslus, kādēļ, pēc tās domām, ir radušās nopietnas izvērtēšanas grūtības saistībā ar attiecīgo atbalstu. Kā jau redzējām, šis vērtējums ir pamatots ne tikai ar AMA-Gesetz 1992 21.a pantu, bet arī visiem apstrīdētā lēmuma pieņemšanas apstākļiem, pamatoti un pietiekami pierādot, ka pastāv pretrunas valsts tiesiskajā regulējumā, kuras AMA noteikumu juridiskā analīze neesot ļāvusi atrisināt. Turklāt Vispārējās tiesas argumentācija ļāva Austrijas Republikai, kā arī Komisijai iepazīties ar pārsūdzēto spriedumu un kritizēt to, un, manuprāt, tā ļauj Tiesai īstenot savu pārbaudi.
146. Šajā kontekstā es uzskatu, ka nav pamata Vispārējās tiesas pamatojuma, ko tā izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 75.–87. punktā, kritikai.
147. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai otro pamatu, kas attiecas uz Vispārējās tiesas kļūdainu nepieciešamības uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru vērtējumu, noraidīt kā nepamatotu.
C – Par trešo pamatu, kas attiecas uz noteikumu, kuri reglamentē pierādīšanas pienākumu, varbūtēju pārkāpumu
1) Lietas dalībnieku argumenti
148. Trešajā pamatā Austrijas Republika, ko atbalsta Komisija, norāda, ka saskaņā ar judikatūru prasītājiem ir jāpierāda, ka pastāv nopietnas izvērtēšanas grūtības. Taču šajā lietā prasītāji to neesot izdarījuši. Uz konkrētiem atbalsta shēmas piemērošanas pasākumiem, kurus minējuši prasītāji, apstrīdētais lēmums neattiektos a priori. Turklāt prasītāji neesot spējuši pierādīt, ka attiecīgais atbalsts ir piešķirts vienīgi valsts izcelsmes ražotājiem. Tieši pretēji, Austrijas Republika esot pierādījusi, ka “AMA” marķējums ir piešķirts arī ārvalsts ražotājiem.
149. Prasītāji apstrīd šo vērtējumu.
2) Mans vērtējums
150. Es uzskatu, ka trešais pamats nav pieņemams.
151. Austrijas Republika citādi mēģina atspēkot Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, kā arī nozīmi, ko šī tiesa piešķīrusi dažādiem tajā iesniegtajiem pierādījumiem. Atgādināšu, ka vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir izvērtēt faktus un nozīmi, kas jāpiešķir tajā iesniegtajiem pierādījumiem, ja vien prasītājs apelācijas tiesvedībā neapgalvo, ka šie pierādījumi ir sagrozīti. Šajā gadījumā Austrijas Republika kritizē vienīgi Vispārējās tiesas secinājumus, taču nepierāda kļūdas, kuru dēļ šī tiesa esot sagrozījusi pierādījumus. Līdz ar to tās kritika nav nekas cits kā mēģinājums aizstāt Vispārējās tiesas vērtējumu ar savu versiju par notikumiem, bet tas nav Tiesas kompetencē.
152. Es uzskatu, ka katrā ziņā un pat tad, ja Tiesai būtu jāatzīst šis pamats par pieņemamu, tas nav pamatots.
153. Vispārējā tiesā iesniedzot AMA-Gesetz 1992, prasītāji, manuprāt, sniedza pietiekamas norādes par to, ka pastāv šaubas par attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu, un ļāva Vispārējai tiesai, uzdodot jautājumus Komisijai, novērtēt apstrīdētā lēmuma pieņemšanas apstākļus.
154. Tādēļ es ierosinu Tiesai trešo pamatu noraidīt kā nepieņemamu un katrā ziņā kā nepamatotu.
D – Par ceturto pamatu, kas attiecas uz Vispārējās tiesas Reglamenta 64. panta pārkāpumu
1) Lietas dalībnieku argumenti
155. Ceturtajā pamatā Austrijas Republika, ko atbalstījusi Komisija, uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi tās Reglamenta 64. pantu, jo lietas izvērtēšanā tā neesot pieņēmusi nepieciešamos procesa organizatoriskos pasākumus. It īpaši tā apgalvo, ka Vispārējai tiesai būtu bijis jāpieprasa prasītājiem iesniegt konkrētu informāciju, kas apliecina to ieinteresētās puses statusu. Turklāt tā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pārbaudījusi, kā AMA-Gesetz 1992 21.a panta 1. punkta 1) apakšpunkts ir ietekmējis attiecīgā atbalsta piešķiršanas nosacījumus.
156. Prasītāji apstrīd šo vērtējumu.
2) Mans vērtējums
157. Šis iebildums jau no paša sākuma ir jānoraida, un tas jādara turpmāk minēto iemeslu dēļ.
158. Pirmkārt, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienīgi Vispārējā tiesa var lemt par iespējamu nepieciešamību papildināt informāciju, kas tai ir pieejama tajā izskatāmajās lietās (59).
159. Otrkārt, es uzskatu, ka Austrijas Republika nevar paust šādu kritiku, ciktāl tā nav lūgusi Vispārējai tiesai pieņemt nevienu procesa organizatorisko pasākumu.
160. Treškārt, no lietas materiāliem un it īpaši no jautājumiem, kurus Vispārējā tiesa uzdeva lietas dalībniekiem, izriet, ka Austrijas Republikas minētie aspekti noteikti ir ņemti vērā.
161. Tādējādi saistībā ar saviem jautājumiem, uz kuriem jāatbild rakstveidā, Vispārējā tiesa aicināja prasītājus “detalizēti precizēt, kā attiecīgā atbalsta piešķiršana ir skārusi to intereses”, “ja tie ir to dzīvnieku nokaušanas un sadalīšanas uzņēmumu tiešie konkurenti, kuri saņem attiecīgo atbalstu, konkretizējot, vai tie darbojas vienā un tajā pašā ģeogrāfiskajā tirgū, kā arī to, kādā veidā šie uzņēmumi saņem attiecīgo atbalstu”, norādīt “iemeslus, kādēļ tiem nav piešķirts attiecīgais atbalsts, kā arī nosacījumus, kas tiem bija jāievēro, lai saņemtu šo atbalstu”, un, visbeidzot, “vai un kā atbalsts, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, ir būtiski ietekmējis to stāvokli tirgū”.
162. Turklāt šajā pašā saistībā Vispārējā tiesa aicināja Komisiju lemt par AMA-Gesetz 1992 21.a panta 1. punkta 1) apakšpunktu, kā arī valsts izcelsmes produktiem piemērojamās attiecīgās atbalsta shēmas iespējamo ierobežošanu.
163. Pēc tam saistībā ar jautājumiem, uz kuriem jāatbild rakstveidā un tiesas sēdes laikā, Vispārējā tiesa aicināja visus lietas dalībniekus precizēt, vai citā dalībvalstī reģistrēti uzņēmumi varētu gūt labumu no attiecīgās atbalsta shēmas.
164. Tādējādi ir jākonstatē, ka Austrijas Republikas kritika nav pamatota.
165. Tādēļ es aicinu Tiesu ceturto pamatu, kas attiecas uz Vispārējās tiesas Reglamenta 64. panta pārkāpumu, noraidīt kā nepamatotu.
166. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es ierosinu Tiesai Austrijas Republikas celto apelācijas sūdzību noraidīt kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu.
VI – Par pretapelācijas sūdzību
167. Iepriekš minēto iemeslu dēļ es uzskatu, ka savā atbildes rakstā uz apelāciju Komisija ir iesniegusi pretapelācijas sūdzību.
168. Es saprotu, ka Komisija izvirza trīs pamatus.
169. Pirmajā pamatā Komisija vēlas pierādīt, ka Vispārējā tiesa nav pareizi novērtējusi prasības pieņemamību, pamatojoties uz diviem argumentiem, kuri galvenajā apelācijas sūdzībā netika izvirzīti. Otrais pamats ir izvirzīts par to, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi savas pārbaudes pilnvaru robežas, bet trešais pamats – par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
A – Par pirmo pamatu, kas attiecas uz Vispārējās tiesas kļūdainu vērtējumu par prasītāju celtās prasības pieņemamību
170. Pirmais pamats ir iedalīts divās daļās. Pirmā daļa attiecas uz to, ka prasītāji nav tieši skarti, bet otrā daļa – uz Vispārējās tiesas kļūdainu vērtējumu par prasītāju tiesībām paust savus apsvērumus.
1) Par pirmā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz to, ka prasītāji nav tieši skarti
a) Lietas dalībnieku argumenti
171. Pirmā pamata pirmajā daļā Komisija apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu par prasības pieņemamību, jo pārsūdzētā sprieduma 39. punktā šī tiesa ir secinājusi, ka apstrīdētais lēmums ir tieši skāris prasītājus EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.
172. Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, šādu ietekmi saistot ar prasītājiem noteikto pienākumu veikt iemaksas AMA fondā. No judikatūras izrietot, ka nodokļi neietilpst EKL 87. panta piemērošanas jomā, ja vien tas nav valsts atbalsta pasākuma finansēšanas veids. Tomēr šajā gadījumā starp kopējām iemaksām AMA fondā un piešķirtajām priekšrocībām nekādas saiknes neesot bijis. Tādēļ šīs iemaksas nebūtu uzskatāmas par atbalsta neatņemamu daļu, un līdz ar to šajā saistībā tieša ietekme uz prasītājiem neesot pamatojama.
b) Mans vērtējums
173. Es uzskatu, ka šis arguments nav pamatots.
174. No pārsūdzētā sprieduma 36.–39. punkta interpretācijas izriet, ka Vispārējā tiesa tiešo ietekmi uz prasītājiem nav saistījusi ar prasītājiem noteikto pienākumu veikt iemaksas AMA fondā. Šīs tiesas salīdzinoši īsajā argumentācijā es neatrodu nevienu norādi, kas ļautu izdarīt tādu secinājumu, pie kāda ir nonākusi Komisija.
175. Pirms tam atgādinot par judikatūru, kas attiecas uz tiešu ietekmi uz indivīdiem, pārsūdzētā sprieduma 37.–39. punktā Vispārējā tiesa norādīja:
“37. Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka 2004. gada 30. jūnijā, datumā, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, Austrijas Republika jau bija īstenojusi minēto atbalstu. Šajā sakarā prasītāji uzrādīja AMA un viena mazumtirgotāja izveidotās interneta mājas lapas, no kā var secināt, ka “AMA” marķējums jau bija piešķirts pirms apstrīdētā lēmuma. Tie arī uzrādīja AMA sagatavoto aprēķinu, kas adresēts Grandits [GmbH] attiecībā uz iemaksām, kas veicamas par periodu no 2002. gada maija līdz 2003. gada aprīlim, kas vismaz daļēji nosedz periodu, kurā piemērojami pasākumi, kas paredzēti apstrīdētajā lēmumā.
38. Līdz ar to iespēja, ka Austrijas iestādes nolems nepiešķirt minēto atbalstu, šķiet pilnībā teorētiska.
39. No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētais lēmums ir tieši skāris prasītājus EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.”
176. Lai gan Vispārējā tiesa norādīja uz aprēķinu, kas adresēts Grandits GmbH, tas darīts vienīgi ar mērķi pierādīt, ka atbalsta shēma tika īstenota pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, nevis lai pamatotu savu argumentāciju attiecībā uz iemaksām, kas prasītājiem jāveic saskaņā ar AMA-Gesetz 1992 21.c panta 1. punkta 3) apakšpunktu.
177. Tādējādi, manuprāt, šī pirmā daļa, kas attiecas uz to, ka prasītāji nav tieši skarti, nav apmierināma.
178. Katrā ziņā to iemeslu dēļ, kurus es jau izklāstīju šo secinājumu 96. un 97. punktā, uzskatu, ka šī kritika ir neefektīva. Pat ja tā būtu pamatota, uzskatu, ka tā neļautu atcelt secinājumu, pie kura Vispārējā tiesa ir nonākusi saistībā ar prasītāju interesēm celt prasību.
179. Tādēļ es aicinu Tiesu pirmā pamata pirmo daļu noraidīt kā nepamatotu un katrā ziņā kā neefektīvu.
2) Par pirmā pamata otro daļu, kas attiecas uz kļūdainu prasītāju tiesību paust savus apsvērumus vērtējumu
a) Lietas dalībnieku argumenti
180. Pirmā pamata otrajā daļā Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 54. punktā nospriežot, ka sūdzības iesniegšana nav pietiekams iemesls, lai prasītājiem atņemtu tiesības uz procesuālajām garantijām, kas tiem paredzētas EKL 88. panta 2. punktā.
181. Komisija uzskata, ka prasītājiem jau esot bijusi iespēja paust savus apsvērumus, 1999. gada 21. septembrī iesniedzot sūdzību, un līdz ar to tie esot izmantojuši savas tiesības no jauna paust savu viedokli. Turklāt Komisija paskaidro, ka tā neredz jēgu sūdzības iesniedzējiem atļaut otrreiz iesniegt apsvērumus. Visbeidzot, tā norāda, ka EKL 88. panta 2. punkts “nevienam nepiešķir [..] tiesības” un “uzliek pienākumu vienīgi Komisijai”.
b) Mans vērtējums
182. Es uzskatu, ka, izvērtējot Komisijas argumentus, nav sniedzams plašs izklāsts, jo tam, manuprāt, nav pamatojuma.
183. Pārsūdzētā sprieduma 54. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka “tas, ka [..] prasītājiem [esot bijusi] iespēja, iesniedzot savu sūdzību [..], darīt zināmus savus argumentus jau iepriekšējās pārbaudes procedūras laikā saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu, neatņem tiem tiesības uz procesuālajām garantijām, kas tiem tieši paredzētas EKL 88. panta 2. punktā”.
184. Es pilnībā piekrītu šādam vērtējumam.
185. Šī argumentācija pilnībā atbilst valsts atbalsta kontroles procedūras saturam un sistēmai, kā arī Tiesas judikatūrai.
186. Lai arī ir skaidrs, ka Regulā Nr. 659/1999 nav paredzētas īpašas tiesības sūdzības iesniedzējiem, šīs regulas 6. panta 1. punktā un 20. panta 1. un 2. punktā ir skaidri atzītas ieinteresēto pušu tiesības informēt Komisiju par jebkādu varbūtēji nelikumīgu atbalstu un tiesības iesniegt apsvērumus pēc Komisijas lēmuma uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru. Tādējādi, ieinteresētajām pusēm ļaujot Komisijā iesniegt sūdzību par iespējamo valsts atbalstu, Savienības likumdevējs nav vēlējies tām atņemt tiesības iesniegt apsvērumus, ja oficiālā izmeklēšanas procedūra jau ir uzsākta.
187. Sūdzības iesniegšana un apsvērumu paušana nav salīdzināmi aspekti.
188. Sūdzības iesniegšana ļauj paziņot Komisijai par varbūtēju to noteikumu pārkāpumu, kas attiecas uz valsts atbalstu. Šo sūdzību var iesniegt jebkura fiziska vai juridiska persona, kas uzskata, ka kāda dalībvalsts ir piešķīrusi varbūtēji nelikumīgu atbalstu. Ar šo sūdzību tiek uzsākta iepriekšējas izskatīšanas stadija, kuras laikā Komisija, pamatojoties uz sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju, noformulē savu pirmo viedokli par attiecīgā pasākuma daļēju vai pilnīgu saderību (60). Sūdzības iesniedzējam savā sūdzībā ir jāinformē Komisija par attiecīgo dalībvalsti, varbūtējiem atbalsta pasākumiem, kā arī sūdzības pamatotību (61). Šajā procedūras stadijā Komisijai nav pienākuma uzklausīt sūdzības iesniedzēju vai citas ieinteresētās puses EKL 88. panta 2. punkta izpratnē.
189. Pēc tam, kad tā ir rūpīgi un objektīvi izvērtējusi sūdzību (62), Komisija var pieņemt četru veidu lēmumus. Komisija var nolemt sūdzības izskatīšanu nevirzīt tālāk. Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 4. pantu tā var arī nolemt, ka attiecīgais pasākums nav atbalsts, ka tas ir saderīgs ar kopējo tirgu vai ka ir neskaidrības par tā saderību, tādējādi atzīstot, ka ir jāuzsāk oficiālā izmeklēšanas procedūra.
190. Saistībā ar šo pēdējo procedūru sūdzības iesniedzējiem ir tiesības iesniegt apsvērumus saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu, kā arī Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktu un 20. panta 1. un 2. punktu. Šīs tiesības ir paredzētas vienīgi ieinteresētajām pusēm, proti, uzņēmumiem vai arodapvienībām, kas ir konkurenti, pat potenciāli, tiem uzņēmumiem, kuri ir apstrīdētā pasākuma atbalsta saņēmēji. Kā jau redzējām, sūdzības iepriekšēja iesniegšana neatspēko minēto tiesību piešķiršanu. Tieši pretēji, apsvērumu iesniegšanas tiesību ievērošana tiek izvērtēta padziļinātā pārbaudē tiesā, jo Komisija skaidri atsakās uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, tādējādi sūdzības iesniedzējam atņemot šādas tiesības. Tas skaidri izrietēja jau no judikatūras, ko Tiesa noteikusi iepriekš minētajos spriedumos lietās Cook/Komisija un Matra/Komisija un ko es jau izklāstīju iepriekš. Tomēr šis aspekts ir vēl skaidrāks, kopš tika pasludināti spriedumi lietās Athinaïki Techniki/Komisija (63), kuros Tiesa nosprieda, ka lēmums nevirzīt tālāk sūdzības izskatīšanu būtu apstrīdams tiesību akts tad, ja, atsakoties netieši uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, šis lēmums atņemtu sūdzības iesniedzējam tiesības iesniegt savus apsvērumus saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu.
191. Ņemot vērā šos apstākļus un ciktāl prasītājus var kvalificēt kā “ieinteresētās” puses, Vispārējā tiesa varēja pamatoti secināt, ka, iesniedzot sūdzību, prasītājiem tomēr netika atņemtas tiesības paust savus apsvērumus saistībā ar EKL 88. panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru.
192. Tādēļ es ierosinu Tiesai neapmierināt pirmā pamata otro daļu, kas attiecas uz kļūdainu vērtējumu par prasītāju tiesībām paust apsvērumus.
193. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es uzskatu, ka Komisijas pirmais pamats, kas attiecas uz Vispārējās tiesas kļūdainu vērtējumu par prasītāju celtās prasības pieņemamību, nav pamatots.
B – Par otro pamatu par to, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi savas pārbaudes pilnvaru robežas
194. Sava otrā pamata atbalstam Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārsniegusi savas pārbaudes pilnvaru robežas, jo ir nospriedusi, ka attiecīgā atbalsta saderības vērtējums rada nopietnas grūtības, kas pamato oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu. Tā kā apstrīdētajā lēmumā bija jāvērtē sarežģītas ekonomiskas un sociālas situācijas, Komisijai bija piešķirta plaša rīcības brīvība, līdz ar to ierobežojot pārbaudes tiesā apjomu.
195. Es uzskatu, ka šis iebildums jau no paša sākuma ir jānoraida kā nepamatots.
196. No judikatūras izriet, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība, lai konstatētu valsts atbalsta esamību un novērtētu izņēmumus, kuri skaidri paredzēti EKL 87. panta 2. un 3. punktā (64). Šādos gadījumos Komisijai var būt jānovērtē sarežģītas ekonomiskas un sociālas situācijas. Tādēļ pārbaudē, ko veic Vispārējā tiesa, jāizvērtē tikai tas, vai ir ievērotas procesuālās normas un norādīts pamatojums, vai faktiskie apstākļi ir saturiski pareizi, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda faktu vērtējumā un vai pilnvaras nav izmantotas nepareizi.
197. Taču šajā lietā situācija ir citādāka.
198. Vispārējai tiesai tika uzdots jautājums nevis par to, vai Austrijas Republikas īstenotos pasākumus var kvalificēt kā “valsts atbalstu” vai pamatot ar noteiktas saimnieciskās darbības attīstību, bet gan par to, vai savas iepriekšējas izskatīšanas ietvaros Komisija ir izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti saistībā ar valsts atbalsta kontroles procedūru.
199. Taču no judikatūras izriet, ka Komisijai nav nekādas rīcības brīvības, ja runa ir par lēmumu uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru. Tās tiesības uzsākt šo procedūru ir ierobežotas. Komisijai ir pienākums uzsākt EKL 88. panta 3. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru, ja tai pēc iepriekšējās izskatīšanas nav izdevies atrisināt visas grūtības, ko radījusi attiecīgā pasākuma saderības izvērtēšana. Šo pienākumu skaidri apstiprina Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punkts apvienojumā ar šīs regulas 13. panta 1. punktu (65). Tādējādi oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu stricto sensu nenosaka sarežģītas ekonomiskas un sociālas situācijas vērtējums, bet gan juridisks pienākums, un attiecībā uz tā ievērošanu ir jāveic pilnīga pārbaude tiesā.
200. Tā kā Komisijai būtu bijis jāpiemēro minētās regulas 4. panta 4. punkts, tādējādi atceļot apstrīdēto lēmumu, Vispārējā tiesa veica šī lēmuma tiesiskuma pārbaudi, ievērojot EKL 230. pantā tai piešķirtās kompetences robežas.
201. Ņemot vērā šos apstākļus, es aicinu Tiesu otro pamatu par to, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi savas pārbaudes pilnvaru robežas, noraidīt kā nepamatotu.
C – Par trešo pamatu, kas attiecas uz pamatojuma norādīšanas pienākuma pārkāpumu
202. Savā trešajā pamatā Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pirms apstrīdētā lēmuma atcelšanas nav uzsākusi oficiālo izmeklēšanas procedūru, tādējādi pārsūdzētajā spriedumā nesniedzot pamatojumu. Komisija uzskata, ka Vispārējai tiesai būtu bijis jāuzdod jautājums, vai Komisijas veiktais attiecīgā atbalsta saderības vērtējums būtu bijis citāds, ja oficiālā izmeklēšanas procedūra jau būtu uzsākta. Taču Komisija uzskata, ka bija skaidrs, ka uz šo jautājumu jāsniedz noliedzoša atbilde. Turklāt Komisija norāda, ka oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšana aizkavētu lietas izskatīšanu un tas būtu pretrunā pienākumam ievērot pienācīgu rūpību, kas paredzēts 1973. gada 11. decembra spriedumā lietā Lorenz (66).
203. Es ierosinu šos argumentus jau no paša sākuma noraidīt.
204. Nav pieļaujams uzskatīt, ka šīs lietas iznākums varētu būt atkarīgs no tā, vai saistībā ar oficiālo izmeklēšanas procedūru Vispārējā tiesa rīkojas priekšlaicīgi vai izmanto ekstrapolācijas metodi, un vēl jo mazāk – uzskatīt, ka tas varētu padarīt pārsūdzēto spriedumu par tādu, kurā nav sniegts pamatojums.
205. Šāds arguments ir pretrunā valsts atbalsta kontroles procedūras galvenajiem principiem. Vispirms atgādināšu, ka atbalsta kvalifikācija ir jāvērtē, pamatojoties uz objektīviem faktiem, nevis aptuveniem pieņēmumiem (67). Turklāt tā nevar būt atkarīga no vērtējuma, kas veikts iepriekšējas procedūras laikā, pamatojoties uz šajā stadijā pieejamo informāciju (68). Atgādināšu arī to, ka attiecīgā atbalsta saderība ar kopējo tirgu bija jānovērtē nevis Vispārējai tiesai saistībā ar savu tiesiskuma pārbaudi, bet gan Komisijai, izmantojot ekskluzīvo kompetenci, kas tai piešķirta ar Līgumu. Turklāt atgādināšu, ka konkrētajā situācijā oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšana ir nevis Komisijas izvēles iespēja, bet gan pienākums (69).
206. Visbeidzot, vēlos uzsvērt, ka tad, ja konkrētajā situācijā Komisijai patiešām bija rūpīgi jāizskata sūdzība, tad šis pienākums it īpaši noteica, ka tai bija jāuzsāk oficiālā izmeklēšanas procedūra.
207. Ņemot vērā šos apstākļus, es uzskatu, ka trešais pamats ir nepamatots.
208. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es aicinu Tiesu Komisijas celto apelācijas sūdzību noraidīt kā nepamatotu.
VII – Par tiesāšanās izdevumiem
209. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
210. Tā kā šajā lietā Austrijas Republikai un Komisijai spriedums kopumā ir nelabvēlīgs, jāpiespriež tām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
VIII – Secinājumi
211. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai nospriest šādi:
1) apelācijas sūdzības noraidīt;
2) Austrijas Republika un Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.