Apvienotās lietas C‑581/10 un C‑629/10

Emeka Nelson u.c.

pret

Deutsche Lufthansa AG

un

TUI Travel plc u.c.

pret

Civil Aviation Authority

(Amtsgericht Köln un High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Gaisa transports – Regula (EK) Nr. 261/2004 – 5.–7. pants – Monreālas konvencija – 19. un 29. pants – Tiesības uz kompensāciju lidojuma kavēšanās gadījumā – Saderība

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2012. gada 23. oktobra spriedums

1.        Transports – Gaisa pārvadājumi – Regula Nr. 261/2004 – Kopīgi noteikumi par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos – Tiesības uz kompensāciju kavēšanās gadījumā – Piemērojamība ilgstošas kavēšanās gadījumā – Vienlīdzīgas attieksmes princips

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 261/2004 preambulas trešais apsvērums un 5., 6. un 7. pants)

2.        Transports – Gaisa pārvadājumi – Regula Nr. 261/2004 – Kopīgi noteikumi par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos – Tiesības uz kompensāciju kavēšanās gadījumā – Nosacījumi

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 261/2004 5.–7. pants)

3.        Transports – Gaisa pārvadājumi – Regula Nr. 261/2004 – Kopīgi noteikumi par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos – Tiesības uz kompensāciju kavēšanās gadījumā – Nesaderība ar Konvenciju par dažu starptautisko gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju – Neesamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 261/2004 5.–7. pants; 1999. gada Monreālas konvencijas 19., 22. un 29. pants)

4.        Transports – Gaisa pārvadājumi – Regula Nr. 261/2004 – Kopīgi noteikumi par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos – Tiesības uz kompensāciju kavēšanās gadījumā – Tiesiskās noteiktības principa pārkāpums – Neesamība – Samērīguma principa pārkāpums – Neesamība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 261/2004 5.–7. pants)

5.        Prejudiciāli jautājumi – Interpretācija – Interpretējošu spriedumu iedarbība laikā – Atpakaļejošs spēks – Tiesas noteikts ierobežojums – Tiesiskā noteiktība – Tiesas rīcības brīvība

(LESD 267. pants)

1.        Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 30.–38. punktu)

2.        Regulas Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos, 5., 6. un 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka kavētu lidojumu pasažieriem ir tiesības uz kompensāciju saskaņā ar šo regulu, ja viņi šādu lidojumu dēļ cieš laika zudumu, kas ir līdzvērtīgs vai pārsniedz trīs stundas, proti, ja viņi sasniedz savu galamērķi trīs stundas vai vēlāk pēc gaisa pārvadātāja sākotnēji paredzētā ierašanās laika. Tomēr šāda kavēšanās pasažieriem nedod tiesības saņemt kompensāciju, ja gaisa pārvadātājs var pierādīt, ka ilgstošu kavējumu ir izraisījuši ārkārtēji apstākļi, no kuriem nevarētu izvairīties pat tad, ja tiktu veikti visi iespējamie pasākumi, proti, apstākļi, pār kuriem gaisa pārvadātājam nav faktiskas kontroles.

(sal. ar 40. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3.        Ne no Monreālas konvencijas par dažu starptautisko gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju 19., 22. un 29. panta, ne arī no kādiem citiem šīs konvencijas noteikumiem neizriet, ka tās autori būtu paredzējuši pasargāt gaisa pārvadātājus no visu citu veidu prasījumiem, kas nav paredzēti šajās tiesību normās, īpaši tiem, ko varētu sagaidīt no valsts iestādēm, lai standartizētā un tūlītējā veidā atlīdzinātu kaitējumu, kas izpaužas kā neērtības sakarā ar kavēšanos pasažieru gaisa pārvadājumos, neciešot neērtības, kas saistītas ar prasības pieteikumu par ciestajiem zaudējumiem iesniegšanu tiesās.

Regulas Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos, 7. pantā paredzētais kompensācijas pasākums neietilpst Monreālas konvencijas piemērošanas jomā. Laika zudums, kuru rada ilgstoša lidojuma kavēšanās, kas ir uzskatāms par neērtību Regulas Nr. 261/2004 izpratnē un ko nevar kvalificēt kā “zaudējumus, kas radušies aizkavēšanās dēļ” Monreālas konvencijas 19. panta izpratnē, tādējādi neietilpst tās 29. panta piemērošanas jomā. Turklāt no laika zuduma identiski cieš visi kavēto lidojumu pasažieri un tādējādi to ir iespējams atlīdzināt, izmantojot standartizētu pasākumu, bez nepieciešamības jebkādā veidā izvērtēt katra attiecīgā pasažiera individuālo situāciju. Tādējādi šādu pasākumu var piemērot tūlītēji. Turklāt ne vienmēr pastāv cēloņsakarība starp faktisku kavēšanos, no vienas puses, un laika zudumu, kas ir uzskatāms par būtisku, lai noteiktu, ka pastāv tiesības uz kompensāciju Regulas Nr. 261/2004 izpratnē, vai aprēķinātu šīs kompensācijas apmēru, no otras puses. Tādējādi pienākums, kas izriet no Regulas Nr. 261/2004 un kura mērķis ir izmaksāt kompensāciju pasažieriem, kuru lidojums ilgstoši kavējas, šķiet, atbilst Monreālas konvencijas 29. pantam un to papildina, ciktāl tas ir piemērojams pirms šajā pantā paredzētās tiesību normas.

(sal. ar 46.–49., 52., 53. un 55.–57. punktu)

4.        Attiecībā uz Regulā Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos, gaisa pārvadātājiem noteikto pienākumu skaidrību tiesiskās noteiktības princips noteic, ka personām ir nepārprotami jāzina savas tiesības un pienākumi un attiecīgi jārīkojas. Ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu, gaisa pārvadātāji nevar apgalvot, ka pienākums izmaksāt kompensāciju pasažieriem, kas tiem noteikts Regulā Nr. 261/2004 kavēšanās gadījumā, pārkāptu šo pēdējo minēto principu. Pasažieriem, kuru lidojums kavējas, un gaisa pārvadātājiem ir nemaldīga iespēja uzzināt, sākot no kura brīža pirmie var pieprasīt kompensācijas izmaksu un otrajiem ir pienākums izmaksāt šo kompensāciju, tādējādi skaidra laika ierobežojuma ieviešana ļauj izvairīties arī no tā, ka valsts tiesas atšķirīgi izvērtē ilgas kavēšanās jēdzienu, kas attiecīgā gadījumā radītu tiesisko nenoteiktību.

Turklāt pienākums atlīdzināt pasažieriem, kuru lidojums kavējas, radītos zaudējumus nepārkāpj samērīguma principu. Nozīmīgums, kāds ir piešķirts patērētāju, tostarp lidmašīnu pasažieru, aizsardzības mērķim, var attaisnot negatīvās, pat ievērojamās ekonomiskās sekas atsevišķiem tirgus dalībniekiem. Turklāt, ņemot vērā ciestā laika zuduma neatgriezeniskumu, objektīvumu un vieglo aprēķināmību, pasākums, ar kuru visiem pasažieriem, uz kuriem attiecas šīs neērtības, tiek piešķirta tūlītēja finansiāla kompensācija, šķiet, ir īpaši atbilstošs. Turklāt kompensācijas pienākums attiecas tikai uz ilgstošu kavēšanos un kompensācijas summa var tikt samazināta uz pusi, ja kavēšanās nav ilgāka par četrām stundām. Visbeidzot, kompensācija nav jāmaksā, ja gaisa pārvadātājs var pierādīt, ka lidojuma atcelšanu vai kavēšanos ir izraisījuši ārkārtēji apstākļi, pār kuriem minētajam pārvadātājam nav faktiskas kontroles. Turklāt tas var pieprasīt atlīdzinājumu no ikvienas personas, kura ir radījusi kavēšanos, tostarp trešajām personām.

(sal. ar 66.–68., 75. un 77.–81. punktu)

5.        Tikai izņēmuma gadījumos, piemērojot vispārējo tiesiskās drošības principu, kas ir raksturīgs Savienības tiesību sistēmai, Tiesa var nolemt ierobežot ikvienas personas iespējas atsaukties uz interpretēto noteikumu, lai apšaubītu labticīgi izveidotas tiesiskās attiecības. Šajā saistībā Tiesai tomēr ir jānosaka īpašs brīdis, kad stāsies spēkā interpretācija, kuru tā sniedz Savienības tiesību normai. Šajā saistībā šādas interpretācijas iedarbības laikā ierobežojums ir pieļaujams tikai spriedumā, kurā ir lemts par pieprasīto interpretāciju. Šis princips nodrošina šo tiesību vienlīdzīgu piemērošanu dalībvalstīm un citām personām un tāpat īsteno no tiesiskās noteiktības principa izrietošās prasības. Tā kā Tiesas sniegtā interpretācija atbilst tai, kas tika sniegta iepriekšējā spriedumā, kurā netika ierobežota iedarbība laikā, prasība par ierobežošanu laikā vēlāk pasludināta sprieduma ietvaros nav jāapmierina.

(sal. ar 89.–91., 93. un 94. punktu)