ĢENERĀLADVOKĀTES KRISTĪNES ŠTIKSAS‑HAKLAS [CHRISTINE STIX‑HACKL] SECINĀJUMI,
sniegti 2006. gada 3. oktobrī 1(1)
Lieta C‑522/04
Eiropas Kopienu Komisija
pret
Beļģijas Karalisti
Valsts pienākumu neizpilde – EK līguma 18., 39., 43., 49. un 56. pants un EEZ līguma 28., 31., 36. un 40. pants – Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 5. novembra Direktīvas 2002/83/EK par dzīvības apdrošināšanu 5. panta 1. punkts un 53. panta 2. punkts (OV L 345, 1. lpp.) – Nodokļu tiesību akti, kuros cita starpā paredzēta nelabvēlīgāka attieksme pret tādām iemaksām profesionālajās pensiju shēmās, kas tiek pārskaitītas ārvalstīs dibinātām dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām, kapitāla un līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu, kas pārskaitītas saņēmējiem, kuri ir mainījuši savu dzīvesvietu uz ārvalstīm, aplikšana ar nodokli Beļģijā un pienākums minētajām sabiedrībām iecelt pārstāvi ar dzīvesvietu Beļģijā, lai nodrošinātu ikgadējā nodokļa par apdrošināšanas līgumiem samaksu
1. Ar šo prasību, kas iesniegta saskaņā ar EKL 226. panta otro daļu, Eiropas Kopienu Komisija pārmet, ka Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EK līguma 18., 39., 43., 49. un 56. pants, EEZ līguma 28., 31., 36. un 40. pants un 1992. gada 10. novembra Direktīvas 92/96/EEK (2) 4. pants un 11. panta 2. punkts – pēc pārskatīšanas 2002. gada 5. novembra Direktīvas 2002/83/EK 5. panta 1. punkts un 53. panta 2. punkts (3).
2. Šo tiesību normu iespējamie pārkāpumi saistīti ar to, ka aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums, proti, Code des impôts sur les revenus de 1992 [1992. gada Ienākuma nodokļu kodekss] (turpmāk tekstā – “CIR 1992”) un Code des taxes assimilées au timbre [Kancelejas nodevai pielīdzināto maksājumu kodekss] (turpmāk tekstā – “CTAT”):
– pakļauj iespēju atskaitīt darba devēju veiktās papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksas nosacījumam, kas paredzēts CIR 1992 59. pantā, saskaņā ar kuru šīs iemaksas ir jāpārskaita Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei;
– pakļauj ar ilgtermiņa uzkrājumiem saistīto nodokļa samazinājumu, kas saskaņā ar CIR 1992 145/1. un 145/3. pantu tiek piešķirts attiecībā uz personiski veiktajām papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksām, ko darba devējs samaksājis kā ieturējumu no darba ņēmēja darba samaksas, nosacījumam, ka šīm iemaksām ir jābūt pārskaitītām Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei;
– CIR 1992 364.a pantā paredz, ka gadījumā, ja CIR 1992 34. pantā paredzētais kapitāls, līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas un uzkrājumi tiek izmaksāti vai piešķirti tādam nodokļu maksātājam, kurš iepriekš ir mainījis savu pastāvīgo dzīvesvietu vai savu aktīvu atrašanās vietu uz ārvalstīm, maksājums vai piešķīrums tiek uzskatīts par veiktu iepriekšējā dienā pirms šīs pārcelšanās un atbilstoši 364.a panta otrajai daļai – visi šī kodeksa 34. panta 2. punkta trešajā daļā paredzētie pārskaitījumi tiek pielīdzināti piešķiršanai, kā rezultātā visiem apdrošinātājiem ir pienākums ieturēt ienākuma nodokļa summu saskaņā ar CIR 1992 270. pantu no kapitāla un līguma laušanas gadījumā atmaksājamām summām, kas izmaksātas nerezidentam, kurš kādā brīdī ir bijis Beļģijas rezidents–nodokļu maksātājs, ar nosacījumu, ka šīs summas pilnībā vai daļēji ir radušās laika periodā, kad attiecīgā persona bija Beļģijas rezidents–nodokļu maksātājs, pat ja Beļģijas noslēgtās divpusējās nodokļu konvencijas piešķir tiesības otrai līgumslēdzējvalstij aplikt šos ienākumus ar nodokli;
– atbilstoši CIR 1992 364.b pantam apliek ar nodokli kapitāla vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu pārvedumus, ko veido darba devēja veiktās iemaksas vai personiski veiktās iemaksas papildu vecuma pensijai, ko veicis pensiju fonds vai apdrošināšanas institūcija, kuras ietvaros šīs iemaksas tika veiktas, par labu saņēmējam vai tā tiesību pārņēmējiem uz citu pensijas fondu vai apdrošināšanas institūciju, kas dibināta ārpus Beļģijas teritorijas, lai gan šāds pārskaitījums nav uzskatāms par ar nodokļiem apliekamu darbību, ja kapitāls vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamā summa tiek pārskaitīta citam Beļģijā dibinātam pensijas fondam vai apdrošināšanas institūcijai;
– pamatojoties uz Règlement général sur les taxes assimilées au timbre [Vispārīgo noteikumu par reģistrācijas nodevām pielīdzinātajiem nodokļiem] 224/2.a pantu, paredz prasību ārvalstu apdrošinātājiem, kuru atrašanās vietas nav Beļģijā, pirms savu pakalpojumu piedāvāšanas Beļģijā saņemt apstiprinājumu attiecībā uz atbildīgo pārstāvi, kurš dzīvo Beļģijā un kurš personiski rakstveidā uzņemas saistības pret Beļģijas valsti samaksāt ikgadējo nodokli par apdrošināšanas līgumiem, procentus un naudas sodus, kas varētu rasties atbilstoši līgumiem saistībā ar Beļģijā izvietotajiem riskiem.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesiskais regulējums
1) Primārie tiesību akti
3. EKL 18. pants paredz, ka:
“1. Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus.
[..]”
4. EKL 39. pants paredz, ka:
“1. Kopienā nodrošina darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.
2. Pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka likvidē jebkādu dalībvalstu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.
3. Tā nozīmē turpmāk norādītās tiesības, ko var ierobežot, vienīgi pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem:
a) tiesības pieņemt faktiskos darba piedāvājumus;
b) tiesības šajā nolūkā brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā;
c) tiesības darba nolūkos uzturēties kādā dalībvalstī saskaņā ar normatīviem un administratīviem aktiem, kas reglamentē šīs valsts pilsoņu nodarbinātību;
d) tiesības palikt kādā dalībvalstī pēc tam, kad darba attiecības šajā valstī beigušās, atbilstīgi nosacījumiem, kas ietverti īstenošanas regulās, kuras izstrādās Komisija.
[..]”
5. EKL 43. pants paredz:
“Ievērojot še turpmāk izklāstītos noteikumus, aizliedz ierobežojumus kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. Tāpat aizliedz ierobežojumus attiecībā uz to, kā dalībvalstu pilsoņi, kas izveidojuši uzņēmumu kādā dalībvalstī, atver šā uzņēmuma pārstāvniecības, filiāles vai meitasuzņēmumus citās dalībvalstīs.
Brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus, jo īpaši sabiedrības, kas definētas 48. panta otrajā daļā, ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz tās valsts tiesību akti, kurā notiek šī uzņēmējdarbība, ņemot vērā šā Līguma nodaļu par kapitālu.”
6. EKL 49. pants paredz:
“Kā paredz še turpmāk izklāstītie noteikumi, Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.
Padome pēc Komisijas priekšlikuma, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, šo nodaļu var attiecināt arī uz trešo valstu pilsoņiem, kas sniedz pakalpojumus un veic uzņēmējdarbību Kopienas dalībvalstīs.”
7. EKL 56. pants paredz:
“1. Ievērojot šajā nodaļā izklāstītos noteikumus, ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā.
2. Ievērojot šajā nodaļā izklāstītos noteikumus, ir aizliegti visi maksājumu ierobežojumi dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā.”
8. Eiropas Ekonomikas zonas līguma (turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 28. pants būtībā saskan ar EKL 39. panta noteikumiem, EEZ līguma 31. pants – ar EKL 43. pantu, EEZ līguma 36. pants – ar EKL 49. pantu, bet EEZ līguma 40. pantā tajā paredzētajās robežās ir nostiprināta kapitāla brīva aprite.
2) Sekundārie tiesību akti
9. Direktīvas 2002/83/EK 5. panta 1. punkts attiecībā uz licencēšanu, kas nepieciešama uzņēmējdarbības veikšanai dzīvības apdrošināšanas sfērā, nosaka:
“Licence ir derīga visā Kopienas teritorijā. Tā ļauj sabiedrībai tajā veikt uzņēmējdarbību, izmantojot tiesības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību.”
10. Šīs pašas direktīvas 53. panta 2. punkts nosaka:
“Saskaņā ar savas valsts tiesību aktu noteikumiem katra dalībvalsts ļauj pārstāvniecībām un filiālēm, kuras darbojas tās teritorijā un uz kurām attiecas šī sadaļa, nodot visu vai daļu no līgumu portfeļa dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai, kuras galvenais birojs atrodas citā dalībvalstī, ja šīs dalībvalsts kompetentās iestādes apliecina, ka pēc portfeļa nodošanas pārņēmējsabiedrībai ir nepieciešamā maksātspējas rezerve.”
B – Beļģijas tiesiskais regulējums
1) Tiešie nodokļi – CIR 1992
11. CIR 1992 59. panta 1. punkts paredz, ka:
“52. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētās darba devēja iemaksas un prēmijas var atskaitīt kā ar profesionālo darbību saistītus izdevumus, tikai pastāvot šādiem nosacījumiem un ar šādiem ierobežojumiem:
1) tām jābūt pilnībā pārskaitītām Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei; [..].”
12. CIR 1992 145/1. panta redakcija, kas bija spēkā no 2004. gada 1. janvāra, paredz, ka:
“145/2.–145/16. pantā paredzētajās robežās un nosacījumos tiek piešķirts nodokļa samazinājums, kas aprēķināts par šādiem izdevumiem, kas faktiski bija radušies ar nodokli apliekamajā periodā:
1) par 34. panta 1. punkta otrā apakšpunkta pirmās daļas a)–c) apakšpunktā paredzētajām personiski veiktajām iemaksām un prēmijām, ko darba devējs samaksājis kā ieturējumu no darba ņēmēja darba samaksas, vai ko uzņēmums samaksājis kā ieturējumu no uzņēmuma vadītāja, kas nav noslēdzis darba līgumu, darba algas;
2) par papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksām, ko nodokļu maksātājs ir neatgriezeniski samaksājis Beļģijā, lai izveidotu pensiju vai kapitāla summu apdrošinātās personas dzīves laikā vai tās nāves gadījumā atbilstoši dzīvības apdrošināšanas līgumam, ko tas noslēdzis personiski tiktāl, ciktāl šī kapitāla summa nav paredzēta mājokļa hipotekārā aizdevuma pārjaunošanai vai nodrošināšanai104. panta 9. punkta izpratnē.”
13. CIR 1992 145/3. panta 1. punkts paredz, ka:
“145/1. panta 1. punktā paredzētās personiski veiktās iemaksas un prēmijas tiek ņemtas vērā samazinājuma veikšanai ar nosacījumu, ka tās ir neatgriezeniski pārskaitītas Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei un ka pabalsti vecuma pensijas gadījumā – gan tiesību aktos, gan citur paredzētie, kas izteikti kā ikgadējais ienākums, nepārsniedz 80 % no pēdējās ikgadējās parastās darba samaksas pirms nodokļu nomaksas, un tiek ņemts vērā parastais profesionālās darbības ilgums. Ir atļauts veikt ienākumu indeksāciju.”
14. CIR 1992 364.a pants ir izteikts šādā redakcijā:
“Gadījumā, ja 34. pantā paredzētās kapitāla summas, līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas un uzkrājumi tiek izmaksāti vai piešķirti tādam nodokļu maksātājam, kurš iepriekš ir mainījis savu pastāvīgo dzīvesvietu vai savu aktīvu atrašanās vietu uz ārvalstīm, tiek uzskatīts, ka izmaksa vai piešķiršana ir veikta iepriekšējā dienā pirms šīs pārcelšanās īstenošanas.
Pirmās daļas piemērošanai visi 34. panta 2. punkta trešajā daļā minētie pārskaitījumi tiek pielīdzināti piešķiršanai.”
15. CIR 1992 364.b pants skan šādi:
“Gadījumā, ja kapitāls vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas, kas izveidotas, izmantojot 52. panta [7.]a) apakšpunktā vai 145/1. panta 1. punktā minētās personiski veiktās iemaksas, darba devēja veiktās iemaksas vai uzņēmuma veiktās iemaksas, pašpalīdzības iestāde vai dzīvības apdrošināšanas sabiedrība, kurā tās ir izveidotas par labu saņēmējam vai tā tiesību pārņēmējiem, iekļauj pensiju izmaksas saistībās vai līdzīgā pensijas nolīgumā, šī darbība netiek uzskatīta par izmaksu vai piešķīrumu, pat, ja šī iekļaušana ir veikta pēc saņēmēja lūguma, neietekmējot tiesības iekasēt nodokli vēlākas izmaksas vai piešķiršanas laikā, ko iestādes vai sabiedrība veic saistībā ar saņēmēju.
Pirmā daļa nav piemērojama kapitāla summas vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu pārskaitījumam ārvalstīs dibinātai pašpalīdzības iestādei vai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai.”
2) Netiešie nodokļi – CTAT
16. CTAT 173. pants paredz:
“Par apdrošināšanas līgumiem ir jāmaksā ikgadējs nodoklis, ja ir izpildīts viens no šādiem trīs nosacījumiem:
1) apdrošinātājs veic profesionālu apdrošināšanas darbību, un tam Beļģijā ir galvenā darbības vieta, aģentūra, filiāle, pārstāvis vai jebkāda cita darbības vieta;
2) apdrošinātajai personai Beļģijā ir pastāvīgā dzīvesvieta vai ierastā dzīvesvieta;
3) līguma priekšmets ir Beļģijā izvietots kustamais vai nekustamais īpašums.”
17. CTAT 176/1. panta pirmā daļa paredz, ka:
“Maksājamais nodoklis tiek aprēķināts, ņemot vērā kopējo prēmiju vai iemaksu summu, pieskaitot maksājumus, kas attiecīgajā nodokļa iekasēšanas gadā jāmaksā vai jāsedz vai nu apdrošinātajām personām vai arī saņēmējiem un to darba devējiem.”
18. CTAT 177. pants paredz, ka:
“Ikgadējais nodoklis par apdrošināšanas līgumiem ir jāmaksā:
1) apdrošināšanas apvienībām, kasēm, sabiedrībām vai uzņēmumiem, pensiju fondiem un juridiskām personām, kas ir atbildīgas par 2003. gada 28. aprīļa likumā par papildu pensijām un to nodokļu režīmu un par noteiktām papildu priekšrocībām sociālā nodrošinājuma jomā paredzēto solidaritātes saistību izpildi, kā arī visiem pārējiem apdrošinātājiem, ja tiem Beļģijā ir to galvenā darbības vieta, aģentūra, filiāle, pārstāvis vai jebkāda cita darbības vieta;
2) brokeriem un visiem citiem Beļģijā dzīvojošiem starpniekiem attiecībā uz līgumiem, kas ar to starpniecību noslēgti ar ārvalstu apdrošinātājiem, kuriem Beļģijā nav atbildīgā pārstāvja, kas paredzēts 178. pantā;
3) apdrošinātajām personām – visos pārējos gadījumos.”
19. Vispārīgo noteikumu par reģistrācijas nodevām pielīdzinātajiem nodokļiem 224/2.a pants paredz, ka:
“[CTAT] 177. panta 3. punktā paredzētajos gadījumos ārvalsts dzīvības apdrošināšanas sabiedrība samaksā nodokli un attiecīgā gadījumā procentus un naudas sodu apdrošinātās personas labā. Šim nolūkam visām ārvalsts dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām, kurām Beļģijā nav nedz filiāles, nedz aģentūras, nedz jebkādas citas darbības vietas un kas vēlas piedāvāt noslēgt līgumus saistībā ar Beļģijā izvietotiem riskiem, pirms šādu darbību veikšanas ir jāsaņem apstiprinājums no finanšu ministra par Beļģijā dzīvojošo atbildīgo pārstāvi, kurš personiski rakstveidā uzņemas saistības pret valsti samaksāt ikgadējo nodokli par apdrošināšanas līgumiem, procentus un naudas sodus, kas varētu rasties saistībā ar iepriekš minētajiem līgumiem.”
II – Pirmstiesas procedūra
20. 2003. gada 6. februāra brīdinājuma vēstulē Komisija izklāstīja Beļģijas Karalistei iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka šī valsts nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 18., 39., 43., 49. un 56. pants, EEZ līguma 28., 31., 36. un 40. pants un Direktīvas 92/96/EEK 4. pants un 11. panta 2. punkts.
21. Savā atbildes vēstulē, kas tika nosūtīta 2003. gada 9. maijā, Beļģijas iestādes informēja, ka sakarā ar (2003. gada 18. maijā) gaidāmajām parlamenta vēlēšanām parlamenta palātu pilnvaru beigšanās dēļ valdībai vairs nav pietiekamu pilnvaru, lai atbilstoši Eiropas Komisijas brīdinājuma vēstulē norādītajai nostādnei nāktu klajā ar likumdošanas iniciatīvu grozījumu veikšanai Beļģijas normatīvajos aktos.
22. Tomēr tās noteica, ka attiecīgās valsts tiesību normas tika pieņemtas, lai novērstu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (CIR 1992 364.a pants), un ka kompetenci nozīmēt atbildīgo pārstāvi par ikgadējo nodokli par apdrošināšanas līgumiem apstiprināja tās Padomes sēdes protokolā ietvertais paziņojums, kas apstiprināja dzīvības apdrošināšanas trešo direktīvu, un tās atbilda Komisijas skaidrojošajam paziņojumam “Pakalpojumu sniegšanas brīvība un vispārējās intereses apdrošināšanas pakalpojumu nozarē” (4). Šie pienākumi tika noteikti gan ārvalstu sabiedrībām, kuras piedāvāja savus pakalpojumus Beļģijā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, gan ārvalstu sabiedrībām, kurām Beļģijā ir uzņēmums. Atbildīgā pārstāvja nozīmēšana bija nepieciešama un proporcionāla, lai nodrošinātu ikgadējā nodokļa par apdrošināšanas līgumiem samaksu (CTAT 177. panta 3. punkts un Vispārīgo noteikumu par reģistrācijas nodevām pielīdzinātajiem nodokļiem 224/2.b panta 2. punkts).
23. Konstatējot, ka Beļģijas iestāžu atbilde attiecas tikai uz abiem iepriekš minētajiem pasākumiem un ka Beļģijas valdība, 2003. gada 13. janvārī iesniedzot likumprojektu par papildu pensijām, atzina, ka tās valsts tiesiskais regulējums ne visos punktos atbilst Kopienu tiesībām, Komisija 2003. gada 19. decembrī nosūtīja Beļģijas Karalistei argumentētu atzinumu par darba ņēmēju brīvas pārvietošanās, brīvības veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvības, kapitāla brīvas aprites aizskārumu un direktīvu dzīvības apdrošināšanas jomā pārkāpšanu, piemērojot noteikumus par ienākuma nodokli un ikgadējo nodokli par apdrošināšanas līgumiem.
24. Attiecībā uz pārstāvja, kas nodrošina ikgadējā nodokļa par apdrošināšanas līgumiem samaksu, nozīmēšanu, Komisija uzskata, ka šī prasība aizskar citās dalībvalstīs dibināto apdrošināšanas sabiedrību un iestāžu pakalpojumu sniegšanas brīvību. Nodokļa maksājumu var nodrošināt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kā, piemēram, ar informācijas pieprasījumiem no ārvalsts uzņēmuma vai institūcijas, informācijas pieprasījumiem un kontroli saistībā ar Beļģijā dzīvojošu apdrošināto personu un vienošanos par informācijas apmaiņu ar citām dalībvalstīm. Komisija turklāt atgādina, ka ar 2001. gada 15. jūnija Direktīvas 2001/44/EK 1. pantu tika grozīta Direktīva 76/308/EEK par savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā, kas radušies no darbībām, kas pieder pie Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonda finansēšanas sistēmas, kā arī lauksaimniecības maksājumu un muitas nodokļu piedziņā un attiecībā uz PVN un dažu akcīzes nodokļu piedzīšanu (5). Komisija uzsver, ka savstarpējā palīdzība prasījumu piedziņā tika attiecināta arī uz apdrošināšanas prēmiju nodokļiem un ka dalībvalstīm vajadzēja saskaņot savas valsts tiesisko regulējumu ar šo direktīvu ne vēlāk kā līdz 2002. gada 30. jūnijam. Tā kā ikgadējo nodokli par apdrošināšanas līgumiem aprēķina, ņemot vērā kopējo prēmiju vai iemaksu summu, pieskaitot maksājumus, attiecībā uz šo nodokli ir piemērojama Direktīva 2001/44/EK. Komisija piebilst, ka, pat, ja Beļģijas Karaliste nemaina savu argumentāciju, direktīva un skaidrojošais paziņojums nevar tikt interpretēti vai piemēroti tādējādi, ka tie nesaskan ar EK līgumu un EEZ līgumu.
25. Savā 2004. gada 24. februāra atbildē Beļģijas Karaliste apliecināja savu gribu pildīt argumentēto atzinumu un lūdza “nedaudz pacietības un sapratnes attiecībā uz [noteikto] termiņu, kas ir nepieciešams, lai Beļģijas tiesību aktus pilnībā saskaņotu ar Eiropas tiesību aktiem”. Kad 2004. gada 23. februārī bija beidzies argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, Komisija cēla šo prasību.
26. Ar 2006. gada 5. maija vēstuli Tiesa lūdza Beļģijas valdību precizēt, vai Beļģijas Karaliste uztur spēkā paskaidrojumus, kas sniegti, atbildot uz brīdinājuma vēstuli. No Beļģijas valdības atbildes, kas Tiesā saņemta 2006. gada 2. jūnijā, izriet, ka Beļģijas Karaliste būtībā saglabā savu nostāju, vienlaicīgi norādot uz turpmākiem grozījumiem normatīvajos aktos, kas attiecas uz CIR 1992 59., 145., 364.a un 364.b punktu, un šobrīd jau spēkā esošajiem grozījumiem, kas skar Vispārīgo noteikumu par reģistrācijas nodevām pielīdzinātajiem nodokļiem 224/2.a pantu.
III – Iebildumu analīze
27. Minētā pienākumu neizpilde attiecas uz Beļģijas tiesību aktiem gan tiešo nodokļu jomā (minētās CIR 1992 normas), gan netiešo nodokļu jomā (CTAT 177. panta 3. punkts un Vispārīgo noteikumu par reģistrācijas nodevām pielīdzinātajiem nodokļiem 224/2.a pants).
28. Tiešo nodokļu jomā Komisija pamatā kritizē divu veidu tiesību normas: no vienas puses, tās, kuras ierobežo noteiktus nodokļu atvieglojumus – šajā gadījumā darba devēja iemaksu (CIR 1992 59. pants) un personiski veikto iemaksu (CIR 1992 145/1. un 145/3. pants) profesionālajā pensiju shēmā atskaitījumu – vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas sistēmā – iemaksām, kuras tiek iemaksātas Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei; no otras puses, tās, saskaņā ar kurām kapitāla, līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu vai uzkrājumu izmaksāšana vai piešķiršana nodokļu maksātājam, kurš vairs nav [nodokļu maksāšanas vietas] rezidents (CIR 1992 364.a pants), kā arī kapitāla vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu, kuras ir izveidotas profesionālās pensiju shēmas ietvaros, pārskaitīšana ārpus Beļģijas dibinātai apdrošināšanas sabiedrībai vai pensijas fondam (CIR 1992 364.b pants) tiek pakļauta atšķirīgam nodokļu režīmam no tā, kas attiecas uz šāda veida darbībām, kas nav saistītas ar robežas šķērsošanas aspektu.
29. Netiešo nodokļu jomā Komisija kritizē ārvalstu apdrošinātājiem, kuri darbojas pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, t.i., kuriem nav darbības vietas Beļģijā, uzlikto pienākumu vispirms nozīmēt pārstāvi – rezidentu, kurš personiski uzņemas saistības samaksāt valstij ikgadējo nodokli par apdrošināšanas līgumiem, kā arī procentus un naudas sodus, kas varētu rasties līguma ietvaros saistībā ar Beļģijā izvietotiem riskiem (Vispārīgo noteikumu par reģistrācijas nodevām pielīdzinātajiem nodokļiem 224/2.a pants).
30. Saskaņā ar Tiesas judikatūru, it īpaši tās 2002. gada 3. oktobra spriedumu lietā Danner (6), iebildumi, kurus Komisija vērš pret minētajām tiesību normām tiešo nodokļu jomā, pirmajā acumirklī šķiet pierāda, ka tiek pārkāptas EK līgumā un EEZ līgumā garantētās un it īpaši ar Direktīvu 92/96 īstenotās pamatbrīvības vai vismaz dažas no tām. Turklāt Beļģijas valdība neapstrīd inkriminēto valsts pienākumu nepildīšanu, bet mazina tās nozīmi, it īpaši atsaucoties uz Beļģijas noslēgtajām konvencijām par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu. Savukārt, iebildumā par pienākumu nozīmēt – saņemt apstiprinājumu – attiecībā uz pārstāvi, kas atbildīgs par nodokļiem, ir iezīmēts jauns aspekts, un šī iemesla dēļ tas pelnījis īpašu uzmanību. Neraugoties uz vēlākiem grozījumiem aplūkojamā tiesiskajā regulējumā (7), Beļģijas valdība nav noliegusi valsts pienākumu nepildīšanu.
A – Pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums un ārvalstu apdrošināšanas sabiedrību diskriminācija
1) Nosacījumi darba devēja un personiski veikto iemaksu profesionālajā pensiju shēmā atskaitīšanai
a) Lietas dalībnieku argumenti
31. Komisija uzskata, ka nodokļu tiesību normas, saskaņā ar kurām darba devēja iemaksas (CIR 1992 59. pants) un personiski veiktās iemaksas (CIR 1992 145/1. un 145/3. pants) profesionālajā pensiju shēmā ir atskaitāmas tikai tad, ja tās pārskaitītas Beļģijā dibinātai institūcijai, izņemot iemaksas, kas iemaksātas ārpus Beļģijas dibinātai institūcijai, pārkāpj pakalpojumu sniegšanas brīvību (EKL 49. pants, EEZ līguma 36. un 37. pants, Direktīvas 92/96/EEK 4. pants, tagad 5. pants Direktīvā 2002/83EK).
32. Beļģijas valdība tieši neapstrīd Komisijas vērtējumu, bet norāda uz to, ka darba devēja veikto iemaksu atvilkums un personiski veikto iemaksu, kas tiek pārskaitītas ārvalstīs dibinātām iestādēm, nodokļa atvieglojums dažos gadījumos ir iespējams, it īpaši, balstoties uz noteiktām divpusējām konvencijām ar dalībvalstīm vai trešām valstīm, vai arī pamatojoties uz noteiktiem administratīviem apkārtrakstiem. Jāpiebilst, ka savā 2006. gada 30. maija atbildē Tiesai Beļģijas valdība atsaucas uz to, ka atbilstoši Komisijas vēlmei tiek izstrādāts likumprojekts grozījumu veikšanai CIR 1992 59., 145., 364.a un 364.b pantā.
b) Vērtējums
33. Nav šaubu, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums izriet no CIR 1992 59. un 145. panta nosacījumiem darba devēja un personiski veikto iemaksu atskaitīšanai profesionālajā pensiju shēmā.
34. Vispirms ir jānorāda uz to, ka, lai arī tiešie nodokļi ietilpst dalībvalstu kompetencē, tomēr dalībvalstīm šī kompetence ir jāīsteno, ievērojot Kopienu tiesības (8).
35. Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka “no vienota tirgus viedokļa, un lai ļautu īstenot tā mērķus, Līguma 59. pants vispārīgi nepieļauj piemērot jebkāda veida valsts tiesību aktus, kas padara pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm grūtāku par to sniegšanu tikai vienas dalībvalsts teritorijā” (9).
36. It īpaši spriedumā lietā Danner Tiesa atzina, ka, “ņemot vērā svarīgo nozīmi, kāda, noslēdzot vecuma pensijas apdrošināšanas līgumu, ir iespējai saņemt nodokļa atvieglojumus, šādas normas var atturēt ieinteresētās personas noslēgt brīvprātīgās vecuma pensijas apdrošināšanas līgumu ar citā [ne aplūkojamā] dalībvalstī dibinātiem uzņēmumiem, un panākt, ka šie uzņēmumi nepiedāvā savus pakalpojumus [attiecīgajā] tirgū” (10).
37. Ņemot vērā to, ka CIR 1992 59, 145/1. un 145/3. pants pieļauj, no vienas puses, darba devēju un, no otras puses, personiski veikto papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksu atskaitīšanu tikai pārskaitījumos Beļģijā dibinātām dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām vai pašpalīdzības iestādēm, tie ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību, jo tie var atturēt attiecīgās personas no līgumu noslēgšanas ar uzņēmumiem, kas dibināti citā dalībvalstī, un atturēt uzņēmumu no šādu līgumu piedāvāšanas Beļģijā, ja tiem šajā valstī nav darbības vietas.
38. Tādēļ Komisijas iebildums šajā punktā ir pamatots.
2) Kapitāla vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas pārskaitīšanas aplikšana ar nodokli
a) Lietas dalībnieku argumenti
39. Komisija uzskata par diskriminējošiem CIR 1992 364.b panta noteikumus, saskaņā ar kuriem kapitāla vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas, ko veido darba devēja iemaksas un personiski veiktās iemaksas papildu vecuma apdrošināšanā, pārskaitījums ir apliekams ar nodokli, ja kapitāla iemaksas un atmaksājamās summas ir pārskaitītas ārvalstīs dibinātam pensijas fondam vai apdrošināšanas institūcijai, lai gan šāds pārskaitījums nav ar nodokli apliekams darījums, ja kapitāla vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas tiek pārskaitītas Beļģijā dibinātam pensijas fondam vai apdrošināšanas institūcijai.
40. Minētās valsts tiesību normas pārkāpj arī Direktīvas 2002/83/EK 5. pantu, saskaņā ar kuru dalībvalstī piešķirtā licence ir derīga visas Kopienas teritorijā, un tā ļauj apdrošināšanas sabiedrībai tajā veikt uzņēmējdarbību, izmantojot tiesības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī šīs pašas direktīvas 53. panta 2. punktu, kas paredz, ka katrai dalībvalstij ir jāļauj apdrošināšanas sabiedrībām, kuras darbojas tās teritorijā, nodot visu vai daļu no līgumu portfeļa citam Kopienas teritorijā dibinātam cesionāram.
41. Beļģijas valdība savā iebildumu rakstā neapstrīdēja Komisijas celtos iebildumus. Savā 2006. gada 30. maija atbildē Tiesai tā norādīja uz savu 2003. gada 9. maija vēstuli un faktu, ka CIR 1992 364.b pants iepriekš minētajā likumprojektā tiks rediģēts atbilstoši Komisijas nostājai (11).
b) Vērtējums
42. Jau no CIR 1992 364.b panta formulējuma izriet, ka kapitāla vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu, ko veido darba devēja iemaksas vai personiski veiktās papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksas, pārskaitīšana ir pielīdzināma ar nodokli apliekamam maksājumam vai piešķīrumam tikai tad, ja pensijas fonds vai apdrošināšanas institūcija, uz kuru pārskaitījums tiek veikts, ir dibināts ārvalstīs. No tā izriet, ka attiecībā pret šādu pārskaitījumu pastāv īpaša attieksme nodokļu kontekstā, ja tas tiek veikts uz ārvalstīs dibinātu uzņēmumu.
43. Tāpēc runa ir par aplikšanu ar nodokli, kas veikta saistībā ar robežas šķērsošanu, kas kā tāda var būt šķērslis pakalpojumu sniegšanas brīvībai citās dalībvalstīs dibinātām apdrošināšanas sabiedrībām un iestādēm. Turklāt apstrīdētā tiesību norma spēj atturēt personas no kapitāla vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu pārskaitīšanas ārvalstu uzņēmumam. Šajā ziņā Beļģijas valdības 2006. gada 30. maija atbildē sniegtā informācija attiecībā uz praktisko CIR 1992 tiesību normu piemērojamību skar tikai CIR 1992 364.b pantu.
44. Tādēļ Komisijas iebildums arī šajā punktā ir pamatots.
3) Pienākums nozīmēt par nodokļiem atbildīgo pārstāvi
a) Lietas dalībnieku argumenti
45. Vispārējs un absolūts pienākums, kas uzlikts ārvalstu apdrošināšanas sabiedrībām, nozīmēt Beļģijā dzīvojošu pārstāvi, kuram ir jāuzņemas personiskas saistības samaksāt ikgadējo nodokli par apdrošināšanas līgumiem, pēc Komisijas ieskatiem, ir uzskatāms par nesamērīgu pasākumu un apdraud pakalpojumu sniegšanas brīvību, ko bauda citās dalībvalstīs dibināti uzņēmumi. Tā mērķi, proti, nodrošināt nodokļu samaksu, patiesībā var sasniegt, izmantojot ne tik ierobežojošas metodes.
46. Beļģijas valdība apstrīdēja Komisijas argumentus savā 2003. gada 9. maija vēstulē, kuras saturs ir atkārtots iebildumu rakstā. Par nodokļiem atbildīgā pārstāvja nozīmēšana ir vajadzīga arī, lai nodrošinātu, ka nodoklis tiek iekasēts pareizi, un tas nekādi neietekmē apdrošināšanas sabiedrības licenci vai tās portfeļa nodošanu. Savā 2006. gada 30. maija vēstulē Beļģijas valdības pārstāvis apstiprināja šo nostāju, tomēr minot grozījumu attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā 2005. gada 27. decembra Likumā‑programmā (12) – saskaņā ar jaunajiem nosacījumiem, kas stājās spēkā 2006. gada 1. janvārī, tikai tām apdrošināšanas sabiedrībām, kuru pamata darbības vieta ir ārpus Eiropas Ekonomikas zonas, ir pienākums nozīmēt par nodokļiem atbildīgo pārstāvi.
b) Vērtējums
47. Ņemot vērā EK līgumā noteiktās pamatbrīvības, prasības nozīmēt par nodokļiem atbildīgo pārstāvi attiecībā uz apdrošināšanas sabiedrībām, kas darbojas, pamatojoties uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, pieļaujamība iepriekš nav tikusi apspriesta, un izskatās, ka tas ir nozīmīgs jautājums tiktāl, ciktāl šāda prasība nav nezināma citos juridiskajos režīmos (13).
48. Prasības nozīmēt par nodokļiem atbildīgo pārstāvi, kurš saskaņā ar attiecīgajiem Beļģijas normatīvajiem aktiem ir atbildīgs par ikgadējā nodokļa par apdrošināšanas līgumiem samaksu, mērķis ir garantēt šī nodokļa samaksu un novērst izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Šis mērķis ir sabiedrības interesēs (14).
49. Prasība nozīmēt par nodokļiem atbildīgo pārstāvi ir šķērslis pakalpojumu sniegšanas brīvībai tiktāl, ciktāl papildu finansiāls slogs ir uzlikts apdrošināšanas institūcijām, kas nav dibinātas Beļģijā. Šī prasība ir īpaši apgrūtinoša attiecīgajām institūcijām, jo lēmums darboties saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību var būt pieņemts tieši tādēļ, ka nav uzņēmuma, kas piederētu pie tās pašas grupas konkrētajā dalībvalstī; tieši šādos apstākļos varētu būt grūti atrast par nodokļiem atbildīgo pārstāvi, kurš būtu gatavs uzņemties personīgu atbildību, kas viņam būtu saistoša saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem. Jebkurā gadījumā nav šaubu, ka par nodokļiem atbildīgā pārstāvja atlīdzība var sasniegt ievērojamu summu, kuras nasta jāuzņemas apdrošināšanas institūcijai, kas darbojas saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību.
50. Attiecīgos valsts tiesību noteikumus var uzskatīt par diskriminējošiem, jo prasība nozīmēt par nodokļiem atbildīgo pārstāvi ierobežota ar apdrošināšanas institūcijām, kas nav dibinātas Beļģijā (15). Tomēr šis ir gadījums, kad atšķirība starp rezidentiem un nerezidentiem–nodokļu maksātājiem ir novērtēta kā objektīvi attaisnojami tiešās nodokļu aplikšanas jomā (16).
51. Jebkurā gadījumā Komisija pareizi atzīmē, ka ikgadējā nodokļa par apdrošināšanas līgumiem iekasēšana (17) ietilpst Direktīvas 77/799/EEK par dalībvalstu kompetento iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo un netiešo nodokļu jomā (18), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2003. gada 7. oktobra Direktīvu 2003/93/EK (19), darbības sfērā. Šajās direktīvās paredzētā dalībvalstu iestāžu savstarpējā palīdzība līdz ar to ir līdzeklis, lai novērstu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tāpēc nav vajadzības saglabāt prasību nozīmēt par nodokļiem atbildīgo pārstāvi (20).
52. No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasība nozīmēt par nodokļiem atbildīgo pārstāvi, kas noteikta Vispārīgo noteikumu par reģistrācijas nodevām pielīdzinātajiem nodokļiem 224/2.a pantā, rada nepamatotu šķērsli pakalpojumu sniegšanas brīvībai. Tāpēc Komisijas prasība ir apmierināma arī šajā punktā.
B – Darba ņēmēju brīvas pārvietošanās un brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumi
1) Lietas dalībnieku argumenti
53. Komisija uzskata, ka noteikumi, kas aizliedz darba devēju veikto iemaksu atskaitīšanu vai nodokļu samazinājumu personiski veiktajām iemaksām, kas pārskaitītas institūcijām, kas dibinātas citās dalībvalstīs, ir pretrunā darba ņēmēju un pašnodarbināto personu brīvas pārvietošanās [principam], ko garantē EKL 39. un 43. pants. Darba ņēmēji, kas ir bijuši nodarbināti dalībvalstī un ir veikuši iemaksas profesionālajā pensiju shēmā šajā valstī, bet pēc tam atbraukuši strādāt uz Beļģiju, nevar saņemt nodokļu atvieglojumus attiecībā uz iemaksām, kas veiktas šajā citā valstī. Taču ienākums no šīm shēmām ir apliekams ar nodokli Beļģijā, ja iesaistītās personas brīdī, kad ienākums tiek saņemts, ir Beļģijas rezidenti.
54. Noteikums, saskaņā ar kuru kapitāla vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu, kas uzkrājušās no darba devēju vai personiski veiktajām papildu pensijas iemaksām, pārskaitījums ir apliekamas ar nodokli, ja šis pārskaitījums ir veikts uz ārvalstīs dibinātu pensijas fondu vai apdrošināšanas institūciju, arī ir šķērslis darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai un brīvībai veikt uzņēmējdarbību. Tas nostāda neizdevīgākā situācijā tos darba ņēmējus un pašnodarbinātās personas, kas vēlas apmesties uz dzīvi citā dalībvalstī un tajā brīdī pārskaitīt minēto kapitālu vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas.
55. Komisija arī uzskata, ka CIR 1992 364.a pants, kas rada fikciju, ka CIR 1992 34. pantā minētā kapitāla, līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas un uzkrājumu apmaksa vai piešķiršana notiek dienā, kas ir pirms dzīvesvietas pārcelšanas vai aktīvu izvietošanas ārzemēs, rada nepamatotu traucējumu darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai un brīvībai veikt uzņēmējdarbību.
56. Visbeidzot, CIR 1992 59., 145/1., 145/3., 364.a un 364.b pants ierobežo EK līguma 18. pantā nostiprinātās personu brīvas pārvietošanās tiesības.
57. Savā iebildumu rakstā Beļģijas valdība nav skaidri apstrīdējusi Komisijas argumentus. Attiecībā uz CIR 1992 364.a pantu, tā tomēr savā 2006. gada 30. maija atbildē, šajā jautājumā atsaucoties arī uz savu 2003. gada 9. maija atbildi, ir precizējusi, ka CIR 1992 364.a pants ir piemērojams tikai gadījumā, ja Beļģija nav parakstījusi konvenciju par dubultas nodokļu uzlikšanas novēršanu, vai arī tad, ja šāda konvencija dod Beļģijai tiesības uz ienākumu aplikšanu ar nodokli, lai izvairītos no dubultas nodokļu uzlikšanas. Turklāt kapitāls tiek aplikts ar nodokļiem tikai no brīža, kad tas ir reāli izmaksāts vai piešķirts, tāpat kā attiecībā uz rezidentiem–nodokļu maksātājiem. Visbeidzot, Beļģijas valdība norāda, ka CIR 1992 364.a pants ir pārveidots iepriekš minētā likumprojekta ietvaros (21) saskaņā ar Komisijas nostādnēm.
2) Vērtējums
58. Attiecībā uz ierobežojumiem saistībā ar darba devēju un personiski veikto iemaksu profesionālajā pensiju shēmā atskaitīšanas iespēju, ja apdrošināšanas institūcija ir dibināta ārpus Beļģijas, nav šaubu, ka pastāv EK līguma 39. un 43. panta un attiecīgo EEZ līguma noteikumu pārkāpums. Saskaņā ar Tiesas judikatūru (22) šādi ierobežojumi traucē darba ņēmējiem vai pašnodarbinātām personām, kas reģistrētas ārvalstīs, doties uz konkrēto dalībvalsti, lai veiktu savu profesionālo darbību, saglabājot izcelsmes dalībvalsts profesionālo pensiju shēmu.
59. CIR 1992 364.a pants – kas nosaka, ka dzīvesvietas vai aktīvu primārās atrašanās vietas pārvietošanas uz ārvalstīm gadījumā, kapitāla, līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu un uzkrājumu apmaksa vai piešķiršana tiek uzskatīta par notikušu dienu pirms attiecīgās pārcelšanās – arī rada šķērsli darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai un pašnodarbināto personu brīvībai veikt uzņēmējdarbību. Tas ir saistīts ar tiesisku fikciju, kas mēģina atļaut nodokļu uzlikšanu, pamatojoties uz robežas šķērsošanu no konkrētā darbinieka vai pašnodarbinātās personas puses.
60. Beļģijas valdības sniegtie paskaidrojumi 2006. gada 30. maija atbildē attiecībā uz šī noteikuma praktisko nozīmi nepieļauj citādu slēdzienu, jo no sniegtās informācijas izriet, ka CIR 1992 364.a panta piemērošana ir pamats tiesvedībām valsts tiesās. Tikai grozījums CIR 1992 364.a panta redakcijā, ņemot vērā tiesiskās drošības principu, šķiet, spēj nosargāt Kopienas tiesību aktos, it īpaši EK līguma 39. un 43. pantā, noteiktās tiesības visām fiziskām personām.
61. CIR 1992 364.b pants arī rada šķērsli ar EK līguma 39. un 43. pantu, kā arī ar EEZ līguma 28. un 31. pantu garantētajām brīvībām tādējādi, ka tas pakļauj nelabvēlīgam nodokļu režīmam kapitāla vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas pārskaitīšanu, ko nodokļu maksātājs varētu vēlēties veikt, izmantojot šīs brīvības.
62. CIR 1992 364.a un 364.b panta gadījumā, šis pamatojums var tikt lietots mutatis mutandis EKL 18. panta kontekstam.
63. Tādējādi iebildumi par EKL 18., 39. un 43. panta un EEZ līguma 28. un 31. panta pārkāpumu šķiet pamatoti.
C – Kapitāla brīva aprite
1) Lietas dalībnieku argumenti
64. Saskaņā ar Komisijas viedokli, attiecīgie valsts tiesību noteikumi rada šķēršļus arī kapitāla brīvai apritei pretēji EK līguma 56. pantam un EEZ līguma 40. pantam.
65. Pārvedumi, izpildot apdrošināšanas līgumus, ir uzskatāmi par kapitāla apriti saskaņā ar Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīvas 88/361/EEK I pielikuma X daļu (23), un darba devēju veikto iemaksu atskaitīšanas iespējas, kā arī nodokļu samazinājumu personiski veiktajām iemaksām ierobežošana ar tiem gadījumiem, kad iemaksas tiek pārskaitītas organizācijām, kas ir dibinātas Beļģijā, ir uzskatāmi par diskriminējošiem ierobežojumiem šai kapitāla brīvajai apritei.
66. Tāpat diskriminējošus kapitāla brīvas aprites ierobežojumus ietver CIR 1992 364.a un 364.b pants.
67. Beļģijas valdība nav apstrīdējusi Komisijas argumentāciju.
2) Vērtējums
68. Komisija pareizi atsaucas uz Direktīvas 88/361 nomenklatūru, lai arī tā nav tieši piemērojama ratione temporis konkrētajai lietai.
69. Neraugoties uz to, iespējamais kaitējums kapitāla brīvai apritei tikai netieši izriet no iepriekš minētajiem citu pamatbrīvību ierobežojumiem, jo nodokļu iekasēšana saistībā ar apdrošināšanas iemaksām, labuma guvēju tiesībām vai kapitāla vai līguma laušanas gadījumā izmaksājamo summu pārskaitījuma darījumiem pati par sevi neierobežo šādas darbības. Saskaņā ar Tiesas nostāju spriedumā lietā Safir (24), es varu tikai atkārtot to, ko esmu norādījusi savos 2006. gada 1. jūnija secinājumos lietā C–150/04 Komisija/Dānija (25): šķēršļa pastāvēšana attiecībā uz brīvu kapitāla apriti var tikt izslēgta, ja iespējamais ierobežojums izriet netieši no citu pamatbrīvību ierobežojumiem.
70. Šajā kontekstā tādējādi nav konstatējams no EKL 56. panta un EEZ līguma 40. panta izrietošu pienākumu pārkāpums.
IV – Par tiesāšanās izdevumiem
71. Prasības pamatu pārbaudes rezultātā atbildētājai atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam jāpiespriež segt tiesāšanās izdevumus atbilstoši Komisijas prasījumiem. Manuprāt, arī nekonstatējot valsts pienākumu neizpildi, kas izriet no EKL 56. panta un EEZ līguma 40. panta, tas negroza šo secinājumu, jo viss apstrīdētais valsts tiesiskais regulējums veido valsts pienākumu neizpildi, ko es iesaku Tiesai konstatēt, un Beļģijas valdība turklāt nav apstrīdējusi EKL 56. panta un/vai EEZ līguma 40. panta piemērojamību.
V – Secinājumi
72. Ņemot vērā iepriekš minēto, es piedāvāju Tiesai:
1) konstatēt, ka:
– pakļaujot iespēju atskaitīt darba devēju veiktās papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksas nosacījumam, kas paredzēts CIR 1992 59. pantā, saskaņā ar kuru šīs iemaksas ir jāpārskaita Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei;
– pakļaujot ar ilgtermiņa uzkrājumiem saistīto nodokļa samazinājumu, kas saskaņā ar 145/1. un 145/3. pantu Ienākuma nodokļu kodeksā tiek piešķirts attiecībā uz personiski veiktajām papildu vecuma pensijas un dzīvības apdrošināšanas iemaksām, ko darba devējs samaksājis kā ieturējumu no darba samaksas, nosacījumam, ka šīm iemaksām ir jābūt pārskaitītām Beļģijā dibinātai dzīvības apdrošināšanas sabiedrībai vai pašpalīdzības iestādei;
– CIR 1992 364.a pantā paredzot, ka gadījumā, ja CIR 1992 34. pantā paredzētais kapitāls, līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas un uzkrājumi tiek izmaksāti vai piešķirti tādam nodokļu maksātājam, kurš iepriekš ir mainījis savu pastāvīgo dzīvesvietu vai savu aktīvu atrašanās vietu uz ārvalstīm, maksājums vai piešķīrums tiek uzskatīts par veiktu iepriekšējā dienā pirms šīs pārcelšanās un atbilstoši 364.a panta otrajai daļai – visi 34. panta 2. punkta trešajā daļā paredzētie pārskaitījumi tiek pielīdzināti piešķiršanai, kā rezultātā visiem apdrošinātājiem ir pienākums ieturēt ienākuma nodokļa summu saskaņā ar CIR 1992 270. pantu no kapitāla un līguma laušanas gadījumā atmaksājamām summām, kas izmaksātas nerezidentam, kurš kādā brīdī ir bijis Beļģijas rezidents–nodokļu maksātājs, ar nosacījumu, ka šīs summas pilnībā vai daļēji ir radušās laika periodā, kad attiecīgā persona bija Beļģijas rezidents–nodokļu maksātājs, pat, ja Beļģijas Karalistes noslēgtās divpusējās nodokļu konvencijas piešķir tiesības otrai līgumslēdzējvalstij aplikt šos ienākumus ar nodokli;
– atbilstoši CIR 1992 364.b pantam, apliekot ar nodokli kapitāla vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamo summu, kuras veido darba devēja vai personiski veiktās papildu vecuma pensijas iemaksas, pārskaitījumu, ko pensiju fonds vai apdrošināšanas sabiedrība, kuros tie ir tikuši uzkrāti saņēmēja vai tā tiesību pārņēmēja labā, ir pārskaitījis citam, ārpus Beļģijas dibinātam pensijas fondam vai apdrošināšanas sabiedrībai, lai gan šāds pārskaitījums nav ar nodokli apliekams darījums, ja kapitāls vai līguma laušanas gadījumā atmaksājamās summas tiek pārskaitītas citam Beļģijā dibinātam pensijas fondam vai apdrošināšanas sabiedrībai;
– pamatojoties uz 224/2.a pantu Vispārīgajos noteikumos par reģistrācijas nodevām pielīdzinātiem nodokļiem, paredzot prasību ārvalstu apdrošinātājiem, kuru atrašanās vietas nav Beļģijā, pirms savu pakalpojumu piedāvāšanas Beļģijā saņemt apstiprinājumu attiecībā uz atbildīgo pārstāvi, kurš dzīvo šajā valstī un kurš personiski rakstveidā uzņemas saistības pret Beļģijas valsti samaksāt ikgadējo nodokli par apdrošināšanas līgumiem, procentus un naudas sodus, kas varētu rasties atbilstoši līgumiem saistībā ar Beļģijā izvietotajiem riskiem,
Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 18., 39., 43. un 49. pants, EEZ līguma 28., 31. un 36. pants un 1992. gada 10. novembra Direktīvas 92/96/EEK 4. pants un 11. panta 2. punkts – jaunajā redakcijā – 2002. gada 5. novembra Direktīvas 2002/83/EK 5. panta 1. punkts un 53. panta 2. punkts;
2) Beļģijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.