Language of document : ECLI:EU:T:2014:113

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)

2014. gada 12. martā (*)

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Sīriju – Līdzekļu iesaldēšana – Privātpersonas iekļaušana attiecīgo personu sarakstos – Personiskas saiknes ar režīma locekļiem – Tiesības uz aizstāvību – Lietas taisnīga izskatīšana – Pienākums norādīt pamatojumu – Pierādīšanas pienākums – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Samērīgums – Tiesības uz īpašumu – Tiesības uz privāto dzīvi

Lieta T‑202/12

Bouchra Al Assad, ar dzīvesvietu Damaskā (Sīrija), ko pārstāv G. Karouni un C. Dumont, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv G. Étienne un M.‑M. Joséphidès, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību daļēji atcelt, pirmkārt, Padomes 2012. gada 23. marta Īstenošanas lēmumu 2012/172/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2011/782/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 87, 103. lpp.), otrkārt, Padomes 2012. gada 29. novembra Lēmumu 2012/739/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/782/KĀDP (OV L 330, 21. lpp.), treškārt, Padomes 2013. gada 22. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) Nr. 363/2013, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV L 111, 1. lpp., labojums – OV 2013, L 127, 27. lpp.), un, ceturtkārt, Padomes 2013. gada 31. maija Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 147, 14. lpp.), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju.

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši G. Berardis [G. Berardis] (referents) un K. Veters [C. Wetter],

sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 12. septembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāja Bouchra Al Assad ir Sīrijas pilsone, Sīrijas Arābu Republikas prezidenta Bashar Al Assad māsa un cita Sīrijas valdības locekļa Asif Shawkat sieva, vēlāk – atraitne.

2        2011. gada 9. maijā Eiropas Savienības Padome, pamatojoties uz LES 29. pantu, pieņēma Lēmumu 2011/273/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 121, 11. lpp.).

3        Šī lēmuma 3. panta 1. punktā noteikts, ka dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai liegtu šī lēmuma pielikumā minētajām personām, kas atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, un ar tām saistītām personām ieceļot to teritorijā vai šķērsot to.

4        Lēmuma 2011/273 4. panta 1. punktā noteikts, ka tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, un visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto ar tām saistīto fizisko un juridisko personu un vienību īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē. Šīs iesaldēšanas kārtība ir noteikta šī paša panta citos punktos.

5        Saskaņā ar Lēmuma 2011/273 5. panta 1. punktu Padome izstrādā attiecīgo personu sarakstu.

6        Šajā pašā datumā Padome, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu un Lēmumu 2011/73, pieņēma Regulu (ES) Nr. 442/2011 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV L 121, 1. lpp.). Šīs regulas 4. panta 1. punktā paredzēts, ka iesaldē visus līdzekļus un saimnieciskos resursus, kas ir II pielikumā uzskaitīto fizisko vai juridisko personu, vienību un struktūru īpašumā, valdījumā vai turējumā.

7        Lēmums 2011/273 ir aizstāts ar Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/782/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/273 (OV L 319, 56. lpp.).

8        Lēmuma 2011/782 18. panta 1. punkts un 19. panta 1. punkts atbilst attiecīgi Lēmuma 2011/273 3. panta 1. punktam un 4. panta 1. punktam, ar piebildi, ka tajā minētie pasākumi ir piemērojami arī personām, kas gūst labumu no režīma vai atbalsta to.

9        Regula Nr. 442/2011 ir aizstāta ar Padomes 2012. gada 18. janvāra Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā un ar ko atceļ Regulu Nr. 442/2011 (OV L 16, 1. lpp.).

10      Ar Padomes 2012. gada 23. marta Īstenošanas lēmumu 2012/172/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2011/782 (OV L 87, 103. lpp.), prasītājas vārds tika iekļauts Lēmuma 2011/782 I pielikumā ietvertajā sarakstā ar šādu pamatojumu:

Bashar Al Assad māsa un Drošības un izlūkošanas štāba vadītāja vietnieka Asif Shawkat sieva. Ņemot vērā tuvās personīgās attiecības un būtiskās finansiālās attiecības ar Sīrijas prezidentu Bashar Al Assad un citām centrālām Sīrijas režīma personām, viņa gūst labumu no Sīrijas režīma un ir ar to saistīta.”

11      Ar Padomes 2012. gada 23. marta Īstenošanas regulu (ES) Nr. 266/2012, ar ko īsteno 32. panta 1. punktu Regulā Nr. 36/2012 (OV L 87, 45. lpp.), prasītājas vārds tika iekļauts Regulas Nr. 36/2012 II pielikumā ietvertajā sarakstā ar tādu pašu pamatojumu kā iepriekš 10. punktā minētais.

12      2012. gada 24. martā Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2011/782, ko īsteno ar Īstenošanas lēmumu 2012/172, un Regulā Nr. 36/2012, ko īsteno ar Īstenošanas regulu Nr. 266/2012 (OV C 88, 9. lpp.; turpmāk tekstā – “2012. gada 24. marta paziņojums”).

13      Saskaņā ar šo paziņojumu attiecīgās personas un vienības var iesniegt Padomei lūgumu pārskatīt lēmumu, ar kuru to vārdi vai nosaukumi ir iekļauti iepriekš 12. punktā minētajiem tiesību aktiem pievienotajos sarakstos, pievienojot apliecinošus dokumentus.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

14      Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā 2012. gada 16. maijā, prasītāja cēla šo prasību atcelt Īstenošanas lēmumu 2012/172, ciktāl tas attiecas uz viņu.

15      Replikas rakstā prasītāja apstiprināja šo prasību par tiesību akta atcelšanu.

16      Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 30. janvārī iesniegtu procesuālo rakstu prasītāja, ņemot vērā to, ka Padome starplaikā bija pieņēmusi 2012. gada 29. novembra Lēmumu 2012/739/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/782 (OV L 330, 21. lpp.), lūdza atļauju paplašināt savu prasību par tiesību akta atcelšanu tā, lai tā attiektos ne vien uz Lēmumu 2012/172, bet arī uz Lēmumu 2012/739, kura I pielikuma 71. punktā bija ietverts viņas vārds ar tādu pašu pamatojumu kā iepriekš 10. punktā minētais (turpmāk tekstā – “pieteikums par Lēmumu 2012/739”.

17      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2013. gada 28. februārī, Padome paziņoja, ka tai nav apsvērumu, ko iesniegt par pieteikumu par Lēmumu 2012/739.

18      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (sestā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.

19      Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 30. jūlijā iesniegtu procesuālo rakstu prasītāja no jauna lūdza atļauju pielāgot savus prasījumus tā, lai tās prasība atcelt tiesību aktu attiektos arī uz Padomes 2013. gada 22. aprīļa Īstenošanas regulu (Es) Nr. 363/2013, ar kuru īsteno Regulu Nr. 36/2012 (OV L 111. 1. lpp., labojums – OV 2013, L 127, 27. lpp.), un Padomes 2013. gada 31. maija Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 147, 14. lpp.), ciktāl šie tiesību akti, kuriem pievienoti saraksti, kuros iekļauts viņas vārds, ietekmē viņas stāvokli (turpmāk tekstā attiecīgi – “pieteikums par Īstenošanas regulu Nr. 363/2013” un “pieteikums par Lēmumu 2013/255”).

20      Tāpat 2013. gada 30. jūlijā prasītāja lūdza atļaut iesniegt jaunus pierādījumu piedāvājumus par viņas vīra nāvi un to, ka viņa ar saviem bērniem bija apmetusies uz dzīvi Apvienotajos Arābu Emirātos, kur viņas bērni apmeklē skolu (turpmāk tekstā – “jauni piedāvātie pierādījumi”).

21      Ar Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētāja 2013. gada 21. augusta lēmumu jaunie piedāvātie pierādījumi tika iekļauti lietas materiālos.

22      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2013. gada 4. septembrī, Padome paziņoja, ka tai nav apsvērumu, ko iesniegt par pieteikumu par Lēmumu 2013/255.

23      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2013. gada 6. septembrī, Padome būtībā apgalvoja, ka jaunajiem piedāvātajiem pierādījumiem nav nekādas ietekmes uz šīs prasības iznākumu, jo prasītājas vīra nāve un tas, ka viņas bērni apmeklē skolu Apvienotajos Arābu Emirātos, nemaina viņas saiknes ar Sīrijas režīmu. Turklāt Padome uzsvēra, ka prasītājas iesniegtie dokumenti nepierāda to, ka viņa pati būtu atstājusi Sīriju.

24      Tika uzklausīti pušu mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz mutvārdu jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2013. gada 12. septembra tiesas sēdē. It īpaši prasītāja apstiprināja, ka pieteikums par lietas ierosināšanu attiecas uz Lēmumu 2012/172, saskaņā ar kuru viņas vārds tika iekļauts Lēmuma 2011/782 I pielikumā. Šis paziņojums tika atzīmēts tiesas sēdes protokolā.

25      Vispārējā tiesa šajā pašā sēdē arī lūdza Padomi sniegt pierādījumus par Īstenošanas regulas Nr. 363/2013 individuālu paziņošanu prasītājai.

26      Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2013. gada 25. septembrī, Padome sniedza pierādījumus, pirmkārt, par to, ka tā ar 2013. gada 13. maija vēstuli vienam no prasītājas pārstāvjiem šajā lietā bija individuāli paziņojusi Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un tās labojumu, un, otrkārt, par to, ka šis pārstāvis šo vēstuli bija saņēmis 2013. gada 17. maijā. Prasītājas apsvērumi par Padomes sniegtajiem pierādījumiem tika iesniegti Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 7. oktobrī.

27      Ar 2013. gada 4. oktobra vēstuli prasītāja lūdza tiesvedību apturēt, lai viņa varētu Padomei iesniegt lūgumu pārskatīt viņas situāciju.

28      2013. gada 22. oktobrī Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētājs, pirmkārt, pēc Padomes uzklausīšanas lūgumu par tiesvedības apturēšanu noraidīja un, otrkārt, nolēma pabeigt mutvārdu procesu.

29      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt Īstenošanas lēmumu 2012/172, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

–        atcelt Lēmumu 2012/739, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

–        atcelt Īstenošanas regulu Nr. 363/2013, ciktāl tā attiecas uz prasītāju;

–        atcelt Lēmumu 2013/255, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

30      Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par pieteikumu par prasījumu pielāgošanu pieņemamību

31      Prasītāja lūdz atļaut paplašināt viņas prasības atcelt tiesību aktu piemērojamību, lai tā attiektos arī uz Lēmumu 2012/739, Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255.

 Par pieteikumu par Lēmumu 2012/739 un pieteikumu par Lēmumu 2013/255

32      Jāatgādina, kā tas izriet no 16. un 19. punkta iepriekš, ka pēc prasības pieteikuma iesniegšanas, pirmkārt, Lēmums 2011/782 ar grozījumiem, kas izdarīti ar Īstenošanas lēmumu 2012/172, tika atcelts un aizstāts ar Lēmumu 2012/739, un, otrkārt, tā kā šis pēdējais vairs nebija piemērojams, tika pieņemts Lēmums 2013/255. Prasītājas vārds ir iekļauts sarakstos, kas veido Lēmuma 2012/739 un Lēmuma 2013/255 I pielikumu, ar tādu pasu pamatojumu kā iepriekš 10. punktā minētais Lēmuma 2012/172 pamatojums.

33      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ja tiesvedības laikā sākotnēji apstrīdētais tiesību akts tiek aizstāts ar citu aktu, aktu, kuram ir tāds pats priekšmets, šis pēdējais jāuzskata par jaunu apstākli, kas prasītājam ļauj pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus. Nevar pieļaut, ka Eiropas Savienības iestāde vai struktūra, lai vērstos pret kritiku, kas ietverta prasības pieteikumā, kurš iesniegts par kādu aktu, varētu pielāgot apstrīdēto aktu vai to aizstāt ar citu aktu un tiesvedībā balstīties uz šiem grozījumiem vai šo aizstāšanu, lai atņemtu otram lietas dalībniekam iespēju attiecināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus uz vēlāku lēmumu vai iesniegt papildu prasījumus un izvirzīt pret to papildu pamatus (Tiesas 1982. gada 3. marta spriedums lietā 14/81 Alpha Steel/Komisija, Recueil, 749. lpp., 8. punkts, un Vispārējās tiesas 2013. gada 28. maija spriedums lietā T‑200/11 Al Matri/Padome, Krājumā nav publicēts, 80. punkts).

34      Pieteikums par Lēmumu 2012/739 un pieteikums par Lēmumu 2013/255 ir jāatzīst par pieņemamiem. Ņemot vērā šo lēmumu, saskaņā ar kuriem uz prasītāju turpina attiekties ierobežojošie pasākumi pret Sīriju, ieņemšanas datumus – kas attiecīgi ir 2012. gada 29. novembris un 2013. gada 31. maijs –, šie pieteikumi, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2013. gada 30. janvārī un 30. jūlijā, katrā ziņā ir iesniegti katram no attiecīgajiem lēmumiem piemērojamajā prasības celšanas termiņā.

 Par pieteikumu par Īstenošanas regulu Nr. 363/2013

35      Kā izriet no 11. punkta iepriekš, prasītājas vārds tika iekļauts Regulas Nr. 36/2012 II pielikumā ietvertajā sarakstā ar Īstenošanas regulu Nr. 266/2012.

36      Nav strīda, ka pieteikums par lietas ierosināšanu neattiecās uz Regulu Nr. 36/2012, kas grozīta ar Īstenošanas regulu Nr. 266/2012.

37      Tāpat nav strīda, ka ar Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 tiek grozīta Regula Nr. 36/2012.

38      Šajā ziņā no iepriekš 33. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka pieteikums par prasījumu pielāgošanu domāts, lai prasītājam ļautu mainīt savu prasību piemērojamību, ja sākotnēji apstrīdētais tiesību akts tiesvedības laikā ir ticis aizstāts vai grozīts ar citu aktu.

39      Šādos apstākļos jāatzīst, ka pieteikums par Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 ir nepieņemams tāpēc, ka prasītāja savas prasības priekšmetu attiecina uz tiesību aktu, ko tā bija piemirsusi apstrīdēt prasības pieteikumā, un nav jālemj par jautājumu, vai šis pieteikums tika iesniegts prasības celšanai paredzētajā termiņā.

40      Ņemot vērā iepriekš minēto, jāatzīst, ka prasītāja ir tiesīga celt prasību par Īstenošanas lēmumu 2012/172, ar kuru viņas vārds tika iekļauts Lēmuma 2011/782 I pielikumā ietvertajā sarakstā, Lēmumu 2012/739 un Lēmumu 2013/255, ciktāl šie akti attiecas uz prasītāju (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”).

 Par lietas būtību

41      Savas prasības pamatojumam prasītāja būtībā izvirza četrus pamatus:

–        pirmo – par tiesību uz aizstāvību, tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu;

–        otro – par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu;

–        trešo – par pierādījumu neesamību par pietiekamu saikni starp viņu un situāciju, kas ir pamatā ierobežojošu pasākumu pret Sīriju noteikšanai;

–        ceturto – par samērīguma principa, tiesību uz īpašumu un tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumu.

42      Vispirms ir jāizvērtē otrais pamats, tad pirmais, tad trešais un visbeidzot ceturtais.

 Par otro pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

43      Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajos lēmumos nav precizēti īpaši un konkrēti iemesli, kuru dēļ Padome, īstenojot savu novērtējuma brīvību, ir uzskatījusi, ka uz prasītāju jāattiecina ierobežojošie pasākumi pret Sīriju. Minētajos lēmumos sniegtais pamatojums esot neskaidrs un vispārīgs, un tajā vienīgi norādīts uz viņas personiskajām un ģimenes saiknēm tā vietā, lai minētu objektīvus faktorus, kas ļautu secināt, ka viņa piedalās darbībās, par kurām ir atbildīgi viņas tuvinieki.

44      Turklāt pēc apstrīdēto lēmumu pieņemšanas viņai nav ticis paziņots nekāds papildu pamatojums.

45      Padome apstrīd prasītājas argumentus.

46      Vispirms jāatgādina, ka LESD 296. panta otrajā daļā paredzētā pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai lēmums ir labi pamatots vai arī tajā, iespējams, ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un ļaut šai tiesai veikt šā akta likumības kontroli. Šādi noteiktais pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Savienības tiesību princips, no kura var atkāpties tikai imperatīvu apsvērumu dēļ. Tādējādi pamatojums ieinteresētajai personai principā jāpaziņo vienlaikus ar tai nelabvēlīgo lēmumu, un pamatojuma trūkumu nevar novērst tādā veidā, ka ieinteresētā persona par lēmuma pamatojumu uzzina Savienības tiesā notiekošajā procesā (šajā ziņā skat. Tiesas 2012. gada 15. novembra spriedumu lietā C‑417/11 P Padome/Bamba, 49. punkts, un Vispārējās tiesas 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā T‑390/08 Bank Melli Iran/Padome, Krājums, II‑3967. lpp., 80. punkts).

47      Tādējādi, ja vien pret noteiktu apstākļu paziņošanu neiestājas imperatīvi apsvērumi, kas saistīti ar Savienības un tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību uzturēšanu, Padomei ir pienākums attiecīgajai personai vai struktūrai, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, darīt zināmus īpašos un konkrētos to pieņemšanas iemeslus. Tādējādi tai jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem atkarīgs pasākuma juridiskais pamatojums, un apsvērumi, kuru dēļ tā šo pasākumu noteikusi (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 81. punkts).

48      Turklāt pamatojumam jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Pamatojuma prasība ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un intereses saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos un ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma apmēru (iepriekš minētais spriedums lietā Padome/Bamba, 53. un 54. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Bank Melli Iran/Padome, 82. punkts).

49      Šajā lietā pamatojums, ko Padome sniegusi kopš prasītājas vārda iekļaušanas sarakstos par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju, vienmēr ir bijis šāds:

Bashar Al Assad māsa un Drošības un izlūkošanas štāba vadītāja vietnieka Asif Shawkat sieva. Ņemot vērā tuvās personīgās attiecības un būtiskās finansiālās attiecības ar Sīrijas prezidentu Bashar Al‑Assad un citām centrālām Sīrijas režīma personām, viņa gūst labumu no Sīrijas režīma un ir ar to saistīta.”

50      Jānorāda, ka iepazīšanās ar šo pamatojumu prasītajai ļāva saprast, ka viņas vārds ir iekļauts to personu sarakstā, uz kuram attiecas ierobežojoši pasākumi pret Sīriju, viņas personisko un ģimenes saikņu dēļ.

51      Apstiprinājums tam, ka prasītāja bija sapratusi, ka Padome balstījās uz šīm saiknēm, rodams apstāklī, ka šīs prasības ietvaros viņa ir izvirzījusi pamatu – proti, trešo –, kurā tieši tiek apstrīdēta iespēja Padomei pieņemt ierobežojošus pasākumus pret viņu, pamatojoties uz šādām saiknēm.

52      Turklāt, tā kā Padomes izvēles iemesli ir skaidri norādīti apstrīdētajos lēmumos, Vispārējā tiesa var novērtēt to pamatotību.

53      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks procedūras noteikums, kas ir jānošķir no motivācijas pamatotības, kura attiecas uz apstrīdētā akta likumību. Akta pamatojumu veido formāla to pamatu izklāstīšana, uz kuriem šis lēmums balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tās skar šī akta likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, Krājums, I‑4951. lpp., 181. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Padome/Bamba, 60. punkts).

54      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pamats par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jānoraida, jo Padomes sniegtā pamatojuma attiecībā uz prasītāju pamatotība ir jānovērtē pamata par pierādījumu par pietiekamu saikni starp viņu un situāciju, kas ir pamatā ierobežojošu pasākumu pret Sīriju noteikšanai, neesamību ietvaros.

 Par pirmo pamatu – tiesību uz aizstāvību, tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu

55      Prasītāja apgalvo, ka viņas vārds ir ticis iekļauts to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi pret Sīriju – kam ir soda raksturs –, viņu iepriekš neinformējot par šīs iekļaušanas iemesliem un neuzklausot. Vajadzība nodrošināt, lai šiem pasākumiem piemistu pārsteiguma moments, nesot bijis šķērslis uzklausīšanai pirms to noteikšanas.

56      Turklāt prasītāja uzskata, ka Padome nav izpildījusi savu pienākumu viņai paziņot Īstenošanas lēmumu 2012//172, tostarp viņas iekļaušanas iemeslus, lai gan viņas adrese nevarēja būt nezināma. 2012. gada 24. marta paziņojuma publicēšana viņai neesot devusi “konkrētu iespēju” sniegt apsvērumus par viņas iekļaušanu sarakstā. Šajā paziņojumā minētā pārskatīšanas procedūra viņai neļaujot noderīgi paust savu viedokli un nesniedzot pietiekamas garantijas. Tādējādi neesot nozīmes tam, ka viņa nav iesniegusi šādu pieteikumu.

57      Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka viņa nav varējusi īstenot savas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jo Padome viņai nepaziņoja iemeslus, kuru dēļ uz viņu attiecās ierobežojoši pasākumi pret Sīriju.

58      Padome apstrīd prasītājas argumentus.

59      Jāatgādina, ka pamattiesības uz tiesību uz aizstāvību ievērošanu procedūrā pirms ierobežojoša pasākuma noteikšanas expressis verbis ir ietvertas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kurai ar LES 6. panta 1. punktu ir atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā (šajā ziņā skat. Tiesas 2011. gada 21. decembra spriedumu lietā C‑27/09 P Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, Krājums, I‑13427. lpp., 66. punkts).

60      Jāatgādina arī, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas izriet no visām dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām un nostiprināts 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā, kā arī apstiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā (Tiesas 2007. gada 13. marta spriedums lietā C‑432/05 Unibet, Krājums, I‑2271. lpp., 37. punkts, un 2008. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I‑6351. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums apvienotajās lietās Kadi”, 335. punkts).

61      Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārbaudes tiesā efektivitāte, kurai ir jāattiecas uz tādu iemeslu tiesiskumu, uz kuriem ir balstījusies Savienības iestāde, lai personas vārdu vai organizācijas nosaukumu iekļautu šīs iestādes noteikto ierobežojošo pasākumu adresātu sarakstā, nozīmē, ka, cik iespējams, šai iestādei ir jāpaziņo šie iemesli attiecīgajai personai vai organizācijai vai nu brīdī, kad ir nolemts veikt šādu iekļaušanu, vai vismaz pēc iespējas ātrāk pēc šīs iekļaušanas, lai šie adresāti termiņā varētu izmantot savas apstrīdēšanas tiesības (šajā ziņā skat. spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 336. punkts).

62      Šī pienākuma paziņot šos iemeslus ievērošana ir nepieciešama, gan lai ierobežojošo pasākumu adresātiem ļautu pēc iespējas labāk aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemtu, vai ir lietderīgi vērsties Savienības tiesā (šajā ziņā skat. Tiesas 1987. gada 15. oktobra spriedumu lietā 222/86 Heylens u.c., Recueil, 4097. lpp., 15. punkts), gan lai ļautu tiesai pilnībā pārbaudīt attiecīgā Savienības akta tiesiskumu, kas tai jādara saskaņā ar Līgumu (spriedums apvienotajās lietās Kadi, 337. punkts).

63      Saskaņā ar šajā judikatūrā noteiktajām prasībām Lēmuma 2011/782 21. panta 2. un 3. punktā, Lēmuma 2012/739 27. panta 2. un 3. punktā un Lēmuma 2013/255 30. panta 2. un 3. punktā pantā paredzēts, ka Padome savu lēmumu, kā arī iekļaušanas pamatojumu paziņo attiecīgajai personai tieši, ja adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, tādējādi tai dodot iespēju iesniegt savus apsvērumus. Ja ir iesniegti apsvērumi vai jauni būtiski pierādījumi, Padome pārskata savu lēmumu un attiecīgi informē fizisko vai juridisko personu, vienību vai struktūru.

64      Šajā lietā pēc Īstenošanas lēmuma 2012/172 pieņemšanas tika publicēts 2012. gada 24. marta paziņojums, tādējādi sniedzot prasītājai iespēju Padomei iesniegt savus apsvērumus.

65      Tas, ka šis paziņojums tika izdarīts pēc prasītājas vārda pirmās iekļaušanas to personu sarakstā, uz kurām attiecas attiecīgie ierobežojošie pasākumi, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

66      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru par tiesībām uz aizstāvību, it īpaši tiesībām tikt uzklausītam, no Savienības iestādēm netiek prasīts, lai tās pirms personas vārda vai organizācijas nosaukuma iekļaušanas sarakstā, ar kuru tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, paziņotu šīs iekļaušanas pamatojumu attiecīgajai personai vai organizācijai (šajā ziņā skat. spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 338. punkts).

67      Šāda iepriekšēja paziņošana apdraudētu šo iestāžu noteikto līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas pasākumu efektivitāti (šajā ziņā skat. spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 339. punkts).

68      Lai sasniegtu savu mērķi, šiem pasākumiem jau pēc to dabas ir jāpiemīt pārsteiguma momentam un tie ir jāpiemēro nekavējoties (šajā ziņā skat. spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 340. punkts)

69      Tādējādi Padomei nebija pienākuma uzklausīt prasītāju pirms tās pirmās iekļaušanas to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi pret Sīriju.

70      Tomēr attiecībā uz Lēmuma 2012/739 un Lēmuma 2013/255 pieņemšanu, kas ir nākamie lēmumi, ar kuriem prasītājas vārds tiek paturēts to personu sarakstā, kurām tiek piemēroti ierobežojošie pasākumi, arguments par minēto pasākumu pārsteiguma efektu vairs nevar tikt noderīgi izvirzīts (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, 62. punkts).

71      Tomēr no judikatūras izriet, ka tiesības tikt uzklausītam pirms tādu aktu pieņemšanas, ar kuriem tiek saglabāti ierobežojoši pasākumi pret personām, uz kurām tie jau attiecas, paredz, ka Padome attiecībā pret šīm personām atsaucas uz jauniem apstākļiem (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, 63. punkts).

72      Šajā lietā jānorāda, ka Padome, saglabājot prasītājas vārdu to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi pret Sīriju, nav atsaukusies ne uz vienu jaunu apstākli, kas prasītājai vēl nebūtu bijis paziņots pēc viņas sākotnējās iekļaušanas sarakstā.

73      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 63. punktā atgādinātajām tiesību normām prasītājai bija iespēja pēc savas iniciatīvas panākt, ka Padome viņu uzklausa, bez tā, ka šāds jauns skaidri izteikts uzaicinājums tiktu izteikts pirms katra vēlāka akta pieņemšanas, ja pret viņu nav izvirzīti jauni apstākļi.

74      Tomēr prasītāja šo iespēju nav izmantojusi.

75      Turklāt Padome Lēmuma 2012/739 publicēšanas dienā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2012/739 un Regulā Nr. 36/2012, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1117/2012 (OV 2012, C 370, 6. lpp.).

76      Tāpat 2013. gada 23. aprīlī Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2012/739, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas lēmumu 2013/185/KĀDP, un Regulā Nr. 36/2012, ko īsteno ar Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 (OV C 115, 5. lpp.).

77      Šo paziņojumu saturs būtībā atbilst 2012. gada 24. marta paziņojuma saturam.

78      Šādos apstākļos jāuzskata, ka prasītājai vairākus mēnešus bija iespēja apstrīdēt apstākļus, ar kuriem bija pamatota viņas iekļaušana un saglabāšana pielikumā, kurā minētas personas, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi.

79      Attiecībā uz to, ka Padome prasītājai nepiešķīra uzklausīšanu, jāatzīst, ka nedz attiecīgais tiesiskais regulējums, nedz vispārīgais tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips ieinteresētajām personām nepiešķir tiesības uz šādu uzklausīšanu (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 23. oktobra spriedumu lietā T‑256/07 People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, Krājums, II‑3019. lpp., 93. punkts un tajā minētā judikatūra).

80      Attiecībā uz prasītājas argumentu par Īstenošanas lēmuma 2012/172 individuālu nepaziņošanu jānorāda, ka prasītāja pat nav mēģinājusi apstrīdēt Padomes apgalvojumu, ka šī akta pieņemšanas brīdī tās rīcībā nebija prasītājas adreses.

81      Katrā ziņā, pieņemot, ka Padomei prasītājas adrese nevarēja būt nezināma, jānorāda, pirmkārt, ka, lai gan Īstenošanas lēmuma 2012/172 individuāla nepaziņošana ietekmē brīdi, kurā sākās prasības celšanas termiņš, tā pati par sevi nav pamats attiecīgā akta atcelšanai. Otrkārt, prasītāja neizvirza argumentus, kas pierādītu, ka šajā lietā Īstenošanas lēmuma 2012/172 individuālas nepaziņošanas sekas būtu bijis viņas tiesību apdraudējums, kas attaisnotu šī pēdējā atcelšanu, ciktāl tas attiecas uz viņu.

82      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jāatzīst, ka prasītājas tiesības uz aizstāvību nav pārkāptas ne iekļaujot, ne saglabājot viņu to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi pret Sīriju.

83      Tādējādi šis pamats ir jānoraida.

 Par trešo pamatu – pierādījumu neesamību par pietiekamu saikni starp prasītāju un situāciju, kas ir pamatā ierobežojošu pasākumu pret Sīriju noteikšanai

84      Prasītāja sūdzas par to, ka apstrīdētie lēmumi neietver pierādījumus, kas pierādītu, ka pastāv saikne starp prasītāju, viņas uzvedību un darbībām, no vienas puses, un ierobežojošo pasākumu pret Sīriju mērķiem, no otras puses. Tā kā prasītāja esot vienīgi mājsaimniece, kas neveic nekādu valstisku vai saimniecisku darbību, tas vien, ka pastāv minētajos lēmumos minētās personiskās un ģimenes saiknes, neattaisnojot viņas iekļaušanu to personu sarakstos, uz kurām attiecas šie pasākumi. Turklāt viņā norāda, ka viņas vīrs starplaikā ir miris.

85      Pēc prasītājas domām, Padome, balstoties uz viņas personiskajām un ģimenes saiknēm, nepamatoti pieņēmusi, ka viņa gūst labumu no Sīrijas režīma un ir ar to saistīta, lai gan tai prasītāja būtu bijusi jāiekļauj šajos sarakstos tikai tad, ja Padomei būtu bijuši pierādījumi par faktisku rīcību, kas norāda uz viņas personisko atbildību. Šajā ziņā prasītāja atsaucas it īpaši uz Tiesas 2012. gada 13. marta spriedumu lietā C‑376/10 P Tay Za/Padome. Turklāt viņa apgalvo, ka Vispārējā tiesa nevarot vienīgi pārbaudīt Padomes izmantotā pamatojuma abstraktu ticamību, bet tai jāpārliecinās, ka Padome ir balstījusies uz precīzu un konkrētu informāciju un pierādījumiem, kas tā šajā gadījumā nav. Runa ir par tāda paša veida kontroli, kādu Vispārējā tiesa īsteno attiecībā uz ierobežojošiem pasākumiem pret teroristiem.

86      Visbeidzot prasītāja norāda, ka apgalvoto jebkādu pierādījumu neesamību apstrīdētajos lēmumos nevar labot izvilkumi no interneta lapām, kurus Padome iesniedza Vispārējā tiesā, lai pierādītu, ka prasītāja ir iesaistīta Sīrijas politikā. Runa esot par informāciju, kas ir tīra teoretizēšana.

87      Padome apstrīd prasītājas argumentus.

88      Jāatgādina, ka saskaņā ar Lēmuma 2011/782 18. panta 1. punktu un 19. panta 1. punktu ierobežojumi piekļuvei dalībvalstu teritorijai un līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana ir piemērojami ne vien personām, kas ir atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, bet arī personām, kas gūst labumu no režīma vai atbalsta to, un ar tām saistītām personām. Šīs tiesību normas ir atrodamas attiecīgi Lēmuma 2012/739 24. panta 1. punktā un 25. panta 1. punktā un Lēmuma 2013/255 27. panta 1. punktā un 28. panta 1. punktā.

89      Šādi rīkodamās, Padome ir vēlējusies izmantot prezumpciju, saskaņā ar kuru personas, attiecībā uz kuram ir pierādīts, ka tām ir saiknes ar Sīrijas režīma locekļiem, tiek uzskatītas par tādām, kas no tā gūst labumu vai to atbalsta un tādējādi ir ar to saistītas.

90      Attiecībā uz prasītāju Padome uzskatīja, ka viņa “gūst labumu no Sīrijas režīma un ir ar to saistīta” tā iemesla dēļ, ka viņa bija prezidenta Bashar Al Assad māsa un Drošības un izlūkošanas štāba vadītāja vietnieka Asif Shawkat sieva un ka viņai bija ciešas attiecības ar citām centrālām Sīrijas režīma personām.

91      Jāpārliecinās, vai, šādi rīkodamās, Padome ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

92      Vispirms jāatgādina, ka attiecībā uz ierobežojošiem pasākumiem pret trešo valsti no judikatūras izriet, ka fizisko personu kategorijas, uz kurām var tos attiecināt. ietver tādas personas, kurām acīmredzami ir saikne ar attiecīgo trešo valsti, proti, trešo valstu vadītājiem un personām, kuras ir saistītas ar šiem vadītājiem. Tādējādi šādu kritēriju var izmantot, ja tas ir paredzēts aktos, kuros ietverti šie ierobežojošie pasākumi, un ja tas atbilst šo aktu mērķiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Tay Za/Padome, 68. un 69. punkts).

93      Šajā lietā, pirmkārt, jāatzīst, ka prasītāja acīmredzami ir saistīta ar Sīrijas režīma vadītājiem viņas ģimenes saiknes dēļ ar šīs valsts prezidentu un – viņas vīra dzīves laikā – viņa amata pienākumu dēļ.

94      Savukārt, no vienas puses, pēc šī pēdējā nāves Padomei bija jāgroza Lēmums 2012/739 šajā ziņā un jāņem vērā šis apstāklis, pieņemot Lēmumu 2013/255.

95      No otras puses, atsauce uz “citām centrālām Sīrijas režīma personām” ir pārāk nekonkrēts apgalvojums, kas nav pietiekams, lai attaisnotu prasītājas iekļaušanu un saglabāšanu to personu sarakstos, uz kurām attiecas attiecīgie ierobežojošie pasākumi.

96      Tomēr tas vien, ka prasītāja ir Bashar Al Assad māsa, ir pietiekami, lai Padome varētu uzskatīt, ka viņa ir saistīta ar Sīrijas vadītājiem iepriekš 88. punktā minēto tiesību normu izpratnē, jo vairāk tāpēc, ka ir vispārzināms fakts, ka šajā valstī pastāv tradīcija varu turēt ģimenes rokās, un to Padome varēja ņemt vērā.

97      Tādējādi pretēji tam, ko būtībā apgalvo prasītāja, viņas situācijā prezumpcijas, ka viņa gūst labumu no Sīrijas režīma un ir ar to saistīta, piemērošana nav pretrunā no iepriekš minētā sprieduma lietā Tay Za/Padome izrietošajiem principiem. Šajā pēdējā spriedumā Tiesa uzskatīja, ka saikne starp valsti, uz kuru attiecas Padomes noteikti ierobežojošie pasākumi, un fizisku personu, kura ir tāda uzņēmuma vadītāja ģimenes locekle, par kuru tiek uzskatīts, ka tas ir saistīts ar šīs valsts valdību, nav pietiekama, lai uz šo personu varētu attiecināt šos ierobežojošos pasākumus (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Tay Za/Padome, 63.–65. punkts). Tā tomēr atzina, ka fizisko personu kategorijās, uz kurām var attiecināt īpaši paredzētus ierobežojošos pasākumus, var ietilpt tādas personas, kurām acīmredzami ir saikne ar attiecīgo trešo valsti, proti, trešo valstu vadītāji un personas, kuras ir saistītas ar šiem vadītājiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Tay Za/Padome, 68. punkts). Ir acīmredzami, ka saikne starp prasītāju un Sīrijas režīmu, par kuru ir runa šajā lietā, ir ievērojami tiešāka un tādējādi uz to nav attiecināmi tādi ierobežojumi kā iepriekš minētajā spriedumā lietā Tay Za/Padome Tiesas norādītie.

98      Otrkārt, jāpārbauda, vai Padomes izmantotā prezumpcija, saskaņā ar kuru prasītāja gūst labumu no Sīrijas režīma un ir ar to saistīta, ir samērīga attiecībā pret tās mērķi un vai tā ir atspēkojama, jo jautājums par to, vai ar to tiek saglabātas prasītājas tiesības uz aizstāvību, ir aplūkots pirmajā pamatā.

99      Kā izriet no Lēmuma 2011/273 preambulas apsvērumiem, Padome noteica ierobežojošus pasākumus pret trešo valsti, pret Sīriju, reaģējot uz šīs valsts iestāžu vardarbīgajām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem. Šīs pašas raizes ir pamatā apstrīdētajiem lēmumiem, kuri sekoja Lēmumam 2011/273. Šajā ziņā jāatzīst, ka, ja attiecīgie ierobežojošie pasākumi attiektos vienīgi uz Sīrijas režīma vadītajiem, Padomes mērķis varētu ciest sakāvi, jo šie vadītāji viegli varētu minētos pasākumus apiet, izmantojot savus tuviniekus. Šajā jautājumā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru trešā valsts var ietvert ne vien tās vadītājus, bet arī ar tiem saistītas personas (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Tay Za/Padome, 43. un 63. punkts un tajos minētā judikatūra).

100    Turpinājumā jānorāda, ka attiecīgā prezumpcija ir atspēkojama. No iepriekš 63. punktā minētajām tiesību normām izriet, ka Padome personām, uz kurām attiecas attiecīgie ierobežojošie pasākumi, dod iespēju tai iesniegt apsvērumus un pārskata savu lēmumu, ja ir iesniegti jauni būtiski pierādījumi vai izteikti apsvērumi. Personas, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, tādējādi var brīvi atspēkot šo prezumpciju, pierādot, ka, lai gan viņām ir personiskas vai ģimenes saiknes ar Sīrijas režīma vadītājiem, tās no šī režīma negūst labumu un tādējādi nav ar to saistītas, balstoties it īpaši uz faktiem un informāciju, kas var būt vienīgi viņām.

101    Lai gan ir taisnība, ka saskaņā ar judikatūru tieši kompetentajai Savienības iestādei apstrīdēšanas gadījumā ir jāpierāda pret attiecīgo personu vērsto apsvērumu pamatotība, nevis šai personai ir jāiesniedz negatīvi pierādījumi par to, ka minētie iemesli nav pamatoti (Tiesas 2013. gada 18. jūlija spriedums apvienotajās lietas C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P Komisija u.c./Kadi, 121. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 37. un 107. punkts), jāatzīst, ka šajā lietā prasītāja neapstrīd faktu – uz kuru ir atsaukusies Padome –, ka viņa ir Bashar Al Assad māsa, bet vienīgi kritizē sekas, kādas Padome tam ir piesaistījusi, proti, ka šī iemesla dēļ viņa gūst labumu no Sīrijas režīma un ir ar to saistīta.

102    Tomēr prasītāja nav izmantojusi iespēju Padomei iesniegt savus apsvērumus, lai izskaidrotu, kādā veidā viņas ģimenes saikne nebūtu ļāvusi attaisnot viņas iekļaušanu [sarakstos], nedz arī tajā vērsusies tajā ar lūgumu pārskatīt viņas situāciju, tai sniedzot informāciju, kas ļautu uzskatīt, ka, lai gan prasītājai ir saistība ar Bashar Al Assad, viņa neguva labumu no Sīrijas režīma un nebija ar to saistīta.

103    Vispārējā tiesā prasītāja, pirmkārt, vienīgi izteica vienkāršus apgalvojumus par viņas apgalvoto mātes – mājsaimnieces lomu, uz kuriem Padome atbildēja, iesniedzot, piemēram, izvilkumus no interneta lapām un zināmiem masu informācijas līdzekļiem, kuros norādīts uz prasītājas politisko lomu. Šie izvilkumi nepalīdz tam, lai pierādītu prasītājas tiešu iesaistīšanos Sīrijas civiliedzīvotāju apspiešanā, bet vienīgi, lai apstiprinātu, ka Padome varēja prezumēt, ka viņa bija saistīta ar režīmu.

104    Prasītāja, otrkārt, iesniedza jaunus pierādījumu piedāvājumus tostarp par to, ka viņas bērni šobrīd apmeklē skolu Apvienotajos Arābu Emirātos. Taču šis apstāklis – pieņemot, ka tas ļauj secināt, ka prasītāja pati ir atstājusi Sīriju, – pats par sevi neļauj uzskatīt, ka prasītāja būtu norobežojusies no Sīrijas režīma un tādēļ viņai būtu bijis jābēg no valsts. Kā norāda Padome, iespējamo prasītājas dzīvesvietas maiņu var izskaidrot ar virkni citu iemeslu, tādiem kā drošības situācijas Sīrijā pasliktināšanās.

105    Treškārt, jāatgādina, ka Padomes piemērotās prezumpcijas izmantošanu paredzēja apstrīdētie lēmumi (skat. iepriekš 88. punktu) un ka tā atbilst to mērķiem (skat. iepriekš 99. punktu).

106    Ņemot vērā iepriekš minēto, šis pamats ir jānoraida.

 Par ceturto pamatu par samērīguma principa, tiesību uz īpašumu un tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumu

107    Prasītāja apgalvo, ka ar viņas iekļaušanu to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi pret Sīriju, ir pārkāpts samērīguma princips, kurš ir nostiprināts it īpaši Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktā. Nepastāvot pierādījumiem par jebkādu nosodāmu viņas uzvedību, šī iekļaušana neesot bijusi nepieciešama, nedz atbildusi mērķiem, kādus vēlas sasniegt ar šiem pasākumiem.

108    Prasītāja uzskata, ka no apstrīdētajiem lēmumiem izrietošā viņas resursu iesaldēšana pārkāpjot arī viņas tiesības uz īpašumu, kuras aizsargātas it īpaši ar Pamattiesību hartas 17. panta 1. punktu, jo tā viņai liedz brīvi rīkoties ar savu īpašumu, un šis viņas tiesību ierobežojums nesot nepieciešams vai piemērots Padomes izvirzīto mērķu sasniegšanai. Neraugoties uz to piesardzības pasākumu raksturu un to piemērojamību vienīgi tiem saimnieciskajiem resursiem, kas atrodas Savienībā, viņu skarošie ierobežojošie pasākumi viņai atņemot viņas tiesības uz īpašumu, jo viņa ar to nevar rīkoties.

109    Analoģisku iemeslu dēļ ierobežojumi, kas ar attiecīgajiem pasākumiem noteikti viņas ceļošanas brīvībai, pārkāpjot viņas tiesības uz privāto dzīvi, kas atzītas it īpaši Pamattiesību hartas 7. pantā.

110    Visbeidzot prasītāja norāda, ka apstrīdētajos lēmumos paredzētās iespējas atkāpties no šiem ierobežojumiem nav pietiekamas, jo tas paredz papildu lūgumu a posteriori – pēc tam, kad attiecīgo tiesību pati būtība jau ir tikusi aizskarta, un ka šo atkāpju noteikšana ir atkarīga no Padomes un dalībvalstu diskrecionāras izvēles.

111    Padome apstrīd prasītājas argumentus.

112    Jāatgādina, ka tiesības uz īpašumu ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, kas nostiprināts Pamattiesību hartas 17. pantā. Kas attiecas uz privātās dzīves neaizskaramību, Pamattiesību hartas 7. pantā ir atzīta privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība (šajā ziņā skat. Tiesas 2012. gada 6. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑356/11 un C‑357/11 O. u.c., 76. punkts).

113    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesībās šīs pamattiesības nebauda absolūtu aizsardzību, bet gan ir jāņem vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā (šajā ziņā skat. spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 355. punkts). Tādējādi šo tiesību izmantošanai var tikt piemēroti ierobežojumi ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi faktiski atbilst Savienības vispārējo interešu mērķim un attiecībā uz izvirzīto mērķi nav uzskatāmi par nesamērīgu un nepieņemamu iejaukšanos, kas apdraud tādējādi garantēto tiesību pašu būtību (šajā ziņā skat. it īpaši Tiesas 1996. gada 30. jūlija spriedumu lietā C‑84/95 Bosphorus, Recueil, I‑3953. lpp., 21. punkts, un 2012. gada 15. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑539/10 P un C‑550/10 P Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, 121. punkts).

114    Turklāt no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka samērīguma princips ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem un tas prasa, lai līdzekļi, kurus pielieto, īstenojot Savienības tiesību normu, būtu atbilstoši ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamo leģitīmo mērķu īstenošanai un nepārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai tos sasniegtu (Tiesas 2011. gada 12. maija spriedums lietā C‑176/09 Luksemburga/Parlaments un Padome, Krājums, I‑3727. lpp., 61. punkts, un iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, 122. punkts).

115    Šajā lietā personu, kuras identificētas kā tādas, kuras ir saistītas ar Sīrijas režīmu, līdzekļu un citu saimniecisko resursu iesaldēšana, kā arī aizliegums viņām ieceļot Savienības teritorijā (turpmāk tekstā – “attiecīgie pasākumi”), kas noteikti ar apstrīdētajiem lēmumiem, ir piesardzības pasākumi, kas nav domāti, lai attiecīgajām personām atņemtu viņu tiesības uz īpašumu un privāto dzīvi (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 358. punkts). Tomēr attiecīgie pasākumi neapstrīdami ietver tiesību uz īpašumu izmantošanas ierobežojumu un ietekmē prasītājas privāto dzīvi (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, 120. punkts).

116    Kas attiecas uz attiecīgo pasākumu piemērotību izvirzīto mērķu sasniegšanai, ņemot vērā vispārējo interešu mērķi, kas ir tik būtisks starptautiskajai sabiedrībai kā civiliedzīvotāju aizsardzība, tie paši par sevi nav uzskatāmi par neatbilstošiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bosphorus, 26. punkts; spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 363. punkts, un iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, 123. punkts).

117    Kas attiecas uz attiecīgo pasākumu atbilstošo raksturu, jāatzīst, ka tādi alternatīvi un mazāk apgrūtinoši pasākumi kā iepriekšējas atļaujas sistēma vai pienākums a posteriori pamatot pārskaitīto līdzekļu izlietojumu neļauj tikpat efektīvi sasniegt šo mērķi, proti, īstenot spiedienu uz Sīrijas režīma, kurš vajā civiliedzīvotājus, atbalstītājiem, it īpaši, ņemot vērā iespēju apiet uzliktos ierobežojumus (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, 125. punkts).

118    Turklāt ir jāatgādina, ka Lēmuma 2011/782 19. panta 3.–7. punktā, Lēmuma 2012/739 25. panta 3.–11. punktā un Lēmuma 2013/255 28. panta 3.–11. punktā ir paredzēta iespēja, pirmkārt, atļaut izmantot iesaldētos līdzekļus pamatvajadzībām vai noteiktu saistību izpildei un, otrkārt, piešķirt īpašas atļaujas atsaldēt līdzekļus, citus finanšu aktīvus vai citus saimnieciskos resursus.

119    Tāpat saskaņā ar Lēmuma 2011/782 18. panta 6. punktu, Lēmuma 2012/739 24. panta 6. punktu un Lēmuma 2013/255 27. panta 6. punktu dalībvalsts kompetentā iestāde var steidzamu humānu iemeslu dēļ atļaut ieceļot tās teritorijā.

120    Visbeidzot prasītājas atstāšana apstrīdētajiem lēmumiem pievienotajos sarakstos nav uzskatāma par nesamērīgu šīs atstāšanas, kā apgalvots, iespējamās neierobežotības dēļ. Faktiski, lai nodrošinātu, ka personas un organizācijas, kas vairs neatbilst kritērijiem to iekļaušanai strīdīgajā sarakstā, tiktu no tā izņemtas, šī atstāšana sarakstā periodiski tiek izvērtēta (pēc analoģijas skat. spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 365. punkts, un iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, 129. punkts).

121    No tā izriet, ka, ņemot vērā Sīrijas civiliedzīvotāju aizsardzības fundamentālo nozīmīgumu un apstrīdētajos lēmumos paredzētās atkāpes, apstrīdēto lēmumu izraisītie prasītājas tiesību uz īpašumu un tiesību privātās dzīves neaizskaramību ierobežojumi nav nesamērīgi.

122    Tādējādi ceturtais pamats un līdz ar to prasība kopumā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

123    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Bouchra Al Assad atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Kanninen

Berardis

Wetter

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 12. martā.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – franču.