TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2009. gada 11. jūnijā (*)
Konkurences politika – EKL 81. un 82. pants – Regulas (EK) Nr. 1/2003 15. panta 3. punkts – Komisijas iesniegti rakstveida apsvērumi – Process valsts tiesā par iespēju no apliekamās peļņas atskaitīt ar Komisijas lēmumu uzlikto naudas sodu
Lieta C‑429/07
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Gerechtshof te Amsterdam (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2007. gada 12. septembrī un kas Tiesā reģistrēts 2007. gada 17. septembrī, tiesvedībā
Inspecteur van de Belastingdienst
pret
X BV.
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši T. fon Danvics [T. von Danwitz], E. Juhāss [E. Juhász] (referents), Dž. Arestis [G. Arestis] un J. Malenovskis [J. Malenovský],
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretārs N. Nančevs [N. Nanchev], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 18. decembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– X BV vārdā – G. T. K. Meizens [G. Th. K. Meussen], advocaat,
– Nīderlandes valdības vārdā – I. de Vriess [Y. De Vries] un de Hrāfe [M. de Grave], pārstāvji,
– Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz F. Arēna [F. Arena], avvocato dello Stato,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – A. Bukē [A. Bouquet] un V. Vilss [W. Wils], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2009. gada 5. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Prejudiciālais jautājums ir par Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 15. panta 3. punkta interpretāciju.
2 Šis prejudiciālais jautājums tika uzdots saistībā ar tiesvedību starp Inspecteur van de Belastingdienst (Nodokļu dienesta inspektors; turpmāk tekstā – “inspektors”) un X BV, sabiedrību, kas atbilstoši Nīderlandes tiesībām dibināta P, par iespēju no apliekamās peļņas atskaitīt ar Eiropas Kopienu Komisijas lēmumu uzlikto naudas sodu par Kopienu konkurences noteikumu pārkāpumu.
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesiskais regulējums
3 Atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 preambulas 21. apsvērumam:
“Konsekvence konkurences noteikumu piemērošanā arī nosaka vajadzību pēc tā, ka jāizveido pasākumi sadarbībai starp dalībvalstu tiesām un Komisiju. Minētais attiecas uz visām dalībvalstu tiesām, kas piemēro Līguma 81. un 82. pantu, neatkarīgi no tā, vai piemēro šos noteikumus tiesas prāvās starp privātpersonām vai, rīkojoties sabiedrības interesēs vai kā apelācijas tiesas. Jo īpaši valstu tiesām jābūt iespējām prasīt Komisijai informāciju vai atzinumu par jautājumiem, kas saistīti ar Kopienas konkurences tiesību aktu piemērošanu. Komisijai un dalībvalstu konkurences iestādēm jābūt arī iespējām nodot rakstiskus un mutiskus apsvērumus tiesām, kam uzticēts piemērot Līguma 81. vai 82. pantu. Šie apsvērumi jānodod saskaņā ar valstu procesuālajām tiesībām un valstu praksi, ieskaitot to, kas aizsargā pušu intereses. Tādēļ ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka Komisija un dalībvalstu konkurences iestādes ir pietiekami labi informētas par tiesu procesiem valstu tiesās.”
4 Regulas Nr. 1/2003 15. pantā ir noteikts:
“Sadarbība ar valstu tiesām
1. Tiesas procesos Līguma 81. vai 82. panta piemērošanai dalībvalstu tiesas var prasīt Komisijai nosūtīt tām informāciju, kas ir tās rīcībā, vai savu atzinumu par jautājumiem saistībā ar Kopienas konkurences noteikumu piemērošanu.
2. Dalībvalstis Komisijai nosūta jebkura tā rakstiska valstu tiesu sprieduma kopiju, ar ko lemj par Līguma 81. vai 82. panta piemērošanu. Šādas kopijas nosūta nekavējoties pēc tam, kad pusēm ir paziņots pilnais rakstiskais spriedums.
3. Dalībvalstu konkurences iestādes pēc savas iniciatīvas savas dalībvalsts valstu tiesām var iesniegt rakstiskus apsvērumus par jautājumiem saistībā ar Līguma 81. panta vai 82. panta piemērošanu. Ar attiecīgās tiesas atļauju tās arī var savas dalībvalsts valstu tiesām sniegt mutiskus apsvērumus. Ja vajadzīgs saskaņotai Līguma 81. panta vai 82. panta piemērošanai, Komisija pēc savas iniciatīvas var iesniegt rakstiskus apsvērumus dalībvalstu tiesām. Ar attiecīgās tiesas atļauju Komisija arī var sniegt mutiskus apsvērumus.
Vienīgi savu apsvērumu izstrādes nolūkā dalībvalstu konkurences iestādes un Komisija var pieprasīt attiecīgo dalībvalsts tiesu nosūtīt jebkurus dokumentus, kas vajadzīgi lietas izvērtēšanai, vai nodrošināt to nosūtīšanu tām.
4. Šis pants neierobežo plašākas tās pilnvaras izteikt apsvērumus tiesām, kas piešķirtas dalībvalstu konkurences iestādēm saskaņā ar to dalībvalstu tiesību aktiem.”
5 Atbilstoši Komisijas paziņojuma par Komisijas un valsts tiesu iestāžu sadarbību, piemērojot EK līguma 81. un 82. pantu (OV 2004, C 101, 54. lpp.) 31.–35. punktam:
“31. Saskaņā ar Regulas [Nr. 1/2003] 15. panta 3. punktu valstu konkurences iestādes un Komisija valsts tiesai, kas ir pilnvarota piemērot Līguma 81. vai 82. pantu, var iesniegt rakstiskus apsvērumus. Regulā tiek izšķirti rakstiski apsvērumi, ko valsts konkurences iestāde un Komisija var nodot pēc pašas iniciatīvas, un mutiski apsvērumi, kurus ir iespējams nodot tikai ar valsts tiesas atļauju. [..]
32. Regulā precizēts, ka Komisija apsvērumus iesniegs tikai tad, ja tie tiks pieprasīti ar [EKL] 81. vai 82. pantam atbilstošu pieteikumu. Atbilstoši šim iesniegšanas mērķim Komisija savos apsvērumos aprobežosies ar atbilstošo faktu ekonomisko un juridisko analīzi lietā, kura iesniegta valsts tiesai.
33. Lai Komisija varētu iesniegt noderīgus apsvērumus, valsts tiesas var tikt aicinātas paziņot vai nosūtīt Komisijai visu lietas izvērtēšanai nepieciešamo dokumentu kopijas. Atbilstoši Regulas [Nr. 1/2003] 15. panta 3. punkta otrajai daļai Komisija šos dokumentus izmantos tikai savu apsvērumu izstrādāšanai [..].
34. Tā kā ar [šo] regulu netiek izveidots procesa ietvars apsvērumu iesniegšanai, piemērojamo procesa ietvaru nosaka dalībvalstu procesuālie noteikumi un prakse. Ja dalībvalsts nav vēl izveidojusi šādu ietvaru, valsts tiesai ir jāizlemj, kādi ir apsvērumu iesniegšanai par tajā iesniegto lietu piemērojamie procesuālie noteikumi.
35. Apsvērumu iesniegšanas procesa ietvaros ir jāievēro 10. punktā minētie principi. No tā cita starpā izriet, ka procesa ietvaram atzinuma nodošanai par jautājumiem attiecībā uz Līguma 81. vai 82. panta piemērošanu.
a) jāatbilst Kopienu tiesību vispārējiem principiem, it īpaši iesaistīto pušu pamattiesībām;
b) apsvērumu iesniegšanu nedrīkst pārmērīgi apgrūtināt vai padarīt praktiski neiespējamu (efektivitātes princips), un
c) apsvērumu iesniegšanu nedrīkst padarīt grūtāku par apsvērumu iesniegšanu tiesas procesā, kurā tiek piemērotas līdzvērtīgas valsts tiesības (līdzvērtības princips).”
Valsts tiesiskais regulējums
6 1997. gada 22. maija Likuma par jauniem ekonomiskās konkurences noteikumiem (likums par konkurenci) (wet houdende nieuwe regels omtrent de economische mededinging (Mededingingswet)) (Stb. 1997, Nr. 242), kas grozīts ar 2004. gada 9. decembra likumu (Stb. 2005, Nr. 172; turpmāk tekstā – “likums par konkurenci”), 89.h pantā ir noteikts:
“1. Gadījumā, kad [Nīderlandes konkurences iestādes (Nederlandse Mededingingsautoriteit; turpmāk tekstā – “NMa”)] Padome vai Eiropas Kopienu Komisija nav lietas dalībnieki, tās var administratīvajā tiesā izskatāmajā lietā iesniegt rakstveida apsvērumus saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 15. panta 3. punkta pirmo daļu, ja [NMa] Padome vai Eiropas Kopienu Komisija ir izteikušas šādu vēlmi. Tiesa šajā sakarā var noteikt konkrētu termiņu. Ar tiesas atļauju tās var sniegt arī mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē.
2. Pēc pieprasījuma, kas izteikts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 15. panta 3. punkta otro daļu, tiesa [NMa] Padomei un Eiropas Kopienu Komisijai nosūta visus šajā tiesību normā paredzētos dokumentus. Lietas dalībnieki tiesas noteiktajā termiņā var darīt zināmu savu viedokli par nosūtāmajiem dokumentiem.
3. Lietas dalībnieki uz [NMa] Padomes vai Eiropas Kopienu Komisijas apsvērumiem var atbildēt tiesas noteiktajā termiņā. Tiesa var atļaut lietas dalībniekiem atbildēt uz to attiecīgajiem apsvērumiem.”
7 Minētais 89.h pants ir ietverts ar 2004. gada 30. jūnija Grozījumu likumu attiecībā uz likumu par konkurenci, kā arī dažiem citiem likumiem saistībā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 un Regulas (EK) Nr. 139/2004 ieviešanu (wet tot wijziging van de Mededingingswet en van enige andere wetten in verband met de implementatie van EG-verordeningen 1/2003 en 139/2004) (Stb. 2004, Nr. 345). No lūguma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka šī likuma (Kamerstukken II, session 2003‑2004, 29276, Nr. 3) pamatojuma izklāstā ir norādīts:
“2.5. Sadarbība ar valsts tiesām
Sadarbība starp Komisiju un valsts tiesām ir izklāstīta [Regulas Nr. 1/2003] 15. pantā un 21. apsvērumā.
[..]
Šī panta 3. punktā turklāt paredzēts, ka Komisija un valsts konkurences iestādes var formulēt rakstiskus un mutiskus apsvērumus lietas izskatīšanas tiesā laikā (amicus curiae). Šiem apsvērumiem ir atzinuma statuss, un to mērķis ir veicināt saskaņotu Konkurences noteikumu piemērošanu.
Komisijai un valsts konkurences iestādēm šajā ziņā ir pienākums ievērot Nīderlandes procesa noteikumus. Procesā starp divām pusēm tiesai ir pasīva loma un tā nosaka procesa gaitu. Tiesai turklāt nav saistošs Komisijas atzinums (21. apsvērums). Tādējādi tiesas neatkarība nav apdraudēta. Komisijai un valsts konkurences iestādēm ir jāievēro pušu tiesības un jānodrošina, ka lietu konfidenciālie dati paliek konfidenciāli. Visbeidzot, atbilstoši Regulas [Nr. 1/2003] 15. panta 1. punktam valsts tiesa ir pilnvarota lūgt Komisiju nosūtīt tai informāciju vai atzinumus.
[..]
3.4. Sadarbība starp NMa ģenerāldirektoru, Komisiju un tiesām
Saskaņā ar Regulas [Nr. 1/2003] 15. panta 3. punktu dalībvalsts kompetentās konkurences iestādes un Komisija pēc savas iniciatīvas var iesniegt rakstiskus apsvērumus par jautājumiem saistībā ar Līguma 81. vai 82. panta piemērošanu un ar attiecīgās tiesas atļauju Komisija var sniegt arī mutiskus apsvērumus.
Tālāk Regulas [Nr. 1/2003] 15. panta 1. punktā paredzēta iespēja, ka dalībvalstu tiesas var prasīt Komisijai nosūtīt tām informāciju, kas ir tās rīcībā, vai atzinumu par jautājumiem saistībā ar EKL 81. un 82. panta piemērošanu [..]
[..] Regulas 15. panta īstenošana notiek Administratīvajās tiesās, piemērojot likumu par konkurenci ([Grozījumu likuma] 1. panta G daļa, [likuma par konkurenci] 89.h, 89.i un 89.j pants), un Civillietu tiesās, piemērojot Civilprocesa kodeksu [(Wetboek van Burgerlijke Rechtsvordering (III pants).”
8 2001. gada Likuma par ienākuma nodokli (Wet Inkomstenbelasting 2001) 3.14. pantā ar virsrakstu “Vispārējie izdevumi, kas nav atskaitāmi” versijā, kas bija piemērojama 2002. gadā saņemtajiem ienākumiem, paredzēts:
“1. Aprēķinot peļņu, nav atskaitāmi šādi izdevumi un izmaksas:
[..]
c) Naudas sodi, ko uzlikusi Nīderlandes tiesa, un summas, kas samaksātas valstij, lai novērstu tiesvedību Nīderlandē vai lai izpildītu nosacījumu saistībā ar lēmumu par soda nepiemērošanu, kā arī naudas sodi, ko uzlikusi kāda Eiropas Savienības iestāde, un naudas sodi un papildu summas, kas uzliktas saskaņā ar Vispārējo likumu par valsts nodokļiem [(Algemene wet inzake rijksbelastingen)], Muitas likumu [(Douanewet)], Koordinēto likumu par sociālo drošību [(Coördinatiewet Sociale Verzekering)], Likumu, ar ko nosaka administratīvo regulējumu attiecībā uz dažu ceļu satiksmes kodeksa noteikumu pārkāpumiem [(Wet administratiefrechtelijke handhaving verkeersvoorschriften)], un Likumu par konkurenci (Mededingingswet);
[..].”
Pamata lieta un prejudiciālais jautājums
9 Ar Komisijas 2002. gada 27. novembra Lēmumu 2005/471/EK par EK līguma 81. panta procedūras piemērošanu attiecībā uz BPB PLC, Gebrüder Knauf Westdeutsche Gipswerke KG, Société Lafarge SA un Gyproc Benelux NV (Lieta COMP/E‑1/37.152 – Ģipša plāksnes) (OV L 166, 8. lpp.) sabiedrībām BPB, Knauf, Lafarge un Gyproc tika uzlikti naudas sodi attiecīgi 138,6 miljonu, 85,8 miljonu, 249,6 miljonu un 4,32 miljonu euro apmērā. Šie naudas sodi tika provizoriski samaksātas, vai arī par tām tika iesniegts bankas galvojums.
10 Komisijas uzlikto naudas sodu Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa ar 2008. gada 8. jūlija spriedumiem lietās T‑50/03 Saint‑Gobain Gyproc Belgium/Komisija (Krājumā nav publicēts), T‑52/03 Knauf Gips/Komisija (Krājumā nav publicēts), T‑53/03 BPB/Komisija (Krājums, II‑1333. lpp.) un T‑54/03 Lafarge/Komisija (Krājumā nav publicēts) atstāja spēkā. Sabiedrības Knauf un Lafarge iesniedza Tiesā apelācijas sūdzību par Pirmās instances tiesas spriedumiem, ar kuriem tika noraidītas to prasības (lietas C‑407/08 P un C‑413/08 P).
11 Pirms vēl tika pasludināti šie Pirmās instances tiesas spriedumi, viena no attiecīgajām sabiedrībām, kas – kā izriet no lietas materiāliem –dibināta Vācijā un ko iesniedzējtiesa apzīmē kā sabiedrību X KG, daļu no tai uzliktā naudas soda novirzīja grupas, kurā tā ir mātes sabiedrība, ietvaros, tostarp uz vienu no savām Nīderlandes meitas sabiedrībām X BV.
12 2004. gada 13. martā Nīderlandes nodokļu iestāde sabiedrībai X BV nosūtīja paziņojumu par uzņēmuma ienākuma nodokļa uzlikšanu par 2002. finanšu gadu. Ar 2004. gada 8. aprīļa vēstuli minētā sabiedrība par šo paziņojumu inspektoram iesniedza sūdzību, apstrīdot, ka naudas sods, kuru bija uzlikusi Komisija un kuru tās mātes sabiedrība daļēji novirzīja uz to, ir naudas sods 2001. gada Likuma par ienākuma nodokli 3.14. panta initio un 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, ar kuru no uzņēmuma peļņas aprēķina ir aizliegts atskaitīt Kopienu iestāžu uzlikto naudas sodu. Inspektors šo sūdzību noraidīja ar 2005. gada 11. marta lēmumu.
13 2005. gada 19. aprīlī X BV cēla prasību Rechtbank Haarlem (Hārlemas Tiesa, Nīderlande).
14 Šī tiesa 2006. gada 22. maija spriedumā atzina, ka attiecīgo naudas sodu var daļēji atskaitīt.
15 Inspektors savukārt par šo spriedumu ar 2006. gada 30. jūnija prasības pieteikumu iesniedza apelācijas sūdzību Gerechtshof te Amsterdam (Amsterdamas Apelācijas tiesa).
16 Komisija, kas no preses un ar valsts konkurences iestāžu starpniecību bija ieguvusi attiecīgās ziņas, ar 2007. gada 15. marta vēstuli informēja iesniedzējtiesu par savu vēlmi iestāties lietā kā amicus curiae saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 15. panta 3. punktu un atbilstoši Likuma par konkurenci 89.h pantam. Turklāt Komisija lūdza šajā sakarā noteikt termiņu, kā arī nosūtīt tai visus lietas izvērtēšanai nepieciešamos dokumentus.
17 2007. gada 22. augusta tiesas sēdē Gerechtshof te Amsterdam pamata lietas dalībniekiem, kā arī Komisijai tika dota iespēja izklāstīt apsvērumus par jautājumu, vai Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 15. panta 3. punktu ir tiesīga pēc pašas iniciatīvas iesniegt rakstiskus apsvērumus saistībā ar tajā izskatāmo procesu.
18 Šādos apstākļos Gerechtshof te Amsterdam nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:
“Vai Komisijai saskaņā ar [..] Regulas Nr. 1/2003 15. panta 3. punktu ir pilnvaras pašai pēc savas iniciatīvas iesniegt rakstveida apsvērumus tiesvedībā par iespēju atskaitīt naudas sodu, ko Komisija par [Eiropas] konkurences tiesību pārkāpumu ir uzlikusi X KG un kas (daļēji) ir novirzīta ieinteresētajai personai, no (ar nodokļiem apliekamās) peļņas, ko ieinteresētā persona ir guvusi 2002. gadā?”
Par prejudiciālo jautājumu
19 Iesniedzējtiesa ar savu jautājumu būtībā vēlas noskaidrot, vai ar Regulas Nr. 1/2003 15. panta 3. punktu Komisijai ir piešķirtas pilnvaras pašai pēc savas iniciatīvas iesniegt valsts tiesā rakstveida apsvērumus saistībā ar tiesvedību par iespēju no ar nodokļiem apliekamās peļņas atskaitīt naudas sodu, ko Komisija ir noteikusi par EKL 81. vai 82. panta pārkāpumu, summu vai tās daļu.
20 Lai dalībvalstīs garantētu konkurences noteikumu saskaņotu piemērošanu, Regulas Nr. 1/2003 IV nodaļā ir paredzēts sadarbības mehānisms starp Komisiju, valsts konkurences iestādēm, kā arī dalībvalstu tiesām.
21 Šī sadarbība iekļaujas EKL 10. pantā minētā lojālas sadarbības vispārējā principa ietvaros, kas nosaka attiecības starp dalībvalstīm un Kopienu iestādēm. Kā to ir konstatējusi Tiesa, lojālas sadarbības pienākumam, kas ir saistošs Kopienu iestādēm, ir īpaša nozīme, jo sadarbība attiecas uz dalībvalstu tiesām, kam ir jānodrošina Kopienu tiesību piemērošana un ievērošana (skat. Tiesas 1990. gada 13. jūlija rīkojumu lietā C‑2/88 IMM Zwartveld u.c., Recueil, I‑3365. lpp., 18. punkts).
22 Šajos ietvaros valsts tiesas, no vienas puses, un Komisija un Kopienas tiesas, no otras puses, rīkojas atbilstoši funkcijām, kas tām piešķirtas EK līgumā (šajā sakarā skat. Tiesas 2000. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑344/98 Masterfoods un HB, Recueil, I‑11369. lpp., 56. punkts).
23 Regulas Nr. 1/2003 11.–14. pantā starp Komisiju un valsts konkurences iestādēm paredzētas dažādas sadarbības formas.
24 Ar minētās regulas 15. pantu ar virsrakstu “Sadarbība ar valstu tiesām” izveidota savstarpēja informācijas apmaiņas sistēma starp Komisiju un dalībvalsts tiesām un noteiktos gadījumos paredzēta iespēja Komisijai un dalībvalstu konkurences iestādēm iesaistīties procesā valsts tiesā.
25 Kā minēts Regulas Nr. 1/2003 21. apsvērumā, pasākumi sadarbībai starp Komisiju un dalībvalstu tiesām attiecas uz visām dalībvalstu tiesām, kas piemēro EKL 81. un 82. pantu tiesas prāvās starp privātpersonām, kā iestādēm, kas rīkojas sabiedrības interesēs vai kā apelācijas tiesas.
26 Regulas Nr. 1/2003 15. panta 1. punktā paredzēts, no vienas puses, ka minētās tiesas var prasīt Komisijai nosūtīt tām informāciju, kas ir tās rīcībā, vai savu atzinumu par jautājumiem saistībā ar Kopienas konkurences noteikumu piemērošanu. Šī panta 2. punktā, no otras puses, paredzēts, ka dalībvalstis Komisijai nosūta jebkura tāda rakstiska valstu tiesu sprieduma kopiju, ar ko tiek lemts par EKL 81. vai 82. panta piemērošanu.
27 Minētā 15. panta 3. punkta pirmās daļas pirmajā un otrajā teikumā dalībvalstu konkurences iestādēm atļauts pēc savas iniciatīvas savas dalībvalsts valstu tiesām iesniegt rakstiskus apsvērumus un – ar attiecīgās tiesas piekrišanu – mutiskus apsvērumus par jautājumiem saistībā ar EKL 81. vai 82. panta piemērošanu. Šīs normas trešajā un ceturtajā teikumā arī Komisijai atļauts pēc savas iniciatīvas iesniegt rakstiskus apsvērumus un – ar attiecīgās tiesas piekrišanu – mutiskus apsvērumus dalībvalstu tiesām, kad tas vajadzīgs saskaņotai EKL 81. vai 82. panta piemērošanai.
28 Tādējādi Regulas Nr. 1/2003 15. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēti divu veidu dažādi iesaistīšanās gadījumi, ievērojot atšķirīgas piemērošanas jomas: valsts konkurences iestādes iestāšanās savas dalībvalsts tiesā saistībā ar EKL 81. vai 82. panta piemērošanu un Komisijas iestāšanās dalībvalsts tiesā, kad ir vajadzīga saskaņota EKL 81. vai 82. panta piemērošana.
29 Četri šīs daļas teikumi un it īpaši fakts, ka otrais un ceturtais teikums ir gandrīz pilnībā identiski, izceļ Kopienas likumdevēja nodomu nodalīt šīs divas hipotēzes, neraugoties uz to, ka tās atrodas vienā daļā.
30 Tāpēc Regulas Nr. 1/2003 15. panta 3. punkta pirmās daļas burtisks tulkojums liek domāt, ka iespēja Komisijai pēc savas iniciatīvas iesniegt rakstiskus apsvērumus dalībvalstu tiesām ir pakļauta tikai tādam nosacījumam, ka tas vajadzīgs saskaņotai EKL 81. vai 82. panta piemērošanai. Šo nosacījumu var izpildīt pat tādos gadījumos, kad attiecīgais process nav saistīts ar Līguma 81. vai 82. panta piemērošanu.
31 Šādu interpretāciju neļauj apstrīdēt Regulas Nr. 1/2003 21. apsvēruma ceturtais teikums, atbilstoši kuram Komisijai un dalībvalstu konkurences iestādēm jābūt arī iespējām nodot rakstiskus un mutiskus apsvērumus tiesām, kam uzticēts piemērot EKL 81. vai 82. pantu. Šajā apsvērumā vienkārši paredzēta tipiska situācija, neizslēdzot citas iespējas, kad Komisija varētu iestāties lietā. Turklāt regulas apsvērums – kaut arī tas var padarīt skaidrāku tiesību normas interpretāciju – pats par sevi nav šāda norma (skat. Tiesas 1989. gada 13. jūlija spriedumu lietā 215/88 Casa Fleischhandels, Recueil, 2789. lpp., 31. punkts, un 2005. gada 24. novembra spriedumu lietā C‑136/04 Deutsches Milch-Kontor, Recueil, I‑10095. lpp., 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Turklāt pretēji tam, ko norāda X BV, kā arī Nīderlandes valdība, šī sprieduma 30. punktā sniegtā Regulas Nr. 1/2003 15. panta 3. punkta pirmās daļas interpretācija nav pretrunā Komisijas paziņojuma par Komisijas un valsts tiesu iestāžu sadarbību, piemērojot EK līguma 81. un 82. pantu, 31.–35. punktam, kuros norādīts, ka Komisija var iesniegt apsvērumus par jautājumiem, kas saistīti ar EKL 81. vai 82. panta piemērošanu. Faktiski vispārējais formulējums “jautājumi, kas saistīti ar [EKL] 81. vai 82. panta piemērošanu”, kas izmantots šajā paziņojumā, ietver iespēju Komisijai iesniegt rakstiskus apsvērumus valsts tiesā, kad ir vajadzīga saskaņota EKL 81. vai 82. panta piemērošana. Katrā ziņā Komisijas paziņojums nevar būt prevalējošs pār tiesību normu regulā.
33 Kopienu tiesībās ir izveidota pilnīga aizliegto vienošanos un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas kontroles sistēma, kas definē aizlieguma principu, kas ietverts EKL 81. un 82. pantā, un sankciju par tā pārkāpumu uz EKL 83. panta pamata. Minētie panti ir jāuzskata par daļu no vispārēju priekšrakstu kopuma, kas paredz pret konkurenci vērstas prakses aizliegumu un sankcijas par šādu praksi.
34 No EKL 83. panta 2. punkta a) apakšpunkta izriet, ka naudas sodi un kavējuma naudas, kuras var noteikt uzņēmumiem saistībā ar Kopienu konkurences tiesību piemērošanu, ir paredzētas: “lai nodrošinātu [EKL] 81. panta 1. punktā un 82. pantā noteikto aizliegumu ievērošanu”. Minētā EKL 83. panta mērķis tādējādi it īpaši ir nodrošināt efektīvu aizliegto vienošanos un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas kontroli.
35 Komisijas pilnvaras uzlikt naudas sodu uzņēmumiem, kas ar nodomu vai neuzmanības dēļ pārkāpj EKL 81. panta 1. punkta vai 82. panta prasības, ir viens no tai piešķirtajiem līdzekļiem, kas nepieciešams, lai tā varētu izpildīt pienākumu veikt uzraudzību, kas tai paredzēts Kopienu tiesībās (šajā sakarā skat. Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 105. punkts, un 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑76/06 P Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, Krājums, I‑4405. lpp., 22. punkts).
36 Nodalīt principu par prakses, kas vērsta pret konkurenci, aizliegumu no sankcijām, kas paredzētas šī aizlieguma neievērošanas gadījumā, tādējādi nozīmētu atņemt lietderīgo iedarbību iestāžu, kurām ir jāuzrauga šī aizlieguma ievērošana un jāpiemēro sankcijas par šādu praksi, darbībai. EKL 81. un 82. panta normas būtu neefektīvas, ja papildus tām nebūtu paredzēti piespiedu pasākumi, kas paredzēti EKL 83. panta 2. punkta a) apakšpunktā. Kā to izklāstījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 38. punktā, pastāv cieša saikne starp naudas sodu un EKL 81. un 82. panta piemērošanu.
37 Valsts vai Kopienu konkurences iestāžu pamatojoties uz EKL 83. panta 2. punkta a) apakšpunktu noteikto sankciju efektivitāte tādējādi ir priekšnoteikums EKL 81. un 82. panta saskaņotai piemērošanai.
38 Tiesvedībā par sankcijām par EKL 83. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētu praksi, kas vērsta pret konkurenci, lēmums, kas jāpieņem attiecīgajai tiesai, var nodarīt kaitējumu šo sankciju efektivitātei, un tādējādi var rasties risks, ka varētu tikt apdraudēta saskaņota EKL 81. vai 82. panta piemērošana.
39 Pamata lietas apstākļos ir acīmredzami, ka strīda jautājums par daļas no naudas soda, ko uzlikusi Komisija, atskaitīšanu no apliekamās peļņas varētu kaitēt Kopienas konkurences iestādes noteiktās sankcijas efektivitātei. Komisijas lēmuma, ar kuru tā kādai sabiedrībai ir uzlikusi naudas sodu, efektivitāte faktiski tiktu būtiski samazināta, ja attiecīgajai sabiedrībai – vai kaut arī ar to saistītai sabiedrībai – tiktu atļauts atskaitīt visu šī naudas soda summu vai daļu no tās no ar nodokļiem apliekamās peļņas summas, jo faktiski šāda iespēja minētā naudas soda samaksas smagumu daļēji kompensētu ar nodokļu nastas samazinājumu.
40 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Regulas Nr. 1/2003 15. panta 3. punkta pirmās daļas trešais teikums ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka ar to Komisijai ir piešķirtas pilnvaras pašai pēc savas iniciatīvas iesniegt dalībvalsts tiesā rakstveida apsvērumus saistībā ar tiesvedību par iespēju no ar nodokļiem apliekamās peļņas atskaitīt naudas sodu, ko Komisija ir noteikusi par EKL 81. vai 82. panta pārkāpumu, summu vai tā daļu.
Par tiesāšanās izdevumiem
41 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, 15. panta 3. punkta pirmās daļas trešais teikums ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka ar to Eiropas Kopienu Komisijai ir piešķirtas pilnvaras pašai pēc savas iniciatīvas iesniegt dalībvalsts tiesā rakstveida apsvērumus saistībā ar tiesvedību par iespēju no ar nodokļiem apliekamās peļņas atskaitīt naudas sodu, ko Komisija ir noteikusi par EKL 81. vai 82. panta pārkāpumu, summu vai tā daļu.
[Paraksti]