Lieta T‑341/07

Jose Maria Sison

pret

Eiropas Savienības Padomi

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām – Kopējā nostāja 2001/931/KĀDP un Regula (EK) Nr. 2580/2001 – Naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākuma atcelšana ar Vispārējās tiesas spriedumu – Ārpuslīgumiskā atbildība – Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums

Sprieduma kopsavilkums

1.      Tiesvedība – “Res judicata” spēks – Apjoms

(EKL 235. un 288. pants)

2.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kas privātpersonām piešķir tiesības – Samazināta vai neesoša iestādes rīcības brīvība, pieņemot tiesību aktu – Nepieciešamība ņemt vērā konteksta elementus

(EKL 288. panta otrā daļa)

3.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kas privātpersonām piešķir tiesības – Tiesību norma, kas privātpersonām piešķir tiesības – Jēdziens

(EKL 288. panta otrā daļa; Padomes Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkts; Padomes Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkts)

4.      Eiropas Savienība – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Īpaši ierobežojoši pasākumi, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām – Lēmums par naudas līdzekļu iesaldēšanu

(Padomes Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkts; Padomes Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkts)

1.      Ja prasības tiesvedībā par Savienības ārpuslīgumiskās atbildības noteikšanu Vispārējā tiesa pirmajā spriedumā ir uzskatījusi, ka prasība par zaudējumu atlīdzību katrā ziņā ir jānoraida tāpēc, ka juridiski pietiekami nav pierādīta ne prasītāja apgalvotā kaitējuma esamība un apmērs, ne cēloņsakarība starp šo kaitējumu un prasības pamatojumā apgalvoto materiālo prettiesiskumu, šī sprieduma res judicata spēks liedz prasītājam, pamatojoties uz EKL 235. pantu un 288. pantu, no jauna prasīt tādu pašu kaitējuma atlīdzību, kāda ar tādu pašu pamatojumu jau tikusi izvirzīta kaitējuma atlīdzības prasībā, kas ar minēto spriedumu jau tikusi noraidīta.

Apsvērumi par pierādījumu trūkumu attiecībā uz apgalvotā kaitējuma esamību un apmēru, kā arī attiecībā uz cēloņsakarību starp šo kaitējumu un apgalvoto materiālo prettiesiskumu Vispārējās tiesas vērtējumā nav kvalificējami kā “obiter dicta” vai “nevajadzīgi”.

(sal. ar 22.–24. punktu)

2.      Lai varētu atzīt, ka Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījums par iestādēm pārmestu rīcības prettiesiskumu ir izpildīts, jāpierāda, ka ir noticis pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, “kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām”.

Izšķirošais kritērijs, kas ļauj uzskatīt, ka šis nosacījums ir izpildīts, ir apstāklis, ka attiecīgā iestāde acīmredzami un būtiski nav ievērojusi savas rīcības brīvības robežas. Tātad, lai noskaidrotu, vai ir noticis šāds pārkāpums, noteicošais faktors ir attiecīgās iestādes rīcības brīvība. Tā no judikatūrā izstrādātiem kritērijiem izriet, ka, ja attiecīgās iestādes rīcības brīvība ir ļoti ierobežota vai pat nepastāv, pietiekami būtiska pārkāpuma konstatēšanai var pietikt ar vienkāršu Kopienu tiesību pārkāpumu.

Tomēr starp attiecīgās iestādes rīcības brīvības neesamību, no vienas puses, un pietiekami būtiska Kopienu tiesību pārkāpuma kvalifikāciju, no otras puses, nepastāv automātiska saikne. Kaut arī attiecīgās iestādes rīcības brīvības apjomam ir svarīga nozīme, tas nav ekskluzīvs kritērijs. Šajā ziņā saskaņā ar EKL 288. panta otro daļu izveidotajā sistēmā it īpaši tiek ņemta vērā arī regulējamo situāciju sarežģītība un tiesību aktu piemērošanas vai interpretācijas grūtības. No tā izriet, ka Kopienas atbildība var iestāties tikai tad, ja tiek konstatēts, ka pienācīgi uzmanīga un rūpīga iestāde līdzīgos apstākļos šādu nelikumību nebūtu pieļāvusi.

Tāpēc Savienības tiesai pēc tam, kad tā vispirms ir noskaidrojusi, vai attiecīgajai iestādei ir bijusi rīcības brīvība, jāņem vērā regulējamās situācijas sarežģītība, tiesību aktu piemērošanas vai interpretācijas grūtības, pārkāptās tiesību normas skaidrības un precizitātes pakāpe un pieļautās kļūdas apzinātais vai neattaisnojamais raksturs. Katrā ziņā Kopienu tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks, ja tas ir turpinājies, neņemot vērā tāda sprieduma pasludināšanu, ar ko tiek atzīta valsts pienākumu neizpilde, prejudiciāla nolēmuma pieņemšanu vai pastāvīgo judikatūru šajā jautājumā, no kā izriet attiecīgās rīcības pārkāpuma raksturs.

(sal. ar 33., 35.–37., 39. un 40. punktu)

3.      Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības jomā nosacījums, saskaņā ar kuru pārkāptās tiesību normas mērķim ir jābūt tiesību piešķiršanai privātpersonām, ir izpildīts, ja šī tiesību norma, kurā būtībā ir paredzētas vispārīga rakstura intereses, nodrošina arī attiecīgo personu individuālo interešu aizsardzību.

Šajā ziņā Regulas Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, 2. panta 3. punkts un Kopējās nostājas 2001/931 par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu 1. panta 4. punkts nodrošina iespējami aizskarto personu individuālo interešu aizsardzību un tāpēc tās ir jāuzskata par tiesību normām, kuru mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām. Ja nav izpildīti materiāltiesiskie nosacījumi, kas ir noteikti šīs regulas 2. panta 3. punktā, lasot to kopā ar šīs kopējās nostājas 1. panta 4. punktu, attiecīgajai privātpersonai faktiski ir tiesības uz to, lai tai attiecīgie pasākumi netiktu piemēroti. Šādas tiesības katrā ziņā nozīmē, ka privātpersona, kurai ierobežojošie pasākumi ir piemēroti apstākļos, kas nav paredzēti attiecīgajās tiesību normās, var prasīt atlīdzināt šādu pasākumu radītās kaitējuma sekas, ja izrādās, ka to piemērošana ir balstīta uz pietiekami būtisku Padomes piemēroto materiālo tiesību normu pārkāpumu.

(sal. ar 47. un 52. punktu)

4.      Padomei nav nekādas rīcības brīvības, vērtējot, vai konkrētā lietā pastāv faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas var būt nosacījums naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākuma piemērošanai personai, grupai vai organizācijai, kuras ir definētas Regulas Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, 2. panta 3. punktā, lasot to kopā ar Kopējās nostājas 2001/931 par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu 1. panta 4. punktu. Tas it īpaši attiecas uz pārbaudi par to, vai ir precīza informācija vai lietas materiāli, kas norāda, ka attiecībā uz ieinteresēto personu ir ticis pieņemts valsts iestādes lēmums, kas atbilst minētās Kopējās nostājas 1. panta 4. punkta definīcijai, un vēlāk arī uz pārbaudi par šāda lēmuma turpmākajām sekām valsts līmenī.

Tomēr ar šo vienīgo apstākli vien nepietiek, lai uzskatītu, ka šo normu pārkāpums ir pietiekami būtisks, lai izraisītu Kopienas atbildības iestāšanos, kad Padome, pamatojoties uz valsts iestāžu lēmumu par izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas uzsākšanu saistībā ar terorisma aktu, ir pieņēmusi lēmumu par naudas līdzekļu iesaldēšanu. Tiesai ir jāņem vērā arī regulējamās situācijas tiesiskā un faktiskā sarežģītība, kā arī tiesību aktu piemērošanas vai interpretācijas grūtības, it īpaši ņemot vērā sasniedzamo vispārējo interešu mērķu nozīmi, lai noskaidrotu, vai Padomes pieļautā kļūda tiesību piemērošanā ir tāda nelikumība, ko līdzīgos apstākļos nebūtu pieļāvusi parasti piesardzīga un rūpīga iestāde.

(sal. ar 57., 58. un 61. punktu)