ĢENERĀLADVOKĀTA JANA MAZAKA [JÁN MAZÁK] VIEDOKLIS,
sniegts 2011. gada 26. oktobrī (1)
Lieta C‑329/11
Alexandre Achughbabian
pret
Préfet du Val‑de‑Marne
(Cour d’appel de Paris (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Direktīva 2008/115/EK – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts brīvības atņemšanas sods par to vien, ka persona valsts teritorijā ir ieceļojusi vai uzturējusies nelikumīgi – Saderīgums
1. Līdzīgi kā lietā, kurā tika taisīts spriedums [lietā] El Dridi (2), prejudiciālais jautājums, ko uzdod Cour d’appel de Paris [Parīzes apelācijas tiesa] (Francija), vērš Tiesas uzmanību uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvu 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstīs uzturas nelikumīgi (3), kas aplūkota valsts krimināltiesību kontekstā.
2. Šajā lietā Tiesas atbilde uz prejudiciālo jautājumu varētu būt noderīga iesniedzējtiesai, lai novērtētu trešās valsts valstspiederīgā A. Ašugbabjana [A. Achughbabian] brīvības atņemšanas likumību, kas ir pamatota ar viņa nelikumīgo uzturēšanos Francijā.
3. Pamatojoties uz informāciju, kas iekļauta iesniedzējtiesas lēmumā, kā arī uz lietas materiāliem, ko iesniedzējtiesa iesniedza Tiesai, A. Ašugbabjana situāciju var īsumā izklāstīt šādi:
– 2008. gada 9. aprīlī viņš ieradās Francijā;
– 2008. gada 28. novembrī Office français de protection des réfugiés et apatrides [Francijas Patvēruma meklētāju un bezvalstnieku aizsardzības birojs] noraidīja viņa pieteikumu atļaut viņam uzturēties valstī kā patvēruma meklētājam;
– 2009. gada 27. janvārī Préfet du Val‑d’Oise [Valduāzas departamenta prefekts] pieņēma lēmumu noraidīt viņa lūgumu izsniegt uzturēšanās atļauju, kā arī par rīkojuma izdošanu [viņam] atstāt Franciju viena mēneša laikā pēc attiecīgā lēmuma paziņošanas dienas;
– 2011. gada 24. jūnijā viņš tika iztaujāts un īslaicīgi aizturēts saistībā ar aizdomām par nelikumīgu uzturēšanos, kā paredzēts Code de l’entrée et du séjour des étrangers et du droit d’asile [Ārvalstnieku ieceļošanas un uzturēšanās un patvēruma tiesību kodeksa] (turpmāk tekstā – “Ceseda”) L. 621‑1. pantā;
– 2011. gada 25. jūnijā Préfet du Val‑de‑Marne [Valdemarnas departamenta prefekts] izdeva rīkojumu par viņa nogādāšanu līdz robežai un turēšanu apsardzībā, līdz ar to viņš tika ievietots ārzemnieku izmitināšanas centrā;
– 2011. gada 27. jūnijā Tribunal de grande instance de Créteil [Krēteijas tiesas] izmeklēšanas tiesnesis izdeva atļauju pagarināt A. Ašugbabjana turēšanu apsardzībā pēc tam, kad tika noraidītas iebildes par procedūras spēkā neesamību, ko limine litis izvirzīja tās padome, tostarp pamatu par aizturēšanas spēkā neesamību, ņemot vērā spriedumu lietā El Dridi (4);
– 2011. gada 28. jūnijā tās padome iesniedza apelācijas sūdzību Cour d’appel de Paris par Tribunal de grande instance de Créteil rīkojumu vairāku iemeslu dēļ, tostarp atkārtoti par aizturēšanas spēkā neesamību, ņemot vērā spriedumu lietā El Dridi (5).
4. Šādos apstākļos 2011. gada 29. jūnijā Cour d’appel de Paris izbeidza A. Ašugbabjana aizturēšanu pēc tam, kad bija nolēmusi uzdot Tiesai šādi formulētu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [..] Direktīva 2008/115/EK, ņemot vērā tās piemērošanas jomu, nepieļauj tādas valsts tiesību normas kā [Ceseda] L. 621‑1. pantu, kurā trešās valsts valstspiederīgajam ir paredzēts piemērot brīvības atņemšanas sodu tikai tāpēc vien, ka valsts teritorijā viņš ieceļojis vai uzturējies nelikumīgi?”
5. Tā kā ir ļoti svarīgi, lai Francijas tiesām īsā laikposmā būtu atbilde uz uzdoto jautājumu, jo minētā atbilde varētu novērst iespējamu nelikumīgu brīvības atņemšanu vai samazināt tās ilgumu, Tiesa nolēma apmierināt iesniedzējtiesas lūgumu šim prejudiciālajam jautājumam piemērot steidzamības tiesvedību, kas paredzēta Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 23.a pantā un Tiesas Reglamenta 104.a pantā.
6. Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza A. Ašugbabjans, Vācijas, Igaunijas un Francijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.
7. 2011. gada 25. oktobra tiesas sēdē piedalījās A. Ašugbabjans, Dānijas, Vācijas, Igaunijas un Francijas valdības, kā arī Komisija.
Atbilstošās tiesību normas
Direktīva 2008/115
8. Direktīvas 2008/115 mērķis, kā tas izriet gan no tās preambulas 2. un 20. apsvēruma, gan arī no tās 1. panta, ir izstrādāt kopīgus noteikumus attiecībā uz atgriešanu, izraidīšanu, piespiedu līdzekļu izmantošanu, aizturēšanu un ieceļošanas aizliegumiem saistībā ar trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā, un šiem noteikumiem ir jākalpo par pamatu efektīvai atgriešanas politikai un pamattiesību ievērošanai.
9. Tās preambulas 5. un 17. apsvērumā ir minēts:
“(5) Ar šo direktīvu būtu jāievieš horizontāls noteikumu kopums, ko piemēro visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem dalībvalstī.
[..]
(17) Trešo valstu valstspiederīgajiem, kurus tur apsardzībā, būtu jānodrošina humāna un cieņpilna attieksme, ievērojot viņu pamattiesības saskaņā ar starptautiskiem un valsts tiesību aktiem. Neskarot sākotnēju aizturēšanu, ko veic tiesībaizsardzības iestādes un ko reglamentē valsts tiesību akti, turēšana apsardzībā parasti būtu īstenojama šim nolūkam īpaši paredzētās telpās.”
10. Minētās direktīvas 2. panta 1. punktā tās piemērošanas joma ir definēta šādi:
“Šī direktīva attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā.”
11. Atbilstoši šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punktam, “neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā”.
12. Atbilstoši Direktīvas 2008/115 preambulas 10. apsvērumam, saskaņā ar kuru piespiedu izraidīšanas vietā priekšroka dodama brīvprātīgas trešo valstu valstspiederīgo, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā, atgriešanās iespējai, šīs direktīvas 7. pantā ar virsrakstu “Brīvprātīga izceļošana” ir paredzēts:
“1. Atgriešanas lēmumā brīvprātīgai izceļošanai nosaka pienācīgu laika posmu no septiņām dienām līdz trīsdesmit dienām, neskarot 2. un 4. punktā minētos izņēmumus. [..]
[..]
4. Ja pastāv bēgšanas iespējamība vai ja likumīgas uzturēšanās pieteikums ir atzīts par nepārprotami nepamatotu vai tā pamatā ir krāpšana, vai arī, ja attiecīgā persona apdraud sabiedrības kārtību, drošību vai valsts drošību, dalībvalstis var nenoteikt laika posmu brīvprātīgai izceļošanai vai var noteikt laika posmu, kas ir īsāks par septiņām dienām.”
13. Atbilstoši Direktīvas 2008/115 8. panta ar virsrakstu “Atgriešana” 1. punktam “dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, ja saskaņā ar 7. panta 4. punktu nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai vai ja atgriešanās pienākums nav izpildīts laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai”.
14. Atbilstoši Direktīvas 2008/115 20. pantam dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai, ņemot vērā 13. panta 4. punktu, līdz 2010. gada 24. decembrim izpildītu šīs direktīvas prasības.
Valsts tiesiskais regulējums
15. Ceseda L. 621‑1. pantā ir noteikts:
“Ārvalstnieku, kas iebraucis vai uzturējies Francijā, neievērojot L. 211‑1. un L. 311‑1. panta noteikumus, vai kas palicis Francijā pēc viņa vīzā paredzētā termiņa, soda ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu un naudas sodu EUR 3750 apmērā.
Turklāt tiesa var aizliegt sodītajam ārvalstniekam iebraukt vai uzturēties Francijā laikposmā, kas nevar pārsniegt trīs gadus. Aizliegums iebraukt un uzturēties valstī ir saistīts ar automātisku sodītās personas izraidīšanu no valsts, kas attiecīgā gadījumā notiek pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas.”
16. Kriminālprocesa kodeksa panti, kuri attiecas uz īslaicīgu aizturēšanu, tika grozīti ar 2011. gada 14. aprīļa Likumu Nr. 2011‑392, kas stājās spēkā 2011. gada 1. jūnijā. Tādējādi Kriminālprocesa kodeksa 62. pants, redakcijā, kas ir piemērojama šajā lietā, ir formulēts šādi:
“Personas, attiecībā uz kurām nav nekāda ticama iemesla tās turēt aizdomās, ka tās ir izdarījušas vai mēģinājušas izdarīt pārkāpumu, var tikt aizturētas tikai tik ilgu laiku, cik nepieciešams to nopratināšanai, nepārsniedzot četras stundas.
Ja personas nopratināšanā izrādās, ka pastāv ticami iemesli, ka šo personu var turēt aizdomās, ka tā ir izdarījusi vai mēģinājusi izdarīt noziedzīgu nodarījumu vai likumpārkāpumu, par kuru piemēro brīvības atņemšanas sodu, tā var tikt turēta izmeklēšanas veicēju rīcībā tikai atbilstoši īslaicīgās aizturēšanas režīmam. Par minētās personas īslaicīgu aizturēšanu tai paziņo atbilstoši 63. pantā paredzētajiem noteikumiem.”
17. Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 62‑2. pantu, redakcijā, kas bija spēkā faktisko apstākļu rašanās brīdī, “aizturēšana sakarā ar lietas izmeklēšanu ir piespiedu pasākums, ko nolemj piemērot kriminālpolicijas ierēdnis tiesu iestādes uzraudzībā un ar kura palīdzību persona, attiecībā uz kuru pastāv viens vai vairāki ticami iemesli domāt, ka tā ir izdarījusi vai mēģinājusi izdarīt noziedzīgu nodarījumu vai likumpārkāpumu, par kura izdarīšanu ir paredzēta brīvības atņemšana, tiek turēta izmeklētāju rīcībā [..]”.
Vērtējums
18. Iesniedzējtiesas uzdotais prejudiciālais jautājums atspoguļo situāciju, kas radusies Francijā pēc sprieduma lietā El Dridi (6), kurā Tiesa nosprieda, ka Direktīvai 2008/115 ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka trešās valsts valstspiederīgajam, kurš attiecīgajā dalībvalstī uzturas nelikumīgi, piemēro brīvības atņemšanas sodu tikai tāpēc vien, ka tas, pārkāpjot rīkojumu par dalībvalsts atstāšanu noteiktajā termiņā, bez pamatota iemesla joprojām turpina uzturēties tajā. Francijas tiesu viedokļi ir atšķirīgi attiecībā uz jautājumu – [respektīvi,] vai šis princips ir spēkā arī attiecībā uz brīvības atņemšanas sodu, kas paredzēts Ceseda L. 621‑1. pantā attiecībā uz ārvalstnieka nelikumīgu ierašanos vai uzturēšanos Francijā. Ja tas tā būtu, tad, pamatojoties uz Ceseda L. 621‑1. pantu, tiktu izslēgta turēšana apsardzībā Kriminālprocesa kodeksa 62‑2. panta nozīmē, saskaņā ar kuru aizdomas par to, ka šī persona izdarījusi pārkāpumu, par kuru ir paredzēts brīvības atņemšanas sods, ir izvirzīts kā nosacījums, lai varētu izmantot šādu piespiedu pasākumu.
19. Lai gan šis jautājums ir uzdots saistībā ar tiesu iestāžu veikto A. Ašugbabjana personas brīvības atņemšanas uzraudzību, it īpaši saistībā ar viņa īslaicīgu aizturēšanu (7), jāprecizē, ka pati īslaicīgā aizturēšana kā krimināltiesisks personas brīvības atņemšanas pasākums un tā izmantošanas nosacījumi nav šā prejudiciālā jautājuma priekšmets. Tomēr mēs apzināmies, ka Tiesas atbilde varētu ietekmēt iespēju īslaicīgi aizturēt personas, ko tur aizdomās par Ceseda L. 621‑1. pantā paredzētā pārkāpuma izdarīšanu.
20. Ceseda L. 621‑1. pantam un Direktīvai 2008/115 ir viens kopīgs punkts, proti, trešās valsts valstspiederīgā nelikumīga uzturēšanās kādas dalībvalsts teritorijā. Tomēr šajos normatīvajos aktos attiecībā uz šo faktu tiek izdarīti atšķirīgi secinājumi. Ceseda L. 621‑1. pantā šāds fakts tiek kvalificēts kā pārkāpums, par kuru soda ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu un naudas sodu EUR 3750 apmērā, bet Direktīvā 2008/115 ir paredzēta administratīvas atgriešanas procedūras uzsākšana, saistībā ar kuru ir jānodrošina, lai attiecīgās personas brīvības ierobežošana būtu iespējama tikai, lai sagatavotu attiecīgās personas atgriešanu un/vai veiktu tās izraidīšanu, ja vien nav iespējams efektīvi piemērot citus pietiekamus, bet vājākus piespiedu līdzekļus.
21. Protams, Francijas tiesību aktos trešās valsts valstspiederīgā nelikumīgas uzturēšanās gadījumā papildus krimināltiesiskam sodam ir paredzēta arī administratīva atgriešanas procedūra. To pierāda tas, ka A. Ašugbabjans pats atrodas vienā no šīs procedūras posmiem, kura notiek atbilstīgi Ceseda.
22. Tomēr prejudiciālais jautājums neattiecas uz pašu šo procedūru, un tāpēc šajā viedoklī es neskatīšu jautājumu, vai administratīvās atgriešanas procedūra attiecībā uz A. Ašugbabjanu, piemērojot Francijas tiesību aktus, atbilst prasībām, kas izriet no Direktīvas 2008/115. Tomēr ir jānorāda, ka faktisko apstākļu rašanās brīdī Francija nebija izpildījusi savu pienākumu, kas ir paredzēts Direktīvas 2008/115 20. pantā – proti, ka dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas nepieciešami, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Kā izriet no Francijas valdības iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem, tikai ar 2011. gada 16. jūnija Likumu Nr. 2011‑672 par imigrāciju, integrāciju un pilsonību, kas stājās spēkā 2011. gada 18. jūlijā, bija iespējams pilnībā transponēt Direktīvu 2008/115 Francijas tiesībās. Ar minēto likumu izdarītie grozījumi tomēr neietekmēja Ceseda L. 621‑1. panta formulējumu, par ko ir runa šajā lietā.
23. Ņemot vērā Tiesas izvirzīto principu lietā, kurā tika taisīts spriedums [lietā] El Dridi, atbilstoši kuram, “lai gan nedz EKL 63. panta pirmās daļas 3. punkta b) apakšpunktā – kas ir pārņemts LESD 79. panta 2. punkta c) apakšpunktā –, nedz Direktīvā 2008/115 – kas ir pieņemta, tostarp pamatojoties uz šo EK līguma noteikumu –, nav izslēgta dalībvalstu krimināltiesiskā kompetence nelikumīgas imigrācijas un uzturēšanās jomā, dalībvalstīm to tiesību akti šajā jomā ir jāveido tādējādi, lai tiktu nodrošināta Savienības tiesību ievērošana, un minētās valstis nevar piemērot – pat ne krimināltiesību jomā – tādu tiesisko regulējumu, kas var apdraudēt direktīvā izvirzīto mērķu sasniegšanu un līdz ar to liegt tai lietderīgo iedarbību” (8), es uzskatu, ka atbildē uz uzdoto jautājumu ir jānoskaidro, vai trešās valsts valstspiederīgā sodīšana par nelikumīgu uzturēšanos kādas dalībvalsts teritorijā ar brīvības atņemšanu var apdraudēt Direktīvas 2008/115 mērķu īstenošanu.
24. Ņemot vērā Direktīvas 2008/115 preambulas 2. un 20. apsvēruma formulējumu, kā arī tās 1. pantu, tās mērķis ir viegli nosakāms. Šis mērķis ir kopīgu standartu ieviešana attiecībā uz atgriešanu, izraidīšanu, piespiedu līdzekļu izmantošanu, turēšanu apsardzībā un ieceļošanas aizliegumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas kādas dalībvalsts teritorijā, tādu standartu ieviešana, kuriem jābūt par pamatu efektīvai atgriešanas politikai, ievērojot personas pamattiesības.
25. Pirms pārbaudīt, vai tāds noteikums kā Ceseda L. 621‑1. pants var apdraudēt šādi noteiktā mērķa īstenošanu, uzreiz vēlos noraidīt Igaunijas un Francijas valdību argumentu, atbilstoši kuram Direktīva 2008/115 ir piemērojama tikai pēc atgriešanas lēmuma pieņemšanas.
26. Ja šo argumentu pieņemtu, tas nozīmētu, ka Direktīvā 2008/115 tiek pieļauta iespēja dalībvalstīm noteikt, vai un kad tās domā pieņemt atgriešanas lēmumu, un tādējādi uzsākt trešās valsts valstspiederīgā, kurš to teritorijā uzturas nelikumīgi, atgriešanas procedūru.
27. Taču minētajā direktīvā nav noteikta šāda dalībvalstu rīcības brīvība. Gluži pretēji, vairākos Direktīvas 2008/115 noteikumos norādīts, ka tās nodoms ir noteikt dalībvalstīm pienākumu uzsākt atgriešanas procedūru attiecībā uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas to teritorijā. It īpaši tas attiecas uz Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punktu, atbilstoši kuram dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par “ikvienu [trešās valsts] valstspiederīgo” (9), kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā. Izņēmumi attiecībā uz šo pienākumu ir skaidri noteikti Direktīvas 2008/115 tā paša panta 2.–5. punktā.
28. Minētajam pienākumam, proti, pienākumam pieņemt atgriešanas lēmumu, atbilst ar to saistītas trešās valsts valstspiederīgā, kurš nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā, tiesības uz šādu valsts rīcību. No tā izriet, ka Direktīvā 2008/115 attiecībā uz ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kas nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā, ir atzītas viņa tiesības uz to, ka attiecīgā dalībvalsts pieņem atgriešanas lēmumu, ar kuru tiek uzsākta atgriešanas procedūra, lai izbeigtu nelikumīgo uzturēšanos, un saistībā ar kuru attiecīgās personas brīvību var ierobežot tikai, lai sagatavotu šīs personas atgriešanu un/vai uzsāktu tās izraidīšanu, ja vien nav iespējams efektīvi piemērot citus pietiekamus, bet vājākus piespiedu līdzekļus.
29. Lai pievērstos galvenajai problēmai – novērtēt, vai brīvības atņemšanas sods par trešās valsts valstspiederīgā nelikumīgu uzturēšanos kādas dalībvalsts teritorijā var vai nevar apdraudēt Direktīvā 2008/115 izvirzīto mērķu sasniegšanu, uzmanība ir jāpievērš Direktīvā 2008/115 (10) paredzētajai atgriešanas procedūrai.
30. Minētajā direktīvā ir paredzēta piespiedu līdzekļu izmantošana, lai nodrošinātu direktīvas mērķu īstenošanu, proti, atgriešanas lēmuma izpildi. Kā jau man ir bijusi iespēja to izklāstīt viedoklī, kas sniegts lietā, kurā tika taisīts spriedums [lietā] El Dridi (11), minētie pasākumi Direktīvā 2008/115 nav uzskaitīti izsmeļoši. Ņemot vērā katras atgriešanas procedūras individualitāti (unikalitāti), tas nemaz nebūtu iespējams.
31. Nav apstrīdams, ka brīvības atņemšanas sods ir piespiedu līdzeklis. Tomēr ir arī skaidrs, ka runa nav par pasākumu, kas veicina atgriešanas lēmuma izpildi un tādējādi Direktīvas 2008/115 mērķu īstenošanu. Gluži pretēji, brīvības atņemšanas sods, kas ir paredzēts gadījumos, kad trešās valsts valstspiederīgais nelikumīgi uzturas valstī (kā es to jau norādīju šī viedokļa 25. punktā, runa ir par faktisko apstākli, attiecībā uz kuru Direktīvā 2008/115 tiek piemērots pienākums uzsākt atgriešanas procedūru), objektīvi rada šķēršļus – pat ja tikai uz laiku – atgriešanas lēmuma izpildei.
32. Šajā ziņā Francijas valdība vērš uzmanību uz zīmogu glabātāja tieslietu ministra 2006. gada 21. februāra un 2011. gada 12. maija apkārtrakstiem, kuros prokuroriem iesaka veikt darbības valsts līmenī par nelikumīgu ieceļošanu un uzturēšanos tikai attiecībā uz ārzemniekiem, kas ir izdarījuši kādu citu krimināli sodāmu nodarījumu, un izbeigt lietas, neveicot nekādas turpmākas darbības attiecībā uz citām procedūrām, lai it īpaši vajadzības gadījumā piemērotu īstenojamu administratīvo izraidīšanas procedūru. No Francijas valdības iesniegtajiem statistikas datiem tomēr izriet, ka par spīti šiem norādījumiem, tomēr ir pietiekami daudz notiesāšanas gadījumu krimināltiesvedībā, kas pasludināta, pamatojoties vienīgi uz Ceseda L. 621‑1. pantu.
33. Es tomēr vēlētos uzsvērt, ka tas nenozīmē, ka tiek vispārēji izslēgta jebkura iespēja ierobežot attiecīgās personas brīvību tikai tik ilgi, cik noteikti nepieciešams, lai pārbaudītu, vai ir izpildīti visi nosacījumi atgriešanas lēmuma pieņemšanai Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punkta nozīmē. Šajā aspektā es piekrītu Francijas valdības paustajam viedoklim, atbilstoši kuram šāda ierobežošana var būt nepieciešama vairākos gadījumos (12), un saskaņā ar Direktīvas 2008/115 preambulas 17. apsvērumu tos reglamentē dalībvalsts tiesību akti. Tomēr minēto personas brīvības ierobežošanu nevar pamatot ar tādu noteikumu kā Ceseda L. 621‑1. pants.
34. Atbilstoši iepriekš minētajam es uzskatu, ka Tiesai uz iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu jāatbild tā, ka Direktīva 2008/115 jāinterpretē tādējādi, ka tajā netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā trešās valsts valstspiederīgajam ir paredzēts piemērot brīvības atņemšanas sodu tāpēc vien, ka attiecīgās dalībvalsts teritorijā viņš ir ieceļojis vai uzturējies nelikumīgi.
Secinājumi
35. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Cour d’appel de Paris uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīva 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstīs uzturas nelikumīgi, ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā trešās valsts valstspiederīgajam ir paredzēts piemērot brīvības atņemšanas sodu tāpēc vien, ka attiecīgās dalībvalsts teritorijā viņš ir ieceļojis vai uzturējies nelikumīgi.