TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2011. gada 8. decembrī (*)
Apelācija – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Rūpniecisko vara cauruļu tirgus – Naudas sodi – Tirgus apmērs, pārkāpuma ilgums un sadarbība, ko var ņemt vērā – Efektīva pārsūdzība tiesā
Lieta C‑272/09 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2009. gada 15. jūlijā iesniedza
KME Germany AG, agrāk – KM Europa Metal AG, Osnabruka [Osnabrück] (Vācija),
KME Francija SAS, agrāk – Tréfimétaux SA, Kurbevuā [Courbevoie] (Francija),
KME Italy SpA, agrāk – Europa Metalli SpA, Florence (Itālija),
ko pārstāv M. Siraguza [M. Siragusa], avvocato, A. Vinklers [A. Winckler], avocat, DŽ. Č. Rica [G. C. Rizza], avvocato, T. Grafs [T. Graf], advokat, un M. Pjerdžovanni [M. Piergiovanni], avvocato,
apelācijas sūdzības iesniedzējas,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Komisija, ko pārstāv E. Žipinī Furnjē [E. Gippini Fournier] un DŽ. Burke [J. Bourke], pārstāvji, kuriem palīdz C. Tomass [C. Thomas], solicitor, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši U. Lehmuss [U. Lõhmus], A. Ross [A. Rosas] (referents), A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev],
ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],
sekretārs K. Malaceks [K. Malacek], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 6. oktobra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2011. gada 10. februāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savām apelācijas sūdzībām KME Germany AG, agrāk – KM Europa Metal AG, KME France SAS, agrāk – Tréfimétaux SA, un KME Italy SpA, agrāk – Europa Metalli SpA (turpmāk tekstā visas kopā – “KME grupa”), prasa atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas [tagad – Eiropas Savienības Vispārējā tiesa] 2009. gada 6. maija spriedumu lietā T‑127/04 KME Germany u.c./Komisija (Krājums, II‑1167. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību atcelt vai samazināt apmēru naudas sodiem, kas tām tika uzlikti ar Komisijas 2003. gada 16. decembra Lēmuma C(2004) 4820, galīgā redakcija, par [EKL 81.] pantā un EEZ līguma 53. pantā noteiktās procedūras piemērošanu (Lieta COMP/E‑1/38.240 – Rūpnieciskās caurules) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) 2. panta c)–e) punktu.
Atbilstošās tiesību normas
2 Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 – Pirmā regula par Līguma [81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) – 15. panta 2. punktā bija noteikts:
“Komisija ar lēmumu var uzlikt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām soda naudas [naudas sodus] 1000 līdz 1000000 norēķinu vienību vai lielākā apmērā, bet nepārsniedzot 10 % no katra pārkāpēja uzņēmuma iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma, ja tie ar nodomu vai nolaidības dēļ:
a) pārkāpj [EKL 81.] panta 1. punktu vai [EKL 82.] pantu vai
b) neizpilda kādu no pienākumiem, kas uzlikts, ievērojot 8. panta 1. punktu.
Nosakot soda naudas [naudas sodu] apmēru, ņem vērā gan pārkāpuma smagumu, gan tā ilgumu.”
3 Regulas Nr. 17 17. pantā noteikts:
“Tiesai ir neierobežota jurisdikcija [neierobežota kompetence] [EKL 229.] panta nozīmē pārskatīt lēmumus, ar ko Komisija noteikusi soda naudu [naudas sodu] vai periodisko soda maksājumu [kavējuma naudu]; tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto soda naudu [naudas sodu] vai periodisko soda maksājumu [kavējuma naudu].”
4 Regula Nr. 17 tika atcelta un aizstāta ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), kura ir piemērojama no 2004. gada 1. maija. Šīs regulas 31. pants ir identisks Regulas Nr. 17 17. pantam.
5 Komisijas paziņojuma ar nosaukumu “Pamatnostādnes sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu” (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”), kas bija piemērojams apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, preambulā ir noteikts:
“Turpmāk izklāstītie principi nodrošina Komisijas lēmumu pārredzamību un objektivitāti gan no uzņēmumu, gan no Eiropas Kopienu Tiesas viedokļa, vienlaicīgi atbalstot Komisijai piešķirto diskrecionāro varu, kas noteikta saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem, noteikt sodanaudu [naudas sodu] līdz 10 % apmērā no uzņēmuma apgrozījuma kopējā apjoma. Šī vara jāīsteno ar saskaņotas un nediskriminējošas politikas palīdzību, kura atbilst mērķiem, kas izvirzīti, lai sodītu par konkurences noteikumu pārkāpumiem.
Jaunā metodoloģija, ko piemēro sodanaudas apjoma [naudas soda apmēra] noteikšanai, atbilst turpmāk minētajiem noteikumiem, nosakot vispirms pamatapjomu [pamatsummu], ko palielina, ņemot vērā atbildību pastiprinošus apstākļus, vai samazināts [samazina], ņemot vērā atbildību mīkstinošus apstākļus.”
6 Atbilstoši Pamatnostādņu 1. punktam “[šo] pamatapjomu [pamatsummu] nosaka, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un pārkāpuma ilgumu, kas ir vienīgie kritēriji, kas izklāstīti Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā”.
7 Attiecībā uz pārkāpuma smagumu Pamatnostādņu 1. punkta A daļā ir paredzēts, ka, novērtējot pārkāpuma smagumu, ir jāņem vērā tā raksturs, faktiskā ietekme uz tirgu gadījumos, kad to iespējams noteikt, un konkrētā ģeogrāfiskā tirgus apjoms. Pārkāpumi tiek iedalīti trīs pārkāpumu kategorijās: mazāk smagi pārkāpumi, smagi pārkāpumi un sevišķi smagi pārkāpumi.
8 Atbilstoši Pamatnostādnēm sevišķi smagi pārkāpumi ir it īpaši horizontāli ierobežojumi, piemēram, “cenu karteļi” un tirgus sadales kvotas. Piemērojamā naudas soda pamatsumma ir “vairāk par [EUR] 20 miljoniem”. Pamatnostādnēs ir norādīts uz nepieciešamību diferencēt šo pamatsummu, lai ņemtu vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpumu izdarītāju faktisko ekonomisko spēju izraisīt ievērojamus zaudējumus citiem tirgus dalībniekiem, jo īpaši patērētājiem, naudas soda preventīvo iedarbību, kā arī uzņēmumu juridiskās un ekonomiskās zināšanas un infrastruktūru, kas ļauj tiem novērtēt, vai viņu rīcība ir pārkāpums. Tāpat Pamatnostādnēs ir precizēts, ka, ja pārkāpumā ir iesaistīti vairāki uzņēmumi, atsevišķos gadījumos var būt vajadzība ņemt vērā nodarījuma īpašo nozīmi un līdz ar to katra uzņēmuma nodarītā kaitējuma reālo ietekmi uz konkurenci, īpaši gadījumos, kad uzņēmumi, kuri izdarījuši viena veida konkurences pārkāpumus, būtiski atšķiras pēc lieluma.
9 Attiecībā uz pārkāpumu ilgumu Pamatnostādnēs ir nošķirti īslaicīgi pārkāpumi (parasti mazāk nekā viens gads), vidēja termiņa pārkāpumi (parasti no viena līdz pieciem gadiem) un ilgtermiņa pārkāpumi (parasti vairāk nekā pieci gadi). Attiecībā uz pēdējiem minētajiem ir paredzēta papildu naudas soda summa, kas par katru gadu var tikt noteikta līdz 10 % no summas, kāda noteikta par pārkāpuma smagumu. Tāpat Pamatnostādnēs ir paredzēts nostiprināt naudas soda palielināšanu par ilgtermiņa pārkāpumiem, lai faktiski sodītu par ierobežojumiem, kas ir negatīvi ietekmējuši patērētājus ilgākā laika posmā, un mudinātu paziņot par pārkāpumu vai sadarboties ar Komisiju.
10 Atbilstoši Pamatnostādņu 2. punktam naudas soda pamatsumma var tikt palielināta, ja pastāv atbildību pastiprinoši apstākļi, it īpaši tādi kā atkārtots pārkāpums, ko ir izdarījis viens un tas pats uzņēmums vai uzņēmumi. Saskaņā ar minēto pamatnostādņu 3. punktu šī pamatsumma var tikt samazināta, ja pastāv īpaši atbildību mīkstinoši apstākļi, piemēram, uzņēmumam ir bijusi vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma pārkāpumā, nolīgumi nav tikuši efektīvi īstenoti vai ir notikusi uzņēmuma efektīva līdzdalība procedūrā par tādu jomu, kas nav minēta Komisijas Paziņojumā par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās par aizliegtām vienošanām (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”).
11 Pamatnostādnes sākot no 2006. gada 1. septembra tika aizstātas ar Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV C 210, 2. lpp.).
12 Paziņojumā par sadarbību ir definēti nosacījumi, saskaņā ar kādiem uzņēmumi, kas sadarbojas ar Komisiju laikā, kad tā veic rūpīgu izmeklēšanu attiecībā uz aizliegtu vienošanos, var tikt atbrīvoti no naudas soda vai naudas sods var tikt samazināts, kas citādi tiem būtu jāmaksā. Saskaņā ar šī paziņojuma B daļu naudas sods tiek samazināts vismaz par 75 % vai vispār netiek noteikts uzņēmumam, kas paziņo par aizliegto vienošanos Komisijai, pirms tā ir uzsākusi pārbaudi un nav ieguvusi pietiekamu informāciju, lai pierādītu paziņotās aizliegtās vienošanās pastāvēšanu, vai kas pirmais ir iesniedzis noteicošos elementus, lai pierādītu aizliegtās vienošanās pastāvēšanu. Saskaņā ar minētā paziņojuma D sadaļu naudas sods uzņēmumam var tikt samazināts par 10 % līdz 50 % it īpaši tādos gadījumos, ja pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas šis uzņēmums ir iesniedzis Komisijai informāciju, dokumentus vai citus pierādījumus, kas apstiprina apgalvojumu par pārkāpuma izdarīšanu.
13 Paziņojums par sadarbību sākot no 2002. gada 14. februāra tika aizstāts ar Komisijas paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV C 45, 3. lpp.). Tomēr šajā lietā Komisija piemēroja Paziņojumu par sadarbību, jo šis paziņojums bija tas, kuru uzņēmumi ņēma vērā, kad tie sadarbojās ar Komisiju.
Tiesvedības priekšvēsture
14 Kopā ar citiem no vara un tā sakausējumiem izgatavotu pusfabrikātu ražošanas uzņēmumiem, proti, Wieland Werke AG, kā arī Outokumpu Oyj un Outokumpu Copper Products Oy (turpmāk tekstā visi kopā – “Outokumpu grupa”), apelācijas sūdzības iesniedzējas piedalījās aizliegtā vienošanās ar mērķi vienoties par cenu un sadalīt tirgus rūpniecisko cauruļu, it īpaši vara cauruļu, kuras piegādā satītas ruļļos, nozarē.
15 Pēc pārbaudēm un izmeklēšanas Komisija 2003. gada 16. decembrī pieņēma apstrīdēto lēmumu, kura kopsavilkums ir publicēts 2004. gada 28. aprīļa Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV L 125, 50. lpp.).
16 Tiktāl, ciktāl tas skar šīs apelācijas sūdzības, pārsūdzētā sprieduma atbilstošie punkti, kuros Vispārējā tiesa izklāstīja apstrīdētā lēmuma daļu, kas attiecas uz naudas soda aprēķināšanu, ir šādi:
“11 Pirmkārt, attiecībā uz naudas soda sākumsummas noteikšanu Komisija uzskatīja, ka pārkāpums, ko pamatā veido cenu noteikšana un tirgu sadale, jau pēc savas būtības ir sevišķi smags pārkāpums (apstrīdētā lēmuma 294. apsvērums).
12 Lai noteiktu pārkāpuma smagumu, Komisija ņēma vērā arī, ka kartelis ir ietekmējis visu Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) teritoriju (apstrīdētā lēmuma 316. apsvērums). Komisija turklāt izvērtēja faktiskās pārkāpuma sekas un konstatēja, ka aizliegtā vienošanās ir radījusi “globāla mēroga ietekmi uz tirgu” (apstrīdētā lēmuma 314. apsvērums).
[..]
14 Visbeidzot, joprojām nosakot pārkāpuma smagumu, Komisija ņēma vērā, ka rūpniecisko vara cauruļu tirgus ir nozīmīga joma, kuras aptuvenā vērtība EEZ līmenī ir 288 miljoni EUR (apstrīdētā lēmuma 318. apsvērums).
15 Ņemot vērā visus šos apstākļus, Komisija secināja, ka konkrētais pārkāpums ir uzskatāms par sevišķi smagu (apstrīdētā lēmuma 320. apsvērums).
[..]
19 Ceturtkārt, Komisija pārkāpuma, kas norisinājās laikposmā no 1988. gada 3. maija līdz 2001. gada 22. martam, ilgumu kvalificēja kā “ilgstošu”. Tādējādi Komisija uzskatīja par piemērotu attiecīgajiem uzņēmumiem uzlikto naudas sodu sākumsummu palielināt par 10 % par katru dalības kartelī gadu. [..]
[..]
21 Sestkārt, attiecībā uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem Komisija norādīja, ka tā bez Outokumpu sadarbības rīcību, kas veido pārkāpumu, būtu varējusi noteikt tikai attiecībā uz četru gadu laikposmu, un tādējādi samazināja tās naudas soda pamatsummu par 22,22 miljoniem EUR, kā rezultātā pamatsumma atbilst naudas sodam, kāds tai būtu bijis uzlikts par šādu laikposmu (apstrīdētā lēmuma 386. apsvērums).
22 Septītkārt un visbeidzot, Komisija, pamatojoties uz [..] Paziņojuma par sadarbību D sadaļu, naudas sodu summas samazināja par 50 % Outokumpu, par 20 % Wieland [Werke AG] un par 30 % KME grupai (apstrīdētā lēmuma 402., 408. un 423. apsvērums).”
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
17 Apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīja piecus pamatus, un tie visi attiecās uz tām uzliktā naudas soda apmēra noteikšanu. Tie bija balstīti, attiecīgi, uz aizliegtās vienošanās faktiskās ietekmes neatbilstošu ņemšanu vērā, lai aprēķinātu naudas soda sākumsummu, ar pārkāpumu skartā sektora lieluma neatbilstošu novērtēšanu, naudas soda sākumsummas kļūdainu palielināšanu pārkāpuma ilguma dēļ, noteiktu atbildību mīkstinošu apstākļu neņemšanu vērā un nepietiekamu naudas soda apmēra samazināšanu atbilstoši Paziņojumam par sadarbību.
18 Vispārējā tiesa noraidīja katru no šiem pamatiem un prasību kopumā.
Lietas dalībnieku prasījumi
19 Savā apelācijas sūdzībā KME grupa prasa Tiesai:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– tiktāl, ciktāl tas ir iespējams, un pamatojoties uz Tiesai iesniegtajiem faktiem, daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu un samazināt tai uzliktā naudas soda apmēru;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies šajā tiesvedībā, kā arī tiesvedībā Vispārējā tiesā, vai,
– pakārtoti, atcelt pārsūdzēto spriedumu, tostarp daļā, kurā Vispārējā tiesa tai ir piespriedusi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, un nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā.
20 Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– apelācijas sūdzību noraidīt un
– piespriest KME grupai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par apelācijas sūdzību
21 KME grupa izvirza piecus pamatus, kas ir balstīti, attiecīgi, uz dažādām kļūdām tiesību piemērošanā, kuras attiecas uz pārkāpuma ietekmi uz tirgu, apgrozījuma un pārkāpuma ilguma ņemšanu vērā, kā arī apelācijas sūdzības iesniedzēju sadarbību un, visbeidzot, uz tiesību uz efektīvu pārsūdzību tiesā pārkāpumu.
Par pirmo pamatu, kas ir balstīts uz dažādām kļūdām tiesību piemērošanā, kuras attiecas uz pārkāpuma ietekmi uz tirgu
Lietas dalībnieku argumenti
22 Apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka viņu pirmais pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 60.–74. punktu. Šie punkti ir minēti pēc lietas dalībnieku argumentu apkopojuma un Vispārējās tiesas nostājas par divu jaunu ekonomisku ziņojumu, kurus iesniedza apelācijas sūdzības iesniedzējas, lai pierādītu pārkāpuma faktiskas ietekmes uz tirgu neesamību, pieņemamību, Vispārējai tiesai pārsūdzētā sprieduma 59. punktā secinot, ka minētie ziņojumi ir pieņemami.
23 Pārsūdzētā sprieduma 60.–74. punkts ir formulēti šādi:
“60 Attiecībā uz šī pamata pamatotību ir jāatzīmē, ka prasītājas ar to apstrīd gan Komisijas veikto pārkāpuma smaguma vērtējumu [..], gan arī diferencēto attieksmi, ko tā īstenojusi, ņemot vērā attiecīgo uzņēmumu tirgus daļas [..].
61 Runājot vispirms par atšķirīgo attieksmi pret attiecīgajiem uzņēmumiem, Komisijas apstrīdētajā lēmumā šajā sakarā norādītais pamatojums it īpaši ir saistīts ar rūpēm ņemt vērā “katra uzņēmuma konkrēto nozīmīgumu un tādējādi tā prettiesiskās rīcības faktisko ietekmi uz konkurenci” (apstrīdētā lēmuma 322. apsvērums). Tomēr jāuzsver, ka, pamatojoties uz konkrētajā tirgū, tādā, kāds ir aprakstīts apstrīdētā lēmuma 326.–329. apsvērumā, esošajām tirgus daļām, Komisija ir tiesīga piemērot atšķirīgu attieksmi pat tad, ja nav pierādījumu pārkāpuma faktiskajai ietekmei uz tirgu.
62 No judikatūras izriet, ka katra attiecīgā uzņēmuma tirgus daļa tirgū, kas ir ierobežojošo darbību mērķis, ir objektīvs elements, kas precīzi parāda katra no tiem atbildību saistībā ar minēto darbību potenciālo kaitīgumu normālai konkurencei (šajā ziņā skat. [Vispārējās] tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp., 197. punkts).
63 Līdzīgi arī attiecībā uz pārkāpuma smaguma vērtējumu ir jānorāda, ka, pat ja Komisija nav pierādījusi, ka aizliegtā vienošanās ir faktiski ietekmējusi tirgu, attiecībā uz pārkāpuma kvalificēšanu par “sevišķi smagu” un tādējādi naudas soda apmēru tam varētu nebūt nekādas ietekmes.
64 Šajā sakarā ir jākonstatē, ka no Kopienu sankciju sistēmas konkurences noteikumu pārkāpumiem, kāda tika ieviesta ar Regulu Nr. 17, un tās interpretācijas judikatūrā izriet, ka aizliegtās vienošanās jau pašas to būtības dēļ ir uzskatāmas par vislielākā naudas soda uzlikšanas pamatu. To iespējamā faktiskā ietekme uz tirgu un it īpaši jautājums, kādā mērā konkurences ierobežojums ir izraisījis lielāku tirgus cenu nekā tā, kas būtu pastāvējusi karteļa neesamības gadījumā, nosakot naudas sodu līmeni, nav noteicošs kritērijs (šajā ziņā skat. Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 120. un 129. punkts; 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑219/95 P Ferriere Nord/Komisija, Recueil, I‑4411. lpp., 33. punkts; 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, I‑9925. lpp., 68.–77. punkts, un 2007. gada 25. janvāra spriedumu lietā C‑407/04 P Dalmine/Komisija, Krājums, I‑829. lpp., 129. un 130. punkts; iepriekš [..] minēto spriedumu apvienotajās lietās Tokai Carbon u.c./Komisija, 225. punkts; skat. arī ģenerāladvokāta Ž. Mišo [J. Mischo] secinājumus Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumam lietā C‑283/98 P Mo och Domsjö/Komisija, Recueil, I‑9855. un I‑9858. lpp., 95.–101. punkts).
65 Jāpiebilst, ka no Pamatnostādnēm izriet, ka vienošanās vai saskaņotās darbības, kuras, kā tas ir šajā lietā, ir vērstas uz cenu noteikšanu un klientūras sadalīšanu, jau pēc savas būtības var tikt kvalificētas kā “sevišķi smagas” un nav nepieciešams, lai šāda rīcība radītu īpašu ietekmi vai lai tai būtu īpašs ģeogrāfiskais mērogs. Šo secinājumu apstiprina fakts, ka, lai gan par “smagiem” uzskatāmu pārkāpumu aprakstā skaidri ir minēta ietekme uz tirgu un sekas attiecībā uz plašām kopējā tirgus jomām, savukārt “sevišķi smagu” pārkāpumu aprakstā nav minēta neviena prasība ne attiecībā uz konkrēto ietekmi uz tirgu, ne seku radīšanu īpašā ģeogrāfiskā zonā ([Vispārējās] tiesas 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II‑4407. lpp., 150. punkts).
66 Pilnības labad Pirmās instances tiesa uzskata, ka aizliegtās vienošanās faktisko ietekmi uz konkrēto tirgu Komisija no juridiskā viedokļa ir pietiekami pierādījusi.
67 Šajā kontekstā ir jāuzsver, ka prasītāju pieņēmums, saskaņā ar kuru Komisijai gadījumā, ja, lai noteiktu naudas soda summu, tā atsaucas uz aizliegtās vienošanās konkrēto ietekmi uz tirgu, esot zinātniski jāpierāda faktisko ekonomisko seku esamība tirgū un cēloņsakarība starp ietekmi un pārkāpumu, judikatūrā ir noraidīts.
68 Pirmās instances tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka aizliegtās vienošanās konkrētā ietekme uz tirgu par pietiekami pierādītu ir uzskatāma tad, ja Komisija var sniegt konkrētas un ticamas norādes, kuras ar saprātīgu varbūtību parāda, ka aizliegtā vienošanās ir radījusi ietekmi uz tirgu (skat. it īpaši [..] [Vispārējās] tiesas [2005. gada 18. jūlija] spriedumu lietā [T‑241/01] Scandinavian Airlines System/Komisija, [Krājums, II‑2917. lpp.,] 122. punkts; 2006. gada 27. septembra spriedumus lietā T‑59/02 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, II‑3627. lpp., 159.–161. punkts; lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 153.–155. punkts; lietā T‑329/01 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, II‑3255. lpp., 176.–178. punkts, un lietā T‑322/01 Roquette Frères/Komisija, Krājums, II‑3137. lpp., 73.–75. punkts).
69 Šajā sakarā ir jānorāda, ka prasītājas nav apstrīdējušas patiesumu iepriekš 13. punktā norādītajiem faktiem, uz kuriem ir balstījusies Komisija, lai secinātu par aizliegtās vienošanās konkrētās ietekmes uz tirgu esamību, proti, faktam, ka saskaņotās vienošanās nepilnīgas ievērošanas laikposmā cenas samazinājās, bet citos laikposmos strauji pieauga, faktam par datu par pārdošanas apjomiem un preču līmeni apmaiņas sistēmas izveidošanu, faktam, ka aizliegtās vienošanās dalībniekiem visiem kopumā piederēja nozīmīga tirgus daļa, un faktam, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku attiecīgās tirgus daļas visā pārkāpuma laikposmā ir palikušas relatīvi stabilas. Prasītājas vienīgi ir norādījušas, ka ar minētajiem faktiem nevarot pierādīt, ka konkrētajam pārkāpumam ir bijusi faktiska ietekme uz tirgu.
70 No judikatūras izriet, ka, pamatojoties uz iepriekšējā punktā minētajām norādēm, Komisija varēja likumīgi secināt, ka pārkāpumam ir bijusi konkrēta ietekme uz tirgu (šajā sakarā skat. iepriekš [..] minētos spriedumus lietā Jungbunzlauer/Komisija, 159. punkts, un lietā Roquette Frères/Komisija, 78. punkts; [..] 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑59/02 Archer Daniels Midland/Komisija, 165. punkts; iepriekš [..] minēto spriedumu lietā T‑329/01 Archer Daniels Midland/Komisija, 181. punkts; [Vispārējās] tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, Krājums, II‑5169. lpp., 285.–287. punkts).
71 Attiecībā uz prasītāju argumentu, ka lietā ir atrodami saskaņotās vienošanās neievērošanas piemēri, ir jānorāda, ka ar to, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki ne vienmēr ir ievērojuši nolīgumus, nepietiek, lai izslēgtu ietekmi uz tirgu (šajā ziņā skat. iepriekš [..] minēto [Vispārējās] tiesas spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 148. punkts).
72 Nevar piekrist arī argumentiem, kurus prasītājas secina no savas pašu rīcības. Uzņēmuma faktiskai rīcībai nav nozīmes aizliegtās vienošanās ietekmes uz tirgu vērtējumā, jo vērā tiek ņemtas tikai no pārkāpuma kopumā izrietošās sekas ([Vispārējās] tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Recueil, II‑2597. lpp., 167. punkts). Tāpat Komisijai nevar pārmest, ka apstrīdētā lēmuma 303. apsvērumā tā ir konstatējusi, ka ar sākotnējo ziņojumu tās secinājumus par pārkāpuma faktisko ietekmi uz tirgu nevarēja noraidīt. Tajā norādītā ekonometriskā analīze attiecas tikai uz skaitliskajiem datiem saistībā ar prasītājām.
73 Tādējādi, ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.
74 Turklāt Pirmās instances tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci un ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskata, ka Komisijas izdarīto naudas soda sākumsummas, kas noteikta atkarībā no smaguma, vērtējumu nevar apšaubīt.”
24 Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot neloģiski un neatbilstoši pamatojusi pārsūdzēto spriedumu un pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstiprinot, ka Komisijai, lai noteiktu apelācijas sūdzības iesniedzējām pārkāpuma smaguma dēļ uzliktā naudas soda sākumsummu, bija tiesības ņemt vērā aizliegtās vienošanās ietekmi uz atbilstošo tirgu, nepastāvot pienākumam pierādīt, ka nolīgumiem patiešām bija šāda ietekme, un katrā ziņā secinot šādu ietekmi no vienkāršām norādēm. Turklāt atzīstot, ka Komisija no juridiskā viedokļa bija pietiekami pierādījusi nolīgumu ietekmi uz tirgu, Vispārējā tiesa acīmredzami sagrozīja KME grupas iesniegtos faktus un ekonomiska rakstura pierādījumus.
25 Komisija vispirms apgalvo, ka pirmais pamats ir neefektīvs. Apelācijas sūdzības iesniedzējas neesot izvirzījušas argumentus pret pārsūdzētā sprieduma 60.–65. punktu, kuros Vispārējā tiesa uzskatīja, ka nebija nepieciešams pierādīt pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu saistībā ar atšķirīgu attieksmi pret attiecīgajiem uzņēmumiem vai pārkāpuma smagumu. Tās esot apstrīdējušas vienīgi Vispārējās tiesas pilnības labad sniegto pamatojumu, atbilstoši kuram tā pārsūdzētā sprieduma 67. un turpmākajos punktos uzskatīja, ka Komisija no juridiskā viedokļa ir pietiekami pierādījusi aizliegtās vienošanās faktisko ietekmi uz konkrēto tirgu.
26 Komisija atzīmē, ka katrā ziņā pirmais pamats esot nepieņemams, jo tas attiecas uz faktu un pierādījumu vērtējumu.
27 Turpinājumā tā apgalvo, ka, pēc tās domām, Vispārējā tiesa pareizi novērtēja pierādījumus.
28 Visbeidzot tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pareizi pamatojusi pārsūdzēto spriedumu, it īpaši tā 72. punktu, ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos argumentus un pierādījumus.
Tiesas vērtējums
29 Apelācijas sūdzības iesniedzējas neapstrīd ne Vispārējās tiesas secinājumus, saskaņā ar kuriem pārkāpums tika klasificēts par “sevišķi smagu pārkāpumu” Pamatnostādņu izpratnē, ne uzņēmumu nošķiršanu atkarībā no to daļām konkrētajā tirgū, lai ņemtu vērā katra uzņēmuma konkrēto nozīmīgumu un līdz ar to šo uzņēmumu prettiesiskās rīcības faktisko ietekmi uz konkurenci. Tās apstrīd vienīgi Vispārējās tiesas secinājumus attiecībā uz aizliegtās vienošanās faktisko ietekmi uz tirgu kā elementu, kas ņemams vērā, nosakot naudas soda pamatsummu.
30 Saskaņā ar Pamatnostādņu 1. punkta A daļu, novērtējot pārkāpuma smaguma kritēriju, pārkāpuma faktiskā ietekme uz tirgu ir jāņem vērā tikai tad, ja tā ir aprēķināma.
31 Aizliegtās vienošanās faktiskās ietekmes uz tirgu noteikšana faktiski nozīmē no aizliegtās vienošanās izrietošās situācijas tirgū salīdzināšanu ar to situāciju, kāda izrietētu no brīvas konkurences. Šāda salīdzināšana noteikti prasa izdarīt pieņēmumus, ņemot vērā mainīgo elementu, kas var ietekmēt tirgu, daudzumu.
32 Apstrīdētā lēmuma 300. apsvērumā Komisija uzsvēra neiespējamību noteikt, kāda būtu bijusi cenu attīstība vairāk kā 12 gadu garā pārkāpuma laikā, ja aizliegtā vienošanās nebūtu pastāvējusi. Atspēkojusi apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos argumentus, Komisija sniedza norādes, kas šī lēmuma 314. apsvērumā tai ļāva secināt, ka pret konkurenci vērstā shēma kopumā ietekmēja tirgu, pat ja šo ietekmi nebija iespējams precīzi aprēķināt.
33 No apstrīdētā lēmuma līdz ar to izriet, ka šajā gadījumā Komisija neuzskatīja par iespējamu naudas soda aprēķināšanas nolūkā ņemt vērā šo fakultatīvo elementu, proti, pārkāpuma faktisko ietekmi uz tirgu, jo to nebija iespējams aprēķināt. Pārsūdzētajā spriedumā šāds secinājums netika apšaubīts.
34 Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 68. un 70. punktā atgādināja judikatūru attiecībā uz pierādījumu par aizliegtās vienošanās faktisko ietekmi uz tirgu iesniegšanas prasībām. Turklāt minētā sprieduma 69. un 71.–73. punktā tā pārbaudīja, vai Komisija no juridiskā viedokļa bija pietiekami pierādījusi aizliegtās vienošanās faktisko ietekmi uz konkrēto tirgu. Taču tā veica šo pārbaudi pilnības labad, kā tas ir norādīts minētā sprieduma 66. punktā, un pēc tam tad, kad minētā sprieduma 64. punktā tā bija pareizi atgādinājusi, ka aizliegto vienošanos faktiskā ietekme uz tirgu nav izšķirošs kritērijs, nosakot naudas sodu apmēru. No minētā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju pamats, kas izvirzīts pret šo Vispārējās tiesas argumentācijas daļu, ir neefektīvs.
35 Katrā ziņā Vispārējās tiesas argumentācija attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu atbilst apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentam, kas apkopots pārsūdzētā sprieduma 38. punkta pēdējā teikumā un saskaņā ar kuru pamatojums un secinājumi, kas ietverti apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz aizliegtās vienošanās faktisko ietekmi uz tirgu, bija kļūdaini, savstarpēji neapstiprināti un pretrunīgi. Vispārējā tiesa secināja, ka pastāvēja elementi, kas ļāva konstatēt šādas ietekmes esamību, bet neapšaubīja neiespējamību šo ietekmi precīzi aprēķināt.
36 Tādējādi Vispārējā tiesa nenonāca pretrunā pati ar sevi, kad tā, pirmkārt, atgādināja principu, saskaņā ar kuru pārkāpuma faktiska ietekme uz tirgu nav izšķirošs kritērijs, nosakot naudas sodu apmēru, un, otrkārt, pārbaudīja pamatojumu apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz šādas ietekmes esamību.
37 Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas, kā izriet no to pirmā pamata formulējuma, kļūdaini izsecināja no Vispārējās tiesas veiktās pārbaudes, ka, nosakot tām uzliktā naudas soda sākumsummu, bija jāņem vērā pārkāpuma faktiskā ietekme uz tirgu. Šis arguments ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu.
38 Attiecībā uz kritiku par to, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi ekonomiskos pierādījumus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas tai bija iesniegušas, netiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa interpretēja ekonomiskos ziņojumus acīmredzami pretēji to formulējumam (šajā ziņā skat. 2011. gada 10. februāra spriedumu lietā C‑260/09 P Activision Blizzard Germany/Komisija, Krājums, I‑419. lpp., 57. punkts), bet drīzāk tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa pieļāva kļūdu šo ziņojumu satura vērtējumā. Katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas skaidri nav norādījušas šo ziņojumu daļas, kuras Vispārējā tiesa ir interpretējusi pretēji to patiesajai nozīmei. No minētā izriet, ka šis arguments ir nepieņemams.
39 No šiem elementiem izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas ir balstīts uz dažādām kļūdām tiesību piemērošanā saistībā ar apgrozījuma ņemšanu vērā
Lietas dalībnieku argumenti
40 Otrais pamats ir saistīts ar pārsūdzētā sprieduma 85.–94. punktu. Būtībā tas attiecas uz šī sprieduma 90.–94. punktu, kuri ir formulēti šādi:
“90 Prasītājas šajā sakarā uzskata, pirmkārt, ka vara cena ir ārpus rūpniecisko cauruļu ražotāju kontroles, jo tā tiek noteikta atbilstoši [London Metal Exchange], un, otrkārt, ka rūpniecisko cauruļu pircēji paši izlemj, par kādu cenu metālu iegādāties. Tāpat prasītājas uzsver, ka metāla cenu izmaiņas nekādā veidā neietekmē to peļņu.
91 Tomēr ir jākonstatē, ka neviens vērā ņemams iemesls neliek apgrozījumu konkrētajā tirgū aprēķināt, izslēdzot noteiktas ražošanas izmaksas. Kā pamatoti norāda Komisija, visās ražošanas nozarēs pastāv gala precē iekļautās izmaksas, ko ražotājs nevar kontrolēt, bet kas tomēr ir tā darbību kopumā būtisks elements un ko, nosakot naudas soda sākumsummu, tāpēc nevar izslēgt no tā apgrozījuma (šajā sakarā skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 5030. un 5031. punkts). Tas, ka vara cena ir rūpniecisko cauruļu galīgās cenas būtiska daļa vai ka vara cenu svārstību risks ir daudz augstāks nekā citu izejvielu gadījumā, šo secinājumu neietekmē.
92 Visbeidzot, attiecībā uz vairākiem prasītāju iebildumiem, ar kuriem tiek apgalvots, ka tā vietā, lai izmantotu apgrozījuma konkrētajā tirgū kritēriju, no naudas sodu preventīvās iedarbības mērķa un vienlīdzīgas attieksmes principa viedokļa piemērotāk būtu bijis to summu noteikt atkarībā no skartās nozares rentabilitātes vai ar to saistītās pievienotās vērtības, ir jākonstatē, ka tie neattiecas uz lietu. Šajā sakarā vispirms ir jākonstatē, ka pārkāpuma smagumu nosaka atkarībā no vairākiem faktoriem, attiecībā uz kuriem Komisijai ir rīcības brīvība ([Vispārējās] tiesas 2007. gada 12. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑101/05 un T‑111/05 BASF/Komisija, Krājums, II‑4949. lpp., 65. punkts), un šajā sakarā nekāds ierobežojošo vai izsmeļošo obligāti vērā ņemamo kritēriju saraksts nav noteikts (iepriekš [..] minētais spriedums lietā Dalmine/Komisija, 129. punkts), tādēļ nevis Kopienu tiesai, bet Komisijai tās rīcības brīvības ietvaros un atbilstoši no vienlīdzīgas attieksmes principa un Regulas Nr. 17 izrietošajām robežām ir jāizvēlas faktori un skaitļi, ko tā ņem vērā, lai īstenotu EKL 81. pantā noteikto aizliegumu ievērošanu nodrošinošu politiku.
93 Turpinot, nav apstrīdams, ka uzņēmuma vai kāda tirgus apgrozījums kā pārkāpuma smaguma novērtēšanas kritērijs katrā ziņā ir izplūdis un nepilnīgs. Tajā nav ņemta vērā nedz atšķirība starp nozarēm ar augstu pievienoto vērtību un ar nelielu pievienoto vērtību, nedz arī atšķirība starp lielākā un mazākā mērā peļņu nesošiem uzņēmumiem. Tomēr, neraugoties uz aptuvenās precizitātes raksturu, šobrīd gan Kopienu likumdevējs, gan arī Komisija un Tiesa apgrozījumu konkurences tiesību ietvaros uzskata par adekvātu kritēriju attiecīgo uzņēmumu apmēra un ekonomiskās ietekmes novērtēšanai (skat. it īpaši iepriekš [..] minēto spriedumu apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 121. punkts; Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulas (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (OV L 24, 1. lpp.) 10. apsvērumu un 14. un 15. pantu).
94 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Komisija pamatoti ir ņēmusi vērā vara cenu, nosakot konkrētā tirgus apmēru.”
41 Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvoto Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Kopienu tiesības un neatbilstoši pamatojusi pārsūdzēto spriedumu, apstiprinot Komisijas atsauci ? lai novērtētu ar pārkāpumu skartā tirgus apmēru nolūkā noteikt naudas soda smaguma elementu ? uz tirgus vērtību, kas esot kļūdaini ietvērusi ieņēmumus no augšupējā tirgū, kas nav “karteļa” tirgus, īstenotās pārdošanas, kaut arī karteļa dalībnieki nebija vertikāli integrēti augšupējā tirgū.
42 Tās paskaidro, ka vara pārstrādes rūpniecībai esot īpašas iezīmes. Proti, klients ir tas, kurš nosaka metāla iegādes brīdi Londonas metāla tirgū (London Metal Exchange) un līdz ar to tā cenu. Kaut arī rēķinā, ko cauruļu ražotājs izraksta klientam, norādītā cena ietver pārstrādes starpību, tās ņemšana vērā, aprēķinot uzņēmuma apgrozījumu, nozīmētu tirgus ekonomiskās realitātes neņemšanu vērā, ko it īpaši raksturo izejmateriāla ievērojamā daļa produkta izmaksās un būtiskās svārstības šī izejmateriāla cenā. Šos faktus konstatēja Vispārējā tiesa.
43 Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju teikto Vispārējā tiesa pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, neuzskatot, ka Komisijai vajadzēja ņemt vērā Vispārējās tiesas judikatūru un Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi, saskaņā ar kurām Komisijai, kad tā aprēķina naudas soda sākumsummu un/vai piemēro 10 % apgrozījuma robežvērtību, ir jāņem vērā konkrētā tirgus raksturojums.
44 Turklāt tās apgalvo, ka, nenošķirot apelācijas sūdzības iesniedzējas no citiem uzņēmumiem, kuru apgrozījumu tik ļoti neietekmē izejmateriāla cena, Vispārējā tiesa pārkāpa nediskriminācijas principu, kas uzliek pienākumu piemērot atšķirīgu attieksmi atšķirīgās situācijās.
45 Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd judikatūru, uz kuru pamatojās Vispārējā tiesa un kas ir balstīta uz Komisijas rīcības brīvību. Tās uzskata, ka Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi, vai kritēriji, kurus izmantoja Komisija, lai noteiktu karteļa smagumu, bija atbilstoši un adekvāti.
46 Komisija apgalvo, ka tiktāl, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas aicina Tiesu izdarīt vērtējumu, kas atšķiras no Vispārējās tiesas vērtējuma attiecībā uz rūpniecisko cauruļu īpašā rakstura esamību vai neesamību, pamats nav pieņemams. Turklāt tā apstrīd KME grupas izklāstītos faktus, proti, ka cauruļu ražotāji, iegādājoties varu, bieži vien rīkojas kā savu klientu aģenti, un noliedz, ka Vispārējā tiesa būtu pieņēmusi lēmumu šajā sakarā.
47 Katrā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 91. punktā pamatoti norādīja, ka visās ražošanas nozarēs pastāv gala precē iekļautās izmaksas, ko ražotājs nevar kontrolēt, bet kas tomēr ir tā darbību kopumā būtisks elements un ko, nosakot naudas soda sākumsummu, tāpēc nevar izslēgt no tā apgrozījuma.
48 Tāpat Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 93. punktā pamatoti uzskatīja, ka, neraugoties uz aptuvenās precizitātes raksturu, šobrīd gan Kopienu likumdevējs, gan arī Komisija un Tiesa apgrozījumu konkurences tiesību ietvaros uzskata par adekvātu kritēriju attiecīgo uzņēmumu apmēra un ekonomiskās ietekmes novērtēšanai.
Tiesas vērtējums
49 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai novērtētu pārkāpuma smagumu, ir jāņem vērā liels skaits elementu, kuru raksturs un nozīme atšķiras atkarībā no pārkāpuma veida un attiecīgā pārkāpuma konkrētajiem apstākļiem. Šie elementi atkarībā no apstākļiem var ietvert preču, kas bija pārkāpuma priekšmets, daudzumu un vērtību, kā arī uzņēmuma lielumu un ekonomisko potenciālu un līdz ar to ietekmi, kādu šis uzņēmums varēja īstenot tirgū (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 120. punkts).
50 Kaut arī Tiesa no minētā secināja, ka naudas soda noteikšanas nolūkā ir pieļaujams ņemt vērā gan uzņēmuma kopējo apgrozījumu, kas sniedz norādes par uzņēmuma lielumu un tā ekonomisko potenciālu, gan apgrozījuma daļu, kas rodas no pārkāpumā iesaistītām precēm un līdz ar to sniedz norādes par pārkāpuma apmēru, tā tomēr atzina, ka uzņēmuma kopējais apgrozījums sniedz vienīgi aptuvenas un nepilnīgas norādes par pēdējā minētā lielumu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 121. punkts; 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 139. punkts; 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 243. punkts; 2006. gada 18. maija spriedums lietā C‑397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Krājums, I‑4429. lpp., 100. punkts, kā arī 2009. gada 19. marta spriedums lietā C‑510/06 P Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, I‑1843. lpp., 74. punkts).
51 Turklāt Tiesa ir vairākkārt uzsvērusi, ka ir svarīgi nevienam no šiem skaitļiem nepiešķirt nesamērīgu nozīmīgumu salīdzinājumā ar citiem pārkāpuma smaguma novērtējuma elementiem (iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 121. punkts, un apvienotajās lietās Dansk Rørindustrie u.c./Komisija, 243. punkts; 2006. gada 18. maija spriedums lietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 100. punkts, kā arī 2009. gada 19. marta spriedums lietā Archer Daniels Midland/Komisija, 74. punkts).
52 Līdz ar to Vispārējā tiesa nepieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 93. punktā atgādinot, ka apgrozījums, kaut arī tas ir nenoteikts un nepilnīgs, tomēr ir atbilstošs kritērijs, novērtējot attiecīgo uzņēmumu lielumu un ekonomisko potenciālu.
53 Turklāt Vispārējā tiesa tāpat nepieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 91. punktā atzīstot, ka neviens derīgs iemesls neuzliek pienākumu aprēķināt atbilstošā tirgus apgrozījumu, izslēdzot noteiktas ražošanas izmaksas. Kā ģenerāladvokāte atzīmēja savu secinājumu 141. punktā, ja būtu pieļaujami, ka dažās lietās tiek ņemts vērā bruto apgrozījums, bet citās ne, tad būtu jānosaka tāda proporcija starp neto un bruto apgrozījumu, ko būtu ļoti grūti piemērot un kas izraisītu nebeidzamus un neatrisināmus strīdus, tostarp apgalvojumus par diskrimināciju.
54 Visbeidzot Vispārējā tiesa atbilstoši pamatoja pārsūdzēto spriedumu un īstenoja pārbaudi, ko tai ir pienākums veikt. Tādējādi, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīdēja apgrozījuma izmantošanu, lai novērtētu konkrētā tirgus apmēru, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 88. punktā noraidīja Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējām uzliktā naudas soda sākumsumma varētu arī nebūt bijusi zemāka par EUR 35 miljoniem, ja vara cena tiktu atskaitīta no apgrozījuma tirgū. Pēc tam pārsūdzētā sprieduma 90. un 91. punktā tā pārbaudīja, vai Komisija, novērtējot tirgus apmēru, nebija kļūdaini ņēmusi vērā vara cenu.
55 No minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa īstenoja pārbaudi, ko tai ir pienākums veikt, ka tā atbildēja uz apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzīto pamatu un nepieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 94. punktā secinot, ka Komisija pamatoti ņēma vērā vara cenu, lai noteiktu konkrētā tirgus apmēru.
56 Runājot par kritiku, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi, vai kritēriji, kādus izmantoja Komisija, lai noteiktu karteļa smagumu, bija atbilstoši un adekvāti, ir jāatgādina, ka prasībā, kas celta par lēmumu konkurences jomā, prasītājs ir tas, kuram ir jānorāda pamati šajā sakarā, nevis Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda elementu, kurus ir ņēmusi vērā Komisija, nozīmīgums, lai noteiktu naudas soda apmēru.
57 Tādēļ otrais pamats nav pamatots.
Par trešo pamatu, kas ir balstīts uz dažādām kļūdām tiesību piemērošanā attiecībā uz pārkāpuma ilguma ņemšanu vērā
Lietas dalībnieku argumenti
58 Apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka to trešais pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 100.?105. punktu. Tās apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Kopienu tiesības un neskaidri, neloģiski un neatbilstoši pamatojusi šo spriedumu, apstiprinot tādu apstrīdētā lēmuma daļu, kurā Komisija bija nepareizi piemērojusi Pamatnostādnes, kā arī ir pārkāpusi samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus, pārkāpuma ilguma dēļ nosakot maksimālo procentuālo palielinājumu naudas soda sākumsummai.
59 Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvoto no Pamatnostādņu 1. punkta B daļas izriet, ka naudas soda palielinājuma pārkāpuma ilguma dēļ mērķis ir “efektīvi sodīt par ierobežojumiem, kas ilgtermiņā ir negatīvi ietekmējuši patērētājus”. Prasība par to, ka ir jāpastāv saiknei starp pārkāpuma ilgumu un tā negatīvajām sekām, izriet arī no judikatūras. Taču Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi, vai Komisija, novērtējot pārkāpuma smagumu, patiešām piešķīra nozīmi faktam, ka karteļa intensitāte un efektivitāte laika gaitā mainījās. Tādēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 104. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka naudas soda sākumsumas palielinājums par 125 % nebija acīmredzami nesamērīgs.
60 Komisija norāda, ka Tiesa neesot kompetenta ar savu vērtējumu attiecībā uz nauda soda apmēru aizstāt Vispārējās tiesas vērtējumu. Līdz ar to pamats esot nepieņemams.
61 Katrā ziņā Vispārējā tiesa esot skaidri un loģiski paskaidrojusi savu vērtējumu, kurā tika sniegta atbilde uz visiem KME grupas izvirzītajiem pamatiem.
Tiesas vērtējums
62 Ar savu trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd gan principu par naudas soda palielināšanu, lai ņemtu vērā pārkāpuma ilgumu, gan šī principa piemērošanas rezultātu, ciktāl tie attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējām, proti, to naudas soda sākumsummas, kas tika noteikta EUR 35 miljonu apmērā, palielināšanu par 125 %, lai ņemtu vērā pārkāpuma ilgumu, proti, 12 gadus un 10 mēnešus, katram dalības pārkāpumā gadam atbilstot 10 % paaugstinājumam. Līdz ar to pamatsumma tika paaugstināta līdz EUR 56,88 miljoniem.
63 Kā atzīmēja ģenerāladvokāte savu secinājumu 162. punktā, rezultāta kritika ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu, proti, ka palielināšanas likme bija 125 %, kaut arī patiesībā tā bija tikai 62,51 % (56,88/35 = 1,6251).
64 Runājot par principu par naudas soda palielināšanu, lai ņemtu vērā pārkāpuma ilgumu, nav nepieciešams faktiski pierādīt tiešu saikni starp pārkāpuma ilgumu un palielināto kaitējumu, kāds ir ticis nodarīts konkurences tiesību normās paredzētajiem Kopienas mērķiem.
65 EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā nav nepieciešams ņemt vērā nolīguma konkrētās sekas, tiklīdz ir skaidrs, ka tā mērķis ir ierobežot, kavēt vai izkropļot konkurenci (šajā ziņā skat. 1966. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 56/64 un 58/64 Consten un Grundig/Komisija, Krājums, 429. lpp.). Tā tas it īpaši ir gadījumā, kāds ir šajā lietā, kad nolīgumi ietver acīmredzamus konkurences ierobežojumus, tādus kā cenu noteikšana un tirgus sadale. Ja ar aizliegto vienošanos tās noslēgšanas brīdī tiek fiksēts stāvoklis tirgū, tās ilgums var nostiprināt šī tirgus struktūras, mazinot aizliegtās vienošanās dalībnieku vēlmi pēc jauninājumiem un attīstības. Jo ilgāk būs spēkā aizliegtā vienošanās, jo grūtāka un laikietilpīgāka būs atgriešanās pie brīvas konkurences.
66 Pat ja karteļa intensitāte un efektivitāte laika gaitā mainās, minētais kartelis tomēr turpina eksistēt un līdz ar to vēl vairāk nostiprināt tirgus struktūras.
67 Attiecībā uz gadījumu, kad aizliegtā vienošanās nekad nav tikusi īstenota, ir jāatgādina, ka Pamatnostādņu 3. punktā ir paredzēts, ka prettiesisku nolīgumu vai prakses faktiska neīstenošana var būt atbildību mīkstinošs apstāklis, kas var būt par pamatu naudas soda pamatsummas samazināšanai. Tomēr šķiet, ka tā tas nav bijis šajā gadījumā, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīdēja nevis aizliegtās vienošanās īstenošanu, ciktāl tā skar viņas, bet vienīgi šīs īstenošanas mainīgās intensitātes un aizliegtās vienošanās faktiskās un objektīvās ietekmes uz patērētājiem neņemšanu vērā.
68 Turklāt faktisko patērētājiem nodarīto kaitējumu var būt grūti noteikt, ņemot vērā lielo skaitu mainīgo elementu, kas ietekmē it īpaši ražotā produkta cenas noteikšanu.
69 Katrā ziņā likumdevējs ir minējis pārkāpuma ilgumu kā elementu, kas kā tāds ir jāņem vērā, nosakot naudas sodu apmēru.
70 Ņemot vērā šos elementus, Vispārējā tiesa bija tiesīga pārsūdzētā sprieduma 105. punktā kā nepamatotu noraidīt pamatu, kurš attiecās uz naudas soda apmēra palielināšanu atbilstoši aizliegtās vienošanās pastāvēšanas ilgumam.
71 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka trešais pamats nav pamatots.
Par ceturto pamatu, kas ir balstīts uz dažādām kļūdām tiesību piemērošanā saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju sadarbības ņemšanu vērā
Lietas dalībnieku argumenti
72 Apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka to ceturtais pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 123.?134. punktu. Tās apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārkāpa Kopienu tiesības, apstiprinot to apstrīdētā lēmuma daļu, kurā Komisija, pārkāpjot Pamatnostādņu 3. punkta sesto ievilkumu, kā arī taisnīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus, tām atteica samazināt naudas sodu sakarā ar to sadarbību ārpus Paziņojuma par sadarbību piemērošanas jomas.
73 Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju teikto tikai viņām esot bijis jāsamazina naudas sods, jo tās iesniedza pierādījumus attiecībā uz pārkāpuma ilgumu atšķirībā no Outokumpu grupas, kas iesniedza vien informāciju par karteļa kopējo pastāvēšanas ilgumu.
74 Komisija apgalvo, ka, tā kā KME grupa aicina Tiesu ar savu vērtējumu aizstāt Vispārējās tiesas vērtējumu, ceturtais pamats ir nepieņemams.
75 Turklāt šis pamats ir arī nepamatots. Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa skaidri un loģiski paskaidroja savu vērtējumu attiecībā uz gadījumiem, kad var tikt piešķirts daļējs atbrīvojums, atbildot uz visiem KME grupas izvirzītajiem tiesību argumentiem.
76 Runājot par Outokumpu grupas naudas soda samazināšanu, Komisija atzīmē, ka, pamatojoties uz šīs grupas iesniegto informāciju, Komisija varēja veikt izmeklēšanu un iegūt pierādījumus. Apelācijas sūdzības iesniedzējas atviegloja uzdevumu ar pierādījumu iesniegšanu vairāk kā 16 mēnešus pēc tam, kad to bija izdarījusi Outokumpu grupa, bet ne vairāk. Pretēji tam, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas liek noprast savā apelācijas sūdzībā, tām nevarēja piešķirt arī daļēju atbrīvojumu saskaņā ar Komisijas paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos, jo šāds atbrīvojums tiek piešķirts tad, ja tiek pierādīti “fakti, par kuriem Komisija iepriekš nav zinājusi”, ko nevar apgalvot attiecībā uz karteļa kopējo ilgumu.
77 Visbeidzot Komisija uzsver, ka daļēja atbrīvojuma piešķiršana gadījumā, uz kuru atsaucās apelācijas sūdzības iesniedzējas, būtu pretrunā Paziņojuma par sadarbību D sadaļai, kurā jau ir paredzēta naudas soda samazināšana gadījumos, ja uzņēmums ir iesniedzis Komisijai informāciju, dokumentus vai citus pierādījumus, kas palīdz apstiprināt izdarītā pārkāpuma esamību.
Tiesas vērtējums
78 Jāatgādina, ka saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību tikai to uzņēmumu, kurš pirmais iesniedz izšķirošus pierādījumus par aizliegtas vienošanās esamību, var atbrīvot no naudas soda vai būtiski samazināt tā apmēru.
79 Pārsūdzētā sprieduma 144. un 145. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja apstākļus, kādos sadarbojās apelācijas sūdzības iesniedzējas un Outokumpu grupa. Taču šie ir ar faktiem saistīti apsvērumi un vērtējumi, kas Tiesai apelācijas tiesvedībā nav jāpārbauda.
80 Turklāt, ņemot vērā konstatējumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas sadarbojās pēc tam, kad bija notikusi sadarbība ar Outokumpu grupu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 147. punktā pamatoti secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas neatradās situācijā, kas bija salīdzināma ar Outokumpu grupas situāciju, un līdz ar to tās netika diskriminētas.
81 Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzējas nav norādījušas, kādā ziņā Vispārējā tiesa pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar pārsūdzētā sprieduma 130. un 131. punktā izklāstīto pamatojumu, un it īpaši nav paskaidrojušas, kādā ziņā pierādījumu par Komisijai jau zināmiem faktiem iesniegšana vairāk pamatotu naudas soda samazināšanu, ņemot vērā atbildību mīkstinošus apstākļus, nekā agrāk iesniegta un Komisijai iepriekš nezināma informācija. No minētā izriet, ka šis arguments ir nepieņemams, jo ir pārāk neprecīzs.
82 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ceturtais pamats vienā tā daļā nav pieņemams un otrā daļā nav pamatots.
Par piekto pamatu, kas ir balstīts uz tiesību uz efektīvu pārsūdzību tiesā pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
83 Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārkāpa Kopienu tiesības un to pamattiesības uz efektīvu pārsūdzību tiesā un liedza šo pamattiesību brīvu izmantošanu, neveicot to argumentu detalizētu un pilnīgu izvērtēšanu un pārmērīgi un nepamatoti paļaujoties uz Komisijas rīcības brīvību.
84 Tās norāda, ka “rīcības brīvības” un “tiesas pietātes” doktrīna vairs nedrīkst tikt piemērota, jo Kopienu tiesības šobrīd raksturo Komisijas uzlikto naudas sodu ārkārtīgi lielais apmērs, kas ir attīstība, kura bieži tiek saukta par Savienības konkurences tiesību ietvaros pastāvošo “kriminālsodīšanu” de facto.
85 Turklāt EKL 81. panta 3. punktā paredzētā izņēmuma, kas tika ieviests ar Regulu Nr. 1/2003, tieša piemērošana, aizstājot agrāko atļauju piešķiršanas sistēmu, pēc definīcijas izslēdz jebkādu Komisijas rīcības brīvību, piemērojot konkurences tiesību normas, un tādējādi tiesām, kas kontrolē to, kā Komisija konkrētos gadījumos piemēro konkurences tiesību normas, dod tiesības izmantot vienīgi ļoti ierobežotu tiesas pietāti.
86 Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Komisijas rīcības brīvību nevarot pamatot ar apgalvotām Komisijas plašākām pilnvarām sarežģītu faktu vai ekonomisku jautājumu izvērtēšanā. Šajā ziņā tās atzīmē, ka gan Tiesa, gan Vispārējā tiesa ir veiksmīgi uzsākušas kompleksu lietu īpaši intensīvu izvērtēšanu.
87 Tāpat, ņemot vērā neierobežoto kompetenci, kas Vispārējai tiesai ir piešķirta ar EKL 229. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantu, Vispārējā tiesa nevar atvēlēt Komisijai nekādu rīcības brīvību ne vien attiecībā uz piemērotu un samērīgu naudas soda apmēra noteikšanu, bet arī attiecībā uz metodes šādu aprēķinu veikšanai izvēli. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju domām, Vispārējai tiesai ir jāizvērtē, kā Komisija katrā gadījumā ir novērtējusi prettiesiskās rīcības smagumu un ilgumu, un šo vērtējumu Vispārējā tiesa līdz ar to var aizstāt ar savu vērtējumu, atceļot, samazinot vai palielinot naudas sodu.
88 Apelācijas sūdzības iesniedzējas tāpat atgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir apstiprinājusi, ka administratīvo tiesību īstenošana, izmantojot administratīvos lēmumus un naudas sodus, pati par sevi nav uzskatāma par 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 1. punkta pārkāpumu. Tomēr šī īstenošana ir jāreglamentē ar pietiekami stingrām procesuālajām garantijām, apvienojot tās ar efektīvas pārbaudes tiesā sistēmu, kas ietver neierobežotu kompetenci attiecībā uz administratīvo lēmumu izvērtēšanu. Tiesības uz “efektīvu pārsūdzību tiesā” esot iekļautas arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “harta”) 47. pantā.
89 Komisija vispirms apgalvo, ka piektais pamats ir pārāk vispārīgs un neprecīzs, lai to izvērtētu Tiesa. Turpinājumā tā atzīmē, ka KME grupa neapstrīd Komisijas lēmumu pārbaudes tiesā pamatsistēmu un nepaskaidro, kādā ziņā Vispārējās tiesas atsauces uz Komisijas rīcības brīvību pierāda, ka Vispārējā tiesa ir neatbilstoši pārbaudījusi apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, ņemot vērā otro, trešo un ceturto pamatu, kurus KME grupa izvirzīja Vispārējā tiesā.
90 Visbeidzot, saskaņā ar Komisijas teikto, KME grupa tikai atsaucas uz “krimināltiesiskajām apsūdzībām” un ECPAK 6. panta 1. punktu, bet neizdara no tā nekādus secinājumus.
Tiesas vērtējums
91 Ar piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd gan veidu, kādā Vispārējā tiesa atzina, ka tai ir jāņem vērā Komisijas plašā rīcības brīvība, gan veidu, kādā tā faktiski izvērtēja apstrīdēto lēmumu. Tās atsaucas gan uz ECPAK 6. pantu, gan hartu, taču skaidri nenorāda, vai šajā sakarā tās apstrīd pārbaudes tiesā principus vai arī veidu, kādā Vispārējā tiesa īstenoja savu pārbaudi šajā konkrētajā gadījumā.
92 Princips par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas šodien ir izteikts hartas 47. pantā (skat. 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑279/09 DEB, Krājums, I‑13849. lpp., 30. un 31. punkts; 2011. gada 1. marta rīkojumu lietā C‑457/09 Chartry, Krājums, I‑819. lpp., 25. punkts, kā arī 2011. gada 28. jūlija spriedumu lietā C‑69/10 Samba Diouf, Krājums, I‑0000. lpp., 49. punkts).
93 Iestāžu lēmumu pārbaude tiesā tika noteikta ar pamatlīgumiem. Papildus tiesiskuma pārbaudei, kas šobrīd ir paredzēta LESD 263. pantā, attiecībā uz sodiem, kas paredzēti regulās, tika paredzēta kontrole ar neierobežotu kompetenci.
94 Attiecībā uz tiesiskuma pārbaudi Tiesa ir atzinusi, ka, lai arī jomās, kurās ir jāveic sarežģīti ekonomiski vērtējumi, Komisijai ir rīcības brīvība ar ekonomiku saistītajos jautājumos, tas nenozīmē, ka Savienības tiesai ir jāatturas no pārbaudes par to, kā Komisija ir interpretējusi ekonomiska rakstura informāciju. Savienības tiesai it īpaši ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu saturiskā pareizība, ticamība un konsekvence, bet arī tas, vai šī informācija aptver visu to atbilstošo informāciju, kāda ir jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai šī informācija pamato no tās izrietošos secinājumus (skat. 2005. gada 15. februāra spriedumu lietā C‑12/03 P Komisija/Tetra Laval, Krājums, I‑987. lpp., 39. punkts, kā arī 2007. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑525/04 P Spānija/Lenzing, Krājums, I‑9947. lpp., 56. un 57. punkts).
95 Attiecībā uz sodiem par konkurences tiesību pārkāpumiem Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta otrajā daļā bija paredzēts, ka, lai noteiktu naudas soda summu, papildus pārkāpuma smagumam ir jāņem vērā tā ilgums.
96 Tiesa ir atzinusi, ka, lai noteiktu naudas sodu apmēru, ir jāņem vērā pārkāpumu ilgums un visi tie elementi, kas ļauj novērtēt pārkāpumu smagumu, piemēram, katra uzņēmuma rīcība, loma saskaņotajās darbībās, ieguvumi no šīm saskaņotajām darbībām, lielums un attiecīgo preču vērtība, kā arī risks, kādu šāda veida pārkāpumi rada Eiropas Kopienai (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 129. punkts, iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 242. punkts, kā arī 2009. gada 3. septembra spriedums lietā C‑534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājums, I‑7415. lpp., 96. punkts).
97 Tāpat Tiesa ir norādījusi, ka ir jāņem vērā tādi objektīvi elementi kā pret konkurenci vērsto darbību saturs un ilgums, to skaits un intensitāte, skartā tirgus apjoms un ekonomiskajai sabiedriskajai kārtībai nodarītais kaitējums. Analīzē ir jāņem vērā arī atbildīgo uzņēmumu relatīvais nozīmīgums un tirgus daļa, kā arī iespējamā recidīvā rīcība (2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 91. punkts).
98 Šis lielais elementu skaits uzliek Komisijai pienākumu veikt pārkāpuma apstākļu detalizētu izvērtēšanu.
99 Pārskatāmības nodrošināšanai Komisija pieņēma Pamatnostādnes, kurās tā ir norādījusi, kā tā ņems vērā to vai citu pārkāpuma apstākli, un sekas, kādas no minētā var izrietēt attiecībā uz naudas soda apmēru.
100 Pamatnostādnēs – par kurām Tiesa ir atzinusi, ka tajās ir iekļauta indikatīva uzvedības norma attiecībā uz praksi, kas ir jāievēro un no kuras administrācija konkrētajā gadījumā nevar atkāpties, nenorādot ar vienlīdzīgas attieksmes principu saderīgus iemeslus (iepriekš minētais 2006. gada 18. maija spriedums lietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 91. punkts) – ir aprakstīta tikai pārkāpuma izvērtēšanas metode, kādu izmanto Komisija, un kritēriji, kādus Komisija ir apņēmusies ņemt vērā, nosakot naudas soda apmēru.
101 Jāatgādina pienākums pamatot Savienības aktus. Šajā gadījumā šim pienākumam ir īpaša nozīme. Komisijai ir pienākums pamatot savu lēmumu un it īpaši paskaidrot līdzsvarošanu un novērtēšanu, ko tā ir veikusi attiecībā uz vērā ņemtajiem elementiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 87. punkts). Pamatojuma esamība ir jāizvērtē tiesai pēc savas ierosmes.
102 Turklāt Savienības tiesai ir jāveic tiesiskuma pārbaude, pamatojoties uz elementiem, kādus ir iesniedzis prasītājs, lai pamatotu izvirzītos pamatus. Šīs pārbaudes ietvaros tiesa nedrīkst atsaukties uz Komisijas rīcības brīvību ne attiecībā uz to elementu izvēli, kādi tiek ņemti vērā, piemērojot Pamatnostādnēs minētos kritērijus, ne attiecībā uz šo elementu novērtēšanu, lai atteiktos veikt detalizētu faktisko un tiesību elementu pārbaudi.
103 Tiesiskuma pārbaudi papildina neierobežota kompetence, kas Savienības tiesai saskaņā ar LESD 261. pantu tika atzīta ar Regulas Nr. 17 17. pantu un pašlaik – ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu. Šī kompetence pilnvaro tiesu papildus sankciju tiesiskuma pārbaudei aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai noteikto kavējuma naudu (šajā ziņā skat. 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, I‑8375. lpp., 692. punkts).
104 Tomēr ir jāuzsver, ka neierobežotas kompetences īstenošana nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas ierosmes, un jāatgādina, ka Savienības tiesās notiek uz sacīkstes principa balstīta tiesvedība. Izņemot absolūtus pamatus, kas tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes, piemēram, apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību, prasītājs ir tas, kuram ir jāizvirza pamati pret šo lēmumu un jāiesniedz pierādījumi, lai pamatotu šos pamatus.
105 Šī procesuālā prasība nav pretrunā normai, saskaņā ar kuru konkurences tiesību normu pārkāpuma gadījumā Komisija ir tā, kurai ir jāiesniedz pierādījumi tās konstatētajiem pārkāpumiem un jānorāda elementi, kas no tiesību viedokļa pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību. Prasītājam, vēršoties tiesā, tiek prasīts identificēt apstrīdētā lēmuma strīdīgos elementus, izteikt šajā sakarā iebildumus un iesniegt pierādījumus, kas var tikt uzskatīti par nopietnām norādēm uz to, ka šie iebildumi ir pamatoti.
106 Tādējādi līgumos paredzētā pārbaude nozīmē, ka Savienības tiesa īsteno gan faktisko, gan tiesību elementu pārbaudi un ka tā ir tiesīga novērtēt pierādījumus, atcelt apstrīdēto lēmumu un grozīt naudas sodu apmēru. Tāpēc nešķiet, ka LESD 263. pantā paredzētā tiesiskuma pārbaude, ko papildina Regulas Nr. 1/2003 31. pantā paredzētā neierobežotā kompetence attiecībā uz naudas soda apmēru, ir pretrunā hartas 47. pantā paredzētā principa par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā prasībām.
107 No minētā izriet, ka piektais pamats, ciktāl runa ir par pārbaudes tiesā noteikumiem, ņemot vērā efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ir nepamatots.
108 Ciktāl runa ir par veidu, kādā Vispārējā tiesa veica apstrīdētā lēmuma pārbaudi, apelācijas sūdzības piektais pamats ir saistīts ar apelācijas sūdzības otro, trešo un ceturto pamatu un līdz ar to Tiesa to jau ir izvērtējusi.
109 Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka, lai arī Vispārējā tiesa vairākkārt, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 35.?37., 92., 103., 115., 118., 129. un 141. punktā, atsaucās uz “rīcības brīvību”, “būtisku rīcības brīvību” vai “plašu rīcības brīvību”, kāda ir Komisijai, šādas norādes tai netraucēja neierobežoti un pilnībā izvērtēt faktiskos un tiesību apstākļus, ko tai ir pienākums veikt.
110 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka piektais pamats ir nepamatots.
111 Līdz ar to neviens no pamatiem, ko KME grupa ir izvirzījusi savas apelācijas sūdzības pamatošanai, nav atbalstāms un līdz ar to tā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
112 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest KME grupai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež KME grupai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) apelācijas sūdzību noraidīt;
2) KME Germany AG, KME France SAS un KME Italy SpA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]