ĢENERĀLADVOKĀTA Pedro KrusA ViljalonA [PEDRO CRUZ VILLALÓN] VIEDOKLIS,
sniegts 2012. gada 6. jūnijā 1(1)
Lieta C‑192/12 PPU
Melvin West
pret
Virallinen syyttäjä
Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Eiropas apcietināšanas orderis – Pamatlēmums 2002/584/TI – Nodošanas procedūras starp dalībvalstīm – 28. panta 2. punkts – Vēlāka nodošana – Izpildes dalībvalsts piekrišana – Eiropas apcietināšanas orderu ķēde
1. Lai arī bieži gadās, ka reālie notikumi veido literāro darbu fonu, retāk ir sastopama situācija, kad realitāte savukārt ir sagūstījusi šādu darbu. Tomēr šķiet, ka tieši šāda situācija ir novērojama šajā lietā, kas attiecas uz personu, pret kuru kriminālvajāšana tikusi veikta un kura tikusi notiesāta vairākās dalībvalstīs par viena un tā paša veida nodarījumiem, konkrēti, par senu un retu ģeogrāfijas karšu zādzībām dažādās publiskajās bibliotēkās (2).
2. Šī lieta dod Tiesai iespēju pirmoreiz interpretēt Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (3) 28. pantu, kurā ir noteikti gadījumi un apstākļi, kādos Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas dalībvalsts var savukārt nodot minētajā orderī norādīto personu kādai dalībvalstij, kas nav minētā ordera izpildes dalībvalsts (vēlāka nodošana).
3. Precīzāk, Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas dalībvalsts minētajā orderī norādītās personas vēlāku nodošanu kādai citai dalībvalstij, kas nav izpildes dalībvalsts, var veikt – ja vien runa nav par izņēmumiem – tikai pēc minētās izpildes dalībvalsts “piekrišanas” iegūšanas.
4. Attiecīgā tiesību norma, kurā ir norāde uz “izpildes dalībvalsti” vienskaitlī, tomēr nedod atbildi uz jautājumu, kā ir jāsniedz šī “piekrišana” tādā situācijā kā pamatlietā, kurā runa ir par otro lūgumu par vēlāku nodošanu, un – vispārīgi runājot – Eiropas apcietināšanas orderu ķēdes un vairāku secīgu lūgumu par vēlāku nodošanu gadījumā. Vai tad piekrišana būtu jāsaņem tik daudz reizes, cik daudz ir ordera izpildes dalībvalstu? Jeb vai arī – gluži pretēji – būtu jāsaņem piekrišana tikai no vienas izpildes dalībvalsts? Un šajā pēdējā gadījumā – no kuras izpildes dalībvalsts tā būtu jāsaņem?
5. Šādā aspektā ar šajā lietā uzdoto prejudiciālo jautājumu Tiesa ir aicināta novērst šķietamo nepilnību normatīvajā regulējumā, un to veikt, manuprāt, var tikai pēc Pamatlēmuma 2002/584 teleoloģiskās un sistēmiskās interpretēšanas.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
6. Pamatlēmuma 2002/584 preambulas 5., 6., 8., 9. un 12. apsvērumā ir paredzēts:
“5) Eiropas Savienībai nospraustais mērķis kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu liek atcelt izdošanu starp dalībvalstīm un to aizstāt ar nodošanas sistēmu starp tiesu iestādēm. Ieviešot jaunu, vienkāršotu sistēmu, saskaņā ar kuru notiesātas vai aizdomās turētas personas nodod sodu izpildei vai kriminālvajāšanai, būs iespējams izvairīties no sarežģītības un iespējamās kavēšanās, kas piemīt pastāvošajām izdošanas procedūrām. Tradicionālās sadarbības attiecības, kas līdz šim pārsvarā pastāvēja starp dalībvalstīm, ir jāaizvieto ar sistēmu, kura brīvības, drošības un tiesiskuma telpā paredz brīvu tiesu nolēmumu apriti krimināllietās un kas attiecas gan uz procesuālajiem, gan uz galīgajiem nolēmumiem.
6) Eiropas apcietināšanas orderis, kuru paredz šis pamatlēmums, ir pirmais konkrētais pasākums, ar kuru krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuru Eiropadome raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni”.
[..]
8) Nolēmumiem par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi ir jābūt pakļautiem pietiekamai kontrolei, kas nozīmē, ka dalībvalsts tiesas iestādei, kurā pieprasītā persona ir apcietināta, būs jāpieņem lēmums par tās nodošanu.
9) Centrālo iestāžu loma Eiropas apcietināšanas ordera izpildē nepārsniedz praktisku un administratīvu atbalstu.
[..]
12) Šajā pamatlēmumā ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti 6. pantā Līgumā par Eiropas Savienību un atspoguļoti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā [..], īpaši tās VI nodaļā. Neko šajā pamatlēmumā nevar interpretēt kā aizliegumu atteikt tādas personas nodošanu, par kuru izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, ja, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, ir iemesls domāt, ka minētais apcietināšanas orderis ir izsniegts, lai veiktu personas vajāšanu vai sodīšanu tās dzimuma, rases, reliģijas, nacionālās izcelsmes, valstiskās piederības, valodas, politisko uzskatu vai seksuālās orientācijas dēļ, vai ka šīs personas stāvokli varētu pasliktināt kāda no šiem iemesliem dēļ.
Šis pamatlēmums dalībvalstīm neliedz piemērot to konstitucionālos noteikumus attiecībā uz taisnīgu tiesu, biedrošanās tiesībām, preses brīvību un vārda brīvību citos masu informācijas līdzekļos.”
7. Pamatlēmuma 2002/584 27. pantā ir noteikts:
“1. Katra dalībvalsts var paziņot Padomes ģenerālsekretariātam, ka tās attiecībās ar citām dalībvalstīm, kas veikušas tādu pašu paziņojumu, uzskata, ka ir dota piekrišana personas kriminālvajāšanai, notiesāšanai vai apcietināšanai brīvības atņemšanas soda vai piespiedu līdzekļa izpildei par nodarījumu, kas izdarīts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota, ja vien īpašā gadījumā izpildes tiesu iestāde neparedz citādi tās lēmumā par nodošanu.
2. Izņemot gadījumus, kas paredzēti 1. un 3. punktā, nevar veikt nodotās personas kriminālvajāšanu, to notiesāt vai tai atņemt brīvību par nodarījumu, kas veikts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota.
3. Šā panta 2. punktu nepiemēro šādos gadījumos:
a) ja persona, kurai ir bijusi iespēja atstāt tās dalībvalsts teritoriju, kurai tā nodota, nav to izdarījusi 45 dienu laikā no tās galīgās atbrīvošanas, vai ir atgriezusies tās teritorijā pēc tās atstāšanas;
b) nodarījums nav sodāms ar brīvības atņemšanas sodu vai [ar brīvības atņemšanas saistītu] piespiedu līdzekli;
c) kriminālprocess neļauj piemērot pasākumus, kas ierobežotu personas brīvību;
d) ja personu var pakļaut sodam vai pasākumam, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu, ieskaitot naudassodu vai kādu pasākumu, kas to aizstāj, pat ja tas varētu ierobežot personas brīvību;
e) ja persona piekritusi, ka to nodod, attiecīgos gadījumos vienlaikus atteikdamās no specialitātes principa saskaņā ar 13. pantu;
f) ja persona pēc tās nodošanas ir noteikti atteikusies no tiesībām piemērot specialitātes principu attiecībā uz noteiktiem nodarījumiem pirms tās nodošanas. Atteikšanos izdara izsniegšanas dalībvalsts kompetentā tiesu iestādē un reģistrē protokolā saskaņā ar tās tiesībām. Atteikšanos sastāda tādā veidā, kas liecina par to, ka persona to ir izdarījusi brīvprātīgi un pilnībā apzinoties sekas. Šajā sakarā personai ir tiesības uz juridiska padomdevēja palīdzību;
g) ja izpildes tiesu iestāde, kas nodevusi personu, dod savu piekrišanu saskaņā ar 4. punktu.
4. Piekrišanas pieprasījumu iesniedz izpildes tiesu iestādei kopā ar informāciju, kas minēta 8. panta 1. punktā, un tulkojumu, kas minēts 8. panta 2. punktā. Piekrišanu sniedz tad, kad nodarījums, attiecībā uz kuru to prasa, pats ir pakļauts nodošanai saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem. Piekrišanu atsaka 3. pantā minēto iemeslu dēļ, un citādi to var atteikt tikai 4. pantā minēto iemeslu dēļ. Lēmumu pieņem ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.
[..]”
8. Pamatlēmuma 2002/584 28. pantā ir paredzēts:
“1. Katra dalībvalsts var paziņot Padomes ģenerālsekretariātam, ka tās attiecībās ar citām dalībvalstīm, kas veikušas tādu pašu paziņojumu, uzskata, ka ir dota piekrišana personas nodošanai dalībvalstij, kas nav izpildes dalībvalsts, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, kas izsniegts par nodarījumu, kas izdarīts pirms tās nodošanas, ja vien īpašā gadījumā izpildes tiesu iestāde neparedz citādi tās lēmumā par nodošanu.
2. Katrā gadījumā personu, kas nodota izsniegšanas dalībvalstij, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, var bez izpildes dalībvalsts piekrišanas nodot dalībvalstij, kas nav izpildes dalībvalsts, uz Eiropas apcietināšanas ordera pamata, kas izsniegts par nodarījumu, kas izdarīts pirms tās nodošanas, šādos gadījumos:
a) ja pieprasītā persona, kurai ir bijusi iespēja atstāt tās dalībvalsts teritoriju, kurai tā nodota, nav to izdarījusi 45 dienu laikā no tās galīgās atbrīvošanas vai ir atgriezusies tās teritorijā pēc tās atstāšanas;
b) ja pieprasītā persona piekrīt, ka to nodod dalībvalstij, kas nav izpildes dalībvalsts, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi. Piekrišanu izdara izsniegšanas dalībvalsts kompetentajās tiesu iestādēs un reģistrē protokolā saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām. To sastāda tādā veidā, kas liecina par to, ka attiecīgā persona to ir izdarījusi brīvprātīgi un pilnībā apzinoties sekas. Šajā sakarā pieprasītajai personai ir tiesības uz juridiska padomdevēja palīdzību;
c) ja uz pieprasīto personu neattiecas specialitātes princips saskaņā ar 27. panta 3. punkta a), e), f) un g) apakšpunktu.
3. Izpildes tiesu iestāde piekrīt nodošanai citai dalībvalstij saskaņā ar šādiem noteikumiem:
a) piekrišanas pieprasījumu iesniedz saskaņā ar 9. pantu kopā ar informāciju, kas minēta 8. panta 1. punktā, un tulkojumu, kas minēts 8. panta 2. punktā;
b) piekrišanu sniedz, ja uz nodarījumu, par kuru to prasa, attiecas nodošana saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem;
c) lēmumu pieņem ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas;
d) piekrišanu atsaka tādu iemeslu dēļ, kas minēti 3. pantā, un citādi to var atteikt tikai tādu iemeslu dēļ, kas minēti 4. pantā.
Situācijās, kas minētas 5. pantā, izsniegšanas dalībvalstij ir jāsniedz garantijas, kas tajā noteiktas.
4. Neatkarīgi no 1. punkta personu, kas nodota uz Eiropas apcietināšanas ordera pamata, neizdod trešajai valstij bez tās dalībvalsts, kas nodevusi personu, kompetentās iestādes piekrišanas. Šādu piekrišanu sniedz saskaņā ar konvencijām, kas ir saistošas dalībvalstīm, kā arī ar to tiesībām.”
9. No informācijas par Amsterdamas līguma spēkā stāšanās datumu, kas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī publicēta 1999. gada 1. maijā (4), izriet, ka Somijas Republika atbilstoši LES 35. panta 2. punktam ir nākusi klajā ar deklarāciju, ar kuru tā ir atzinusi, ka Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus atbilstoši LES 35. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.
B – Somijas tiesības
10. Pamatlēmums 2002/584 tika transponēts Somijas tiesībās ar 2003. gada 30. decembra Likumu 1286/2003 par nodošanu starp Somijas Republiku un pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm [rikoksen johdosta tapahtuvasta luovuttamisesta Suomen ja muiden Euroopan unionin jäsenvaltioiden välillä annettu laki (1286/2003)] (5).
11. Saskaņā ar Somijas likuma par nodošanu 61. panta 1. punktu persona, kuru kāda dalībvalsts ir nodevusi Somijas Republikai, nedrīkst tikt nodota citai dalībvalstij vai valstij, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts. Šī paša panta 2. punktā tomēr ir paredzēts, ka 1. punktā noteiktais aizliegums nav piemērojams cita starpā tad, ja dalībvalsts, kas nodevusi personu, piekrīt atkāpei no šī aizlieguma.
12. Somijas likuma par nodošanu 62. pantā ir paredzēts, ka gadījumā, ja kāda dalībvalsts lūdz Somijas Republiku nodot tai kādu personu, ko Somijas Republikai ir nodevusi cita dalībvalsts, un ja šī vēlākā nodošana nav iespējama atbilstoši šī paša likuma 61. panta 2. punkta 1)–3) vai 5) apakšpunktam, šai pēdējai dalībvalstij adresēto lūgumu sniegt piekrišanu iesniedz kompetentā prokuratūra.
II – Fakti un pamatlieta
13. No lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, no dažādu personu, kas iestājušās lietā, sniegtajiem rakstveida un mutvārdu apsvērumiem, kā arī no uz Tiesas jautājumiem sniegtajām atbildēm izriet, ka kasācijas sūdzības iesniedzējs pamatlietā M. West, Apvienotās Karalistes pilsonis, ticis notiesāts par noziedzīgajiem nodarījumiem vairākās dalībvalstīs un ka tādēļ attiecībā uz viņu ir izsniegti vairāki Eiropas apcietināšanas orderi un attiecīgi veikta secīga nodošana starp iesaistītajām dalībvalstīm saskaņā ar Pamatlēmumu 2002/584. Tā kā pamatlietas izcelsme ir saistīta ar šiem tiesu procesiem un šīm secīgajām nodošanas procedūrām, tieši atbilstoši tiem tālāk tiks izklāstīti galvenie pamatlietas fakti.
A – Tiesvedības priekšvēsture
14. Ņemot vērā tās komplicētību, tiesvedības priekšvēsture tiks iztirzāta pa dalībvalstīm.
1. Francijā
15. 2001. gada 15. martā Francijas Nacionālā bibliotēka iesniedza attiecībā pret M. West iesniegumu saistībā ar retu un senu ģeogrāfijas karšu zādzību, ko viņš bija izdarījis 1999. gada 26. oktobrī un 2000. gada 5. septembrī.
16. Šajā sakarā 2005. gada 14. martā Francijas tiesu iestādes izsniedza attiecībā uz M. West pirmo Eiropas apcietināšanas orderi, kas tika izziņots ar Šengenas informācijas sistēmas palīdzību, kamēr M. West atradās apcietinājumā Apvienotajā Karalistē. Šis orderis Apvienotās Karalistes iestādēm tika pārsūtīts 2005. gada 1. aprīlī.
17. 2005. gada 28. aprīlī Apvienotās Karalistes iestādes paziņoja Francijas iestādēm, ka M. West varētu tikt nosacīti atbrīvots 2005. gada 27. jūlijā, un lūdza sniegt papildu informāciju un precizējumus.
18. 2005. gada 23. jūnijā Francijas iestādes nosūtīja atbildi uz Apvienotās Karalistes iestāžu lūgumu, bet šīs pēdējās šo atbildi uzskatīja par nepilnīgu.
19. 2005. gada 27. jūlijā Apvienotās Karalistes tiesnesis koordinators Francijā lūdza steidzami nosūtīt jaunu Eiropas apcietināšanas orderi, kurā būtu ietverta lūgtā informācija. Tā kā jauns orderis nav ticis izsniegts, lūgums par nodošanu netika izpildīts.
20. 2007. gada 15. februārī ar Tribunal de grande instance de Paris (Francija) Krimināllietu palātas aizmugurisku spriedumu M. West tika piespriesta brīvības atņemšana uz trim gadiem par ģeogrāfijas karšu zādzību Francijas Nacionālajā bibliotēkā.
21. 2007. gada 31. augustā Francijas tiesu iestādes izsniedza attiecībā pret M. West otro Eiropas apcietināšanas orderi (Nr. 0233123012), kas izziņots ar Šengenas informācijas sistēmas palīdzību 2007. gada 21. septembrī, lai panāktu šīs personas nodošanu 2007. gada 15. februārī pasludinātā notiesājošā sprieduma izpildei.
22. 2012. gada 9. februārī M. West advokāts, kam bija izdota īpaša pilnvara, iesniedza protestu par Tribunal de grande instance de Paris Krimināllietu palātas 2007. gada 15. februāra spriedumu. Šajā sakarā Tribunal de grande instance de Paris nolēma rīkot tiesas sēdi 2012. gada 7. jūnijā.
2. Somijā
23. 2001. gada aprīlī M. West tika apcietināts Apvienotajā Karalistē, kad viņa rīcībā bija 400 senu ģeogrāfijas karšu, un pēc tam izdots Somijai, kur 2001. gada 4. septembrī viņam tika piespriesta brīvības atņemšana uz 18 mēnešiem par ģeogrāfijas karšu zādzību Helsinku Universitātē 2001. gada februārī.
24. 2002. gada 31. maijā Helsingin hovioikeus (Helsinku Apelācijas tiesa) (Somija) atstāja spēkā spriedumu, ar kuru M. West bija piespriesta brīvības atņemšana uz 18 mēnešiem par zādzību.
25. 2009. gada 9. decembrī Somijas tiesu iestādes attiecībā pret M. West izsniedza Eiropas apcietināšanas orderi Nr. R01/3078, lai panāktu viņa nodošanu 2002. gada 31. maijā pasludinātā notiesājošā sprieduma izpildei.
3. Ungārijā
26. 2000. gada 16., 17. un 18. augustā M. West sabojāja vairākus ļoti vērtīgus XVII gadsimta atlantus, kas glabājās Sēčeņas [Széchenyi] Nacionālajā bibliotēkā, piesavinoties astoņas ģeogrāfijas karšu lapas.
27. 2010. gada 1. aprīlī Budai Központi kerületi bíróság (Budas Centra rajona tiesa) (Ungārija) attiecībā pret M. West izsniedza Eiropas apcietināšanas orderi, lai panāktu viņa nodošanu.
28. 2011. gada 5. jūlijā Budai Központi kerületi bíróság piesprieda M. West brīvības atņemšanu uz vienu gadu un četriem mēnešiem par 2000. gada 16., 17. un 18. augustā izdarītajiem nodarījumiem.
B – Nodošanas procedūras
29. Lai atvieglotu galveno notikumu uztveršanu, arī dažādās nodošanas procedūras tiks norādītas pa dalībvalstīm.
1. Nodošanas no Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes Ungārijai procedūra
30. Apvienotās Karalistes tiesu iestādes saskaņā ar Ungārijas tiesu iestāžu 2010. gada 1. aprīlī izsniegto apcietināšanas orderi nodeva M. West Ungārijai datumā, kas nav atrodams lietas materiālos. Attiecībā uz šā apcietināšanas ordera izpildi nebija izvirzīti nekādi nosacījumi.
2. Vēlākas nodošanas no Ungārijas Somijas Republikai procedūra
31. 2011. gada 27. janvārī Ungārijas kompetentā tiesu iestāde Fővárosi Bíróság (Budapeštas Tiesa) (Ungārija) pieņēma lēmumu nodot M. West Somijas Republikai desmit dienu laikā pēc viņa atbrīvošanas, ko bija paredzēts veikt 2011. gada 29. augustā (6).
32. Korkein oikeus (Augstākā tiesa) (Somija), kas ir iesniedzējtiesa, norāda, ka, lai gan minētajā lēmumā bija norādīts, ka M. West nodošanas nosacījumi bija izpildīti gan attiecībā uz Somijas Republikas iesniegto apcietināšanas orderi, gan attiecībā uz Francijas Republikas iesniegto apcietināšanas orderi, attiecīgā tiesa tomēr nebija precizējusi, vai Somijas Republikai būtu vēlāk jānodod M. West Francijas Republikai.
33. 2011. gada 5. septembrī Fővárosi Bíróság pieņēma jaunu lēmumu, kurā norādīja, ka savā 2011. gada 27. janvāra tā nebija ņēmusi vērā apstākli, ka, lai nodotu M. West Somijas Republikai, ir jāsaņem Apvienotās Karalistes piekrišana.
34. 2011. gada 9. septembrī Apvienotās Karalistes kompetentā tiesu iestāde a posteriori deva savu piekrišanu tam, lai Ungārija nodotu M. West Somijas Republikai. Attiecībā uz šo piekrišanu nebija izvirzīti nekādi nosacījumi.
35. 2011. gada 15. septembrī Ungārija nodeva M. West Somijas Republikai.
36. 2012. gada 24. janvārī Somijas Prokuratūra saņēma Ungārijas Valsts pārvaldes un tieslietu ministrijas vēstuli, kurā tā tika informēta par 2011. gada 27. janvāra lēmumu. Šajā vēstulē bija norādīts, ka Fővárosi Bíróság ir nolēmusi, ka, “kolīdz [soda izciešanas] procedūra Somijā būs noslēgusies, attiecīgā persona ir jānodod Francijas iestādēm”.
3. Vēlākas nodošanas Francijas Republikai procedūras
37. 2010. gada 28. decembrī Ungārijas iestādes nosūtīja Francijas iestādēm ziņu, paziņojot tām, ka nodošanas mērķiem ir pieņemts rīkojums par pagaidu apcietinājuma piemērošanu M. West, un lūdzot pārsūtīt Eiropas apcietināšanas orderi.
38. 2010. gada 30. decembrī Francijas tiesu iestādes nosūtīja Ungārijas tiesu iestādēm apliecinātu Eiropas apcietināšanas ordera kopiju franču valodā un vēlāk – 2011. gada 7. janvārī – versiju ungāru valodā.
39. 2011. gada 4. martā Ungārijas iestādes informēja Francijas tiesu iestādes par 2011. gada 27. janvāra lēmumu. Paziņojumā bija precizēts, ka ir ticis pieņemts rīkojums nodot M. West Francijas Republikai tāpat kā Somijas Republikai, ka M. West būtu jābūt nodotam Francijas Republikai pēc procedūras pabeigšanas Somijā un ka nodošana tikusi aizkavēta sakarā ar Ungārijā notiekošo procesu.
40. 2011. gada 28. jūnijā Ungārijas iestādes nosūtīja Apvienotās Karalistes iestādēm lūgumu sniegt piekrišanu M. West nodošanai Francijas Republikai, uz kuru atbilde netika sniegta.
41. 2011. gada 7. novembrī Francijas iestādes saņēma no Somijas Republikas informāciju par to, ka M. West ticis apcietināts Somijā un viņa atbrīvošanai paredzētais datums ir 2012. gada 29. aprīlis.
42. 2012. gada 9. februārī Somijas prokuratūra vērsās Helsingin käräjäoikeus (Helsinku Pirmās instances tiesa) (Somija) ar pieprasījumu M. West nodot Francijas Republikai, norādot, ka Ungārija ir piekritusi šai nodošanai.
43. 2012. gada 17. februārī Helsingin käräjäoikeus pieņēma lēmumu, ar kuru, neraugoties uz M. West iebildumiem, pieprasījums par nodošanu tika apmierināts. Tādēļ M. West iesniedza Korkein oikeus kasācijas sūdzību par šo lēmumu.
III – Prejudiciālais jautājums un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu steidzamības tiesvedībā
44. Šajos apstākļos Korkein oikeus ar 2012. gada 24. aprīļa lēmumu, kas Tiesā iesniegts tajā pašā dienā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai, piemērojot Pamatlēmuma [2002/584] 28. panta 2. punktu, par izpildes dalībvalsti ir jāuzskata dalībvalsts, no kuras persona sākotnēji uz Eiropas apcietināšanas ordera pamata tika nodota otrai dalībvalstij, vai tomēr šī otra dalībvalsts, kura personu nodeva trešajai dalībvalstij, kurai nu tiek lūgta vēlāka nodošana uz ceturto dalībvalsti? Vai arī, iespējams, ir vajadzīga abu dalībvalstu piekrišana?”
45. Ar atsevišķu lēmumu, kas arī pieņemts un iesniegts Tiesā 2012. gada 24. aprīlī, Korkein oikeus lūdza šo lietu izskatīt steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā, kas paredzēta Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 23.a pantā un kas reglamentēta Tiesas Reglamenta 104.b pantā.
46. Šajā sakarā Korkein oikeus norādīja, ka, tā kā M. West izcieš brīvības atņemšanas uz vienu gadu un sešiem mēnešiem sodu, ko viņam 2002. gada 31. maijā bija piespriedusi Helsingin hovioikeus, viņš ir jāatbrīvo 2012. gada 29. aprīlī. Tomēr minētā tiesa precizēja, ka ar šī paša datuma lēmumu tā ir izdevusi rīkojumu pagarināt M. West atrašanos apcietinājumā. Tā kā minētajai personai līdz ar to tiek piemērota brīvības atņemšana, esot obligāti jāpiemēro steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība, lai attiecībā uz viņu tiktu nodrošināta tiesiskās noteiktības ievērošana.
47. Ar 2012. gada 3. maija lēmumu Tiesa (otrā palāta) nolēma apmierināt šo lūgumu par steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības piemērošanu. Tāpat saskaņā ar Tiesas Statūtu 24. pantu un tās Reglamenta 54.a pantu tā lūdza Francijas Republiku, Ungāriju un Apvienoto Karalisti iesniegt noteiktu informāciju un noteiktus dokumentus.
48. Atbildētāja pamatlietā, Somijas Republika un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Francijas Republika, Ungārija un Apvienotā Karaliste noteiktajā termiņā ir atbildējušas uz jautājumiem, ko tām uzdevusi Tiesa.
49. Kasācijas sūdzības iesniedzējs un atbildētāja pamatlietā, kā arī Somijas Republika, Francijas Republika un Komisija arī ir snieguši mutvārdu apsvērumus 2012. gada 4. jūnija tiesas sēdē.
IV – Apsvērumu kopsavilkums
50. Nostājas, ko iezīmējušas dažādas ieinteresētās personas savos rakstveida un/vai mutvārdu apsvērumos, sniedz pietiekami pilnīgu priekšstatu par iespējamajām atbildēm uz pamatlietā radušos jautājumu. Tās īsumā ir aprakstītas tālāk, precizējot, ka aizstāvētie risinājumi ir vērsti uz to, lai noteiktu, kura ir izpildes dalībvalsts vai kuras ir izpildes dalībvalstis (tā ir jautājuma būtība), kuru piekrišana ir nepieciešama vēlākas nodošanas mērķiem Pamatlēmuma 2002/584 28. panta 2. punkta izpratnē tādā situācijā kā pamatlietā, kur ir Eiropas apcietināšanas orderu ķēde, kurā ir vairāk nekā trīs dalībvalstis, kas pārmaiņus ir izsniegšanas dalībvalstis un pēc tam – izpildes dalībvalstis.
51. Kasācijas sūdzības iesniedzējs pamatlietā uzskata, ka katrai secīgai izpildes dalībvalstij ir jāprasa sniegt savu piekrišanu vēlākai nodošanai uz kādu citu dalībvalstī, tādejādi, ka esot nepieciešama gan Ungārijas, gan Apvienotās Karalistes piekrišana.
52. Šim viedoklim lielā mērā piekrīt Somijas Republika.
53. Atbildētāja pamatlietā norāda, ka tā Pamatlēmumu 2002/584 un Somijas tiesību normas, kas pieņemtas tā transponēšanai, vienmēr ir interpretējusi tādējādi, ka pietiek ar tās izpildes dalībvalsts piekrišanu, kas veikusi pēdējo nodošanu, jo jebkāds risinājums, kas balstīts uz visu izpildes dalībvalstu piekrišanu, varētu tikai palielināt pārbaužu apjomu un kavēt Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma efektivitāti un darbības ātrumu.
54. Tāpat Francijas Republika tiesas sēdē ir norādījusi, ka katrai izpildes dalībvalstij ir jābūt iespējai sniegt savu piekrišanu vēlākai nodošanai, tomēr precizējot, ka katrai izsniegšanas dalībvalstij šis lūgums par piekrišanas sniegšanu ir jānosūta tikai vienai izpildes dalībvalstij, ar kuru tā uztur tiešas attiecības saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi. Tādējādi pamatlietas apstākļos Somijas Republikai esot bijusi jālūdz piekrišana no Ungārijas, savukārt Ungārijai esot bijusi jālūdz piekrišana no Apvienotās Karalistes.
55. Visbeidzot, Komisija uzskata, ka par izpildes dalībvalsti ir jāuzskata pēdējā izpildes dalībvalsts, jo šī interpretācija ļaujot pastiprināt dalībvalstu savstarpējas atzīšanas un savstarpējās uzticības principu un tajā pašā laikā vienkāršot un paātrināt to tiesu iestāžu sadarbību, neaizskarot attiecīgās personas tiesības.
V – Vērtējums
A – Ievada piezīmes
56. Vispirms, lai gan man, iespējams, nāksies atkārtoties, būtu īsumā jāizklāsta – šoreiz integrēti – notikumu hronoloģija, lai identificētu galvenos faktiskos apstākļus, kuriem ir nozīme saistībā ar atbildi uz uzdoto prejudiciālo jautājumu.
57. 2005. gada 14. martā Francijā attiecībā uz M. West tika izsniegts pirmais Eiropas apcietināšanas orderis, lai panāktu viņa nodošanu tiesāšanai par 1999. gada 26. oktobrī un 2000. gada 5. septembrī izdarītajiem nodarījumiem. Tā kā Apvienotā Karaliste bija atteikusies izpildīt šo Eiropas apcietināšanas orderi kādu iemeslu dēļ, kas nav norādīti lietas materiālos, 2007. gada 15. februārī M. West tika notiesāts Francijā aizmuguriski. Šajā sakarā 2007. gada 31. augustā attiecībā uz šo personu tika izsniegts otrais Eiropas apcietināšanas orderis, lai panāktu viņa nodošanu šā soda izciešanai. Šis orderis tika nosūtīts Ungārijai 2010. gada 30. decembrī.
58. M. West, kurš 2001. gada 14. aprīlī tika apcietināts Apvienotajā Karalistē un pēc tam izdots Somijai, tur 2001. gada 4. septembrī tika piespriesta brīvības atņemšana uz 18 mēnešiem. Šis sods tika atstāts spēkā pēc apelācijas sūdzības izskatīšanas 2002. gada 31. maijā, bet netika izpildīts, jo pa to laiku, kā izriet no informācijas, ko tiesas sēdē sniedzis viņa aizstāvis, M. West bija atstājis Somijas teritoriju. Tikai 2009. gada 9. decembrī, proti, pēc septiņiem gadiem, Somijas Republika izsniedza Eiropas apcietināšanas orderi attiecībā pret M. West, lai panāktu viņa nodošanu šā soda izciešanai.
59. Vēlāk – 2010. gada 1. aprīlī – arī Ungārija izsniedza Eiropas apcietināšanas orderi, lai panāktu M. West nodošanu tiesāšanai par 2000. gada 16., 17. un 18. augustā izdarīto zādzību. Pēc tam, kad Apvienotā Karaliste bez nosacījumiem bija viņu nodevusi Ungārijai, 2011. gada 5. jūlijā M. West tur tika notiesāts un viņam tika piespriesta brīvības atņemšana uz 16 mēnešiem. Pēc tam, kad 2011. gada 15. septembrī Ungārija bija viņu nodevusi Somijas Republikai, M. West bija jābūt atbrīvotam 2012. gada 29. aprīlī, bet iesniedzējtiesa pagarināja viņa atrašanos apcietinājumā, gaidot Tiesas prejudiciālu nolēmumu.
60. Vairākiem elementiem, kas izriet no tādējādi kopsavilkuma veidā izklāstītajiem faktiem, ir jāpievērš īpaša uzmanība.
61. Vispirms ir skaidrs, ka pamatlietā aplūkojamajā situācijā ir izpildīti Pamatlēmuma 2002/584 28. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumi, jo Eiropas apcietināšanas orderis, uz kura pamata Francijas Republika ir lūgusi Somijas Republiku nodot tai M. West, ir izsniegts par nodarījumu, kas izdarīts, pirms Ungārija viņu nodeva Somijas Republikai un pat pirms Apvienotā Karaliste viņu nodeva Ungārijai. Savukārt attiecīgā Eiropas apcietināšanas orderu ķēde skar tikai Savienības dalībvalstis.
62. Tāpat nav strīda par to, ka Apvienotā Karaliste nodeva M. West Ungārijai bez nosacījumiem un ka 2011. gada 9. septembrī tā sniedza savu piekrišanu M. West vēlākai nodošanai Somijas Republikai, bet tā nav sniegusi savu piekrišanu viņa vēlākai nodošanai Francijas Republikai. Šajā sakarā Apvienotā Karaliste ir precizējusi, ka, kamēr Somijas Republika bija lūgusi sniegt piekrišanu vēlākai nodošanai Francijas Republikai, tas tā nebija Ungārijas gadījumā. No lietas materiāliem neizriet, ka Apvienotās Karalistes izpildes tiesu iestāde saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 3. punkta g) apakšpunktu un atbilstoši šī pamatlēmuma 27. panta 4. punktā paredzētajai procedūrai būtu piekritusi specialitātes principa nepiemērošanai attiecībā uz M. West – ne tad, kad viņš tika nodots Ungārijai, ne arī tad, kad viņš vēlāk tika nodots Somijas Republikai. Savukārt Ungārija ir sniegusi savu piekrišanu tam, lai Somijas Republika nodotu M. West Francijas Republikai. Tomēr M. West ir cēlis iebildumus pret šo nodošanu un attiecīgi norādījis iesniedzējtiesā, ka nodošanai ir vajadzīga Apvienotās Karalistes piekrišana.
63. Visbeidzot, ir skaidrs, ka divās situācijās dalībvalsts ir sastapusies ar vairākiem Eiropas apcietināšanas orderiem Pamatlēmuma 2002/584 16. panta izpratnē. Apvienotajai Karalistei bija jāizvēlas starp M. West nodošanu Francijas Republikai (2007. gada 31. augusta Eiropas apcietināšanas orderis), Somijas Republikai (2009. gada 9. decembra Eiropas apcietināšanas orderis) vai Ungārijai (2010. gada 1. aprīļa orderis). Pēc tam, kad 2010. gada aprīlī Apvienotā Karaliste bija viņu nodevusi Ungārijai, savukārt Ungārijai bija jāizvēlas starp vēlāku M. West nodošanu Francijas Republikai vai Somijas Republikai, pamatojoties uz tiem pašiem šo divu dalībvalstu izsniegtajiem Eiropas apcietināšanas orderiem. Tomēr Tiesas rīcībā ir ļoti maz informācijas par iemesliem, kādi varētu būt šo divu dalībvalstu izdarītās izvēles pamatā, un katrā ziņā šajā lietā nav nekādu jautājumu saistībā ar Pamatlēmuma 2002/584 16. pantu.
B – Vienkāršā situācija – Pamatlēmuma 2002/584 28. panta sistēmiskā un teleoloģiskā interpretācija
64. Lai būtu iespējams pienācīgi uztvert iesniedzējtiesas Tiesai aprakstīto sarežģīto situāciju, kurā pastāv secīgie nodošanas gadījumi, un atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, būtu jāveic galvenokārt Pamatlēmuma 2002/584 28. panta sistēmiska un teleoloģiska interpretācija vienkāršā situācijā, kuru šī tiesību norma tieši aptver. Šajā kontekstā sistēmiskais izvērtējums ir jāveic galvenokārt par pāri, ko veido specialitātes princips (šī pamatlēmuma 27. pants) un princips par Eiropas apcietināšanas ordera izpildes dalībvalsts piekrišanu jebkādai vēlākai nodošanai (minētā pamatlēmuma 28. pants). Savukārt teleoloģiskā interpretācija ir jāveic, vienmēr paturot prātā Pamatlēmuma 2002/584 galveno mērķi, proti, pirmā “konkrētā pasākuma” Savienības, kas rīkojas kā pamattiesību un pamatbrīvību garants, tiesiskajā telpā efektīvu un ātru darbību.
65. Lai gan Pamatlēmuma 2002/584 27. un 28. pants Eiropas apcietināšanas ordera sistēmā atspoguļo divus tradicionālos izdošanas tiesību elementus, t.i., specialitātes principu un no tā izrietošo principu par jebkādas vēlākas nodošanas aizliegumu (7), šo pantu noteikumi ir tikuši “aklimatizēti” īpašai loģikai, kas piemīt Eiropas apcietināšanas orderim – tiesu iestāžu sadarbības instrumentam, kas balstīts uz dalībvalstu savstarpējas atzīšanas (8) un savstarpējās uzticības (9) principu, kuram ir jāaizstāj klasiskajām starptautiskajām tiesībām raksturīgās sadarbības attiecības (10) un kurš pats ir pielāgots īpašajam mērķim izveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (11), ko tiecas sasniegt Savienība, kura rīkojas kā attiecīgo personu pamattiesību garants (12).
66. Tas apstiprina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru par vadošajiem Pamatlēmuma 2002/584 interpretācijas principiem ir jāatzīst ar Eiropas apcietināšanas orderi paredzētā savstarpējā atzīšana kā dalībvalstu tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmens” (13) un ar to paredzētā nodošanas mehānisma efektīvas un ātras darbības veicināšana, no vienas puses, un attiecīgo personu pamattiesību un pamatinterešu stingras ievērošanas garantija, ko cita starpā īsteno dalībvalstu tiesu iestādes, kuras ir atbildīgas par Eiropas apcietināšanas orderu izpildes kontroli (14), no otras puses.
67. Pamatlēmuma 2002/584 28. pantā ir paredzēta norma par Eiropas apcietināšanas ordera izpildes dalībvalsts piekrišanu jebkādai vēlākai personas, uz kuru attiecas šis Eiropas apcietināšanas orderis, nodošanai, ko veic izsniegšanas dalībvalsts, kādai citai dalībvalstij, kas nav izpildes dalībvalsts, tajā pašā laikā nosakot vairākus izņēmumus no šā principa, kuri attiecīgi ir paredzēti minētā 28. panta 2. punkta a), b) un c) apakšpunktā; minētajā c) apakšpunktā ir atsauce uz minētā pamatlēmuma 27. panta 3. punkta a) un e)–g) apakšpunktu. Tieši šajās dažādajās tiesību normās, piemērojot, pirmkārt, principu un tā izņēmumus un, otrkārt, savstarpējās atsauces starp šīs normām, pirmām kārtām ir jācenšas noskaidrot vajadzīgās piekrišanas jēgu.
68. Pamatlēmuma 2002/584 27. un 28. pants, kuru nebija sākotnējā Komisijas priekšlikumā (15), ir iekļauti vienā un tajā pašā nodaļā par personas nodošanas sekām (atbilstoši Eiropas apcietināšanas orderim), un tiem ir raksturīga savstarpējā strukturālā saistība (16) un konceptuālā līdzība (17). Ir apbrīnojami, ka specialitātes princips, kurš ir uzskatāms par tādu, kas reglamentē visus minētā 27. panta noteikumus, parādās tikai tā 2. punktā, kamēr tā 1. punktā ir paredzēts iespējamais izņēmums no principa. Pamatlēmuma 2002/584 28. panta struktūra ir vēl pārsteidzošāka, jo tajā paredzētais princips ir “zudis” likumdošanas procesa gaitā un tagad tas tajā ir paredzēts tikai netieši, a contrario censu, izrietot no visu noteikumu kopuma (18).
69. Vispirms ir jāpievērš uzmanību apstāklim, ka Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 1. punkts un 28. panta 1. punkts, ņemot vērā to vietu un saturu, ir ļoti nozīmīgi un ka tie noteikti ietekmē specialitātes principa un no tā izrietošā principa nozīmi minētā pamatlēmuma sistēmā.
70. Šajos divos punktos ir paredzēts, ka dalībvalstis var iepriekš paziņot Padomei par savu piekrišanu, attiecīgi, atteikumam no specialitātes principa izmantošanas (Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 1. punkts) vai vēlākai nodošanai kādai dalībvalstij, kas nav izpildes dalībvalsts (minētā pamatlēmuma 28. panta 1. punkts); ir jāatzīmē, pirmkārt, ka šī piekrišana rada sekas tikai attiecībās ar dalībvalstīm, kas veikušas tādu pašu paziņojumu, un, otrkārt, ka īpašā gadījumā izpildes tiesu iestāde vienmēr var paredzēt citādi.
71. Ir pieļaujams pieņemt, ka, ievietojot šādi šo paziņošanas mehānismu Pamatlēmuma 2002/584 27. un 28. panta sākumdaļā, Savienības likumdevējs vēlējās adresēt dalībvalstīm īpaši mudinošu aicinājumu izteikt savstarpēju piekrišanu atteikumam no specialitātes principa un principa par aizliegumu veikt jebkādu vēlāku nodošanu izmantošanas – pilnībā atbilstoši savstarpējās uzticības principam –, tomēr paredzot drošības klauzulu, kas ļauj izpildes tiesu iestādei pieņemt lēmumus atkarībā no katra atsevišķā gadījuma apstākļiem, lai garantētu attiecīgo personu tiesību pilnīgu ievērošanu.
72. Zināmā mērā var apgalvot, ka bija paredzēts, ka šie punkti kļūs par normu – pilnībā atbilstoši diviem iepriekš minētajiem vadošajiem principiem. Tomēr tas nav noticis, jo, kā Komisija to uzsvērusi savos rakstveida apsvērumos, tikai viena dalībvalsts ir izmantojusi šajos noteikumos paredzēto iespēju. Tā kā šie noteikumi var tikt piemēroti tikai attiecībās starp dalībvalstīm, kas līdzīgi ir paziņojušas par savu piekrišanu, tajos paredzētā norma, neraugoties uz tās nozīmīgumu, paliek – vismaz pagaidām – neiedarbīga.
73. Abstrahējoties no to starptautiskās izcelsmes, kas šeit, šķiet, nav jāapspriež sīkāk (19), Pamatlēmuma 2002/584 27. panta 2. punktā tieši paredzētajā specialitātes principā un no tā izrietošajā principā par izpildes dalībvalsts piekrišanu jebkādai vēlākai nodošanai, kas netieši formulēts minētā pamatlēmuma 28. panta 2. punktā, atspoguļojas – Eiropas apcietināšanas ordera sistēmā un atbilstoši iepriekš minētajiem vadošajiem interpretācijas principiem – Eiropas apcietināšanas ordera izpildes dalībvalsts īpašā atbildība par nodotās personas, kas bijusi tās jurisdikcijā tās nodošanas brīdī, tiesību un interešu aizsardzību (20) un noteikta kontrole pār nodotās personas likteni, tostarp pildot reintegrācijas sabiedrībā funkciju (21).
74. Šajā sakarā nav jāaizmirst, ka Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas dalībvalsts lūdz izpildes dalībvalsti būtiski iejaukties attiecīgās personas brīvības jomā. Šī persona cieš vismaz no tā, ka tiek apturēta viņas tiesību brīvi izvēlēties dzīvesvietu izpildes dalībvalstī izmantošana (22). Izņemot Pamatlēmuma 2002/584 28. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto gadījumu, persona, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderis un kura ir nodota kādai dalībvalstij, procesa beigās turklāt parasti izmanto (23) – neatkarīgi no tā, vai viņa tikusi atbrīvota no kriminālatbildības vai izcietusi sodu, – “tiesības atgriezties” dalībvalstī, kura viņu bija nodevusi.
75. Tādēļ saskaņā ar Pamatlēmumu 2002/584 tieši izpildes dalībvalsts tiesību akti reglamentē nodošanas apstākļus un tās sekas izsniegšanas dalībvalstī, tostarp, attiecīgā gadījumā, vēlāku nodošanu. Specialitātes princips ierobežo izsniegšanas dalībvalsts prerogatīvas, tās attiecinot tikai uz Eiropas apcietināšanas ordera pamatā esošajiem nodarījumiem, un princips par izpildes dalībvalsts piekrišanu jebkādai vēlākai nodošanai zināmā mērā apstiprina minēto ierobežojumu specifiskajā gadījumā, jo tas paredz nosacījumu, kas jāizpilda, lai izsniegšanas dalībvalsts varētu nodot attiecīgo personu trešajai dalībvalstij.
76. Šīs kontroles svarīgums ir uzsvērts ar Pamatlēmuma 2002/584 28. panta 3. punkta b) un c) apakšpunkta noteikumiem, jo, pirmkārt, izpildes dalībvalsts var atteikt nodošanu minētā pamatlēmuma 3. vai 4. pantā paredzēto iemeslu dēļ un, otrkārt, tā sniedz savu piekrišanu tad, ja uz nodarījumu, par kuru tas tiek prasīts, attiecas nodošanas pienākums saskaņā ar šī paša pamatlēmuma noteikumiem.
77. Šajā ziņā īpaša uzmanība ir jāpievērš Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktam un 5. panta 3. punktam, kuros izpildes dalībvalstij ir piešķirtas noteiktas prerogatīvas ne tikai attiecībā uz saviem pilsoņiem, bet arī attiecībā uz tās rezidentiem (24).
78. Vispirms izpildes dalībvalsts kompetentā tiesu iestāde atbilstoši valsts tiesībām un saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktu var atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izsniegts brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa izpildei, ja attiecīgā dalībvalsts apņemas to izpildīt. Tāpat izpildes dalībvalsts kompetentā tiesu iestāde atbilstoši valsts tiesībām un saskaņā ar minētā pamatlēmuma 5. panta 3. punktu personas, attiecībā uz kuru izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis tās kriminālvajāšanas mērķiem, nodošanu var pakļaut nosacījumam, ka persona pēc tās nopratināšanas tiek nogādāta atpakaļ izpildes dalībvalstī, lai izciestu brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu piespiedu līdzekli, kas tai piespriests izsniegšanas dalībvalstī.
79. Protams, gan specialitātes princips, gan princips par izpildes dalībvalsts piekrišanu jebkādai vēlākai nodošanai nav atkarīgi no personas, kas tiek nodota saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi, pilsonības vai dzīvesvietas un pat ne no tās domicila.
80. Tomēr šie divi principi veido minētās kontroles pār nodošanas nosacījumiem un sekām elementus, un šī kontrole ir jāinterpretē tādējādi, ka plašākā nozīmē tā sekmē izpildes dalībvalsts funkciju, kas tai, iespējams, būs jāpilda saistībā ar atbilstoši Eiropas apcietināšanas orderi nodotās personas reintegrāciju sabiedrībā pēc procesa beigām (25). Tomēr, kā tas tiks sīkāk izklāstīts tālāk, šī funkcija ir pildāma tikai tiktāl, ciktāl persona, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderis, spēj pierādīt zināmu integrācijas šīs dalībvalsts sabiedrībā līmeni (26).
81. Tomēr izņēmumi no netieši izteiktā principa par izpildes dalībvalsts piekrišanu jebkādai vēlākai nodošanai ļauj ļoti labi identificēt Pamatlēmuma 2002/584 28. panta 2. punkta normu nozīmi un tvērumu.
82. Visi šie izņēmumi, kas paredzēti Pamatlēmuma 2002/584 28. panta 2. punkta a)–с) apakšpunktā un, izmantojot atsauci, minētā pamatlēmuma 27. panta 3. punkta a) un e)–g) apakšpunktā, ir balstīti uz piekrišanu (27), ko tieši vai – ar izņēmumiem no specialitātes principa – netieši (28), skaidri vai klusējot izsaka vai nu persona, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderis, vai arī izpildes dalībvalsts.
83. Sākumā ir jānorāda, pirmkārt, ka persona, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderis, pati var sniegt skaidru piekrišanu tās vēlākai nodošanai vai nu tieši (29) izsniegšanas dalībvalsts kompetentajās tiesu iestādēs saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesībām, vai arī netieši (30), ja šī persona jau iepriekš atsakās no specialitātes principa – tajā brīdī, kad to nodod izsniegšanas dalībvalstij, nepārprotami to izsakot izpildes dalībvalsts tiesu iestādē saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 13. pantu, vai pēc šīs nodošanas, tāpat nepārprotami to izsakot jau izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādē atbilstoši šīs dalībvalsts tiesībām saskaņā ar minētā pamatlēmuma 27. panta 3. punkta f) apakšpunktu.
84. Šajās situācijās persona, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderis, nolemj paļauties uz šā ordera izsniegšanas dalībvalsti, un līdz ar to tās vēlākas nodošanas nosacījumus reglamentē šī dalībvalsts tiesības. Sākotnējā izpildes dalībvalsts atbildība attiecībā uz minēto personu pēc šīs pašas personas gribas pāriet uz izsniegšanas dalībvalsti, kas tādējādi “var” saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 28. panta 2. punktu veikt tās vēlāku nodošanu kādai trešajai valstij vai arī attiecīgā gadījumā atteikt nodošanu, ievērojot minētā pamatlēmuma normas.
85. Otrkārt, ir ļoti loģiski, ka tiek uzskatīts, ka arī Eiropas apcietināšanas ordera izpildes dalībvalsts tiesu iestāde ir sniegusi netiešu piekrišanu attiecīgās personas vēlākai nodošanai kādai dalībvalstij, kas nav izpildes dalībvalsts (31), ja tā ir piekritusi tam, ka specialitātes princips nav piemērojams (32). Proti, šajā gadījumā izpildes dalībvalsts ir nodevusi savu īpašo atbildību par attiecīgo personu izsniegšanas dalībvalstij. Izsniegšanas dalībvalstij vairs nav saistošs specialitātes princips, un līdz ar to tā saskaņā ar savām tiesībām un atbilstoši Pamatlēmumam 2002/584 var nodot vai atteikties nodot attiecīgo personu kādai trešajai dalībvalstij.
86. Visbeidzot, attiecīgās personas brīvprātīgā atrašanās izsniegšanas dalībvalsts teritorijā (33) ir pēdējais izņēmums no principa par izpildes dalībvalsts piekrišanu jebkādai vēlākai nodošanai. Saskaņā ar šo izņēmumu Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas dalībvalstij nav pienākuma ievērot specialitātes principu, ne arī pienākuma lūgt izpildes dalībvalsts piekrišanu vēlākai nodošanai gadījumā, ja attiecīgā persona paliek tās teritorijā 45 dienas (34), lai gan tā bija brīva un tai bija tiesības atstāt šo teritoriju vai atgriezties tajā. Šajos apstākļos tiek atzīts, ka minētā persona līdz ar to ir netieši piekritusi bez atrunām būt pakļautai šīs dalībvalsts jurisdikcijai (35).
87. Ir jāsecina, ka prasības par izpildes dalībvalsts piekrišanu jebkādai vēlākai nodošanai – vienkāršā situācijā, kas skaidri formulēta Pamatlēmuma 2002/584 28. panta 2. punktā, – pamatmērķis ir ļaut tai saglabāt kontroli pār personas nodošanas citai dalībvalstij nozīmi un mērķi, it īpaši kā dalībvalstij, kas pirmajā instancē garantē nododamās personas tiesību un brīvību ievērošanu, un ierobežojumiem, ko šī nodošana nenovēršami rada.
88. Tieši šā iemesla dēļ, izņemot nosacītās nodošanas gadījumus, nododamā persona jebkurā brīdī var izslēgt nepieciešamību lūgt izpildes dalībvalsts piekrišanu – vai nu tieši vai netieši izsakot savu gribu, vai arī ar savu rīcību (brīvprātīga uzturēšanās, pat ja neilgu laiku, vai brīvprātīga atgriešanās izsniegšanas dalībvalstī). Rīkojoties šādi, attiecīgā persona ne tikai “izslēdz” jebkādu izpildes dalībvalsts iejaukšanos vēlākas nodošanas procesā, bet arī – un galvenokārt – nonāk izsniegšanas dalībvalsts atbildības zonā, un izsniegšanas dalībvalstij kopš šīs gribas izteikšanas ir jāuzņemas atbildība par šīs personas tiesību un brīvību garantēšanu.
89. Ja šī Pamatlēmuma 2002/584 28. panta nozīmes interpretācija, kāda tā piemērota vienkāršai situācijai, tiktu apstiprināta, šīs tiesību normas nozīme, to piemērojot sarežģītākā situācijā, kas minētajā normā nav skaidri paredzēta, būtu identificējama relatīvi spontāni.
C – Izpildes dalībvalsts piekrišana sarežģītās situācijās
1. Tēzes par nepieciešamību iegūt piekrišanu no visām izpildes dalībvalstīm Eiropas apcietināšanas orderu ķēdē noraidīšana
90. Pamatlēmuma 2002/584 28. panta 2. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru visām izpildes dalībvalstīm Eiropas apcietināšanas orderu ķēdē izsniegšanas dalībvalstij, kas ir pēdējā šajā ķēdē, būtu jāsniedz piekrišana attiecīgās personas vēlākai nodošanai, diez vai būtu saderīga ar efektivitātes un ātruma prasību, kas attiecināma uz Eiropas apcietināšanas ordera darbību.
91. Šis secinājums ir spēkā neatkarīgi no tā, kādā kārtībā varētu būt adresēti piekrišanas lūgumi, t.i., gan tad, ja attiecīgā izsniegšanas dalībvalsts tos nosūtītu vienlaicīgi visām attiecīgajām secīgajām izpildes dalībvalstīm, gan tad, ja tie būtu nosūtāmi secīgi – pirmām kārtām no izsniegšanas dalībvalsts, kurai jālemj par vēlāku nodošanu, sūtot lūgumu dalībvalstij, kas tai nodevusi attiecīgo personu, pēc tam no šīs pēdējās dalībvalsts sūtot lūgumu dalībvalstij, kas tai agrāk nodevusi šo personu, un tā tālāk – līdz sākotnējai izpildes dalībvalstij, kā to ierosinājusi Francijas valdība savos mutvārdu apsvērumos.
92. Abos gadījumos nodošanas mehānisms, neraugoties uz Pamatlēmuma 2002/584 28. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto 30 dienu termiņu, tiktu gan palēnināts, gan, it īpaši, nopietni apdraudēts, jo tad katra izpildes dalībvalsts varētu iebilst pret vēlāku nodošanu, pamatojoties uz Pamatlēmuma 2002/584 28. panta 3. punkta d) apakšpunktu, kaut arī tam nebūtu nekāda juridiska vai sociāla pamata.
93. Proti, pirmkārt, dažādām izpildes dalībvalstīm parasti jau pēc definīcijas ir saistošs specialitātes princips; pretējā gadījumā būtu piemērojams Pamatlēmuma 2002/584 28. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētais izņēmums. Ārpus paredzēto izņēmumu darbības jomas nepieciešamība pēc izpildes dalībvalsts piekrišanas ir attaisnojama tikai attiecībā uz dalībvalsti, kurai ir jāīsteno kontrole pār attiecīgās personas nodošanu iepriekš minētajā izpratnē. Turklāt, ja katrai izpildes dalībvalstij Eiropas apcietināšanas orderu ķēdē tiktu piešķirtas pilnvaras sniegt piekrišanu jebkādai vēlākai nodošanai, tas nozīmētu tikpat daudzu valsts tiesību sistēmu vienlaicīgu piemērošanu, pat ja tas notiktu atbilstoši Pamatlēmumam 2002/584, radot tikpat daudz iespēju celt iebildumus pret šo nodošanu, un tas ļoti būtiski kaitētu mehānisma efektivitātei.
94. Otrkārt, izņemot kādus ļoti īpašus apstākļus, dažādas izpildes dalībvalstis nevar vienlaicīgi uzņemties īpašu atbildību par vienas un tās pašas personas reintegrāciju sabiedrībā, kas attaisnotu nepieciešamību paredzēt šo dalībvalstu piekrišanu vēlākai nodošanai.
95. Ir jāsecina, ka Pamatlēmuma 2002/584 28. pantu nedrīkst interpretēt tādējādi, ka ar to būtu atļauta personas, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderis, vēlākai nodošanai nepieciešamo piekrišanu skaita daudzkārtīga palielināšana vai pat tikai divkāršošana.
2. Izpildes dalībvalsts, kurai ir jāsniedz sava piekrišana jebkādai vēlākai nodošanai sarežģītā situācijā, identificēšana
96. Tiklīdz ir formulēts iepriekš minētais secinājums, pats par sevi saprotams, ka izpildes dalībvalsts, kurai ir jāsniedz sava piekrišana jebkādai vēlākai nodošanai Pamatlēmuma 2002/584 28. panta 2. punkta izpratnē, var būt tikai tā dalībvalsts, kura atbilst šīs piekrišanas loģikai, kāda tā tikko izklāstīta.
97. Šī valsts principā ir pirmā izpildes dalībvalsts Eiropas apcietināšanas orderu ķēdē – sākotnējā vai pirmējā izpildes dalībvalsts, jo tā ir vienīgā dalībvalsts, kas tajā pašā laikā nav izsniegšanas dalībvalsts minētajā ķēdē un kurai līdz ar to pēc definīcijas nav saistošs specialitātes princips. Tā kaut kādā ziņā ir “tīri” izpildes dalībvalsts, kas pilnā apjomā attiecībā uz personu, uz kuru attiecas minētie orderi, var īstenot savu jurisdikciju, kamēr turpmāko ķēdē ietilpstošo izpildes dalībvalstu rīkošanās pilnvaras tiek iztērētas līdz ar šo dalībvalstu ius puniendi apmierināšanu.
98. No šā aspekta pamatlietas apstākļos tikai Apvienoto Karalisti var lūgt sniegt savu piekrišanu tam, lai Somijas Republika veiktu M. West vēlāku nodošanu Francijas Republikai, un par labu šis risinājumam ir apstāklis, ka, šķiet, visciešākā saikne attiecīgajai personai ir tieši ar pirmo minēto dalībvalsti. Turklāt, tā kā Apvienotā Karaliste ir sniegusi piekrišanu – kaut arī tikai a posteriori – tam, lai Ungārija veiktu M. West vēlāku nodošanu Somijas Republikai, ir grūti rast pamatu nepieciešamībai iegūt no Ungārijas piekrišanu tam, lai Somijas Republika veiktu šīs personas vēlāku nodošanu Francijas Republikai.
99. Ir jāpiebilst, ka pamatlietas apstākļi drīzāk liecina par “piekrišanas tiesību” nodošanas no Apvienotās Karalistes Ungārijai nepiemērotību. Proti, starp minētajiem apstākļiem ir jāatzīmē, ka Francijas Republikas spertie soļi nolūkā nodrošināt, lai Apvienotā Karaliste nodotu tai M. West, visu laiku ir bijuši neveiksmīgi.
100. Šī loģika acīmredzami sniegtu tādu pašu rezultātu arī gadījumā, ja konkrētajā lietā būtu vairāk nekā četras dalībvalstis, jo “tīri” izpildes dalībvalstij principā būtu jāsniedz sava piekrišana un starpposma dalībvalstis būtu jāizslēdz. Savukārt gadījumā, ja – joprojām situācijā ar vairāk nekā četrām dalībvalstīm – persona, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderi, būtu atteikusies – vai nu ar paziņojumu, vai arī ar rīcību – no nepieciešamības iegūt “tīri” izpildes dalībvalsts piekrišanu, tad no tā loģiski izrietētu, ka konkrētajā gadījumā pirmajai izsniegšanas dalībvalstij būtu jāsniedz sava piekrišana, ja vien nebūtu piemērojams kāds no Pamatlēmuma 2002/584 28. pantā paredzētajiem izņēmumiem.
101. Šo seku dēļ abstrakti varētu tikt formulēts princips, un tas varētu būt šāds:
“Ja pastāv attiecībā uz vienu to pašu personu izsniegtu Eiropas apcietināšanas orderu ķēde, kurā iesaistītas vairāk nekā trīs dalībvalstis ar secīgiem nodošanas lūgumiem, piekrišana, kas a contrario sensu ir prasīta ar Pamatlēmuma 2002/584 28. pantu, vēlākai nodošanai ir jālūdz tikai pirmajai dalībvalstij apgrieztā hronoloģiskā kārtībā, kura ir veikusi attiecīgās personas nodošanu, bet pati nav lūgusi šādu iepriekšēju piekrišanu atbilstoši minētajām tiesību normām.”
102. Tomēr, tā kā pamatlietā ir iesaistītas tikai četras dalībvalstis, es iesaku nospriest vienkāršāk, ka Pamatlēmuma 2002/584 28. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā pamatlietā tikai pirmā izpildes dalībvalsts apcietināšanas orderu ķēdē, tādējādi izslēdzot nākamās izpildes dalībvalstis, attiecīgā gadījumā – proti, kad konkrētie apstākļi neliecina par kāda no šajā tiesību normā skaidri paredzētajiem izņēmumiem pastāvēšanu, – ir jālūdz sniegt savu piekrišanu jebkādai vēlākai attiecīgās personas nodošanai jebkādai citai izsniegšanas dalībvalstij.
103. Konkrētāk, es uzskatu, ka pamatlietas apstākļos, ja vien nav piemērojams kāds no Pamatlēmuma 2002/584 28. panta 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem, kas jānoskaidro iesniedzējtiesai, tikai Apvienotās Karalistes piekrišana ir jāuzskata par nepieciešamu, lai Somijas Republika varētu nodot M. West Francijas Republikai, un ka Ungārijas piekrišana aplūkojamajā gadījumā nav ne vajadzīga, ne arī vēlama, precizējot, ka tieši Somijas Republikai ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai iegūtu šādu piekrišanu.
VI – Secinājumi
104. Noslēgumā es iesaku Tiesai uz Korkein oikeus uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI, 28. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā kā pamatlietā tikai pirmā izpildes dalībvalsts apcietināšanas orderu ķēdē, tādējādi izslēdzot nākamās izpildes dalībvalstis, attiecīgā gadījumā – proti, kad konkrētie apstākļi neliecina par kāda no šajā tiesību normā skaidri paredzētajiem izņēmumiem pastāvēšanu, – ir jālūdz sniegt savu piekrišanu jebkādai vēlākai attiecīgās personas nodošanai jebkādai citai izsniegšanas dalībvalstij.