TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2014. gada 23. janvārī (*)
Direktīva 2001/29/EK – Autortiesības un blakustiesības informācijas sabiedrībā – “Tehnoloģisko pasākumu” jēdziens – Aizsargierīce – Ierīce un aizsargāti papildu produkti – Citu uzņēmumu ražotas līdzīgas papildu ierīces, produkti vai komponenti – Jebkādas savstarpējas izmantojamības starp tām izslēgšana – Šo tehnoloģisko pasākumu apjoms – Atbilstība
Lieta C‑355/12
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunale di Milano (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 22. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 26. jūlijā, tiesvedībā
Nintendo Co. Ltd,
Nintendo of America Inc.,
Nintendo of Europe GmbH
pret
PC Box Srl,
9Net Srl.
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], Tiesas priekšsēdētāja vietnieks, kurš pilda ceturtās palātas tiesneša pienākumus, K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši M. Safjans [M. Safjan] (referents), J. Malenovskis [J. Malenovský] un A. Prehala [A. Prechal],
ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],
sekretāre A. Impellicēri [A. Impellizzeri], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 30. maija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Nintendo Co. Ltd, Nintendo of America Inc. un Nintendo of Europe GmbH, vārdā – M. Howe, QC, L. Lane, barrister, R. Black, C. Thomas un D. Nickless, solicitors, kā arī G. Mondini un G. Bonelli, avvocati,
– PC Box Srl vārdā – S. Guerra, C. Benelli un S. Fattorini, avvocati,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un M. Szpunar, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – E. Montaguti un J. Samnadda, pārstāves,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2013. gada 19. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 6. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvā 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 10. lpp.).
2 Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar strīdu starp Nintendo Co. Ltd, Nintendo of America Inc. un Nintendo of Europe GmbH (turpmāk tekstā kopā – “uzņēmumi Nintendo”) un PC Box Srl (turpmāk tekstā – “PC Box”), kā arī 9Net Srl (turpmāk tekstā – “9Net”) par to, ka PC Box ar tīmekļa vietnes, kuru pārvaldīja PC Box un uzturēja 9Net, starpniecību tirgoja “mod chips” un “game copiers” (turpmāk tekstā – “PC Box ierīces”).
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
3 Atbilstoši Konvencijas par literatūras [literāro] un mākslas darbu aizsardzību, kas parakstīta 1886. gada 9. septembrī Bernē (Parīzes 1971. gada 24. jūlija akts), redakcijā ar 1979. gada 28. septembra grozījumiem, 2. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Termins “literatūras [literārie] un mākslas darbi” aptver visus darbus literatūras, zinātnes un mākslas jomā neatkarīgi no to izpausmes veida un formas [..].”
Savienības tiesības
Direktīva 2001/29
4 Direktīvas 2001/29 preambulas 9. un 47.–50. apsvērumā ir noteikts:
“(9) Autortiesību un blakustiesību saskaņošanas pamatā jābūt augstam aizsardzības līmenim, jo šīm tiesībām ir izšķiroša nozīme intelektuālajā jaunradē. [..]
[..]
(47) Tehnoloģiju attīstība tiesību subjektiem ļaus izmantot tehnoloģiskus pasākumus, kas paredzēti tādu darbību nepieļaušanai vai ierobežošanai datubāzēs, ko nav atļāvuši tiesību subjekti, kam ir jebkādas autortiesības, blakustiesības vai sui generis tiesības. Tomēr pastāv draudi, ka ir iespējamas nelikumīgas darbības, ko veic, lai padarītu iespējamu vai atvieglotu minēto pasākumu nodrošinātās tehniskās aizsardzības apiešanu. Lai izvairītos no sadrumstalotas tiesiskas pieejas, kas potenciāli varētu apgrūtināt iekšējā tirgus funkcionēšanu, jāparedz saskaņota tiesiskā aizsardzība pret efektīvu tehnoloģisko pasākumu apiešanu un pret ierīču un produktu vai pakalpojumu nodrošināšanu šim nolūkam.
(48) Minētā tiesiskā aizsardzība būtu jānodrošina tehnoloģiskiem pasākumiem, kas efektīvi ierobežo tādas darbības datu bāzēs, ko nav atļāvuši tiesību subjekti, kuriem ir visa veida autortiesības, blakustiesības vai sui generis tiesības, tomēr neaizkavējot elektronisko iekārtu darbību un šo iekārtu tehnoloģisko attīstību. Minētā tiesiskā aizsardzība neietver saistības izstrādāt ierīces, produktus, komponentus vai pakalpojumus tā, lai tie atbilstu tehnoloģiskajiem pasākumiem, ja vien uz attiecīgo ierīci, produktu, komponentu vai pakalpojumu citādi neattiecas 6. panta aizliegums. Minētajā tiesiskajā aizsardzībā būtu jāievēro proporcionalitātes princips un nebūtu jāaizliedz ierīces vai darbības, kam ir komerciāli nozīmīgs mērķis vai lietojums, kurš nav tehniskās aizsardzības apiešana. Šai aizsardzībai jo īpaši nevajadzētu kavēt pētījumus kriptogrāfijas jomā.
(49) Tehnoloģisko pasākumu tiesiskā aizsardzība neskar visu to attiecīgo valstu pasākumu piemērošanu, kas var aizliegt turēt personiskā īpašumā ierīces, produktus vai komponentus tehnoloģisko pasākumu apiešanai.
(50) Minētā saskaņotā tiesiskā aizsardzība neietekmē speciālos noteikumus par aizsardzību, kas paredzēti [Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvā 2009/24/EK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (OV L 111, 16. lpp.)]. To jo īpaši nepiemēro tādu tehnoloģisku pasākumu aizsardzībai, ko izmanto saistībā ar datorprogrammām, kuras minētajā direktīvā ir īpaši aplūkotas. Tai nevajadzētu ne traucēt, ne arī liegt attīstīt vai izmantot tehnoloģiska pasākuma apiešanas līdzekli, kas vajadzīgs, lai varētu veikt darbības saskaņā ar Direktīvas [2009/24] 5. panta 3. punktu vai 6. pantu. Minētās direktīvas 5. un 6. pants izsmeļoši uzskaita izņēmumus ekskluzīvajām tiesībām, kas piemērojamas datorprogrammām.”
5 Direktīvas 2001/29 1. pantā ir noteikts:
“1. Šī direktīva attiecas uz autortiesību un blakustiesību tiesisko aizsardzību iekšējā tirgū, liekot īpašu uzsvaru uz informācijas sabiedrību.
2. Izņemot 11. pantā minētos gadījumus, šī direktīva neskar un nekādi neietekmē esošos Kopienas noteikumus, kas attiecas uz:
a) datorprogrammu tiesisko aizsardzību;
[..].”
6 Šīs direktīvas 6. panta 1.–3. punktā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis paredz atbilstīgu tiesisko aizsardzību pret jebkuru efektīvu tehnoloģisko pasākumu apiešanu, ko attiecīgā persona veic, apzinoties savu rīcību, vai, ja tai ir jāapzinās sava rīcība.
2. Dalībvalstis nodrošina atbilstīgu tiesisku aizsardzību pret tādu ierīču, produktu vai komponentu ražošanu, importu, izplatīšanu, pārdošanu, nomu, pārdošanas vai nomas reklāmu vai valdīšanu komerciālā nolūkā un tādu pakalpojumu sniegšanu:
a) kuru pārdošanu veicina, reklamē vai ko pārdod apiešanas nolūkā; vai
b) kuru komerciāli nozīmīgais mērķis vai izmantošana, izņemot apiešanu, ir ļoti ierobežota; vai
c) kas galvenokārt ir veidoti, ražoti, pielāgoti vai izpildīti,
lai dotu iespēju apiet efektīvus tehnoloģiskos līdzekļus vai atvieglotu to.
3. Šajā direktīvā vārdi “tehnoloģiski pasākumi” nozīmē jebkuru tehnoloģiju, ierīci vai komponentu, kurus parasti izmanto, lai nepieļautu vai ierobežotu tādas darbības ar darbiem vai citiem tiesību objektiem, ko nav atļāvis tiesību subjekts, kuram ir likumā paredzētās autortiesības vai blakustiesības vai [Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 11. marta] Direktīvas 96/9/EK [par datubāzu tiesisko aizsardzību (OV L 77, 20. lpp.)] III nodaļā paredzētās sui generis tiesības. Tehnoloģiskus pasākumus uzskata par [..] efektīviem [..], ja tiesību subjekts kontrolē aizsargātā darba vai citu tiesību objektu izmantošanu ar piekļuves kontroli vai aizsardzības procesu, piemēram, kodēšanu, trokšņu radīšanu vai citu darba vai cita tiesību objekta pārveidošanu, vai ar kopiju kontroles mehānismu, ar ko sasniedz aizsardzības mērķi.”
Direktīva 2009/24
7 Direktīvas 2009/24 1. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem dalībvalstis ar autortiesību tiesību aktiem aizsargā datorprogrammas, tāpat kā Bernes konvencija par literāro un mākslas darbu aizsardzību paredz aizsargāt literārus darbus. Šī direktīva nosaka, ka termins “datorprogrammas” attiecas arī uz programmu sagatavošanas un noformējuma materiāliem.”
Itālijas tiesības
8 1941. gada 22. aprīļa Likuma Nr. 633 par autortiesību un ar to īstenošanu saistīto citu tiesību aizsardzību (legge Nr. 633 – Protezione del diritto d’autore e di altri diritti connessi al suo esercizio; 1941. gada 16. jūlija GURI Nr. 166), kas grozīts ar 2003. gada 9. aprīļa Dekrētlikumu Nr. 68, ar kuru tiek transponēta Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (decreto legislativo Nr. 68 – Attuazione della direttiva 2001/29/CE sull’armonizzazione di taluni aspetti del diritto d’autore e dei diritti connessi nella società dell’informazione) (2003. gada 14. aprīļa GURI Nr. 87 kārtējais pielikums), ir 102.c pantā noteikts:
“1. Autortiesību un blakustiesību, kā arī 102.a panta 3. punktā [attiecībā uz datubāzēm] minēto tiesību īpašnieki saistībā ar aizsargātiem darbiem vai tiesību objektiem var veikt tādus efektīvus tehnoloģiskus aizsardzības pasākumus, aptverot visas tehnoloģijas, visas ierīces vai visus komponentus, kuru mērķis to parastās darbības ietvaros ir liegt vai ierobežot tiesību īpašnieku neatļautu darbību veikšanu.
2. Tehnoloģiskos pasākumus uzskata par efektīviem, ja īpašnieks kontrolē aizsargātā darba vai tiesību objekta izmantošanu ar piekļuves kontroles ierīces vai aizsardzības procesa lietošanu, piemēram, kodēšanu, trokšņu radīšanu vai jebkādu citu darba vai tiesību objekta pārveidošanu, vai ja šī izmantošana ir ierobežota ar kopiju kontroles mehānismu, ar ko sasniedz aizsardzības mērķi.
3. Ar šo pantu netiek ierobežota VI daļas IV sadaļas I nodaļā minēto tiesību normu par datorprogrammām piemērošana.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
9 Uzņēmumi Nintendo, videospēļu radošās un ražošanas grupas dalībnieki, tirgo šīm spēlēm paredzētus divu veidu produktus, proti, portatīvo sistēmu – konsolēm “DS” – un fiksēto spēles konsoles sistēmu – konsolēm “Wii”.
10 Uzņēmumi Nintendo ir ieviesuši tehniskus pasākumus, proti, konsolēs instalēt atpazīšanas sistēmu, kā arī slepenu kodu fiziskajā nesējā, kurā ir ierakstītas ar autortiesībām aizsargātas videospēles. Šo pasākumu rezultātā tiek liegta videospēļu nelikumīgu kopiju izmantošana. Spēles, kurās nav koda, nevar tikt uzsāktas nevienā no šīm uzņēmumu Nintendo tirgotajām divu veidu ierīcēm.
11 No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet arī, ka šie tehnoloģiskie pasākumi liedz uz konsolēm izmantot programmas, spēles un vispārēji multimediju saturu, kuru ražotājs nav Nintendo.
12 Uzņēmumi Nintendo norādīja uz tādu PC Box ierīču pastāvēšanu, ar kurām, tiklīdz tās ir instalētas konsolē, tiek apieta “hardware” esošā aizsardzības sistēma un atļauts izmantot nelegālas videospēles.
13 Uzskatot, ka PC Box ierīču galvenais mērķis ir apiet un izvairīties no Nintendo spēļu aizsardzības tehnoloģiskajiem pasākumiem, uzņēmumi Nintendo vērsās pret PC Box un 9Net Tribunale di Milano [Milānas tiesā].
14 PC Box tirgo oriģinālās Nintendo konsoles kopā ar papildu “software”, kuru veido dažu neatkarīgu ražotāju aplikācijas, “homebrews”, kuri ir tieši radīti, lai tos izmantotu šādās konsolēs un kuru izmantošana paredz iepriekš instalēt PC Box ierīces, ar kurām tiek deaktivēta instalētā ierīce, kura ir tehnoloģiskais aizsardzības pasākums.
15 Pēc PC Box domām, uzņēmumu Nintendo faktiskais mērķis esot liegt izmantot neatkarīgu “software”, kura nav nelikumīga videospēles kopija, kuras ir mērķis ļaut konsolēm lasīt MP3 datus, filmas un video, lai šīs konsoles izmantotu pilnībā.
16 Iesniedzējtiesa uzskata, ka videospēļu aizsardzība nevar tikt ierobežota tikai ar aizsardzību, kas paredzēta datorprogrammām. Lai gan videospēles to funkcionalitāti iegūst no datorprogrammas, tomēr tās sākoties un turpinoties atbilstoši saturiskai trajektorijai, kuru ir iepriekš noteikuši minēto spēļu autori, lai parādītu visus attēlus un skaņas, kam ir noteikta konceptuāla autonomija.
17 Minētā tiesa šaubās par to, vai tādu pamatlietā aplūkoto tehnoloģisko aizsardzības pasākumu ieviešana, kurus izmanto Nintendo, nepārsniedz to, kas šajā ziņā paredzēts Direktīvas 2001/29 6. pantā, interpretējot to atbilstoši tās preambulas 48. apsvērumam.
18 Šādos apstākļos Tribunale di Milano nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas [2001/29] 6. pants, ņemot vērā [tās] preambulas 48. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tehnoloģisku aizsardzības pasākumu aizsardzību saistībā ar autortiesību aizsargātiem darbiem vai citiem materiāliem var attiecināt arī uz sistēmu, ko ražo un tirgo tas pats uzņēmums, kura datortehnikā ir uzstādīta [“hardware”] tāda ierīce, kas ir spējīga atpazīt atsevišķa informācijas nesēja, kurā ir noglabāti aizsargāti darbi (video spēles, ko ražo šis pats uzņēmums, kā arī trešās personas, aizsargāto darbu autori), atpazīšanas kodu, kura neesamības gadījumā minēto darbu nevar vizualizēt un izmantot saistībā ar šo sistēmu, tādējādi šajā iekārtā iekļaujot arī sistēmu, kuru nevar izmantot ar jebkuru papildu aprīkojumu vai produktiem, ko nav ražojis pats sistēmas ražotājs uzņēmums?
2) Ja ir jāaplūko, vai tāda produkta vai komponenta izmantošana, kura mērķis ir apiet tehnoloģiskos aizsardzības pasākumus, ir svarīgāka nekā citi komerciāli būtiskie mērķi vai izmantošanas veidi, vai Direktīvas [2001/29] 6. pants, ņemot vērā [tās] preambulas 48. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai ir jānosaka kritēriji šīs situācijas izvērtēšanai, kuros priekšroka tiktu dota produkta, kurā ir ievietots aizsargātais saturs, konkrētai izmantošanai, ko ir paredzējis tiesību īpašnieks, vai – pakārtoti vai papildus – kvantitatīvi kritēriji saistībā ar salīdzināmo izmantošanas veidu saturu, vai kvalitatīvi kritēriji saistībā ar pašu izmantošanas veidu raksturu un nozīmīgumu?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
19 Ar saviem prejudiciālajiem jautājumiem, kuri ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, pirmkārt, vai Direktīva 2001/29 ir interpretējama tādējādi, ka jēdziens “efektīvs tehnoloģisks pasākums” minētās direktīva 6. panta 3. punkta izpratnē var aptvert tehnoloģiskus pasākumus, kuri galvenokārt nozīmē aprīkošanu ar atpazīšanas ierīci ne tikai aizsargātā darba, piemēram, videospēles, ietverošo nesēju, lai aizsargātu to pret autortiesību īpašnieka neatļautām darbībām, bet arī portatīvās iekārtas vai konsoles, kuru mērķis ir nodrošināt piekļuvi šīm spēlēm un to izmantošanai.
20 Otrkārt, minētā tiesa Tiesai būtībā ir uzdevusi jautājumu par to, atbilstoši kādiem kritērijiem ir jāizvērtē tiesiskās aizsardzības pret efektīvo tehnoloģisko pasākumu apiešanu apjoms Direktīvas 2001/29 6. panta izpratnē. It īpaši šī tiesa vēlas noskaidrot, vai šajā ziņā ir nozīme, pirmkārt, produkta, piemēram, Nintendo konsoles, kurā ir ievietots aizsargātais saturs, konkrētai izmantošanai, ko ir paredzējis tiesību īpašnieks, un, otrkārt, ierīču, produktu vai komponentu, piemēram, PC Box iekārtas, ar kuru var tikt apieti minētie efektīvie tehnoloģiskie pasākumi izmantošanas apmēram, raksturam un nozīmīgumam.
21 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, kā tas izriet tostarp no Direktīvas 2001/29 1. panta 1. punkta, ka tā attiecas uz autortiesību un blakustiesību tiesisko aizsardzību, aptverot saistībā ar autoriem ekskluzīvas tiesības uz to darbiem. Runājot par tādiem darbiem, kā datorprogrammas, tās ar autortiesībām tiek aizsargātas ar nosacījumu, ka tās ir oriģinālas, t.i., tās ir to autoru intelektuālā jaunrade (skat. 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑5/08 Infopaq International, Krājums, I‑6569. lpp., 35. punkts).
22 Attiecībā uz darba daļām ir jāsecina, ka Direktīvā 2001/29 nekas neliecina par to, ka šīs daļas būtu pakļautas atšķirīgam režīmam nekā darbs kopumā. No tā izriet, ka tās ir aizsargātas ar autortiesībām, jo tās kā tādas veido kopējā darba oriģinalitāti (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Infopaq International, 38. punkts).
23 Šis secinājums nevar tikt atspēkots ar faktu, ka Direktīva 2009/24 ir lex specialis attiecībā pret Direktīvu 2001/29 (skat. 2012. gada 3. jūlija spriedumu lietā C‑128/11 UsedSoft, 56. punkts). Atbilstoši tās 1. panta 1. punktam Direktīvas 2009/24 sniegtā aizsardzība attiecas tikai uz datorprogrammām. Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, videospēles, it īpaši tās, kas tiek aplūkotas pamatlietā, ir sarežģīta aparatūra, kurā ir aptverta ne tikai datorprogramma, bet arī grafiskie un skaņas elementi, kuriem, lai gan tie ir kodēti informātikas valodā, ir pašiem sava jaunrades vērtība, kurus nevar aplūkot šauri kā minēto kodējumu. Ciktāl videospēles daļas, izskatāmajā lietā – tās grafiskie un skaņas elementi, ir raksturīgas darba oriģinalitātei, tās kopā ar visu darbu ir aizsargātas ar autortiesībām Direktīvas 2001/29 režīma ietvaros.
24 Runājot par Direktīvas 2001/29 6. pantu, ir jānorāda, ka tajā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums paredzēt atbilstīgu tiesisko aizsardzību pret jebkuru efektīvu “tehnoloģisko pasākumu” apiešanu, kurš tā 3. punktā ir definēts, kā jebkura tehnoloģija, ierīce vai komponents, kuru parasti izmanto, lai nepieļautu vai ierobežotu tādas darbības ar darbiem vai citiem tiesību objektiem, ko nav atļāvis tiesību subjekts, kuram ir likumā paredzētās autortiesības vai blakustiesības vai Direktīvas 96/9 III nodaļā paredzētās sui generis tiesības.
25 Kā izriet no Direktīvas 2001/29 2.–4. panta, tā kā minētās darbības aptver darbu reproducēšanu, izziņošanu un to publiskošanu, kā arī darbu oriģinālu vai kopiju izplatīšanu, minētās direktīvas 6. pantā minētā tiesiskā aizsardzība ir piemērojama tikai tādēļ, lai minēto īpašnieku aizsargātu pret darbībām, kurām ir vajadzīga tā atļauja.
26 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāsecina, ka nekas minētajā direktīvā neļauj uzskatīt, ka tās 6. panta 3. punkts neattiecas uz tādiem tehnoloģiskajiem pasākumiem, kādi ir aplūkoti pamatlietā, kuri daļēji ir iebūvēti fiziskajos spēļu nesējos un daļēji – konsolēs, un kuri prasa savstarpēju sadarbspēju starp tām.
27 Kā to secinājumu 43. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, no minētās normas izriet, ka jēdziens “efektīvi tehnoloģiski pasākumi” ir definēts plaši un ietver piekļuves kontroli vai aizsardzības procesu, piemēram, kodēšanu, trokšņu radīšanu vai citu darba vai cita tiesību objekta pārveidošanu, vai arī kopiju kontroles mehānismu. Šāda definīcija turklāt atbilst Direktīvas 2001/29 galvenajam mērķim, kurš, kā tas izriet no tās preambulas 9. apsvēruma, ir ieviest tādu augstu aizsardzības līmeni tostarp autoriem, kuram ir izšķiroša nozīme intelektuālajā jaunradē.
28 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka pamatlietā aplūkotie tehnoloģiskie pasākumi, kuri daļēji ir iebūvēti fiziskajos spēļu nesējos un daļēji – konsolēs un kuri prasa savstarpēju sadarbspēju starp tām, ietilpst jēdzienā “efektīvi tehnoloģiski pasākumi” Direktīvas 2001/29 6. panta 3. punkta izpratnē, ja to mērķis ir liegt vai ierobežot darbības, ar kurām tiek nodarīts kaitējums ar to aizsargātajām īpašnieka tiesībām.
29 Otrkārt, ir jāpārbauda, atbilstoši kādiem kritērijiem ir jāizvērtē tiesiskās aizsardzības pret efektīvo tehnoloģisko pasākumu apiešanu apjoms Direktīvas 2001/29 6. panta izpratnē.
30 Kā secinājumu 53.–63. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, šī jautājuma izskatīšanā ir jāņem vērā fakts, ka tiesiskajai aizsardzībai pret autortiesību īpašnieka neatļautām darbībām atbilstoši Direktīvas 2001/29 6. panta 2. punktam, interpretējot to saskaņā ar tās preambulas 48. apsvērumu, ir jāievēro samērīguma princips un nebūtu jāaizliedz ierīces vai darbības, kam ir komerciāli nozīmīgs mērķis vai izmantošana, kuras mērķis nav atvieglot šādu darbību veikšanu ar tehnoloģiskās aizsardzības apiešanas palīdzību.
31 Tādējādi minētā tiesiskā aizsardzība tiek nodrošināta tikai attiecībā uz tehnoloģiskajiem pasākumiem, kuru mērķis ir liegt vai novērst saistībā ar darbiem šī sprieduma 25. punktā minētās autortiesību īpašnieka neatļautās darbības. Minētajiem pasākumiem ir jābūt šī mērķa īstenošanai piemērotiem un tie nedrīkst pārsniegt to, kas šim nolūkam vajadzīgs.
32 Šajā kontekstā ir jāpārbauda, vai citi pasākumi vai konsolēs neinstalēti iestatījumi varētu būt izraisījuši mazāk interferenču ar trešo personu darbībām, kurām nav vajadzīga autortiesību īpašnieka atļauja, vai mazāk šo darbību ierobežojumu, vienlaicīgi sniedzot līdzīgu minētā īpašnieka tiesību aizsardzību.
33 Šajā nolūkā ir nozīmīgi ņemt vērā tostarp ar dažādu veidu tehnoloģiskiem pasākumiem saistītās izmaksas, tehnoloģiskos un praktiskos aspektus to ieviešanai, kā arī šo dažādo veidu tehnoloģisko pasākumu efektivitātes salīdzinājumu attiecībā uz īpašnieka tiesību aizsardzību, turklāt šai efektivitātei tomēr nav jābūt absolūtai.
34 Kā to secinājumu 67. punktā norāda ģenerāladvokāte, attiecīgās tiesiskās aizsardzības apjoma novērtējumu nedrīkstētu veikt, ņemot vērā konsoļu īpašo izmantošanu, kādu to paredzējis autortiesību īpašnieks. Turpretī tas būtu jāveic, ņemot vērā Direktīvas 2001/29 6. panta 2. punktā paredzētos kritērijus attiecībā uz ierīcēm, produktiem vai komponentiem, ar kuriem var tikt apieta efektīva tehnoloģisko pasākumu aizsardzība.
35 Precīzāk, minētajā tiesību normā dalībvalstīm ir paredzēts pienākums paredzēt atbilstošu tiesisko aizsardzību pret minētajām ierīcēm, produktiem vai komponentiem, kuru mērķis ir apiet minēto efektīvo tehnoloģisko pasākumu aizsardzību, kuru komerciāli nozīmīgais mērķis vai izmantošana, izņemot šīs aizsardzības apiešanu, ir ļoti ierobežota vai kas galvenokārt ir veidoti, ražoti, pielāgoti vai izpildīti, lai dotu šo apiešanas iespēju vai atvieglotu to.
36 Šajā ziņā, lai veiktu minēto ierīču, produktu vai komponentu mērķa novērtējumu, īpaši nozīmīgs būs pierādījums par izmantošanu, kuru, ņemot vērā attiecīgos apstākļus, faktiski veic trešās personas. Iesniedzējtiesa tostarp var pārbaudīt, cik bieži PC Box ierīces tiek faktiski izmantotas, lai tiktu nodrošināts, ka uz Nintendo konsolēm tiek izmantotas Nintendo un Nintendo licencēto spēļu neatļautas kopijas, kā arī cik bieži šīs ierīces tiek izmantotas nolūkā, ar kuru netiek pārkāptas autortiesības saistībā ar Nintendo un Nintendo licencētajām spēlēm.
37 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīva 2001/29 ir interpretējama tādējādi, ka jēdziens “efektīvs tehnoloģisks pasākums” šīs direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē var aptvert tehnoloģiskus pasākumus, kuri galvenokārt nozīmē aprīkošanu ar atpazīšanas ierīci ne tikai aizsargātā darba, piemēram, videospēles, ietverošo nesēju, lai aizsargātu to pret autortiesību īpašnieka neatļautām darbībām, bet arī portatīvās iekārtas vai konsoles, kuru mērķis ir nodrošināt piekļuvi šīm spēlēm un to izmantošanai.
38 Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai citi pasākumi vai konsolēs neinstalēti pasākumi varētu būt izraisījuši mazāk interferenču ar trešo personu darbībām vai mazāk šo darbību ierobežojumu, vienlaicīgi sniedzot līdzīgu īpašnieka tiesību aizsardzību. Šajā nolūkā ir nozīmīgi ņemt vērā tostarp ar dažādu veidu tehnoloģiskiem pasākumiem saistītās izmaksas, tehnoloģiskos un praktiskos aspektus to ieviešanai, kā arī šo dažādo veidu tehnoloģisko pasākumu efektivitātes salīdzinājumu attiecībā uz īpašnieka tiesību aizsardzību, turklāt šai efektivitātei tomēr nav jābūt absolūtai. Minētajai tiesai ir jāpārbauda arī ierīču, produktu vai komponentu, ar kuriem var tikt apieti minētie tehnoloģisko pasākumi, mērķis. Šajā ziņā īpaši nozīmīgs būs pierādījums par izmantošanu, kuru, ņemot vērā attiecīgos apstākļus, faktiski veic trešās personas. Valsts tiesa tostarp var pārbaudīt, cik bieži šīs ierīces, produkti vai komponenti tiek faktiski izmantoti, pārkāpjot autortiesības, kā arī cik bieži tie tiek izmantoti nolūkā, ar kuru netiek pārkāptas autortiesības.
Par tiesāšanās izdevumiem
39 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā ir interpretējama tādējādi, ka jēdziens “efektīvs tehnoloģisks pasākums” šīs direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē var aptvert tehnoloģiskus pasākumus, kuri galvenokārt nozīmē aprīkošanu ar atpazīšanas ierīci ne tikai aizsargātā darba, piemēram, videospēles, ietverošo nesēju, lai aizsargātu to pret autortiesību īpašnieka neatļautām darbībām, bet arī portatīvās iekārtas vai konsoles, kuru mērķis ir nodrošināt piekļuvi šīm spēlēm un to izmantošanai.
Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai citi pasākumi vai konsolēs neinstalēti pasākumi varētu būt izraisījuši mazāk interferenču ar trešo personu darbībām vai mazāk šo darbību ierobežojumu, vienlaicīgi sniedzot līdzīgu īpašnieka tiesību aizsardzību. Šajā nolūkā ir nozīmīgi ņemt vērā tostarp ar dažādu veidu tehnoloģiskiem pasākumiem saistītās izmaksas, tehnoloģiskos un praktiskos aspektus to ieviešanai, kā arī šo dažādo veidu tehnoloģisko pasākumu efektivitātes salīdzinājumu attiecībā uz īpašnieka tiesību aizsardzību, turklāt šai efektivitātei tomēr nav jābūt absolūtai. Minētajai tiesai ir jāpārbauda arī ierīču, produktu vai komponentu, ar kuriem var tikt apieti minētie tehnoloģisko pasākumi, mērķis. Šajā ziņā īpaši nozīmīgs būs pierādījums par izmantošanu, kuru, ņemot vērā attiecīgos apstākļus, faktiski veic trešās personas. Valsts tiesa tostarp var pārbaudīt, cik bieži šīs ierīces, produkti vai komponenti tiek faktiski izmantoti, pārkāpjot autortiesības, kā arī cik bieži tie tiek izmantoti nolūkā, ar kuru netiek pārkāptas autortiesības.
[Paraksti]