ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN]
SECINĀJUMI,
sniegti 2011. gada 17. novembrī (1)
Lieta C‑461/10
Bonnier Audio AB,
Earbooks AB,
Norstedts Förlagsgrupp AB,
Piratförlaget Aktiebolag,
Storyside AB
pret
Perfect Communication Sweden AB (“ePhone”)
(Högsta domstolen (Zviedrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Autortiesības un blakustiesības – Tiesības uz intelektuālā īpašuma efektīvu aizsardzību – Direktīva 2004/48/EK – 8. pants – Personas datu aizsardzība – Elektroniskās komunikācijas – Konkrētu iegūto datu saglabāšana – Personas datu nodošana privātpersonām – Direktīva 2002/58/EK – 15. pants – Direktīva 2006/24/EK – 4. pants – Audiogrāmatas – Datņu koplietošana – Tiesas rīkojums interneta piekļuves nodrošinātājam izpaust IP adreses lietotāja vārdu un adresi
I – Ievads
1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt 3.–5. un 11. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Direktīvā 2006/24/EK par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58/EK (2), kā arī uz to, kā interpretēt 8. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvā 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (3).
2. Šo lūgumu iesniedza Högsta domstolen (Augstākā tiesa, Zviedrija) tiesvedībā starp sabiedrībām Bonnier Audio AB, Earbooks AB, Norstedts Förlagsgrupp AB, Piratförlaget Aktiebolag un Storyside AB (turpmāk tekstā kopā sauktas “Bonnier Audio u.c.”) un Perfect Communication Sweden AB (turpmāk tekstā – “ePhone”) par pēdējās minētās sabiedrības iebildumiem attiecībā uz Bonnier Audio u.c. iesniegto lūgumu izdot rīkojumu sniegt datus, lai identificētu konkrētu abonentu.
3. Personas datu aizsardzība ir transversāla joma, kura nemitīgi rada zināmu skaitu jautājumu dažādās jomās. Tā ir viena no pamattiesībām (8. pants Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Pamattiesību harta”)), tāpat kā tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (Pamattiesību hartas 7. pants), kas ir bieži jāsamēro ar citām Eiropas Savienības tiesību sistēmas garantētajām pamattiesībām, piemēram, intelektuālā īpašuma aizsardzību (Pamattiesību hartas 17. pants) (4). Atvasinātajās tiesībās atsauces dokumenti ir divas direktīvas, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (5), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīva 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (6). Minētās direktīvas ir papildinātas ar Direktīvu 2006/24.
4. Šo jautājumu par personas datu aizsardzību novatoriskais un bieži vien sensitīvais raksturs izriet arī no tā, ka daudzās Tiesā iesniegtās lietās spriedums ir ticis taisīts virspalātā, jo īpaši attiecībā uz Direktīvas 95/46 interpretāciju (7).
5. Tiesa jau ir vairākas reizes lēmusi par Direktīvas 2006/24 interpretāciju. Šajā lietā uzdotais tiesību jautājums tomēr ir atšķirīgs no tiem, kas bijuši līdz šim izskatīto lietu pamatā (8). Šajā lietā iesniedzējtiesa jo īpaši jautā, vai pēc Direktīvas 2006/24 pieņemšanas ir jāpapildina interpretācija, kas sniegta lietās, kurās tika taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Promusicae un iepriekš minētais rīkojums lietā LSG‑Gesellschaft zur Wahrnehmung von Leistungsschutzrechten (9).
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Eiropas Savienības tiesības
1) Intelektuālā īpašuma tiesības
6. Direktīvā 2004/48 ir noteiktas normas par intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu.
7. Direktīvas 2004/48 8. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās tiesu iestādes tās tiesvedības sakarā, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, un, atbildot uz pamatotu un samērīgu prasību, var pieprasīt, lai informāciju par to preču vai pakalpojumu izcelsmi un izplatīšanas tīkliem, ar kurām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, sniedz pārkāpējs un/vai cita persona:
a) par ko ir konstatēts, ka tās rīcībā ir kontrafakta preces komercdarbībai raksturīgā daudzumā;
b) par ko ir konstatēts, ka tā izmanto kontrafakta pakalpojumus komercdarbībai raksturīgā daudzumā;
c) par ko ir konstatēts, ka tā komercdarbībai raksturīgā daudzumā sniedz pakalpojumus, kurus izmanto kontrafakta darbībās; vai arī,
d) ko a), b) vai c) apakšpunktā minētās personas ir norādījušas kā personu, kura iesaistīta attiecīgo preču producēšanā, ražošanā vai izplatīšanā vai attiecīgo pakalpojumu sniegšanā.
2. Šā panta 1. punktā minētā informācija ietver:
a) attiecīgo preču vai pakalpojumu producentu, ražotāju, izplatītāju, piegādātāju un citu bijušo turētāju vārdus vai nosaukumus un adreses, kā arī paredzētos vairumtirgotājus un mazumtirgotājus;
b) informāciju par saražotajiem, izplatītajiem, piegādātajiem, saņemtajiem vai pasūtītajiem daudzumiem, kā arī cenu, kas maksāta par attiecīgajām precēm vai pakalpojumiem.
3. Šā panta 1. un 2. punktu piemēro, neskarot citas tiesību normas, kas:
[..]
e) reglamentē informācijas avotu vai personas datu apstrādes konfidencialitātes aizsardzību.”
2) Personas datu aizsardzība
8. Šajā jomā atbilstošās tiesību normas ir ietvertas trīs direktīvās, proti, Direktīvā 95/46, Direktīvā 2002/58 un Direktīvā 2006/24.
a) Direktīva 95/46
9. Ar Direktīvu 95/46 dalībvalstīm ir paredzēts pienākums nodrošināt fizisko personu tiesību un brīvību aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, nosakot minētās apstrādes pamatprincipus.
b) Direktīva 2002/58
10. Ar Direktīvu 2002/58 principi, kas paredzēti Direktīvā 95/46, ir pārveidoti īpašās tiesību normās elektronisko komunikāciju nozarē.
11. Direktīvas 2002/58 5. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm jānodrošina komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitāte ar publisko komunikāciju tīkla un publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, īpaši aizliedzot datu uzglabāšanu personām, kas nav lietotāji, bez attiecīgo lietotāju piekrišanas. Vienīgie šā principa izņēmumi ir izņēmums vienīgi attiecībā uz personām, kam to darīt ir atļauts ar likumu saskaņā ar minētās direktīvas 15. panta 1. punktu, un izņēmums attiecībā uz direktīvu par tehnisko uzglabāšanu, kas nepieciešama komunikāciju pārsūtīšanai. Turklāt attiecībā uz informāciju par datu plūsmu Direktīvas 2002/58 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka uzglabātā informācija ir jādzēš vai jāpadara anonīma, kad tā vairs nav nepieciešama komunikāciju pārraidīšanai, neierobežojot minētā panta 2., 3. un 5. punktu un minētās direktīvas 15. panta 1. punktu.
12. Atbilstoši Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu pienākuma nodrošināt informācijas par datu plūsmu konfidencialitāti darbības jomu, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi saskaņā ar nepieciešamiem, atbilstīgiem un samērīgiem pasākumiem demokrātiskā sabiedrībā, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un noziedzīgu nodarījumu vai elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu un kriminālvajāšanu, kā noteikts Direktīvas 95/46 13. panta 1. punktā.
c) Direktīva 2006/24
13. Savukārt Direktīva 2006/24 attiecas uz tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu.
14. Direktīvas 2006/24 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu noteikumus attiecībā uz publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu operatoru pienākumiem, kas attiecas uz noteiktu datu, kurus tie iegūst vai apstrādā, saglabāšanu, lai nodrošinātu, ka šie dati ir pieejami smagu noziegumu, kas katrā dalībvalstī noteikti tiesību aktos, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem.”
15. Direktīvas 2006/24 noteikumi tiecas tuvināt valstu tiesību aktus attiecībā uz pienākumu saglabāt datus (3. pants), saglabājamo datu kategorijām (5. pants), datu saglabāšanas termiņiem (6. pants), datu aizsardzību un drošību (7. pants), kā arī to uzglabāšanas prasībām (8. pants).
16. Minētās direktīvas 3. panta 1. punkta redakcija ir šāda:
“Atkāpjoties no Direktīvas 2002/58/EK 5., 6. un 9. panta, dalībvalstis pieņem pasākumus, lai nodrošinātu, ka šīs direktīvas 5. pantā minētie dati tiek saglabāti saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem tiktāl, ciktāl tos ir ieguvuši vai apstrādājuši publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu operatori, sniedzot attiecīgos komunikāciju pakalpojumus šo valstu jurisdikcijā.”
17. Tās pašas direktīvas 4. pantā ir precizēts:
“Dalībvalstis pieņem pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar šo direktīvu saglabātie dati īpašos gadījumos un atbilstoši attiecīgās valsts tiesību aktiem tiek paredzēti vienīgi kompetentām valsts iestādēm. Procedūras, kas jāievēro, un nosacījumi [nosacījumus], kas jāizpilda, lai saņemtu piekļuvi saglabātajiem datiem atbilstīgi nepieciešamības un proporcionalitātes prasībām, visas dalībvalstis nosaka savos tiesību aktos, ņemot vērā attiecīgus Eiropas Savienības tiesību aktus vai starptautisko publisko tiesību aktus, un jo īpaši ECPAK, kā to ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību Tiesa.”
18. Direktīvas 2006/24 5. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina šādu datu kategoriju saglabāšanu atbilstoši šai direktīvai:
[..]
2) attiecībā uz interneta piekļuvi, interneta e‑pastu un interneta telefoniju:
i) piešķirtais(‑ie) lietotāja identifikators(‑i);
ii) lietotāja identifikators un tālruņa numurs, kuri piešķirti ikvienai komunikācijai, kas ienāk publiskajā telefonu tīklā;
iii) abonenta vai reģistrētā lietotāja vārds vai nosaukums un adrese, kuram komunikācijas laikā piešķirta interneta protokola (IP) adrese, lietotāja identifikators vai telefona numurs;
b) dati, kuri ir nepieciešami, lai identificētu komunikācijas galamērķi:
[..]
c) dati, kuri ir nepieciešami, lai noteiktu komunikācijas datumu, laiku un ilgumu:
[..]
d) dati, kuri ir nepieciešami, lai noteiktu komunikācijas veidu:
[..]
e) dati, kuri ir nepieciešami, lai identificētu lietotāja komunikāciju aprīkojumu vai aprīkojumu, kas veic tā funkcijas:
[..]
f) dati, kuri ir nepieciešami, lai noteiktu mobilo sakaru iekārtas atrašanās vietu:
[..].
2. Saskaņā ar šo direktīvu nevar saglabāt datus, kas izpauž komunikācijas saturu.”
19. Visbeidzot, ar Direktīvas 2006/24 11. pantu Direktīvas 2002/58 15. pantā ir iekļauts jauns 1.a punkts. Saskaņā ar šo normu Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts nav piemērojams datiem, kuru saglabāšana ir īpaši prasīta Direktīvā 2006/24.
B – Valsts tiesības
1) Autortiesības
20. Attiecībā uz autortiesībām Direktīvas 2004/48 normas tika transponētas Zviedrijas tiesībās, ieviešot jaunas normas Likumā 1960:729 par autortiesībām attiecībā uz literārajiem un mākslas darbiem (lagen (1960:729) om upphovsrätt till litterära och konstnärliga verk, turpmāk tekstā – “Likums par autortiesībām”). Šīs jaunās normas stājās spēkā 2009. gada 1. aprīlī (10).
21. Likuma par autortiesībām 53.c pantā ir noteikts:
“Ja prasītājs var sniegt konkrētus pierādījumus par 53. pantā minētā mākslas darba intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, tiesa var noteikt pienākumu, paredzot naudas sodu, personai(‑ām), kas minēta(‑as) šī panta otrajā daļā, sniegt informāciju par to preču vai pakalpojumu izcelsmi un izplatīšanas tīkliem, ar ko tiek pārkāptas tiesības (rīkojums sniegt informāciju). Rīkojums par šādu pasākumu var tikt izdots, ja to lūdz autortiesību īpašnieks vai tā tiesību pārņēmējs vai kāds cits, kam ir likumīgas tiesības uz mākslas darbu. Rīkojumu par to var izdot tikai tad, ja pieprasītā informācija varētu veicināt izmeklēšanu par tādu tiesību pārkāpumiem vai aizskārumiem, kas izriet no minētās preces vai minētajiem pakalpojumiem.
Pienākums sniegt informāciju ir ikvienai personai:
1) kas ir izdarījusi tiesību pārkāpumu vai aizskārumu vai bijusi tā izdarītāja vai līdzdalībniece;
2) kam komercdarbībai raksturīgā daudzumā ir bijušas preces, kuras izmantotas tiesību pārkāpumā vai aizskārumā;
3) kas komercdarbībai raksturīgā daudzumā ir izmantojusi pakalpojumu, ar kuru aizskartas vai pārkāptas tiesības;
4) kas komercdarbībai raksturīgā daudzumā ir sniegusi elektronisko komunikāciju pakalpojumu vai citu pakalpojumu, ar kuru aizskartas vai pārkāptas tiesības,
vai
5) ko iepriekš no 2) līdz 4) apakšpunktam minēta persona ir norādījusi kā tādu, kura piedalījusies tādas preces ražošanā vai izplatīšanā vai pakalpojuma sniegšanā, ar ko pārkāptas vai aizskartas tiesības.
Informācija par preču vai pakalpojumu izcelsmi un izplatīšanas tīkliem tostarp ietver:
1) attiecīgo preču vai pakalpojumu producentu, izplatītāju, piegādātāju un citu bijušo turētāju vārdus vai nosaukumus un adreses;
2) vairumtirgotāju un mazumtirgotāju vārdus vai nosaukumus un adreses
un
3) informāciju par saražotajiem, izplatītajiem, piegādātajiem, saņemtajiem vai pasūtītajiem daudzumiem, kā arī cenu, kas maksāta par attiecīgajām precēm vai pakalpojumiem.
Iepriekš minētie noteikumi ir piemērojami attiecībā uz 53. pantā noteiktā pārkāpuma mēģinājumu vai sagatavošanos tam.”
22. Likuma par autortiesībām 53.d pantā ir noteikts:
“Rīkojums sniegt informāciju var tikt izdots tikai tad, ja šī pasākuma mērķis atsver neērtības vai citus zaudējumus, kas saistībā ar šo pasākumu var rasties tā adresātam, vai jebkuras citas atšķirīgas intereses.
Pienākums sniegt informāciju saskaņā ar 53.c pantu neattiecas uz tādu informāciju, kuru sniedzot personai atbilstoši Tiesu procesa kodeksa 36. nodaļas 3. pantam būtu jāatzīst sava vai savu tuvu radinieku dalība pārkāpumā.
Likumā 1998:204 par personas datiem (personuppgiftslagen (1998:204)) ir noteikti ierobežojumi šīs informācijas apstrādei.”
2) Personas datu aizsardzība
23. Direktīva 2002/58 tika transponēta Zviedrijas tiesībās ar Likumu 2003:389 par elektronisko komunikāciju (lagen [2003:389] om elektronisk kommunikation). Saskaņā ar minētā likuma 6. nodaļas 20. panta pirmo daļu ir aizliegts neatļautā veidā izplatīt vai lietot informāciju, kas attiecas uz abonentiem [un] ko attiecīgā persona ir ieguvusi vai attiecībā uz kuru tai ir piekļuve saistībā ar elektronisko komunikāciju tīkla nodrošināšanu vai elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniegšanu.
24. Iesniedzējtiesa šajā sakarā norāda, ka pienākums ievērot konfidencialitāti, kas it īpaši attiecas uz interneta piekļuves nodrošinātājiem, tādējādi ir paredzēts, lai aizliegtu vienīgi konkrētu datu neatļautu izpaušanu vai izmantošanu. Tomēr šis pienākums ievērot konfidencialitāti ir atkarīgs no citām tiesību normām, ja tajās ir paredzēts pienākums sniegt informāciju, kas nozīmē, ka šādos apstākļos nav aizliegts izpaust informāciju. Högsta domstolen uzskata, ka attiecībā uz tiesībām uz informāciju, kas paredzētas Likuma par autortiesībām 53.c pantā, kurš ir piemērojams arī interneta piekļuves nodrošinātājiem, tika atzīts, ka nav nepieciešami īpaši tiesību aktu pielāgojumi, lai šīs jaunās tiesību normas par informācijas izpaušanu būtu pārākas par principu attiecībā uz pienākumu ievērot konfidencialitāti (11). Līdz ar to tiesas izdots rīkojums izpaust informāciju atceļot pienākumu ievērot konfidencialitāti.
25. Savukārt Direktīva 2006/24 netika transponēta Zviedrijas tiesībās šim nolūkam noteiktajā termiņā (12).
III – Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
26. Bonnier Audio u.c. ir izdevējas sabiedrības, kurām pieder ekskluzīvas tiesības izplatīt 27 konkrētas grāmatas audiogrāmatu formātā, reproducēt šos darbus, ka arī padarīt tos pieejamus sabiedrībai.
27. Bonnier Audio u.c. apgalvo, ka ir pārkāptas to ekskluzīvās tiesības, jo bez to piekrišanas publiski ir izplatīti šie 27 darbi, izmantojot FTP serveri (“datņu pārsūtīšanas protokolu”), kas pieļauj datņu koplietošanu un datu nosūtīšanu starp internetam pieslēgtiem datoriem.
28. Interneta piekļuves nodrošinātāja, ar kuras starpniecību ir notikusi iespējamā nelegālā apmaiņa ar datnēm, ir ePhone.
29. Bonnier Audio u.c. iesniedza Solna tingsrätt (Solnas pirmās instances tiesa) lūgumu izdot rīkojumu paziņot tās personas vārdu un adresi, kas lieto IP adresi, no kuras attiecīgās datnes esot tikušas nosūtītas laika posmā no 2009. gada 1. aprīļa plkst. 03.28 līdz 2009. gada 1. aprīļa plkst. 05.45.
30. ePhone iebilda pret šo lūgumu, it īpaši norādot, ka pieprasītais rīkojums būtu pretrunā Direktīvai 2006/24.
31. Pirmajā instancē Solna tingsrätt apmierināja lūgumu izdot rīkojumu sniegt attiecīgos datus.
32. ePhone iesniedza apelācijas sūdzību Svea hovrätt (Stokholmas apelācijas tiesa), kas noraidīja lūgumu izdot rīkojumu sniegt informāciju. Šī sabiedrība arī lūdza [Eiropas Savienības] Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai precizētu, vai Direktīva 2006/24 liedz sniegt šādu informāciju par abonentu, kam tikusi piešķirta IP adrese, nevis norādītajā direktīvā minētajām iestādēm, bet citām personām.
33. Svea hovrätt nosprieda, ka neviena Direktīvas 2006/24 norma nav šķērslis tam, lai kādam no civiltiesiskā strīda dalībniekiem izdotu rīkojumu sniegt datus par abonentu kādai citai personai, kas nav valsts iestāde. Turklāt minētā tiesa arī noraidīja lūgumu vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
34. Tā pati tiesa arī konstatēja, ka audiogrāmatu izdevējas sabiedrības nebija iesniegušas skaidrus pierādījumus par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu. Tāpēc tā nolēma atcelt Solna tingsrätt izdoto rīkojumu sniegt informāciju. Bonnier Audio u.c. iesniedza apelācijas sūdzību Högsta domstolen – iesniedzējtiesā.
35. Minētā tiesa uzskata, ka, neraugoties uz iepriekš minēto spriedumu lietā Promusicae, kā arī iepriekš minēto rīkojumu lietā LSG‑Gesellschaft zur Wahrnehmung von Leistungsschutzrechten, joprojām ir šaubas par to, vai Eiropas Savienības tiesības liedz piemērot Likuma par autortiesībām 53.c pantu, jo nedz minētajā spriedumā, nedz minētajā rīkojumā nav norāžu uz Direktīvu 2006/24.
36. Šajos apstākļos Högsta domstolen nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīva 2006/24 [..], konkrētāk, tās 3.–5. pants un 11. pants, liedz piemērot valsts tiesību normu, kas ir ieviesta, pamatojoties uz Direktīvas 2004/48 [..] 8. pantu, un kas, lai identificētu abonentu, atļauj interneta piekļuves nodrošinātājam paziņot autortiesību īpašniekam vai tā tiesību pārņēmējam šim abonentam piešķirto IP adresi, kura varētu būt izmantota, lai pārkāptu minētās tiesības? Šis jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, ka, pirmkārt, prasītājs ir iesniedzis reālus pierādījumus par attiecīgo autortiesību pārkāpumu un, otrkārt, šis lūgtais pasākums ir samērīgs.
2) Vai atbildi uz pirmo jautājumu ietekmē apstāklis, ka attiecīgā dalībvalsts vēl nav transponējusi Direktīvu 2006/24, neraugoties uz to, ka transponēšanai paredzētais termiņš jau ir beidzies?”
37. Rakstveida apsvērumus iesniedza Bonnier Audio u.c., ePhone, Zviedrijas, Čehijas, Itālijas un Latvijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.
38. Visi lietas dalībnieki, kas bija iesnieguši rakstveida apsvērumus, bija pārstāvēti tiesas sēdē, kura notika 2011. gada 30. jūnijā, izņemot Čehijas un Latvijas valdības.
IV – Analīze
A – Par Direktīvas 2006/24 piemērošanas jomu
39. Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 2006/24 liedz piemērot valsts tiesību normas, kas noteiktas, pamatojoties uz Direktīvas 2004/48 8. pantu, saskaņā ar kurām, lai identificētu interneta abonentu vai interneta lietotāju, var pieprasīt interneta piekļuves nodrošinātājam paziņot autortiesību īpašniekam vai tā tiesību pārņēmējam tā abonenta vārdu un adresi, kam piešķirta IP adrese, kura ir izmantota, pārkāpjot minētās tiesības.
40. Iesniedzējtiesa uzdod šo jautājumu, pamatojoties uz premisu, saskaņā ar kuru pamatlietā, pirmkārt, personām, kas prasījušas izdot rīkojumu – Bonnier Audio u.c. –, ir pierādījumi, kuri apliecina, ka ir pārkāptas to autortiesības, un, otrkārt, pieprasītais pasākums ir samērīgs.
41. Turklāt, kā izriet no lēmuma par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Bonnier Audio u.c. celtā prasība pamatlietā par personas datiem ir saistīta ar civilprocesu.
42. Vispirms ir jāuzdod jautājums, vai pieprasītie dati ir personas dati. Lai varētu piemērot tiesību aktus par personas datu aizsardzību, šiem datiem ir jābūt personas datiem. Pamatlietā, pamatojoties uz IP adresi, ir jāidentificē abonenta vārds un adrese. No tā izriet, ka šis jautājums ietilpst normu par personas datu aizsardzību piemērošanas jomā.
43. Tomēr ir jāatgādina, ka ne vienmēr tās personas, kas, iespējams, ir pārkāpusi intelektuālā īpašuma tiesības, identitāti var noteikt, pamatojoties tikai uz IP adresi, jo vairākas personas var izmantot piekļuvi tīklam, kas ir identificēts ar šo pašu IP adresi. Tā var būt, piemēram, saistībā ar bezvadu tīkliem bez efektīvas aizsardzības, datoru, kas pieslēgti internetam, ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī situācijām, kurās vairākas personas var izmantot to pašu datoru. Tomēr man šķiet, ka dažās dalībvalstīs IP adrese var tikt izmantota, lai pierādītu personas, kas, iespējams, ir izdarījusi pārkāpumu, identitāti (13).
44. Tad ir jāpārbauda, vai Direktīva 2006/24 ir piemērojama pamatlietā. Iepriekš minētajā lietā Promusicae minētā direktīva ratione temporis nebija piemērojama, tāpēc Tiesa to uzreiz atstāja bez ievērības (14).
45. Lai pārbaudītu Direktīvas 2006/24 ratione materiae piemērojamību šajā lietā, ir jāatceras, ka saskaņā ar tās 1. pantu tās mērķis ir nodrošināt, “ka šie dati ir pieejami smagu noziegumu, kas katrā dalībvalstī noteikti tiesību aktos, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem” (15). Turklāt šīs direktīvas 4. pantā ir noteikts pienākums dalībvalstīm pieņemt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka norādītajā direktīvā minētie dati tiek nodoti tikai kompetentajām valsts iestādēm īpašos gadījumos un saskaņā ar valsts tiesību aktiem.
46. Tomēr pamatlietā tas ir civilprocess un datus pieprasa nevis valsts kompetentā iestāde, bet gan privātpersonas.
47. Tāpēc man šķiet, ka Direktīva 2006/24 pamatlietā nav piemērojama ratione materiae – pat ja izrādītos, ka uz datiem, kas saglabāti minētajā direktīvā atļautiem mērķiem, attiecas direktīvu par personas datu aizsardzību piemērošanas joma –, jo operators tos ir saglabājis citiem nolūkiem.
48. Līdz ar to otrajam jautājumam par Direktīvas 2006/24 transponēšanas Zviedrijas tiesībās neesamības ietekmi, ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, vairs nav priekšmeta.
49. Neraugoties uz Direktīvas 2006/24 nepiemērojamību šajā lietā, ir jāuzdod jautājums, kāda varēja būt tās nozīme pamatlietā. Pirms atgriezties pie šī jautājuma, man vispirms ir jāaplūko noteikumi par personas datu aizsardzību.
B – Par ierobežojumiem saistībā ar personas datu aizsardzību
50. Šeit ir jāatgādina daži pamatprincipi, kas Eiropas Savienības tiesībās reglamentē personas datu aizsardzību.
51. Direktīvas 95/46 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteiktais pamatprincips ir tāds: personas datus drīkst vākt tikai konkrētiem, precīzi formulētiem un likumīgiem nolūkiem un tos nedrīkst tālāk apstrādāt ar šiem nolūkiem nesavienojamā veidā. Personas datu vākšana un to reglamentējošie noteikumi, kā arī mērķis, kāpēc tas tiek darīts, ir jāizlemj iepriekš. Ir aizliegta turpmāka apstrāde, kas nebūtu saderīga ar iepriekš izvirzītajiem mērķiem.
52. Tāpēc ir jāpārbauda, vai Eiropas Savienības vai valsts mērogā ir tikuši pieņemti noteikumi, kas atbilst šīm prasībām attiecībā uz personas datu saglabāšanu un to nodošanu trešām personām, ja notikuši iespējami intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumi, uz kuriem norādījušas privātpersonas.
1) Par ierobežojumiem, kas paredzēti Eiropas Savienības mērogā
53. Attiecībā uz Eiropas Savienības tiesībām par telekomunikāciju datiem Direktīvā 95/46 paredzētais vispārīgais regulējums ir precizēts ar īpašo Direktīvu 2002/58, ar papildinājumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2006/24. Tomēr Direktīvas 2002/58 un Direktīvas 2006/24 pārbaude liecina, ka tajās nav nekādu īpašu noteikumu par telekomunikāciju datu saglabāšanu vai izmantošanu saistībā ar cīņu pret intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem pēc privātpersonu iniciatīvas. Direktīva 2002/58 ir vērsta uz elektronisko komunikāciju pakalpojumu nodrošinātāju tiesībām un pienākumiem. Savukārt Direktīva 2006/24 attiecas uz valsts iestāžu veiktu datu saglabāšanu, lai atklātu smagus pārkāpumus. Attiecībā uz privātpersonas norādītu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu ir jākonstatē, ka ne Direktīvā 2002/58, ne Direktīvā 2006/24 nav paredzēta iespēja vai pienākums saglabāt vai izmantot minētos datus šādā nolūkā vai izmantot citiem nolūkiem saglabātus jau esošus datus.
54. Savukārt Direktīvā 2004/48 vienīgā norāde uz personas datiem atrodama 8. panta 3. punkta e) apakšpunktā. Tajā noteikts, ka minētā 8. panta 1. un 2. punktu, kas reglamentē piekļuvi tādai informācijai, kura var attiekties uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, piemēro, neskarot citus normatīvos aktus, kas reglamentē personas datu apstrādi. Tādējādi Direktīvā 2004/48 ir norādīts, ka ir jāievēro normatīvie akti, kas reglamentē personas datu apstrādi. Tomēr tajā nav konkrēti minēti nedz personas dati, kas varētu tikt saglabāti, nedz to saglabāšanas mērķis, nedz arī saglabāšanas ilgums, nedz arī personas, kas tiem var piekļūt, ja pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības.
55. Pat ja Eiropas Savienības mērogā varētu tikt domāts par direktīvu, ar ko tiktu papildināta Direktīva 2002/58, paredzot saglabāšanas pienākumu attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem un kurā vienlaikus tiktu noteikts minētās saglabāšanas mērķis, saglabājamie dati, saglabāšanas ilgums un personas, kas tiem var piekļūt, ir jākonstatē, ka šobrīd šādas direktīvas nav (16).
56. Ņemot vērā šos elementus, jāatzīst, ka pašlaik Eiropas Savienības tiesību aktos nav paredzēti noteikumi, kas vajadzīgi personas datu saglabāšanai un nodošanai, kas ir iegūti elektroniskajā komunikācijā, lai tie tiktu nodoti, ja noticis privātpersonu norādīts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums.
2) Par ierobežojumiem, kas paredzēti dalībvalstu mērogā
57. Attiecībā uz dalībvalstu tiesībām jākonstatē, ka Direktīvas 2002/58 15. pants ļauj ierobežot pamatprincipu, kuri ir minētās direktīvas pamatā, piemērojamību.
58. Tiesa interpretēja šo pantu savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Promusicae un iepriekš minētajā rīkojumā lietā LSG‑Gesellschaft zur Wahrnehmung von Leistungsschutzrechten. Tad tā secināja, ka Direktīva 2002/58 pieļauj iespēju dalībvalstīm civilprocesā paredzēt pienākumu izpaust personas datus, bet ka Eiropas Savienības tiesībās nav prasīts dalībvalstīm, lai tās paredzētu šādu pienākumu (17). Tiesa arī noteica saikni starp minētās direktīvas 15. panta 1. punktu un Direktīvas 95/46 13. panta 1. punktu (18).
59. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Promusicae ir norādīts uz personas datu izpaušanu un, in fine, pienākumu dalībvalstīm, transponējot attiecīgās direktīvas, balstīties uz minēto direktīvu interpretāciju, kas ļauj nodrošināt pareizu līdzsvaru starp dažādām pamattiesībām, kuras aizsargā Eiropas Savienības tiesību sistēma (19). Es šo konstatējumu interpretēju tādējādi, ka katras nozares pamatprincipi – proti, elektronisko komunikāciju konfidencialitātes aizsardzība un autortiesību un blakustiesību aizsardzība, – ir pilnībā jāievēro.
60. Lai personas datu izpaušana būtu iespējama, Eiropas Savienības tiesībās ir prasīts paredzēt pienākumu par saglabāšanu valsts tiesību aktos, lai precizētu saglabājamo datu kategorijas, saglabāšanas mērķi, saglabāšanas ilgumu un personas, kas tiem var piekļūt. Izmantot esošas datu bāzes citiem mērķiem, nevis tiem, ko noteicis likumdevējs, būtu pretrunā personas datu aizsardzības principiem.
61. Līdz ar to, lai personas datu saglabāšana un nodošana būtu saderīga ar Direktīvas 2002/58 15. pantu tādā situācijā, kāda izklāstīta pamatlietā, valsts tiesību aktos iepriekš un sīki ir jāparedz likumdošanas ceļā ieviesti ierobežojumi attiecībā uz minētās direktīvas 5. un 6. pantā, 8. panta 1.–4. punktā un 9. pantā minēto tiesību un pienākumu apjomu (20). Šādi noteiktam ierobežojumam ir jābūt nepieciešamam, atbilstošam un samērīgam pasākumam. Tomēr pienākums izpaust informāciju, kas noteikts interneta piekļuves nodrošinātājam un attiecas uz citam mērķim saglabātiem personas datiem, nav pietiekams, lai tas atbilstu šīm prasībām (21).
62. Noslēgumā jāuzsver, ka, pirmkārt, uz pamattiesībām personas datu un privātās dzīves aizsardzības jomā, kā arī, otrkārt, uz pamattiesībām intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā ir jāattiecas vienādai aizsardzībai. Tāpēc nav jāsniedz priekšrocības intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem, ļaujot tiem izmantot tādus personas datus, kas tikuši likumīgi savākti vai saglabāti citiem mērķiem, nevis lai aizsargātu to tiesības. Minēto datu savākšana un izmantošana šādiem nolūkiem, ievērojot Eiropas Savienības tiesības personas datu aizsardzības jomā, nozīmētu to, ka iepriekš valsts likumdevējam saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. pantu ir jāpieņem sīki noteikumi (22).
V – Secinājumi
63. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Högsta domstolen uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Direktīvu 2006/24/EK par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58/EK, nepiemēro personas datu apstrādei citiem mērķiem kā vien tiem, kas noteikti minētās direktīvas 1. panta 1. punktā. Līdz ar to minētā direktīva neliedz piemērot tādu valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru tiesnesis civilprocesā, lai identificētu konkrētu abonentu, izdod rīkojumu interneta piekļuves nodrošinātājam izpaust autortiesību īpašniekam vai tā tiesību pārņēmējam informāciju par tā abonenta identitāti, kuram minētais operators ir piešķīris IP adresi, kura ir izmantota, pārkāpjot minētās tiesības. Tomēr, lai šo informāciju varētu izpaust un izmantot šim nolūkam, tai jābūt saglabātai saskaņā ar sīkām valsts tiesību aktu normām, kas ir pieņemtas, ievērojot Eiropas Savienības tiesības personas datu aizsardzības jomā;
2) ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, otrajam jautājumam vairs nav priekšmeta.