ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,
sniegti 2014. gada 23. janvārī (1)
Lieta C‑487/12
Vueling Airlines SA
pret
Instituto Galego de Consumo de la Xunta de Galicia
(Juzgado de lo Contencioso-Administrativo n° 1 de Ourense (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Gaisa transports – Kopīgi noteikumi gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Savienībā – Regula (EK) Nr. 1008/2008 – Cenu noteikšanas brīvība – Patērētāja tiesību aizsardzība – Papildmaksas pieprasīšana par pasažieru bagāžas reģistrēšanu – Valsts tiesību akti, kas aizliedz gaisa pārvadātājiem pieprasīt šādu papildmaksu
1. Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa ir aicināta precizēt cenu noteikšanas brīvības principa piemērojamību, kas noteikts Regulas (EK) Nr. 1008/2008 22. panta 1. punktā (2).
2. Juzgado de lo Contencioso-Administrativo n° 1 de Ourense [Ourenses Administratīvā tiesa Nr. 1] (Spānija) it īpaši jautā Tiesai, vai valsts tiesību akts, kurš aizliedz gaisa pārvadātājiem aplikt pasažieru bagāžas reģistrēšanu ar papildmaksu (3), ir saderīgs ar minēto tiesību normu.
3. Regulas Nr. 1008/2008 22. panta nosaukums ir “Cenu noteikšanas brīvība” un tas ietilpst IV nodaļā par cenu noteikšanas noteikumiem gaisa pārvadājumiem. Šā panta 1. punktā ir noteikts:
“Neskarot 16. panta 1. punktu [par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību vispārīgiem principiem,] Kopienas gaisa pārvadātāji un, pamatojoties uz savstarpējības principu, trešo valstu gaisa pārvadātāji brīvi nosaka gaisa pārvadājumu maksas un gaisa pārvadājumu tarifus gaisa pārvadājumiem Kopienā.”
4. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts tiesvedībā starp Vueling Airlines SA (turpmāk tekstā – “Vueling”), kas ar tiešsaistes ceļojumu portāla starpniecību nodarbojas ar lidojumu tirdzniecību internetā, un Instituto Galego de Consumo de la Xunta de Galicia (Xunta de Galicia izveidotais Galīcijas Patērētāju tiesību institūts, turpmāk tekstā – “IGC”) par pēdējā uzliktu sodu Vueling līgumu par lidojumu saturam.
5. 2010. gada augustā par divu ceļasomu reģistrēšanu Vueling iekasēja papildu samaksu EUR 40 apmērā pie M. J. Arias Villegas nopirktās lidmašīnas biļetes cenas (EUR 241,48).
6. 2010. gada 15. novembrī, atgriezusies no ceļojuma, M. J. Arias Villegas iesniedza sūdzību par Vueling, uzskatot, ka ar minēto sabiedrību noslēgtajā līgumā par gaisa pārvadājumu ir iekļauts negodīgs noteikums. IGC, kurai sūdzība tika iesniegta, uzlika Vueling sodu EUR 3000 apmērā, pamatojoties uz 1960. gada 21. jūlija Likumu 48/1960 par gaisa satiksmi (Ley 48/1960 sobre Navegación Aérea) 97. pantu (4), kā arī 82., 86., 87. un 89. pantu Vispārējā likuma par patērētāju un lietotāju aizsardzību un citu papildlikumu konsolidētajā redakcijā (texto refundido de la Ley General para la Defensa de los Consumidores y Usuarios y otras leyes complementarias) (5).
7. LNA 97. pantā ir noteikts:
“Pārvadātājam par biļetes cenu ir jāpārvadā pasažieris un viņa bagāža, ievērojot noteikumos paredzētos svara un izmēra ierobežojumus.
Papildbagāža tiek reglamentēta ar īpašiem noteikumiem.
Šajā ziņā par bagāžu nav uzskatāmi rokas bagāžas objekti un vienības, ko pasažieris ņem sev līdzi salonā. Pārvadātājam bez maksas lidmašīnas salonā kā rokas bagāža ir jāpārvadā rokas bagāžas objekti un vienības, ko pasažieris ņem sev līdzi salonā, tostarp priekšmeti, kas iegādāti lidostas veikalos. Šo objektu un bagāžas vienību ienešana gaisa kuģī var tikt atteikta tikai drošības apsvērumu, objekta svara vai izmēra salīdzinājumā ar gaisa kuģa raksturiezīmēm dēļ.”
8. Pēc tam, kad netika apmierināts tā IGC iesniegtais iesniegums par administratīvā akta apstrīdēšanu, Vueling 2012. gada 27. aprīlī cēla prasību tiesā, uzskatot, ka tam uzliktais administratīvais sods ir pretrunā Regulas Nr. 1008/2008 22. pantā noteiktajam cenu noteikšanas brīvības principam.
9. Savā lēmumā iesniedzējtiesa uzskata, ka LNA 97. pants paredz tiesības gaisa pasažierim reģistrēt bagāžu bez papildmaksas vai lidmašīnas biļetes pamata cenas palielināšanas. Šīs tiesības atbilst līguma par gaisa pārvadājumu juridiskajai definīcijai un ir loģisks un pamatots patērētāja aizsardzības pasākums, kas nav pretrunā Savienības tiesībās noteikto gaisa pārvadājumu tarifu liberalizācijai.
10. Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka šādam viedoklim nepiekrīt visas Spānijas tiesas. Dažas no tām, gluži pretēji, uzskata, ka, tā kā Regulas Nr. 1008/2008 22. panta noteikumi ļauj gaisa pārvadātājiem saistībā ar bagāžas reģistrēšanu palielināt lidmašīnas biļetes pamata cenu, tātad šādai tiesību normai ir jādod priekšroka salīdzinājumā ar tai pretējām Spānijas tiesību normām.
11. Šajos apstākļos Juzgado de lo Contencioso-Administrativo n° 1 de Ourense nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [..] Regulas [..] Nr. 1008/2008 22. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts tiesību norma ([LNA] 97. pants), kas nosaka pasažieru gaisa pārvadājumu sabiedrībām pienākumu visos gadījumos atzīt pasažieru tiesības reģistrēt ceļasomu bez papildmaksas vai iegādātās biļetes pamatcenas palielinājuma?”
12. Šajos secinājumos es paskaidrošu, kādēļ es uzskatu, ka ar Regulas Nr. 1008/2008 22. un 23. pantā noteikto principu kopumu Savienības likumdevējs atzīst gaisa pārvadātājiem gandrīz pilnīgu cenu noteikšanas brīvību, kas aptver visus pakalpojumus, kuri saistīti ar līgumu par gaisa pārvadājumu, tostarp tādus pakalpojumus, kā bagāžas reģistrēšana, un vienlaikus aizsargā patērētāja tiesības un intereses, izveidojot obligātus noteikumus par tā informēšanu.
I – Mana interpretācija
13. Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt, vai Regulas Nr. 1008/2008 22. panta 1. punktā noteiktajam cenu noteikšanas brīvības principam ir pretrunā tāds valsts tiesību akts kā pamatlietā aplūkotais, kurš aizliedz aviosabiedrībām aplikt pasažiera bagāžas reģistrēšanu ar papildmaksu.
14. Citiem vārdiem sakot, vai tādi gaisa pārvadātāji kā Vueling, Ryanair Ltd, easyJet Airline Co. Ltd vai arī HOP! vai Germanwings, iekasējot papildu samaksu par pasažieru bagāžu reģistrēšanu, nerīkojas pretrunā Savienības tiesībām?
A – Ievada apsvērumi
15. Šāds jautājums rodas saistībā ar tā dēvēto “low cost” (zemo cenu) aviosabiedrību ienākšanu gaisa pārvadājumu tirgū, ko aizsāka nozares liberalizēšana un atvēršana konkurencei, kā arī šo sabiedrību tirgus modeļa attīstība.
16. Šis modelis paredz piedāvāt klientiem, kas vēlas samazināt savus izdevumus, regulārus tuvas vai tālas distances lidojumus par īpaši zemām cenām, nodrošinot tādu pašu drošības līmeni kā jebkurai citai sabiedrībai, taču piedāvājot ierobežotas kvalitātes pakalpojumus. Tādējādi “low cost” aviosabiedrības koncentrē uzmanību uz pašiem būtiskākajiem pakalpojumiem par iespējami zemāku cenu (6). Iekasējot atsevišķu maksu par katru pakalpojumu, kas parasti tiek iekļauts tradicionālās lidmašīnas biļetē, tās lielāku vērību pievērš diferenciētiem un progresīviem tarifu plāniem. Tādējādi papildpakalpojumi, ko tradicionāli piedāvā vēsturiskie operatori, piemēram, sēdvietas rezervēšana, bagāžas pārvadājumi, maltīte lidojuma laikā vai arī preses izdevumu pieejamība, kļūst par izvēles pakalpojumiem. Tādējādi ne vienmēr ir viegli novērtēt papildmaksājumus, kas ietilpst vai neietilpst rezervācijas sākuma posmā piedāvātās biļetes cenā, un salīdzināt dažādu sabiedrību piedāvātās cenas.
17. Savukārt Vueling ar tiešsaistes ceļojumu portāla starpniecību nodarbojas ar lidojumu tirdzniecību internetā. Ja šodien mēs šajā portālā veiktu fiktīvu lidojuma reģistrāciju, mēs redzētu, ka šīs sabiedrības komercstratēģija ir šāda.
18. Kolīdz, veicot rezervāciju minētajā portālā, klients izvēlas noteiktu lidojumu, interneta mājaslapas vidus daļā kļūst redzami trīs tarifu plāni, proti, tarifu plāns “Basic”, tarifu plāns “Optima”, kā arī tarifu plāns “Excellence”. Zem katra no šiem tarifu plāniem ir apraksts par tā priekšrocībām, atveidotām arī ar logotipiem (7).
19. No šī apraksta izriet, ka tarifs “Basic” sniedz iespēju ceļot par zemāko pieejamo cenu. Tas nav apzīmēts ar kādu konkrētu logotipu.
20. Savukārt tarifa “Optima” grafiskajā atveidē ietverti sēdvietas, ceļasomas, kā arī pulksteņa ciparnīcas simboli. Tas ļauj reģistrēt bagāžu, kuras maksimālais svars ir 23 kilogrami, izvēlēties vietu lidaparāta priekšējā vai aizmugurējā daļā un izmantot īpašas priekšrocības attiecībā uz lidmašīnas biļetes reģistrēšanu un maiņu. Šo secinājumu gatavošanas dienā tarifu plāna “Excellence” grafiskajā attēlā bija ietverti sēdvietas, ceļasomas, kā arī pulksteņa ciparnīcas simboli. Papildus tarifa plāna “Optima” priekšrocībām tas ļauj pārvadāt rokas bagāžu, kuras maksimālais svars ir līdz 14 kilogramiem, kā arī ieņemt vietu lidaparāta pirmajā rindā. Tas arī klientam sniedz iespēju uzreiz piereģistrēties pēc biļetes rezervēšanas procesa beigām, nodrošina piekļuvi “VIP” zālei, prioritāru rindu, reģistrējoties lidostā, kā arī izejot drošības kontroli un iekāpjot lidmašīnā. Visbeidzot, tas klientam ļauj saņemt maltīti lidojuma laikā, mainīt lidojuma datus un, vajadzības gadījumā, saņemt atlīdzību, ja reiss ticis atcelts, kā arī uzkrāt lojalitātes punktus.
21. Kolīdz attiecībā uz visu savu ceļojumu klients ir izvēlējies tarifu plānu “Basic”, šai rezervācijai piekritīgas izmaksas ir redzamas tīmekļa lapas labajā pusē ar nosaukumu “Jūsu ceļojums”. Tajā bez tarifu plāna “Basic” par pašu lidojumu, kurā ietverti nodokļi, ir ietverta maksa par apkalpošanu, kā arī, vajadzības gadījumā, papildmaksa par kredītkartes lietošanu. Šo izmaksu kopsumma ir atainota sadaļā “Galīgā kopīgā cena”. Lai turpinātu rezervāciju, klientam ir jāievada personas dati. Pēc tam viņam ir jāpiekrīt “Pārvadāšanas noteikumiem” un “Tīmekļa vietnes lietošanas noteikumiem”. “Pārvadāšanas noteikumu” 8.4. punktā, kas attiecas uz bagāžu, ir noteikts šādi:
“Atbilstoši tarifu plānam “Basic” par bagāžas, kuras maksimālais svars ir 23 kg, reģistrēšanu ir jāmaksā papildmaksa, kas ir atšķirīga atkarībā no katra lidojuma īpatnībām. Tarifu plāni “Optima” un “Excellence” ļauj reģistrēt bagāžu, kuras maksimālais svars ir 23 kg.
Neatkarīgi no izvēlētā tarifu plāna pasažieris var reģistrēt bagāžu, kuras svars pārsniedz 23 kg, samaksājot par katru no tām atbilstošu papildmaksu. Ir iespējams reģistrēt smagāku bagāžu, kuras maksimālais svars ir 32 kg, samaksājot papildmaksu.
[..]”
22. Pēc piekrišanas šiem noteikumiem klients tiek aicināts turpināt rezervācijas procesu, noklikšķinot uz sadaļas “Personalizējiet savu lidojumu”. Vueling šādi piedāvā dažādus pakalpojumus, kas papildina pašu gaisa pārvadājumu, kurus klients noraida vai izvēlas, piekrītot veikt papildmaksājumu. Šajā reģistrācijas posmā klients var, piemēram, izvēlēties “sākot no” EUR 13 (starta tarifs), reģistrēt bagāžu vai ceļot kopā ar lolojumdzīvnieku. Katrā no šiem posmiem atkarībā no klienta izvēlētajām izvēlnēm mainās “Galīgā kopīgā cena”. Klients attiecīgi var pabeigt savu reģistrāciju, veicot vienreizēju maksājumu, kas vienāds ar ceļojuma kopējo cenu.
23. Vueling savos apsvērumos (8) norāda, ka aviosabiedrības mērķis ir piedāvāt klientiem personalizētu gaisa pārvadājumu pakalpojumu, kas būtu pielāgots viņu vajadzībām un finansēm, piedāvājumu sadalot vairākos segmentos. Šīs stratēģijas īstenošana prasa, no vienas puses, nošķirt gaisa pārvadājumu pakalpojuma būtiskākos elementus no papildu elementiem, kas ietilpst šajā pakalpojumā, un, no otras puses, pārveidot papildu elementus izvēles elementos, ļaujot klientiem izvēlēties šīs izvēles, ja tie to uzskata par vajadzīgu, veicot skaidru piekrišanas darbību “opt‑in”. Lai ceļotu par izdevīgāko cenu, kā to piedāvā tarifu plāns “Basic”, attiecīgi ir jāatsakās no noteikta skaita pakalpojumiem, kas savukārt ir iekļauti dārgākos tarifu plānos “Optima” vai “Excellence”.
24. “Low cost” sabiedrības stratēģiju var rezumēt šādi:
“Lai klientam varētu piedāvāt pēc iespējas izdevīgāku cenu, [aviosabiedrība] nodrošina tā pārvadāšanu, bet – vienīgi pārvadāšanu (9).”
25. Vai ar Savienības tiesībām, un it īpaši Regulas Nr. 1008/2008 22. panta 1. punktu, var apstrīdēt šo uzņēmējdarbības modeli? Vai šāda stratēģija, kura paredz uzlikt neobligātu papildmaksājumu par tādiem pakalpojumiem kā bagāžas reģistrēšana, ir pretrunā Savienības likumdevēja šajā regulā noteiktajām normām un patērētāja tiesībām?
26. Es tā nedomāju.
27. Protams, gaisa pārvadājumu tirgus liberalizācija un atvēršana konkurencei, ko tā paredzēja, izraisīja ļaunprātīgu un maldinošu aviosabiedrību, un it īpaši “low cost” sabiedrību, praksi. Daudzas no tām tika notiesātas par noteikumu, kas tika atzīti par nelikumīgiem vai krāpnieciskiem, iekļaušanu pārvadāšanas līgumā (10) vai to personāla nodarbināšanas noteikumos. Tātad tām ir slikta slava, turklāt tās ir balstītas uz modeli, kas šodien sagrauj gaisa pārvadājumu vēsturiskos noteikumus. Līdz ar to daudzi pasažieri ir pārsteigti, ka viņiem jāmaksā papildmaksa par pakalpojumiem, kas līdz šim bija pilnībā iekļauti aviobiļetes pamatcenā. Vai tā ir tirgus liberalizācijas otra puse? Acīmredzot tas tā ir. Šīs liberalizācijas, ko Savienības likumdevējs uzsāka 1987. gadā, mērķis bija nojaukt barjeras starp valstu tirgiem un uzlabot aviosabiedrību konkurētspēju, atverot tirgu konkurencei un ierobežojot līdz tam atzītās dalībvalstu reglamentējošās pilnvaras. Mērķis in fine bija pasažieru interesēs panākt lielāku piedāvājuma dažādību, kā arī zemāku tā cenu.
28. Nav apstrīdams, ka šis mērķis tika sasniegts. Jaunu sabiedrību ienākšana gaisa pārvadājumu tirgū liedza vēsturiskajiem uzņēmējiem – kuriem agrāk tika pārmesta to dominējošā stāvokļa izmantošana vai vienošanās par cenām – pārskatīt savus tarifus. Tātad lidojumu cenas būtiski samazinājās, ļaujot patērētājiem, kam līdz tam nebija [atbilstošu] finanšu, ceļot un nomāt lidmašīnas. Šī liberalizācija tātad ļāva apmierināt klientu ar ierobežotu pirktspēju vajadzības. “Low cost” sabiedrības atrada savus klientus, un vēsturiskie operatori šobrīd veic savu darbību veidā, kas tuvojas “low cost”, piemēram, Air France SA, izveidojot savu filiāli HOP! un Deutsche Lufthansa AG – Germanwings.
29. Nozares atvēršana konkurencei tātad, protams, izraisīja vēsturisko aviopārvadātāju iebildumus, un spriedumi attiecībā uz easyJet Airline Co. Ltd, Ryanair Ltd, Brussels Airlines vai arī Air France SA to pietiekami parāda. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka, veicinot konkurenci un atverot tirgu jauniem operatoriem, šī tirgus liberalizācija galu galā radīja daudzas priekšrocības tieši par labu patērētājam, jo tika jūtami samazinātas cenas.
30. Šis strīds nedrīkst radīt pārpratumus attiecībā uz gaisa transporta pakalpojumu tarifiem, un it īpaši tiem, kas attiecas uz bagāžu reģistrāciju. Pilnībā likumīgi ir vēlēties radīt jaunus ietvarus gaisa transporta pakalpojumu komercpraksei, un Regula Nr. 1008/2008 ir vērsta uz nozares atvēršanu konkurencei, atzīstot šiem pārvadātājiem brīvību noteikt tarifus. Šajā lietā tātad jautājums ir par tā noteikšanu, vai bagāžas reģistrācijas aplikšana ar nodokli, piedāvāta kā papildu cena, ietilpst šīs brīvības piemērošanas jomā, vai arī runa pati par sevi ir par nelikumīgu praksi, kura ir jāaptur atbilstoši vispārīgiem noteikumiem un speciāliem noteikumiem, kas paredzēti tiesību aktos patērētāja aizsardzībai. Tomēr katrā gadījumā jautājums neļauj atjaunot tiesisko regulējumu, ko Savienības likumdevējs ir vēlējies izbeigt, ja vien tas nestājas tā vietā.
31. Šajā lietā es uzskatu, ka šī papildu samaksas uzlikšana ietilpst cenu noteikšanas brīvībā, ko Savienības likumdevējs ir atzinis Regulas Nr. 1008/2008 22. panta 1. punktā.
B – Mana tekstu interpretācija
32. Lai izdarītu šo secinājumu, jāizmanto klasiskās interpretācijas metodes, tostarp teleoloģiskā metode. Kā redzams, Savienības likumdevēja lietotie termini Regulas Nr. 1008/2008 2. panta 18. punktā un 22. panta 1. punktā ir ļoti plaši, pat neprecīzi.
33. Ir pilnīgi skaidrs, ka ar Regulu Nr. 1008/2008 izveidotā sistēma ir vērsta uz gaisa pārvadājumu tirgus liberalizāciju. Šis virziens tika iedibināts ar Padomes 1992. gada 23. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2409/92 par gaisa pārvadājumu maksām un tarifiem (11), un tā mērķis bija, atverot tirgu konkurencei, pasažieru interesēs panākt lielāku piedāvājuma dažādību, kā arī zemāku tā cenu.
34. Šajā nolūkā Savienības likumdevējs atzina, ka gaisa pārvadātājiem ir pilnīga brīvība noteikt cenas par “gaisa pārvadājumu tarifiem” (12). Tādējādi tas ierobežoja neierobežoto suverenitāti, ko līdz tam dalībvalstis bija īstenojušas šajā nozarē, aizstājot dalībvalstu cenu apstiprināšanas pilnvaras ar vienkāršu iepriekšēja paziņojuma pasākumu, un ierobežojot to iejaukšanos pieņēmumos, ka cenu līmeņi ir vai nu pārlieku augsti, nodarot kaitējumu lietotājiem, vai nu nepārtraukti pazeminās, lai mazinātu šo nobīdi.
35. Regulas Nr. 1008/2008 1. panta 1. punkta mērķis ir arī regulēt Kopienas iekšējo gaisa satiksmes pakalpojumu cenas.
36. Šīs regulas 22. panta 1. punktā Savienības likumdevējs no jauna apstiprina cenu noteikšanas brīvības principu attiecībā uz “pasažieru tarifiem”. Tādējādi tas turpina iesākto nozares ierobežojumu atcelšanu, vairāk ierobežojot dalībvalstu darbības jomu, tā kā pasākumi par cenu iepriekšēju paziņošanu, kā arī iepriekš minētās drošības klauzulas ir izslēgti.
37. Minētās regulas 23. pantā Savienības likumdevējs ir ieviesis īpašas tiesību normas par patērētāju aizsardzību pret pārvadātāju ļaunprātīgu un krāpniecisku praksi. Ir skaidrs, ka šī cenu noteikšanas brīvība tātad ir saistīta ar skaidrības attiecībā uz pakalpojumu, kas sniegti veidā, kad lietotāji var pilnībā novērtēt konkurencei nodoto jauno tarifu apmēru. Tas var notikt tikai, radot relatīvu sarežģītību, kas, manuprāt, ir sistēmas, ko vēlējās Savienības likumdevējs, gara sekas, kuras mērķis ir dažādot piedāvājumu un tādējādi pavairot lietotāju pirktspējai piemērotu pakalpojumu skaitu.
38. Tagad detaļās tiks pārbaudīts katrs no principiem, uz kuriem ir balstīta cenu noteikšana gaisa pārvadājumiem.
1) Cenu noteikšanas brīvības princips
39. Kā es minēju, Regulas Nr. 1008/2008 22. panta 1. punktā Savienības likumdevējs apstiprina “gaisa pārvadājumu maksu” cenu noteikšanas brīvības principu. Pirms detalizētāk analizēt šā principa piemērojamību, ir jāmin šādi divi apsvērumi.
40. Pirmkārt, Savienības likumdevējs nav definējis cenas jēdzienu. Tomēr šajos secinājumos es pamatojos uz pieņēmumu, ka minētais jēdziens attiecas uz maksu par pārvadājumu, ko pasažieris rezervē attiecībā uz maršrutu, lidojumiem, datumiem un, vajadzības gadījumā, noteiktā rezervācijas klasē.
41. Otrkārt, jāteic, ka atbilstoši Regulas Nr. 1008/2008 22. panta 1. punktam cenu noteikšanas brīvību nepiemēro saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu gaisa pārvadājumiem piemērojamām cenām. Šo brīvību nepiemēro arī nodevām, ko uzlikušas valsts iestādes vai lidostas pārvaldnieki, t.i., lidostas maksājumiem, maksājumiem, papildmaksām vai maksām, kas saistītas ar drošumu vai degvielu, ar kurām, ņemot vērā to raksturu, ekonomiskie operatori nevar brīvi rīkoties un kuras Savienības likumdevējs skaidri un konkrēti ir noteicis Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punktā.
42. Tas nozīmē, ka, izņemot šīs divas izmaksu kategorijas, jāuzskata, ka gaisa pārvadātājiem ir pilnīga brīvība attiecībā uz cenu noteikšanu par saviem pakalpojumiem.
43. Pirmkārt, Savienības likumdevējs izmanto īpaši plaši interpretējamu izteicienu, lai definētu minētās brīvības faktisko piemērojamību.
44. Regulas Nr. 1008/2008 franču valodas versijā noteikts, ka cenu noteikšanas brīvība attiecas uz “gaisa pārvadājumu maksas” jēdzienu, kas pats par sevi ir ļoti plaši interpretējams. Vācu un angļu valodas versijās Savienības likumdevējs izmanto vēl plašāk interpretējamu izteicienu, jo tajās attiecīgi ir izmantoti termini “Flugpreise” un “air fares”, kuri attiecas uz “gaisa pārvadājumu tarifiem”. Turklāt spāņu valodas versijā pat tiek izmantots termins “tarifas [..] de los servicios aéreos”.
45. Turklāt šīs “gaisa pārvadājumu maksas” vai arī šie “gaisa pārvadājumu tarifi” ir definēti vienoti, un, lai kāda arī nebūtu Regulas Nr. 1008/2008 lingvistiskā versija, tās 2. panta 18. punktā attiecībā uz cenām ir noteikts “[..], ko maksā gaisa pārvadātājiem [..] par pasažieru pārvadāšanu, izmantojot gaisa pārvadājumus, un visi nosacījumi, ar kuriem piemērojamas šīs cenas, tostarp atlīdzība un nosacījumi, ko piedāvā starpniekam un citiem palīgdienestiem” (13).
46. Tomēr “cenas [..], kas jāmaksā par pasažieru pārvadājumu”, šīs regulas 2. panta 18. punkta izpratnē jēdziens ietver visas neto izmaksas, ko radījusi pārvadāšanas pakalpojuma sniegšana, no brīža, kad klients tika uzsācis rezervāciju, līdz bagāžas piegādei klientam uz bagāžas izsniegšanas ierīces. Līguma par gaisa pārvadājumu izpilde ietver daudzus pakalpojumus, tostarp reģistrāciju, pasažieru iekāpšanu un sagaidīšanu lidmašīnā, pasažieru un viņu bagāžas pārvešanu no izlidošanas vietas līdz galamērķim, vienlaikus nodrošinot drošību, rūpes par pasažieriem lidojuma laikā, viņu izkāpšanu no lidmašīnas un, visbeidzot, viņu bagāžas piegādi. Šo pakalpojumu kopums ietver izmaksas, kas ne vien tieši saistītas ar pasažiera pārvadāšanu, bet arī ar tā rezervācijas apstrādi, lidmašīnas biļetes izsniegšanu, lidaparāta un lidostas infrastruktūras izmantošanu, kā arī bagāžas apstrādi. Lai nodrošinātu līguma par gaisa pārvadājumu labu izpildi, tās arī paredz dažādu speciālistu, piemēram, tirdzniecības aģentu, apkalpes locekļu un apkalpojošā personāla uz zemes, mehāniķu un citu darbinieku, iesaisti.
47. Turklāt, Savienības likumdevējs neaprobežojas vienīgi ar “cenām [..], kas jāmaksā [..] par pasažieru pārvadājumiem”. Tas skaidri norāda uz cenām, kas saistītas ar “starpnieku un citu palīgdienestu atlīdzību”, kas būtiski pārsniedz izmaksas, kuras nav tieši saistītas ar pašu gaisa pārvadājumu. Šajā ziņā es uzskatu, ka “palīgdienestu” jēdziens Regulas Nr. 1008/2008 2. panta 18. punkta izpratnē ir noteikti saistīts ar aģentūru piedāvātajiem pakalpojumiem. Šis jēdziens līdz ar to var attiekties uz dažādiem pakalpojumiem.
48. Ņemot vērā šo informāciju, es attiecīgi uzskatu, ka gaisa pārvadājumu maksas jēdziens ietver plašu pakalpojumu klāstu, vai tie būtu saistīti ar pakalpojumiem, kas ir obligāti vai nepieciešami pasažieru vai kravas pārvadājumiem, vai arī tie ir papildu pakalpojumi, par kuriem var tikt iekasēta papildmaksa (14).
49. Attiecībā uz maksas iekasēšanu par bagāžas reģistrēšanu, manuprāt, nav ne mazāko šaubu, ka tā ietilpst šajā jēdzienā, kas savukārt attiecas uz Regulas Nr. 1008/2008 22. panta 1. punktā noteikto cenu noteikšanas brīvību. Jāatceras, ka bagāžas reģistrēšana ir komercpakalpojums, kas gaisa pārvadātājam rada izmaksas, jo tas ietver bagāžas apstrādi, šķirošanu, pārvadāšanu, piegādi un glabāšanu.
50. Otrkārt, cenu noteikšanas brīvība, ko bauda gaisa pārvadātāji, attiecas arī uz gaisa pārvadājumu maksas īstenošanas noteikumiem. Ievērojot atbilstību Regulas Nr. 1008/2008 23. panta noteikumiem par patērētāja informēšanu, gaisa pārvadātāji tādējādi var brīvi noteikt nosacījumus, kādos tie piemēro šos tarifus. Citiem vārdiem sakot, izņemot aviosabiedrības, kuras nodrošina sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, šie gaisa pārvadātāji var brīvi noteikt to pakalpojumu klāstu, ko tie paredz iekļaut savā līgumā par gaisa pārvadājumu, un izvēlēties veidu, kā tie paredz iekasēt maksu par tiem, bet dalībvalstis nevar izteikt viedokli šajā sakarā. Kā Eiropas Komisija to norādīja savos apsvērumos, saskaņā ar minēto regulu dalībvalstīm nav tiesību detalizēti noteikt lidmašīnas biļetes cenai piemērojamos tarifu nosacījumus, ne arī precizēt tajā iekļaujamos pakalpojumus (15). Pateicoties šiem noteikumiem, iezīmējas dažādi aviosabiedrību tirdzniecības modeļi un konkurētspējas stratēģijas, un tās var izvēlēties diversificēt un segmentēt savu piedāvājumu.
51. Attiecībā uz maksu par bagāžas reģistrēšanu, un ciktāl šo pakalpojumu nenosaka drošības noteikumi, piemēram, sēdvietas pieejamība, gaisa pārvadātājiem attiecīgi ir izvēle.
52. Tie var izvēlēties iekļaut maksu par minēto pakalpojumu lidmašīnas biļetes pamata tarifā, kā to dara vairums vēsturisko operatoru, kuri vēlas koncentrēties uz savu pakalpojumu kvalitāti un to uzlabot, ņemot vērā “low cost” sabiedrību radīto konkurenci.
53. Gaisa pārvadātāji var arī izlemt samazināt izmaksas, kas saistītas ar bagāžas apstrādi, šķirošanu, pārvadāšanu un piegādi, neiekļaujot šo pakalpojumu pamata piedāvājumā, bet piedāvājot to kā izvēles pakalpojumu par papildu samaksu. Šāda prakse ļauj piedāvāt lidojumus par tarifiem, kas ir zemāki par citu sabiedrību piedāvātajiem tarifiem un atbilst Regulā Nr. 1008/2008 minētajai komerctirdzniecības loģikai, bet galvenokārt tā ļauj nodrošināt tarifu, kas ir samērīgs ar lietotāja prasīto pakalpojumu.
54. Šāda interpretācija acīmredzot nav piemērojama rokas bagāžai, jo gaisa pārvadātājam ir jānodrošina tās bezmaksas pārvadāšana un tas ir jādara divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, atšķirībā no reģistrētās bagāžas par rokas bagāžu ir atbildīgs tikai pasažieris. Tā neietilpst tirgus determinētajos gaisa pārvadātāja pakalpojumos, kas ir norādīti Regulā Nr. 1008/2008, jo ar reģistrāciju, tās vešanu un uzkrāšanu atšķirībā no reģistrētās bagāžas nav saistītas nekādas izmaksas.
55. Otrkārt, tas, ka ir iespēja paturēt pie sevis un personiskā uzraudzībā priekšmetus, ko tā uzskata par visvērtīgākajiem vai visnepieciešamākajiem, ir saistīts ar pašas personas cieņu, kā iesniedzējtiesa to ir atzinusi lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu. Šādos apstākļos es nepiekrītu – arī ne nākotnē – maksas noteikšanai par bagāžu kabīnē.
56. Ņemot vērā visus šos elementus, es attiecīgi uzskatu, ka Regulas Nr. 1008/2008 22. panta 1. punkts neliedz to, ka tāda gaisa pārvadājumu sabiedrība kā Vueling ar papildmaksu apliek pasažieru bagāžas reģistrēšanu.
57. Ja Tiesa nepiekritīs šai interpretācijai un būs jāuzskata, ka bagāžas reģistrācija ir obligāts pienākums, kuras maksa ir iekļauta aviobiļetes pamatcenā, tātad būs vispārīgi jādefinē paša šī pakalpojuma saturs. Lai to izdarītu, Tiesai attiecībā uz Eiropas Savienības 28 dalībvalstīm jādefinē maksimālais atļautais bagāžas svars, ņemot vērā drošības noteikumus, kuri saistīti ar lidmašīnas veidu, kas varētu tikt lietots. Ir skaidrs, ka šāds lēmums, ar kuru tiek definēti tehniskie noteikumi par bagāžas reģistrāciju, neietilpst ne tās kompetencē, ne arī pat tās funkcijās.
58. Šāda pieeja, manuprāt, nav savienojama ar brīvas konkurences un patērētāju aizsardzības prasībām, uz kurām ir balstīta Regula Nr. 1008/2008. Pirmkārt, lai kāda nebūtu šīs definīcijas forma, šāda pieeja ierobežo konkurenci tirgus komercpakalpojumiem, kas acīmredzami apdraud šīs regulas lietderīgo iedarbību. Otrkārt, tas liedz noteikt cenas samērīgi ar lietotāja prasītajiem pakalpojumiem, jo pasažieris, kas ceļo tikai ar rokas bagāžu, sedz izmaksas, kas saistītas ar viņa kaimiņa bagāžas reģistrāciju, kas, manuprāt, apdraud patērētāja aizsardzību.
2) Patērētāja tiesību aizsardzība
59. Savienības likumdevējs ir ierobežojis gaisa pārvadātāju cenu noteikšanas brīvību ar nosacījumu ievērot Regulas Nr. 1008/2008 23. pantā noteiktās prasības par patērētāja tiesību aizsardzību.
60. Regulas Nr. 1008/2008 23. panta “Informācija un nediskriminācija” 1. punktā ir noteikts:
“Publiski pieejamajās gaisa pārvadājumu maksās [..] gaisa pārvadājumu pakalpojumiem no lidostas tādas dalībvalsts teritorijā, uz kuru attiecas Līgums – šīs maksas un šos tarifus jebkādā veidā piedāvājot vai publicējot, tostarp internetā –, ir iekļauti arī piemērojamie nosacījumi. Vienmēr norāda galīgo cenu, kas jāmaksā, un tajā ir ierēķināta gaisa pārvadājuma maksa vai gaisa pārvadājuma tarifs, kā arī uzliktie nodokļi un maksājumi, papildmaksājumi un maksas, kuras ir obligātas un paredzamas publicēšanas brīdī. Papildus galīgajai cenai norāda vismaz šādus datus:
a) gaisa pārvadājumu maksu [..]
b) nodokļus;
c) lidostas maksājumus un
d) citus maksājumus, papildmaksas vai maksas, piemēram, tādas, kas saistītas ar drošumu vai degvielu;
ja pozīcijas, kas norādītas b), c) un d) apakšpunktā, ir pievienotas gaisa pārvadājuma maksai [..]. Informāciju par neobligātiem cenas pielikumiem paziņo skaidri, pārskatāmi un precīzi jebkura rezervēšanas procesa sākumā, un klients izdara izvēli, piekrītot veikt attiecīgos maksājumus.”
61. Šī tiesību norma par cenu noteikšanu gaisa pakalpojumiem ir lex specialis attiecībā pret vispārīgajiem noteikumiem, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29/EK (16) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/83/ES (17). Tās mērķis ir nodrošināt lielāku gaisa pārvadātāju īstenotās cenu politikas pārskatāmību, lai patērētājam nodrošinātu lielāku aizsardzību pret maldinošu vai ļaunprātīgu praksi, kuru pārāk bieži kritizē pasažieri.
62. Lieki piebilst, ka tieši cena ir tas kritērijs, kurš nosaka pasažieru izvēli attiecībā uz gaisa pārvadātāju. Tomēr pastāv ievērojama atšķirība starp lidmašīnas biļetes pamattarifu un kopējo cenu, ko pasažieris samaksājis rezervācijas noslēgumā, kam iemesls ir citu sastāvdaļu, konkrēti, nodokļu, maksājumu un citas papildmaksu augstās izmaksas.
63. Turklāt, gan uzņēmējdarbības prakse, gan dažādas aviosabiedrībām uzliktās nodevas ir radījušas lielu skaitu pasažieru biļešu cenu sastāvdaļu, kas neveicina tarifu struktūru pārskatāmību.
64. Visbeidzot, daži no šiem maksājumiem mārketinga nolūkos ir slēpti, kas ir pretrunā nosacījumam pārskatāmi paziņot piemērotās cenas.
65. Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punktā Savienības likumdevējs nosaka skaidru atšķirību starp, no vienas puses, gaisa pārvadājumu maksu, nodokļiem un citiem maksājumu veidiem, kuri ir obligāti un paredzami to publicēšanas brīdī, un, no otras puses, papildmaksas pakalpojumus.
66. Attiecībā uz gaisa pārvadājumu maksu, nodokļiem un citiem maksājumu veidiem gaisa pārvadātājam ir jānorāda katra tarifa piemērošanas nosacījumi, neatkarīgi no veida, kādā tie publicēti.
67. Attiecībā uz neobligātajiem cenas pielikumiem Tiesa precizēja iepriekš minētajā spriedumā lietā ebookers.com Deutschland, ka gaisa pārvadātājam šādi cenas pielikumi ir jāpaziņo skaidri, pārredzami un nepārprotami rezervēšanas procesa sākumā un jānodrošina, ka klients var noraidīt vai izvēlēties attiecīgo pakalpojumu, skaidri piekrītot veikt maksājumu (“opt‑in”) (18).
68. Tādējādi, ja gaisa pārvadātājs, izmantojot Regulas Nr. 1008/2008 22. panta 1. punktā uz to attiecināto cenu noteikšanas brīvību, var aplikt ar papildmaksu bagāžas reģistrēšanu, tam katrā ziņā ir jāievēro šīs regulas 23. panta 1. punktā paredzētās īpašās prasības par patērētāja informēšanu.
69. Tagad ir jāpārbauda, vai šīs tiesību normas nav pretrunā tādam valsts tiesību aktam, kā LNA 97. pantā noteiktais. Jāatgādina, ka iesniedzējtiesa šo pantu interpretēja tādējādi, ka tas aizliedz gaisa pārvadātājiem iekasēt naudu par pasažieru bagāžas reģistrēšanu, palielinot lidmašīnas biļetes pamatcenu.
70. Šādā interpretācijā minētais tiesību akts nav saderīgs ar Savienības tiesībām. Tas atjauno valsts regulējumu, ko Savienības likumdevējs ir atcēlis ar Regulu Nr. 1008/2008, īstenojot ierobežojumu atcelšanu un nozares liberalizāciju. Kā es to jau norādīju, izņemot aviosabiedrības, kuras nodrošina sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu, dalībvalstīm vairs nav tiesību ietekmēt gaisa pārvadātāju noteiktās cenas, piemērojamos tarifu noteikumus un pakalpojumus, kas varētu tikt iekļauti lidmašīnas biļetes pamatcenā.
71. Turklāt šāds tiesiskais regulējums aizsāk saskaņošanas procesu, kuru Savienības likumdevējs vēlas izveidot ar “kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā” (19) atbilstoši Regulas Nr. 1008/2008 nosaukumam. No minētās regulas preambulas 2., 5., 16. un 18. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir sasniegt efektīvāku un viendabīgāku Savienības tiesību aktu par aviācijas iekšējo tirgu piemērošanu, lai, no vienas puses, nekropļotu konkurenci, piemērojot valsts līmenī dažādus noteikumus, un, no otras puses, nodrošinātu patērētājiem iespēju salīdzināt gaisa pārvadājumu cenas. Ciktāl gaisa transports pēc savas būtības ir starptautisks tirgus, kurā darbojas vienāda lieluma aviosabiedrības, kas izmanto rezervēšanas rīkus, kuriem mūsdienās vairs nav robežu, ir svarīgi, ņemot vērā Savienības likumdevēja nospraustos mērķus, ka to darbību efektīvi regulē visām Savienības dalībvalstīm kopējs tiesiskais regulējums. Tomēr ar šādu tiesisko regulējumu tiek skaidri pārkāpti šie mērķi.
72. Tādējādi, un ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Regulas Nr. 1008/2008 22. panta 1. punktā noteiktais cenu noteikšanas brīvības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir pretrunā tādam valsts tiesību aktam, kā pamatlietā aplūkotais, kas aizliedz gaisa pārvadātājiem aplikt pasažiera bagāžas reģistrēšanu ar papildmaksu.
73. Es tomēr uzskatu, ka kompetentajām valsts iestādēm ir jānodrošina, lai, iekasējot naudu par šādu papildu pakalpojumu, gaisa pārvadātāji ievērotu prasības, kas tiem uzliktas saskaņā ar šīs regulas 23. panta 1. punktā noteikto patērētāja tiesību aizsardzību, paziņojot klientam šādus cenas pielikumus par bagāžas reģistrēšanu skaidri, pārredzami un nepārprotami klienta uzsāktā rezervēšanas procesa sākumā un ļaujot šim klientam skaidri izvēlēties vai atteikties no attiecīgā pakalpojuma.
74. Tādējādi šajā tiesvedībā iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai Vueling ir ievērojis minētās prasības attiecībā uz M. J. Arias Villegas.
II – Secinājumi
75. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Juzgado de lo Contencioso-Administrativo n° 1 de Ourense uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Cenu noteikšanas brīvības princips, kas noteikts 22. panta 1. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 24. septembra Regulā (EK) Nr. 1008/2008 par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir pretrunā tādam valsts tiesību aktam, kā pamatlietā aplūkotais, kurš aizliedz gaisa pārvadātājiem aplikt pasažiera bagāžas reģistrēšanu ar papildmaksu.
Tomēr kompetentajām valsts iestādēm ir jānodrošina, lai, iekasējot naudu par šādu papildu pakalpojumu, gaisa pārvadātāji ievērotu prasības, kas tiem uzliktas saskaņā ar Regulas Nr. 1008/2008 23. panta 1. punktā noteikto patērētāja tiesību aizsardzību, paziņojot klientam šādus cenas pielikumus par bagāžas reģistrēšanu skaidri, pārredzami un nepārprotami rezervēšanas procesa sākumā un ļaujot šim klientam skaidri izvēlēties vai atteikties no attiecīgā pakalpojuma.