ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES
[JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2011. gada 26. maijā 1(1)
Lieta C‑275/10
Residex Capital IV CV
pret
Gemeente Rotterdam
(Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Konkurence – Valsts atbalsts – Savienības tiesībām neatbilstoša valsts atbalsta atgūšana – Garantija aizdevumam – Darījumu spēkā neesamība saskaņā ar valsts tiesībām imperatīvu normatīvo noteikumu pārkāpuma dēļ – Valsts tiesu pilnvaras – LESD 108. panta 3. punkta trešais teikums
I – Ievads
1. Vai publiskai struktūrvienībai var prasīt segt garantiju, ja tā šo garantiju ir sniegusi, pārkāpjot Savienības tiesības valsts atbalstu jomā un nesaņemot Eiropas Komisijas atļauju? Tā arī ir galvenā juridiskā problēma, ko Tiesa aplūko šajā lietā.
2. 2003. gadā Roterdamas pašvaldības (Nīderlande) iestāde neskaidros apstākļos sniedza garantiju par aizdevumu EUR 23 miljonu apmērā, ko uzņēmumam Aerospace piešķīra uzņēmums Residex. Kad Aerospace veica tikai daļēju aizdevuma apmaksu, Residex pieprasīja pašvaldībai segt garantiju un 2004. gada beigās cēla tiesā prasību par vairāk nekā EUR 10 miljonu piedziņu. Tiesā pašvaldība savai aizstāvībai it īpaši izvirza argumentu, ka attiecīgā garantija ir sniegta, pārkāpjot Savienības tiesības un tādēļ atbilstoši civiltiesībām nav spēkā.
3. Tiesai tagad tiek vaicāts, vai Eiropas Savienības konkurences tiesības, precīzāk sakot, LESD 108. panta 3. punkta trešā teikumā paredzētais aizliegums īstenot valsts atbalstu, ļauj vai pat nosaka pienākumu valsts tiesai atzīt par spēkā neesošu pašvaldības sniegtu garantiju, kas nav paziņota Eiropas Komisijai un ko tā nav atļāvusi.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
4. Šajā lietā atbilstošās Savienības tiesību normas ir noteiktas LESD 108. panta 3. punkta trešajā teikumā (agrāk – EKL 88. panta 3. punkta trešais teikums). Papildus jānorāda uz paziņojumiem, kuros Eiropas Komisija kā ES konkurences iestāde dara zināmu savu administratīvo praksi un juridisko viedokli par noteiktiem valsts atbalstu tiesību jautājumiem. Šajā lietā nozīme ir Paziņojumam par garantijām un Paziņojumam par valstu tiesu lomu.
Paziņojums par garantijām
5. No 2008. gadā publicētā “Komisijas paziņojuma par EK līguma 87. un 88. panta [tagad – LESD 107. un 108. pants] piemērošanu valsts atbalstam garantiju veidā” (2) (turpmāk tekstā – “Paziņojums par garantijām”) izriet, ka valsts sniegtās garantijas kredītam vai citām finanšu saistībām var būt valsts atbalsts gan aizņēmējam, gan aizdevējam.
6. Šajā ziņā punktā “2.2. Atbalsts aizņēmējam” ir norādīts:
“Parasti aizņēmējs ir atbalsta saņēmējs. [..] Aizņēmējs iegūst priekšrocību, ja tam nav jāmaksā prēmija vai jāmaksā neliela prēmija. [..] Dažos gadījumos, ja nebūtu valsts garantijas, aizņēmējs nevarētu atrast finanšu iestādi, kas vispār būtu gatava tam aizdot. [..]”
7. Tomēr punktā “2.3. Atbalsts aizdevējam” tiek papildināts:
“2.3.1. Pat ja parasti atbalsta saņēmējs ir aizņēmējs, nevar izslēgt iespēju, ka noteiktos apstākļos arī aizdevējs var gūt tiešu labumu no atbalsta. Īpaši atbalsts aizdevējam var būt gadījumos, kad, piemēram, valsts garantija tiek izsniegta ex post attiecībā uz aizdevumu vai citām finanšu saistībām, kas jau ir spēkā, nekoriģējot šāda aizdevuma vai finanšu saistību nosacījumus, vai arī kad vienu garantētu aizdevumu izmanto cita, negarantēta aizdevuma segšanai tajā pašā kredītiestādē, jo tādējādi tiek palielināts aizdevumu nodrošinājums. [..]
2.3.2. Garantijas atšķiras no citiem valsts atbalsta pasākumiem, piemēram, dotācijām vai atbrīvojuma no nodokļiem, tādējādi, ka garantijas gadījumā valsts arī stājas tiesiskās attiecībās ar aizdevēju. Tādēļ jāapsver, vai tas, ka valsts atbalsts ticis piešķirts nelikumīgi, kaut kādā veidā var ietekmēt trešās personas. [..] Jautājums par to, vai atbalsta nelikumība ietekmē tiesiskās attiecības starp valsti un trešām personām, jāpārbauda saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Valstu tiesām, iespējams, būs jāpārbauda, vai valsts tiesību akti nepieļauj garantiju līgumu nepildīšanu, un Komisija uzskata, ka, veicot šo novērtējumu, būtu jāņem vērā [Savienības] tiesību aktu pārkāpšana. [..]”
8. Par “nosacījumiem, kuru gadījumā atbalsta nav” Paziņojuma par garantijām 3.1. punktā ar virsrakstu “Vispārīgi apsvērumi” ir norādīts:
“Ja individuāla garantija [..], kurā valsts iesaistījusies, nedod uzņēmumam nekādu priekšrocību, tā nav valsts atbalsts.
[..]”
9. Būtībā līdzīgi bija formulēta arī Paziņojuma par garantijām (3) iepriekšējā versija, kas bija publicēta 2000. gadā.
Paziņojums par valstu tiesu lomu
10. “Komisijas paziņojumā par valsts atbalsta tiesību normu piemērošanu valstu tiesās” (4) (turpmāk tekstā – “Paziņojums par valstu tiesu lomu”) ir ietverts 2.2. punkts par nelikumīgu valsts atbalstu.
11. Apakšpunktā “2.2.1. Nelikumīgā valsts atbalsta izmaksāšanas novēršana” ir norādīts:
“28. Valstu tiesu pienākums ir aizsargāt to privātpersonu tiesības, kuras ir ietekmējuši pārtraukšanas saistību pārkāpumi. Gadījumos, kad ir pārkāpts [LESD 108. panta 3. punkts], valstu tiesām ir jānodrošina visas atbilstošās tiesiskās sekas atbilstīgi valsts tiesību aktiem [..]. Taču valstu tiesu pienākumi neaprobežojas tikai ar jau piešķirto nelikumīgo atbalstu. Tajos ietilpst arī gadījumi, kuros tikai plāno veikt nelikumīgu maksājumu. [..] Gadījumos, kad nelikumīgu atbalstu gatavojas izmaksāt, valsts tiesas pienākums ir novērst šādu izmaksāšanu.
[..]”
12. Turklāt apakšpunktā “2.2.2. Nelikumīgā atbalsta atgūšana” ir norādīts:
“30. Gadījumos, kad valsts tiesa saskaras ar nelikumīgi piešķirtu atbalstu, tai ir jānodrošina visas šās nelikumības tiesiskās sekas saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Valsts tiesai principā ir jāpiespriež labuma guvējam pilnībā atmaksāt nelikumīgo valsts atbalstu. [..]”
B – Valsts tiesības
13. No Nīderlandes tiesību normām nozīme ir Burgerlijk Wetboek (5) (turpmāk tekstā – “BW”) 3:40. panta 2. punktam, kas ir formulēts šādi:
“Darījums nav spēkā, ja tiek pārkāpta imperatīva likuma norma, vai arī, ja likuma normas mērķis ir aizsargāt vienu līgumslēdzēju pusi daudzpusējā darījumā, darījumu var tikai apstrīdēt. Abi nosacījumi ir piemērojami tikai tad, ja no likuma normas mērķa neizriet kas cits.”
III – Fakti un pamata lieta
14. Residex Capital IV CV (turpmāk tekstā – “Residex”) 2001. gadā ieguva līdzdalību MD Helicopters Holding NV (turpmāk tekstā – “MDH”), kas ir RDM Aerospace NV (turpmāk tekstā – “Aerospace”) (6) meitas sabiedrība. Vienlaicīgi Residex bija piešķirta pārdošanas iespēja, pamatojoties uz kuru tas vēlāk ar konkrētiem nosacījumiem varēja pārdot savu līdzdalību MDH atpakaļ Aerospace.
15. 2003. gada februārī Residex izmantoja šo pārdošanas iespēju. Tomēr Residex nebija pieprasījis samaksāt pārdošanas cenu. Tā vietā 2003. gada martā Residex šo savu prasījumu EUR 8,5 miljonu apmērā pārveidoja par aizdevumu Aerospace. Residex papildus piešķīra Aerospace aizdevumu vēl USD 15 miljonu (7) apmērā. Tādējādi aizdevuma summa, ko Aerospace saņēma no Residex, to pārrēķinot, kopumā bija apmēram EUR 23 miljoni.
16. Cēlonis šī aizdevuma piešķiršanai acīmredzami bija toreizējā Roterdamas pašvaldības Ostas sabiedrības (8) vadītāja rīcība, kurš Residex piedāvāja Ostas sabiedrības garantiju par Aerospace piešķiramo aizdevumu. Faktiski Roterdamas Ostas sabiedrība 2003. gada martā piešķīra Residex garantiju līdz maksimālajai summai EUR 23 012 510 apmērā, pieskaitot aizdevuma izmaksas un procentus.
17. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju bez šīs garantijas, par kuru nebija paziņots Eiropas Komisijai un ko tā līdz ar to arī nebija atļāvusi, Aerospace nebūtu varējis saņemt šādu aizdevumu.
18. Residex norāda, ka Aerospace atmaksājis aizdevumu tikai apmēram EUR 16 miljonu apmērā. Tādēļ 2004. gada decembrī Residex izmantoja Roterdamas pašvaldības garantiju un pieprasīja samaksāt EUR 10 240 252, pieskaitot procentus un piedziņas izmaksas. Tomēr pašvaldība atteicās maksāt.
19. Tiesā Residex un Roterdamas pašvaldība tagad strīdas par to, vai pašvaldības Ostas sabiedrības pārņemtā garantija vispār ir spēkā. Pirmkārt, juridiskās domstarpības ir jautājumā par Ostas sabiedrības vadītāja pārstāvības pilnvarām un par garantijas saderību ar pašvaldības tiesību aktiem. Otrkārt, pašvaldība apgalvo, ka garantija nav spēkā, jo ir pārkāpts Savienības tiesībās paredzētais valsts atbalsta aizliegums. Turklāt pašvaldība apstrīd arī Residex pieprasīto prasījuma summu.
20. Gan pirmajā instancē Rechtbank Rotterdam [Roterdamas iecirkņa tiesā], gan apelācijā Gerechtshof te ’s‑Gravenhage [Hāgas apgabala apelācijas tiesā] tika pasludināti Residex nelabvēlīgi spriedumi. Pamatojoties uz BW 3:40. panta 2. punktu, abas tiesas atzina garantiju par spēkā neesošu, jo tā ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta (tagad – LESD 107. panta 1. punkts) izpratnē un tā, pārkāpjot EKL 88. panta 3. punktu (tagad – LESD 108. panta 3. punkts), nav paziņota Eiropas Komisijai.
21. Balstoties uz Residex kasācijas sūdzību, pamata lietu tagad izskata iesniedzējtiesa – Hoge Raad der Nederlanden [Nīderlandes Augstākā tiesa].
IV – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā
22. Ar 2010. gada 28. maija nolēmumu, kas Tiesā iesniegts 2010. gada 2. jūnijā, Hoge Raad uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai atbilstoši EKL 88. panta 3. punkta (tagad – LESD 108. panta 3. punkta) pēdējam teikumam tādā gadījumā kā šī lieta – kurā prettiesisks atbalsta pasākums ir īstenots tādējādi, ka garantijas pārņemšanas rezultātā attiecībā pret kreditoru kredīta ņēmējs ir saņēmis kredītu, kāds tam parastos tirgus apstākļos nebūtu pieejams, – saistībā ar pienākumu novērst šī prettiesiskā atbalsta pasākuma sekas valsts tiesām ir jāatceļ vai vismaz tās ir tiesīgas atcelt garantiju, pat ja vienlaikus netiek atcelts kredīts, kas piešķirts, pamatojoties uz šo garantiju?”
23. Tiesvedībā Tiesā savus rakstveida un mutvārdu apsvērumus iesniedza Residex, Roterdamas pašvaldība, Dānijas, Vācijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija.
V – Vērtējums
24. Uzdodot savu jautājumu, Hoge Raad galvenokārt vēlas noskaidrot, vai LESD 108. panta 3. punkta trešais teikums ļauj vai pat nosaka pienākumu valsts tiesai atzīt par spēkā neesošu pašvaldības sniegtu garantiju, kas nav paziņota Eiropas Komisijai un ko tā nav atļāvusi.
25. Lietas dalībniekiem šajā jautājumā ir atšķirīgi viedokļi. Ja Residex kā prasītājs pamata prāvā dabiski iestājas par garantijas spēkā esamību un Roterdamas pašvaldība kā atbildētāja tikpat kaismīgi to noliedz, lielākā daļa valdību, kas piedalās lietā, un arī Komisija savos apsvērumos pauž niansētu pieeju lietas risinājumam ar atšķirīgu nokrāsu.
26. Arī es vēlos Tiesai piedāvāt šādu diferencētu risinājumu.
A – Ievada piezīmes
27. Viss, kas ir zināms par pamata prāvas faktiem, liecina par to, ka attiecīgā garantija ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta (agrāk – EKL 87. panta 1. punkts) izpratnē, kas nav paziņots Komisijai un ko tā arī nav atļāvusi. Tādējādi tas ir formāli nelikumīgs atbalsts, kas piešķirts, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punkta trešo teikumu (agrāk – EKL 88. panta 3. punkta trešais teikums). Neviens lietas dalībnieks to nav Tiesā apstrīdējis.
28. Atšķirībā no, piemēram, Eiropas tiesībām par karteļiem (skat. LESD 101. panta 2. punktu), Eiropas Līgumu noteikumi par valsts atbalstu gan skaidri nereglamentē, kādas civiltiesiskās sekas izriet no pienākuma paziņot par valsts atbalstu un aizlieguma īstenot valsts atbalstu pārkāpuma (LESD 108. panta 3. punkta trešais teikums). Tomēr tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka LESD 108. panta 3. punkta trešā teikuma pārkāpums nerada nekādas sekas.
29. Tas tādēļ, ka Savienības tiesības valsts tiesām uzliek pienākumu lemt par piemērotiem pasākumiem, lai efektīvi novērstu valsts atbalsta pasākuma nelikumīguma sekas (9). Tādēļ saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesām ir jānodrošina, lai visas LESD 108. panta 3. punkta trešajā teikumā ietvertā pārkāpuma sekas tiktu novērstas saskaņā ar valsts tiesībām gan attiecībā uz atbalsta pasākumu īstenošanas aktu spēkā esamību, gan attiecībā uz tāda finanšu atbalsta atgūšanu, kas ir piešķirts, pārkāpjot šo tiesību normu (10).
30. Parasti tas nozīmē, ka visi darījumi – tostarp civiltiesiskie līgumi –, kas noslēgti kontekstā ar formāli nelikumīga valsts atbalsta piešķiršanu, ir uzskatāmi par spēkā neesošiem. Tiesa ir atzinusi, ka, “valsts iestādēm pārkāpjot aizliegumu piešķirt atbalstu bez Komisijas piekrišanas, tiek ietekmēta tiesību aktu par atbalsta pasākumu īstenošanu spēkā esamība” (11).
31. Šādā veidā galvenokārt jānodrošina, lai ar iekšējo tirgu nesaderīgs atbalsts nekad netiktu īstenots (12). Ja valsts atbalsts tomēr ir piešķirts, pārkāpjot paziņošanas pienākumu un īstenošanas aizliegumu, tad vismaz jānodrošina, ka atbalsta saņēmējs atkal zaudē no tā izrietošās priekšrocības un tiek novērstas nelikumīga valsts atbalsta pasākuma sekas, lai nenotiktu vai pat nenostiprinātos konkurences izkropļošana (13). Ir jāatjauno agrākais stāvoklis (14).
32. Tomēr strīdīgs ir jautājums par to, vai gadījumā, ja valsts iestāde ir sniegusi garantiju par privātu aizdevumu, valsts tiesas atzinums par garantijas spēkā neesamību katrā ziņā ir piemērots un vajadzīgs, lai palīdzētu sasniegt šos mērķus.
33. Kā jau nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu norādīts, tas galvenokārt ir atkarīgs no faktora, vai aizdevējs – tātad šajā lietā Residex – pats ir uzskatāms par atbalsta (līdz-)saņēmēju (šajā ziņā skat. C daļu) vai arī labumu no atbalsta gūst tikai aizņēmējs – tātad šajā lietā Aerospace (šajā ziņā skat. tūlīt sekojošo B daļu) (15).
B – Juridiskā situācija gadījumā, ja garantija nerada aizdevējam priekšrocības
34. Šķiet, ka iesniedzējtiesa līdzīgi kā Residex, Roterdamas pašvaldība un Dānijas valdība uzskata, ka šajā lietā tikai Aerospace kā aizņēmējs ir guvis ekonomiska rakstura priekšrocību no pašvaldības sniegtās garantijas un līdz ar to ir atbalsta saņēmējs.
35. Uzskatīt, ka aizņēmējs gūst šādu priekšrocību, var tad, ja tam par garantiju nav jāmaksā vai ir jāmaksā mazāka komisijas maksa nekā tirgū pieņemts (16). Ja aizņēmēja finanšu situācija ir tik slikta, ka viņš tirgū vairs nevar piesaistīt kapitālu, tad, iespējams, pat visa summa, ko sedz garantija, ir jāuzskata par ekonomiska rakstura priekšrocību (17).
36. Neatkarīgi no tā, vai šajā lietā par Aerospace priekšrocību uzskata tikai komisijas maksas radīto priekšrocību salīdzinājumā ar garantijām, kas parasti tiek sniegtas tirgū, vai arī visu summu, ko sedz garantija (18), ja iesniedzējtiesa atzīst garantiju par spēkā neesošu, tas pats par sevi nenozīmē, ka uzņēmumam, kas ir atbalsta saņēmējs, – tātad šeit Aerospace – tiek atņemtas priekšrocības, ko tas ir guvis no garantijas. Proti, garantijas spēkā neesamība obligāti nenozīmētu, ka Aerospace zaudē aizdevuma summu, nedz arī ka garantijas spēkā neesamības gadījumā Aerospace automātiski būtu jāmaksā komisijas maksa Roterdamas pašvaldībai.
37. Šādos apstākļos rodas jautājums par to, vai atbilstoši LESD 108. panta 3. punkta trešā teikuma mērķim tik nopietnas tiesiskās sekas kā garantijas spēkā neesamība var būt attaisnojamas attiecībā uz aizdevēju. Tiesvedībā Tiesā šis jautājums tika aplūkots no dažādiem aspektiem, kuriem es turpmāk īsumā pievērsīšos.
1) Par spriedumu lietā Komisija/Portugāle: “Atcelšana, izmantojot atgūšanu”
38. Pirmkārt, iesniedzējtiesa pati šajā ziņā atsaucas uz spriedumu lietā Komisija/Portugāle (19). Tā izsaka šaubas par to, kā attiecīgais spriedums ir interpretējams. Daži lietas dalībnieki uzskata, ka no tā izriet, ka Savienības tiesībām neatbilstoša valsts garantija ir uzskatāma vai atzīstama par spēkā neesošu.
39. Šī pieeja nepārliecina.
40. Lietā Komisija/Portugāle runa bija par uzņēmumu EPAC (20) – valsts īpašumā esošu akciju sabiedrību, kas darbojas lauksaimniecības jomā. 1996. gadā Portugāles Republika ļāva EPAC ņemt aizņēmumu no privāta banku konsorcija maksimāli līdz PTE 50 miljardiem (21), turklāt par PTE 30 miljardiem (22) tika sniegta valsts garantija. Ar 1997. gada 9. jūlija Lēmumu 97/762/EK Komisija noteica Portugāles Republikai pienākumu “atcelt uzņēmumam EPAC piešķirto atbalstu” (23). Kad Portugāle neizpildīja šo lēmumu, Tiesa, balstoties uz Komisijas celto prasību, spriedumā lietā Komisija/Portugāle konstatēja valsts pienākumu neizpildi.
41. Taisnība, ka gan Komisijas Lēmumā 97/762, gan spriedumā lietā Komisija/Portugāle runa ir par “atbalsta” “atcelšanu” (24), turklāt ar “atbalstu” ir jāsaprot Portugāles valsts izsniegtā garantija (25). Tomēr, tuvāk aplūkojot, ir redzams, ka ar garantijas “atcelšanu” patiesībā bija domāta procentu veidā saņemto priekšrocību atgūšana, ko EPAC ieguva, pateicoties valsts garantijai salīdzinājumā ar pieejamiem tirgus procentiem (26).
42. Tādējādi spriedumā lietā Komisija/Portugāle tika izskatīts tikai jautājums par to, ka Portugāles valstij bija aktīvāk jārīkojas attiecībā uz aizņēmēju, tātad attiecībā uz EPAC, lai tam atņemtu nelikumīgo ekonomisko priekšrocību, proti, procentu radīto priekšrocību (27). Spriedumā lietā Komisija/Portugāle nevienā brīdī runa nav par plašāku Portugāles pienākumu atcelt vai atzīt par spēkā neesošu Savienības tiesībām neatbilstošo valsts garantiju kā tādu, kā arī šajā ziņā Tiesa nav konstatējusi, ka Portugāle būtu pārkāpusi Līgumus.
43. Vispārīgi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “nelikumīgā atbalsta pārtraukšana, to atgūstot, ir loģiskas sekas šī atbalsta atzīšanai par nesaderīgu ar kopējo tirgu” (28). Tomēr priekšrocības atgūšana nekādā gadījumā nav līdzvērtīga tās pamatā esošu darījumu atzīšanai par spēkā neesošiem.
44. Ņemot vērā iepriekš minēto, no līdzšinējās judikatūras, it īpaši no sprieduma lietā Komisija/Portugāle, nevar izdarīt secinājumu, ka eksistē pienākums atzīt par spēkā neesošu garantiju, kas piešķirta, pārkāpjot Eiropas tiesības par valsts atbalstu, un tikai aizņēmēju ļauj uzskatīt par atbalsta saņēmēju.
2) Par līdzvērtības principu
45. Otrkārt, Komisija atsaucas uz līdzvērtības principu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis princips paredz, ka visiem noteikumiem, kas piemērojami prasībām, ir jābūt piemērojamiem vienādi prasībām, kas ir pamatotas ar Savienības tiesību pārkāpumu, kā arī prasībām, kas ir pamatotas ar valsts tiesību pārkāpumu (29). Citiem vārdiem sakot, valsts tiesas, īstenojot Savienības tiesības, nedrīkst piemērot nelabvēlīgākus nosacījumus, kā īstenojot atbilstošās valsts tiesību normas (30).
46. Pēc Komisijas domām, līdzvērtības princips liek uzskatīt par spēkā neesošu garantiju, kas sniegta, neievērojot LESD 108. panta 3. punkta trešo teikumu, ja izrādās, ka eksistē imperatīvas valsts tiesību normas, kuru neievērošanas dēļ saskaņā ar BW 3:40. panta 2. punktu garantija var arī zaudēt spēku.
47. Šis arguments nav pamatots. Atbilstoši tam par noteiktu uzskata apstākli, kas patiesībā vēl ir diskusijas objekts, proti, ka LESD 108. panta 3. punkta trešais teikums atbilstoši tā aizsardzības mērķim noteikti paredz, ka Savienības tiesībām neatbilstošs atbalsta pasākums nav spēkā.
48. Valsts tiesībās var būt likumi, atbilstoši kuru aizsardzības mērķim likuma pārkāpums nozīmē darījumu spēkā neesamību atbilstoši civiltiesībām, un citi likumi, atbilstoši kuru aizsardzības mērķim likuma pārkāpums nerada šādas tiesiskās sekas. Līdzīga situācija ir Savienības tiesību aktu pārkāpumu kontekstā. Galvenais ir jautājums par to, ar kādiem valsts tiesību aktiem tiek salīdzināts LESD 108. panta 3. punkta trešais teikums − ar tiem, kuru pārkāpums atbilstoši to aizsardzības mērķim paredz spēkā neesamības sekas, vai ar tiem, kuri neparedz šādas tiesiskās sekas.
49. Tikai tad, ja būtu noteikts, ka no Savienības tiesību viedokļa LESD 108. panta 3. punkta trešā teikuma pārkāpums noteikti nozīmē garantijas spēkā neesamību, līdzvērtības principam būtu tādas sekas, kādas raksturo Komisija. Tomēr, tā kā šajā tiesvedībā vēl tikai ir jāprecizē, vai atbilstoši Savienības tiesībām garantija noteikti nav spēkā, LESD 108. panta 3. punkta trešo teikumu nevar a priori pielīdzināt citiem valsts likumiem, kas paredz šādu aizliegumu, BW 3:40. panta 2. punkta izpratnē.
50. Tādējādi, atsaucoties uz līdzvērtības principu šajā lietā, netiek sasniegts mērķis.
3) Par cēloņsakarību starp garantiju un aizdevumu
51. Treškārt, Roterdamas pašvaldība uzskata, ka starp garantiju un aizdevumu pastāv cēloņsakarība tādā veidā, ka garantijas varbūtējā spēkā neesamība nozīmē tūlītēju pienākumu atmaksāt aizdevumu un atjaunot agrāko stāvokli (31). Arī šis apstāklis atbalstot pieņēmumu par LESD 108. panta 3. punkta trešajam teikumam neatbilstošas garantijas spēkā neesamību, piemērojot valsts tiesību normu, proti, BW 3:40. panta 2. punktu.
52. Pret to jāiebilst, ka garantijas varbūtēja spēkā neesamība, iespējams, var gan nozīmēt tūlītēju pienākumu atmaksāt aizdevumu, tomēr parasti ar to nepanāk mērķtiecīgu Savienības tiesībām neatbilstošās priekšrocības atgūšanu no aizņēmēja.
53. Tas tādēļ, ka, pirmkārt, pienākums izpildīt prasību par aizdevuma atmaksu nenodrošina, ka aizdevums arī faktiski nekavējoties tiks atmaksāts, it īpaši tādā gadījumā, ja aizņēmējam jau tā ir ekonomiskas grūtības. Otrkārt, visa aizdevuma atmaksa lielākajā daļā gadījumu pārsniegtu to apmēru, kas vajadzīgs, lai atņemtu Savienības tiesībām neatbilstošo priekšrocību. Kā jau iepriekš minēts (32), parasti šī priekšrocība izpaužas tikai komisijas maksas starpībā ar tirgū pieejamo komisijas maksu un tikai izņēmuma gadījumos attiecas uz visu summu, ko sedz garantija. Visbeidzot, jāpiebilst, ka šādā veidā Savienības tiesībām neatbilstošā priekšrocība, ko ir guvis aizņēmējs, netiktu atmaksāta valsts struktūrvienībai, no kuras aizņēmējs to ir saņēmis garantijas veidā, bet gan trešai personai – aizdevējam, kuram šāda priekšrocības kompensācija vispār nepienākas, un šī priekšrocība var radīt jaunus konkurences izkropļojumus.
54. No iepriekš minētā izriet, ka arī varbūtēja cēloņsakarība starp garantiju un ar to nodrošināto aizdevumu neļauj izdarīt secinājumu, ka LESD 108. panta 3. punkta trešā teikuma pārkāpuma gadījumā garantija būtu obligāti jāuzskata par spēkā neesošu.
4) Par atbalsta tālākas īstenošanas novēršanu
55. Ceturtkārt, Roterdamas pašvaldība norāda, ka garantijas spēkā neesamība varot novērst tālāku atbalsta īstenošanu.
56. Tomēr tādā lietā kā šī, kurā aizdevums jau ir pilnībā izmaksāts, šis arguments nav pārliecinošs.
57. Proti, ja par atbalsta saņēmēju ir uzskatāms tikai aizņēmējs – šajā gadījumā tātad Aerospace −, tad strīdīgais atbalsta pasākums ir pilnībā īstenots, tiklīdz ir izmaksāts garantijas nodrošinātais aizdevums. Tas, vai valsts struktūrvienību vēlāk kā garantijas sniedzēju var aicināt segt garantiju, nekādi neietekmē to, ka aizņēmējs ir pilnībā saņēmis savu konkurences tiesībām neatbilstošo priekšrocību un to arī saglabā. Šādā gadījumā garantijas atzīšana par spēkā neesošu nevar palīdzēt novērst Savienības tiesībām neatbilstoša atbalsta īstenošanu.
5) Par varbūtēju aizdevēja rūpības pienākumu attiecībā uz LESD 108. panta 3. punkta trešā teikuma efektīvu ievērošanu
58. Piektkārt, daži lietas dalībnieki norāda uz aizdevēja varbūtējo rūpības pienākumu, kas vajadzīgs, lai vislabāk nodrošinātu LESD 108. panta 3. punkta trešā teikuma praktisko efektivitāti. Aizdevējam uz garantijas eksistenci būtu jāpaļaujas tikai tad, ja Eiropas Komisija būtu apstiprinājusi tās saderību ar iekšējo tirgu. Ja aizdevējs priekšlaicīgi izmaksā garantijas nodrošināto aizdevumu, viņš pats par to uzņemas risku.
59. Manuprāt, arī šis arguments nav pamatots.
60. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru rūpīga uzņēmēja pienākums gan ir pārliecināties par to, vai LESD 108. panta 3. punkta trešā teikumā paredzētā procedūra ir tikusi ievērota (33). Tomēr līdz šim, ciktāl zināms, tika uzskatīts, ka šāds Savienības tiesībās noteikts rūpības pienākums piemīt tikai atbalsta faktiskajam saņēmējam, nevis arī trešām personām uzņēmumiem, kas, kā tas bieži ir aizdevēju gadījumā (34), tikai ir piedalījušies atbalsta īstenošanā, bet nav atbalsta saņēmēji (35).
61. Jāatzīst, ka Vispārējā tiesa jau pieminētās Portugāles valsts garantijas kontekstā (36) spriedumā lietā EPAC/Komisija ir norādījusi, ka arī aizdevējbankām bija jāpiemēro vajadzīgā rūpība un piesardzība un jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pārbaudītu atbalsta likumību (37). Tomēr Vispārējā tiesa šo tēzi nemaz nav pamatojusi (38) un it īpaši nav aplūkojusi visus tos aspektus, kas šajā prejudiciālā nolēmuma procedūrā bija strīda priekšmets.
62. Protams, vislielāko iespējamo preventīvo iedarbību varētu panākt, ja, valsts struktūrvienībai sniedzot garantiju, atbalsta tiesībās paredzēto rūpības pienākumu vienmēr attiecinātu arī uz aizdevēju, kurš pats nav atbalsta saņēmējs. Tomēr, manuprāt, tādējādi tiktu pārsniegts LESD 108. panta 3. punkta trešā teikuma efektīvai īstenošanai nepieciešamais.
63. Apgrūtināt aizdevēju ar attiecīgo rūpības pienākumu ievērot Savienības tiesības būtu līdzvērtīgi skaidrai garantijas ekonomiskā riska pārcelšanai no valsts struktūrvienības uz privātu uzņēmumu, kas pats nav atbalsta saņēmējs. Šādā gadījumā aizņēmēja maksātnespējas risku uzņemtos nevis valsts struktūrvienība, kas sniedz garantiju, bet gan aizdevējs. Tādējādi valsts struktūrvienībai rastos neatbilstīgs stimuls vieglprātīgi sniegt garantijas, kas, iespējams, nav saderīgas ar Savienības tiesībām, un varbūtējas atgūšanas finanšu slogu novelt galvenokārt uz privāto aizdevēju (39).
64. Vienlaicīgi šāda riska pārcelšana uz privātiem aizdevējiem varētu radīt preventīvu iedarbību (“chilling effect”) un tādējādi nelabvēlīgi ietekmēt uzņēmumu nodrošināšanu ar kapitālu, it īpaši banku aizdevumu veidā. To, cik milzīgas problēmas var rasties makroekonomikas attīstībai Eiropas Savienībā, ja aizdevēji vilcinās piešķirt aizdevumus uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū, īpaši iespaidīgi ir parādījusi pēdējā ekonomikas un finanšu krīze.
65. Ņemot vērā iepriekš minēto, nesaskatu iemeslu, lai Tiesa šajā jautājumā pievienotos Vispārējās tiesas viedoklim, ko tā ir paudusi spriedumā lietā EPAC/Komisija (40). Ja valsts atbalsts ir piešķirts garantijas veidā, tad aizdevējam, kurš pats nav atbalsta saņēmējs, arī turpmāk nevajadzētu rasties Savienības tiesībās noteiktajam rūpības pienākumam.
6) Starpsecinājumi
66. Kā jau iepriekš izklāstīts, Savienības tiesību normu par valsts atbalstu efektīva īstenošana līdz ar to neliek uzskatīt par spēkā neesošu valsts garantiju LESD 108. panta 3. punkta trešā teikuma pārkāpuma dēļ, ja aizdevējs pats nav atbalsta saņēmējs.
67. Gribu piebilst, ka šādā gadījumā arī valsts tiesas kompetencē nav uzskatīt par spēkā neesošu garantiju, pamatojoties uz attiecīgo LESD 108. panta 3. punkta trešā teikuma pārkāpumu, jo uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū, no Savienības konkurences tiesībām nedrīkst izrietēt atšķirīgas tiesības un pienākumi atkarībā no dalībvalsts vai no kompetentās valsts tiesas. Gluži pretēji, Eiropas konkurences tiesības ir jāinterpretē un jāpiemēro tā, lai vienveidīgas atbilstošās tiesību normas radītu vienādus konkurences nosacījumus visiem uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū (“level playing field”) (41).
68. Pretēji vairāku lietas dalībnieku viedoklim no sprieduma lietā CELF neizriet nekas cits. Tiesa tajā ir tikai norādījusi, ka valsts tiesa var piespriest atgūt atbalstu, kas izmaksāts, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punkta trešo teikumu, pat ja Komisija to vēlāk ir atļāvusi (42). Kā jau iepriekš izklāstīts (43), iegūtās ekonomiskās priekšrocības atgūšana nekādā ziņā nav līdzvērtīga ar atbalsta pasākumiem saistīto darījumu spēkā neesamībai atbilstoši civiltiesībām.
C – Juridiskā situācija gadījumā, ja garantija rada priekšrocību pašam aizdevējam
69. Atliek izskatīt juridisko situāciju gadījumam, ja aizdevējs (pats) ir arī ar garantiju saistītā valsts atbalsta saņēmējs.
1) Pazīmes par priekšrocības esamību aizdevējam
70. Vācijas valdība un Komisija pamatoti norāda, ka nebūt nav tā, ka tikai aizņēmējs gūst labumu no valsts struktūrvienības sniegtās garantijas. Arī aizdevējs, kura prasības pret aizņēmēju nodrošina valsts garantija, no šīs garantijas var gūt būtiskas ekonomiskas priekšrocības.
71. Tādēļ iesniedzējtiesai būs detalizēti jāizvērtē, vai šajā lietā līdztekus aizņēmējam – Aerospace – par atbalsta saņēmēju ir uzskatāms arī aizdevējs – Residex (44). Proti, pretēji Residex viedoklim pamata prāvā izdarītie secinājumi par lietas apstākļiem skaidri liecina par to, ka šis uzņēmums, darbojoties kā aizdevējs, no pašvaldības sniegtās garantijas faktiski ir guvis ekonomisku priekšrocību valsts atbalsta tiesību izpratnē.
72. Protams, par šādu priekšrocību jāpateicas ne tikai tam, ka Roterdamas pašvaldības iestāde ir sniegusi garantiju Residex piešķirtajam aizdevumam. Daudzi uzņēmēji slēdz darījumus ar valsts struktūrvienībām − publiskā iepirkuma līgumus, kredīta izsniegšanu vai garantijas, un ne jau katram šādam darījumam obligāti piemīt Savienības tiesībām neatbilstošs valsts atbalsta elements (45). Īpaši gadījumā, ja valsts struktūrvienība sniedz garantiju privātam aizņēmumam, ir jāņem vērā, ka, lai arī aizdevējs šādā veidā iegūst drošību, kas samazina viņa risku, tomēr vienlaicīgi arī aizdevuma procenti, par kuriem aizdevējs šādā situācijā vienojas ar aizņēmēju, droši vien ir būtiski zemāki nekā nenodrošināta aizdevuma gadījumā.
73. Tomēr atbilstoši Komisijas Paziņojumā par garantijām publicētajām vadlīnijām (46) aizdevējs it īpaši divos gadījumos ir uzskatāms par valsts garantijas saņēmēju:
– ja garantija tiek sniegta, lai ex post nodrošinātu aizdevēja prasību, kas jau ir spēkā, nekoriģējot šāda aizdevuma vai finanšu saistību nosacījumus, vai
– ja parādi tiek pārstrukturēti tādējādi, ka viens garantētais aizdevums tiek izmantots cita, negarantēta aizdevuma, segšanai tam pašam aizdevējam.
74. Kā atzīst iesniedzējtiesa (47), laikā, kad pašvaldība sniedza garantiju, Residex bija parādā Aerospace vairākus miljonus par MDH kapitāldaļu izpirkšanas samaksu, ko Residex, izmantojot savu pārdošanas iespēju, bija nodevusi atpakaļ Aerospace. Šo parādu Residex pārveidoja par aizdevumu Aerospace, ko īstenot būtiski palīdzēja Roterdamas Ostas sabiedrības sniegtā garantija.
75. Viss iepriekš minētais skaidri liecina, ka šajā lietā pašvaldības garantija tika sniegta, lai ex post nodrošinātu jau pastāvošu parādu, vai arī tā tika sniegta kredīta pārstrukturēšanas kontekstā, kādēļ Residex no pašvaldības garantijas ir guvis patstāvīgu ekonomisku priekšrocību valsts atbalsta tiesību izpratnē. Turklāt nekas neliecina par to, ka Residex kā kompensāciju par priekšrocību, ko tas ir guvis no garantijas, Roterdamas pašvaldībai būtu samaksājis tirgum raksturīgo komisijas maksu par garantijas pārņemšanu. Tādējādi arī Residex līdztekus Aerospace būtu uzskatāms par atbalsta saņēmēju.
2) Sekas attiecībā uz garantijas spēkā esamību
76. Atšķirībā no vispirms aplūkotās situācijas (48), ja līdztekus aizņēmējam par atbalsta saņēmēju ir uzskatāms arī aizdevējs, garantijas spēkā neesamība ir atbilstīgs un arī vajadzīgs līdzeklis, lai īstenotu LESD 108. panta 3. punkta trešā teikuma mērķi.
77. Pirmkārt, garantijas spēkā neesamība atbilstoši civiltiesībām ir atbilstīga, lai īstenotu LESD 108. panta 3. punkta trešā teikuma mērķi, jo tā sekmē ekonomiskās priekšrocības atņemšanu aizdevējam kā vienam no atbalsta saņēmējiem, ko tas Savienības tiesībām neatbilstošā veidā ir ieguvis no valsts struktūrvienības.
78. Katrs Roterdamas pašvaldības maksājums, kas veikts, pamatojoties uz garantiju, padziļinātu Savienības tiesībās noteiktā atbalsta īstenošanas aizlieguma pārkāpumu un nostiprinātu nelikumīgo priekšrocību, ko Residex kā atbalsta saņēmējs, iespējams, gūst no neatļautās garantijas. Turpretī, ja valsts tiesa atzīst garantiju par spēkā neesošu, tā novērš iespēju Residex turpināt izmantot gūto priekšrocību. Šādā veidā valsts tiesa izpilda savu pienākumu novērst Savienības tiesībām neatbilstošu valsts atbalstu izmaksu (49).
79. Ja Residex ir paļāvies uz garantijas spēkā esamību, šāda paļāvība nebūtu aizsargājama, jo no tā kā atbalsta saņēmēja varēja sagaidīt, ka tas sava rūpības pienākuma ietvaros pārliecināsies par to, vai ir ievērota LESD 108. panta 3. punkta trešajā teikumā noteiktā procedūra (50). To nemaina arī iespējamie juridiskie atzinumi, ko Roterdamas pašvaldība it kā bija lūgusi sagatavot (51) un kuros acīmredzami tika uzskatīts, ka LESD 108. panta 3. punkta trešais teikums nav piemērojams. Paļāvība kļūst aizsargājama tikai tad, ja Komisija kā Eiropas konkurences iestāde pieņem galīgo lēmumu, ar kuru tā vai nu noraida garantijas atbalsta raksturu, vai katrā ziņā konstatē tā saderību ar kopējo tirgu (52).
80. Tieši tādēļ, ka uz Residex attiecās iepriekš minētais rūpības pienākums, uzņēmums attiecībā pret pašvaldību nevar atsaukties arī uz pretrunīgas rīcības aizliegumu (venire contra factum proprium) (53). Ja gribētu, lai Roterdamas pašvaldība tur savu Savienības tiesībām neatbilstošo solījumu sniegt garantiju, tas būtu diametrāli pretēji Eiropas konkurences tiesību aizsardzības mērķim kopumā, it īpaši LESD 108. panta 3. punkta trešā teikuma aizsardzības mērķim. Valsts struktūrvienībai ir jāspēj tiesā aizstāvēties, norādot, ka priekšrocība vai maksājums, ko no tās pieprasa attiecīgais uzņēmums, būtu pretrunā Savienības konkurences tiesību noteikumiem (54). Un otrādi, protams, arī uzņēmums var tiesā apgalvot, ka summa, kas no tā tiek pieprasīta, nav saderīga ar konkurences tiesībām (55).
81. Otrkārt, garantijas, ko Komisija nav atļāvusi, spēkā neesamība atbilstoši civiltiesībām ir arī vajadzīga, lai īstenotu LESD 108. panta 3. punkta trešā teikuma mērķi.
82. Tīri teorētiski gan būtu iespējams šo garantiju atzīt par spēkā neesošu tikai daļēji, proti, tiktāl, ciktāl tā attiecas uz priekšrocību aizdevējam, kas nav saderīga ar konkurenci. Tādā lietā kā šī tas nozīmētu, ka pašvaldībai kā garantijas sniedzējai būtu jāmaksā summa, par kuru sniegta garantija, un no tās, iespējams, drīkstētu atņemt summu, kas atbilstu tirgum raksturīgai komisijas maksai par garantijas pārņemšanu.
83. Tomēr, lai īstenotu LESD 108. panta 3. punkta trešā teikuma mērķi, pieņēmums par šādu daļēju [garantijas] spēkā neesamību ir mazāk piemērots nekā pieņēmums par tās pilnīgu spēkā neesamību.
84. No vienas puses, valsts tiesai būtu grūtais uzdevums noskaidrot, kāda komisijas maksa bija raksturīga tirgum garantijas piešķiršanas brīdī un tādējādi bija atbilstīga. Ja aizņēmējs, kā šajā gadījumā, tirgū vispār vairs nevarētu saņemt aizdevumu, viss kopējais aizdevums, t.i., visa summa, ko sedz garantija, būtu jāuzskata par aizdevēja priekšrocību, jo bez attiecīgās garantijas aizdevuma darījums vispār nebūtu noticis (56).
85. No otras puses, (tikai) daļējas garantijas spēkā neesamības gadījumā aizdevējs, kurš ir atbalsta saņēmējs, lielā mērā tiktu atbrīvots no līdzatbildības par Savienības konkurences tiesību noteikumu ievērošanu (57). Šādā veidā aizdevējiem, kas ir atbalsta saņēmēji, rastos aplams stimuls pārsteidzīgi līdzdarboties tādu projektu finansēšanā, kuriem nav izsniegta atļauja atbilstoši Savienības tiesībām par valsts atbalstu.
86. Protams, ne jau visos gadījumos Tiesa prasa pilnībā atgūt atbalsta pasākumu, kas īstenots, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punkta trešo teikumu. Piemēram, lietā CELF Tiesa uzskatīja par pietiekamu, ka atbalsta saņēmējam tiek piespriests samaksāt saprātīgu atlīdzību par ekonomisko priekšrocību, ko tas ir guvis no valsts struktūrvienības, neatmaksājot pašu atbalstu kā tādu (58). Tomēr šī CELF judikatūra ir piemērojama tikai tādos gadījumos, ja atbalsts, kas piešķirts, pārkāpjot LESD 108. panta 3. panta trešo teikumu, vēlāk tiek atļauts, Komisijai pieņemot “pozitīvu lēmumu” (59). Kritērijs, kas nosaka atbalsta saņēmēja iespēju saņemt atbalsta samaksu par laikposmu pirms pozitīva lēmuma pieņemšanas vai saglabāt tā rīcībā jau samaksāto atbalstu, tātad ir tas, ka Komisija konstatē saderīgumu ar iekšējo tirgu (60).
3) Starpsecinājums
87. Apkopojot:
Valsts garantija privātam aizdevumam, kas sniegta, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punkta trešo teikumu, un ko Eiropas Komisija arī ex post nav atļāvusi, ir uzskatāma par spēkā neesošu, ja aizdevējs pats ir atbalsta saņēmējs.
VI – Secinājumi
88. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Hoge Raad der Nederlanden uzdoto jautājumu atbildēt šādi:
Valsts garantija privātam aizdevumam, kas sniegta, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punkta trešo teikumu, un ko Eiropas Komisija arī ex post nav atļāvusi, ir uzskatāma par spēkā neesošu, ja aizdevējs pats ir atbalsta saņēmējs.