TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2013. gada 23. aprīlī (*)
Apelācija – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret personām un organizācijām – LESD 263. panta sestā daļa – Termiņš prasības celšanai – Nepārvarama vara – Bruņots konflikts
Apvienotās lietas no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P
par piecām apelācijas sūdzībām atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2011. gada 21. septembrī iesniedza
Laurent Gbagbo (C‑478/11 P),
Katinan Justin Koné (C‑479/11 P),
Akissi Danièle Boni‑Claverie (C‑480/11 P),
Alcide Djédjé (C‑481/11 P),
Affi Pascal N’Guessan (C‑482/11 P),
ko pārstāv L. Bourthoumieux, avocate,
apelācijas sūdzību iesniedzēji,
otrs lietas dalībnieks, kas piedalās tiesvedībā –
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv B. Driessen un M.‑M. Joséphidès, pārstāvji,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], priekšsēdētāja vietnieks K. Lēnartss [K. Lenaerts], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents), Dž. Arestis [G. Arestis], J. Malenovskis [J. Malenovský], tiesneši U. Lehmuss [U. Lõhmus], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], K. Toadere [C. Toader], Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel], M. Safjans [M. Safjan] un D. Švābi [D. Šváby],
ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2012. gada 19. decembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savām apelācijas sūdzībām Gbagbo k‑gs un Koné k‑gs, Boni‑Claverie k‑dze, kā arī Djédjé k‑gs un N’Guessan k‑gs lūdz attiecīgi atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 13. jūlija rīkojumus lietās T‑348/11 Gbagbo/Padome, T‑349/11 Koné/Padome, T‑350/11 Boni‑Claverie/Padome, T‑351/11 Djédjé/Padome un T‑352/11 N’Guessan/Padome (turpmāk tekstā – “pārsūdzētie rīkojumi”), ar kuriem Vispārējā tiesa ir noraidījusi kā acīmredzami nepamatotas viņu prasības atcelt, pirmkārt, Padomes 2011. gada 11. janvāra Lēmumu 2011/17/KĀDP (OV L 11, 31. lpp.), Padomes 2011. gada 14. janvāra Lēmumu 2011/18/KĀDP (OV L 11, 36. lpp.) un Padomes 2011. gada 6. aprīļa Lēmumu 2011/221/KĀDP (OV L 93, 20. lpp.), ar kuru groza Lēmumu 2010/656/KĀDP, ar ko atjauno ierobežojošus pasākumus pret Kotdivuāru, un, otrkārt, Padomes 2011. gada 14. janvāra Regulu (ES) Nr. 25/2011 (OV L 11, 1. lpp.) un Padomes 2011. gada 6. aprīļa Regulu (ES) Nr. 330/2011 (OV L 93, 10. lpp.), ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 560/2005, ar ko nosaka dažus īpašus ierobežojošus pasākumus, kuri vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Kotdivuārā (turpmāk tekstā visi kopā – “apstrīdētie tiesību akti”), ciktāl tie viņus skar.
Atbilstošās tiesību normas un tiesvedības priekšvēsture
2 2004. gada 15. novembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome pieņēma Rezolūciju 1572 (2004), kurā tā tostarp apgalvoja, ka situācija Kotdivuārā joprojām apdraud mieru un starptautisko drošību reģionā, un nolēma noteikt īpašus ierobežojošus pasākumus pret šo valsti.
3 Ar Rezolūcijas 1572 (2004) 14. pantu tika izveidota komiteja (turpmāk tekstā – “Sankciju komiteja”), kuras uzdevums ir nozīmēt personas un organizācijas, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi saistībā ar ceļošanas ierobežošanu un līdzekļu, finanšu aktīvu un saimniecisko resursu iesaldēšanu, kuri ir noteikti minētās rezolūcijas tās 9. un 11. pantā, un atjaunināt šo sarakstu.
4 2004. gada 13. decembrī, uzskatot, ka ir nepieciešama Eiropas Kopienas rīcība, lai īstenotu Rezolūciju 1572 (2004), Eiropas Savienības Padome pieņēma Kopējo nostāju 2004/852/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Kotdivuāru (OV L 368, 50. lpp.).
5 2005. gada 12. aprīlī, uzskatīdama, ka ir vajadzīgs tiesiskais regulējums, lai Kopienu līmenī īstenotu Kopējā nostājā 2004/852 aprakstītos pasākumus, Padome pieņēma 2005. gada 12. aprīļa Regulu (EK) Nr. 560/2005, ar ko nosaka dažus īpašus ierobežojošus pasākumus, kuri vērsti pret konkrētām personām un vienībām saistībā ar situāciju Kotdivuārā (OV L 95, 1. lpp.).
6 Kopējā nostāja 2004/852 tika atjaunota un vairākkārt grozīta, beidzot atcelta un aizstāta ar Padomes 2010. gada 29. oktobra Lēmumu 2010/656/KĀDP, ar ko atjauno ierobežojošus pasākumus pret Kotdivuāru (OV L 285, 28. lpp.).
7 2010. gada 31. oktobrī un 28. novembrī notika Kotdivuāras Republikas prezidenta vēlēšanas.
8 2010. gada 3. decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis Kotdivuārā apliecināja prezidenta vēlēšanu otrās kārtas galīgo rezultātu, ko 2010. gada 2. decembrī bija paziņojis Neatkarīgās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, apstiprinot, ka prezidenta vēlēšanās ir uzvarējis Alasans Uatara [Alassane Ouattara].
9 2010. gada 13. decembrī Padome uzsvēra 2010. gada 31. oktobrī un 28. novembrī notikušo prezidenta vēlēšanu lielo nozīmi miera un stabilitātes atjaunošanai Kotdivuārā un apstiprināja, ka ir absolūti nepieciešams respektēt Kotdivuāras tautas suverēni pausto gribu. Tāpat arī tā pieņēma zināšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja Kotdivuārā secinājumus viņa apstiprināšanas pilnvaru ietvaros un apsveica A. Uataru ar viņa ievēlēšanu par Kotdivuāras Republikas prezidentu.
10 2010. gada 17. decembrī Eiropadome aicināja visus Kotdivuāras vadītājus – gan civilos, gan militāros –, kuri vēl nebija atzinuši demokrātiski ievēlētā prezidenta A. Uataras varu, to darīt. Tā apstiprināja, ka Eiropas Savienība ir apņēmusies noteikt sodus, vērstus pret tiem, kuri turpinātu likt šķēršļus Kotdivuāras tautas suverēni paustās gribas ievērošanai.
11 Lai noteiktu ierobežojošus pasākumus ceļošanai pret konkrētām personām, kuras nav noteikusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome vai Sankciju komiteja, bet kuras traucē miera procesu un izlīgumu Kotdivuārā, un jo īpaši pret tām, kuras apdraud vēlēšanu procesa iznākumu, Padome 2010. gada 22. decembrī pieņēma Lēmumu 2010/801/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/656 (OV L 341, 45. lpp.). Šo personu saraksts ir norādīts Lēmuma 2010/656, kas grozīts ar Lēmumu 2010/801, II pielikumā.
12 Lēmuma 2010/656, kurš grozīts ar Lēmumu 2010/801, 4. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“1. Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nepieļautu, ka to teritorijā ieceļo vai to šķērso:
a) lēmuma I pielikumā minētās personas, ko norādījusi Sankciju komiteja [..];
b) lēmuma II pielikumā minētās personas, kas nav iekļautas I pielikuma sarakstā un kas liek šķēršļus miera un nacionālā izlīguma procesam un cita starpā apdraud vēlēšanu procesa pienācīgu noslēgumu.”
13 Ar Lēmumu 2010/801 Gbagbo k‑ga un N’Guessan k‑ga uzvārdi tika iekļauti Lēmuma 2010/656, kas grozīts ar minēto lēmumu, II pielikumā esošajā sarakstā.
14 Ņemot vērā situācijas nopietnību Kotdivuārā, lai Lēmuma 2010/656 II pielikumā iekļautajam sarakstam pievienotu arī citas personas, 2011. gada 11. janvārī Padome pieņēma Lēmumu 2011/17, [ar kuru groza Lēmumu 2010/656], kas grozīts ar Lēmumu 2010/801.
15 Tādējādi arī Koné k‑ga un Boni‑Claverie k‑dzes uzvārdi ar Lēmumu 2011/17 tika iekļauti Lēmuma 2010/656, kas grozīts ar Lēmumu 2010/801, II pielikumā esošajā sarakstā.
16 Lai noteiktu papildu ierobežojošus pasākumus, it īpaši līdzekļu iesaldēšanu, 2011. gada 14. janvārī Padome pieņēma Lēmumu 2011/18.
17 Saskaņā ar Lēmuma 2010/656, kas grozīts ar Lēmumu 2011/18, 5. panta 1. un 2. punktu:
“1. Visus līdzekļus un saimnieciskos resursus, kuri tieši vai netieši pieder vai kurus tieši vai netieši kontrolē:
a) lēmuma I pielikumā minētās personas, ko norādījusi Sankciju komiteja [..], vai kuri ir tādu vienību rīcībā, kas tieši vai netieši pieder minētajām personām vai vienībām vai jebkurām personām, kuras rīkojas to vārdā vai uzdevumā, vai ko tās tieši vai netieši kontrolē, kā norādījusi Sankciju komiteja;
b) lēmuma II pielikumā minētās personas vai vienības, kas nav iekļautas I pielikuma sarakstā un kas kavē miera un nacionālā izlīguma procesu, un jo īpaši tās, kas apdraud vēlēšanu procesa pienācīgu noslēgumu, vai kuri ir tādu vienību rīcībā, kas tieši vai netieši pieder minētajām personām vai vienībām vai jebkurām personām, kuras rīkojas to vārdā vai uzdevumā, vai ko tās tieši vai netieši kontrolē,
iesaldē.
2. Nekādus līdzekļus, finanšu aktīvus vai saimnieciskos resursus nedara tieši vai netieši pieejamus 1. punktā minētajām personām un vienībām vai to interesēs.”
18 Lai nodrošinātu atbilstību procesam, ar ko groza un pārskata Lēmuma 2010/656, kas grozīts ar Lēmumu 2011/18, I un II pielikumu, Padome 2011. gada 14. janvārī pieņēma Regulu Nr. 25/2011.
19 Regulas Nr. 560/2005, kas grozīta ar Regulu Nr. 25/2011, 2. pantā ir noteikts:
“1. Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kuri ir to fizisku vai juridisku personu, vienību un struktūru īpašumā, valdījumā vai turējumā, kuras uzskaitītas I pielikumā vai IA pielikumā.
2. Nekādi līdzekļi vai saimnieciskie resursi nav tieši vai netieši pieejami I pielikumā vai IA pielikumā uzskaitītajām fiziskām vai juridiskām personām, vienībām vai struktūrām vai šo personu interesēs.
3. Ir aizliegta apzināta un tīša līdzdalība darbībās, kuru mērķis vai sekas ir tieši vai netieši apiet 1. un 2. punktā minētos pasākumus.
4. Regulas I pielikumā iekļautas fiziskas vai juridiskas personas, vienības un struktūras, kas minētas grozītā Lēmuma [2010/656] 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā.
5. Regulas IA pielikumā iekļautas fiziskas vai juridiskas personas, vienības un struktūras, kas minētas grozītā Lēmuma [2010/656] 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā.”
20 Ar Lēmumu 2011/18 un Regulu Nr. 25/2011 Padome atstāja Gbagbo k‑ga, Koné k‑ga un N’Guessan k‑ga, kā arī Boni‑Claverie k‑dzes uzvārdus Lēmuma 2010/656, kas grozīts ar Lēmumu 2011/17, II pielikumā esošajā sarakstā un iekļāva tos Regulas Nr. 560/2005, kas grozīta ar Regulu Nr. 25/2011, IA pielikumā esošajā sarakstā.
21 Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome 2011. gada 30. martā pieņēma rezolūciju 1975 (2011), kuras I pielikumā ir uzskaitīta virkne personu, kas ir likušas šķēršļus mieram un samierināšanai Kotdivuārā un Apvienoto Nāciju Organizācijas operācijām Kotdivuārā (ANOOK) un citu starptautisko organizāciju darbībām Kotdivuārā un kas ir izdarījušas smagus cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus. Gbagbo k‑ga, Djédjé k‑ga un N’Guessan k‑ga uzvārdi ir šajā I pielikumā.
22 2011. gada 6. aprīlī Padome pieņēma Lēmumu 2011/221, kā arī Regulu Nr. 330/2011, ar kuriem tā noteica papildu ierobežojošus pasākumus un grozīja to personu un vienību sarakstus, kuras minētas Lēmuma 2010/656, kas grozīts ar Lēmumu 2011/18, I un II pielikumā un Regulas Nr. 560/2005, kas grozīta ar Regulu Nr. 25/2011, I un IA pielikumā.
23 Ar Lēmumu 2011/221 tostarp tika svītroti Gbagbo k‑ga un N’Guessan k‑ga uzvārdi no Lēmuma 2010/656, kas grozīts ar Lēmumu 2011/18, II pielikuma, un ar tiem tika papildināts šī paša lēmuma, kurā izdarīti grozījumi, I pielikumā esošais saraksts.
24 Turklāt ar Lēmumu 2011/221 tika papildināts Lēmuma 2010/656, kas grozīts ar Lēmumu 2011/18, I pielikumā esošais saraksts ar Djédjé k‑ga uzvārdu.
25 Ar Regulu Nr. 330/2011 savukārt Gbagbo k‑ga un N’Guessan k‑ga uzvārdi tika svītroti no Regulas Nr. 560/2005, kas grozīta ar Regulu Nr. 25/2011, IA pielikumā esošā saraksta un tie tika pievienoti šīs pašas regulas, kurā izdarīti grozījumi, I pielikumā esošajam sarakstam.
26 Turklāt ar Regulu Nr. 330/2011 tika papildināts Regulas Nr. 560/2005, kas grozīta ar Regulu Nr. 25/2011, I pielikumā esošais saraksts ar Djédjé k‑ga uzvārdu.
27 Lēmuma 2010/656, kas grozīts ar Lēmumu 2010/801, 7. pantā ir noteikts:
“1. Ja Drošības padome vai Sankciju komiteja norāda kādu personu vai vienību, Padome šādu personu vai vienību iekļauj I pielikuma sarakstā.
2. Ja Padome nolemj kādai personai vai vienībai piemērot pasākumus, kas minēti 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā, tā attiecīgi groza II pielikumu.
3. Padome savu lēmumu, tostarp pamatojumu iekļaušanai sarakstā, paziņo attiecīgajai personai vai vienībai tieši, ja adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, dodot šādai personai vai vienībai iespēju paust savus apsvērumus.
4. Ja ir iesniegti apsvērumi vai ja ir iesniegti jauni būtiski pierādījumi, Padome pārskata savu lēmumu un attiecīgi informē šo personu vai vienību.”
28 Regulas Nr. 560/2005, kas grozīta ar Regulu Nr. 25/2011, 11.a panta 3. punktā ir noteikts:
“Padome savu lēmumu, tostarp pamatojumu iekļaušanai sarakstā, paziņo attiecīgajai 1. un 2. punktā minētajai fiziskai vai juridiskai personai, vienībai vai struktūrai tieši, ja adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, dodot šādai fiziskai vai juridiskai personai, vienībai vai struktūrai iespēju paust savus komentārus.”
29 2011. gada 7. aprīlī Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu to personu ievērībai, kurām piemēro ierobežojošos pasākumus, kuri paredzēti apstrīdētajos tiesību aktos (OV C 14, 8. lpp., un OV C 108, 2. un 4. lpp.). Šajā paziņojumā Padome atgādina par šo pasākumu esamību, atsaucas uz atbilstīgajiem tiesību aktiem, kas attiecas uz katras iekļaušanas motīviem un pievērš uzmanību tam, ka ir iespējams attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm iesniegt lūgumu, lai saņemtu atļauju izmantot iesaldētos līdzekļus galveno vajadzību nodrošināšanai vai konkrētiem maksājumiem. Turklāt tā precizēja, ka attiecīgās personas un vienības var tai nosūtīt lūgumu par pārskatīšanu. Visbeidzot tā atgādina par iespēju apstrīdēt tās lēmumu Vispārējā tiesā LESD 275. panta otrajā daļā un 263. panta ceturtajā un sestajā daļā paredzētajā kārtībā.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētie rīkojumi
30 Ar prasībām, kuras Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtas 2011. gada 7. jūlijā, prasītāji lūdza atcelt apstrīdētos tiesību aktus, ciktāl tie viņus skar. Savu prasību atbalstam viņi atsaucās, pirmkārt, uz tiesību uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu un, otrkārt, uz īpašuma tiesību un pārvietošanās brīvības pārkāpumu.
31 Prasītāji turklāt norāda, ka to prasības Vispārējai tiesai ir jāatzīst par pieņemamām, jo LESD 263. pantā paredzētais divu mēnešu termiņš prasības celšanai tiem nav piemērojams, ņemot vērā to, ka apstrīdētie tiesību akti nav tikuši paziņoti.
32 Ar pārsūdzētajiem rīkojumiem Vispārējā tiesa noraidīja prasības kā acīmredzami nepieņemamas.
33 Vispārējā tiesa vispirms atgādināja pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru LESD 263. panta sestajā daļā paredzētais termiņš ir absolūts, jo tas ir noteikts, lai nodrošinātu juridisko situāciju skaidrību un noteiktību un izvairītos no jebkādas diskriminācijas vai patvarīgas rīcības tiesu darbā, un ka šajā ziņā Savienības tiesai ir jāpārbauda pēc savas ierosmes, vai tas ir ievērots.
34 Vispārējā tiesa turklāt konstatēja, ka apstrīdētie tiesību akti tika publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī:
– 2011. gada 15. janvārī – Lēmums 2011/17 un 2011/18, kā arī Regula Nr. 25/2011 un
– 2011. gada 7. aprīlī – Lēmums 2011/221 un Regula Nr. 330/2011.
35 Tādējādi divu mēnešu termiņam prasības celšanai būtu bijis jāsākas saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 1. punktu četrpadsmit dienas pēc šīm publikācijām un jābeidzas, piemērojot šī reglamenta 102. panta 2. punktu:
– 2011. gada 8. aprīļa pusnaktī attiecībā uz Lēmumu 2011/17 un 2011/18, kā arī Regulu Nr. 25/2011 un
– 2011. gada 1. jūlija pusnaktī attiecībā uz Lēmumu 2011/221 un Regulu Nr. 330/2011.
36 Ņemot vērā to, ka prasības pieteikumi tika iesniegti Vispārējās tiesas kancelejā 2011. gada 7. jūlijā, Vispārējā tiesa secināja, ka tie ir iesniegti novēloti.
37 Vispārējā tiesa noraidīja prasītāju argumentāciju, saskaņā ar kuru prasības [celšanas] divu mēnešu termiņš tām nebija piemērojams, jo apstrīdētie tiesību akti neesot tikuši paziņoti. Šajā ziņā tā nosprieda šādi:
“Ņemot vērā to, ka prasību [celšanas] termiņu mērķis ir nodrošināt tiesisko noteiktību, izvairoties no tā, ka Savienības tiesību akti, kas rada tiesiskas sekas, tiek apstrīdēti bezgalīgi, publikācijas, ja tāda ir, datums ir izšķirošais kritērijs prasības [celšanas] termiņa sākuma noteikšanai (Tiesas 2008. gada 25. novembra rīkojums lietā C‑500/07 P TEA/Komisija, [..], 23. punkts, un lietā C‑501/07 P S.A.BA.R./Komisija, [..], 22. punkts; 2009. gada 9. jūlija rīkojums lietā C‑498/08 P Fornaci Laterizi Danesi/Komisija, [..], 22. punkts; Tiesas 2010. gada 11. novembra spriedums lietā C‑36/09 P Transportes Evaristo Molina/Komisija, [..], 37. punkts). Prasītājs nevar atsaukties uz to, ka uzzinājis par apstrīdēto tiesību aktu pēc tā publikācijas, lai paildzinātu šo sākumpunktu (iepriekš minētie spriedumi lietā TEA/Komisija, 23. punkts; lietā S.A.BA.R./Komisija, 22. punkts, un lietā Fornaci Laterizi Danesi/Komisija, 22. punkts). No tā izriet, ka, tā kā [apstrīdētie] tiesību akti tika publicēti, prasības [celšanas] termiņš ir jāaprēķina, sākot no to publikācijas (skat. attiecībā uz prasības [celšanas] par lēmumu, ar kuru nosaka ierobežojošus pasākumus, termiņa aprēķinu no tā publikācijas brīža, Vispārējās tiesas 2005. gada 18. novembra rīkojumu lietā T‑299/04 Selmani/Padome un Komisija, [..], 61. punkts), pat ja tie netika paziņoti [prasītājiem]. Šajā ziņā turklāt ir jānorāda, ka Padome publicēja [..] paziņojumus to personu ievērībai, uz kurām attiecas [apstrīdētajos tiesību aktos] paredzētie ierobežojošie pasākumi, ar kuriem tā tostarp vērsa attiecīgo personu uzmanību uz iespēju apstrīdēt tās lēmumu Vispārējā tiesā LESD 275. panta otrajā daļā un 263. panta ceturtajā un sestajā daļā paredzētajā kārtībā.”
38 Visbeidzot Vispārējā tiesa norādīja, ka prasītāji nav ne pierādījuši, ne pat atsaukušies uz nejaušu gadījumu vai nepārvaramu varu, kas ļautu atkāpties no attiecīgā termiņa, pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 45. panta otro daļu.
Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā
39 Apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzētos rīkojumus un atzīt to prasības pirmajā instancē par pieņemamām;
– nosūtīt lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemj pēc būtības, un
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
40 Padome lūdz Tiesu:
– noraidīt apelācijas sūdzības un
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
41 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 14. decembra rīkojumu lietas no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam un galīgā sprieduma taisīšanai.
42 Ar 2012. gada 11. maija vēstuli, kas nosūtīta ar telefaksu un ierakstītu vēstuli, Tiesas kanceleja informēja lietas dalībniekus par tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai 2012. gada 26. jūnijā, aicinot tos sniegt atbildi rakstveidā vēlākais līdz 2012. gada 15. jūnijam uz vēstules par uzaicinājumu uz tiesas sēdi pielikumā esošajiem Tiesas jautājumiem.
43 Padomes atbilde uz uzdoto jautājumu nonāca Tiesas kancelejā 2012. gada 14. jūnijā. Termiņš atbildei rakstveidā beidzās 2012. gada 15. jūnijā, Tiesai nesaņemot atbildi uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem uzdoto jautājumu, ne arī atbildi par to ieceri piedalīties tiesas sēdē.
44 Apelācijas sūdzības iesniedzējiem tika noteikts pēdējais termiņš paziņot par savu iespējamo klātbūtni tiesas sēdē. Tā kā šis termiņš beidzās 2012. gada 21. jūnijā bez to atbildes, tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai tika atcelta.
Par apelācijas sūdzībām
45 Savu apelācijas sūdzību pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza divus pamatus. Ar pirmo pamatu tie norāda, ka Vispārēja tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neatzīstot nepārvaramas varas gadījuma esamību. Ar savu otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Vispārējai tiesai, ka tā tiem ir noteikusi prasības [celšanas] termiņu un tam pamatā esošo tiesiskās noteiktības principu, lai gan izskatāmajos gadījumos, pirmkārt, apstrīdētie tiesību akti netika paziņoti un, otrkārt, Vispārējās tiesas Reglamentā paredzētais termiņš, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, nav piemērojams.
46 Vispirms ir jāpārbauda otrais pamats.
Par otro pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
47 Apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu un tādējādi ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka, tā kā apstrīdētie tiesību akti tika publicēti, prasības [celšanas] termiņš ir jāsāk aprēķināt no to publicēšanas datuma. Kā uzskata apelācijas sūdzību iesniedzēji, Vispārējai tiesai esot bijis jāņem vērā fakts, ka apstrīdētie tiesību akti pretēji tam, kas ir paredzēts Lēmuma 2010/656, kas grozīts ar Lēmumu 2010/801, 7. panta 3. punktā, netika paziņoti, proti, individuāli paziņoti, ļaujot attiecīgajām personām par tiem uzzināt.
48 Apelācijas sūdzību iesniedzēji uzskata, pirmkārt, ka Vispārējai tiesai neesot bijis jāpiemēro tās reglamenta 102. panta 2. punktā paredzētais termiņš, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, apelācijas sūdzību iesniedzējiem no Āfrikas valsts, turklāt no tādas valsts, kurā noris bruņots konflikts.
49 Padome norāda, ka šo lietu procesuālais konteksts atšķiras no konteksta, kuru Tiesa aplūkoja 2011. gada 16. novembra spriedumā lietā C‑548/09 P Bank Melli Iran/Padome (Krājums, I‑11381. lpp.). Šajā spriedumā Tiesa esot pamatojusi pienākumu individuāli paziņot iemeslus, kuru dēļ ir pieņemti ierobežojošie pasākumi, ar Padomes 2007. gada 19. aprīļa Regulas (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 103, 1. lpp.) 15. panta 3. punktu. Atšķirībā no Regulas Nr. 423/2007 Lēmuma 2010/656, kas grozīts ar Lēmumu 2010/801, 7. panta 3. punktā esot paredzēta paziņošanas iespēja ar paziņojuma publicēšanu, kad attiecīgās personas adrese Padomei nav zināma.
50 Šajā lietā Padome esot paziņojusi apelācijas sūdzību iesniedzējiem par apstrīdētajiem tiesību aktiem ar paziņojumu, kas publicēts atbilstīgi Lēmuma 2010/656, kas grozīts ar Lēmumu 2010/801, 7. panta 3. punktam. Par tiem neesot varēts tikt paziņots citādi, jo apelācijas sūdzību iesniedzēju adreses nebija zināmas.
51 Katrā ziņā apstrīdēto tiesību aktu publicēšanas datums esot sākumpunkts LESD 263. pantā noteiktā termiņa aprēķinam. Šāda interpretācija izrietot no tiesiskās noteiktības prasībām, kas papildina tiesisko regulējumu par procesuālajiem termiņiem.
52 Padome visbeidzot norāda, ka apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentācija par termiņu, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, ir acīmredzami nepamatota un būtībā atgriežas pie Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 2. punkta spēkā esamības apstrīdēšanas. Šī norma esot tikai LESD 263. panta sestajā daļā paredzētā termiņa turpinājums.
Tiesas vērtējums
53 Vispirms, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa ir tiesiski pamatoti konstatējusi, ka tā ir tiesīga pēc savas ierosmes pārbaudīt prasības celšanas termiņu, kurš ir absolūts (it īpaši skat. 1971. gada 7. jūlija spriedumu lietā 79/70 Müllers/EESK, Recueil, 689. lpp., 6. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Transportes Evaristo Molina/Komisija, 33. punkts).
54 Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu “tiesvedību, ko paredz šis pants, atkarībā no apstākļiem jāuzsāk divos mēnešos pēc tam, kad vai nu tiesību akts publicēts, vai darīts zināms attiecīgajai personai, vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms”.
55 Šajā lietā apstrīdētie tiesību akti tika publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī L sērijā, bet par tiem saskaņā ar Lēmuma 2010/656, kas grozīts ar Lēmumu 2010/801, 7. panta 3. punktu un Regulas Nr. 560/2005, kas grozīta ar Regulu Nr. 25/2011, 11a. panta 3. punktu bija jāpaziņo attiecīgajām personām un vienībām vai nu tieši, ja to adreses ir zināmas, vai pretējā gadījumā, publicējot paziņojumu.
56 Šī situācija izriet no apstrīdēto tiesību aktu dabas, kuri vienlaikus ir vispārēji piemērojami tiesību akti, ciktāl ar tiem aizliedz vispārīgi un abstrakti noteiktu saņēmēju kategorijai nodrošināt līdzekļus un saimnieciskos resursus to personu un vienību rīcībā, kuru vārdi ir to pielikumos esošajos sarakstos, un tie ir individuālu lēmumu virkne attiecībā pret šīm personām un vienībām (šajā ziņā skat. 2008. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I‑6351. lpp., 241.–244. punkts).
57 Turklāt ir jāatgādina, kas attiecas uz tādiem tiesību aktiem, kuri pieņemti, pamatojoties uz noteikumiem par ārlietu un kopējās drošības politiku, kādi ir apstrīdētie tiesību akti, tieši šo tiesību aktu individuālais raksturs atbilstīgi LESD 275. panta otrajai daļai un 263. panta ceturtajai daļai dod piekļuvi Savienības tiesai.
58 Ņemot vērā šīs īpatnības un no tām izrietošo publikācijas un paziņošanas režīmu, LESD 263. panta sestā daļa netiktu piemērota saskanīgi, ja attiecībā uz personām un vienībām, kuru vārdi ir sarakstos, kas atrodas šo aktu pielikumos, prasības atcelt tiesību aktu celšanas termiņa aprēķina sākumpunkts būtu attiecīgā tiesību akta publikācijas datums, nevis datums, kad tas tām tika paziņots. Šīs paziņošanas mērķis tieši ir ļaut adresātiem pēc iespējas labāk aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir derīgi vērsties Savienības tiesā (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, 337. punkts).
59 No tā izriet, ka, protams, tā kā šādu tiesību aktu spēkā stāšanās notika saskaņā ar to publikāciju, termiņš prasības atcelt tiesību aktu celšanai par šiem tiesību aktiem saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu sākās katrai no šīm personām un vienībām no paziņošanas datuma.
60 Šajā gadījumā pretēji tam, ko norāda prasītāji, apstrīdētie tiesību akti viņiem tika paziņoti.
61 Protams, šie tiesību akti netika viņiem paziņoti tieši pēc adreses. Padome, konstatējusi, ka nebija iespējams tieši paziņot Gbagbo k‑gam un Koné k‑gam, Boni‑Claverie k‑dzei un Djédjé k‑gam un N’Guessan k‑gam, izvēlējās Lēmuma 2010/656, kas grozīts ar Lēmumu 2010/801, 7. panta 3. punktā un Regulas Nr. 560/2005, kas grozīta ar Regulu Nr. 25/2011, 11a. panta 3. punktā paredzēto paziņojuma publicēšanu. Tā 2011. gada 18. janvāra un 2011. gada 7. aprīļa Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī C sērijā tā publicēja šī sprieduma 29. punktā minētos paziņojumus.
62 Ņemot vērā to, ka šādi paziņojumi ļauj attiecīgajām personām identificēt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir to rīcībā, lai apstrīdētu savu iekļaušanu attiecīgajos sarakstos, kā arī prasības celšanas termiņa beigas (2012. gada 15. novembra spriedums lietā C‑417/11 P Padome/Bamba, 81. punkts), ir būtiski, ka prasītājas nevar nokavēt prasības celšanas termiņa sākumu, atsaucoties uz to, ka nav notikusi tieša paziņošana vai ka par apstrīdētajiem tiesību aktiem faktiski uzzināts vēlāk. Ja prasītājiem šāda iespēja būtu, nepastāvot nepārvaramas varas apstākļiem, tas kaitētu pašam prasības celšanas termiņa mērķim, kas ir nodrošināt tiesisko noteiktību, novēršot bezgalīgu Savienības tiesību aktu, kas rada tiesiskas sekas, apstrīdēšanu (it īpaši skat. 1997. gada 30. janvāra spriedumu lietā C‑178/95 Wiljo, Recueil, I‑585. lpp., 19. punkts; 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā C‑241/01 National Farmers’ Union, Recueil, I‑9079. lpp., 34. punkts, un 2012. gada 15. novembra rīkojumu lietā C‑102/12 P Städter/ECB, 12. punkts).
63 Kas attiecas, pirmkārt, uz apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentu, ka Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 2. punktā paredzētais desmit dienu termiņš, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, nevar tiem tikt piemērots, jo viņi dzīvo trešajā valstī, ir tikai jānorāda, ka šis arguments nav spēkā šī termiņa absolūtuma dēļ. No tā izriet, ka apstāklis, ka prasītāji prasības celšanas termiņā ir trešajā valstī, nerada viņiem objektīvi atšķirīgu situāciju attiecībā uz šī termiņa piemērošanu salīdzinājumā ar Savienībā esošām personām un vienībām, kurām piemēro tāda paša rakstura ierobežojošus pasākumus.
64 No visa iepriekš minētā izriet, ka, pat ja Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka prasības celšanas termiņš sākās, skaitot no apstrīdēto aktu publicēšanas datuma, šie termiņi, kas ir jāaprēķina no šī sprieduma 61. punktā minētajiem datumiem, bija beigušies 2011. gada 7. jūlijā, prasības celšanas datumā. Šajos apstākļos otrais pamats ir jānoraida (pēc analoģijas skat. 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C‑282/05 P Holcim (Deutschland)/Komisija, Krājums, I‑2941. lpp., 33. punkts).
Par pirmo pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
65 Apelācijas sūdzību iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa, nekonstatējot nepārvaramas varas gadījumu Tiesas statūtu 45. panta izpratnē, ir pieļāvusi šī panta pārkāpumu.
66 Kotdivuārā notiekošais konflikts esot jāuzskata par nepārvaramas varas gadījumu, jo šajā laikposmā viņiem nebija nekādu saziņas līdzekļu, lai uzzinātu par apstrīdētajiem tiesību aktiem, un tādējādi viņi neesot varējuši izmantot savas tiesības celt prasību.
67 Padome atgādina, ka viena no nepārvaramas varas jēdziena sastāvdaļām ir tāda, ka notiek kaut kas, ko persona, kura uz to vēlas atsaukties, nevar kontrolēt, proti, notiek kaut kas, ko šī persona nevar ietekmēt (2010. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑334/08 Komisija/Itālija, Krājums, I‑6869. lpp., 47. punkts). Pirmsvēlēšanu krīzi Kotdivuārā un ar to saistīto vardarbību bija izraisījusi Gbagbo k‑ga un viņam līdzdarbojošos personu atteikšanās nodot varu ievēlētajam prezidentam. Šie apstākļi tādējādi nav tādi, ko prasītāji nevar kontrolēt.
Tiesas vērtējums
68 Saskaņā ar Tiesas statūtu 45. panta otro daļu, “termiņam beidzoties, attiecīgā persona nezaudē savas tiesības, ja pierāda, ka pastāvējuši neparedzēti apstākļi vai force majeure”.
69 Ir jākonstatē, kā Vispārējā tiesa to norāda pārsūdzētajos rīkojumos, ka apelācijas sūdzību iesniedzēji nav atsaukušies Vispārējā tiesā uz šādu gadījumu.
70 Tiesa tomēr ir uzskatījusi, ka prasītājam nevar pārmest, ka nepārvaramas varas gadījuma esamību viņš apelācijas instancē norāda pirmo reizi, ja Vispārējā tiesa, izdodot rīkojumu uz tās Reglamenta 111. panta pamata, nav paziņojusi prasītājam par savu nodomu noraidīt prasību kā novēloti iesniegtu un nav aicinājusi pamatot nokavējumu, ar kādu prasības pieteikumu oriģināli ir saņemti kancelejā (2005. gada 18. janvāra rīkojums lietā C‑325/03 P Zuazaga Meabe/ITSB, Krājums, I‑403. lpp., 24. punkts). Tādējādi ir jāpārbauda prasītāju pirmais pamats par nepārvaramas varas gadījuma esamību.
71 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka stingra procesuālo tiesību normu piemērošana ir jānodrošina saskaņā ar tiesiskās noteiktības prasību un nepieciešamību novērst jebkādu diskrimināciju vai patvarīgas rīcības tiesu darbā (2011. gada 22. septembra spriedums lietā C‑426/10 P Bell & Ross/ITSB, Krājums, I‑8849. lpp., 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
72 Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu un Tiesas statūtu 45. pantu attiecīgajai personai ir jāpierāda, pirmkārt, ka neparastu, neparedzamu un ārpus ieinteresētās personas ietekmes esošu apstākļu rezultātā tā nevarēja ievērot LESD 263. panta sestajā daļā paredzēto prasības celšanas termiņu un ka, otrkārt, tā nevarēja nodrošināties pret šīm sekām, veicot bez pārmērīgām pūlēm atbilstošus pasākumus (šajā ziņā skat. 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C‑314/06 Société Pipeline Méditerranée et Rhône, Krājums, I‑12273. lpp., 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
73 Šajā lietā apelācijas sūdzību iesniedzēji vispārīgi norāda uz bruņotā konflikta situāciju Kotdivuārā, kura, viņuprāt, sākās 2010. gada novembrī un turpinājās vismaz līdz 2011. gada aprīlim.
74 Tomēr neviens no apelācijas sūdzību iesniedzējiem savā apelācijas sūdzībā Tiesai nenorādīja faktus, kas ļautu tai zināt, kā un precīzi kurā laikposmā vispārējā bruņotā konflikta situācija Kotdivuārā un apelācijas sūdzību iesniedzēju norādītie personiskie apstākļi kavējuši viņus celt prasību laicīgi.
75 Ievērojot visu iepriekš minēto, pirmais pamats ir jānoraida.
76 Tā kā neviens no apelācijas sūdzību iesniedzēju izvirzītajiem pamatiem nav pamatots, apelācijas sūdzības ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
77 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padome ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzību iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā apelācijas sūdzību iesniedzējiem spriedums ir nelabvēlīgs, tiem jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) apelācijas sūdzības noraidīt;
2) Laurent Gbagbo un Katinan Justin Koné, Akissi Danièle Boni‑Claverie, kā arī Alcide Djédjé un Affi Pascal N’Guessan atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]