ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES

[JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2012. gada 19. aprīlī ¹(1)

Lieta C‑416/10

Jozef Križan u.c.

pret

Slovenská inšpekcia životného prostredia

(Najvyšší súd Slovenskej republiky lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Vide – Atkritumu poligona ierīkošana – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesības iesniegt Tiesai prejudiciālus jautājumus pēc valsts Konstitucionālās tiesas nolēmuma – Direktīva 2008/1/EK – Piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole – Direktīva 1999/31/EK – Atkritumu apglabāšana poligonos – Sabiedrības līdzdalība – Pieeja lēmumam par atrašanās vietas noteikšanu – Efektivitātes princips – Procesuālo pārkāpumu novēršana – Direktīva 85/337/EEK – Dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Ietekmes uz vidi novērtējuma aktualitāte – Valsts tiesas pilnvaras pēc savas ierosmes izvērtēt ietekmes uz vidi novērtējuma aktualitāti – Pagaidu pasākumi ar vidi saistītās lietās – Īpašumtiesības

Satura rādītājs

I –   Ievads

II – Atbilstošās tiesību normas

A –   Orhūsas konvencija

B –   Savienības tiesības

1)     IPPC direktīva

2)     Direktīva par atkritumu poligoniem

3)     Direktīva par vides informācijas pieejamību sabiedrībai

4)     IVN direktīva

C –   Slovākijas tiesības

III – Fakti, pamatlieta un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

A –   Par atrašanās vietu

B –   Par ietekmes uz vidi novērtējumu

C –   Par integrētu atļauju iekārtas ierīkošanai

D –   Par tiesvedību

E –   Augstākās tiesas jautājumi

IV – Juridiskais vērtējums

A –   Par pirmo jautājumu – Augstākās tiesas tiesībām iesniegt prejudiciālus jautājumus

B –   Par otro jautājumu – pieeju lēmumam par atrašanās vietas noteikšanu integrētas atļaujas izsniegšanas procedūrā

1)     Par otrā jautājuma pieņemamību

2)     Par nepieciešamību nodrošināt pieeju lēmumam par atrašanās vietas noteikšanu

a)     Par informācijas izpaušanu integrētas atļaujas izsniegšanas procedūrā

b)     Par lēmuma par atrašanās vietas noteikšanu izpaušanu

3)     Par komercnoslēpumu aizsardzību

4)     Par paziņošanas laiku

5)     Secinājumi par otro prejudiciālo jautājumu

C –   Par trešo jautājumu – IVN direktīvas piemērošanu

1)     Par IVN direktīvu

a)     Par IVN direktīvas piemērojamību

b)     Par lēmuma par ietekmes uz vidi novērtējumu spēkā esamības pagarināšanas kritērijiem

c)     Par sabiedrības līdzdalību, pieņemot lēmumu par iepriekšējā ietekmes uz vidi novērtējuma izmantojamību

d)     Starpsecinājumi

2)     Par tiesību aizsardzības nošķiršanas pieņemamību attiecībā uz atšķirīgiem atļaujas nosacījumiem

3)     Par noteiktu tiesību jautājumu izskatīšanu pēc savas ierosmes

4)     Secinājumi par trešo jautājumu

D –   Par ceturto jautājumu – pagaidu noregulējumu

E –   Par piekto jautājumu – īpašumtiesību aizsardzības piemērojamību

V –   Secinājumi

I –    Ievads

1.        Slovākijas Republikas Augstākā tiesa [Najvyšší súd Slovenskej republiky] uzdod Tiesai vairākus jautājumus, kas izriet no ļoti sarežģīta strīda par atļaujas izsniegšanu atkritumu poligona ierīkošanai.

2.        It īpaši ir jānoskaidro, vai atļaujas izsniegšanas procedūrā, kurā piedalās sabiedrība, atbilstoši Direktīvai par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (kodificēta versija) (2) (turpmāk tekstā – “IPPC direktīva”) ir jāiesniedz lēmums par atkritumu poligona atrašanās vietas noteikšanu, kas pieņemts no atļaujas izsniegšanas procedūras nodalītā procedūrā.

3.        Līdztekus rodas jautājumi par Direktīvas par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (3) (turpmāk tekstā – “IVN direktīva”) piemērošanu, it īpaši par tās piemērošanu ratione temporis, par novērtējuma pietiekamu aktualitāti un sabiedrības līdzdalību lēmuma pieņemšanā par šā novērtējuma aktualitāti.

4.        Šie vides jautājumi ir saistīti ar problēmām īstenot efektivitātes principu, izstrādājot valsts administratīvo procesu un tiesību aizsardzības procedūru.

5.        Tā, piemēram, saistībā ar pieeju lēmumam par atrašanās vietas noteikšanu rodas jautājums, vai sākotnējo prettiesisko atteikumu nodrošināt pieeju vēlāk var labot administratīvā procesā.

6.        Saistībā ar varbūtējām ietekmes uz vidi novērtējuma nepilnībām ir jāprecizē, vai Savienības tiesības ļauj paredzēt no tiesību aizsardzības pret integrētas atļaujas izsniegšanu poligona ierīkošanai šķirtu tiesību aizsardzības procedūru un, vai kompetentā valsts tiesa tiesvedībā par integrētas atļaujas izsniegšanu vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes var izskatīt vai arī tai ir jāizskata ietekmes uz vidi novērtējuma nepilnības.

7.        Līdztekus Augstākā tiesa jautā, vai tā ir tiesīga noteikt pagaidu noregulējumu un, vai abu iepriekš minēto direktīvu, kā arī Orhūsas konvencijas (4) īstenošana ir saderīga ar pamattiesībām uz īpašumu.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Orhūsas konvencija

8.        Orhūsas konvencijas, kuru Kopiena ir parakstījusi 1998. gada 25. jūnijā Orhūsā (Aarhus, Dānija) (5), 6. pantā ir paredzēta sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā par īpašām darbībām.

9.        Konvencijas 6. panta 4. punktā ir reglamentēta sabiedrības līdzdalības kvalitāte:

“Katra Puse nodrošina sabiedrības dalību jau procesa sākumā, kad vēl ir iespējami jebkādi risinājumi un kad var īstenot efektīvu sabiedrības dalību procesā.”

10.      Konvencijas 6. panta 6. punktā ir precizēta pieeja informācijai sabiedrības līdzdalības kontekstā:

“Katra Puse prasa, lai kompetentās valsts iestādes – bez maksas, tiklīdz tas ir iespējams un pamatojoties uz attiecīgu lūgumu, ja to paredz attiecīgās valsts tiesību akti, – attiecīgai sabiedrības daļai izpētes nolūkā nodrošina pieeju visai šajā pantā minētajai informācijai, kas attiecas uz lēmumu pieņemšanu un ir pieejama sabiedrības dalības procesā, neierobežojot Pušu tiesības atteikties izpaust noteiktu informāciju saskaņā ar 4. panta 3. un 4. punktu. [..]”

11.      Konvencijas 9. pantā ir iekļauti noteikumi par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Šajā lietā īpaši nozīmīgs ir 4. punkts:

“Turklāt, neskarot 1. punktu, šā panta 1., 2. un 3. punktā minētajām procedūrām ir jānodrošina pamatoti un efektīvi tiesiskie līdzekļi, tostarp, vajadzības gadījumā, pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļi, un tām ir jābūt taisnīgām, objektīvām un ātrām, kā arī tās nav saistītas ar pārmērīgām izmaksām. [..]”

B –    Savienības tiesības

1)      IPPC direktīva

12.      Pamatlieta attiecas uz 2008. gada 18. augusta lēmumu. Jau 2008. gada 18. februārī vairākkārt grozītā Direktīva 96/61/EK (6) tika kodificēta saskaņā ar Direktīvas 2008/1 (turpmāk tekstā – “IPPC direktīva”) 22. pantu, nenosakot papildu pārejas periodu un negrozot tās saturu. Tādēļ es turpmāk izmantošu IPPC direktīvas redakciju, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2008/1.

13.      Direktīvas preambulas 11. apsvērumā tiek aplūkotas tās saikne ar IVN direktīvu:

“Šīs direktīvas noteikumi būtu jāpiemēro, neskarot IVN direktīvu. Gadījumos, kad atļauju piešķiršanā jāņem vērā informācija vai secinājumi, kas iegūti, minēto direktīvu piemērojot, šai direktīvai nebūtu jāietekmē IVN direktīvas īstenošana.”

14.      Direktīvas preambulas 24. apsvērums attiecas uz sabiedrības līdzdalību:

“Efektīvai sabiedrības līdzdalībai lēmumu pieņemšanā būtu jādod iespēja sabiedrībai paust un lēmumu pieņēmējam ņemt vērā viedokļus un bažas, kas var būt saistītas ar minētajiem lēmumiem, tādējādi palielinot politisko atbildību un lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamību un sekmējot sabiedrības informētību vides jautājumos un atbalstu pieņemtajiem lēmumiem. Jo īpaši sabiedrībai vajadzētu būt pieejamai informācijai par iekārtu ekspluatāciju un to iespējamo ietekmi uz vidi un pirms jebkura lēmuma pieņemšanas – informācijai par iesniegtajiem pieteikumiem atļauju saņemšanai jaunām iekārtām vai būtisku izmaiņu veikšanai un par pašām atļaujām, to atjaunināšanu un attiecīgajiem monitoringa datiem.”

15.      IPPC direktīvas 1. pantā ir noteikts šāds direktīvas mērķis:

“Šīs direktīvas mērķis ir panākt tāda piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli, ko rada I pielikumā minētās darbības. Tā nosaka pasākumus, kas paredzēti, lai novērstu vai – gadījumos, kad novēršana nav iespējama, – samazinātu tās emisijas gaisā, ūdenī un zemē, kuras rodas no iepriekš minētajām darbībām, tostarp arī pasākumus, kas attiecas uz atkritumiem, lai sasniegtu augstu vides aizsardzības līmeni kopumā, neskarot IVN direktīvu un citus attiecīgus Kopienas noteikumus.”

16.      Pieteikumam atļaujas saņemšanai izvirzītās prasības izriet no IPPC direktīvas 6. panta:

“1.      Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka kompetentajai iestādei iesniegtajā pieteikumā atļaujas saņemšanai aprakstīti:

a)      iekārta un tās darbības;

[..]

d)      apstākļi iekārtas uzstādīšanas vietā;

[..]

j)      kopsavilkums par galvenajām alternatīvām, ja tādas ir, kuras iesniedzējs ir izvērtējis.

Pieteikumā atļaujas saņemšanai iekļauj arī iepriekšējos ievilkumos minētās informācijas netehnisku kopsavilkumu.

2.      Ja informācija, kas sniegta saskaņā ar Direktīvā 85/337/EEK noteiktajām prasībām, [..] vai cita informācija, kas sniegta, ievērojot citus tiesību aktus, atbilst šajā pantā noteiktajām prasībām, to var iekļaut pieteikumā vai pievienot pieteikumam.”

17.      IPPC direktīvas 9. pantā ir iekļauti noteikumi par atļaujas saturu:

“1.      Dalībvalstis nodrošina, ka atļaujā [tiek] iekļauti visi pasākumi, kas vajadzīgi 3. un 10. pantā noteikto prasību ievērošanai attiecībā uz atļauju izsniegšanu, lai sasniegtu augstu vides aizsardzības līmeni kopumā, aizsargājot gaisu, ūdeni un zemi.

2.      Attiecībā uz jaunām iekārtām vai gadījumos, kad tiek veiktas būtiskas izmaiņas, uz kurām attiecas Direktīvas 85/337/EEK 4. pants, piešķirot atļaujas, ņem vērā visu saskaņā ar minētās direktīvas 5., 6. un 7. pantu iegūto informāciju vai izdarītos secinājumus.

[..]

4.      Neskarot 10. pantu, emisijas robežvērtības, ekvivalentus parametrus vai tehniskus pasākumus, kas minēti 3. punktā, nosaka, pamatojoties uz labākajām pieejamām metodēm, nenorādot kādas konkrētas metodes vai īpašu tehnoloģiju, bet ņemot vērā attiecīgās iekārtas tehniskos parametrus, tās atrašanās vietu un vietējos vides apstākļus. Jebkurā gadījumā atļaujas izsniegšanas nosacījumos paredz noteikumus, kas palīdz samazināt piesārņojumu lielā attālumā vai pārrobežu piesārņojumu, kā arī nodrošina augstu vides aizsardzības līmeni kopumā.”

18.      IPPC direktīvas 15. pantā ir reglamentēta sabiedrības līdzdalība:

“1.      Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgajai sabiedrības daļai laikus tiek dotas reālas iespējas piedalīties procedūrā, kas skar:

a)      atļaujas izsniegšanu jaunai iekārtai;

b)      [..]

Šādas līdzdalības gadījumā piemēro procedūru, kas izklāstīta V pielikumā.

2.      [..]

3.      1. un 2. punktu piemēro, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīvas 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai 4. panta 1., 2. un 3 [4]. punktā noteiktos ierobežojumus.”

19.      IPPC direktīvas 16. pantā, transponējot Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktu, ir iekļauti īpaši tiesību aizsardzības noteikumi.

20.      V pielikumā ir precizēts, kāda informācija jāpadara pieejama sabiedrībai:

“1.      Pēc iespējas agrīnākā lēmuma pieņemšanas stadijā vai, vēlākais, tiklīdz pamatoti iespējams šādu informāciju sniegt, sabiedrību informē (ar publisku paziņojumu vai citā piemērotā veidā, piemēram, elektroniskajos sabiedrības saziņas līdzekļos, ja tie ir pieejami) par šādiem jautājumiem:

a)      pieteikums atļaujas saņemšanai vai, attiecīgi, atļaujas atjaunināšanai vai piešķiršanas nosacījumiem saskaņā ar 15. panta 1. punktu, tostarp 6. panta 1. punktā uzskaitīto elementu apraksts;

[..]

c)      sīkāka informācija par kompetentajām iestādēm, kas atbild par lēmuma pieņemšanu un kurās var saņemt attiecīgu informāciju, un kam var iesniegt atsauksmes vai jautājumus, kā arī atsauksmju vai jautājumu iesniegšanas termiņš;

[..]

f)      norāde uz attiecīgās informācijas pieejamības laiku, vietu vai veidu;

[..].

2.      Dalībvalstis nodrošina, ka pieņemamā termiņā attiecīgajai sabiedrības daļai ir pieejami:

a)      saskaņā ar valsts tiesību aktiem – būtiskākie ziņojumi un ieteikumi, kurus kompetentā iestāde vai iestādes ir saņēmušas līdz laikam, kad attiecīgo sabiedrības daļu informē saskaņā ar 1. punktu;

b)      saskaņā ar noteikumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/4/EK – 1. punktā neminēta informācija, kas attiecas uz lēmumu, kuru pieņem saskaņā ar 8. pantu, un kas kļūst pieejama tikai pēc attiecīgās sabiedrības daļas informēšanas saskaņā ar 1. punktu.”

21.      Apspriešanās ar sabiedrību ir reglamentēta V pielikuma 3. un 4. punktā:

“3.      Attiecīgā sabiedrības daļa ir tiesīga pirms lēmuma pieņemšanas kompetentajai iestādei paust atsauksmes un viedokļus.

4.      Pieņemot lēmumu, pienācīgi jāievēro saskaņā ar šo pielikumu notikušās apspriešanās rezultāti.”

2)      Direktīva par atkritumu poligoniem

22.      Direktīva par atkritumu poligoniem (7) (turpmāk tekstā – “Direktīva par atkritumu poligoniem”) reglamentē atkritumu poligonu ierīkošanu un ekspluatāciju.

23.      Saskaņā ar 1. panta 2. punktu Direktīvā par atkritumu poligoniem ir iekļautas tehniskās prasības poligoniem, uz kuriem attiecas IPPC direktīva:

“Ievērojot poligonu tehniskās pazīmes, šajā direktīvā ir iekļautas tehniskās prasības poligoniem, uz kuriem attiecas Direktīva 96/61/EK, lai konkretizētu minētās direktīvas prasības. Direktīvas 96/61/EK attiecīgās prasības uzskata par izpildītām, ja ir panākta atbilstība šīs direktīvas prasībām.”

24.      Direktīvas par atkritumu poligoniem 7. pantā ir reglamentēts atļaujas pieprasījuma saturs. Tajā jābūt norādītai it īpaši šādai informācijai:

“d)      poligona apraksts, tajā skaitā tā hidroģeoloģiskais un ģeoloģiskais raksturojums.”

25.      Atļaujas nosacījumi izriet no 8. panta:

“Dalībvalstis veic pasākumus, lai:

a)      kompetentā iestāde poligona turēšanas atļauju izdod tikai tad, ja:

i)      neskarot 3. panta 4. un 5. punktu, poligona projekts atbilst visām attiecīgajām šīs direktīvas prasībām, tajā skaitā pielikumos noteiktajām;

ii)      [..].”

26.      Direktīvas par atkritumu poligoniem I pielikumā ir precizētas poligonam un it īpaši tā atrašanās vietai izvirzītās prasības:

“1.      Vieta

1.1.      Izvēloties vietu poligonam, jāievēro šādi nosacījumi:

a)      attālumi no poligona robežas līdz dzīvojamiem un atpūtas rajoniem, ūdensceļiem, ūdenstilpēm un citiem lauksaimnieciskiem vai pilsētas objektiem;

b)      gruntsūdens, piekrastes ūdeņu vai dabas aizsardzības zonu tuvums;

c)      ģeoloģiskie un hidroģeoloģiskie nosacījumi;

d)      applūšanas, iegrimšanas, zemes nogruvumu vai lavīnu risks poligonā;

e)      dabas un kultūras mantojuma aizsardzība apkārtnē.

1.2.      Poligona darbību var atļaut tikai tad, ja tās parametri attiecībā uz iepriekšminētajām prasībām vai veicamie novēršanas pasākumi liecina, ka poligons nerada nopietnus draudus videi.”

3)      Direktīva par vides informācijas pieejamību sabiedrībai

27.      IVN direktīvas 15. panta 3. punktā ir atsauce uz Direktīvu par vides informācijas pieejamību sabiedrībai (8) (turpmāk tekstā – “Vides informācijas direktīva”). 4. pantā ir reglamentēti izņēmumi:

“1.      [..]

2.      Dalībvalstis var paredzēt, ka vides informācijas pieprasījumu noraida, ja informācijas izpaušana var kaitēt:

[..]

d)      komerciālas un rūpnieciskas informācijas konfidencialitātei, ja šādu konfidencialitāti paredz valsts vai Kopienu tiesību akti, lai aizsargātu likumīgas saimnieciskas intereses, tostarp sabiedrības intereses, nodrošinot statistikas datu konfidencialitāti un nodokļu slepenību;

[..]

Panta 1. un 2. punktā minētā atteikuma iemeslus nedrīkst tulkot paplašināti, katrā konkrētā gadījumā ņemot vērā sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā. Katrā konkrētā gadījumā sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā pretstata ieguvumam atteikuma gadījumā. Piemērojot 2. punkta a), d) f), g) un h) apakšpunktu, dalībvalstis nedrīkst paredzēt pieprasījuma atteikumu, ja pieprasītā informācija skar piesārņojuma emisiju vidē.

[..]

3.      [..]

4.      Informācijas pieprasītāja pieprasīto vides informāciju, kas ir publisko institūciju [valsts iestāžu] rīcībā vai pieejama tām, sniedz daļēji, ja ir iespējams nodalīt informāciju, uz kuru attiecas 1. punkta d) un e) apakšpunkts vai 2. punkts, no pārējās pieprasītās informācijas.”

4)      IVN direktīva

28.      IVN direktīvas 1. panta 2. punktā attīstības piekrišanas jēdziens ir definēts šādi:

“Kompetentās iestādes vai iestāžu lēmums, kas piešķir attīstītājam tiesības turpināt projektu.”

29.      IVN direktīvas 2. panta 1. punktā ir ietverts principiāls pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu:

“Dalībvalstis nosaka visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, pirms tiek dota piekrišana, tos projektus, kuriem var būt būtiska ekoloģiskā ietekme [ietekme uz vidi] inter alia to rakstura, izmēra vai atrašanās vietas dēļ, pakļauj novērtējumam attiecībā uz to ietekmi. Šie projekti ir noteikti 4. pantā.”

30.      Transponējot Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktu, IVN direktīvas 10.a pantā ir ietverti īpaši tiesību aizsardzības noteikumi.

C –    Slovākijas tiesības

31.      Slovākijā IPPC direktīva tika transponēta ar Likumu Nr. 245/2003. Šajā lietā it īpaši nozīmīgs ir 8. panta 3. un 4. punkts, kuros reglamentēta saistība ar citām administratīvām procedūrām:

“3.      Ja izsniedz integrētu darbības atļauju, ar kuru vienlaikus ir jāsaņem atļauja jaunu būvdarbu veikšanai vai izmaiņām esošajos būvdarbos, tad procedūras sastāvdaļa ir arī būvatļaujas izsniegšanas procedūra. Izsniedzot integrēto atļauju, būvvaldei ir kompetentās iestādes statuss (10. panta 2. punkts).

4.      Platību izmantošanas procedūra, darbības ietekmes uz vidi novērtējums un nosacījumu izvirzīšana, lai novērstu nopietnas avārijas rūpniecībā, nav daļa no integrētās atļaujas.” [Neoficiāls tulkojums]

32.      Līdztekus ir jānorāda uz 11. panta 2. punkta g) apakšpunktu, kurā ir paredzēts, ka kopā ar pieteikumu atļaujas saņemšanai ir jāiesniedz attiecīgais lēmums par atrašanās vietas noteikšanu:

“Pieteikumam pievieno:

[..]

lēmumu par platību izmantošanu, ja tā ir jauna darbība vai jau esošās darbības paplašināšana,

[..].” [Neoficiāls tulkojums]

III – Fakti, pamatlieta un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

33.      Pamatlieta attiecas uz atkritumu poligona ierīkošanu Slovākijas pilsētā Pezinokā [Pezinok]. Kādreizējā ķieģeļcepļa teritorijā jau vairākus gadu desmitus atrodas vecs atkritumu poligons. Nu bijušajā karjerā, kas atrodas šajā pašā teritorijā, ir paredzēts ierīkot jaunu atkritumu poligonu.

34.      Kā izriet no lietas materiāliem, šis projekts bija trīs lēmumu priekšmets, kas tika secīgi pieņemti katrs savā administratīvā procesā. Pilsēta un reģionālā pilsētplānošanas iestāde noteica atrašanās vietu, Vides ministrija lēma par ietekmi uz vidi un, visbeidzot, Vides inspekcija procedūrā divos līmeņos izsniedza integrētu atļauju iekārtas ierīkošanai. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika pieņemts tiesvedībā, kas ierosināta par šo pēdējo minēto lēmumu.

A –    Par atrašanās vietu

35.      Pezinokas pilsēta 1997. gada 26. jūnijā pieņēma pilsētbūvniecības plānu, izdodot vispārējus noteikumus Nr. 2/1997, kas tostarp paredzēja bijušajā karjerā ierīkot atkritumu poligonu tiešā pilsētas tuvumā (apm. 300 m). Tomēr 2002. gadā pilsēta šo plānu grozīja un 2006. gadā pēc tam, kad Slovākijas Konstitucionālā tiesa konstatēja spēkā esošā plāna nesaderīgumu ar konstitūciju, pieņēma jaunu, turklāt ikreiz paredzot, ka attiecīgajā teritorijā nedrīkst ierīkot atkritumu poligonu.

36.      Tomēr jau 2002. gada 7. augustā sabiedrība Ekologická skládka a.s. iesniedza pieteikumu par jauna atkritumu poligona atrašanās vietas noteikšanu. 2006. gada 30. novembrī pilsēta noraidīja šo pieteikumu, tomēr 2007. gada 7. maijā Bratislavas būvvalde [Krajský stavebný úrad v Bratislave] grozīja šo lēmumu un piešķīra zemes izmantošanas atļauju, kurā tika noteikta poligona atrašanās vieta.

37.      Administratīvā procesa ietvaros vairāki vietējie iedzīvotāji (turpmāk tekstā – “Križan u.c.”) izvirzīja savus iebildumus. Viņi it īpaši iebilda pret neatbilstību 2006. gadā grozītajam pilsētbūvniecības plānam, kā arī pret būvvaldē birojā nodarbināto personu ieinteresētību. Tomēr viņi tika izslēgti no šīs procedūras ar pamatojumu, ka attiecīgajā procesa stadijā neesot tieši skartas viņu tiesības. Tādēļ grozītajā lēmumā šie iebildumi netika izskatīti.

38.      Pezinokas pilsētas prasība, kas tika celta par šo grozīto lēmumu, tika noraidīta, jo tā šajā tiesvedībā nevarēja būt vienlaikus pirmā līmeņa administratīvā iestāde un lietas dalībniece (9). Križan u.c. norāda, ka viņu prasība pret izslēgšanu no procedūras esot apmierināta (10), tomēr lēmums par atrašanās vietas noteikšanu tostarp esot stājies likumīgā spēkā.

B –    Par ietekmes uz vidi novērtējumu

39.      Pamatojoties uz sabiedrības Pezinské tehelne a.s. 1998. gada 16. decembra pieteikumu, Vides ministrija novērtēja poligona projekta ietekmi uz vidi un 1999. gada 26. jūlijā pieņēma galīgo lēmumu par ietekmes uz vidi novērtējumu.

40.      Paralēli procesam par atrašanās vietas noteikšanu Vides ministrija, pamatojoties uz Pezinské tehelne a.s. pieteikumu, ar 2006. gada 27. marta lēmumu pagarināja lēmuma par ietekmes uz vidi novērtējumu spēkā esamību līdz 2008. gada 1. februārim.

C –    Par integrētu atļauju iekārtas ierīkošanai

41.      Pēc abu iepriekš minēto procedūru pabeigšanas Slovākijas Vides inspekcija, pamatojoties uz Ekologická skládka 2007. gada 25. septembra pieteikumu, uzsāka integrētu procesu saskaņā ar Likumu Nr. 245/2003, ar ko transponē IPPC direktīvu. 2007. gada 17. oktobrī Vides inspekcija publicēja pieteikumu un noteica 30 dienu termiņu, lai varētu mutiski un diskusiju veidā apspriest iebildumus un apsvērumus.

42.      Pirmā līmeņa administratīvajā procesā Križan u.c., kā arī Pezinokas pilsēta apgalvoja, ka pieteikums esot nepilnīgs, jo tajā neesot iekļauts lēmums par iekārtas atrašanās vietas noteikšanu, kas saskaņā ar likumu esot jāpievieno pieteikumam. Pēc Vides inspekcijas lūguma sabiedrība Ekologická skládka gan iesniedza būvvaldes galīgo lēmumu par iekārtas atrašanās vietas noteikšanu, tomēr apgalvoja, ka tas esot īpaši aizsargāts kā komercnoslēpums, tādēļ citām personām tika liegta pieeja šim dokumentam.

43.      2008. gada 22. janvārī Vides inspekcija izsniedza integrētu atļauju atkritumu poligona ierīkošanai un ekspluatācijai.

44.      Križan u.c., kā arī Pezinokas pilsēta pārsūdzēja šo lēmumu un šo sūdzību arī izskatīja Vides inspekcija. Viņi iebilda it īpaši pret pilsētbūvniecības plāna neievērošanu un to, ka viņiem tika liegta pieeja lēmumam par iekārtas atrašanās vietas noteikšanu. Plānotais atkritumu poligons turklāt neesot pietiekamā attālumā no apdzīvotās teritorijas un neatbilstot pilnīgai vides aizsardzībai.

45.      Šajā procesā Vides inspekcija lēmumu par iekārtas atrašanās vietas noteikšanu publiskoja, laikā no 2008. gada 14. marta līdz 14. aprīlim izvietojot to iestādes telpās. Ar 2008. gada 18. augusta lēmumu tā sūdzību noraidīja. Attiecībā uz iebildumu par pilsētbūvniecības plāna neievērošanu Vides inspekcija secināja, ka šo iebildumu vajadzēja izvirzīt procesā, kurā tika izskatīts lēmums par iekārtas atrašanās vietas noteikšanu.

D –    Par tiesvedību

46.      Križan u.c., kā arī Pezinokas pilsēta par Vides inspekcijas 2008. gada 18. augusta lēmumu, ko tā pieņēma otrā līmeņa administratīvajā procesā, cēla prasību Bratislavas reģionālajā tiesā [Krajský súd v Bratislave], kura to noraidīja ar 2008. gada 4. decembra spriedumu.

47.      Apelācijas tiesvedībā Augstākā tiesa no sākuma 2009. gada 6. aprīlī pieņēma starpspriedumu, ar kuru tā apturēja integrētās atļaujas izpildi, bet pēc tam ar 2009. gada 28. maija spriedumu to atcēla pilnībā. Pamatojumam tā norādīja uz novēlotu lēmuma par atrašanās vietas noteikšanu publiskošanu un iebilda pret lēmuma par būvniecības projekta ietekmi uz vidi pagarināšanu.

48.      Par šiem nolēmumiem sabiedrība Ekologická skládka Konstitucionālajā tiesā iesniedza konstitucionālo sūdzību. Konstitucionālā tiesa ar 2010. gada 27. maija spriedumu atcēla Augstākās tiesas 2009. gada 6. aprīļa starpspriedumu, kā arī tās 2009. gada 28. maija spriedumu un nosūtīja lietu atpakaļ atkārtotai izskatīšanai Augstākajā tiesā.

49.      Pamatojumam Konstitucionālā tiesa it īpaši norādīja, ka Augstākā tiesa pārsūdzētajā spriedumā neesot pietiekami izvērtējusi, vai pārsūdzības procedūrā bija garantēta pietiekama sabiedrības līdzdalība integrētas atļaujas izsniegšanas procedūras izpratnē. No procesuālā viedokļa tas neesot izslēgts.

50.      Konstitucionālā tiesa turklāt iebilda pret secinājumiem, kas tika izdarīti saistībā ar lēmuma par ietekmi uz vidi pagarināšanu. Šis lēmums neesot bijis lietas priekšmets, jo apelācijas sūdzības iesniedzēji savā apelācijas sūdzībā neesot izvirzījuši iebildumu par tā prettiesiskumu un lēmuma par ietekmes uz vidi novērtējumu izvērtējumam esot paredzēta īpaša procedūra.

E –    Augstākās tiesas jautājumi

51.      Pēc lietas nosūtīšanas atpakaļ tā atkal tiek izskatīta Augstākajā tiesā, kas Tiesai uzdod šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai saskaņā ar Savienības tiesībām (konkrēti, LESD 267. pantu) dalībvalsts augstākajai tiesai ir noteikts pienākums vai tai ir tiesības pēc savas ierosmes uzdot prejudiciālu jautājumu Eiropas Savienības Tiesai pat tad, ja lieta atrodas tādā tiesvedības stadijā, kad konstitucionālā tiesa, neizvērtējot strīdā iesaistītās Savienības tiesības, ir atcēlusi augstākās tiesas spriedumu, kas galvenokārt ir balstīts uz Savienības tiesisko regulējumu vides aizsardzības jomā, un šai tiesai ir noteikusi pienākumu ievērot attiecīgās konstitucionālās tiesas juridisko viedokli, saskaņā ar kuru ir pārkāptas tiesas procesā iesaistītās personas procesuālās un materiālās tiesības, citiem vārdiem sakot, ja attiecīgā konstitucionālā tiesa, lemjot kā pēdējās instances tiesa, nav uzskatījusi par vajadzīgu Eiropas Savienības Tiesā iesniegt prejudiciālu jautājumu un ir provizoriski izslēgusi iespēju piemērot tiesības vides jomā un nodrošināt to atbilstīgu aizsardzību pamatlietā?

2)      Vai būtisko integrētas novēršanas pamatmērķi, kas tostarp izriet no IPPC direktīvas preambulas 8., 9. un 23. apsvēruma un 1. un 15. panta, proti, novērst un kontrolēt vides piesārņojumu, iesaistot tajā arī sabiedrību, lai sasniegtu augstāku kopējo vides aizsardzības līmeni, it īpaši vides aizsardzības jomā Kopienā, var sasniegt tādējādi, ka ieinteresētajai sabiedrībai jau no pašiem integrētās novēršanas procesa pirmsākumiem nav nodrošināta pieeja visiem saistošajiem dokumentiem (IPPC direktīvas 6. pants, to skatot kopā ar 15. pantu), it īpaši lēmumam par atkritumu poligona atrašanās vietu, un pēc tam atbildētājs pirmā līmeņa administratīvajā procedūrā iztrūkstošo dokumentu pievieno ar nosacījumu, ka par tā saturu nedrīkst informēt pārējos lietas dalībniekus, jo šis dokuments esot uzskatāms par komercnoslēpumu? Vai ir pamatoti uzskatīt, ka lēmums par iekārtas atrašanās vietu (it īpaši tā pamatojums) būtiski ietekmē argumentu, apsvērumu vai kādu citu ieteikumu izteikšanu?

3)      Vai ir izpildīti IVN direktīvā paredzētie mērķi – it īpaši ņemot vērā Savienības tiesības vides jomā – un šajā gadījumā 2. pantā minētie nosacījumi, atbilstoši kuriem, pirms tiek dota piekrišana, projektus pakļauj novērtējumam attiecībā uz to ietekmi uz vidi, ja Vides ministrijas 1999. gadā sākotnēji pieņemtais lēmums, pamatojoties uz kuru iepriekš tika pabeigts ietekmes uz vidi novērtējums, pēc dažiem gadiem tiek pagarināts, vienkārši pieņemot lēmumu un no jauna neveicot ietekmes uz vidi novērtējumu? Citiem vārdiem sakot, vai var uzskatīt, ka saskaņā ar IVN direktīvu pieņemts lēmums ir spēkā uz nenoteiktu laiku?

4)      Vai IPPC direktīvā paredzētais vispārējais nosacījums (kas it īpaši izriet no tās preambulas apsvērumiem, kā arī 1. un 15. panta) – atbilstoši kuram katra dalībvalsts nodrošina piesārņojuma novēršanu un samazināšanu arī tādējādi, ka ieinteresētai sabiedrībai tiek nodrošināta iespēja izmantot taisnīgu, līdzsvarotu un saprātīgā termiņā notiekošu administratīvo procesu vai tiesvedību saskaņā ar IVN direktīvas 10.a pantu un Orhūsas konvencijas 6. pantu un 9. panta 2. un 4. punktu, ir piemērojams attiecībā uz sabiedrībai paredzēto iespēju lūgt pieņemt administratīvu vai tiesas lēmumu, kuram saskaņā ar valsts tiesībām ir pagaidu raksturs (piemēram, rīkojumu par integrēta lēmuma izpildes apturēšanu), ar kuru provizoriski, t.i., līdz galīgā lēmuma pēc būtības pieņemšanai, var pārtraukt plānotās iekārtas īstenošanu?

5)      Vai ar tiesas pieņemtu nolēmumu, ar kuru tiek īstenoti IPPC direktīvā vai IVN direktīvā, vai arī Orhūsas konvencijas 9. panta 2.–4. punktā paredzētie nosacījumi – proti, piemērot iepriekš minētās sabiedrības tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā LESD 191. panta 1. un 2. punkta par Eiropas Savienības politiku attiecībā uz vidi izpratnē, – var tikt prettiesiski pārkāptas, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas papildu protokola 1. pantā garantētās apsaimniekotāja īpašumtiesības tādējādi, ka tiesvedības laikā tam tiek atcelta likumīgi piešķirta atļauja jaunas iekārtas ierīkošanai?”

52.      Križan u.c., Pezinokas pilsēta, Bratislavas Vides inspekcija (Slovākija) un sabiedrība Ekologická skládka a.s., kā arī Čehijas Republika, Austrijas Republika, Slovākijas Republika un Eiropas Komisija ir iesniegušas savus rakstveida apsvērumus. 2012. gada 17. janvāra tiesas sēdē piedalījās vēl arī Francijas Republika, turpretim Ekologická skládka tiesas sēdē nepiedalījās.

IV – Juridiskais vērtējums

A –    Par pirmo jautājumu – Augstākās tiesas tiesībām iesniegt prejudiciālus jautājumus

53.      Uzdodama pirmo jautājumu, Augstākā tiesa galvenokārt vēlas noskaidrot, vai Konstitucionālās tiesas spriedums nekavē iesniegt prejudiciālus jautājumus. Proti, valsts tiesību aktos ir noteikts Augstākai tiesai pienākums izlemt pamatlietu, ievērojot Konstitucionālās tiesas viedokli. Turklāt jautājums ir arī par to, vai Augstākā tiesa var iesniegt lūgumu pēc savas ierosmes, t.i., bez atbilstošiem lietas dalībnieku pieteikumiem.

54.      Turpretim lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumā līdztekus aktualizēto jautājumu, vai Savienības tiesību akti ļauj vai pat liek Augstākai tiesai pēc savas ierosmes sākt izskatīt noteiktus tiesību jautājumus, es analizēšu kontekstā ar trešo jautājumu (11). Proti, saskaņā ar judikatūru attiecīgās tiesību normas nozīme var būtiski palielināties atkarībā no tā, vai šī tiesību norma ir jāņem vērā pēc savas ierosmes (12). Un Augstākā tiesa tikai kontekstā ar trešajā prejudiciālajā jautājumā izvirzītajiem tiesību jautājumiem norāda uz iespēju izskatīt tos pēc savas ierosmes.

55.      Saskaņā ar judikatūru nedz Konstitucionālās tiesas norādes, nedz lietas dalībnieku pieteikumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Tiesai neesamība neliedz iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

56.      Valsts tiesām saskaņā ar LESD 267. pantu ir visplašākās, t.i., pēc savas iniciatīvas vai pēc lietas dalībnieku lūguma īstenojamas (13), tiesības vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka tajās izskatāmā lieta rada jautājumus par Savienības tiesību normu interpretāciju vai to spēkā esamības vērtējumu, par kuriem tām ir jāpieņem nolēmums. Turklāt valsts tiesām ir brīva izvēle izmantot šo iespēju jebkurā tiesvedības brīdī, kuru tās uzskata par atbilstošu (14).

57.      [Dalībvalsts] tiesai, kuras nolēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vairs nevar pārsūdzēt, saskaņā ar LESD 267. panta 3. punktu ir pienākums vērsties Tiesā, ja šajā tiesā ir radušies jautājumi par Savienības tiesību interpretāciju. Pārsūdzības priekšmetam šā noteikuma izpratnē jābūt Savienības tiesību atbilstošai piemērošanai (15), jo pēdējās instances tiesas pienākumam uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus ir jānovērš situācija, ka dalībvalstī izveidojas valsts judikatūra, kas ir pretrunā Savienības tiesību normām (16).

58.      Slovākijas Augstākā tiesa – katrā ziņā pamatlietā – ir tiesa LESD 267. panta 3. punkta izpratnē. Slovākijas Konstitucionālā tiesa gan var pārbaudīt Augstākās tiesas nolēmumus, tomēr tā nodrošina tikai Slovākijas Konstitūcijas ievērošanu un nav kompetenta pārbaudīt, kā valsts iestādes un tiesas ievēro Savienības tiesības (17).

59.      Tiesa ir secinājusi, ka valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru tiesām, kas nelemj pēdējā instancē, ir saistoši augstākas instances tiesas sniegtie vērtējumi, nevar liegt šīm tiesām iespēju uzdot Tiesai jautājumus par Savienības tiesību normu, uz kurām attiecas šie vērtējumi tiesību jautājumos, interpretāciju. Zemākas instances tiesai ir jābūt iespējai brīvi uzdot Tiesai to interesējošos jautājumus, ja tā uzskata, ka juridiskais vērtējums, ko veikusi augstākas instances tiesa, varētu tai likt taisīt Savienības tiesībām neatbilstošu spriedumu (18).

60.      Lai nodrošinātu Savienības tiesību pārākumu, šīs sadarbības sistēmas darbības priekšnosacījums ir tas, ka valsts tiesai ir iespējams jebkurā tiesvedības brīdī, ko tā uzskata par piemērotu, un pat pēc tam, kad ir noslēdzies starpprocess, lai pārbaudītu atbilstību konstitūcijai, uzdot Tiesai jebkādu prejudiciālu jautājumu, ko tā uzskata par vajadzīgu (19).

61.      Turklāt Tiesas sniegtais prejudiciālais nolēmums ir saistošs valsts tiesai attiecībā uz konkrēto Savienības iestāžu aktu interpretāciju vai spēkā esamību, lai panāktu risinājumu pamatlietā. Līdz ar to valsts tiesai, kas ir izmantojusi LESD 267. panta otrajā daļā piešķirto iespēju, risinājumam pamatlietā ir saistoša Tiesas sniegtā attiecīgo normu interpretācija un tai attiecīgā gadījumā ir jāignorē augstākas instances tiesas vērtējumi, ja tā, ņemot vērā minēto interpretāciju, uzskata, ka šie vērtējumi neatbilst Savienības tiesībām (20).

62.      Šie apsvērumi gan tika izteikti attiecībā uz zemākas instances tiesām, tomēr tie vēl jo vairāk ir piemērojami tiesām, kas Savienības tiesību jautājumus lemj pēdējā instancē, bet attiecībā uz valsts konstitucionālo tiesību ievērošanu ir pakļautas Konstitucionālajai tiesai. Valsts konstitucionālās tiesības gan var būt prioritāras attiecībā pret parastām tiesībām, tomēr tās nevar liegt piemērot Savienības tiesības (21).

63.      Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 267. pantā dalībvalsts tiesai, kuras nolēmumu par Savienības tiesību interpretāciju nevar pārsūdzēt, ir noteikts pienākums situācijā, kad ir radušās šaubas par Savienības tiesību piemērošanu tajā izskatāmajā lietā, arī bez lietas dalībnieku ierosinājuma pēc savas ierosmes lūgt Eiropas Savienības Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai gan attiecīgās dalībvalsts Konstitucionālā tiesa jau ir izskatījusi lietu un uzdevusi šai tiesai izlemt lietu, ievērojot tās sniegtos apsvērumus par valsts konstitucionālajām tiesībām.

B –    Par otro jautājumu – pieeju lēmumam par atrašanās vietas noteikšanu integrētas atļaujas izsniegšanas procedūrā

64.      Otrais jautājums attiecas uz pieeju lēmumam par atkritumu poligona atrašanās vietu integrētas atļaujas izsniegšanas procedūrā.

65.      Pirmā līmeņa administratīvajā procedūrā šis lēmums vispirms tika uzskatīts par komercnoslēpumu un tādēļ pārējie lietas dalībnieki ar to netika iepazīstināti. Tomēr otrā līmeņa administratīvajā procedūrā sabiedrībai tika dota pieeja šim lēmumam. Augstākā tiesa vēlas noskaidrot, vai šāda pieeja ir saderīga ar IPPC direktīvu.

66.      Šajā ziņā ir jāanalizē, vai lēmums par atrašanās vietas noteikšanu ir uzskatāms par informāciju, kas principā ir jāpaziņo sabiedrībai integrētas atļaujas izsniegšanas procedūrā (šajā ziņā skat. 2. daļu), pēc tam jāvērtē, ciktāl komercnoslēpumu aizsardzība pamato atkāpi no paziņošanas (šajā ziņā skat. 3. daļu), un, visbeidzot, vai paziņošana otrā līmeņa administratīvajā procedūrā atbilda IPPC direktīvas prasībām vai arī bija novēlota (šajā ziņā skat. 4. daļu). Tomēr vispirms ir jāaplūko šaubas par šā jautājuma pieņemamību (šajā ziņā skat. 1. daļu).

1)      Par otrā jautājuma pieņemamību

67.      Ekologická Skládka apgalvo, ka saskaņā ar Slovākijas tiesību normām lēmums par atrašanās vietas noteikšanu neesot atkarīgs no iekārtas integrētas atļaujas (Likuma Nr. 245/2003 8. panta 4. punkts). Integrētas atļaujas izsniegšanas procedūrā lēmums par atrašanās vietas noteikšanu vairs nevarot tikt apstrīdēts, tādēļ neesot bijusi vajadzība to paziņot. No tā Ekologická Skládka pat secina, ka otrais jautājums esot nebūtisks pamatlietas iznākumam un tādēļ nepieņemams.

68.      Uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, ko valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, ietvaros, tomēr attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatprāvas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (22).

69.      Jautājums par to, vai un kādu nosacījumu gadījumā lēmums par atrašanās vietas noteikšanu ir jāpaziņo iekārtas integrētas atļaujas procedūrā, ir acīmredzami saistīts ar strīdu par atļaujas likumību, jo kļūda, kas pieļauta saistībā ar lēmuma paziņošanu, var pamatot procesuālu pārkāpumu. Tādējādi Augstākās tiesas uzdotais otrais jautājums ir pieņemams.

2)      Par nepieciešamību nodrošināt pieeju lēmumam par atrašanās vietas noteikšanu

70.      Tas, kādai informācijai integrētas atļaujas izsniegšanas procedūrā jābūt pieejamai sabiedrībai, ir jāvērtē, pamatojoties uz IPPC direktīvas 15. panta 1. punktu, 6. pantu un V pielikumu.

a)      Par informācijas izpaušanu integrētas atļaujas izsniegšanas procedūrā

71.      Saskaņā ar IPPC direktīvas 15. panta 1. punkta a) apakšpunktu attiecīgajai sabiedrības daļai laikus tiek dotas reālas iespējas piedalīties procedūrā, kas attiecas uz atļaujas izsniegšanu jaunai iekārtai. Šādas līdzdalības gadījumā piemēro procedūru, kas izklāstīta V pielikumā.

72.      IPPC direktīvas V pielikuma 1. punktā ir paredzēts, ka sabiedrību par noteiktiem faktiem informē pēc iespējas agrīnākā lēmuma pieņemšanas stadijā vai, vēlākais, tiklīdz pamatoti iespējams šādu informāciju sniegt. Tas it īpaši attiecas uz pieteikumu atļaujas saņemšanai, tostarp 6. panta 1. punktā uzskaitīto elementu aprakstu.

73.      Saskaņā ar V pielikuma 2. punktu attiecīgajai sabiedrības daļai pieņemamā termiņā ir jābūt pieejamai noteiktai informācijai. Šāda informācija ir, pirmkārt, būtiskākie ziņojumi un ieteikumi, kurus kompetentā iestāde vai iestādes ir saņēmušas līdz laikam, kad attiecīgo sabiedrības daļu informē saskaņā ar 1. punktu (skat. a) daļu), un, otrkārt, 1. punktā neminēta informācija, kas attiecas uz lēmumu par atļaujas piešķiršanu un kas kļūst pieejama tikai pēc attiecīgās sabiedrības daļas informēšanas saskaņā ar 1. punktu (skat. b) daļu).

74.      Attiecīgos noteikumus varētu interpretēt sašaurināti tādējādi, ka pieeja ir jānodrošina tikai IPPC direktīvas V pielikuma 2. punktā minētai informācijai, turpretim 1. punktā minētā informācija tiek izplatīta paziņojuma veidā, uzsākot atļaujas izsniegšanas procedūru. Tomēr atbilstoši šādai interpretācijai attiecīgo oriģināldokumentu saturu, it īpaši pieteikuma atļaujas saņemšanai, varētu neatklāt.

75.      Tomēr jau tā informācija, kas saskaņā ar V pielikuma 1. punkta c) un f) apakšpunktu ir jāpaziņo, liecina par plašāku pieeju oriģināldokumentiem. Proti, ir jāpaziņo, kurās iestādēs var saņemt attiecīgu informāciju, kā arī attiecīgās informācijas pieejamības laiku un vietu vai veidu. Tas nozīmē, ka sabiedrībai saskaņā ar 1. punktu pieejamā informācija nav galīga, bet gan tai jāļauj iegūt pieeju papildu informācijai, kas ir nozīmīga atļaujas izsniegšanas procedūrā.

76.      Tas arī būtu pretrunā saskaņā ar V pielikuma 2. punkta b) apakšpunktu nodrošināt pieeju vēlāk iesniegtai informācijai, kas ir nozīmīga atļaujas piešķiršanai, bet nenodrošināt pieeju jau no paša sākuma iesniegtajai informācijai.

77.      Turklāt pieteikuma atļaujas saņemšanai un tā pielikumu neizpaušana ierobežotu sabiedrībai pieejamo informāciju salīdzinājumā ar IPPC direktīvas sākotnējo redakciju, kas 15. panta 1. punktā skaidri paredzēja sabiedrības pieeju pieteikumam atļaujas saņemšanai. Tomēr, pārstrādājot IPPC direktīvas 15. panta 1. punktu, grozot to ar Direktīvu 2003/35 (23), likumdevējs nevēlējās ierobežot pārskatāmību, bet gan saskaņā ar pēdējās minētās direktīvas preambulas 10. un 11. apsvērumu vēlējās pielāgot to plašākām Orhūsas konvencijas prasībām.

78.      Šīs konvencijas mērķis nav ierobežot sabiedrības informētību, bet gan tās 6. panta 6. punktā ir skaidri paredzēts, ka sabiedrībai izpētes nolūkā ir jānodrošina pieeja visai šajā pantā minētajai informācijai, kas attiecas uz lēmumu pieņemšanu un ir pieejama sabiedrības līdzdalības procesā. IPPC direktīvas noteikumi par sabiedrības informēšanu pēc iespējas ir jāinterpretē atbilstoši Savienības starptautiskajām saistībām, kas izriet no Orhūsas konvencijas, kuras tostarp tiek transponētas ar šo direktīvu (24). Tādēļ tie ir interpretējami tādējādi, ka būtībā jānodrošina pieeja visai informācijai, kas ir būtiska integrētas atļaujas izsniegšanas procedūrā.

b)      Par lēmuma par atrašanās vietas noteikšanu izpaušanu

79.      Atbilstoši tikko izteiktajiem apsvērumiem integrētas atļaujas izsniegšanas procedūrā principā bija jānodrošina pieeja lēmumam par atrašanās vietas noteikšanu, ja tas bija nozīmīgs atļaujas piešķiršanai.

80.      Spontāni varētu domāt, ka iekārtas integrētas atļaujas izsniegšanas procedūra ietver tās atrašanās vietas noteikšanu. Ja iekārtas atrašanās vieta tiktu izvēlēta, lai mazinātu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, tas kopumā droši vien sekmētu, piemēram, IPPC direktīvas 1. pantā un 9. panta 1. punktā izvirzītās prasības nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni īstenošanu.

81.      Tomēr IPPC direktīva neietver iekārtas atļauju kopumā, bet gan (tikai) vajadzīgos pasākumus, lai aizsargātu dažādus skartos vides elementus, t.i., it īpaši gaisu, ūdeni un augsni [zemi]. Tā galvenokārt reglamentē iekārtas ekspluatāciju un šajā ziņā izmantojamās labākās pieejamās metodes. Lēmums par atrašanās vietas noteikšanu gan var ietekmēt integrētas atļaujas izsniegšanu. Tā, piemēram, IPPC direktīvas 9. panta 4. punktā ir paredzēts, ka atļaujas izsniegšanas nosacījumos ņem vērā iekārtas atrašanās vietu un vietējos vides apstākļus. Tomēr nav paredzēts integrētas atļaujas izsniegšanas procedūrā noteikt arī [iekārtas] atrašanās vietu vai pārbaudīt jau pieņemtu lēmumu par atrašanās vietas noteikšanu. Tādēļ lēmumu par atrašanās vietas noteikšanu izņēmuma gadījumā var netieši apšaubīt tikai, ja apstākļu dēļ iekārtai atbilstoši IPPC direktīvas noteikumiem nevar izsniegt atļauju tās ierīkošanai noteiktajā vietā.

82.      Tomēr atkritumu poligoniem ir piemērojami īpaši noteikumi, kas ir paredzēti Direktīvā par atkritumu poligoniem. Ciktāl uz poligoniem attiecas IPPC direktīva, Direktīvā par atkritumu poligoniem atbilstoši tās 1. panta 2. punktam ir iekļautas “tehniskās prasības”, lai konkretizētu IPPC direktīvas prasības. IPPC direktīvas attiecīgās prasības uzskata par izpildītām, ja ir panākta atbilstība Direktīvas par atkritumu poligoniem prasībām.

83.      Direktīvas par atkritumu poligoniem I pielikuma 1. punktā ir reglamentēta poligona atrašanās vietas izvēle. It īpaši 1.1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka ir jāievēro attālumi no poligona robežas līdz dzīvojamiem un atpūtas rajoniem, kā arī pilsētas objektiem. Atbilstoši 1.2. punktam poligona darbību var atļaut tikai tad, ja tās parametri liecina, ka poligons nerada nopietnus draudus videi.

84.      Lai gan var šaubīties par to, vai Direktīvas par atkritumu poligoniem noteikumi par vietas izvēli konkretizē IPPC direktīvas “tehniskās prasības” Direktīvas par atkritumu poligoniem 1. panta 2. punkta izpratnē, tomēr atļaujai ierīkot poligonu tā kā tā atbilstoši Direktīvas par atkritumu poligoniem 8. panta a) apakšpunkta i) daļai ir jāatbilst visām attiecīgajām šīs direktīvas prasībām. Tādējādi integrētu atļauju ierīkot poligonu nedrīkst izsniegt, ja nav ievērotas vietas izvēlei izvirzītās prasības.

85.      Pat tad, ja no integrētas atļaujas izsniegšanas procedūras tiktu izslēgtas Direktīvā par atkritumu poligoniem izvirzītās prasības poligona atrašanās vietai, lēmums par atrašanās vietas noteikšanu saglabātu savu nozīmi, jo šajā procedūrā ir jāievēro dažādi no atrašanās vietas atkarīgi apstākļi. Saskaņā ar Direktīvas par atkritumu poligoniem 7. panta d) apakšpunktu jau pieteikumā atļaujas saņemšanai jāsniedz poligona teritorijas apraksts, tostarp tā hidroģeoloģiskais un ģeoloģiskais raksturojums (25). Šie atbilstošie atrašanās vietas nosacījumi ietver prasības, kas saskaņā ar I pielikuma 3. punktu ir izvirzītas zemes un ūdens aizsardzībai. Administratīvam lēmumam par poligona atrašanās vietu arī vajadzētu ievērot šos punktus un tādējādi ietvert atbilstošo informāciju.

86.      Visbeidzot, iepriekš pieņemtam lēmumam par atkritumu poligona atrašanās vietu ir nozīme integrētas atļaujas izsniegšanas procedūrā arī tiktāl, ciktāl tas saskaņā ar valsts tiesībām nosaka integrētas atļaujas saņemšanas pamatprincipus.

87.      Tādējādi lēmums par atrašanās vietas noteikšanu visādā ziņā ir uzskatāms par informāciju, kas ir svarīga integrētas atļaujas izsniegšanas procedūrā. Tas izskaidro to, kādēļ Slovākijas Likuma Nr. 245/2003 11. panta 2. punkta g) apakšpunktā ir skaidri prasīts iesniegt to kopā ar pieteikumu atļaujas saņemšanai. Tādēļ integrētas atļaujas izsniegšanas procedūrā principā ir jānodrošina pieeja saistītam administratīvam lēmumam par iekārtas atrašanās vietas noteikšanu.

3)      Par komercnoslēpumu aizsardzību

88.      Tomēr pieeja informācijai var tikt liegta, ja tās paziņošanu nepieļauj aizsargājamas intereses. Saskaņā ar IPPC direktīvas 15. panta 3. punktu prasības, kas sabiedrības līdzdalībai ir izvirzītas 15. panta 1. punktā, piemēro, ievērojot Vides informācijas direktīvas 4. panta 1., 2. un 4. punktā noteiktos ierobežojumus.

89.      Saskaņā ar Vides informācijas direktīvas 4. panta 2. punkta d) apakšpunktu dalībvalstis drīkst liegt pieeju informācijai, ja informācijas izpaušana varētu kaitēt komerciālas vai rūpnieciskas informācijas konfidencialitātei, ja šādu konfidencialitāti paredz valsts vai Savienības tiesību akti, lai aizsargātu likumīgas saimnieciskas intereses, tostarp sabiedrības intereses, nodrošinot statistikas datu konfidencialitāti un nodokļu slepenību.

90.      Saskaņā ar Vides informācijas direktīvas 4. panta 2. punktu pieejas atteikuma iemeslus nedrīkst interpretēt paplašināti, katrā konkrētā gadījumā ņemot vērā sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā (26). Pat ja dokumentos ir ietverti komercnoslēpumi, atbilstoši 4. panta 4. punktam jānodrošina pieeja vismaz tiem fragmentiem, kas nav aizsargāti kā komercnoslēpums.

91.      Tiesa nevar sniegt galīgu vērtējumu, ciktāl lēmums par atrašanās vietas noteikšanu tādējādi komercnoslēpumu dēļ bija traktējams kā konfidenciāls, jo Augstākā tiesa nav sniegusi informāciju par iespējamiem komercnoslēpumiem. Tādēļ šis vērtējums ir jāveic valsts tiesai.

92.      Tomēr tas, ka otrā līmeņa administratīvajā procedūrā lēmums par atrašanās vietas noteikšanu tika paziņots, ļauj izdarīt pieņēmumu, ka tajā nebija ietverti komercnoslēpumi. Līdz šim nav sniegtas arī nekādas norādes, pat ne no Ekologická Skládka, ka attiecīgajā lēmumā vispār būtu ietverta aizsargājama informācija. Turpretim sabiedrība ir būtiski ieinteresēta iegūt informāciju par atkritumu poligona atrašanās vietu. Šīs sabiedrības intereses sistemātiski būs svarīgākas par konkrēta uzņēmuma informācijas aizsardzību.

93.      Tādēļ es attiecībā uz turpmāku vērtējumu uzskatu, ka lēmums par atrašanās vietas noteikšanu pilnībā vai daļēji nav aizsargājams kā komercnoslēpums.

4)      Par paziņošanas laiku

94.      Tādējādi ir jāizvērtē, vai lēmuma par atrašanās vietas noteikšanu paziņošana otrā līmeņa administratīvajā procedūrā atbilda IPPC direktīvas prasībām vai arī tā notika novēloti.

95.      IPPC direktīvas 15. panta 1. punktā ir prasīts, lai attiecīgajai sabiedrības daļai laikus tiek dotas reālas iespējas piedalīties procedūrā, kas attiecas uz atļaujas izsniegšanu jaunai iekārtai. Vēl skaidrāk ir formulēts Orhūsas konvencijas 6. panta 4. punkts, kas ir jātransponē direktīvā. Tajā ir paredzēts, ka sabiedrības līdzdalība ir jānodrošina jau procesa sākumā, kad vēl ir iespējami jebkādi risinājumi un kad var īstenot efektīvu sabiedrības līdzdalību procesā.

96.      Tomēr nav pietiekami tikai paziņot informāciju. IPPC direktīvas V pielikuma 3. punktā attiecīgai sabiedrības daļai ir paredzētas tiesības pirms lēmuma pieņemšanas kompetentajai iestādei paust atsauksmes un viedokļus. Saskaņā ar 4. punktu pieņemot lēmumu, pienācīgi jāievēro notikušās apspriešanās rezultāti. Tam atbilst Orhūsas konvencijas 6. panta 7. un 8. punkts.

97.      Ja – kā būtu jāuzskata – lēmumam par atrašanās vietas noteikšanu pilnībā nebija piemērojama komercnoslēpuma aizsardzība un tādēļ tam bija jānodrošina pieeja, līdz ar to pirmā līmeņa administratīvā procedūrā pieņemtais lēmums par integrētas atļaujas piešķiršanu neatbilda IPPC direktīvas prasībām. Sabiedrībai nebija pieejams lēmums par atrašanās vietas noteikšanu un tā nevarēja paust savu viedokli nedz par to, vai attiecīgais lēmums tiktu respektēts, nedz arī par to, vai tas atbilstu Direktīvas par atkritumu poligoniem I pielikuma 1. punktā izvirzītajām prasībām.

98.      Šā iemesla dēļ Augstākā tiesa uzskata lēmuma paziņošanu par novēlotu. Neesot nodrošināta pietiekama sabiedrības līdzdalība.

99.      Tomēr otrā līmeņa administratīvajā procedūrā lēmums par atrašanās vietas noteikšanu tika paziņots un sabiedrība saskaņā ar šajā procedūrā grozīto lēmumu par integrētas atļaujas piešķiršanu 30 dienu laikā varēja izteikt savus apsvērumus. Slovākijas Konstitucionālā tiesa uzskata par iespējamu, ka šis paziņojums ir novērsis procesuālo pārkāpumu. Tā uzsvēra, ka saskaņā ar Slovākijas administratīvās procedūras vispārējiem principiem otrā līmeņa administratīvā iestāde varot grozīt visu administratīvo lēmumu un tai arī esot pienākums atbilstīgi uzklausīt sabiedrību.

100. Lai gan nedz IPPC direktīvā, nedz Direktīvā par atkritumu poligoniem nav ietverti noteikumi par procesuālo pārkāpumu novēršanu, tomēr Savienības tiesībās ir principiāli atzīta iespēja tos novērst (27) un arī abas iepriekš minētās direktīvas nevar interpretēt tādējādi, ka tās izslēgtu procesuālo pārkāpumu novēršanu. Spriedumā lietā Wells ir sniegts atbilstošs vērtējums ietekmes uz vidi novērtējuma neesamībai, uzskatot jau izdotas atļaujas apturēšanu, lai veiktu attiecīgā projekta (iepriekš neveikto) ietekmes uz vidi novērtējumu IVN direktīvas izpratnē, par piemērotu pasākumu šīs direktīvas pārkāpuma novēršanai (28).

101. Tā kā nav Savienības tiesiskā regulējuma, lai novērstu procesuālos pārkāpumus, kas pieļauti integrētas atļaujas izsniegšanas atkritumu poligoniem procedūrā, šajā ziņā ir piemērojami valsts noteikumi. Tomēr procesuālie noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās, nedrīkst būt mazāk labvēlīgāki par noteikumiem par līdzīgām iekšējām situācijām (līdzvērtības princips), kā arī tie nedrīkst padarīt Savienības tiesībās piešķirto tiesību izmantošanu par praktiski neiespējamu vai to pārmērīgi apgrūtināt (efektivitātes princips) (29).

102. Ja piemēro parastos valsts noteikumus par procesuālo pārkāpumu novēršanu, tiek nodrošināta līdzvērtības principa ievērošana. Saskaņā ar efektivitātes principu Savienības procesuālo normu pārkāpuma novēršana nedrīkst padarīt ar šo noteikumu piešķirto tiesību izmantošanu par praktiski neiespējamu vai to pārmērīgi apgrūtināt. Līdz ar to novēršanas pasākumam jāatjauno attiecīgo personu stāvoklis, kādā tās atrastos, ja procesuālais pārkāpums nebūtu noticis (30). Turklāt attiecīgais pasākums nedrīkst sniegt iespēju neievērot Savienības tiesību aktus vai izvairīties no to piemērošanas, un to var piemērot tikai izņēmuma gadījumos (31).

103. Tādējādi tas, ka otrā līmeņa administratīvā iestāde nodrošināja pieeju sākotnēji trūkstošai informācijai un deva iespēju izteikt savus apsvērumus, kā arī tas, ka tai bija tiesības, ņemot vērā iesniegtos apsvērumus, grozīt pirmā līmeņa administratīvās iestādes lēmumu, ir vajadzīgi, bet nepietiekami nosacījumi, lai novērstu procesuālo pārkāpumu.

104. Proti, pārkāpuma novēršana arī paredz, ka brīdī, kad papildus tiek nodrošināta sabiedrības līdzdalība, faktiski vēl jābūt iespējamiem jebkādiem risinājumiem. Pretējā gadījumā šis vēlāk veiktais procesuālais solis būtu tikai formāla darbība, nespējot īstenot sabiedrības līdzdalības uzdevumu.

105. Par to, vai brīdī, kad papildus tika nodrošināta sabiedrības līdzdalība, faktiski vēl bija iespējami jebkādi risinājumi, ir jālemj valsts tiesai. Šajā ziņā tā, piemēram, varētu izvērtēt, kādas sekas rada viena administratīvā līmeņa likvidēšana. Tā arī varētu ņemt vērā, vai brīdī, kad procesuālais pārkāpums tika novērsts, pirmā līmeņa administratīvās iestādes lēmums jau bija faktiski īstenots un tādējādi tas bija jau noticis fakts, vai arī, vai otrā līmeņa administratīvā iestāde atklāti un objektīvi ir izskatījusi iespējamos iebildumus. Tā kā tas attiecās uz atkritumu poligona atrašanās vietu, šajā ziņā būtu it īpaši vēlams izskatīt jautājumu par Direktīvas par atkritumu poligoniem I pielikuma 1. punktā izvirzītajām prasībām poligona atrašanās vietas izvēlei.

5)      Secinājumi par otro prejudiciālo jautājumu

106. Tādējādi kopumā uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka procedūrā, kurā atkritumu poligonam tiek izsniegta integrēta atļauja, sabiedrībai atbilstoši IPPC direktīvas 15. panta 1. punktam un V pielikumam ir jāsaņem pieeja ar šo procedūru saistītam lēmumam par poligona atrašanās vietu, ja šo pieeju neliedz svarīgāki iemesli, piemēram, komercnoslēpums. Ja sākotnēji bez pietiekama pamata tiek liegta pieeja šim dokumentam, šo nepilnību vēlāk saskaņā ar valsts tiesībām var novērst administratīvā procedūrā, ja ar vēlāk piešķirto pieeju tiek atjaunots tāds sabiedrības stāvoklis, kādā tā atrastos, ja pieeja tai būtu piešķirta jau no sākuma.

C –    Par trešo jautājumu – IVN direktīvas piemērošanu

107. Uzdodama trešo jautājumu, Augstākā tiesa vēlas noskaidrot, vai sākotnējo lēmumu par poligona projekta ietekmes uz vidi novērtējumu, kas tika pieņemts 1999. gadā, 2006. gadā drīkstēja pagarināt, neveicot jaunu ietekmes uz vidi novērtējumu.

108. Ekologická Skládka apšauba, ka šim jautājumam ir nozīme pamatlietas izlemšanā. Proti, Konstitucionālā tiesa jau ir secinājusi, ka ietekmes uz vidi novērtējuma varbūtējas nepilnības neesot pamatlietas priekšmets. Tās varot izvērtēt tikai īpašā, tam paredzētā procedūrā un pamatlietā arī neviens no lietas dalībniekiem neesot izvirzījis šādu iebildumu.

109. Šis iebildums ir saistīts ar jautājumu, kuru es atstāju atklātu, atbildot uz pirmo prejudiciālo jautājumu, proti, vai Savienības tiesību akti liek vai ļauj valsts tiesai pēc savas ierosmes sākt izskatīt noteiktus jautājumus vides jomā, lai gan valsts tiesību aktos tas nav paredzēts (32). Tādēļ trešais jautājums, skatot to kopā ar pirmo jautājumu, ir interpretējams tādējādi, ka ar to tiek vaicāts, vai IVN direktīva pieļauj pagarināt lēmuma par ietekmes uz vidi spēkā esamību, neveicot jaunu ietekmes uz vidi novērtējumu (šajā ziņā skat. 1) daļu), vai šis jautājums ir jāvērtē kontekstā ar integrētas atļaujas piešķiršanu, lai gan valsts tiesību aktos ir paredzēta īpaša iebildumu procedūra par ietekmes uz vidi novērtējuma nepilnībām (šajā ziņā skat. 2) daļu), un, vai šis jautājums tiesai saskaņā ar Savienības tiesību aktiem ir jāizskata vai tā to drīkst izskatīt pēc savas ierosmes (šajā ziņā skat. 3) daļu).

1)      Par IVN direktīvu

a)      Par IVN direktīvas piemērojamību

110. Lai novērtētu, vai ietekmes uz vidi novērtējumu, kas veikts 1999. gadā, drīkstēja pagarināt, neveicot jaunu ietekmes uz vidi analīzi, vispirms ir jāprecizē, vai IVN direktīva vispār ir piemērojama.

111. Tiesa ir lēmusi, ka IVN direktīva tajos gadījumos, kad atļauja ir piešķirta pēc IVN direktīvas transponēšanas termiņa, bet atļaujas izsniegšanas procedūra oficiāli ir uzsākta pirms šā termiņa (tā dēvētie “Pipeline” projekti), neparedz veikt ietekmes uz vidi novērtējumu (33).

112. Saskaņā ar Pievienošanās akta (34) 2. pantu IVN direktīva Slovākijā bija jātransponē līdz pievienošanās dienai, tātad līdz 2004. gada 1. maijam.

113. Virspusēji aplūkojot, par oficiālu atļaujas izsniegšanas procedūras sākumu varētu uzskatīt pieteikumu integrētas atļaujas izsniegšanai. Pieteikums tika iesniegts 2007. gada 25. septembrī, tādēļ IVN direktīva būtu piemērojama.

114. Tomēr, pamatojoties uz lietas materiālos pieejamo informāciju, ir arī jāizvērtē, vai trīs secīgās procedūras, proti, ietekmes uz vidi novērtējums, atrašanās vietas noteikšana un integrētā atļauja, ir vienota atļaujas izsniegšanas procedūra IVN direktīvas izpratnē (35). Tad par oficiālu atļaujas izsniegšanas procedūras uzsākšanu IVN direktīvas izpratnē būtu jāuzskata jau 1998. gada 16. decembrī iesniegtais pieteikums uzsākt ietekmes uz vidi novērtējumu. Šādā gadījumā IVN direktīva nebūtu piemērojama.

115. Par labu šādai nostājai liecina it īpaši tas, ka ietekme uz vidi tika novērtēta, tieši lai ierīkotu atkritumu poligonu. Tam, ka saskaņā ar Slovākijas tiesībām ietekmes uz vidi novērtējums tiek veikts šķirti no pašas atļaujas izsniegšanas procedūras, nevajadzētu paplašināt IVN direktīvas piemērojamību ratione temporis.

116. Tā kā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra ir oficiāla administratīva procedūra, tā atšķiras no neoficiāliem kontaktiem, lai sagatavotu pieteikumu atļaujas saņemšanai, ko Tiesa nav atzinusi par atļaujas izsniegšanas procedūras uzsākšanu (36).

117. Tādējādi uzskatīt, ka ar ietekmes uz vidi novērtējumu nav uzsākta atļaujas izsniegšanas procedūra, varētu tikai tad, ja šis novērtējums attiektos uz citu projektu, kura faktiskā īstenošana nekad nav uzsākta (37). Šajā ziņā noteicošais ir tas, vai poligona projekts ir nepārtraukti turpināts vai arī tā īstenošana ir izbeigta (38).

118. Pezinokas pilsēta tostarp vairākkārt ir mainījusi savus plānojumus, noraidot poligona ierīkošanu, tomēr atbilstoši Slovākijas tiesību aktiem šo lēmumu dēļ projekta īstenošana acīmredzot nav izbeigta. Neraugoties uz virspusēju līdzību, šī lieta atšķiras no sākotnējās situācijas spriedumā lietā Gedeputeerde Staten van Noord‑Holland. Arī šajā lietā pašvaldība vairākkārt ir principiāli mainījusi plānojumu, tādēļ Tiesa pēdējo plānojumu uzskatīja par jaunu plānu (39). Tomēr šajās procedūrās pašvaldība pati bija pieteicēja un tādēļ ikreiz uzsāka jaunu atļaujas izsniegšanas procedūru (40).

119. Šajā lietā pieteikumu ir iesniegusi Ekologická Skládka. Tās minētie argumenti liecina par nepārtrauktu projekta turpināšanu, jo no tiem izriet, ka kavēšanās salīdzinājumā ar sākotnējo grafiku galvenokārt bija saistīta ar Pezinokas pilsētas izrādīto pretestību.

120. Lai gan pieteikumu uzsākt ietekmes uz vidi vērtējumu iesniedza cita sabiedrība, proti, Pezinské tehelne a.s., tomēr abas sabiedrības šķiet savstarpēji saistītas. Turklāt Pezinské tehelne a.s. acīmredzami atbalsta projekta īstenošanu, jo tā lūdza pagarināt ietekmes uz vidi novērtējuma spēkā esamību, lai gan procedūrā par atrašanās vietas noteikšanu pieteicēja bija jau Ekologická Skládka. Bez tam abi uzņēmumi kopīgi izmantoja administratīvās pārsūdzības iespēju, līdz ar to tika pieņemts lēmums par atrašanās vietas noteikšanu.

121. Un pat pilnīga uzņēmumu maiņa, kas vēlas realizēt projektu, obligāti nenozīmē, ka jāuzskata, ka projekta īstenošana uz laiku ir atlikta, jo tas nav nekas neparasts, ja komerciālās intereses par kādu projektu nodod no viena uzņēmuma otram, būtiski neizmainot pašu projektu.

122. Visbeidzot, katrā ziņā valsts tiesai ir jāizvērtē, vai poligona projekts tika nepārtraukti turpināts vai arī uz laiku apturēts un vēlāk tā īstenošana sākta no jauna. Šo jautājumu jāturpina izskatīt, lai gan ir šaubas par IVN direktīvas piemērojamību ratione temporis.

123. Augstākās tiesas interese saņemt atbildi uz šo jautājumu turklāt varētu izrietēt no vairāku lietas dalībnieku izteiktiem argumentiem, ka Slovākija jau pirms pievienošanās Eiropas Savienībai savu valsts tiesību aktu noteikumus izstrādāja un piemēroja atbilstoši IVN direktīvai. Tādēļ šķiet pamatoti ietekmes uz vidi novērtējumu, kas hronoloģisku iemeslu dēļ veikts atbilstoši tikai valsts tiesību aktiem, aplūkot tāpat kā novērtējumu, kam jau ir piemērojami IVN direktīvas noteikumi (41). Spriedums lietā Ynos (42) nekavētu īstenot šādu pieeju, jo atļaujas izsniegšanas procedūra gan tika sākta pirms Slovākijas pievienošanās, bet pabeigta tā tika daudz vēlāk.

b)      Par lēmuma par ietekmes uz vidi novērtējumu spēkā esamības pagarināšanas kritērijiem

124. Ja izrādītos, ka IVN direktīva ir piemērojama poligona projekta atļaujai vai arī valsts tiesību akti paredzētu, ka ir atbilstoši jāpiemēro šīs direktīvas norādes, tad rodas jautājums, vai ar direktīvu bija saderīga situācija, ka 2006. gadā tika pagarināta 1999. gadā pieņemta lēmuma par ietekmes uz vidi novērtējumu spēkā esamība.

125. Šajā jautājumā valsts tiesai vispirms būtu jāizvērtē, vai 1999. gadā veiktais novērtējums jau atbilda visām IVN direktīvas prasībām, jo nepietiekams novērtējums arī pagarinātas spēkā esamības gadījumā nevar aizstāt novērtējumu direktīvas izpratnē.

126. IVN direktīva skaidri nereglamentē, vai var pagarināt pēc būtības atbilstīga novērtējuma spēkā esamību. Tomēr noteicošajam jābūt IVN direktīvas 2. panta 1. punktā izvirzītajam ietekmes uz vidi novērtējuma mērķim. Tas paredz, ka tie projekti, kuriem var būt būtiska ekoloģiskā ietekme inter alia to rakstura, izmēra vai atrašanās vietas dēļ, ir jāpakļauj novērtējumam attiecībā uz to ietekmi. Šis novērtējums nevar aprobežoties tikai attiecībā uz ietekmi, kāda būtu radusies, īstenojot projektu kaut kad pagātnē. Gluži pretēji, tam jāatspoguļo atļaujas saņemšanas brīdī faktiski sagaidāmā ietekme.

127. Tas turklāt izriet arī no IVN direktīvas II pielikuma 13. punkta, kas attiecas uz projekta izmaiņām (43), turklāt izmaiņu jēdziens ir interpretējams paplašināti (44).

128. Ja tostarp ir mainījušies vides apstākļi vai ir grozīts pats projekts, kuru dēļ ir iespējama cita veida būtiska ietekme uz vidi, ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra ir jāpapildina vai pat jāveic pilnīgi no jauna. Tādēļ var būt nepieciešamība pārbaudīt, vai atļaujas izsniegšanas brīdī ietekmes uz vidi novērtējums vēl atbilstīgi atspoguļo iespējamo būtisko projekta ietekmi uz vidi (45); tātad zināmā mērā ir jāveic atjaunināšanas novērtējums, lai konstatētu, vai ir vajadzīgs papildu ietekmes uz vidi novērtējums.

129. Pamatlietā dažādiem apstākļiem varētu būt nozīme saistībā ar atjaunināšanas novērtējumu.

130. Pirmais aspekts izriet no hronoloģiskās secības. Ietekmes uz vidi novērtējumam principā jāņem vērā jau konkrēti projekta noteikumi, kādi tie izriet no integrētās atļaujas (46). Tas nebūtu nekāds pārsteigums, ja projekta ietekme uz vidi būtu izmainījusies salīdzinājumā ar ietekmes uz vidi novērtējumu. Tā, piemēram, Direktīva par atkritumu poligoniem tika pieņemta tikai tajā gadā, kad tika pieņemts lēmums par ietekmes uz vidi novērtējumu, tomēr tajā izvirzītās prasības bija jāievēro, izsniedzot integrēto atļauju. Pat ja Slovākija jau pirmspievienošanās periodā 1999. gadā piemēroja Savienības tiesības, nav acīmredzami, ka ietekmes uz vidi novērtējumā jau būtu ievērotas Direktīvā par atkritumu poligoniem paredzētās sekas attiecībā uz poligona radīto ietekmi uz vidi.

131. Turklāt arī Pezinokas pilsēta kopš ietekmes uz vidi novērtējuma ir mainījusi savus plānus. Tādēļ it īpaši nevar izslēgt, ka no jauna ir jāvērtē poligona projekta ietekme uz blakus esošām platībām, kuru izmantošana ir mainīta un vēl nav izvērtēta. Salīdzinājumā ar poligona ietekmi šī izmantošana var būt jūtamāka vai arī tā var pastiprināt kumulatīvo ietekmi salīdzinājumā ar sākotnējo novērtējumu (47).

132. Pastiprināta kumulatīva ietekme varētu izrietēt arī no tā, ka Pezinokas pilsētas esošais atkritumu poligons netika slēgts 2001. gadā, kā tas tika prezumēts ietekmes uz vidi novērtējumā, bet gan tika izmantots vismaz līdz 2007. gada 31. oktobrim, bet, iespējams, ka pat vēl ilgāk. Tādējādi varētu būt palielinājies jau esošais teritorijas piesārņojums.

c)      Par sabiedrības līdzdalību, pieņemot lēmumu par iepriekšējā ietekmes uz vidi novērtējuma izmantojamību

133. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma izriet, ka Augstākā tiesa vēlas arī noskaidrot, vai atjaunināšanas novērtējumu drīkstēja veikt, neiesaistot sabiedrību, pamatojoties tikai uz projekta attīstītāja pieteikumu.

134. Šajā ziņā jāatgādina, ka atjaunināšanas novērtējuma mērķis ir konstatēt, vai ir jāiesaista no jauna sabiedrība. Jāizvērtē efektīvas un ātras administratīvās procedūras ieguvumi, kā arī sabiedrības tiesības. Sabiedrības līdzdalība apgrūtinātu procedūru, it īpaši tādēļ, ka atļaujas izsniegšanas procedūras gaitā, iespējams, vairākkārt ir jāizvērtē, vai ietekmes uz vidi novērtējums pēc tostarp notikušajām apstākļu izmaiņām vēl ir pietiekami aktuāls.

135. Pat ja sabiedrība nepiedalās atjaunināšanas lēmuma pieņemšanā, tā tomēr nav beztiesīga. Atjaunināšanas lēmumam ir līdzība ar iepriekšēju pārbaudi attiecībā uz to, vai neliela apjoma projektu gadījumā, kas minēti IVN direktīvas II pielikumā, vispār ir jāveic novērtējums. Iepriekšējas pārbaudes gadījumā kompetentām struktūrām jānodrošina, ka neviens projekts, kam varētu būt būtiska ietekme uz vidi šīs direktīvas nozīmē, nav atbrīvojams no novērtējuma, izņemot gadījumu, ja konkrētais projekts, pamatojoties uz visaptverošu novērtējumu, ir atzīstams par tādu, kam nevarētu būt būtiska ietekme uz vidi (48). Sabiedrībai, kā arī citām attiecīgajām valsts iestādēm ir jābūt iespējai likt pārbaudīt šā pienākuma veikt novērtējumu ievērošanu, vajadzības gadījumā tiesas ceļā (49). Lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību, valsts kompetentajai iestādei ir pienākums – vai nu pašā lēmumā, vai vēlāk pēc attiecīgo personu lūguma sagatavotā paziņojumā – informēt sabiedrību un iestādes par iemesliem, kas ir tās atteikuma pamatā (50).

136. Šie principi jāpiemēro arī atjaunināšanas novērtējumam, jo arī tā mērķis ir konstatēt vēl pietiekami nenovērtētu būtisku ietekmi uz vidi. Tādēļ tas būtu jāatstāj dalībvalstu kompetencē izlemt, vai un, vajadzības gadījumā, kā tās atjaunināšanas lēmuma pieņemšanā iesaista sabiedrību (51).

d)      Starpsecinājumi

137. Kopumā var secināt, ka, ja IVN direktīva ir piemērojama ratione temporis, tad iepriekš veikts ietekmes uz vidi novērtējums vēl joprojām ir spēkā, ja atļaujas izsniegšanas brīdī tajā ir atbilstīgi atspoguļota projekta varbūtējā būtiskā ietekme. Sabiedrība nav obligāti jāiesaista, veicot pārbaudi par to, vai tostarp vides apstākļi vai pats projekts ir izmainījušies tik ļoti, ka ir iespējama cita veida būtiska nelabvēlīga ietekme.

2)      Par tiesību aizsardzības nošķiršanas pieņemamību attiecībā uz atšķirīgiem atļaujas nosacījumiem

138. Pamatlietā iepriekš minētiem apsvērumiem ir nozīme tikai tādā gadījumā, ja integrētas atļaujas izsniegšanas procedūrā vispār var izvirzīt iebildumus par ietekmes uz vidi novērtējuma nepilnībām. Šķiet, ka Slovākijas tiesību akti to nepieļauj, jo Konstitucionālā tiesa šajā ziņā atsaucas uz īpašu tiesību aizsardzības procedūru. Tādēļ ir jāizvērtē, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgi tiesvedībā, kurā tiek pārbaudīta poligonam izsniegtā integrētā atļauja, nepārbaudīt agrāk veikta ietekmes uz vidi novērtējuma iespējamās nepilnības un paredzēt tam īpašu tiesību aizsardzības procedūru.

139. IPPC direktīvā nav izvirzīta prasība veikt ietekmes uz vidi novērtējumu kā daļu no integrētas atļaujas izsniegšanas procedūras. Lai gan atbilstoši IPPC direktīvas 9. panta 2. punktam ietekmes uz vidi novērtējumā ietvertā informācija ir jāņem vērā, tomēr saskaņā ar 1. pantu un preambulas 11. apsvērumu IPPC direktīva tiek piemērota, neskarot IVN direktīvu. Tādēļ IPPC direktīva principā ļauj dalībvalstīm īstenot abas direktīvas dažādās procedūrās un nošķirt arī šo procedūru tiesisko pārbaudi.

140. Tomēr saskaņā ar Slovākijas tiesību aktiem poligona integrētā atļauja ir gan atļauja tā ekspluatācijai IPPC direktīvas izpratnē, gan arī atļauja poligona ierīkošanai (Slovākijas Likuma Nr. 245/2003 8. panta 3. punkts). Bet atļauja poligona ierīkošanai ir atļauja IVN direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē, tādēļ to drīkst izsniegt tikai pēc tam, kad ir veikts ietekmes uz vidi novērtējums. Tādējādi no Slovākijas tiesību aktiem izriet saikne starp ietekmes uz vidi novērtējumu un integrēto atļauju, lai gan Savienības tiesību akti neizvirza šādu prasību.

141. Saskaņā ar IVN direktīvas 10.a pantu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem jābūt nodrošinātai iespējai pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, kas izveidota ar tiesību aktiem, lai apstrīdētu tādu lēmumu, darbību vai bezdarbības būtības vai procesuālo likumību, uz kuru attiecas šīs IVN direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību. Tādējādi poligona ierīkošanas atļaujas pārskatīšanai tiesā jāattiecas arī uz ietekmes uz vidi novērtējumu.

142. Tomēr pārskatīšanas procedūras nepieciešamība obligāti neizslēdz iespēju noteiktiem pārskatīšanas elementiem, piemēram, ietekmes uz vidi novērtējumam, paredzēt īpašu pārskatīšanas procedūru.

143. Proti, Savienības tiesību aktos konkrēti nav reglamentēts, kādiem jābūt pārskatīšanas procedūras noteikumiem. Tas ir dalībvalstu uzdevums. Procesuālie noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām, kuras paredzētas no valsts tiesību sistēmas izrietošo tiesību aizsardzībai (līdzvērtības princips), nedz arī padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kuras piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (52).

144. Īpašu pārskatīšanas procedūru izveidei, lai izvērtētu konkrētus pārskatīšanas elementus, var būt pamatoti iemesli. Pieteicēji it īpaši var iegūt juridisko noteiktību, ja noteikti jautājumi jau sākotnēji tiek galīgi precizēti, pirms tiek īstenotas apjomīgas turpmākas procedūras.

145. Tomēr ietekmes uz vidi novērtējums pēc savas būtības nav pilnībā juridiski noteikti nošķirams. Proti, tam jāattiecas uz ietekmi, kas izriet no saskaņotā projekta un attiecīgās vides stāvokļa brīdī, kad šis novērtējums tiek veikts (53). Tādējādi nebūtu saderīgi jau procedūras sākumposmā pieņemt galīgus atzinumus par ietekmi uz vidi. Katrā ziņā par ietekmes uz vidi novērtējuma nepilnībām, kas rodas vai atklājas vēlāk, jābūt iespējai arī vēlākā procedūras posmā celt iebildumus.

146. Turklāt nepilnībām, kas parādās nošķirtajos procedūras posmos, jāatspoguļojas arī turpmākajos procedūras posmos. Ja, piemēram, tiesvedībā tiek atzīts, ka ietekmes uz vidi novērtējums ir bijis nepilnīgs, šīs tiesvedības laikā projektu nedrīkst galīgi saskaņot vai īstenot (54). Vienlaikus tiesību aizsardzības nošķiršana nedrīkst radīt situāciju, ka personām vai organizācijām, kurām saskaņā ar IVN direktīvas 10.a pantu ir tiesības pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā, lai apstrīdētu lēmuma būtības vai procesuālo likumību, tiek liegts piedalīties noteiktu nošķirtu procedūras posmu pārskatīšanā. Visbeidzot, šāda sistēma nedrīkst pārmērīgi palielināt formalitāšu apjomu, kas sabiedrībai būtu jākārto, lai celtu prasību par attiecīgo projektu.

147. Šīm prasībām neatbilstoša valsts tiesību aizsardzības sistēma nebūtu saderīga ar efektivitātes principu, jo tā padara neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina to tiesību īstenošanu, kuras piešķir Savienības vides tiesību akti.

148. Šajā gadījumā attiecīgo direktīvu praktiskā nozīme prasa, lai tiesvedībā, kas ierosināta par vēlākiem procedūras posmiem, tiek izvērtētas kļūdas, kas pieļautas, īstenojot sākotnējos procedūras posmus (55). Tas it īpaši būtu vajadzīgs tādā gadījumā, ja valsts iestāžu rīcības un tiesību aizsardzības noteikumu dēļ personai būtu liegta jebkāda iespēja īstenot savas tiesības valsts tiesās (56), piemēram, tādēļ, ka kompetentās struktūras nesniedz skaidru informāciju par tiesību aizsardzības iespējām.

149. Tiesas rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai šajā lietā galīgi precizētu, vai tiesību aizsardzības norma Slovākijā vai arī tās piemērošana attiecīgajās procedūrās šajā lietā atbilst efektivitātes principam. Tomēr lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu dod iemeslu to apšaubīt. Proti, Augstākā tiesa min norādes par prettiesiskas slepenas norunas esamību starp Ekologická skládka un kompetentajām iestādēm:

–        Tika sniegti skaidri argumenti, ka tās iestādes vadītājs, kura pieņēma lēmumu par atrašanās vietas noteikšanu, pats esot bijis platību īpašnieks attiecīgā projekta teritorijā un kopā ar savām māsām esot bijis Ekologická skládka padomes loceklis (57).

–        Križan u.c. tika izslēgti no atrašanās vietas noteikšanas procedūras, jo viņu tiesības vēl neesot tieši skartas, tomēr integrētas atļaujas izsniegšanas procedūrā tika norādīts, ka viņiem lēmums par atrašanās vietas noteikšanu ir saistošs (58).

–        Pirmā līmeņa administratīvajā integrētas atļaujas izsniegšanas procedūrā bez nopietna iemesla tika turēts slepenībā lēmums par atrašanās vietas noteikšanu (59).

150. Šo apstākļu konkrēta pārbaude ir valsts tiesas kompetencē, kura šaubu gadījumā var izmantot prejudiciāla nolēmuma procedūru, lai saņemtu precīzāku skaidrojumu par efektivitātes principa piemērošanu noteiktām situācijām.

151. Kopumā jāsecina, ka ar Savienības tiesību aktiem ir saderīgi tas, ka iepriekšēja ietekmes uz vidi novērtējuma nepilnību izvērtējumu nodala no tiesvedības, kurā pārbauda integrētas atļaujas izsniegšanu poligona ierīkošanai, un paredz tam īpašu tiesību aizsardzības procedūru, ja šāda tiesiskās aizsardzības nošķiršana nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina integrētas atļaujas pārbaudi tiesā. Ja tiesību aizsardzības norma vai tās piemērošana neatbilst šīm prasībām, tad attiecīgo direktīvu praktiskā nozīme prasa, lai tiesvedībā, kas ierosināta par vēlākiem procedūras posmiem, tiek izvērtētas kļūdas, kas pieļautas, īstenojot sākotnējos procedūras posmus.

3)      Par noteiktu tiesību jautājumu izskatīšanu pēc savas ierosmes

152. Tomēr ietekmes uz vidi novērtējuma iespējamo nepilnību izvērtējumu pamatlietā varētu nepieļaut otrs Konstitucionālās tiesas atzinums. Proti, tā izvirzīja iebildumu arī par to, ka lietas dalībnieki neesot apšaubījuši ietekmes uz vidi novērtējuma spēkā esamību. Tādēļ Augstākā tiesa esot lēmusi ultra petita un tādējādi pārsniegusi savas pilnvaras. Šā iemesla dēļ Augstākā tiesa jautā, vai saskaņā ar Savienības tiesību aktiem tā šo jautājumu var izskatīt pēc savas ierosmes.

153. Arī šajā ziņā, ja nav atbilstošu Savienības tiesību normu, principā ir piemērojama dalībvalstu procesuālā autonomija, kas tomēr ir īstenojama, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus (60).

154. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nekādas norādes par to, ciktāl valsts tiesību jautājumi var tikt izskatīti pēc tiesas ierosmes. Tādēļ nav piesaistes elementa, lai analizētu, vai līdzvērtības princips nosaka pienākumu pēc savas ierosmes izskatīt ietekmes uz vidi novērtējuma nepilnības. Tiktāl šī lieta atšķiras no sprieduma apvienotajās lietās van der Weerd, kur radās jautājums, vai attiecīgās Savienības tiesību normas atbilda valsts sabiedriskās kārtības (ordre public) noteikumiem, kurus saskaņā ar Holandes tiesību aktiem drīkstēja izskatīt pēc savas ierosmes (61).

155. Attiecībā uz efektivitātes principu ikreiz, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālo tiesību norma padara Savienības tiesību sistēmā privātpersonām piešķirto tiesību īstenošanu par neiespējamu vai pārmērīgi grūtu, tas ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi tiesvedībā, tās norisi un īpatnības kopumā dažādās valsts tiesās. Šajā ziņā vajadzības gadījumā jāņem vērā tie principi, kuri ir arī valsts tiesību sistēmas pamatā, piemēram, tiesību uz aizstāvību ievērošana, tiesiskās drošības princips un pienācīga tiesvedības norise (62). Turklāt katrs gadījums ir jāvērtē atsevišķi, un tas ir jādara, ņemot vērā visus attiecīgās lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, ko nevar automātiski attiecināt uz citām jomām, kurās šie vērtējumi nav tikuši veikti (63).

156. Principā ar efektivitātes principu ir saderīgi tādi valsts tiesību noteikumi, kas valsts tiesām liedz pēc savas ierosmes izvirzīt pamatu par Savienības tiesību normu pārkāpumu, ja šī pamata izskatīšanas dēļ tām būtu jāatsakās no tām paredzētās pasīvās lomas, pārsniedzot lietas dalībnieku noteiktās tiesvedības robežas un pamatojoties uz citiem faktiem un apstākļiem, nevis tiem, ar kuriem savu prasījumu pamatoja lietas dalībnieks, kam ir interese minēto tiesību normu piemērošanā (64).

157. Šādu valsts tiesas pilnvaru ierobežojumu attaisno princips, saskaņā ar kuru tiesvedības ierosināšana ir lietas dalībnieku ziņā, un ka līdz ar to tiesa var rīkoties pēc savas ierosmes tikai ārkārtas gadījumos – sabiedrības interesēs. Šis princips aizsargā tiesības uz aizstāvību un nodrošina efektīvu procesa norisi, cita starpā novēršot kavēšanos, kas ir saistīta ar jauno pamatu izvērtēšanu (65).

158. Šie apsvērumi tika izteikti lietās, kas attiecās uz iekļaušanu valsts obligātajā apdrošināšanas sistēmā (66) vai attiecīgi dzīvnieku sērgas diagnosticēšanu, uz ko tika balstīti attiecīgajām lauku saimniecībām nelabvēlīgi pasākumi (67).

159. Turpretim svarīgākais gadījums, kad valsts tiesai tomēr ir pienākums pēc savas ierosmes izskatīt Savienības tiesību jautājumu, attiecas uz Direktīvas par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punktu (68). Ņemot vērā, ka patērētāji salīdzinājumā ar līgumpartneriem atrodas nelabvēlīgākā situācijā, attiecīgajā noteikumā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi nav saistoši patērētājiem. Kā izriet no judikatūras, šī ir imperatīva norma, kas vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, ko līgums nodibina starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību. Lai nodrošinātu tās efektivitāti, Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē līguma noteikuma negodīgais raksturs (69).

160. Arī vide ir aizsargājama un sabiedrība ir būtiski ieinteresēta, lai Savienības tiesību aktos paredzētais ietekmes uz vidi novērtējums tiktu veikts pareizi.

161. Tomēr IVN direktīvā nav ietverts Direktīvas par negodīgiem noteikumiem 6. panta 1. punktam līdzīgs noteikums par sekām, kādas ietekmes uz vidi novērtējuma nepilnības var radīt atļaujas spēkā esamībai. Tajā it īpaši nav paredzēts, ka ietekmes uz vidi novērtējuma nepilnību gadījumā atļauja nebūtu spēkā.

162. Šajā gadījumā nav svarīgi, vai pilnīga atteikšanās no Savienības tiesību aktos paredzētā ietekmes uz vidi novērtējuma, iespējams, jāizskata pēc savas ierosmes. Katrā ziņā šāds novērtējums ir svarīgs pamats, lai pret attiecīgo projektu formulētu iebildumus, kurus pamato vides tiesību akti.

163. Tomēr neuzskatu par vajadzīgu katrā ziņā pēc savas ierosmes izskatīt šaubas par ietekmes uz vidi novērtējuma aktualitāti. Ja ietekmes uz vidi novērtējums ir veikts, tam vajadzētu sniegt prasītājiem pietiekamas norādes, lai izvirzītu iebildumus par varbūtējām novērtējuma nepilnībām. Šādas nepilnības salīdzinoši viegli var rasties arī laika notecējuma vai ārējo apstākļu izmaiņu dēļ, obligāti neradot papildu būtisku ietekmi uz vidi. Visbeidzot, papildu novērtējums ir jāveic jau tad, ja ir šādas papildu ietekmes varbūtība. Ja tiesai ietekmes uz vidi novērtējuma aktualitāte būtu jāizvērtē pēc savas ierosmes, šādā gadījumā rastos nopietns tiesāšanās risks, noteikti nesniedzot atbilstošu ieguvumu videi. Tādēļ sabiedrības ieinteresētība, lai tiktu ņemts vērā aktuāls ietekmes uz vidi novērtējums, nav tik nozīmīga, lai pamatotu izvērtējumu pēc savas ierosmes. Gluži pretēji, ir pietiekami šādas šaubas novērst, izvirzot skaidrus iebildumus.

164. Attiecībā uz citiem vides aspektiem var tikt izteikti atšķirīgi apsvērumi. Piemēram, pamatojoties uz Križan u.c. argumentiem, šķiet pamatoti izvērtēt, vai vecais atkritumu poligons tiek ekspluatēts atbilstoši Direktīvas par atkritumu poligoniem 14. pantam (70). Tas tiek saistīts ar būtiskiem draudiem veselībai. Tomēr nekas neliecina, ka vecā poligona ekspluatācija būtu pamatlietas priekšmets.

165. Kas attiecas uz jauno poligonu, Augstākā tiesa nesniedz norādes, ka tas tiktu ekspluatēts neatbilstoši piemērojamiem tehniskiem kritērijiem. Tādēļ salīdzinājumā ar vecā poligona ekspluatāciju tas pat varētu uzlabot vides aizsardzību.

166. Tādējādi es nesaskatu īpaši no Savienības tiesību aktiem vides jomā izrietošus iemeslus sabiedrības interesēs noteikt Augstākai tiesai pienākumu pretēji valsts noteikumiem pēc savas ierosmes izskatīt iespējamās šaubas par ietekmes uz vidi novērtējuma aktualitāti.

167. Tomēr saskaņā ar efektivitātes principu Savienības tiesību jautājumi katrā ziņā jāizskata pēc savas ierosmes, ja lietas dalībniekiem nav bijis faktiski iespējams izvirzīt pamatu, kas balstīts uz attiecīgajiem noteikumiem, valsts tiesā (71).

168. Ja no Augstākās tiesas minētajām norādēm par prettiesiskas slepenas norunas esamību starp Ekologická skládka un iestādēm, kas izsniedz atļauju (72), faktiski izrietētu efektivitātes principa pārkāpums, tad būtu arī jāuzskata, ka Križan u.c. faktiski nebija iespējams valsts tiesā izvirzīt argumentu, ka ietekmes uz vidi novērtējums varbūt ir zaudējis savu aktualitāti. Šādā gadījumā Augstākajai tiesai būtu pienākums izskatīt šo jautājumu pēc savas ierosmes.

4)      Secinājumi par trešo jautājumu

169. Līdz ar to uz trešo jautājumu jāatbild, ka:

Ja IVN direktīva ir piemērojama ratione temporis, tad iepriekš veiktu projekta ietekmes uz vidi novērtējumu var izmantot par pamatu projekta atļaušanai, ja atļaujas izsniegšanas brīdī novērtējumā ir atbilstīgi atspoguļota projekta iespējamā būtiskā ietekme uz vidi. Sabiedrība nav obligāti jāiesaista pārbaudē, vai vides nosacījumi vai projekts tostarp ir tik ļoti mainījušies, ka ir iespējama cita veida būtiska nelabvēlīga ietekme uz vidi.

Ar Savienības tiesību aktiem ir saderīgi, ja iepriekšēja ietekmes uz vidi novērtējuma aktualitātes izvērtējumu nodala no tiesvedības, kurā pārbauda integrētas atļaujas izsniegšanu atkritumu poligona ierīkošanai, un paredz tam īpašu tiesību aizsardzības procedūru, ja šāda tiesību aizsardzības nošķiršana nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina integrētas atļaujas pārbaudi tiesā, kas attiecas uz ietekmes uz vidi novērtējumu. Ja tiesību aizsardzības noteikumi vai tās piemērošana neatbilst šīm prasībām, tad attiecīgo direktīvu praktiskā iedarbība prasa, lai tiesvedībā, kas ierosināta par vēlākiem procedūras posmiem, tiek izvērtētas kļūdas, kas pieļautas, īstenojot sākotnējos procedūras posmus.

Valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāizskata jautājums par ietekmes uz vidi novērtējuma aktualitāti, ja ieinteresētām personām faktiski nebija iespējams šo jautājumu izvirzīt valsts tiesā. Tā it īpaši ir jāuzskata, ja tiesību aizsardzības noteikumi vai tās piemērošana neatbilst efektivitātes principa prasībām.

D –    Par ceturto jautājumu – pagaidu noregulējumu

170. Uzdodama ceturto jautājumu, Augstākā tiesa vēlas noskaidrot, vai sabiedrības tiesību aizsardzība saskaņā ar IPPC direktīvu un IVN direktīvu paredz arī iespēju lūgt pieņemt administratīvu vai tiesas lēmumu, kuram saskaņā ar valsts tiesībām ir pagaidu raksturs (piemēram, rīkojumu par integrēta lēmuma izpildes apturēšanu), ar kuru provizoriski, t.i., līdz galīgā lēmuma pēc būtības pieņemšanai, var pārtraukt plānotās iekārtas īstenošanu.

171. Lai gan nedz IPPC direktīvā, nedz IVN direktīvā nav paredzēti pagaidu noregulējuma pasākumi, tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesai, izskatot ar Savienības tiesībām saistītu strīdu, ir jābūt iespējai noteikt pagaidu pasākumus, lai garantētu pilnīgu efektivitāti tiesas nolēmumam, kas jāpieņem par tiesību pastāvēšanu, kuras ir pamatotas ar Savienības tiesībām (73).

172. Šis pienākums ir Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā atzīto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību izpausme, kas dalībvalstīm jānodrošina atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajam teikumam.

173. Turklāt arī Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktā, kas jāņem vērā, interpretējot IPPC direktīvu un IVN direktīvu, ir izvirzīta prasība (74), lai šajās direktīvās paredzētie tiesību aizsardzības līdzekļi ļautu īstenot atbilstīgus pagaidu pasākumus.

174. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet arī Augstākās tiesas šaubas par to, vai lietas dalībnieks, uz kuru attiecas pagaidu pasākums, ir jāuzklausa pirms attiecīgā pasākuma pieņemšanas.

175. Šajā ziņā jāievēro lietas taisnīgas izskatīšanas princips, kas ietver tiesības tikt uzklausītam (75). Kaut arī konkrēti tiesību tikt uzklausītam noteikumi var atšķirties atkarībā no izlemšanas steidzamības pakāpes, jebkuram šo tiesību īstenošanas ierobežojumam ir jābūt pienācīgi pamatotam un tādam, kas ietver procesuālās garantijas, kas attiecīgajām personām nodrošina iespēju efektīvi apstrīdēt steidzamības kārtā pieņemtos lēmumus (76).

176. Tādēļ pagaidu pasākuma īpašas steidzamības gadījumā tiesa sākotnēji var neuzklausīt visas ieinteresētās personas (77), tomēr tai iespējami drīz ir vai nu jāuzklausa attiecīgās personas (78), vai arī katrā ziņā jādod iespēja apstrīdēt attiecīgo pasākumu paātrinātā procedūrā, kas visām ieinteresētām personām dod iespēju izteikt savus apsvērumus.

177. Tādēļ uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka sabiedrības tiesību aizsardzība atbilstoši IPPC direktīvai un IVN direktīvai paredz iespēju panākt administratīvu vai tiesas lēmumu, kuram saskaņā ar valsts tiesībām ir pagaidu raksturs, ar kuru provizoriski var pārtraukt plānotās iekārtas īstenošanu. Īpaši steidzamos gadījumos ieinteresētās personas var neuzklausīt, ja tās var panākt iespējami ātru lēmuma pārbaudi.

E –    Par piekto jautājumu – īpašumtiesību aizsardzības piemērojamību

178. Uzdodama piekto jautājumu, Augstākā tiesa vēlas noskaidrot, vai tiesas pieņemts nolēmums par likumīgi piešķirtas atļaujas jaunas iekārtas ierīkošanai atcelšanu, ar kuru tiek īstenoti IPPC direktīvā vai IVN direktīvā, vai arī Orhūsas konvencijas 9. panta 2.–4. punktā paredzētie nosacījumi, var prettiesiski pārkāpt apsaimniekotāja īpašumtiesības. Tā it īpaši vēlas noskaidrot, kāda samērība ir jāievēro, lai sabiedrības intereses uz vides aizsardzību būtu līdzsvarā ar indivīda tiesībām uz privātīpašuma aizsardzību, ja šo īpašumtiesību saturs (it īpaši tiesības uz šī īpašuma izmantošanu) nenovēršami vai noteikti ir saistīts ar ietekmi uz vidi – vidi, kas tiek aizsargāta ar Savienības tiesību normām.

179. Īpašumtiesības ir atzītas Pamattiesību hartas 17. pantā un pirms tam jau Tiesas pastāvīgajā judikatūrā. Tomēr īpašumtiesībām var noteikt ierobežojumus, ciktāl šādi ierobežojumi atbilst Savienības vispārējo interešu mērķiem un attiecībā uz sasniedzamo mērķi nerada pārmērīgu un nepieņemamu iejaukšanos, kas pārkāpj šādi nodrošināto tiesību būtību (79).

180. Pamatlieta attiecas uz diviem dažādiem īpašumtiesību aspektiem. Pirmkārt, īpašumtiesības uz teritoriju, kurā paredzēts ierīkot atkritumu poligonu, kuru izmantošanu ierobežo nepieciešamība saņemt atļauju, otrkārt, tiesības ierīkot teritorijā atkritumu poligonu un ekspluatēt to, ko, iespējams, piešķir izsniegtā atļauja.

181. Tomēr tiesības ierīkot un ekspluatēt poligonu var iegūt īpašumtiesību raksturu tikai tad, ja atļauju vairs pēc būtības nevar apstrīdēt. Proti, līdz tam tā ir tikai perspektīva, ka poligonu drīkstēs iekārtot un ekspluatēt. Tomēr perspektīvai kā tādai nepiemēro īpašumtiesību aizsardzību (80), katrā ziņā, ja tās īstenošana ir strīdīga (81).

182. Turpretim nosacījums, ka atkritumu poligonam jāsaņem atļauja, ierobežo īpašumtiesību uz attiecīgo teritoriju izmantošanu.

183. Šā nosacījuma dēļ pirms paredzētās izmantošanas ir jāīsteno vairākas administratīvās procedūras. Šajā ziņā IVN direktīvai jānodrošina, ka tiek identificēta projekta visa veida būtiskā ietekme uz vidi un tā tiek iekļauta lēmumā. Bet IPPC direktīvas mērķis ir samazināt iekārtas ietekmi uz vidi. Turklāt abas direktīvas sniedz plašas iespējas apstrīdēt lēmumu būtības vai procesuālo likumību.

184. Iespējams, ka šo tiesisko regulējumu dēļ noteikti projekti vispār nav īstenojami un citu projektu īstenošana katrā ziņā tiek aizkavēta vai tiek ierobežoti attiecīgā projekta noteikumi.

185. Tomēr šos īpašumtiesību ierobežojumus principā var pamatot ar vispārējām interesēm nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni (82), kas saskaņā ar LESD 191. pantu un Pamattiesību hartas 37. pantu ir Savienības mērķis (83).

186. Tādēļ ar pamattiesībām uz īpašuma aizsardzību ir saderīgi aizliegt zemes izmantošanu, kas pārmērīgi kaitē videi. Jābūt arī iespējai pirms īstenošanas uzsākšanas pakļaut nopietnam izvērtējumam tādus projektus, kas var būtiski kaitēt videi. Nekas neliecina, ka IVN direktīvā, IPPC direktīvā vai Orhūsas konvencijā paredzētie nosacījumi šajā ziņā būtu nesamērīgi.

187. Visbeidzot, pamattiesībās uz tiesību efektīvu aizsardzību un Pamattiesību hartas 47. pantā ir prasīts, lai pamatotu vides tiesību aktu ievērošanu pārbaudītu tiesā un, vajadzības gadījumā, atceltu atļaujas, kuras izsniedzot šie tiesību akti ir tikuši pārkāpti.

188. Kopumā jāsecina, ka tiesas pieņemts lēmums atcelt atļauju jaunas iekārtas ierīkošanai, ar kuru tiek īstenoti IPPC direktīvā vai IVN direktīvā, vai arī Orhūsas konvencijas 9. panta 2.–4. punktā paredzētie nosacījumi, prettiesiski nepārkāpj apsaimniekotāja īpašumtiesības.

V –    Secinājumi

189. Tādēļ ierosinu Tiesai lemt šādi:

1)      LESD 267. pantā dalībvalsts tiesai, kuras nolēmumu par Savienības tiesību interpretāciju nevar pārsūdzēt, ir noteikts pienākums situācijā, kad ir radušās šaubas par Savienības tiesību piemērošanu tajā izskatāmajā lietā, arī bez lietas dalībnieku ierosinājuma pēc savas ierosmes lūgt Eiropas Savienības Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai gan attiecīgās dalībvalsts Konstitucionālā tiesa jau ir izskatījusi lietu un uzdevusi šai dalībvalsts tiesai izlemt lietu, ievērojot tās sniegtos apsvērumus par valsts konstitucionālajām tiesībām;

2)      procedūrā, kurā atkritumu poligonam tiek izsniegta integrēta atļauja, sabiedrībai atbilstoši IPPC direktīvas 15. panta 1. punktam un V pielikumam ir jāsaņem pieeja ar šo procedūru saistītam lēmumam par poligona atrašanās vietu, ja šo pieeju neliedz svarīgāki iemesli, piemēram, komercnoslēpums. Ja sākotnēji bez pietiekama pamata tiek liegta pieeja šim dokumentam, šo nepilnību vēlāk saskaņā ar valsts tiesībām var novērst administratīvā procedūrā, ja ar vēlāk piešķirto pieeju tiek atjaunots tāds sabiedrības stāvoklis, kādā tā atrastos, ja pieeja tai būtu piešķirta jau sākotnēji;

3)      ja Direktīva 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu tās Direktīvas 2003/35/ES redakcijā ir piemērojama ratione temporis, tad iepriekš veiktu projekta ietekmes uz vidi novērtējumu var izmantot par pamatu projekta atļaušanai, ja atļaujas izsniegšanas brīdī novērtējumā ir atbilstīgi atspoguļota projekta iespējamā būtiskā ietekme uz vidi. Sabiedrība nav obligāti jāiesaista pārbaudē, vai vides nosacījumi vai projekts tostarp ir tik ļoti mainījušies, ka ir iespējama cita veida būtiska nelabvēlīga ietekme uz vidi;

      ar Savienības tiesību aktiem ir saderīgi, ja iepriekšēja ietekmes uz vidi novērtējuma aktualitātes izvērtējumu nodala no tiesvedības, kurā pārbauda integrētas atļaujas izsniegšanu atkritumu poligona ierīkošanai, un paredz tam īpašu tiesību aizsardzības procedūru, ja šāda tiesību aizsardzības nošķiršana nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina integrētas atļaujas pārbaudi tiesā, kas attiecas uz ietekmes uz vidi novērtējumu. Ja tiesību aizsardzības normas vai to piemērošana neatbilst šīm prasībām, tad attiecīgo direktīvu praktiskā iedarbība prasa, lai tiesvedībā, kas ierosināta par vēlākiem procedūras posmiem, tiek izvērtētas kļūdas, kas pieļautas, īstenojot sākotnējos procedūras posmus;

      valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāizskata jautājums par ietekmes uz vidi novērtējuma aktualitāti, ja ieinteresētām personām faktiski nav bijis iespējams šo jautājumu izvirzīt valsts tiesā. Tā it īpaši ir jāuzskata, ja tiesību aizsardzības normas vai to piemērošana neatbilst efektivitātes principa prasībām;

4)      sabiedrības tiesību aizsardzība atbilstoši Direktīvai 2008/1 un Direktīvai 85/337 paredz iespēju panākt administratīvu vai tiesas lēmumu, kuram saskaņā ar valsts tiesībām ir pagaidu raksturs, ar kuru provizoriski var pārtraukt plānotās iekārtas īstenošanu. Īpaši steidzamos gadījumos ieinteresētās personas var neuzklausīt, ja tās var panākt iespējami ātru lēmuma pārbaudi;

5)      tiesas pieņemts lēmums atcelt atļauju jaunas iekārtas ierīkošanai, ievērojot Direktīvā 2008/1, Direktīvā 85/337 vai arī Orhūsas konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem 9. panta 2.–4. punktā paredzētos nosacījumus, prettiesiski nepārkāpj apsaimniekotāja īpašumtiesības.

1 –      Oriģinālvaloda – vācu.

2 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 15. janvāra Direktīva 2008/1/EK (OV L 24, 8. lpp.). Ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīvu 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (OV L 334, 17. lpp.) šī direktīva tiek atcelta no 2014. gada 7. janvāra.

3 –      Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīva 85/337/EEK (OV L 175, 40. lpp.), ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīva 2003/35/EK, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē (OV L 156, 17. lpp.). Šī direktīva no 2012. gada 16. februāra tiek kodificēta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/92/ES (OV 2012, L 26, 1. lpp.).

4 –      Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV 2005, L 124, 4. lpp.).

5 –      Pieņemta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV L 124, 1. lpp.).

6 –      Padomes 1996. gada 24. septembra Direktīva par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (OV L 257, 26. lpp.).

7 –      Padomes 1999. gada 26. aprīļa Direktīva 1999/31/EK (OV L 182, 1. lpp.), ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 29. septembra Regula (EK) Nr. 1882/2003 (OV L 284, 1. lpp.).

8 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīva 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu (OV L 41, 26. lpp.).

9 –      Augstākās tiesas 2010. gada 14. septembra nolēmums (1 Sžo 373/2009, Ekologická skládka 2012. gada 15. decembra procesuālā dokumenta 15. pielikums, 82. un 83. lpp.).

10 –      Viņi atsaucas uz Augstākās tiesas 2010. gada 17. jūnija (Sžp 52/2009) un 2011. gada 28. septembra (Sžp 3/2011) nolēmumu.

11 –      Skat tālāk D.3. punktu (152. un nākamie punkti).

12 –      Piemēram, 2000. gada 27. jūnija spriedums apvienotajās lietās no C‑240/98 līdz C‑244/98 Océano Grupo Editorial un Salvat Editores (Recueil, I‑4941. lpp., 26. punkts), 2002. gada 21. novembra spriedums lietā C‑473/00 Cofidis (Recueil, I‑10875. lpp., 33. punkts) un 2006. gada 26. oktobra spriedums lietā C‑168/05 Mostaza Claro (Krājums, I‑10421. lpp., 29. punkts) ir balstīts uz Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 29. lpp.) 6. panta 1. punkta saturu.

13 –      2011. gada 21. jūlija spriedums lietā C‑104/10 Kelly (Krājums, I‑6813. lpp., 61. punkts).

14 –      2010. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑173/09 Elchinov (Krājums, I‑8889. lpp., 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

15 –      Skat. 2002. gada 4. jūnija spriedumu lietā C‑99/00 Lyckeskog (Recueil, I‑4839. lpp., 17. un 18. punkts).

16 –      Spriedums lietā Lyckeskog (minēts 15. zemsvītras piezīmē, 14. punkts un tajā minētā judikatūra).

17 –      Skat. Slovākijas Konstitucionālās tiesas 2010. gada 27. maija spriedumu lietā I. ÚS 223/09-131 (lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 9. pielikums, 16. punkts).

18 –      Spriedums lietā Elchinov (minēts 14. zemsvītras piezīmē, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

19 –      2010. gada 22. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑188/10 un C‑189/10 Melki (Krājums, I‑5667. lpp., 52. punkts).

20 –      Spriedums lietā Elchinov (minēts 14. zemsvītras piezīmē, 29. un 30. punkts un tajos minētā judikatūra).

21 –      1970. gada 17. decembra spriedums lietā 11/70 Internationale Handelsgesellschaft (Recueil, 1125. lpp., 3. punkts) un 2010. gada 8. septembra spriedums lietā C‑409/06 Winner Wetten (Krājums, I‑8015. lpp., 61. punkts).

22 –      1999. gada 7. septembra spriedums lietā C‑355/97 Beck un Bergdorf (Recueil, I‑4977. lpp., 22. punkts), 2006. gada 5. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑94/04 un C‑202/04 Cipolla u.c. (Krājums, I‑11421. lpp., 25. punkts), 2009. gada 8. septembra spriedums lietā C‑478/07 Budĕjovický Budvar (Krājums, I‑7721. lpp., 63. punkts) un 2011. gada 1. decembra spriedums lietā C‑145/10 Painer (Krājums, I‑12533. lpp., 59. punkts).

23 –      Minēta 3. zemsvītras piezīmē.

24 –      2011. gada 12. maija spriedums lietā C‑115/09 Trianel Kohlekraftwerk Lünen (Krājums, I‑3673. lpp., 41. punkts). Skat. vispārīgi 1996. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑61/94 Komisija/Vācija (Recueil, I‑3989. lpp., 52. punkts), 1998. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑341/95 Bettati (Recueil, I‑4355. lpp., 20. punkts), 2004. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C‑286/02 Bellio F.lli (Recueil, I‑3465. lpp., 33. punkts), 2006. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑306/05 SGAE (Krājums, I‑11519. lpp., 35. punkts) un 2009. gada 14. maija spriedumu lietā C‑161/08 Internationaal Verhuis- en Transportbedrijf Jan de Lely (Krājums, I‑4075. lpp., 38. punkts).

25 –      Skat. IPPC direktīvas 6. panta 1. punkta d) apakšpunktu, kā arī j) apakšpunktu, kur tiek prasīts kopsavilkums par galvenajām alternatīvām, ja tādas ir, kuras iesniedzējs ir izvērtējis, t.i., arī par atrašanās vietas alternatīvām.

26 –      2010. gada 16. decembra spriedums lietā C‑266/09 Stichting Natuur en Milieu (Krājums, I‑13119. lpp., 52. punkts) un 2011. gada 28. jūlija spriedums lietā C‑71/10 Office of Communications (Krājums, I‑7205. lpp., 22. punkts).

27 –      Skat. 2011. gada 25. oktobra spriedumu lietā C‑109/10 P Solvay/Komisija (Krājums, I‑10329. lpp., 56. punkts) par procesuālo pārkāpumu novēršanu Komisijas ierosinātā konkurences tiesību pārkāpumu procedūrā un 1992. gada 16. janvāra spriedumu lietā C‑334/90 Marichal-Margrève (Recueil, I‑101. lpp., 25. punkts) par tiesībām muitas procedūru jomā.

28 –      2004. gada 7. janvāra spriedums lietā C‑201/02 Wells (Recueil, I‑723. lpp., 65. punkts). Skat. tomēr arī 2008. gada 3. jūlija spriedumu lietā C‑215/06 Komisija/Īrija (Krājums, I‑4911. lpp., 57.–60. punkts).

29 –      Spriedums lietā Trianel Kohlekraftwerk Lünen (minēts 24. zemsvītras piezīmē, 43. punkts).

30 –      Par procesuālām tiesībām saistībā ar aizliegto vienošanos skat. spriedumu lietā Solvay/Komisija (minēts 27. zemsvītras piezīmē).

31 –      Spriedums lietā Komisija/Īrija (minēts 28. zemsvītras piezīmē, 57. punkts).

32 –      Skat. šo secinājumu 54. punktu.

33 –      1998. gada 18. jūnija spriedums lietā C‑81/96 Gedeputeerde Staten van Noord‑Holland (Recueil, I‑3923. lpp., 23. punkts) un spriedums lietā Wells (minēts 28. zemsvītras piezīmē, 43. punkts).

34 –      OV 2003, L 236, 33. lpp.

35 –      Skat. 2006. gada 4. maija spriedumu lietā C‑508/03 Komisija/Apvienotā Karaliste (Krājums, I‑3969. lpp., 102. punkts), 2011. gada 17. marta spriedumu lietā C‑275/09 Brussels Hoofdstedelijk Gewest u.c. (Krājums, I‑1753. lpp., 37. punkts) un 2011. gada 18. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no C‑128/09 līdz C‑131/09, C‑134/09 un C‑135/09 Boxus un Roua (Krājums, I‑9711. lpp., 44. punkts).

36 –      1995. gada 11. augusta spriedums lietā C‑431/92 Komisija/Vācija (saukts “Großkrotzenburg”, Recueil, I‑2189. lpp., 32. punkts).

37 –      Spriedums lietā Gedeputeerde Staten van Noord‑Holland (minēts 33. zemsvītras piezīmē, 25. punkts).

38 –      Skat. manus 2011. gada 13. oktobra secinājumus izskatīšanā esošajā lietā C‑43/10 Nomarchiaki Aftodioikisi Aitoloakarnanias u.c. (169. punkts).

39 –      Spriedums lietā Gedeputeerde Staten van Noord-Holland (minēts 33. zemsvītras piezīmē, 25. punkts).

40 –      Ģenerāladvokāta Mišo [Mischo] 1998. gada 5. marta secinājumi lietā C‑81/96 Gedeputeerde Staten van Noord-Holland (Recueil, I‑3923. lpp., 47. punkts).

41 –      Skat. 1990. gada 18. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑297/88 un C‑197/89 Dzodzi (Recueil, I‑3763. lpp., 37. un 38. punkts), 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑130/95 Giloy (Recueil, I‑4291. lpp., 28. punkts) un 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑48/07 Les Vergers du Vieux Tauves (Krājums, I‑10627. lpp., 21. un nākamie punkti).

42 –      2006. gada 10. janvāra spriedums lietā C‑302/04 Ynos (Krājums, I‑371. lpp., 36. punkts).

43 –      2011. gada 15. decembra spriedums lietā C‑560/08 Komisija/Spānija (saukts “M‑501”, pieejams tikai franču un spāņu valodā, 103. un 104. punkts).

44 –      1996. gada 24. oktobra spriedums lietā C‑72/95 Kraaijeveld u.c. (Recueil, I‑5403. lpp., 39. punkts).

45 –      Skat. spriedumu lietā Wells (minēts 28. zemsvītras piezīmē, 47. punkts), 2006. gada 4. maija spriedumu lietā C‑290/03 Barker (Krājums, I‑3949. lpp., 47. un nākamie punkti), spriedumu lietā Komisija/Apvienotā Karaliste (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 103.–106. punkts), kā arī manus secinājumus lietā Nomarchiaki Aftodioikisi Aitoloakarnanias u.c. (minēti 38. zemsvītras piezīmē, 140. punkts).

46 –      Skat. šo secinājumu 128. punktu.

47 –      Par kumulatīvas ietekmes vērā ņemšanu skat. 2011. gada 24. novembra spriedumu lietā C‑404/09 Komisija/Spānija (saukts “Spānijas brūnais lācis”, Krājums, I‑11853. lpp., 76. un nākamie punkti) un spriedumu lietā Komisija/Spānija (saukts “M‑501”, minēts 43. zemsvītras piezīmē, 98. un nākamie punkti).

48 –      2004. gada 10. jūnija spriedums lietā C‑87/02 Komisija/Itālija (saukts “Loto zero”, Krājums, I‑5975. lpp., 44. punkts).

49 –      2009. gada 30. aprīļa spriedums lietā C‑75/08 Mellor (Krājums, I‑3799. lpp., 58. punkts).

50 –      Spriedums lietā Mellor (minēts 49. zemsvītras piezīmē, 59. punkts).

51 –      Skat. par telekomunikāciju regulējumu 2008. gada 21. februāra spriedumu lietā C‑426/05 Tele2 Telecommunication (Krājums, I‑685. lpp., 52. punkts).

52 –      Spriedums lietā Trianel Kohlekraftwerk Lünen (minēts 24. zemsvītras piezīmē, 43. punkts), kā arī spriedums apvienotajās lietās Boxus un Roua (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 52. punkts).

53 –      Skat. šo secinājumu 128. punktu.

54 –      Skat. 2012. gada 28. februāra spriedumu lietā C‑41/11 Inter-Environnement Wallonie (47. punkts) par plānu un programmu vides novērtējumu.

55 –      Spriedums lietā Brussels Hoofdstedelijk Gewest u.c. (minēts 35. zemsvītras piezīmē, 37. punkts).

56 –      Skat. 1998. gada 15. septembra spriedumu lietā C‑231/96 Edis (Recueil, I‑4951. lpp., 48. punkts), 1998. gada 17. novembra spriedumu lietā C‑228/96 Aprile (Recueil, I‑7141. lpp., 43. punkts), 2003. gada 27. februāra spriedumu lietā C‑327/00 Santex (Recueil, I‑1877. lpp., 57. un nākamie punkti), 2010. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C‑542/08 Barth (Krājums, I‑3189. lpp., 33. punkts), kā arī 2011. gada 8. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑89/10 un C‑96/10 Q‑Beef (Krājums, I‑7819. lpp., 51. punkts).

57 –      Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 6. punkts.

58 –      Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 5., 6. un 49. punkts.

59 –      Skat. apsvērumus par otro jautājumu, 88. un nākamie punkti.

60 –      2007. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no C‑222/05 līdz C‑225/05 van der Weerd u.c. (Krājums, I‑4233. lpp., 28. punkts un tajā minētā judikatūra). Par šo principu vispārējām prasībām skat. iepriekš 101. un 143. punktu.

61 –      Spriedums apvienotajās lietās van der Weerd u.c. (minēts 60. zemsvītras piezīmē, 29. un nākamie punkti).

62 –      1995. gada 14. decembra spriedums lietā C‑312/93 Peterbroeck (Recueil, I‑4599. lpp., 14. punkts), 1995. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑430/93 un C‑431/93 van Schijndel un van Veen (Recueil, I‑4705. lpp., 19. punkts), kā arī spriedums apvienotajās lietās van der Weerd u.c. (minēts 60. zemsvītras piezīmē, 33. punkts).

63 –      Spriedums lietā Cofidis (minēts 12. zemsvītras piezīmē, 37. punkts).

64 –      Spriedums apvienotajās lietās van Schijndel un van Veen (minēts 63. zemsvītras piezīmē, 22. punkts), kā arī spriedums apvienotajās lietās van der Weerd u.c. (minēts 60. zemsvītras piezīmē, 33. punkts).

65 –      Spriedums apvienotajās lietās van Schijndel un van Veen (minēts 62. zemsvītras piezīmē, 21. punkts), kā arī spriedums apvienotajās lietās van der Weerd u.c. (minēts 60. zemsvītras piezīmē, 35. punkts).

66 –      Spriedums apvienotajās lietās van Schijndel un van Veen (minēts 62. zemsvītras piezīmē).

67 –      Spriedums apvienotajās lietās van der Weerd u.c. (minēts 60. zemsvītras piezīmē).

68 –      Minēts 12. zemsvītras piezīmē.

69 –      Papildus 12. zemsvītras piezīmē minētiem spriedumiem skat. 2009. gada 4. jūnija spriedumu lietā C‑243/08 Pannon GSM (Krājums, I‑4713. lpp., 22. un nākamie punkti) un 2009. gada 6. oktobra spriedumu lietā C‑40/08 Asturcom Telecomunicaciones (Krājums, I‑9579. lpp., 30. un nākamie punkti).

70 –      Skat. uzsākto tiesvedību lietā C‑331/11 Komisija/Slovākija (OV 2011, C 28, 4. lpp.) par poligonu Žilina – Považský Chlmec.

71 –      Skat. spriedumu apvienotajās lietās van der Weerd u.c. (minēts 60. zemsvītras piezīmē, 40. un 41. punkts) un spriedumu lietā Peterbroeck (minēts 62. zemsvītras piezīmē).

72 –      Skat. šo secinājumu 149. punktu.

73 –      1990. gada 19. jūnija spriedums lietā C‑213/89 Factortame u.c. (Recueil, I‑2433. lpp., 21. punkts), 2001. gada 11. janvāra spriedums lietā C‑226/99 Siples (Recueil, I‑277. lpp., 19. punkts) un 2007. gada 13. marta spriedums lietā C‑432/05 Unibet (Krājums, I‑2271. lpp., 67. punkts).

74 –      Skat. šo secinājumu 78. punktu.

75 –      2000. gada 28. marta spriedums lietā C‑7/98 Krombach (Recueil, I‑1935. lpp., 27., 39. un 40. punkts), 2006. gada 2. maija spriedums lietā C‑341/04 Eurofood IFSC (Krājums, I‑3813. lpp., 66. punkts) un 2009. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑394/07 Gambazzi (Krājums, I‑2563. lpp., 28. punkts).

76 –      Spriedums lietā Eurofood IFSC (minēts 75. zemsvītras piezīmē) un 2010. gada 15. jūlija spriedums lietā C‑256/09 Purrucker (Krājums, I‑7353. lpp., 95. punkts). Skat. arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 15. oktobra spriedumu lietā Micallef pret Maltu (Sūdzība Nr. 17056/06, 85. un 86. punkts).

77 –      Skat. 1980. gada 21. maija spriedumu lietā 125/79 Denilauler (Recueil, 1553. lpp., 15. punkts).

78 –      Uzskatāmi 2011. gada 21. decembra spriedums lietā C‑27/09 P Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran (Krājums, I‑13427. lpp., 61. punkts) par administratīvo pasākumu pieņemšanu. Skat. arī TRIPS līguma 50. panta 4. punktu.

79 –      2011. gada 16. novembra spriedums lietā C‑548/09 P Bank Melli Iran/Padome (Krājums, I‑11381. lpp., 114. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī Pamattiesību hartas 17. panta 1. punkta trešais teikums.

80 –      Skat. 1974. gada 14. maija spriedumu lietā 4/73 Nold/Komisija (Recueil, 491. lpp., 14. punkts) un 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑280/93 Vācija/Padome (Recueil, I‑4973. lpp., 79. un 80. punkts), kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1991. gada 29. novembra spriedumu lietā Pine Valley Developments Ltd u.c. pret Īriju (Sūdzība Nr. 12742/87, 51. punkts).

81 –      Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 11. janvāra spriedums lietā Anheuser‑Busch Inc. pret Portugāli (Sūdzība Nr. 73049/01, Spriedumu un nolēmumu krājums, 2007‑I, 64. un 65. punkts).

82 –      1985. gada 7. februāra spriedums lietā 240/83 ADBHU (Recueil, 531. lpp., 13. punkts), kā arī 2010. gada 9. marta spriedums apvienotajās lietās C‑379/08 un C‑380/08 ERG u.c. (Krājums, I‑2007. lpp., 81. punkts) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 29. marta spriedums lietā Depalle pret Franciju (Sūdzība Nr. 34044/02, 81. punkts un tajā minētā judikatūra), spriedums lietā Pine Valley Developments Ltd u.c. pret Īriju (minēts 80. zemsvītras piezīmē, 57. punkts), kā arī 2011. gada 22. novembra spriedums lietā Curmi pret Maltu (Sūdzība Nr. 2243/10, 44. punkts).

83 –      Skat. arī ES līguma preambulas 9. apsvērumu un LESD 11. pantu.