Language of document : ECLI:EU:C:2012:631

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2012. gada 16. oktobrī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 95/46/EK – Personas datu apstrāde un šādu datu brīva aprite – Fizisko personu aizsardzība – 28. panta 1. punkts – Valsts uzraudzības iestāde – Neatkarība – Uzraudzības iestāde un Federālā kanceleja – Personāla un organizatoriskas saiknes

Lieta C‑614/10

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko 2010. gada 22. decembrī cēla

Eiropas Komisija, ko pārstāv B. Martenczuk un B.‑R. Killmann, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

ko atbalsta

Eiropas datu aizsardzības uzraudzītājs (EDAU), ko pārstāv H. Kranenborg, I. Chatelier un H. Hijmans, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Austrijas Republiku, ko pārstāv G. Hesse, pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja,

ko atbalsta

Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv T. Henze un J. Möller, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], priekšsēdētaja vietnieks K. Lēnartss [K. Lenaerts] (referents), palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], M. Ilešičs [M. Ilešič], Dž. Arestis [G. Arestis], M. Bergere [M. Berger], E. Jarašūns [E. Jarašiūnas], tiesneši E. Juhāss [E. Juhász], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], Ž. K. Bonišo [J. C. Bonichot], M. Safjans [M. Safjan], D. Švābi [D. Šváby] un A. Prehala [A. Prechal],

ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák,]

sekretārs K. Malaceks [K. Malacek], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 25. aprīļa tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2012. gada 3. jūlija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Savā prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, nepieņemot visus vajadzīgos noteikumus, lai Austrijā spēkā esošie tiesību akti atbilstu neatkarības kritērijam attiecībā uz Datenschutzkommission (Datu aizsardzības komisija, turpmāk tekstā – “DSK”), kas tika izveidota kā personas datu aizsardzības uzraudzības iestāde, Austrijas Republika nav izpildījusi Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 31. lpp.) 28. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

2        Direktīvas 95/46 28. panta, kura nosaukums ir “Uzraudzības iestāde”, 1. punktā ir noteikts:

“1.      Katra dalībvalsts paredz to, ka viena vai vairākas valsts iestādes ir atbildīgas par noteikumu, ko dalībvalstis pieņēmušas saskaņā ar šo direktīvu, piemērošanas pastāvīgu kontroli tās teritorijā.

Šīs iestādes tām uzticēto pienākumu izpildē darbojas pilnīgi neatkarīgi.”

3        Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.) V nodaļā ir ieviesta neatkarīga uzraudzības iestāde, proti, Eiropas datu aizsardzības uzraudzītājs (EDAU).

4        Regulas Nr. 45/2001 43. panta, kurā ir paredzēti noteikumi un vispārīgi nosacījumi, kas reglamentē EDAU pienākumu izpildi, 3. punktā ir noteikts:

“Eiropas Savienības kopējā budžeta VIII iedaļā [EDAU] budžetu atspoguļo kā atsevišķu budžeta pozīciju.”

 Austrijas tiesības

 Federālais konstitucionālais likums

5        Federālā konstitucionālā likuma (Bundes‑Verfassungsgesetz, turpmāk tekstā – “BVG”) tā 2008. gada 1. janvārī grozītajā redakcijā 20. panta 2. punkts ir izteikts šādi:

“No pienākuma ievērot augstākstāvošu iestāžu norādījumus ar likumu var atbrīvot iestādes,

[..]

2.      kuras uzrauga to, kā administrācija ievēro spēkā esošos likumus, kā arī publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras,

3.      pēdējās instances iestādes, ja tās ir koleģiālas iestādes, kurās ir vismaz viens tiesnesis, un ja to lēmumus nevar ne atcelt, ne arī grozīt administratīvā kārtībā,

[..]

8.      ja to pieprasa Eiropas Savienības tiesības.

Ar Federālās zemes konstitucionālo likumu var izveidot citas autonomas iestādes. Likumā augstākstāvošām iestādēm ir paredzētas tiesības veikt atbilstošu autonomas iestādes darbības uzraudzību vai vismaz tiesības saņemt informāciju par jebkādiem autonomo iestāžu vadības aspektiem un – ciktāl tas neattiecas uz 2., 3. un 8. punktā minētajām iestādēm – tiesības atsaukt autonomas iestādes nopietnu pārkāpumu dēļ.”

 1979. gada Likums par ierēdņu statusu

6        1979. gada Likuma par ierēdņu statusu (Beamten‑Dienstrechtsgesetz 1979, turpmāk tekstā – “BDG 1979”) 45. panta 1. punktā ir noteikts:

“Augstākstāvošā amatpersona uzrauga, lai tās līdzstrādnieki savus pienākumus veiktu saskaņā ar tiesību aktiem, kā arī efektīvi un ekonomiski. Tā palīdz saviem līdzstrādniekiem to pienākumu veikšanā, sniedz norādījumus, ja tas ir nepieciešams, novērš iespējamās nepilnības un trūkumus un uzrauga darba laika ievērošanu. Tā atbalsta savu līdzstrādnieku paaugstināšanu amatā, ņemot vērā to sniegumu darbā, un novirza tos uz pienākumiem, kas visvairāk atbilst to spējām.”

 2000. gada Likums par datu aizsardzību

7        2000. gada Likuma par datu aizsardzību (Datenschutzgesetz 2000, turpmāk tekstā – “DSG 2000”) mērķis ir transponēt Direktīvu 95/46 Austrijas tiesībās.

8        Atbilstoši DSG 2000 36. panta 1. punktam DSK sastāv no sešiem locekļiem, kurus pēc federālās valdības priekšlikuma uz pieciem gadiem ieceļ federālais prezidents.

9        Saskaņā ar DSG 2000 36. panta 2. punktu piecus DSK locekļus izvirza iestādes, kas juridiski pārstāv dažādas profesionālās intereses, Austrijas federālās zemes un Oberster Gerichtshof [Augstākās tiesas] priekšsēdētājs. Saskaņā ar DSG 2000 36. panta 3. punktu sesto locekli “izvirza no federālā civildienesta juristu vidus”.

10      Tā kā DSK locekļa pienākumu veikšana tiek uzskatīta par nepilna darba laika darbu, DSK loceklis saskaņā ar DSG 2000 36. panta 3.a punktu savus pienākumus veic paralēli citām profesionālajām darbībām.

11      Saskaņā ar DSG 2000 37. panta 1. punktu DSK locekļi “ir neatkarīgi un, pildot savus pienākumus, tiem nav saistoši nekādi norādījumi”. DSG 2000 37. panta 2. punktā ir noteikts, ka DSK biroja darbinieki “ir pakļauti vienīgi [DSK] priekšsēdētāja vai administratora tehniskajiem norādījumiem”.

12      DSG 2000 38. panta 1. punktā ir noteikts, ka DSK pieņem savu reglamentu, uzticot ikdienas jautājumu vadību vienam no saviem locekļiem, proti, “administratoram”.

13      DSG 2000 38. panta 2. punktā ir noteikts:

“[DSK] darbības nodrošināšanai federālais kanclers izveido biroju un nodrošina to ar vajadzīgo aprīkojumu un personālu. Federālajam kancleram jebkurā brīdi ir tiesības saņemt informāciju no priekšsēdētāja un administratora par jebkādiem [DSK] vadības aspektiem.”

 DSK reglaments

14      DSK reglamenta 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka administratora pienākumus veic atbilstoši DSG 2000 36. panta 3. punktam iecelts federālais ierēdnis.

15      Šī reglamenta 7. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, neskarot Federālās kancelejas veikto uzraudzību, biroja darbinieki saņem norādes vienīgi no DSK priekšsēdētaja un administratora.

 Pirmstiesas procedūra

16      2005. gada 5. jūlijā Komisija nosūtīja Austrijas Republikai brīdinājuma vēstuli, kurā tā apgalvoja, ka DSK organizācija ne no juridiskā, ne faktiskā viedokļa neatbilst Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētajam neatkarības kritērijam.

17      Ar 2005. gada 2. novembra vēstuli Austrijas Republika nosūtīja Komisijai savus atbildes apsvērumus, apgalvojot, ka DSK atbilst minētās direktīvas prasībām.

18      2008. gada 8. janvārī Komisija nosūtīja Austrijas Republikai jaunu brīdinājuma vēstuli, aicinot to sniegt plašāku informāciju par to, kādas sekas uz DSK ir atstājusi 2008. gada 1. janvāra BVG grozījumu stāšanās spēkā.

19      Savos 2008. gada 9. janvāra un 7. marta papildu apsvērumos Austrijas Republika paskaidroja, ka BVG 20. panta 2. punkta grozītā redakcija nekādi nav ietekmējusi DSK neatkarību.

20      Pēc tam Komisija 2009. gada 9. oktobrī nosūtīja Austrijas Republikai argumentētu atzinumu, atkārtojot iepriekš formulētos iebildumus.

21      Tā kā apsvērumi, ko, atbildot uz šo argumentēto atzinumu, Austrijas Republika sniedza 2009. gada 9. decembra vēstulē, nemainīja Komisijas viedokli, tā cēla šo prasību.

22      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 18. maija rīkojumu Vācijas Federatīvajai Republikai tika atļauts iestāties lietā Austrijas Republikas prasījumu atbalstam.

23      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 7. jūlija rīkojumu EDAU tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

24      Ar 2011. gada 25. novembra vēstuli Austrijas Republika, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 44. panta 3. punkta otro daļu, iesniedza pieteikumu par lietas izlemšanu virspalātā.

 Par prasību

 Lietas dalībnieku argumenti

25      Komisija un EDAU apgalvo, ka Austrijas Republika ir kļūdaini transponējusi Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otro daļu, jo spēkā esošais valsts tiesiskais regulējums neļauj DSK savus pienākumus veikt “pilnīgi neatkarīgi” minētā noteikuma izpratnē. Komisija un EDAU šajā ziņā atsaucas, pirmkārt, uz apstākli, ka saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu DSK administratoram obligāti ir jābūt Federālās kancelejas ierēdnim. Līdz ar to visus DSK ikdienas jautājumus de facto vada federālais ierēdnis, kuram ir saistošas viņa darba devēja norādes un kurš ir pakļauts BDG 1979 45. panta 1. punktā paredzētajai uzraudzībai. DSG 2000 37. panta 1. punktā esot paredzēta vienīgi uzraudzības iestādes funkcionāla neatkarība.

26      Otrkārt, Komisija un EDAU norāda, ka DSK birojs strukturāli ir iekļauts Federālās kancelejas dienestā. Šīs iekļaušanas dēļ DSK neesot neatkarīga iestāde ne no organizatoriskā, ne materiālā viedokļa. Faktiski visi DSK darbinieki, kā tas izriet no DSG 2000 38. panta 2. punkta un DSK reglamenta 7. panta 1. punkta, atrodoties Federālās kancelejas pakļautībā un tātad tās uzraudzībā.

27      Treškārt, Komisija un EDAU atsaucas uz Federālā kanclera tiesībām uz informāciju, kas izriet no BVG 20. panta 2. punkta un DSG 2000 38. panta 2. punkta.

28      Austrijas Republika un Vācijas Federatīvā Republika lūdz prasību noraidīt.

29      Tās norāda, ka DSK ir “koleģiāla iestāde, kam ir tiesas funkcijas” BVG izpratnē. Šāda iestāde esot neatkarīga tiesu iestāde LESD 267. panta, kā arī Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē, un tādējādi tā arī atbilstot Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētajam neatkarības nosacījumam.

30      Pēc Austrijas Republikas domām, Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrā daļa attiecas uz funkcionālu neatkarību. DSK piemītot šāda veida neatkarība, jo saskaņā ar DSG 2000 37. panta 1. punktu tās locekļi ir neatkarīgi un, pildot savus pienākumus, tiem nav saistoši nekādi norādījumi.

31      Ar nevienu no Komisijas izvirzītajām iezīmēm neesot iespējams apstrīdēt DSK neatkarību Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.

32      Pirmkārt, administratoram neesot obligāti jābūt Federālās kancelejas ierēdnim. Saskaņā ar DSK reglamenta 4. panta 1. punktu un DSG 2000 36. panta 3. punktu to izvirzot no federālā civildienesta juristu vidus. Turklāt DSK, autonomi grozot savu reglamentu, varot pati brīvi izvēlēties savu administratoru. Tas, ka administrators, tāpat kā jebkurš cits ierēdnis, saistībā ar tā paaugstināšanu amatā ir atkarīgs no augstākstāvošās amatpersonas un pēdējā līmenī – no ministra – lēmuma, neietekmējot tā neatkarību.

33      Otrkārt, saistībā ar DSK biroja iekļaušanu Federālās kancelejas dienestā Austrijas Republika apgalvo, ka no budžeta tiesību viedokļa jebkura federālās administrācijas iestāde esot piederīga kādam ministrijas departamentam. Faktiski valdībai kopā ar Parlamentu būtu jānodrošina, lai dažādo izpildes iestāžu rīcībā būtu pietiekami materiālie un personāla resursi. Turklāt birojs nodarbojoties tikai ar DSK rīcības programmu vadību. Biroja darbinieki rīkojoties saskaņā ar DSK priekšsēdētāja un administratora norādēm. Tas, ka biroja darbinieki, gan no hierarhijas viedokļa, gan no atlīdzības viedokļa, ir saistīti ar Federālo kanceleju, neietekmējot to neatkarību. Uzraudzība disciplinārās kontroles izpratnē nozīmējot DSK labas darbības nodrošināšanu.

34      Treškārt, attiecībā uz Federālā kanclera “tiesībām uz informāciju” Austrijas Republika atgādina, ka šo tiesību mērķis ir nodrošināt noteikta veida demokrātisku saikni starp neatkarīgajām iestādēm un Parlamentu. Šīs tiesības neļaujot ietekmēt DSK vadību. Turklāt tiesības uz informāciju arī neesot pretrunā neatkarības prasībām, kas attiecas uz tiesu.

35      Savā iestāšanās rakstā Vācijas Federatīvā Republika piebilst, ka ierobežota uzraudzība atbilst Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrās daļas prasībām. Ierobežota uzraudzība nodrošinot vienīgi to, lai persona, kura atrodas šādā uzraudzībā, rīkotos atbilstoši saviem pienākumiem. Turpretī tā neapdraudot tās materiālo un personālo neatkarību un it īpaši neietekmējot to pēc būtības. Vācijas konstitucionālajā judikatūrā esot atzīts, ka šāda ierobežota uzraudzība attiecībā uz tiesnešiem ir saskaņā ar to neatkarības principu.

 Tiesas vērtējums

36      Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrajā daļā dalībvalstīm ir noteikts pienākums izveidot vienu vai vairākas personas datu aizsardzības uzraudzības iestādes, kuras tām uzticēto pienākumu izpildē darbojas pilnīgi neatkarīgi. Prasība, lai neatkarīga iestāde uzrauga to, kā tiek ievērotas Savienības tiesības saistībā ar personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, izriet arī no Savienības primārajām tiesībām, it īpaši no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. panta 3. punkta un LESD 16. panta 2. punkta.

37      Tādējādi neatkarīgu uzraudzības iestāžu izveide dalībvalstīs ir būtiska sastāvdaļa personu aizsardzībā attiecībā uz personas datu apstrādi (2010. gada 9. marta spriedums lietā C‑518/07 Komisija/Vācija, Krājums, I‑1885. lpp., 23. punkts).

38      Lai novērtētu šīs prasības pamatotību, ir jāpārbauda, vai, kā to apgalvo Komisija, Austrijā spēkā esošais tiesiskais regulējums neļauj DSK savus pienākumus pildīt “pilnīgi neatkarīgi” Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.

39      Šajā ziņā vispirms ir jānoraida Austrijas Republikas un Vācijas Federatīvās Republikas argumentācija, saskaņā ar kuru DSK piemīt Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētā neatkarības pakāpe, jo tā atbilstot LESD 267. pantā paredzētās neatkarības nosacījumam, lai to varētu kvalificēt par dalībvalsts tiesu iestādi.

40      Faktiski no iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Vācija izriet, ka Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētais jēdziens “pilnīgi neatkarīgi” ir jāinterpretē autonomi un līdz ar to neatkarīgi no LESD 267. panta un balstoties uz pašu Direktīvas 95/46 minētā noteikuma formulējumu, kā arī šīs direktīvas mērķiem un sistēmu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 17. un 29. punkts).

41      Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Vācija (30. punkts) jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrajā daļā minētais jēdziens “pilnīgi neatkarīgi” ir jāinterpretē tādējādi, ka personas datu aizsardzības uzraudzības iestādēm ir jābūt neatkarīgām tādā apjomā, kas tām ļauj veikt savus pienākumus bez ārējas ietekmes. Tiesa šajā pašā spriedumā ir precizējusi, ka minētajām iestādēm ir jābūt pasargātām no jebkādas ārējas ietekmes – vai tā būtu tieša vai netieša –, kas varētu iespaidot to lēmumus (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 19., 25., 30. un 50. punkts).

42      Apstāklis, ka DSK ir funkcionāli neatkarīga, jo saskaņā ar DSG 2000 37. panta 1. punktu tās locekļi “ir neatkarīgi un, pildot savus pienākumus, tiem nav saistoši nekādi norādījumi”, noteikti ir nosacījums, kas vajadzīgs, lai šī iestāde atbilstu Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētajam neatkarības kritērijam. Tomēr pretēji tam, ko apgalvo Austrijas Republika, ar šādu funkcionālo neatkarību vien nepietiek, lai minēto uzraudzības iestādi pasargātu no jebkādas ārējas ietekmes.

43      Faktiski Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrajā daļā pieprasītās neatkarības mērķis ir izslēgt ne tikai tiešu ietekmi, kas izpaužas norāžu veidā, bet arī – kā tas tika atgādināts šī sprieduma 41. punktā – jebkāda veida netiešu ietekmi, kas varētu iespaidot uzraudzības iestādes lēmumus.

44      Dažādie Austrijas tiesiskā regulējuma aspekti, uz kuriem attiecas Komisijas prasības pieteikumā ietvertie trīs iebildumi, neļauj DSK uzskatīt par tādu iestādi, kura, pildot savus pienākumus, būtu pasargāta no jebkādas netiešas ietekmes.

45      Vispirms attiecībā uz pirmo iebildumu, kas attiecas uz administratora vietu DSK, lasot DSG 2000 36. panta 3. punktu un 38. panta 1. punktu kopā ar DSK reglamenta 4. panta 1. punktu, var secināt, ka minētais loceklis ir federālais ierēdnis.

46      Turklāt ir jānorāda, ka atbilstoši DSG 2000 38. panta 1. punktam šis federālais ierēdnis vada DSK ikdienas jautājumus.

47      Ir skaidrs, kā to norāda Austrijas Republika, ka DSK administratoram saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu nav obligāti jābūt Federālās kancelejas ierēdnim, pat ja netiek apstrīdēts, ka minēto amatu vienmēr ir ieņēmis šāds ierēdnis.

48      Tomēr, lai gan ir federālā iestāde, pie kuras ir piederīgs DSK administrators, ir skaidrs, ka starp šo ierēdni un minēto federālo iestādi pastāv dienesta saikne, kas minētā administratora augstākstāvošajai amatpersonai ļauj kontrolēt šī ierēdņa darbības.

49      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka BDG 1979 45. panta 1. punkts augstākstāvošai amatpersonai piešķir plašas kontroles pilnvaras attiecībā uz tās departamenta ierēdņiem. Faktiski šis noteikums augstākstāvošai amatpersonai ne tikai ļauj uzraudzīt, lai tās līdzstrādnieki savus pienākumus veiktu saskaņā ar tiesību aktiem, kā arī efektīvi un ekonomiski, bet tā viņiem arī palīdz pienākumu veikšanā, novērš iespējamās nepilnības un trūkumus, uzrauga darba laika ievērošanu, atbalsta to paaugstināšanu amatā, ņemot vērā to sniegumu darbā, un novirza tos uz pienākumiem, kas visvairāk atbilst to spējām.

50      Saistībā ar administratora ieņemto vietu DSK Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrā daļa nepieļauj administratīvo uzraudzību, kurai minētais loceklis ir pakļauts saskaņā ar BDG 1979 45. panta 1. punktu. Faktiski, pat ja DSG 2000 37. panta 1. punkta mērķis ir novērst, ka administratora augstākstāvošā amatpersona sniedz tam norādes, tomēr ir skaidrs, ka BDG 1979 45. panta 1. punkts augstākstāvošajai amatpersonai piešķir tādas kontroles pilnvaras, kas var kaitēt DSK neatkarībai, pildot tās pienākumus.

51      Šajā ziņā pietiek pieminēt, ka DSK administratora novērtēšana, ko augstākstāvošā amatpersona veic, lai sekmētu minētā ierēdņa paaugstināšanu amatā, var izraisīt “iepriekšēju pakļaušanos” no šī ierēdņa puses (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 36. punkts).

52      Turklāt tādēļ, ka DSK administratoram ir saikne ar politisku iestādi, kura ir pakļauta DSK kontrolei, nevar uzskatīt, ka nepastāv nekādas aizdomas par DSK neobjektivitāti. Ņemot vērā tiesību uz privāto dzīvi garanta lomu, ko nodrošina uzraudzības iestādes, Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrajā daļā ir pieprasīts, lai attiecībā uz to lēmumiem un tātad uz pašām iestādēm nepastāvētu nekādas aizdomas par neobjektivitāti (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 36. punkts).

53      Austrijas Republika tomēr norāda, ka federālais ierēdnis, kas iecelts saskaņā ar DSG 2000 36. panta 3. punktu, pilda savus administratora pienākumus atbilstoši DSK reglamenta 4. panta 1. punktam. Tā kā Federālās kancelejas ierēdņa atrašanās DSK kā administratoram ir atkarīga no šīs iestādes autonoma lēmuma, minētās uzraudzības iestādes neatkarība neesot ietekmēta.

54      Šāds arguments ir jānoraida.

55      Kā tas izriet no šī sprieduma 48.–52. punkta, dienesta saikne, kas pastāv starp DSK administratoru un federālo iestādi, pie kuras tas ir piederīgs, ietekmē DSK neatkarību, un šajā gadījumā minētā locekļa iecelšanas veids šo secinājumu neatspēko. Austrijas Republikai ir jāpieņem vajadzīgie juridiskie noteikumi, lai garantētu, ka minētā uzraudzības iestāde savus pienākumus var pildīt “pilnīgi neatkarīgi” Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.

56      Turklāt saistībā ar otro Komisijas izvirzīto iebildumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar DSG 2000 38. panta 2. punktu Federālā kanceleja nodrošina DSK biroju ar vajadzīgo aprīkojumu un personālu. Netiek apstrīdēts tas, ka DSK birojs sastāv no Federālās kancelejas ierēdņiem.

57      Kā to apgalvo Komisija, DSK biroja iekļaušana Federālās kancelejas dienestā arī neļauj uzskatīt, ka minētā uzraudzības iestāde savu pienākumu pildīšanā būtu pasargāta no jebkādas Federālās kancelejas ietekmes.

58      Ir skaidrs, kā to norāda Austrijas Republika, ka, lai DSK atbilstu Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētajam neatkarības kritērijam, tai nav jābūt tādai atsevišķai budžeta pozīcijai kā tai, kas attiecībā uz EDAU ir paredzēta Regulas Nr. 45/2001 43. panta 3. punktā. Dalībvalstīm faktiski nav pienākuma savos valsts tiesību aktos pārņemt analogus noteikumus Regulas Nr. 45/2001 V nodaļā paredzētajiem, lai nodrošinātu savu uzraudzības iestāžu pilnīgu neatkarību, un tās var arī paredzēt, ka no budžeta tiesību viedokļa uzraudzības iestāde ir pakļauta noteiktam ministrijas departamentam. Tomēr nepieciešamo cilvēku un materiālo resursu piešķiršana šādai iestādei nedrīkstētu tai traucēt pildīt savus pienākumus “pilnīgi neatkarīgi” Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.

59      Austrijā spēkā esošais tiesiskais regulējums neatbilst šim pēdējam nosacījumam. Faktiski DSK biroja rīcībā esošais personāls sastāv no Federālās kancelejas ierēdņiem, pār kuriem DSK īsteno savu BDG 1979 45. panta 1. punktā paredzēto uzraudzību. Kā tas izriet no šī sprieduma 49.–52. punkta, šāda valsts uzraudzība nav saderīga ar Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto neatkarības prasību, kurai ir jāatbilst personas datu aizsardzības uzraudzības iestādēm.

60      Austrijas Republikas arguments, saskaņā ar kuru biroja organizācija nevar ietekmēt DSK neatkarību, jo birojs izpildot vienīgi DSK lēmumus, ir jānoraida.

61      Faktiski, pirmkārt, ņemot vērā personas datu aizsardzības uzraudzības iestādes darba apjomu un, otrkārt, apstākli, ka DSK locekļi saskaņā ar DSG 2000 36. panta 3.a punktu savus pienākumus pilda paralēli citām profesionālajām darbībām, ir jāuzskata, ka šādas iestādes locekļi, pildot savus pienākumus, lielā mērā ir atkarīgi no to rīcībā esošā personāla palīdzības. Tas, ka birojs sastāv no Federālās kancelejas ierēdņiem un pati Federālā kanceleja ir pakļauta DSK uzraudzībai, rada risku, ka minētās iestādes lēmumi tiks ietekmēti. Katrā ziņā šāda organizatoriskā saikne starp DSK un Federālo kanceleju neļauj uzskatīt, ka nepastāv nekādas aizdomas par DSK neobjektivitāti, un līdz ar to tā nav saderīga ar Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto “neatkarības” prasību.

62      Attiecībā uz Komisijas trešo iebildumu ir jākonstatē, ka saskaņā ar BVG 20. panta 2. punktu un DSG 2000 38. panta 2. punktu federālajam kancleram jebkurā brīdī ir tiesības saņemt informāciju no DSK priekšsēdētāja un administratora par jebkādiem minētās uzraudzības iestādes vadības aspektiem.

63      Šādas tiesības uz informāciju arī var pakļaut DSK Federālā kanclera netiešai ietekmei, kas nav saderīga ar Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto neatkarības kritēriju. Šajā ziņā pietiek norādīt, pirmkārt, ka tiesības uz informāciju ir ļoti plašas, jo tās attiecas uz “jebkādiem [DSK] vadības aspektiem”, un, otrkārt, ka tās ir beznosacījuma.

64      Šādos apstākļos BVG 20. panta 2. punktā un DSG 2000 38. panta 2. punktā minētās tiesības uz informāciju neļauj DSK uzskatīt par iestādi, kura jebkādos apstākļos varētu darboties, nepastāvot nekādām aizdomām par tās neobjektivitāti.

65      Visbeidzot attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas argumentu, kas atspoguļots šī sprieduma 35. punktā, pietiek atgādināt, ka DSK administrators ir federālais ierēdnis, kas ir pakļauts tādai uzraudzībai, kas neizslēdz, ka minētā locekļa augstākstāvošā amatpersona var netieši ietekmēt minētās uzraudzības iestādes lēmumus (skat. šī sprieduma 48.–52. punktu).

66      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka, nepieņemot visus vajadzīgos noteikumus, lai Austrijā spēkā esošie tiesību akti atbilstu neatkarības kritērijam attiecībā uz DSK, un, precīzāk, ieviešot tādu tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru

–        DSK administrators ir federālais ierēdnis, kas ir pakļauts uzraudzībai,

–        DSK birojs ir iekļauts Federālās kancelejas dienestā un

–        Federālajam kancleram ir beznosacījuma tiesības saņemt informāciju par jebkādiem DSK vadības aspektiem,

Austrijas Republika nav izpildījusi Direktīvas 95/46 28. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

67      Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Austrijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Austrijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

68      Atbilstoši Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmajai un trešajai daļai Vācijas Federatīvā Republika un EDAU, kas iestājušies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      nepieņemot visus vajadzīgos noteikumus, lai Austrijā spēkā esošie tiesību akti atbilstu neatkarības kritērijam attiecībā uz Datenschutzkommission (Datu aizsardzības komisija), un, precīzāk, ieviešot tādu tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru

–        Datenschutzkommission administrators ir federālais ierēdnis, kas ir pakļauts uzraudzībai,

–        Datenschutzkommission birojs ir iekļauts Federālās kancelejas dienestā un

–        Federālajam kancleram ir beznosacījuma tiesības saņemt informāciju par jebkādiem Datenschutzkommission vadības aspektiem,

Austrijas Republika nav izpildījusi Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 28. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus;

2)      Austrijas Republika atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)      Vācijas Federatīvā Republika un Eiropas datu aizsardzības uzraudzītājs sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – vācu.