ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES
[ELEANORSHARPSTON] SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 16. martā (1)
Lieta C‑98/15
María Begoña Espadas Recio
pret
Servicio Público de Empleo Estatal (SPEE)
(Juzgado de lo Social No 33 de Barcelona (Barselonas Sociālo lietu tiesa Nr. 33, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Direktīva 79/7/EEK – 41. pants – Vienlīdzīga attieksme pret vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem – Direktīva 97/81/EK – Pamatnolīgums par nepilna darba laika darbu – Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēta bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilguma aprēķināšana – Nenostrādāto dienu neņemšana vērā – Diskriminācija
1. Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Juzgado de lo Social No 33 de Barcelona (Barselonas Sociālo lietu tiesa Nr. 33, Spānija) lūdz viedokli par Direktīvas 79/7/EEK par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos (2) un Direktīvas 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu (3) interpretāciju. Būtībā iesniedzējtiesa vispirms jautā, vai bezdarbnieka pabalsts, ko finansē ar darba ņēmējas un darba devēja iemaksām, ietilpst pamatnolīguma piemērošanas jomā. Tā arī vēlas noskaidrot, vai, ja attiecībās starp nepilna darba laika darba ņēmēju un darba devēju ir piemērojams “vertikālais” darbalaika režīms (piemēram, strādā 50 % no laika, ko strādātu viņas pilna darba laika kolēģis, to nostrādājot pirmdienās, otrdienās un trešdienās, bet ceturtdienas un piektdienas ir brīvdienas), valsts tiesību normas, kas izslēdz nenostrādātās dienas no aprēķina, kurā tiek noteikts kopējais bezdarbnieka pabalsta izmaksas periods, ir saderīgas ar pamatnolīgumu un/vai Direktīvu 79/7.
Savienības tiesības
Direktīva 79/7
2. Direktīvas 79/7 preambulas otrajā apsvērumā norādīts, ka vienlīdzīgas attieksmes princips sociālā nodrošinājuma jautājumos būtu jāīsteno pirmām kārtām tiesību aktos noteiktajās sociālā nodrošinājuma sistēmās, kas nodrošina aizsardzību tostarp bezdarba gadījumā.
3. Saskaņā ar Direktīvas 79/7 2. pantu tā attiecas tostarp uz darba ņēmējiem, kuru darbu pārtraucis piespiedu bezdarbs. Piemēram, šī direktīva attiecas uz tiesību aktos noteiktajām sistēmām, kas nodrošina aizsardzību bezdarba gadījumā, kā noteikts 3. pantā.
4. Vienlīdzīgas attieksmes princips ir definēts 4. panta 1. punktā šādi:
“nepastāv nekāda – ne tieša, ne netieša – diskriminācija dzimuma dēļ, jo īpaši atsaucoties uz civilo vai ģimenes stāvokli, konkrēti, attiecībā uz:
– sociālā nodrošinājuma sistēmu darbības apjomu un pieejas nosacījumiem,
– pienākumu veikt iemaksas un iemaksu aprēķināšanu,
– pabalstu aprēķināšanu, ietverot palielinājumus, kas maksājami attiecībā uz laulāto un par apgādājamiem, un nosacījumus, kas reglamentē termiņus, kuros ir tiesības uz pabalstiem, un to saglabāšanu.”
Direktīva 97/81
5. Vispārēja mērķa starpprofesionālās organizācijas, Eiropas profesionālo un darba devēju apvienību savienība (UNICE), Uzņēmumu ar valsts kapitāla daļu Eiropas centrs (CEEP) un Eiropas arodbiedrību konfederācija (EAK) 1997. gada 6. jūnijā noslēdza pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”) ar mērķi tostarp likvidēt nepilna darba laika darba darītāju diskrimināciju (4).
6. Pamatnolīgums tika pienācīgi iekļauts Savienības tiesībās ar Direktīvu 97/81. Minētās direktīvas 1. pantā paskaidrots, ka mērķis ir īstenot pamatnolīgumu. Ar 2. panta 1. punktu dalībvalstīm ir pieprasīts pieņemt normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šo direktīvu līdz 2000. gada 20. janvārim, vai nodrošināt, ka sociālie partneri ar līgumu ir ieviesuši vajadzīgos pasākumus šai nolūkā (5).
7. Pamatnolīguma preambulas trešajā daļā ir noteikts:
“Šis nolīgums attiecas uz nepilna darba laika darba darītāju darba nosacījumiem, atzīstot, ka par likumā paredzētiem sociālā nodrošinājuma jautājumiem lemj dalībvalstis.”
8. Pamatnolīguma 1. klauzulas a) punktā norādīts tā mērķis “nodrošināt to, ka tiek izbeigta nepilna darba laika darba darītāju diskriminācija un tiek uzlabota nepilna darba laika darba kvalitāte”.
9. Saskaņā ar 2. klauzulas 1. punktu pamatnolīgumu piemēro “nepilna darba laika darba ņēmējiem, kam ir likumā noteiktais darba līgums vai darba attiecības [..], kura[s] ir spēkā katrā dalībvalstī”.
10. Nepilna darba laika darba ņēmējs ir definēts 3. klauzulas 1. punktā tādējādi, ka tas attiecas uz “darbinieku, kura parastais darba laiks nedēļā vai vidēji kādā laikposmā, kas nepārsniedz vienu gadu, ir mazāks par salīdzināmā pilna darba laika darba ņēmēja parasto darba laiku”.
11. Pamatnolīguma 4. klauzulas “Diskriminācijas aizlieguma princips” 1. punktā ir norādīts, ka “attiecībā uz darba nosacījumiem, noteikumi, ko piemēro nepilna darba laika darba ņēmējiem, nav mazāk izdevīgi par tiem, kurus piemēro salīdzināmajiem pilna darba laika darba ņēmējiem, tāpēc vien, ka tie strādā nepilnu darba laiku, ja vien atšķirīgiem noteikumiem nav objektīva pamata”.
Spānijas tiesības
12. Iesniedzējtiesa norāda, ka Spānijas Konstitūcijas 41. pantā ir noteikts pamats Spānijas sociālā nodrošinājuma sistēmai, kas ir reglamentēta galvenokārt ar Ley General de la Seguridad Social (Vispārējais sociālā nodrošinājuma likums)(turpmāk tekstā – “LGSS”), kurš ir apstiprinātsar 1994. gada 20. jūnija Real Decreto Legislativo (Karaļa leģislatīvais dekrēts) Nr. 1/94. Saskaņā ar LGSS 204. pantu paredzēti divu veidu aizsardzības līmeņi bezdarba gadījumā – uz iemaksām balstītais un sociālās palīdzības līmenis. Šo sistēmu administrē valsts, un aizsardzība bezdarba gadījumā ir obligāta.
13. LGSS 210. panta nosaukums ir “Bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgums”. Laikposma, kurā bezdarbnieka pabalsts tiek izmaksāts bezdarbniekam darba ņēmējam, ilgumu (turpmāk tekstā – “pabalsta periods”) nosaka, ņemot vērā: i) nodarbinātības periodu, attiecībā uz kuru veiktas iemaksas iepriekšējos sešos gados pirms brīža, kad viņa nodarbinātās personas statuss ir ticis mainīts uz bezdarbnieka statusu, vai ii) brīdi, kad beidzies pienākums veikt iemaksas. Ir paredzēta diagramma, kurā noteikts iemaksu periods dienās un atbilstošais pabalsta izmaksas periods, kas arī izteikts dienās. Tādējādi, piemēram, par 360–539 dienu iemaksu periodu pabalsti tiek maksāti 120 dienas, par 1260–1439 dienu iemaksu periodu pabalsti tiek maksāti 420 dienas, bet iemaksu perioda, kas pārsniedz 2160 dienas, tāpēc pabalsti tiek maksāti 720 dienas (maksimālais pabalsta izmaksas periods).
14. LGSS 7. papildnoteikuma, kas ietver “noteikumus, kas attiecas uz nepilna darba laika darbiniekiem”, 1. punkta 4. noteikumā paredzēts, ka, lai “noteiktu iemaksu periodus un bezdarbnieka pabalstu bāzes aprēķina periodus, pamatojas uz īpašajos tiesību aktos ietvertajiem reglamentējošajiem noteikumiem”. Šie reglamentējošie noteikumi ir ietverti Real Decreto 625/1985 de protección por desempleo (Karaļa Dekrēts 625/1985 par aizsardzību bezdarba gadījumā) (turpmāk tekstā – “RD 625/1985”). Šī tiesību akta 3. pantā noteikts, kā tiek aprēķināts pabalsta izmaksas periods. 3. panta 1. punkts attiecas uz pilna darba laika darba ņēmējiem. Tajā ir norādīts, ka “bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgums ir atkarīgs no perioda, attiecībā uz kuru veiktas iemaksas iepriekšējos četros gados pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas vai pirms brīža, kad beidzies pienākums veikt iemaksas”. Attiecībā uz nepilna darba laika darba ņēmējiem 3. panta 4. punktā paredzēts, ka, “ja apstiprinātās iemaksas ir veiktas, strādājot nepilna laika darbā vai – samazinātas slodzes gadījumā – par faktiski nostrādāto laiku, katra darba diena tiek skaitīta kā iemaksu diena neatkarīgi no darba laika.”
15. Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar valsts judikatūru darba zaudēšana rada tiesības uz bezdarbnieka pabalstu. Lai noteiktu pabalsta izmaksas periodu, jāņem vērā tikai darba ņēmēja faktiski nostrādātās dienas, pat ja atbilstošās sociālās nodrošinājuma iemaksas par bezdarba risku tika maksātas par katru dienu katru mēnesi visu gadu.
Faktiskie apstākļi, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
16. Prasītāja María Begoña Espadas Recio (turpmāk tekstā – “M. B. Espadas Recio”) strādāja par apkopēju. Kopš 1999. gada 23. decembra viņas darba devēji darba attiecībās ir nepārtraukti nomainījuši viens otru. M. B. Espadas Recio strādāja katru nedēļu 2,5 stundas dienā pirmdienās, trešdienās un ceturtdienās un 4 stundas dienā katra mēneša pirmajā piektdienā. Tādējādi viņas darba režīmam bija “vertikāla” struktūra – nepilna darba laika darbs tika veikts tikai dažās nedēļas dienās, nevis bija sadalīts pa piecām darba nedēļas dienām (“horizontālais” režīms). M. B. Espadas Recio darba attiecības beidzās 2013. gada 29. jūlijā.
17. 2013. gada 30. septembrī Servicio Público de Empleo Estatal [Valsts nodarbinātības dienests] (turpmāk tekstā – “SPEE”) apmierināja prasītājas pieteikumu par bezdarbnieka pabalsta saņemšanu. SPEE sākotnēji nolēma piešķirt pabalstu uz 120 dienām – no 2013. gada 10. septembra līdz 2014. gada 9. janvārim ieskaitot, piemērojot bāzi EUR 6,10 dienā. Tika uzskatīts, ka M. B. Espadas Recio veica iemaksas par 452 dienām. M. B. Espadas Recio apstrīdēja šo lēmumu, apgalvojot, ka viņai ir tiesības saņemt pabalstu 720 dienas (viņa neapstrīdēja aprēķina bāzi attiecībā uz viņas saņemtā pabalsta dienas summu) (6). Viņas sūdzība tika daļēji apmierināta ar SPEE 2013. gada 9. decembra lēmumu. SPEE piešķīra bezdarbnieka pabalstu uz 420 dienām, pamatojoties uz darba laika aprēķinu 8,5 stundas nedēļā.
18. Interpretējot LGSS 210. pantu kopā ar RD 625/1985 3. panta 4. punktu, SPEE uzskatīja, ka bezdarbnieka pabalsta izmaksas perioda ilgums ir jāaprēķina, pamatojoties uz to dienu skaitu, par kurām tika veiktas iemaksas sešus gadus pirms M. B. Espadas Recio statusa maiņas no darba ņēmējas uz bezdarbnieci. Nepilna darba laika gadījumā katra faktiski nostrādātā diena bija jāuzskata par dienu, attiecībā uz kuru bija veiktas iemaksas. No tā izrietēja, ka iepriekšējos sešos gados pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas M. B. Espadas Recio bija pierādījusi, ka viņa bija veikusi iemaksas par 1387 dienām. Tādējādi tika atzītas prasītājas tiesības saņemt pabalstu 420 dienas. SPEE neņēma vērā atlikušo laiku no sešu gadu perioda, par kuru M. B. Espadas Recio un viņas iepriekšējie darba devēji bija veikuši iemaksas.
19. Netiek apstrīdēts, ka, ja M. B. Espadas Recio darbs būtu strukturēts “horizontāli” – 1,75 stundas dienā, piecas dienas nedēļā, kopā iegūstot 8,5 stundas nedēļā, – viņai būtu tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu maksimālo laiku, proti, 720 dienas.
20. M. B. Espadas Recio ir ierosinājusi tiesvedību iesniedzējtiesā, apstrīdot SPEE lēmumu par tā perioda ilgumu, attiecībā uz kuru viņai bija piešķirts bezdarbnieka pabalsts. Viņa uzskata, ka, nostrādājot sešus gadus pēc kārtas, veicot iemaksas par 30 vai 31 dienu mēnesī (kopā 2160 dienas), viņai ir tiesības saņemt pabalstu 720 dienas, nevis uz 420 dienām piešķirto pabalstu. Viņa apgalvo, ka pabalsta perioda noteikšanai jāņem vērā katra diena, par kuru veiktas iemaksas, nevis tikai faktiski nostrādātās dienas. Pretēja rīcība nozīmētu ne tikai viņas kā nepilna darba laika darba ņēmējas neloģisku divkāršo sodīšanu, kas ir pretrunā samērīguma principam (7), bet arī tiešu vai netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ.
21. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Tiesa izskatīja līdzīgu jautājumu spriedumā Bruno un Pettini (8). Minētajā lietā saistībā ar Alitalia gaisa kuģu salona apkalpes locekļu vecuma pensijām, ko reglamentēja Itālijas sociālā nodrošinājuma sistēma, Tiesa nosprieda, ka pamatnolīguma 4. klauzulai ir pretrunā valsts regulējums, ar kuru no tiesību uz pensiju iegūšanai nepieciešamā darba stāža aprēķināšanas tika izslēgti nenodarbinātības laikposmi, jo ar šādu regulējumu tiek diskriminēti tie darba ņēmēji, kuri strādā nepilnu darba laiku, ja vien atšķirīgai attieksmei nav objektīva pamata.
22. Ja pamatnolīgums nav piemērojams, iesniedzējtiesa uzskata, ka var būt konstatējama diskriminācija dzimuma dēļ, kas ir pretrunā Direktīvai 79/7. Attiecīgajā valsts tiesību normā paredzētais īsākais pabalsta izmaksas ilgums attiecībā uz “vertikālā” nepilna darba laika darba ņēmējiem salīdzinājumā ar “horizontālā” nepilna darba laika darba ņēmējiem nozīmējot netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, jo piemērotie noteikumi negatīvi ietekmējot strādājošās sievietes kopumā. Pamatojoties uz ikgadējiem statistikas datiem, Spānijā sievietes ir nepilna darba laika darba ņēmēju lielākā daļa (apmēram 70–80 %).
23. Tādēļ iesniedzējtiesa lūdz sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:
“1) Vai, piemērojot [spriedumā Bruno un Pettini] iedibināto judikatūru, [pamatnolīguma] 4. klauzula ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir piemērojama attiecībā uz tādu bezdarbnieka pabalstu, kāds noteikts [LGSS] 210. pantā, kas ir balstīts uz iemaksu principu un tiek finansēts vienīgi no darbinieka un uzņēmumu, kuri viņu algo, iemaksām, pamatojoties uz nodarbinātības periodiem, par kuriem veiktas iemaksas sešos iepriekšējos gados pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas?
2) Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai, piemērojot [spriedumā Bruno un Pettini] iedibināto judikatūru, [pamatnolīguma] 4. klauzula ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā valsts tiesību norma, kura kā [RD 625/1985] 3. panta 4. punkts, uz kuru ir atsauce [LGSS] 7. papildnoteikuma 1. punkta 4. noteikumā – “vertikālā” nepilna darba laika darba gadījumā (darbs trīs dienas nedēļā) –, aprēķinot bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgumu, izslēdz nenostrādātās dienas, lai gan par tām ir veiktas iemaksas, tādējādi samazinot piešķirtā pabalsta izmaksas ilgumu?
3) Vai Direktīvas 79/7 4. pantā noteiktais tiešas un netiešas diskriminācijas aizliegums dzimuma dēļ ir jāinterpretē tā, ka ar to aizliegta vai tam ir pretrunā tāda valsts tiesību norma kā [RD 625/1985] 3. panta 4. punkts, kas “vertikālā” nepilna darba laika darba gadījumā (darbs trīs dienas nedēļā) no iemaksu dienu aprēķina izslēdz nenostrādātās dienas, tādējādi samazinot piešķirtā pabalsta izmaksas ilgumu?”
24. Rakstveida apsvērumus iesniedza Spānijas valdība un Eiropas Komisija, bet 2016. gada 15. jūnija tiesas sēdē abi lietas dalībnieki sniedza mutvārdu paskaidrojumus.
Vērtējums
Ievada piezīmes
25. Saskaņā ar iedibināto judikatūru Savienības tiesības respektē dalībvalstu kompetenci organizēt savas sociālā nodrošinājuma sistēmas un, tā kā Eiropas Savienības līmenī saskaņošana nav veiktā, katras dalībvalsts tiesību aktos ir jānosaka sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķiršanas nosacījumi. Tomēr dalībvalstīm, īstenojot šo kompetenci, ir jāievēro Savienības tiesības (9).
26. Tādējādi Spānijai principā ir tiesības noteikt, ka uz iemaksām balstītu pabalstu (ko finansē kopīgi darba ņēmējs un darba devējs) pieejamība un lielums attiecībā uz bezdarbu saskaņā ar tās sociālā nodrošinājuma sistēmu ir atkarīgi no iemaksu perioda, kas piemērojams attiecīgajam LGSS 210. pantā un RD 625/1985 3. punktā norādītajam bezdarbniekam. Tomēr šiem valsts noteikumiem ir jādarbojas tā, lai atbilstu piemērojamajām Savienības tiesībām.
27. Iesniedzējtiesa norāda, ka M. B. Espadas Recio strādāja 8,5 stundas nedēļā. Viņa strādāja trīs dienas, un viņas darba laika ritms tiek raksturots kā “vertikāls”. Ja viņa būtu strādājusi tādu pašu kopējo darba laiku, taču “horizontālā” režīmā, tad viņa būtu strādājusi 1,75 stundas dienā piecas dienas nedēļā. Vai uz M. B. Espadas Recio situāciju attiecas pamatnolīguma 4. klauzulā paredzētais diskriminācijas aizliegums?
Pirmais un otrais jautājums
28. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai pamatnolīguma 4. klauzula ir piemērojama tādam uz iemaksām balstītam bezdarbnieka pabalstam, kāds tiek aplūkots pamatlietā. Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, vēl ir jānoskaidro, vai izskatāmie valsts noteikumi ir pretrunā pamatnolīgumam. Saskaņā ar šiem noteikumiem bezdarbnieka pabalsta izmaksas perioda aprēķināšanā tiek ņemtas vērā tikai dienas, kuras bez darba palikušais darba ņēmējs faktiski nostrādāja, kaut gan iemaksas tiek veiktas par katru dienu katru mēnesi. Šī noteikuma dēļ tiek samazināts bezdarbnieka pabalsta izmaksas periods, salīdzinot vai nu ar “horizontālā” nepilna darba laika darba ņēmējiem, vaiarī pilna darba laika darba ņēmējiem.
29. Šie divi jautājumi ir cieši saistīti, tādēļ izskatīšu tos kopā.
30. Iesniedzējtiesa norāda, ka M. B. Espadas Recio kā “vertikāla” nepilna darba laika darba ņēmējas statusam ir divējādas sekas. Pirmkārt, viņai tiek maksāts mazāks pabalsts nekā viņas pilna darba laika kolēģiem, jo viņa kā nepilna darba laika darba ņēmēja strādāja mazāku stundu skaitu nedēļā. Otrkārt, ne visas dienas, par kurām viņa un viņas bijušie darba devēji ir faktiski veikuši iemaksas, ir ņemtas vērā, nosakot pabalsta izmaksas periodu. Pamatlietā aplūkotās tiesības saņemt pabalstu ir atkarīgas no M. B. Espadas Recio darba attiecību pastāvēšanas ar viņas agrākajiem darba devējiem, un bezdarbnieka pabalstu sistēma tiek finansēta no to attiecīgajām iemaksām. Šīs sistēmas ietvaros sociālās politikas apsvērumi tiek apskatīti, izmantojot sociālās palīdzības līmeņa (“uz iemaksām nebalstīto”) pabalstu, kas ir tikai valsts finansēts. Tādēļ iesniedzējtiesa uzskata, ka uz iemaksām balstītu bezdarbnieka pabalstu būtībā nosaka darba attiecības un tikai mazākā apmērā sociālās politikas apsvērumi. Tādēļ tā uzskata, ka Tiesas spriedums Bruno un Pettini (10) pēc analoģijas ir piemērojams Spānijas uz iemaksām balstītajam bezdarbnieka pabalstam.
31. Komisija un Spānija uzskata, ka – tieši pretēji – uz iemaksām balstīts bezdarbnieka pabalsts Spānijas sistēmā neietilpst jēdzienā “darba nosacījumi” pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta izpratnē.
32. Atbalstu minēto nostāju.
33. Pamatnolīgums attiecas vienīgi uz “nepilna darba laika darba ņēmēju darba nosacījumiem” (11). Tiesa ir norādījusi, ka minētais jēdziens ietver pensijas, kas ir pamatotas ar darba attiecībām starp darba ņēmēju un darba devēju, izslēdzot likumā noteiktas valsts sociālās apdrošināšanas pensijas, ko vairāk nosaka sociālās politikas apsvērumi, nevis šādas attiecības (12). Jautājumi par sociālā nodrošinājuma pabalstiem, kas nav uzskatāmi par “darba samaksu” LESD 157. panta 2. punkta nozīmē, ir jāizlemj dalībvalstīm. Tādēļ tie ir izslēgti no pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā paredzētā diskriminācijas aizlieguma principa tvēruma (lai gan uz tiem, protams, var attiekties citas Savienības tiesību normas). Tādējādi izskatāmā uz iemaksām balstītā bezdarbnieka pabalsta klasifikācija ir atkarīga no “darba samaksas” nozīmes Savienības tiesībās.
34. Saskaņā ar LESD 157. panta 2. punktu “darba samaksa” nozīmē “parastu pamatalgu vai minimālo algu, kā arī jebkuru citu atlīdzību naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja”. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziens “darba samaksa” ietver “jebkuru šā brīža vai nākotnē paredzētu atlīdzību, ko darba devējs maksā darba ņēmējam, kaut arī netieši, par pēdējā minētā nodarbināšanu” (13). Minētajā kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka šīs atlīdzības juridiskais raksturs LESD 157. panta piemērošanā ir nebūtisks, ciktāl tā tiek piešķirta saistībā ar nodarbināšanu (14). Tiesa ir arī uzsvērusi, ka, “lai gan tā ir taisnība, ka daudzas no darba devēja nodrošinātajām priekšrocībām atbilst arī sociāliem maksājumiem, tas, ka pabalsts ir pielīdzināms darba samaksai, nevar tikt apšaubīts, ja darba ņēmējam ir tiesības saņemt attiecīgo pabalstu no sava darba devēja uz darba attiecību pamata” (15). Tomēr, lai gan priekšrocības, kurām ir sociālā nodrošinājuma shēmas vai pabalsta būtība, principā nav svešas darba samaksas jēdzienam, šis jēdziens nevar tikt paplašināts tiktāl, lai ietvertu sociālā nodrošinājuma shēmas vai pabalstus, ko tieši reglamentē likuma noteikumi, izslēdzot jebkuru vienošanās elementu attiecīgā uzņēmuma vai profesionālās nozares ietvaros, un kas ir obligāti vispārējām strādājošo kategorijām (16).
35. Man šķiet, ka no fakta, ka darba devējs veic iemaksas shēmā, ar kuru tiek finansēts bezdarbnieka pabalsts, obligāti neizriet, ka izrietošais pabalsts ietilpst darba samaksas jēdzienā. Arī tad, ja valsts maksā pabalstu bezdarbniekiem, tas nenozīmē, ka šie maksājumi automātiski būtu jāklasificē kā sociālā nodrošinājuma maksājumi. Jebkurš novērtējums ir obligāti jādiferencē. Šajā kontekstā nodarbinātības kritērijs nevar būt ekskluzīvs (17). Tādējādi saistībā ar spriedumā Bruno un Pettini aplūkoto pensiju sistēmu Tiesa norādīja: “[..] sociālās politikas, valsts organizācijas, ētikas vai pat budžeta apsvērumi, kam ir bijusi vai varēja būt nozīme, valsts likumdevējam izveidojot sistēmu, nevar būt noteicoši, ja pensija attiecas tikai uz noteiktu darbinieku kategoriju, ja tā ir tieši atkarīga no nostrādātā darba laika un ja tās lielums tiek aprēķināts, ņemot vērā pēdējo algu [..].” (18)
36. Šie trīs kritēriji jāpiemēro kumulatīvi, un šajā lietā tie ir būtiski. Lai gan valsts tiesību aktu interpretācija un faktu vērtējums galu galā ir jautājumi, kuri jāizlemj iesniedzējtiesai, tomēr Tiesa var sniegt paskaidrojumus un norādījumus.
37. Iesniedzējtiesa norāda, ka bezdarbnieka pabalsts tiek maksāts īpašai darbinieku kategorijai – “tiem, kuri ir kļuvuši par bezdarbniekiem”. Tomēr citur lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tā norāda, ka ar Spānijas sociālā nodrošinājuma sistēmas konstitucionālo pamatu nodrošināti visi pilsoņi, garantējot atbilstīgu sociālo palīdzību un pabalstus grūtību, it īpaši bezdarba, gadījumos (19). Ir grūti saprast, kā “visi pilsoņi” var veidot īpašu darba ņēmēju kategoriju. Drīzāk tie, kas saņem pabalstu, ir grupas dalībnieki, kuriem ir kopīga iezīme, kas nepieciešama, lai rastos tiesības pretendēt uz attiecīgo pabalstu – viņiem ir juridiskais bezdarbnieku statuss. Tas ļoti atšķiras no Tiesas judikatūrā identificēto īpašo darba ņēmēju kategoriju piemēriem, piemēram, valsts civildienesta ierēdņiem un teātra mākslinieciskā personāla (20).
38. Iesniedzējtiesa norāda, ka vienīgais finanšu avots izskatāmajam bezdarbnieka pabalstam ir darba ņēmēja un darba devēja veiktās iemaksas. Tomēr šīs iemaksas ir veiktas saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem. Tās nereglamentē vienošanās starp darba devēju un darba ņēmēju. Tas liek domāt, ka šī struktūra ir tuvāka valsts administrētai sociālā nodrošinājuma shēmai, nevis pabalstam, kas veido daļu no atlīdzības darba ņēmējam, kura samaksāta saskaņā ar vienošanos ar viņa darba devēju vai par kuru ir panākta kolektīva vienošanās viņa vārdā. Un jēdzienā “darba nosacījumi” “nevar tikt ietverti sociālā nodrošinājuma režīmi vai pabalsti, [..] kuri tieši reglamentēti likumā, izņemot gadījumu, kad par to ir panākta vienošanās uzņēmumā vai konkrētajā profesionālajā nozarē, un kuri obligāti ir piemērojami vispārējām darbinieku kategorijām” (21). Jāpiebilst, ka RD 625/1985 (kas reglamentē pabalsta periodu) ir pasākums, par kuru Spānijas iestādes ir paziņojušas Komisijai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (22) 9. panta 1. punktu. Šis paziņojums nozīmē, ka Spānijas valdība skaidri atzīst, ka šis pabalsts ir bezdarbnieka pabalsts minētās regulas izpratnē (23).
39. No tā izriet, manuprāt, ka pamatnolīguma 4. klauzula nav piemērojama tādam bezdarbnieka pabalstam kā pamatlietā aplūkotais.
40. Ņemot vērā manu atbildi uz pirmo jautājumu, nav jāizskata otrais jautājums (kura saturs katrā ziņā daļēji sakrīt ar trešo jautājumu, kuru izskatīšu turpmāk).
41. Tāpēc secinu, ka pamatnolīgums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams uz iemaksām balstītam bezdarbnieka pabalstam, tādam kā LGSS 210. pantā paredzētais, kas finansēts vienīgi ar iemaksām, kuras maksā darba ņēmēja un viņas iepriekšējie darba devēji.
Par trešo jautājumu
42. Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai ar Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktu kā diskriminācija dzimuma dēļ ir aizliegti valsts noteikumi, ar kuriem tiek reglamentēta piešķirtā pabalsta izmaksas perioda noteikšana (it īpaši RD 625/1985 3. pants).
43. Tādi bezdarbnieka pabalsti kā pamatlietā izskatāmie ietilpst Direktīvas 79/7 piemērošanas jomā, jo šādi pabalsti ir daļa no likumā noteiktās sistēmas, kas tostarp paredz aizsardzību pret bezdarbu – vienu no 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajiem riskiem. Ar 4. panta 1. punktu ir aizliegta diskriminācija dzimuma dēļ, it īpaši attiecībā uz nosacījumiem, kas reglamentē termiņus, kuros ir tiesības uz pabalstiem, un to saglabāšanu.
44. Attiecīgais valsts tiesību aktu noteikums nav tieši diskriminējošs, ciktāl tas piemērojams bez atšķirības gan vīriešu, gan sieviešu dzimuma darba ņēmējiem. Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka netieša diskriminācija Direktīvas 79/7 4. panta izpratnē pastāv tad, ja, piemērojot valsts pasākumu, kaut arī tas ir neitrāli formulēts, nelabvēlīgā situācijā ir daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu (24).
45. Iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norāda, ka aplūkotais valsts noteikums – īsāks pabalsta periods “vertikālā” nepilna darba laika darba ņēmējiem salīdzinājumā ar pilna darba laika darba ņēmējiem – negatīvi ietekmē sievietes vairāk nekā vīriešus, jo aptuveni 70–80 % no nepilnu darba laiku strādājošajiem ir sievietes.
46. Lai gan aplūkotajos valsts tiesību aktos nav paredzēta atšķirība starp vīriešiem un sievietēm, iesniedzējtiesas sniegtajā statistikas informācijā norādīts, ka ievērojami lielāka daļa no darba ņēmējām sievietēm atrodas neizdevīgā situācijā salīdzinājumā ar darba ņēmējiem vīriešiem. Tādējādi šie noteikumi ir netieši diskriminējoši Direktīvas 79/7 4. panta 1. punkta izpratnē.
47. Šādi noteikumi ir acīmredzami neizdevīgi nepilna darba laika darba ņēmējiem, tādiem kā M. B. Espadas Recio. Iesniedzējtiesa norāda, ka, ja prasītāja būtu strādājusi pilnu darba laiku, viņai būtu tiesības uz maksimālo 720 dienu pabalsta periodu. Šajā aprēķinā būtu ņemts vērā fakts, ka iemaksas tika veiktas par katru mēneša darba dienu sešus gadus, pirms prasītāja kļuva par bezdarbnieci (25). Ja M. B. Espadas Recio darba ritmam būtu “horizontāla” struktūra (1,75 stundas dienā, piecas dienas nedēļā), viņai būtu arī tiesības uz pabalsta izmaksu šajā pašā maksimālajā laikā. Vai fakts, ka izskatāmie valsts noteikumi nelabvēlīgi ietekmē tikai īpašu nepilna darba laika darba ņēmēju grupu, proti, tos, kuriem ir “vertikāls” darba režīms, maina manu viedokli, ka izskatāmais valsts tiesiskais regulējums izraisa netiešu diskrimināciju?
48. Tas nemaina manu viedokli.
49. Taisnība, ka Tiesa nepiekrita valsts tiesu vērtējumam noteiktās lietās, kur izskatāmie iekšzemes pasākumi attiecās tikai uz konkrētu nepilna darba laika darba ņēmēju grupu. Tiesa ir nolēmusi, ka šie pasākumi nerada netiešu diskrimināciju, jo ar statistikas datiem, kas attiecas uz nepilna laika darba ņēmējiem kopumā, nevar pierādīt (ja nav specifiskas informācijas), ka minētajās lietās valstu tiesu identificēto nepilna darba laika darba ņēmēju grupu lielākoties veido sievietes (26).
50. Piemēram, spriedums Cachaldora Fernández (27) attiecās uz invaliditātes pensijas aprēķina bāzes noteikšanu. Valsts tiesas vērtējums bija pamatots ar pieņēmumu, ka valsts tiesību norma, par kuru bija pamatlieta, attiecās uz nepilna darba laika darba ņēmēju grupu, no kuriem lielākā daļa bija sievietes, bet neattiecās uz visiem nepilna darba laika darba ņēmējiem. Valsts noteikums attiecās tikai uz tiem darba ņēmējiem, kuriem bija iemaksu pārtraukumi atskaites laikposmā astoņu gadu laikā pirms invaliditāti izraisošā gadījuma datuma, kad šim pārtraukumam sekoja nepilna darba laika darbs. Konkrētu skarto nepilna darba laika darba ņēmēju grupu tomēr nevarēja skaidri identificēt. Tiesai nebija statistikas informācijas, kas norādītu, cik daudziem nepilna darba laika darba ņēmējiem bija iemaksu pārtraukumi un vai šo grupu veidoja galvenokārt sievietes. Tika arī konstatēts, ka daži nepilna darba laika darba ņēmēji faktiski varētu gūt labumu no valsts tiesību noteikuma, par ko bija pamatlieta (28). Tādēļ Tiesa uzskatīja, ka vispārējie statistikas dati, kas bija iesniedzējtiesas pieņēmuma pamatā, neļāva uzskatīt, ka darba ņēmēju grupu, kurai pamatlietā izskatāmais valsts tiesiskais regulējums ir nelabvēlīgs, minētajā lietā lielākoties veidoja nepilna darba laika darba ņēmēji, konkrētāk, darba ņēmējas sievietes.
51. M. B. Espadas Recio gadījumā situācija ir atšķirīga. Izskatāmais valsts pasākums nelabvēlīgi ietekmē visus “vertikālā” nepilna darba laika darba ņēmējus, un nekas neliecina par to, ka dažiem darba ņēmējiem šajā grupā var būt priekšrocības salīdzinājumā ar pilna darba laika darba ņēmējiem.
52. Līdzīgi lietā Plaza Bravo (29) izskatāmais valsts pasākums nebija attiecināms uz visiem nepilna darba laika darba ņēmējiem. No lietas materiāliem nebija skaidrs, vai ar statistikas datiem par konkrētu darba ņēmēju grupu, kuras skāra tajā lietā aplūkotā tiesību norma, tika pierādīts, ka tā skāra daudz lielāku skaitu sieviešu nekā vīriešu. Turklāt tika uzskatīts, ka ar šiem noteikumiem varētu tāpat tikt radīta neizdevīga situācija pilna laika darba ņēmējiem. Tiesa secināja, ka ar vispārējiem statistikas datiem, kas attiecas uz nepilna laika darba ņēmējiem kopumā, netika pierādīts, ka attiecīgā valsts tiesību norma skāra daudz lielāku skaitu sieviešu nekā vīriešu. Tādējādi tika nospriests, ka šis pasākums nerada netiešu diskrimināciju (30).
53. M. B. Espadas Recio gadījumā iesniedzējtiesa paskaidro, ka statistikas dati, kas attiecas uz nepilna darba laika darbu, piemērojami gan “horizontālā”, gan “vertikālā” nepilna darba laika darba ņēmējiem. Iesniedzējtiesas minētajā informācijā par nepilna darba laika darba ņēmējiem norādīts, ka no tiem, kuru darbam ir “vertikālais” režīms, 70–80 % ir sievietes. Tāda pati vīriešu un sieviešu proporcionālā attiecība ir spēkā arī darba ņēmējiem, kuriem ir “horizontāls” nepilna darba laika režīms. No minētās informācijas var pamatoti secināt, ka attiecīgais valsts pasākums negatīvi ietekmē lielāku daļu sieviešu nekā vīriešu. Turklāt iesniedzējtiesa nav norādījusi, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums dažreiz varētu radīt pilna laika darba ņēmējiem tādu pašu nelabvēlīgu situāciju kā nepilna laika darba ņēmējiem.
54. No tā izriet, ka Direktīvas 79/7 4. panta 1. punktam pretrunā ir tādi valsts pasākumi kā izskatāmie, ja vien tie nav pamatoti ar objektīviem iemesliem, kam nav nekāda sakara ar diskrimināciju dzimuma dēļ. Tāda situācija būs gadījumā, ja minētie līdzekļi atbilst leģitīmam sociālās politikas mērķim un ja tie ir piemēroti un nepieciešami izvirzītā mērķa sasniegšanai (31).
55. Spānija nav iesniegusi nekādus rakstveida apsvērumus par to, vai jebkāda diskriminācija dzimuma dēļ varētu būt pamatota. Tomēr 2016. gada 15. jūnija tiesas sēdē Spānijas valdība apstiprināja, ka tās apsvērumi attiecībā uz diskriminācijas pamatojumu saskaņā ar pamatnolīgumu bija jāinterpretē arī tā, ka tie ir piemērojami attiecībā uz diskrimināciju dzimuma dēļ. Tā uzskata, ka “iemaksu sociālā nodrošinājuma sistēmā” princips objektīvi pamato jebkuru diskrimināciju. Tā kā tiesības uz bezdarbnieka pabalstu un šī pabalsta izmaksas ilgums ir balstīti tikai uz periodu, kura laikā darbinieks ir strādājis vai bija reģistrēts sociālā nodrošinājuma sistēmā, ar samērīguma principu nebūtu saderīgi neņemt vērā faktiski nostrādātās dienas.
56. Es nepiekrītu šim viedoklim.
57. Iesniedzējtiesa norāda, ka uz iemaksām balstīta bezdarbnieka pabalsta mērķis ir nodrošināt darba ņēmēju ar līdzekļiem, kas kompensē viņa vairs nesaņemto algu (LGSS 204. pants).
58. Manuprāt, šo mērķi ir iespējams sasniegt, ņemot vērā: i) periodu, kurā darba ņēmējs un darba devējs veic iemaksas, ii) šo iemaksu apjomu un iii) attiecīgā darba ņēmēja darba laiku (neatkarīgi no tā, vai darba ņēmējs strādā nepilnu vai pilnu darba laiku). No iesniedzējtiesas skaidrojuma šķiet, ka Spānijas sistēmā tiešām tiek ņemti vērā tieši šie faktori pilna darba laika darba ņēmējiem un “horizontālā” nepilna darba laika darba ņēmējiem. Katrs darba ņēmējs (veicot iemaksas par vienādu laikposmu) saņemtu bezdarbnieka pabalstu par vienādu periodu. Tomēr persona, kura strādā 50 % no pilna darba laika, saņemtu attiecīgi samazinātu pabalstu, kas atbilst mazākajām veiktajām iemaksām, pamatojoties uz zemāko nepilna darba laika algu. Tas pilnībā atbilst pro rata temporis principam (32).
59. Tomēr “vertikālā” nepilna darba laika darba ņēmēja saņemtu pabalstu īsāku periodu nekā viņas pilna darba laika kolēģe, lai gan arī viņa veic iemaksas par katru dienu katru mēnesi visa gada garumā. Šajā sistēmā ir atšķirīga attieksme pret divām darba ņēmēju grupām. “Vertikāla” nepilna darba laika darba ņēmēju gadījumā tajā tiek uzsvērtas faktiski nostrādātās dienas, nevis laikposms, kuru darba ņēmēja pavada, veicot darbu darba nedēļas laikā.
60. Tas rada neloģisku anomāliju, kam piemīt soda raksturs, ar kuru “vertikāla” nepilna darba laika darba ņēmējiem tiek radīta neizdevīga situācija. Nepilna darba laika darba ņēmējiem, kuriem ir salīdzinoši maz apmaksāts darbs, piemēram, tīrīšanas darbi, var būt maza izvēle attiecībā uz viņu darba kārtību. Tikpat labi viņiem var būt pienākums noslēgt viņu darba devējam piemērotas “vertikālās” vienošanās, lai vienkārši dabūtu darbu.
61. Tāpēc secinu, ka Direktīvas 79/7 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj dalībvalsts tiesību aktus, kuros “vertikālā” nepilna darba laika gadījumā (darbs tiek veikts tikai noteiktās nedēļas dienās) no to dienu aprēķina, par kurām ir veiktas iemaksas, tiek izslēgtas nenostrādātās dienas un tāpēc tiek samazināts bezdarbnieka pabalsta izmaksas periods, ja lielākā daļa “vertikālā” nepilna darba laika darba ņēmēju ir sievietes, kuras nelabvēlīgi ietekmē šādi valsts pasākumi.
Secinājumi
62. Tāpēc uzskatu, ka Tiesai uz Juzgado de lo Social No. 33 de Barcelona (Barselonas Sociālo lietu tiesa Nr. 33, Spānija) uzdotajiem jautājumiem jāatbild šādi:
1) 1997. gada 6. jūnijā noslēgtais pamatnolīgums par nepilnu darba laiku, kurš ir pievienots Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvai 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1998. gada 7. aprīļa Direktīvu 98/23/EK, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams uz iemaksām balstītam bezdarbnieka pabalstam, tādam kā Spānijas Ley General de la Seguridad Social (Vispārējais sociālā nodrošinājuma likums) 210. pantā paredzētajam, kas tiek finansēts vienīgi no darba ņēmējas un viņas iepriekšējo darba devēju veiktajām iemaksām;
2) Padomes 1978. gada 19. decembra Direktīvas 79/7/EEK par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj dalībvalsts tiesību aktus, kuros “vertikālā” nepilna darba laika gadījumā (darbs tiek veikts tikai noteiktas dienas nedēļā) no to dienu aprēķina, par kurām ir veiktas iemaksas, tiek izslēgtas nenostrādātās dienas un tāpēc tiek samazināts bezdarbnieka pabalsta izmaksas ilgums, ja lielākā daļa no “vertikālā” nepilna darba laika darba ņēmējiem ir sievietes, kuras nelabvēlīgi ietekmē šādi valsts pasākumi.