ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]
SECINĀJUMI,
sniegti 2014. gada 2. aprīlī (1)
Lieta C‑345/13
Karen Millen Fashions Ltd
pret
Dunnes Stores,
Dunnes Stores (Limerick) Ltd
(Supreme Court (Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Intelektuālais un rūpnieciskais īpašums – Nereģistrēta Kopienas dizainparauga savdabīguma novērtējums – Pierādīšanas pienākums
1. Supreme Court [Augstākā tiesa] (Īrija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2001. gada 12. decembra Regulu (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem (2) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 6/2002”).
2. Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību prasībā, ko Karen Millen Fashions Ltd (turpmāk tekstā – “KMF”) cēlusi pret Dunnes Stores un Dunnes Stores (Limerick) Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Dunnes”), lai tām aizliegtu izmantot dizainparaugus, uz kuru īpašumtiesībām tā pretendē.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – TRIPs līgums
3. Līgums par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (turpmāk tekstā – “TRIPs līgums”) ir ietverts 1.C pielikumā Līgumam par Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kurš 1994. gada 15. aprīlī parakstīts Marakešā un apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (3).
4. Šā līguma II nodaļas “Intelektuālā īpašuma tiesību pieejamības, darbības sfēru un izmantošanas standarti” 4. sadaļas “Rūpnieciskais dizains” 25. pantā “Aizsardzības prasības” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina aizsardzību patstāvīgi radītiem, jauniem vai oriģināliem rūpnieciskā dizaina paraugiem. Dalībvalstis var noteikt, ka dizaina paraugi nav uzskatāmi par jauniem vai oriģināliem, ja nav konstatējamas ievērojamas atšķirības no zināmiem dizaina paraugiem vai zināmu dizaina iezīmju kombinācijām. Dalībvalstis var noteikt, ka šāda aizsardzība netiek attiecināta uz dizaina paraugiem, kas būtībā ir izveidoti, vadoties no tehniskiem vai funkcionāliem apsvērumiem.
[..]”
B – Regula Nr. 6/2002
5. Regulas Nr. 6/2002 preambulas 9., 14., 16., 17., 19. un 25. apsvērumā ir noteikts:
“(9) Šīs regulas noteikumi par dizainparaugu tiesību aktiem būtu jāsaskaņo ar attiecīgajiem noteikumiem Direktīvā 98/71/EK.
[..]
(14) Novērtējums attiecībā uz to, vai dizainparaugam ir individuāla iedaba, būtu jāpamato ar to, vai informēta lietotāja vispārējais iespaids, kas radies, dizainparaugu apskatot, skaidri atšķiras no iespaida, kas viņam radies no jau esoša dizainparauga veidojuma, ņemot vērā tā ražojuma būtību, kuram dizainparaugs ir izmantots vai kurā tas ir iekļauts, un jo īpaši ņemot vērā to ražošanas nozari, kurai tas piederīgs, kā arī dizainparauga autora brīvību, izveidojot dizainparaugu.
[..]
(16) Dažās no šīm nozarēm izveido lielu skaitu dizainparaugu tādiem produktiem, kam bieži ir īss ekonomiskās dzīves cikls, un aizsardzība bez apgrūtinājuma ar reģistrācijas formalitātēm ir priekšrocība, bet aizsardzības ilgums ir mazāk svarīgs. No otras puses, ir tādas rūpniecības nozares, kas piešķir lielu nozīmi reģistrācijas priekšrocībām sakarā ar lielāku juridisko noteiktību, kuru tā sniedz, un kas vēlas ilgāku aizsardzību atbilstīgi attiecīgo produktu paredzamajam ekonomiskās dzīves ciklam.
(17) Tas liek izstrādāt divus aizsardzības veidus: vienu attiecībā uz īstermiņa nereģistrētiem dizainparaugiem un otru attiecībā uz ilgāka termiņa reģistrētiem dizainparaugiem [īstermiņa aizsardzību nereģistrētiem dizainparaugiem un ilgāka termiņa aizsardzību reģistrētiem dizainparaugiem].
[..]
(19) Kopienas dizainparaugs būtu jāpieņem tikai tad, ja tas ir jauns un ja tam ir arī individuāla būtība salīdzinājumā ar citiem dizainparaugiem.
[..]
(25) Tās rūpniecības nozares, kurās izveido lielu skaitu dizainparaugu, kam iespējams īss ekonomiskās dzīves cikls un no kuriem tikai dažus laidīs tirgū, uzskatīs par izdevīgāku nereģistrētu Kopienas dizainparaugu. Reģistrēts Kopienas dizainparaugs ir jāpadara pieejamāks arī šīm rūpniecības nozarēm. Šim nolūkam būtu lietderīgi paredzēt vairāku dizainparaugu apvienošanu vienā kombinētā pieteikumā. Tomēr kombinētā pieteikumā ietvertus dizainparaugus var izskatīt atsevišķi attiecībā uz tiesību izpildi, licencēšanu, lietu tiesībām, izpildes panākšanu, maksātnespējas procedūrām, atsaukšanu, pārreģistrāciju, pārņemšanu, atliktu publicēšanu vai spēkā neesamības pasludināšanu.”
6. Saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 1. pantu:
“1. Dizainparaugu, kas atbilst šajā regulā izstrādātajiem noteikumiem, turpmāk sauc “Kopienas dizainparaugs”.
2. Dizainparaugu aizsargā:
a) kā “nereģistrētu Kopienas dizainparaugu”, ja to dara pieejamu sabiedrībai šajā regulā izstrādātajā kārtībā;
[..].”
7. Saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 4. panta 1. punktu dizainparaugs ir aizsargāts kā Kopienas dizainparaugs tikai tad, ja tas ir jauns un savdabīgs.
8. Šīs regulas 5. pantā ir noteikts:
“1. Dizainparaugu uzskata par jaunu, ja sabiedrībai nav darīts pieejams identisks dizainparaugs, šādos gadījumos:
a) attiecībā uz nereģistrētu Kopienas dizainparaugu, pirms tā datuma, kad dizainparaugs, kura aizsardzību pieprasa, ir pirmo reizi darīts pieejams sabiedrībai;
b) attiecībā uz reģistrētu Kopienas dizainparaugu, pirms tā datuma, kad ir aizpildīts reģistrācijas pieteikums attiecībā uz to dizainparaugu, kura aizsardzību pieprasa, vai, ja attiecina prioritāti, pirms prioritātes datuma.
2. Dizainparaugus uzskata par identiskiem, ja to iezīmes atšķiras tikai nebūtiski.”
9. Šīs pašas regulas 6. pantā ir noteikts:
“1. Uzskata, ka dizainparaugam ir individuāla būtība, ja vispārējais iespaids, ko tas rada informētam lietotājam, atšķiras no vispārējā iespaida, ko šādam lietotājam rada jebkurš dizainparaugs, kas ir darīts pieejams sabiedrībai, šādos gadījumos:
a) attiecībā uz nereģistrētu Kopienas dizainparaugu, līdz tam datumam, kad dizainparaugs, kura aizsardzību pieprasa, ir pirmo reizi darīts pieejams sabiedrībai;
b) attiecībā uz reģistrētu Kopienas dizainparaugu, līdz tam datumam, kad ir aizpildīts reģistrācijas pieteikums, vai, ja attiecina prioritāti, pirms prioritātes datuma.
2. Novērtējot individuālo būtību, ņem vērā dizainparauga autora radošo pieeju, izveidojot dizainparaugu.”
10. Regulas Nr. 6/2002 11. pantā ir noteikts:
“1. Dizainparaugu, kas atbilst 1. iedaļā izstrādātajiem noteikumiem, aizsargā kā nereģistrētu Kopienas dizainparaugu trīs gadus ilgi pēc datuma, kad tas ir pirmo reizi darīts pieejams sabiedrībai Kopienā.
2. Šā panta 1. punkta nolūkā dizainparaugu uzskata par darītu pieejamu sabiedrībai Kopienā, ja tas ir bijis publicēts, izstādīts, izmantots tirdzniecībā vai citādi atklāts tādā veidā, ka parastā uzņēmējdarbības gaitā par šiem notikumiem ir varējis uzzināt to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Kopienā. Dizainparaugu tomēr neuzskata par darītu pieejamu sabiedrībai tikai tādēļ, ka tas ir atklāts trešajai personai ar tieši vai netieši izteiktu konfidencialitātes nosacījumu.”
11. Saskaņā ar šīs regulas 19. pantu:
“1. Reģistrēts Kopienas dizainparaugs piešķir tā īpašniekam ekskluzīvas tiesības to izmantot un neļaut trešām personām to izmantot bez viņa piekrišanas. Minētā izmantošana attiecas, jo īpaši, uz tāda ražojuma, kurā dizainparaugs ir iekļauts vai kuram tas ir izmantots, izgatavošanu, piedāvāšanu, laišanu tirgū, importu, eksportu vai izmantošanu, vai šāda ražojuma glabāšanu šiem mērķiem.
2. Tomēr nereģistrēts Kopienas dizainparaugs piešķir tā īpašniekam tiesības novērst 1. punktā minētās darbības tikai tad, ja apstrīdēto izmantošanu rada aizsargātā dizainparauga kopēšana.
Apstrīdēto izmantošanu neuzskata par aizsargātā dizainparauga kopēšanas rezultātu, ja tā rodas tāda modelētāja neatkarīgā radošā darbā, par kuru var uzskatīt, ka tam nav bijis zināms dizainparaugs, ko tā īpašnieks darījis pieejamu sabiedrībai.
[..]”
12. Visbeidzot, šīs regulas 85. pantā “Spēkā esamības prezumpcija. Aizstāvība pēc būtības” ir paredzēts:
“1. Tiesvedībā attiecībā uz reģistrēta Kopienas dizainparauga tiesību pārkāpumu vai pārkāpuma draudiem Kopienas dizainparaugu tiesa uzskata Kopienas dizainparaugu par spēkā esošu. Spēkā esamību var apstrīdēt tikai ar pretprasību par spēkā neesamības pasludināšanu. Tomēr iebildum[i] saistībā ar Kopienas dizainparauga spēkā neesamību, kas nav iesniegti pretprasības veidā, bet citādi, ir pieņemami, ja atbildētājs norāda, ka Kopienas dizainparaugu varētu pasludināt par spēkā neesošu sakarā ar tam piederošām agrākām valsts dizainparauga tiesībām 25. panta 1. punkta d) apakšpunkta nozīmē.
2. Tiesvedībā attiecībā uz nereģistrēta Kopienas dizainparauga tiesību pārkāpumu vai pārkāpuma draudiem Kopienas dizainparaugu tiesa uzskata Kopienas dizainparaugu par spēkā esošu, ja tā tiesību īpašnieks pierāda, ka ir izpildīti 11. pantā noteiktie nosacījumi, un norāda, kas veido viņa Kopienas dizainparauga individuālo būtību. Tomēr atbildētājs var apstrīdēt tā spēkā esamību ar iebildumiem vai pretprasību par spēkā neesamības pasludināšanu.”
II – Pamatlietas faktiskie apstākļi
13. KMF ir atbilstoši Apvienotās Karalistes tiesībām dibināta sabiedrība, kas nodarbojas ar sieviešu apģērbu ražošanu un tirdzniecību.
14. Dunnes ir liels mazumtirdzniecības uzņēmumu koncerns Īrijā, kas tirgo tostarp arī sieviešu apģērbus.
15. 2005. gadā KMF modelēja un Īrijā tirgoja svītrainas blūzes (divos variantos: zilā un pelēkbrūnā krāsā) un izšūtus melnas krāsas topiņus (turpmāk tekstā – “KMF apģērbi”).
16. KMF apģērbu paraugus kādā no šīs sabiedrības Īrijā esošajām tirdzniecības vietām iegādājās Dunnes pārstāvji. Pēc tam Dunnes ārpus Īrijas pasūtīja izgatavot šo apģērbu pakaļdarinājumus un 2006. gada nogalē šos pakaļdarinājumus laida pārdošanā savos Īrijā esošajos veikalos.
17. 2007. gada 2. janvārī KMF, apgalvodama, ka tai attiecībā uz šiem apģērbiem pieder nereģistrēti Kopienas dizainparaugi, cēla prasību High Court [Augstajā tiesā], tostarp lai aizliegtu Dunnes izmantot šos dizainparaugus, kā arī saņemt atlīdzinājumu par kaitējumu.
18. Šo prasību High Court apmierināja.
19. High Court nolēmumu Dunnes apelācijas kārtībā pārsūdzēja iesniedzējtiesā.
20. Iesniedzējtiesa norāda, ka Dunnes neapstrīd, ka tā ir atdarinājusi KMF apģērbus, un atzīst, ka nereģistrētie Kopienas dizainparaugi, par kuru īpašnieci uzdodas KMF, ir jauni.
21. Tomēr no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Dunnes apstrīd, ka KMF pieder nereģistrēts Kopienas dizainparaugs attiecībā uz katru no KMF apģērbiem, pamatojoties uz to, ka, pirmkārt, tiem nepiemīt savdabīgums Regulas Nr. 6/2002 izpratnē un, otrkārt, šajā regulā KMF patiesībā ir noteikts pienākums pierādīt, ka šiem apģērbiem šāds savdabīgums piemīt.
22. Šādos apstākļos Supreme Court nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai divus prejudiciālus jautājumus.
III – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā
23. Tātad ar 2013. gada 6. jūnija lēmumu, kas Tiesā saņemts 2013. gada 24. jūnijā, Supreme Court ir apturējusi tiesvedību lietā un atbilstoši LESD 267. pantam nolēmusi uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai, izvērtējot dizainparauga savdabīgumu, par kuru ir apgalvots, ka tas ir aizsargāts kā nereģistrēts Kopienas dizainparaugs [Regulas Nr. 6/2002] izpratnē, vispārējais iespaids, ko tas rada informētam lietotājam, minētās regulas 6. panta izpratnē ir jāvērtē, ņemot vērā, vai tas atšķiras no vispārējā iespaida, kas šādam lietotājam rodas:
a) saistībā ar jebkuru individuālu dizainparaugu, kurš agrāk darīts pieejams sabiedrībai, vai
b) saistībā ar jebkādu zināmu dizainparaugu iezīmju apkopojumu no vairākiem šādiem agrākiem dizainparaugiem?
2) Vai Kopienas dizainparaugu tiesai ir pienākums [Regulas Nr. 6/2002] 85. panta 2. punkta kontekstā par spēkā esošu uzskatīt nereģistrētu Kopienas dizainparaugu, ja tiesību īpašnieks tikai norāda, kā izpaužas attiecīgā dizainparauga savdabīgums, vai tiesību īpašniekam ir pienākums pierādīt, ka konkrētajam dizainparaugam ir savdabīgums saskaņā ar attiecīgās regulas 6. pantu?”
24. KMF, Dunnes, Apvienotās Karalistes valdība un Eiropas Komisija katra ir iesniegušas rakstveida apsvērumus.
25. Noslēdzoties tiesvedības rakstveida posmam, Tiesa atzina sevi par pietiekami informētu, lai lietu izlemtu, nerīkojot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai (atbilstoši Tiesas Reglamenta 76. panta 2. punktam).
IV – Vērtējums
A – Par pirmo prejudiciālo jautājumu
26. Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 6/2002 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai kāds dizainparaugs varētu tikt uzskatīts par apveltītu ar savdabīgumu, kopiespaidam, ko tas rada informētam lietotājam, ir jāatšķiras vai nu no iespaida, ko šādam lietotājam atsevišķi rada kāds agrāks dizainparaugs, vai arī no vairāku dizainparaugu, kas iepriekš darīti pieejami sabiedrībai, atsevišķu iezīmju apvienojuma.
27. Kā savos rakstveida apsvērumos kopsavilkumā norādījusi Dunnes, situācijā, kad būtu, piemēram, trīs agrāki dizainparaugi (X, Y un Z), ir jānoskaidro, vai konkrētajam dizainparaugam piemīt savdabīgums, jo kopiespaids, ko tas rada informētam lietotājam, atšķiras no kopiespaida, ko agrākie dizainparaugi X, Y un Z rada katrs atsevišķi, vai arī tam savdabīgums nepiemīt, jo konkrētas X, Y un Z iezīmes (piemēram, svītrainums, musturs vai izšuvums, vai krāsu salikums) kopumā rada kopiespaidu, kas neatšķiras no attiecīgā dizainparauga radītā kopiespaida.
28. Šo pēdējo no hipotēzēm atbalsta tikai Dunnes. Savukārt KMF, Apvienotās Karalistes valdība un Komisija uzskata, ka par pareizu ir atzīstama pirmā.
29. Sava viedokļa pamatošanai Dunnes atsaucas, pirmkārt, uz Regulas Nr. 6/2002 preambulas 14. un 19. apsvērumu un, otrkārt, uz TRIPs līguma 25. pantu.
30. Minētajā preambulas 14. apsvērumā patiešām ir teikts, ka “novērtējums attiecībā uz to, vai dizainparaugam ir individuāla iedaba, būtu jāpamato ar to, vai informēta lietotāja vispārējais iespaids, kas radies, dizainparaugu apskatot, skaidri atšķiras no iespaida, kas viņam radies no jau esoša dizainparauga veidojuma” (4).
31. Turklāt šajā formulējumā var pamatoti saskatīt tādu savdabīguma izpratni, kas ir tuva tai, kas pieļauta TRIPs līguma 25. pantā, kurā ir noteikts, ka nolīguma dalībnieces “var noteikt, ka dizaina paraugi nav uzskatāmi par jauniem vai oriģināliem, ja nav konstatējamas ievērojamas atšķirības no zināmiem dizaina paraugiem vai zināmu dizaina iezīmju kombinācijām” (5).
32. Tomēr abi šie faktori nevar būt noteicoši Regulas Nr. 6/2002 6. panta interpretācijā.
33. Pirmkārt, lai arī šīs regulas preambulas 14. apsvērumā ir ietverta atsauce uz “jau esošiem dizainparaugu veidojumiem”, jākonstatē, ka šis jēdziens nav lietots minētās regulas pantos.
34. Savukārt minētās preambulas 19. apsvērumā ir vienīgi norādīts, ka “Kopienas dizainparaugs būtu jāpieņem tikai tad, ja tas ir jauns un ja tam ir arī individuāla būtība salīdzinājumā ar citiem dizainparaugiem”. Tādēļ neizprotu, kā tas varētu mudināt domāt par attiecīgā dizainparauga salīdzināšanu ar vairākiem citiem dizainparaugiem piemītošu iezīmju apvienojumu.
35. Tieši pretēji – lai arī regulā ir norāde uz vairākiem dizainparaugiem, nosakot, ka dizainparaugs var būt spēkā tikai tad, “ja tas ir jauns un ja tam ir arī individuāla būtība salīdzinājumā ar citiem dizainparaugiem” (6), šī atsauce man šķiet norādām uz salīdzinājumu ar individualizētiem un kopumā uztveramiem dizainparaugiem, nevis ar šādi identificētām īpašām vai atsevišķām dizainparaugu iezīmēm.
36. Otrkārt, vienīgais ar TRIPs līguma 25. pantu noteiktais pienākums ir paredzēt sistēmu tādu patstāvīgi radīto rūpniecisko dizainparaugu aizsardzībai, kas ir jauni vai oriģināli. Šis pienākums izriet no darbības vārda “nodrošināt” attiecīgā locījuma.
37. Turpretim šā panta turpinājumā, kurā ietilpst norāde uz “zināmu dizaina iezīmju kombinācijām”, ir vienīgi pieļauta iespēja lemt par to šā nolīguma dalībniecēm (7).
38. Neatkarīgi no šiem apsvērumiem Regulas Nr. 6/2002 6. panta formulējums man šķiet katrā ziņā nosakām pienākumu identificēt kādu(‑s) agrāku(‑s) ar attiecīgo dizainparaugu salīdzināmu(‑s) dizainparaugu(‑s).
39. Proti, atkarībā no formulējuma dažādās valodu redakcijās attiecīgais dizainparaugs ir jāsalīdzina ar vai nu kādu citu dizainparaugu (piemēram, vācu valodas redakcijā (8)), vai vairākiem dizainparaugiem (piemēram, holandiešu valodas redakcijā (9)), vai arī dizainparaugu eventuālu kopumu (spāņu valodas (10), angļu valodas (11), franču valodas (12), kā arī itāļu valodas (13) redakcijās).
40. Tomēr, manuprāt, nevienā no šīm valodu redakcijām nav ļauts izvilkt kādas konkrētas viena vai vairāku agrāku dizainparaugu iezīmes, lai tās padarītu par teorētisku salīdzināšanas objektu, proti, tādu, kas pats par sevi realitātē nemaz nepastāv.
41. Kā norādīju iepriekš saistībā ar Regulas Nr. 6/2002 preambulas 19. apsvērumu, lai arī dažās šīs regulas 6. panta valodu redakcijās (kuras Komisija uzskata par “neitrālām”) mudināts domāt par salīdzināšanu ar dizainparaugu kopumu, ar šo norādi, manuprāt, domāta salīdzināšana ar konkretizētiem priekšmetiem.
42. Manuprāt, nekas šā panta redakcijā nepieļauj a posteriori un konkrētā gadījuma vajadzībām radīt iepriekš identificētu dizainparaugu īpašu iezīmju apvienojumu.
43. Tādējādi atbalstu KMF, Apvienotās Karalistes valdības un Komisijas aizstāvēto interpretāciju, ka, lai kāds dizainparaugs varētu tikt uzskatīts par tādu, kam piemīt savdabīgums, kopiespaidam, ko šis dizainparaugs rada informētam lietotājam, jāatšķiras no iespaida, kāds šādam lietotājam rodas no viena (vai vairākiem) agrākiem dizainparaugiem atsevišķi, nevis no sabiedrībai iepriekš darītu pieejamu dizainparaugu iezīmju apvienojuma.
44. Šāda interpretācija man šķiet atbilstam arī Tiesas pieejai judikatūrā par dizainparauga savdabīguma novērtēšanu.
45. Proti, Tiesa ir vismaz divreiz nospriedusi, ka “[informēts lietotājs] attiecīgos dizainparaugus salīdzinās pēc iespējas tieši” (14).
46. Tā gan ir parūpējusies paskaidrot, ka nav izslēdzams, ka “šāda salīdzināšana nav iespējama vai ierasta attiecīgajā nozarē, citstarp ņemot vērā īpašus apstākļus vai to objektu īpašības, kurus attēlo attiecīgie dizainparaugi” (15).
47. Tiesa ir arī piebildusi, ka nav uzskatāms, ka Savienības likumdevējam bijis nodoms paredzēt, ka iespējamo dizainparaugu izvērtēšanu var veikt tikai ar tiešo salīdzināšanu, jo Regulā Nr. 6/2002 šajā ziņā nav konkrētas norādes (16).
48. Tomēr no šiem spriedumiem izriet, ka, lai arī netiešs salīdzinājums var attiekties uz atmiņu par kādiem konkrētiem dizainparaugiem, šāds salīdzinājums katrā ziņā nevar attiekties uz vairāku dizainparaugu dažādu iezīmju apvienojumu.
49. Proti, kā savu secinājumu lietā PepsiCo/Gruppo Promer Mon Graphic 49. punktā izskaidrojis ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi], “regulā par [veidu, kā informēts lietotājs var salīdzināt pretnostatītos dizainparaugus] nekas nav teikts. Tātad principā varētu būt runa gan par netiešu salīdzinājumu uz atcerēšanās pamata, kā tas parasti notiek preču zīmju jomā [..], gan par tiešu salīdzinājumu, ko veic, tieši novērojot preces, kuras atrodas cita citai līdzās” (17).
50. Tieši šādu pieeju izvēlējusies arī Tiesa, secinot, pirmkārt, ka Eiropas Savienības Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, izmantodama “formulējumu, saskaņā ar kuru “šī līdzība nebūs iekļauta attiecīgo dizainparaugu kopējā iespaidā uz informētu lietotāju”, lai arī ārpus sava konteksta tas liecinātu, ka Vispārējā tiesa savā argumentācijā būtu balstījusies uz netiešas salīdzināšanas metodi, kuras pamatā ir neskaidras atmiņas” (18), un, otrkārt, ka “Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pamatojot savu argumentāciju [..] ar neprecīzajām atmiņām par abu siluetu radīto kopējo iespaidu, ko lietotājs ir paturējis atmiņā” (19).
51. Līdz ar to, tā kā salīdzināšanas netiešums norāda nevis uz vairāku dizainparaugu dažādu iezīmju apvienojumu, bet gan uz salīdzināšanas elementa fizisku neesamību, tiešs salīdzinājums a fortiori nozīmē divu atsevišķu dizainparaugu salīdzinājumu pilnībā.
52. Spriedumā lietā Shenzhen Taiden/ITSB – Bosch Security Systems (Sakaru iekārta) (20) Vispārējā tiesa pareizi ir rezumējusi, ka, “tā kā Regulas Nr. 6/2002 6. panta 1. punktā ir norāde uz atšķirību starp kopējo iespaidu, ko rada attiecīgie dizainparaugi, Kopienas dizainparauga individuāla rakstura izskatīšanu nevar veikt attiecībā uz īpašiem elementiem, kas izriet no dažādiem agrākajiem dizainparaugiem”. Tieši pretēji – “salīdzinājums ir jāveic starp kopējo iespaidu, ko rada apstrīdētais Kopienas dizainparaugs, no vienas puses, un kopējo iespaidu, ko rada katrs no agrākiem dizainparaugiem, uz kuriem pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējs ir likumīgi atsaucies, no otras puses (21)”.
53. Ņemot vērā šos apsvērumus, uzskatu, ka Regulas Nr. 6/2002 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai kāds dizainparaugs varētu tikt uzskatīts par apveltītu ar savdabīgumu, kopiespaidam, ko šis dizainparaugs rada informētam lietotājam, ir jāatšķiras no iespaida, ko šādam lietotājam kopumā rada viens vai vairāki agrāki dizainparaugi atsevišķi, nevis agrāku dizainparaugu atsevišķu iezīmju apvienojums.
B – Par otro prejudiciālo jautājumu
54. Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa prāto, vai Regulas Nr. 6/2002 85. panta 2. punkta kontekstā Kopienas dizainparaugu tiesai nereģistrēts Kopienas dizainparaugs ir noteikti jāuzskata par spēkā esošu, ja tiesību īpašnieks tikai norāda, kādā ziņā dizainparaugs ir savdabīgs, vai tiesību īpašniekam tomēr ir pienākums pierādīt, ka dizainparaugam piemīt savdabīgums saskaņā ar šīs regulas 6. pantu.
55. KMF, Apvienotās Karalistes valdība un Komisija atbalsta pirmo hipotēzi, bet Dunnes – otro.
56. Lai iesniedzējtiesai varētu sniegt lietderīgu atbildi, manuprāt, visaptveroši jāizvērtē Regulas Nr. 6/2002 85. panta 2. punktā nostiprinātās spēkā esamības prezumpcijas tvērums.
57. Šīs regulas 85. panta nosaukums ir “Spēkā esamības prezumpcija. Aizstāvība pēc būtības”. Šā panta 2. punktā ir paredzēts, ka “tiesvedībā attiecībā uz nereģistrēta Kopienas dizainparauga tiesību pārkāpumu vai pārkāpuma draudiem, Kopienas dizainparaugu tiesa uzskata Kopienas dizainparaugu par spēkā esošu, ja tā tiesību īpašnieks pierāda, ka ir izpildīti 11. pantā noteiktie nosacījumi, un norāda, kas veido viņa Kopienas dizainparauga individuālo būtību”. Tajā piebilsts, ka atbildētājs var apstrīdēt tā spēkā esamību ar iebildumiem vai pretprasību par spēkā neesamības pasludināšanu.
58. No šīs tiesību normas izriet, ka, lai kāds dizainparaugs varētu tikt uzskatīts par spēkā esošu, tā īpašniekam, pirmkārt, jāpierāda, ka ir izpildīti Regulas Nr. 6/2002 11. pantā izvirzītie nosacījumi, un, otrkārt, jānorāda, kādā ziņā viņa dizainparaugs ir savdabīgs.
1) Regulas Nr. 6/2002 11. panta nosacījumu izpildes pierādījums
59. Saskaņā ar šīs regulas 11. panta 1. punktu “dizainparaugu, kas atbilst 1. iedaļā izstrādātajiem noteikumiem, aizsargā kā nereģistrētu Kopienas dizainparaugu trīs gadus ilgi pēc datuma, kad tas ir pirmo reizi darīts pieejams sabiedrībai Kopienā”.
60. Savukārt šis pieejamības nosacījums ir precizēts šā panta 2. punktā, saskaņā ar kuru “dizainparaugu uzskata par darītu pieejamu sabiedrībai Kopienā, ja tas ir bijis publicēts, izstādīts, izmantots tirdzniecībā vai citādi atklāts tādā veidā, ka parastā uzņēmējdarbības gaitā par šiem notikumiem ir varējis uzzināt to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Kopienā. Dizainparaugu tomēr neuzskata par darītu pieejamu sabiedrībai tikai tādēļ, ka tas ir atklāts trešajai personai ar tieši vai netieši izteiktu konfidencialitātes nosacījumu”.
61. Tātad, lai uz dizainparaugu attiecinātu Regulas Nr. 6/2002 85. panta 2. punktā noteikto spēkā esamības prezumpciju, tā īpašniekam vispirms ir jāpierāda, kad viņa dizainparaugs pirmo reizi darīts pieejams sabiedrībai Eiropas Savienībā, ar nosacījumu, ka šī paziņošanai jābūt notikušai ne senāk kā pirms trīs gadiem (jo pretējā gadījumā dizainparaugs vairs netiek aizsargāts).
62. Dunnes ieskatā, tā kā Regulas Nr. 6/2002 11. pantā ir ietverta atsauce uz šīs regulas 1. iedaļas noteikumiem, attiecīgā tiesvedībā par dizainparauga tiesību aizskārumu vai tā draudiem attiecīgā dizainparauga īpašniekam ir jāpierāda arī it kā aizsargātā dizainparauga novitāte un savdabīgums, jo šie nosacījumi ir paredzēti minētajā 1. iedaļā esošajā šīs regulas 4. pantā.
63. Šāda interpretācija man šķiet esam pretrunā Regulas Nr. 6/2002 85. panta 2. punkta formulējumam un likumdevēja izvirzītajam mērķim.
64. Pirmkārt, ja nereģistrēta Kopienas dizainparauga īpašniekam būtu jāpierāda ne vien datums, kad dizainparaugs pirmo reizi darīts pieejams sabiedrībai, bet arī attiecīgā dizainparauga novitāte un savdabīgums, cik lietderīgs tad būtu Regulas Nr. 6/2002 85. panta 2. punkta pirmā teikuma beigās paredzētais otrais nosacījums, ka dizainparauga īpašnieks “norāda, kas veido viņa Kopienas dizainparauga individuālo būtību”?
65. Turklāt, kā savos rakstveida apsvērumos pamatoti norāda Komisija, ja Tiesai nāktos piekrist Dunnes piedāvātajai interpretācijai, tad nereģistrēta Kopienas dizainparauga īpašniekam būtu jāpierāda ne vien attiecīgā dizainparauga novitāte un savdabīgums, bet arī tas, ka ir izpildīti visi pārējie Regulas Nr. 6/2002 1. iedaļā ietvertie nosacījumi (4. panta 2. punktā paredzētā pamanāmība, 8. pantā paredzētais nefunkcionālums, vai arī 9. pantā paredzētā atbilstība sabiedriskajai kārtībai un pieņemtajiem morāles principiem).
66. Tāds pierādīšanas pienākuma apjoms, bez šaubām, neatbilstu likumdevēja izvirzītajam mērķim.
67. Kā atgādināts Regulas Nr. 6/2002 preambulas 16. apsvērumā, “dažās no šīm nozarēm izveido lielu skaitu dizainparaugu tādiem produktiem, kam bieži ir īss ekonomiskās dzīves cikls, un aizsardzība bez apgrūtinājuma ar reģistrācijas formalitātēm ir priekšrocība, bet aizsardzības ilgums ir mazāk svarīgs. No otras puses, ir tādas rūpniecības nozares, kas piešķir lielu nozīmi reģistrācijas priekšrocībām sakarā ar lielāku juridisko noteiktību, kuru tā sniedz, un kas vēlas ilgāku aizsardzību atbilstīgi attiecīgo produktu paredzamajam ekonomiskās dzīves ciklam”. Tieši atšķirība starp šīm abām situācijām ir tas, kas atbilstoši preambulas 17. apsvērumam pamato divējādas aizsardzības paredzēšanu šajā regulā, proti, “vienu attiecībā uz īstermiņa nereģistrētiem dizainparaugiem un otru attiecībā uz ilgāka termiņa reģistrētiem dizainparaugiem [īstermiņa aizsardzību nereģistrētiem dizainparaugiem un ilgāka termiņa aizsardzību reģistrētiem dizainparaugiem]”.
68. Tāpēc man šķiet, ka nereģistrēta Kopienas dizainparauga īpašniekam, kurš vēlas uzsākt tiesvedību par dizainparauga tiesību aizskārumu vai tā draudiem, paredzēt tādu pierādīšanas pienākumu, kāds nav noteikts reģistrēta Kopienas dizainparauga īpašniekam un pārsniegtu to, kas vajadzīgs attiecīgā dizainparauga identificēšanai, būtu pretrunā nereģistrēta Kopienas dizainparauga aizsardzības modeļa pamatā esošajam vienkāršības un ātruma mērķim.
69. Proti, Regulas Nr. 6/2002 85. pantā paredzētais atšķirīgais regulējums attiecībā uz šiem abiem īpašnieku veidiem ir izskaidrojams vienīgi ar vajadzību noteikt aizsardzības objektu un sākuma brīdi.
70. Taču, ja šie faktori ir viegli noskaidrojami reģistrēta dizainparauga gadījumā – jau pašas reģistrēšanas formalitātes dēļ –, nereģistrēta dizainparauga gadījumā tā tas var arī nebūt. Ar šo īpatnību ir izskaidrojams, kāpēc reģistrēta Kopienas dizainparauga spēkā esamības prezumpcija Regulas Nr. 6/2002 85. panta 1. punktā atšķirībā no 2. punkta nav pakārtota nevienam nosacījumam.
71. Otrkārt, noteikt, ka tiesvedībā par dizainparauga tiesību aizskārumu vai tā draudiem visi nereģistrēta Kopienas dizainparauga pamatā esošie elementi ir jāpierāda tā īpašniekam, būtu pretrunā likumdevēja izvēlei reglamentēt šo jautājumu vienkopus vienā pantā ar nosaukumu “Spēkā esamības prezumpcija. Aizstāvība pēc būtības” (22). Šāda prasība pierādīt būtu nesaderīga ar pašu prezumpcijas būtību.
72. Treškārt, šādi interpretējot, lielā mērā tiktu arī atņemta jēga Regulas Nr. 6/2002 85. panta 2. punktā atbildētājam dotajai iespējai apstrīdēt dizainparauga spēkā esamību ar iebildumiem vai pretprasību par spēkā neesamības pasludināšanu.
73. Proti, ja prasītājam būtu jāpierāda sev it kā piederošā nereģistrētā dizainparauga novitāte un savdabīgums, viņam patiesībā būtu jāpierāda šā dizainparauga spēkā esamība. Tādējādi atbildētājam vairs nebūtu obligāti jāceļ pretprasība par spēkā neesamības pasludināšanu (vai jāapstrīd tā spēkā esamība, ceļot iebildes), lai apstrīdētu nereģistrētā dizainparauga spēkā esamību. Aizstāvoties, viņš pēc vajadzības varētu aprobežoties vien ar prasītāja prasības pamatošanai izklāstīto argumentu apstrīdēšanu.
74. Noslēgumā vēl jāpiebilst, ka arī juridiskajā literatūrā, kas gan šajā jautājumā ir visai skopa, tiek piekrists interpretācijai, ka tiesvedībā par dizainparauga tiesību aizskārumu vai tā draudiem nereģistrēta Kopienas dizainparauga īpašniekam ir vienīgi jāpierāda, ka viņa dizainparaugs ir darīts pieejams sabiedrībai (23).
2) Nereģistrēta Kopienas dizainparauga īpašnieka pienākums norādīt, kādā ziņā viņa dizainparaugam piemīt savdabīgums
75. Otrais Regulas Nr. 6/2002 85. panta 2. punktā paredzētais nosacījums, lai uz nereģistrētu Kopienas dizainparaugu varētu attiecināt spēkā esamības prezumpciju, manuprāt, ir formulēts gluži skaidri un gaiši.
76. Pirmajā nosacījumā likumdevējs prasa, lai “tiesību īpašnieks pierāda, ka ir izpildīti 11. pantā noteiktie nosacījumi”. Savukārt otrajā nosacījumā tas ir vien noteicis, ka īpašnieks “norāda, kas veido viņa Kopienas dizainparauga individuālo būtību”.
77. Prasīguma pakāpe abos gadījumos var būt tikai atšķirīga, jo pretējā gadījumā aiz saikļa “un” nebūtu bijis vajadzības lietot citu darbības vārdu.
78. Komisija savos rakstveida apsvērumos pareizi skaidro, ka prasītājs, norādot, kādā ziņā viņa Kopienas dizainparaugs ir savdabīgs, konkretizē lūgtās aizsardzības objektu. Šādi rīkojoties, viņš nosaka apstrīdētā dizainparauga salīdzināšanas ietvarus un dod iespēju atbildētājam vajadzības gadījumā adekvāti vērst savu pretprasību par spēkā neesamības atzīšanu. Arī šī atšķirība no reģistrēta Kopienas dizainparauga īpašnieka situācijas ir izskaidrojama ar reģistrācijas formalitātes neesamību.
79. Turklāt [Regulas Nr. 6/2002] travaux préparatoires ir rodams apstiprinājums domai, ka atšķirība starp, no vienas puses, vajadzību sniegt pierādījumus par dizainparauga darīšanu pieejamu sabiedrībai un, no otras puses, vienkāršu norādi par nereģistrēta Kopienas dizainparauga savdabīgumu nav nejauša.
80. Proti, lai gan Komisijas grozītā Padomes regulas (EK) par Kopienas dizainparaugiem priekšlikuma 89. pantā bija paredzēts, ka “Kopienas dizainparauga īpašnieks pamato savu apgalvojumu par sava Kopienas dizainparauga savdabīgumu” (24), lai uz to varētu attiecināt spēkā esamības prezumpciju, Eiropas Parlaments ierosināja, lai īpašnieks “detalizēti izklāsta sava dizainparauga savdabīgumu” (25).
81. Lai arī Komisija šo formulējumu ietvēra vairākās sava jaunā grozītā Padomes regulas par Kopienas dizainparaugiem priekšlikuma (26) valodu redakcijās, noslēgumā pieņemtajā redakcijā ir ietverta tikai vienkārša “norāde” uz iezīmēm, kas liecina, ka dizainparaugam piemīt savdabīgums.
82. Šo iemeslu dēļ uzskatu, ka prasīt nereģistrēta Kopienas dizainparauga īpašniekam sniegt pierādījumus par sava dizainparauga savdabīgumu, būtu pretrunā tam, kā izveidojusies likumdevēja griba, kā secināms no travaux préparatoires un leģislatīvā procesa gaitā notikušajām formulējuma izmaiņām.
83. Tāpēc uzskatu, ka Regulas Nr. 6/2002 85. panta 2. punkta kontekstā Kopienas dizainparaugu tiesai nereģistrēts Kopienas dizainparaugs ir noteikti jāuzskata par spēkā esošu, ja tiesību īpašnieks, pirmkārt, pierāda, kad viņa dizainparaugs pirmoreiz darīts pieejams sabiedrībai, un, otrkārt, ja viņš norāda, kādas viņa dizainparauga iezīmes to apvelta ar savdabīgumu (27).
V – Secinājumi
84. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz Supreme Court uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Padomes 2001. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai kāds dizainparaugs varētu tikt uzskatīts par apveltītu ar savdabīgumu, kopiespaidam, ko šis dizainparaugs rada informētam lietotājam, ir jāatšķiras no iespaida, ko šādam lietotājam kopumā rada viens vai vairāki agrāki dizainparaugi atsevišķi, nevis agrāku dizainparaugu atsevišķu iezīmju apvienojums;
2) Lai Regulas Nr. 6/2002 85. panta 2. punkta kontekstā Kopienas dizainparaugu tiesa kādu nereģistrētu Kopienas dizainparaugu uzskatītu par spēkā esošu, dizainparauga īpašniekam ir vienīgi, pirmkārt, jāpierāda, kad viņa dizainparaugs pirmoreiz darīts pieejams sabiedrībai, un, otrkārt, jānorāda tās sava dizainparauga iezīmes, kas šo dizainparaugu apvelta ar savdabīgumu.