Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2016. gada 26. februāra spriedumu lietā T-507/14 Vedran Vidmar un Darko Graf/Eiropas Komisija 2016. gada 26. aprīlī iesniedza Darko Graf

(lieta C-241/16 P)

Tiesvedības valoda – horvātu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Darko Graf (pārstāvis – L. Duvnjak, advokāts)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:

atcelt pilnībā Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 26. februāra spriedumu lietā T-507/14 un apmierināt prasītāja prasījumus tiesvedībā pirmajā instancē, kas norādīti to 2014. gada 1. jūlija prasības pieteikumā, kā arī piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kas radušies apelācijas sūdzības iesniedzējam šajā tiesvedībā;

pakārtoti, atcelt pilnībā Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 26. februāra spriedumu lietā T-507/14 un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā pieņem jaunu spriedumu, kā arī piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kas radušies apelācijas sūdzības iesniedzējam šajā tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd šādus apstrīdētā sprieduma punktus:

40. punkts, kurā ir atzīts, ka ES iestādes aktīva prettiesiska rīcība ir tikai viens no nepieciešamajiem elementiem, lai rasots ES ārpuslīgumiskā atbildība, ņemot vērā to, ka šis Vispārējās tiesas apgalvojums ir pretrunā Līguma par Eiropas Savienības darbību 340. panta otrajai daļai un Tiesas judikatūrai (Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 1992. gada 19. maija spriedums Mulder/Padome un Komisija, apvienotās lietas C-104/89 un C-37/90);

47. punkts, kurā pretrunā Akta par Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (turpmāk tekstā – “Pievienošanās akts”) 36. panta un VII pielikuma noteikumiem saistības, kuras Horvātijas Republika ir uzņēmusies attiecībā uz ES sarunu par pievienošanos ES laikā, ir kļūdaini nosauktas par “principiem”, ņemot vērā to, ka šajā lietā runa nav par principiem, bet 11 konkrētām saistībām, ko Horvātijas Republika ir uzņēmusies attiecībā uz ES un kas stājās spēkā 2011. gada 9. decembrī;

48. –52. punkts, ņemot vērā to, ka Pievienošanās akta 36. pants un VII pielikums stājās spēkā 2011. gada 9. decembrī, kad bija spēkā un bija piemērojama Horvātijas Republikas 2010. gada 15. decembra tiesu reformas stratēģija 2011.–2015. gadam un Horvātijas Republikas valdības 2010. gada 20. maija pārskatītais darbības plāns tiesu reformai, vēlāk Horvātijas Republikas šos aktus atcēla, ko pirms tam bija atļāvusi Komisija sava 2012. gada 10. oktobra Visaptverošā Horvātijas pārraudzības ziņojuma 3. punktā, kas ļāva Horvātijas Republikai pieņemt jaunu tiesisko regulējumu par tiesu izpildītājiem, kas bija pretrunā vispārējiem tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības aizsardzības principiem, ņemot vērā to, ka attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju šo tiesību aktu atcelšanai bija acīmredzams atpakaļejošs spēks un ka pēc 2011. gada 9. decembra Horvātijas Republika pieņēma nevis jaunu tiesu reformas stratēģiju, bet tikai tiesu sistēmas attīstības stratēģiju 2013.–2018. gadam, un pēdējā Horvātijas Republikas pieņemtā tiesu reformas stratēģija bija tieši tā, kas bija spēkā 2011. gada 9. decembrī (skat. piemēram, spriedumus, 1974. gada 30. janvāris, Louwage/Komisija, 148/73, EU:C:1974:7, 12. un 28. punkts; 1998. gada 17. decembris, Embassy Limousines&Services/Parlaments, T-203/96, EU:T:1998:302, 74. –88. punkts, un, 1975. gada 14.maijs, CNTA/Komisija,74/74, EU:C:1975:59, 41. –44. punkts), jāprecizē, ka Vispārējā tiesa, 53. punktā norādot, ka “no tā [..] nebūtu jāsecina, ka Horvātijas iestādēm [..] bija pilnīga rīcības brīvība grozīt tiesu reformas stratēģiju 2011. –2015. gadam un darbības plānu 2010. gadam. Ņemot vērā Pievienošanās akta noteikumus, it īpaši tā 36. pantu un VII pielikumu, šīm iestādēm bija jāievēro ne tikai 1. saistība, bet arī visas šajā pielikumā paredzētās saistības”, ir apstiprinājusi šīs apelācijas sūdzības iesniedzēja prasības par kompensāciju pamatotību;

54.–57. punkts un 59.–63. punkts, kas attiecas uz to, ka Komisija nav pildījusi savu pienākumu atbilstoši Pievienošanās akta 36. punktam uzraudzīt, lai Horvātijas Republika pilda savas saistības atbilstoši Pievienošanās akta VII pielikuma 3. punktam turpināt uzlabot savas tiesu sistēmas efektivitāti, ņemot vērā to, ka no prasības pieteikuma pielikumiem izriet, ka Komisija ir norādījusi informāciju savās pārraudzības tabulās par laikposmu no 2012. gada 1. septembra līdz 2013. gada 28. februārim, tajās iekļaujot kļūdainus datus, ko sniegusi Horvātijas Tieslietu ministrija par to, ka samazinās tiesvedības un izpildes procedūras Horvātijas municipālajās un komerctiesās, nekādi nepārbaudot vai neanalizējot ar līdzīgu avotu vai aprēķinu starpniecību, tādējādi pierādot būtisku nolaidību, ņemot vērā šo tabulu izstrādes nozīmi;

68. punkts, ņemot vērā to, ka, nepildot savu pienākumu atbilstoši Pievienošanās akta 36. pantam uzraudzīt, ka Horvātijas Republika pilda savas saistības attiecībā uz valsts tiesu izpildītāju darbības sākumu, proti, 2012. gada 1. janvāri, Komisija nav arī izpildījusi savu pienākumu atbilstoši LES 17. pantam uzraudzīt to, kā Horvātijas Republika piemēro Līgumu par pievienošanos Eiropas Savienībai, kas ir viens no ES pamatlīgumiem;

69.–82. punkts, ņemot vērā to, ka, lai apelācijas sūdzības iesniedzējam rastos tiesiskā paļāvība pēc 2011. gada 9. decembra, nebija nepieciešamas Komisijas vēlākas saskanīgas un tiešas darbības, jo šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesiskā paļāvība radās pirms šī datuma.

____________