TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2013. gada 7. martā (*)
Apelācija – Starptautiskās attiecības – Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas Nolīgums par gaisa transportu – Regula (EEK) Nr. 2408/92 – Kopienas aviosabiedrību piekļuve Kopienas iekšējiem gaisa ceļiem – 8. un 9. pants – Piemērošanas joma – Satiksmes tiesību izmantošana – Lēmums 2004/12/EK – Vācijas pasākumi attiecībā uz lidmašīnu nolaišanos Cīrihes lidostā – Pienākums norādīt pamatojumu – Nediskriminācija – Samērīgums – Pierādīšanas pienākums
Lieta C‑547/10 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 56. pantam, kas iesniegta 2010. gada 19. novembrī,
Confédération suisse, ko pārstāv S. Hirsbrunner, Rechtsanwalt,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
pārējie lietas dalībnieki –
Eiropas Komisija, ko pārstāv T. van Rijn, K. Simonsson un K.‑P. Wojcik, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja pirmajā instancē,
ko atbalsta
Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv T. Henze, pārstāvis, kam palīdz T. Masing, Rechtsanwalt,
Landkreis Waldshut, ko pārstāv M. Núñez Müller, Rechtsanwalt,
personas, kas iestājušās lietā pirmajā instancē.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), kas pilda palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts], E. Juhāss [E. Juhász], T. fon Danvics [T. von Danwitz] un D. Švābi [D. Šváby],
ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],
sekretārs M. A. Godisārs [M.‑A. Gaudissart], nodaļas vadītājs,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 26. aprīļa tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2012. gada 13. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzību Šveices Konfederācija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 9. septembra spriedumu lietā T‑319/05 Šveice/Komisija (Krājums, II‑4265. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja tās prasību atcelt Komisijas 2003. gada 5. decembra Lēmumu 2004/12/EK par Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas Nolīguma par gaisa transportu 18. panta 2. punkta pirmā teikuma un Padomes Regulas (EEK) Nr. 2408/92 piemērošanu (Lieta TREN/AMA/11/03 – Vācijas pasākumi saistībā ar nolaišanos Cīrihes lidostā) (OV 2004, L 4, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas Nolīgums par gaisa transportu
2 Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par gaisa transportu, kas parakstīts 1999. gada 21. jūnijā Luksemburgā un Kopienas vārdā apstiprināts ar Padomes un Komisijas 2002. gada 4. aprīļa Lēmumu 2002/309/EK attiecībā uz nolīgumu par zinātnisku un tehnoloģisku sadarbību par septiņu nolīgumu noslēgšanu ar Šveices Konfederāciju (OV L 114, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “EK un Šveices nolīgums par gaisa transportu”), 1. pantā ir noteikts:
“1. Šajā Nolīgumā izstrādāti noteikumi, kas jāievēro Līgumslēdzējām pusēm civilās aviācijas jomā. Šie noteikumi neskar EK līguma noteikumus un jo īpaši tos, kas attiecas uz Kopienas kompetencēm saskaņā ar konkurences noteikumiem un regulām par to piemērošanu, kā arī saskaņā ar attiecīgajiem Kopienas tiesību aktiem, kas uzskaitīti šā Nolīguma pielikumā.
2. Šim mērķim šajā Nolīgumā izklāstītos noteikumus, kā arī regulas un direktīvas, kas precizētas pielikumā, piemēro saskaņā ar šeit paredzētajiem nosacījumiem. Ciktāl tie pēc būtības ir identiski atbilstošajiem EK līguma noteikumiem un aktiem, kas pieņemti minētā Līguma piemērošanai, šie noteikumi, tos īstenojot un piemērojot, interpretējami saskaņā ar attiecīgajiem Tiesas un Eiropas Kopienu Komisijas nolēmumiem un lēmumiem, kas pieņemti pirms šā Nolīguma parakstīšanas. Par nolēmumiem un lēmumiem, kas pieņemti pēc šā Nolīguma parakstīšanas, paziņo Šveicei. Pēc vienas Līgumslēdzējas puses pieprasījuma Apvienotā komiteja izvērtē šādu vēlāko nolēmumu un lēmumu sekas, lai nodrošinātu šā Nolīguma pareizu darbību.”
3 EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 2. pants ir izteikts šādi:
“Šā Nolīguma noteikumus un tā pielikumu piemēro tādā apmērā, kādā tas attiecas uz gaisa transportu vai jautājumiem, kas tieši saistīti ar gaisa transportu, kā minēts šā Nolīguma pielikumā.”
4 Šī nolīguma 3. pantā ir paredzēts:
“Nepārsniedzot šā Nolīguma darbības jomu un neierobežojot nevienu tajā ietverto īpašo noteikumu, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”
5 Šī nolīguma 15. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ievērojot [Padomes 1992. gada 23. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2408/92 par Kopienas aviosabiedrību piekļuvi Kopienas iekšējiem gaisa ceļiem (OV L 240, 8. lpp.)], kas norādīta šī nolīguma pielikumā:
– Kopienas un Šveices gaisa pārvadātājiem tiek piešķirtas satiksmes tiesības starp jebkuru vietu Šveicē un jebkuru vietu Kopienā,
[..].”
6 Saskaņā ar šī paša nolīguma 18. pantu:
“1. Neskarot 2. punktu un 2. nodaļas noteikumus, katra Līgumslēdzēja puse savā teritorijā ir atbildīga par pareizu šā Nolīguma piemērošanu un jo īpaši attiecībā uz regulām un direktīvām, kas uzskaitītas pielikumā.
2. Gadījumos, kas var skart gaisa satiksmes pakalpojumus, kuri jāatļauj saskaņā ar 3. nodaļu, Kopienas iestādes bauda pilnvaras, kas tām piešķirtas, ievērojot to regulu un direktīvu noteikumus, kuru piemērošana ir noteikti apstiprināta pielikumā. Tomēr tajos gadījumos, kad [Šveices Konfederācija] veic vai gatavojas veikt pasākumus, kas attiecas uz vidi, ievērojot Padomes Regulas (EEK) Nr. 2408/92 8. panta 2. punktu vai 9. pantu, Apvienotā komiteja pēc vienas Līgumslēdzējas puses pieprasījuma lemj, vai šādi pasākumi ir saskaņā ar šo Nolīgumu.
[..]”
7 Saskaņā ar EK un Šveices nolīguma 20. pantu visi jautājumi par to lēmumu spēkā esamību, kurus Kopienas iestādes pieņēmušas, pamatojoties uz to pilnvarām saskaņā ar šo Nolīgumu, ir Eiropas Kopienu Tiesas ekskluzīvā kompetencē.
8 Atbilstīgi nolīguma pielikumam visur, kur tajā norādītajos tiesību aktos ir atsauce uz Eiropas Kopienas dalībvalstīm vai prasība par saistību ar tām, šajā nolīgumā šīs atsauces ir jāsaprot kā vienlīdz piemērojamas Šveices Konfederācijai vai kā prasības par saistību ar to.
9 Šis pielikums norāda tostarp uz Regulu Nr. 2408/92.
Regula Nr. 2408/92
10 Regulas Nr. 2408/92 2. pants ir izteikts šādi:
“Šajā regulā:
[..]
f) “satiksmes tiesības” nozīmē gaisa pārvadātāja tiesības pārvadāt pasažierus, kravu un/vai pastu gaisa pārvadājumos starp divām Kopienas lidostām;
[..].”
11 Šīs regulas 3. pantā ir noteikts:
“Ievērojot šo regulu, attiecīgā dalībvalsts(‑is) atļauj Kopienas gaisa pārvadātājiem izmantot satiksmes tiesības Kopienas teritorijas maršrutos.”
12 Minētās regulas 8. panta 1.–3. punktā ir noteikts:
“1. Šī regula neiespaido dalībvalsts tiesības bez diskriminācijas attiecībā uz valstisko piederību vai gaisa pārvadātāja identitātes datiem regulēt satiksmes sadali starp lidostām, kas ietilpst lidostu sistēmā.
2. Satiksmes tiesību izmantošana ir pakļauta publicētiem Kopienas, valsts, reģionālajiem vai vietējiem darbības noteikumiem attiecībā uz drošību, vides aizsardzību un laika nišu sadali.
3. Pēc dalībvalsts lūguma vai pēc savas iniciatīvas Komisija pārbauda 1. un 2. punkta piemērošanu un viena mēneša laikā pēc lūguma saņemšanas, pēc apspriešanās ar 11. pantā minēto komiteju, pieņem lēmumu, vai šī dalībvalsts drīkst turpināt attiecīgā pasākuma piemērošanu. Komisija savu lēmumu paziņo Padomei un dalībvalstīm.”
13 Šīs pašas regulas 9. pantā ir paredzēts:
“1. Ja pastāv nopietnas sastrēgumu un/vai vides problēmas, atbildīgā dalībvalsts saskaņā ar šo pantu var ieviest nosacījumus satiksmes tiesību izmantošanai, tās ierobežot vai atteikt, jo īpaši, ja citi transporta veidi var nodrošināt apmierinošus apkalpošanas standartus [apmierinošu apkalpošanu].
2. Pasākums, ko dalībvalsts veic saskaņā ar 1. punktu:
– nav diskriminējošs attiecībā uz gaisa pārvadātāju valsts piederības vai identitātes datiem,
– ir ar ierobežotu darbības laiku, kas nepārsniedz trīs gadus, pēc kura to pārskata,
– neiespaido pārmērīgi šīs regulas mērķus,
– nevajadzīgi neizkropļo konkurenci starp gaisa pārvadātājiem,
– nav vairāk ierobežojošs nekā ir vajadzīgs, lai atrisinātu problēmas.
3. Ja dalībvalsts uzskata, ka pasākums saskaņā ar 1. punktu ir jāveic, tā vismaz trīs mēnešus pirms šā pasākuma stāšanās spēkā par to informē pārējās dalībvalstis un Komisiju, iesniedzot pietiekamu šā pasākuma pamatojumu. Pasākumu drīkst īstenot, ja vien viena mēneša laikā pēc šīs informācijas saņemšanas attiecīgā dalībvalsts neapstrīd šo pasākumu vai Komisija saskaņā ar 4. punktu to nepieņem turpmākai izskatīšanai.
4. Pēc dalībvalsts pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas Komisija izskata 1. punktā minēto pasākumu. Ja viena mēneša laikā pēc tam, kad Komisija tika informēta saskaņā ar 3. punktu, tā pieņem šo pasākumu izskatīšanai, tā vienlaicīgi norāda, vai šo pasākumu drīkst īstenot pilnībā vai daļēji, izskatīšanas laikā ņemot vērā jo īpaši neatgriezenisko seku iespējamību. Pēc apspriešanas ar 11. pantā minēto komiteju Komisija vienu mēnesi pēc visas vajadzīgās informācijas saņemšanas pieņem lēmumu, vai šis pasākums ir piemērots un atbilst šai regulai un vai tas nekādā citā veidā nav pretrunā ar Kopienas tiesībām. Komisija savu lēmumu paziņo Padomei un dalībvalstīm. Līdz šāda lēmuma pieņemšanai Komisija var izlemt par pagaidu pasākumiem, ieskaitot izskatāmā pasākuma pilnīgu vai daļēju apturēšanu, ņemot vērā jo īpaši neatgriezenisko seku iespējamību.
[..]”
Tiesvedības rašanās fakti
14 Cīrihes lidosta atrodas Klotenā [Kloten] (Šveice), Cīrihes pilsētas (Šveice) ziemeļaustrumos, aptuveni 15 km uz dienvidaustrumiem no Šveices un Vācijas robežas. Tajā ir trīs skrejceļi, proti, rietumu–austrumu (10/28), ziemeļdienvidu (16/34), kas krustojas ar rietumu–austrumu skrejceļu, un ziemeļrietumu–dienvidaustrumu (14/32), kas nav saistīts ar abiem pārējiem. Lielākā daļa izlidošanu dienā notiek no rietumu–austrumu skrejceļa rietumu virzienā, bet agri no rīta un vēlu vakarā lielākā daļa izlidošanu notiek no ziemeļdienvidu skrejceļa ziemeļu virzienā. Nolaižoties lidmašīnas lielākoties izmanto ziemeļrietumu–dienvidaustrumu skrejceļu, ierodoties no ziemeļaustrumiem. Tā kā tuvumā ir Vācijas robeža, visām lidmašīnām, kas nosēžas Cīrihē no ziemeļiem vai ziemeļaustrumiem, ir jāizmanto Vācijas gaisa telpa.
15 Vācijas gaisa telpas izmantošana, lai ierastos un lai atstātu Cīrihes lidostu, bija regulēta Šveices Konfederācijas un Vācijas Federatīvās Republikas 1984. gada 17. septembra divpusējā nolīgumā, kuru Vācijas Federatīvā Republika 2000. gada 22. martā denonsēja no 2001. gada 31. maija tā īstenošanas problēmu dēļ.
16 Vācijas Federatīvā Republika un Šveices Konfederācija 2001. gada 18. oktobrī parakstīja jaunu nolīgumu, kas netika ratificēts.
17 2003. gada 15. janvārī Vācijas federālās aviācijas iestādes publicēja 213. īstenošanas regulu Vācijas tiesiskajam regulējumam gaisa satiksmes jomā, izveidojot lidmašīnu izlidošanas un nolaišanās kārtību Cīrihes lidostā. Tajā no 2003. gada 18. janvāra bija paredzēti vairāki pasākumi, kas ierobežoja nolaišanās Cīrihes lidostā iespējas.
18 2003. gada 4. aprīlī Vācijas federālās aviācijas iestādes publicēja pirmo regulu, ar kuru izdarīti grozījumi 213. īstenošanas regulā (turpmāk tekstā – “grozītā 213. ĪR”). Šie grozījumi stājās spēkā 2003. gada 17. aprīlī.
19 Grozītā 213. ĪR būtībā paredzēja normālos meteoroloģiskos apstākļos, lai samazinātu vietējiem iedzīvotājiem radīto troksni, liegt pārlidojumus zemā augstumā virs Vācijas teritorijas Šveices pierobežā darba dienās laikā no 21.00 līdz 7.00 un nedēļas nogalēs un svētku dienās laikā no 20.00 līdz 9.00. Tādējādi abu veidu nolaišanās no ziemeļiem, kas līdz tam laikam bija visvairāk izmantotie lidmašīnu nolaišanās veidi Cīrihes lidostā, šajās stundās vairs nebija iespējami.
20 Grozītajā 213. ĪR turklāt bija paredzēti vēl divi pasākumi trokšņa piesārņojuma samazināšanai Vācijas un Šveices pierobežā.
21 Pirmkārt, attiecībā uz nolaišanos lidostā no austrumiem grozītās 213. ĪR 2. panta 6. punkta otrajā daļā bija noteikti zināmi minimālie lidojumu augstumi, kas bija jāievēro iepriekš minētajās stundās.
22 Otrkārt, grozītās 213. ĪR 3. pantā bija paredzēts, ka izlidošanā ziemeļu virzienā, ierodoties Vācijas teritorijā, ir jāievēro dažādi minimālie lidojumu augstumi atkarībā no izlidošanas brīža. Tādējādi, ja lidmašīna izlidoja iepriekš minētajās stundās, tai vispirms bija jāizmet līkums pirms Vācijas robežas, lai ielidotu Vācijas teritorijā tikai pēc tam, kad ir sasniegts paredzētais minimālais lidojuma augstums.
23 Šveices Konfederācija 2003. gada 10. jūnijā iesniedza Komisijai sūdzību un lūdza to pieņemt lēmumu, lai:
– aizliegtu Vācijas Federatīvajai Republikai turpināt piemērot grozīto 213. ĪR;
– piespiestu Vācijas Federatīvo Republiku apturēt grozītās 213. ĪR piemērošanu, līdz Komisija pieņems lēmumu.
24 2003. gada 20. jūnijā Komisija lūdza Vācijas iestādēm iesniegt apsvērumus par šo sūdzību.
25 Tās pašas dienas vēstulē Komisija lūdza Šveices iestādēm sniegt papildu informāciju.
26 2003. gada 26. jūnijā Vācijas un Šveices iestādes noslēdza nolīgumu par dažādiem jautājumiem saistībā ar grozītās 213. ĪR piemērošanu.
27 2003. gada 27. jūnijā Šveices iestādes paziņoja Komisijai par šo nolīgumu, precizējot, ka tas neietekmē sūdzību.
28 Vācijas Federatīvā Republika Komisijai 2003. gada 30. jūnija vēstulē arī paziņoja par šo nolīgumu, norādot, ka tā no šī ir secinājusi, ka sūdzība vairs nav spēkā, un ka tā uzskata, ka Komisijai ir jāizbeidz ierosinātā procedūra.
29 Pēc vairākām vēstuļu apmaiņām ar Šveices un Vācijas iestādēm Komisija 2003. gada 14. oktobrī nosūtīja šīm iestādēm paziņojumu par iebildumiem, aicinot tās iesniegt savus apsvērumus.
30 Vācijas Federatīvā Republika iesniedza apsvērumus 2003. gada 20. oktobrī un Šveices Konfederācija – 2003. gada 21. oktobrī.
31 2003. gada 27. oktobrī Komisija vēstulē nosūtīja lēmuma projektu, par kuru Šveices Konfederācija varēja sniegt apsvērumus līdz konsultatīvās komitejas “Pieeja tirgum (gaisa transports)” sēdei 2003. gada 4. novembrī.
32 Komisija 2003. gada 5. decembrī pieņēma apstrīdēto lēmumu.
33 Saskaņā ar šī lēmuma 1. pantu Vācijas Federatīvā Republika var turpināt piemērot grozīto 213. ĪR.
34 Saskaņā ar šī lēmuma 2. pantu šis lēmums ir adresēts Vācijas Federatīvajai Republikai.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
35 Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 13. februārī, Šveices Konfederācija cēla prasību, lai panāktu apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
36 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 21. jūlija rīkojumu Vācijas Federatīvajai Republikai tika ļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
37 Ar 2005. gada 14. jūlija rīkojumu lietā C‑70/04 Šveice/Komisija Tiesa šo lietu nodeva izskatīšanai Vispārējā tiesā.
38 Ar 2006. gada 7. jūlija rīkojumu lietā T‑319/05 Šveice/Komisija (Krājums, II‑2073. lpp.) Vispārējā tiesa atļāva Landkreis Waldshut [Valdshūtas pašvaldībai] iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
39 Tiesas sēde norisinājās 2009. gada 9. septembrī.
40 Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa noraidīja Šveices Konfederācijas iesniegto prasību, tomēr nelemjot par tās pieņemamību. Vispārējā tiesa tostarp nosprieda, ka Komisijai nevar pārmest, pirmkārt, to, ka tā ir uzskatījusi, ka grozītā 213. ĪR neietilpst Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. punkta piemērošanas jomā, otrkārt, ka, izvērtējot šos pasākumus, tā nav ņēmusi vērā Cīrihes lidostas izmantotāja un tās apkārtnes iedzīvotāju tiesības Nolīguma par gaisa transportu kontekstā un saskaņā ar šās regulas 8. panta 3. punktu un, treškārt, ir nolēmusi, ka minētie pasākumi atbilst vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principiem.
Lietas dalībnieku prasījumi
41 Ar apelācijas sūdzību Šveices Konfederācija lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– atcelt apstrīdēto lēmumu un saskaņā ar Tiesas Reglamenta 122. panta pirmo daļu piespriest Komisijai segt tiesāšanās izdevumus, tajā skaitā saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē;
– pakārtoti, nosūtīt lietu Vispārējai tiesai un atstāt tās ziņā lēmumu par tiesāšanās izdevumiem.
42 Komisija lūdz Tiesu:
– apelācijas sūdzību noraidīt;
– piespriest Šveices Konfederācijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
43 Vācijas valdība lūdz Tiesu:
– apelācijas sūdzību noraidīt un
– piespriest Šveices Konfederācijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
44 Landkreis Waldshut lūdz Tiesu:
– apelācijas sūdzību noraidīt;
– atstāt spēkā tās pirmajā instancē iesniegto prasījumu par prasības noraidīšanu;
– pakārtoti, atcelt pārsūdzēto spriedumu un noraidīt kā nepieņemamu Šveices Konfederācijas prasību;
– piespriest Šveices Konfederācijai atlīdzināt Landkreis Waldshut tiesāšanās izdevumus, tajā skaitā saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē un ārpustiesas izdevumus.
Par pretapelācijas sūdzību
45 Ar pretapelācijas sūdzību Landkreis Waldshut apgalvo, ka Vispārējai tiesai esot bijusi jānoraida Šveices Konfederācijas prasība kā nepieņemama.
46 Kā uzskata Landkreis Waldshut, Šveices Konfederācija nevar tikt pielīdzināta dalībvalstij un apstrīdētais lēmums to neskar individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.
47 Šajā lietā Tiesa uzskata, ka vispirms lieta ir jāizskata pēc būtības (2007. gada 23. oktobra spriedums lietā C‑273/04 Polija/Padome, Krājums, I‑8925. lpp., 33. punkts).
Par apelācijas sūdzību
48 Apelācijas sūdzības atbalstam Šveices Konfederācija norāda sešus pamatus par Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. punkta un 8. panta 3. punkta, pienākuma norādīt pamatojumu, brīvas pakalpojumu sniegšanas principa, vienlīdzīgas attieksmes principa un samērīguma principa pārkāpumu, kā arī normu par pierādīšanas pienākuma sadali pārkāpumu.
Par pirmo pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
49 Ar pirmo pamatu Šveices Konfederācija apgalvo, ka, nospriežot pārsūdzētā sprieduma 74.–91. punktā, ka Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. punkts nav piemērojams grozītajā 213. ĪR paredzētajiem pasākumiem, Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi šo tiesību normu un pieļāvusi kļūdu tās piemērošanā.
50 Tā uzskata, ka šis pants paredz ne tikai formālus satiksmes tiesību īstenošanas ierobežojumus, bet arī alternatīvi būtiskus, lai arī daļējus, ierobežojumus vai aizliegumus, proti, pasākumus, kuru rezultātā tiek ierobežota šī īstenošana.
51 Šajā ziņā Šveices Konfederācija uzskata, ka Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. punkts ir piemērojams grozītajā 213. ĪR paredzētajiem pasākumiem, jo tie skaidri ierobežo satiksmes tiesību īstenošanu, nolaižoties un paceļoties no Cīrihes lidostas, un pakārto šo īstenošanu nosacījumiem, proti, šo ierobežojumu ievērošanai, kuru rezultātā nolaisties šajā lidostā no ziemeļiem zema augstuma lidojumu aizlieguma stundās ir neiespējami.
52 Tādējādi Šveices Konfederācija uzskata, ka šie pasākumi vismaz no materiāltiesiskā viedokļa ir nosacījuma vai daļējs aizliegums īstenot tās satiksmes tiesības, uz kurām attiecas Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. punkts.
53 Komisija, Vācijas valdība un Landkreis Waldshut apstrīd Šveices Konfederācijas argumentāciju.
Tiesas vērtējums
54 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2408/92 8. panta 2. punktu satiksmes tiesību izmantošana tostarp ir pakļauta publicētiem Kopienas, valsts, reģionālajiem vai vietējiem darbības noteikumiem attiecībā uz drošību, vides aizsardzību un laika nišu sadali.
55 Kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 75., 76. un 80. punktā, 9. pantā ir paredzēta precīzāka to darbības noteikumu kategorija, kas ir piemērojami satiksmes tiesību izmantošanai, proti, šī panta 1. punkta izpratnē, – normas, ar kurām tiek izvirzīti nosacījumi, kas ierobežo vai atsaka šo tiesību izmantošanu.
56 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa nav nekādi ierobežojusi minētā 9. panta piemērojamību formāla satiksmes tiesību īstenošanas aizlieguma pasākumiem, bet ka šī sprieduma 75. un 88. punktā tā ir nospriedusi, ka šajā pašā 9. pantā paredzētajos pasākumos būtībā ir ietverts šādas īstenošanas vismaz nosacīts vai daļējs aizliegums.
57 Šajā ziņā ir pamatoti, ka pārsūdzētā sprieduma 89. punktā Vispārējā tiesa precizēja, ka apstāklis, ka dalībvalsts satiksmes tiesību īstenošanai piemēro publicētos valsts, reģionālos vai vietējos darbības noteikumus, kas it īpaši attiecas uz vides aizsardzību, nav pielīdzināms nosacījuma izvirzīšanai šo tiesību izmantošanai Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. punkta izpratnē.
58 Ja tas tā būtu, tad šīs regulas 8. panta 2. punktam nebūtu nekādas jēgas.
59 No tā izriet, ka Vispārējās tiesas vērtējumā pārsūdzētā sprieduma 75. un 88. punktā par šīs regulas 9. pantā paredzēto pasākumu piemērojamību nav kļūdu tiesību piemērošanā.
60 Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 86. un 87. punkta, no apstrīdētā lēmuma 1.–6. un 44. apsvēruma izriet, ka grozītajā 213. ĪR paredzētie pasākumi nevis nozīmē, ka to piemērošanas laikā būtu nosacīti vai daļēji aizliegti lidojumi Vācijas gaisa telpā no vai uz Cīrihes lidostu, bet ka tikai ir mainīta to trajektorija pēc pacelšanās vai pirms nolaišanās šajā lidostā.
61 Kā to minētajā 87. punktā uzsver Vispārējā tiesa, šie pasākumi būtībā tikai liedz to piemērošanas laikā zemā augstumā pārlidot Vācijas teritorijas daļu Šveices pierobežā, kaut gan šīs pašas teritorijas pārlidošana augstākā augstumā joprojām ir iespējama.
62 Tādējādi, nospriežot, ka šie pasākumi neietilpst Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. punkta piemērošanas jomā, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
63 Šādos apstākļos pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
64 Ar otro pamatu Šveices Konfederācija apgalvo, ka, nospriežot, ka apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots, kas attiecas uz Regulas Nr. 2408/92 9. panta nepiemērojamību grozītajā 213. ĪR paredzētajiem pasākumiem, kā arī, ņemot vērā pirmajā instancē aizstāto Komisijas pamatojumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 84. punktā ir juridiski kļūdaini interpretējusi LESD 296. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu.
65 Kā uzskata Šveices Konfederācija, tā kā nav pamatojuma par šo pasākumu izslēgšanu no Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. punkta piemērošanas jomas, apstrīdētais lēmums esot bijis jāatceļ būtisku formas pārkāpumu dēļ.
66 Komisija, Vācijas valdība un Landkreis Waldshut apstrīd Šveices Konfederācijas argumentāciju.
Tiesas vērtējums
67 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi (it īpaši skat. 2003. gada 6. marta spriedumu lietā C‑41/00 P Interporc/Komisija, Recueil, I‑2125. lpp., 55. punkts, un 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā C‑521/09 P Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, I‑8947. lpp., 147. punkts).
68 Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka Šveices Konfederācija nekādi nepaskaidro, kādā apmērā apgalvotais nepietiekamais apstrīdētā lēmuma pamatojums tai esot traucējis noskaidrot tā pamatojumu un lietderīgi aizstāvēt savas tiesības.
69 Turklāt no apstrīdētā lēmuma skaidri izriet, ka Vispārējā tiesa, pamatojoties uz Komisijas norādīto pamatojumu apstrīdētajā lēmumā, ir varējusi veikt pārbaudi.
70 Kā to konstatēja Vispārējā tiesa, apstrīdētā lēmuma 1.–6., 32. un 44. apsvērums skaidri un nepārprotami parāda, ka, ja Komisija uzskatīja, ka pasākumi, kas paredzēti grozītajā 213. ĪR, neietilpst Regulas Nr. 2408/92 9. panta piemērošanas jomā, tas ir tādēļ, ka, pirmkārt, par šiem pasākumiem netika paziņots, piemērojot šī 9. panta 3. punktu, un ka, otrkārt, to piemērošanas laikposmā šie pasākumi ietvēra nevis aizliegumu īstenot satiksmes tiesības, bet paredzēja tikai lidojumu no vai uz Cīrihes lidostu trajektorijas izmaiņas.
71 Kas attiecas uz apgalvoto apstrīdētā lēmuma pamatojuma aizstāšanu, ko esot veikusi Komisija tiesvedības laikā, ir tikai jākonstatē, ka, lai gan šajā lēmumā jau ir skaidri redzami iemesli, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka Regulas Nr. 2408/92 9. pants nav piemērojams grozītajai 213. ĪR, Šveices Konfederācija nenorāda, kas ir Komisijas norādītais jaunais pamatojums tiesvedībā Vispārējā tiesā, ne arī, kādā mērā tas aizstāja šī lēmuma pamatojumu.
72 Tādējādi Vispārējā tiesa tiesiski pamatoti ir nospriedusi, ka apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots.
73 Līdz ar to otrais pamats ir noraidāms.
Par trešo pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
74 Ar trešo pamatu Šveices Konfederācija norāda uz tiesiski kļūdainu Regulas Nr. 2408/92 8. panta 3. punkta interpretāciju un piemērošanu, pamatojot ar to, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 118.–132. punktā nav ņēmusi vērā Cīrihes lidostas apsaimniekotāja, kā arī apkārtnes iedzīvotāju tiesības un nav pienācīgi pārbaudījusi šī sprieduma 193.–199. punktā šo pasākumu saderīgumu ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī ar tai raksturīgo samērīguma principu un pamattiesību ievērošanas principu.
75 Šveices Konfederācija apgalvo, ka, ja tiktu ņemtas vērā šī apsaimniekotāja un šo apkārtnes iedzīvotāju tiesības, tas Vispārējai tiesai neizbēgami liktu secināt, ka ar grozīto 213. ĪR paredzētie pasākumi ir nesamērīgi, jo tie liek šim apsaimniekotājam veikt dārgu savas darbības sistēmas reorganizāciju un ļoti jūtami palielināt lidmašīnu radīto troksni, kuram Šveices teritorijā ir pakļauti Cīrihes lidostas apkārtnes iedzīvotāji.
76 Tādējādi šie pasākumi neesot tādi, kas ļautu īstenot ar tiem iecerēto mērķi, proti, mazināt lidmašīnu radīto troksni, un ietverot diskrimināciju pilsonības dēļ, kas nav saderīga ar EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 3. pantu.
77 Komisija, Vācijas valdība un Landkreis Waldshut apstrīd Šveices Konfederācijas argumentāciju.
Tiesas vērtējums
78 Vispirms ir jāatgādina, ka EK un Šveices nolīgums par gaisa transportu ietilpst to septiņu nozaru nolīgumu sērijā starp tām pašām parakstītājām pusēm, kuri parakstīti 1999. gada 21. jūnijā pēc tam, kad Šveices Konfederācija 1992. gada 6. decembrī noraidīja 1992. gada 2. maija Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līgumu (OV 1994, L 1, 3. lpp.), un ka ar savu atteikumu pēdējā minētā nav piekritusi integrētai ekonomiskai apvienībai ar vienotu tirgu, kura starp šiem locekļiem būtu balstīta uz kopīgiem noteikumiem, bet ir devusi priekšroku konkrētās jomās ar Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm divpusēji vienoties (šajā ziņā skat. 2009. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑351/08 Grimme, Krājums, I‑10777. lpp., 26. un 27. punkts, kā arī 2010. gada 11. februāra spriedumu lietā C‑541/08 Fokus Invest, Krājums, I‑1025. lpp., 27. punkts).
79 Tādējādi Šveices Konfederācija nav pievienojusies Savienības iekšējam tirgum, kura mērķis ir novērst visus šķēršļus, lai radītu pilnīgi brīvas pārvietošanās telpu līdzīgu tai, kāda pastāv valsts tirgū, kura ietver pakalpojumu sniegšanas brīvību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Grimme, 27. punkts, kā arī 2010. gada 15. jūlija spriedumu lietā C‑70/09 Hengartner un Gasser, Krājums, I‑7233. lpp., 41. punkts).
80 Tādējādi Savienības tiesību interpretāciju attiecībā uz iekšējo tirgu nevar automātiski transponēt EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu interpretācijā, izņemot skaidrus noteikumus, kas šajā sakarā paredzēti pašā nolīgumā (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Grimme, 29. punkts; lietā Fokus Invest, 28. punkts, kā arī Hengartner un Gasser, 42. punkts).
81 Ir jākonstatē, ka EK un Šveices nolīgumā par gaisa transportu nav īpašu noteikumu ar mērķi attiecīgajiem gaisa pārvadātājiem gūt labumu no Savienības tiesību noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību. No tā izriet, ka šo noteikumu interpretācija nav transponējama minētā nolīguma interpretācijā.
82 Šādos apstākļos, ņemot vērā, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība nav piemērojama EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu ietvaros, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 193.–198. punktā ir tiesiski pamatoti nospriedusi, ka ar apstrīdēto lēmumu Komisija nav pārkāpusi pakalpojumu sniegšanas brīvības principu.
83 Tas pats attiecas uz Šveices Konfederācijas apgalvoto pakalpojumu sniegšanas brīvībai raksturīgā samērīguma principa un pamattiesību ievērošanas principa pārkāpumu.
84 Turklāt, nospriežot, ka, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, Komisija grozītajā 213. ĪR paredzēto pasākumu pārbaudē saskaņā ar Regulas Nr. 2408/92 8. panta 3. punktu nav ņēmusi vērā Cīrihes lidostas apsaimniekotāja un šīs lidostas apkārtnes iedzīvotāju iespējamās tiesības, Vispārējā tiesa ir pareizi interpretējusi un piemērojusi šo normu.
85 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 15. panta 1. punktu, ievērojot Regulu Nr. 2408/92, Savienības un Šveices Konfederācijas gaisa pārvadātājiem tiek piešķirtas satiksmes tiesības starp jebkuru vietu Šveicē un jebkuru vietu Savienībā.
86 Kā arī izriet tostarp no Regulas Nr. 2408/92 2. panta f) punkta un 3. panta 1. punkta, tā regulē gaisa pārvadātāju satiksmes tiesību piešķiršanu un īstenošanu.
87 Šajā kontekstā šīs pašas regulas 8. panta 2. punkts pakārto šo tiesību īstenošanu publicētiem valsts, reģionālajiem vai vietējiem darbības noteikumiem attiecībā uz drošību, vides aizsardzību un laika nišu sadali. Tādējādi šī 8. panta 3. punktā paredzētā pārbaude, kura attiecas uz minētā panta 1. un 2. punkta piemērošanu, skar tikai šo pašu tiesību īstenošanas kārtību attiecīgajos gaisa ceļos, ņemot vērā šo normu vai šajā 1. punktā minēto pasākumu piemērošanu.
88 Tādējādi Vispārējā tiesa ir pamatoti nospriedusi, ka lidostu apsaimniekotāju vai tās apkārtnē dzīvojošo iespējamās tiesības nav jāņem vērā Regulas Nr. 2408/92 8. panta 3. punktā paredzētajā pārbaudē.
89 Šādos apstākļos trešais pamats ir jānoraida.
Par ceturto pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
90 Ar ceturto pamatu Šveices Konfederācija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 133.–192. punktā nekonstatējot vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
91 Vispirms Šveices Konfederācija uzskata, ka, neņemot vērā grozītās 213. ĪR paredzēto pasākumu atbilstības EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 3. pantā norādītajam nediskriminācijas principam pārbaudē Cīrihes lidostas apsaimniekotāja un šīs lidostas apkārtnē dzīvojošo tiesības, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot un piemērojot šo normu.
92 Turklāt Šveices Konfederācija pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 146.–153. punktā tā, pārbaudot grozītajā 213. ĪR paredzēto pasākumu attaisnojamību un samērīgumu, ir atzinusi, ka attiecīgās zonas tūrisma raksturs, kuru skar pasākumi, un tas, ka Vācijas Federatīvajai Republikai nav varas pār Cīrihes lidostu, ir objektīvi apstākļi, kas attaisno šos pasākumus.
93 Pirmkārt, nospriežot, ka Šveices Konfederācija nav apstrīdējusi Cīrihes lidostas tuvumu tūrisma zonai, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi Šveices Konfederācijas argumentāciju, saskaņā ar kuru šī zona nav “nozīmīga” un ka tai nav “raksturīga ārkārtīgi būtiska tūrisma darbība”. Katrā ziņā ekonomiski iemesli nevarot ļaut attaisnot diskrimināciju, kas rodas no šiem pasākumiem.
94 Otrkārt, Vācijas iestāžu juridiskās kompetences pār Cīrihes lidostu neesamības atzīšana kā objektīvs apstāklis, kas attaisno grozītajā 213. ĪR paredzētos pasākumus, liedzot iejaukties Komisijai.
95 Šajā kontekstā Šveices Konfederācija uzskata, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 149. punkta, ka Vispārējā tiesa atteicās pārbaudīt šos pasākumus no to nepieciešamības viedokļa.
96 Visbeidzot, Šveices Konfederācija apgalvo, ka Vispārējās tiesas secinājumi pārsūdzētā sprieduma 156. punktā ir kļūda tiesību piemērošanā, jo tie izriet no pierādījumu sagrozīšanas, no faktu nepietiekamas noskaidrošanas, kā arī no tās kontroles pilnvaru apjoma, tiesību tikt uzklausītam un pienākuma norādīt pamatojumu neņemšanas vērā.
97 Komisija, Vācijas valdība un Landkreis Waldshut apstrīd Šveices Konfederācijas argumentāciju.
Tiesas vērtējums
98 Kas attiecas, pirmkārt, uz kļūdu tiesību piemērošanā, kuru, kā uzskata Šveices Konfederācija, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi, nospriežot, ka nav jāņem vērā grozītās 213. ĪR paredzēto pasākumu atbilstības EK un Šveices nolīguma par gaisa transportu 3. pantā norādītajam nediskriminācijas principam pārbaudē Cīrihes lidostas apsaimniekotāja un šīs lidostas apkārtnes iedzīvotāju tiesības, ir tikai jāatgādina, kā izriet no šī sprieduma 84.–88. punkta, ka šis nolīgums un Regula Nr. 2408/92 neparedz ņemt vērā šīs tiesības, bet tie attiecas tikai uz satiksmes tiesību īstenošanu no gaisa pārvadātāju puses.
99 Turklāt ir jāatgādina, ka atbilstīgi LESD 256. panta 1. punkta otrajai daļai un Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 58. panta pirmajai daļai apelācijas sūdzību var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem. Tādējādi tikai Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un vērtēt nozīmīgos faktus, kā arī novērtēt pierādījumus. Tātad faktu un pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kura pārbaude apelācijas tiesvedības ietvaros ir jāveic Tiesai (it īpaši skat. 2006. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑214/05 P Rossi/ITSB, Krājums, I‑7057. lpp. 26. punkts; 2008. gada 18. decembra spriedumu lietā C‑16/06 P Les Éditions Albert René/ITSB, Krājums, I‑10053. lpp., 68. punkts, un 2010. gada 2. septembra spriedumu lietā C‑254/09 P Calvin Klein Trademark Trust/ITSB, Krājums, I‑7989. lpp., 49. punkts).
100 Šādai sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem, nepastāvot vajadzībai no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Les Éditions Albert René/ITSB, 69. punkts; 2009. gada 3. septembra spriedumu lietā C‑535/06 P Moser Baer India/Padome, Krājums, I‑7051. lpp., 33. punkts, un Calvin Klein Trademark Trust/ITSB, 50. punkts).
101 Kas attiecas uz zonas, kuru skar grozītās 213. ĪR pasākumi, tūrisma raksturu, ir jākonstatē, ka, lai arī tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus, Šveices Konfederācija apstrīd tikai Vispārējās tiesas pierādījumu vērtējumu, nesniedzot precīzas norādes, lai pierādītu šo pierādījumu sagrozīšanu.
102 Katrā ziņā ir jānorāda, ka, konstatējot Cīrihes lidostas tuvumu tūrisma zonai, Vispārējā tiesa nav kvalificējusi šo zonu kā “nozīmīgu”, ne arī apstiprinājusi, ka tai “raksturīga ārkārtīgi būtiska tūrisma darbība”.
103 Turklāt grozītajā 213. ĪR paredzētie pasākumi atbilst nevis saimnieciskiem iemesliem, bet apsvērumiem saistībā ar personu un vides aizsardzību, jo to mērķis ir samazināt lidmašīnu radīto troksni tajā Vācijas teritorijas daļā, kurā šie pasākumi ir piemērojami.
104 Kas attiecas uz to, ka Vācijas Federatīvajai Republikai nav varas pār Cīrihes lidostu, ir tikai jākonstatē, ka tas ir neapstrīdams objektīvs apstāklis, kura atzīšana neliedza Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 2408/92 8. panta 3. punktu veikt šo pasākumu pārbaudi.
105 Kas attiecas uz Šveices Konfederācijas apgalvoto Vispārējās tiesas atteikumu pārbaudīt grozītajā 213. ĪR paredzēto pasākumu nepieciešamību, ir jānorāda, ka tas rodas no acīmredzami kļūdainas pārsūdzētā sprieduma 149. punkta, kas ir jāsaprot atbilstoši tā kontekstam, interpretācijas (šajā ziņā skat. 1996. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑294/95 P Ojha/Komisija, Recueil, I‑5863. lpp., 48. un 49. punkts). Vispārējā tiesa šajā 149. punktā tikai konstatēja, ka Vācijas iestādēm bija tiesības noteikt šādus pasākumus. Tomēr no pārsūdzētā sprieduma 154. un nākamajiem punktiem izriet, ka ar šo apgalvojumu Vispārējā tiesa nav nekādi iecerējusi ierobežot savas kontroles pilnvaras attiecībā uz šo pasākumu samērīgumu. Konkrētāk, šī sprieduma 163. un nākamajos punktos Vispārējā tiesa precīzi un detalizēti pārbaudīja, vai pastāv mazāk apgrūtinoši pasākumi, kas ļautu Vācijas Federatīvajai Republikai sasniegt ar grozītās 213. ĪR noteikumiem izvirzīto mērķi.
106 Visbeidzot, secinājumi, kurus Vispārējā tiesa ir izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 156. punktā, izriet no Vispārējās tiesas veiktā faktu un pierādījumu vērtējuma un, kā tas tika atgādināts šī sprieduma 99. punktā, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, tas nav jautājums, kura pārbaude apelācijas tiesvedības ietvaros ir jāveic Tiesai.
107 Šveices Konfederācija nesniedz precīzas norādes, lai pierādītu faktu un pierādījumu sagrozīšanu, un turklāt šī iespējamā sagrozīšana neizriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem. Tāpat nešķiet, ka šie secinājumi izrietētu no tā, ka Vispārējā tiesa nav pietiekami noskaidrojusi faktus vai nav ņēmusi vērā savu kontroles pilnvaru apjomu, tiesības tikt uzklausītam vai pienākumu norādīt pamatojumu.
108 Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 157. punktā skaidri norāda pamatojumu, kādēļ attiecīgais trokšņa līmenis bija pietiekams, lai attaisnotu tādu pasākumu noteikšanu, kādi paredzēti grozītajā 213. ĪR.
109 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida.
Par piekto pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
110 Ar piekto pamatu Šveices Konfederācija norāda uz normu par pierādīšanas pienākumu, kā arī sadarbības pienākumu un pienākumu sniegt pierādījumus patvaļīgu interpretāciju, pamatojot ar to, ka pārsūdzētā sprieduma 158. punktā Vispārējā tiesa tai pārmet, ka tā nav precizējusi zemākus lidojuma augstumus, kurus varētu noteikt, nepalielinot troksni attiecīgajā Vācijas teritorijas zonā, ar grozītajā 213. ĪR paredzētajiem pasākumiem.
111 Kā uzskata Šveices Konfederācija, Vispārējā tiesa tādējādi prasa pierādījumu, ko tā nevar iesniegt, lai gan šo pasākumu autoram būtu jāpierāda to nepieciešamība.
112 Komisija, Vācijas valdība un Landkreis Waldshut apstrīd Šveices Konfederācijas argumentāciju.
Tiesas vērtējums
113 Tas, ka Šveices Konfederācija tikai atsaucas uz normu par pierādīšanas pienākumu patvaļīgu interpretāciju, ir nepietiekami, lai apstrīdētu Vispārējās tiesas vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 158. punktā.
114 Tā kā apstrīdētajā lēmumā un pārsūdzētajā spriedumā ir detalizēta grozītajā 213. ĪR paredzēto pasākumu pamatojuma un samērīguma analīze, Šveices Konfederācijai ir precīzi jānorāda argumenti, kas, tāsprāt, ļauj apstrīdēt šo analīzi.
115 Šajā sakarā Vispārējā tiesa ir pamatoti nospriedusi, ka Šveices Konfederācijas apgalvojums, ka atsevišķi minimālie lidojuma augstumi, kas noteikti grozītajā 213. ĪR, esot pārāk augsti un zemāka augstuma noteikšana neietekmējot troksni zonā, uz kuru vērsti šie pasākumi, ir nepietiekams, ja šī apgalvojuma pamatošanai šī valsts neprecizē zemākus augstumus, kas tādējādi varētu tikt noteikti.
116 Tādējādi piektais pamats ir jānoraida.
Par sesto pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
117 Ar sesto pamatu Šveices Konfederācija pārmet Vispārējai tiesai kļūdu tiesību piemērošanā, izslēdzot mazāk ierobežojošu pasākumu esamību nekā grozītajā 213. ĪR esošie, pamatojot ar to, ka Šveices Konfederācija nav minējusi nevienu gadījumu, kad trokšņa kvota būtu noteikta tikai zināmām dienas stundām vai zināmām nedēļas dienām.
118 Šis pārsūdzētā sprieduma 171. punktā esošais Vispārējās tiesas apgalvojums esot acīmredzamā pretrunā šī paša sprieduma 105. punktam, kurā, tieši pretēji, Šveices Konfederācija min trokšņa kvotu nakts stundās, kura no 2002. gada vasaras ir noteikta Frankfurtes pie Mainas lidostai.
119 Komisija, Vācijas valdība un Landkreis Waldshut apstrīd Šveices Konfederācijas argumentāciju.
Tiesas vērtējums
120 Ir jāatgādina, ka sestajā pamatā Šveices Konfederācija tikai apstrīd Vispārējās tiesas apgalvojumu pārsūdzētā sprieduma 171. punktā, ka šī valsts nav minējusi nevienu gadījumu, kad trokšņa kvota būtu noteikta tikai zināmām dienas stundām vai zināmām nedēļas dienām un tā labi darbotos praksē.
121 Pretēji tam, ko apgalvo Šveices Konfederācija, šis apgalvojums nav acīmredzamā pretrunā šī sprieduma 105. punktam, jo šajā punktā Vispārējā tiesa tikai norāda, ka šī valsts ir minējusi trokšņa kvotas nakts stundām esamību no 2002. gada vasaras Frankfurtes pie Mainas lidostai, neprecizējot, vai šī kvota labi darbojas praksē.
122 Katrā ziņā ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 171. un nākamajos punktos Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz vairākiem motīviem, lai secinātu grozītajā 213. ĪR paredzēto pasākumu samērīgumu, un ka katrs no šiem motīviem ļauj neatkarīgi pamatot šo secinājumu.
123 Tādējādi, pat ja pieņemtu, ka sestais pamats ir pamatots, tas nepadara pārsūdzēto spriedumu par spēkā neesošu un ir jānoraida kā neiedarbīgs, jo šis secinājums pārējo motīvu dēļ ir pamatots (šajā ziņā skat. 2007. gada 26. aprīļa spriedumu lietā C‑412/05 P Alcon/ITSB, Krājums, I‑3569. lpp., 41. punkts, un 2012. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C‑221/10 P Artegodan/Komisija, 110. punkts).
124 No tā izriet, ka sestais pamats ir jānoraida kā neiedarbīgs.
125 Tādējādi, tā kā apelācijas sūdzība nav pamatota ne ar vienu no tās pamatiem, tad tā ir jānoraida pilnībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
126 Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācija nav vai ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu. Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar Reglamenta 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas procesam, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Šveices Konfederācijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai pēdējai spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kas radušies Komisijai gan pirmajā instancē, gan sakarā ar šo apelāciju.
127 Reglamenta 184. panta 4. punkta otrajā teikumā ir paredzēts, ka, ja persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, piedalās apelācijas tiesvedībā, Tiesa var nolemt, ka tā savus tiesāšanās izdevumus sedz pati. Saskaņā ar šo normu, ir jānospriež, ka Vācijas Federatīvā Republika un Landkreis Waldshut sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
1) apelācijas sūdzību noraidīt;
2) Šveices Konfederācija sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus, kas radušies Eiropas Komisijai gan pirmajā instancē, gan sakarā ar šo apelāciju;
3) Vācijas Federatīvā Republika un Landkreis Waldshut sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
[Paraksti]