TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2013. gada 30. maijā (*)
Valsts pienākumu neizpilde – Transports – Direktīva 91/440/EEK – Kopienas dzelzceļa attīstība – Direktīva 2001/14/EK – Dzelzceļa infrastruktūras jaudas sadale – Direktīvas 2001/14 6. panta 2. un 3. punkts – Ilgstoša finanšu līdzsvara neesamība – Direktīvas 91/440 6. panta 1. punkts un 7. panta 3. un 4. punkts – Infrastruktūras pārvaldītāju stimulējošu pasākumu neesamība – Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punkts un 8. panta 1. punkts – Maksas par minimālo piekļuvi aprēķins
Lieta C‑512/10
par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko 2010. gada 26. oktobrī cēla
Eiropas Komisija, ko pārstāv H. Støvlbæk un K. Herrmann, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Polijas Republiku, ko pārstāv M. Szpunar, kā arī K. Bożekowska‑Zawisza un M. Laszuk, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Čehijas Republika, ko pārstāv M. Smolek un T. Müller, kā arī J. Očková, pārstāvji,
Itālijas Republika, ko pārstāv G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino, avvocato dello Stato,
personas, kas iestājušās lietā.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] (referents), E. Levits, Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel] un M. Bergere [M. Berger],
ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],
sekretāre A. Impellicēri [A. Impellizzeri], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 20. septembra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2012. gada 13. decembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka:
– neveicot pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka uzņēmums, kuram ir uzticēts veikt būtiskās funkcijas, kas ir uzskaitītas II pielikumā Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīvai 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību (OV L 237, 25. lpp., un labojums – OV L 271, 70. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/51/EK (OV L 164, 164. lpp., un labojums – OV L 220, 58. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 91/440”), būtu neatkarīgs no uzņēmuma, kurš sniedz dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus;
– neveicot pasākumus, kas ir piemēroti, lai savlaicīgi nodrošinātu infrastruktūras pārvaldītāja finanšu līdzsvaru;
– neieviešot atbilstošu stimulēšanas sistēmu, lai mudinātu pārvaldītāju samazināt izmaksas un infrastruktūras izmantošanas maksu, un
– nenodrošinot pareizu to noteikumu transponēšanu, kuri attiecas uz maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu un kuri ir ietverti Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvā 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu (OV L 75, 29. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/49/EK (OV L 164, 44. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2001/14”),
Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas ir paredzēti Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktā un II pielikumā, Direktīvas 2001/14 4. panta 2. punktā, 6. panta 2. un 3. punktā, 7. panta 3. punktā, 8. panta 1. punktā un 14. panta 2. punktā, kā arī pēdējās minētās direktīvas 6. panta 1. punktā, kurš aplūkots kopā ar Direktīvas 91/440 7. panta 3. un 4. punktu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
2 Direktīvas 91/440 7. panta 3. un 4. punktā bija noteikts:
“3. Dalībvalstis, pienācīgi ievērojot [EKL 73., 87. un 88.] pantu, var arī vienoties ar infrastruktūras pārvaldītāju par uzdevumiem, apmēriem un finanšu prasībām atbilstīgu finansējumu, īpaši jaunu investīciju segšanai.”
4. Saskaņā ar valsts noteikto vispārīgo politiku infrastruktūras pārvaldītājs izstrādā komercdarbības plānu, kurā iekļauj investīciju un finanšu programmu. Plānu izstrādā tā, lai panāktu optimālu un efektīvu infrastruktūras izmantošanu un attīstību, nodrošinot finanšu līdzsvaru un līdzekļus šo mērķu sasniegšanai.”
3 Direktīvas 2001/14 6. pants bija formulēts šādi:
“1. Dalībvalstis izstrādā nosacījumus, attiecīgā gadījumā ieskaitot priekšapmaksas nosacījumus, lai nodrošinātu, ka normālos uzņēmējdarbības apstākļos un saprātīgā laikposmā infrastruktūras pārvaldītāja grāmatvedības rēķinos ienākumiem no infrastruktūras maksas, citas saimnieciskās darbības un valsts iemaksām, no vienas puses, jābūt vismaz līdzsvarā ar infrastruktūras izdevumiem, no otras puses.
Neskarot lietotāja iespējamo ilgtermiņa mērķi segt visu transporta veidu infrastruktūras izmaksas, pamatojoties uz dažādo transporta veidu godīgu, nediskriminējošu konkurenci, kur dzelzceļa transports spēj konkurēt ar citiem transporta veidiem, saskaņā ar 7. un 8. pantā noteikto maksāšanas sistēmu dalībvalsts var prasīt, lai infrastruktūras pārvaldītājs savelk rēķinus bez valsts finansējuma.
2. Infrastruktūras pārvaldītājus, pienācīgi ievērojot drošību un vajadzību uzturēt un uzlabot infrastruktūras pakalpojumu kvalitāti, stimulē samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas lielumu.
3. Dalībvalstis nodrošina, ka 2. punkta nosacījumu īsteno vai nu ar tādām līgumsaistībām starp kompetento iestādi un infrastruktūras pārvaldītāju, kas aptver vismaz trīs gadu ilgu laikposmu un paredz valsts finansējumu, vai ar attiecīgu reglamentējošu pasākumu ieviešanu, kas paredz arī atbilstīgās pilnvaras.
[..]”
4 Saskaņā ar Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punktu:
“Neierobežojot 4. vai 5. punktu vai 8. pantu, maksu par minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām nosaka tādu, kādas ir tiešās izmaksas, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus.”
5 Minētās direktīvas 8. panta 1. punktā bija paredzēts:
“Lai pilnībā segtu infrastruktūras pārvaldītājam radušās izmaksas, ja tirgus situācija to pieļauj, dalībvalsts var piedzīt uzcenojumus, pamatojoties uz efektīviem, caurskatāmiem un nediskriminējošiem principiem, vienlaikus garantējot optimālu konkurētspēju, jo īpaši dzelzceļa kravu starptautisko pārvadājumu jomā. Maksas iekasēšanas sistēmā ievēro dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu sasniegto produktivitātes pieaugumu.
Maksas līmenis tomēr nedrīkst liegt lietot infrastruktūru tādām tirgus daļām, kas spēj segt vismaz tās izmaksas, kas tieši radušās dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas dēļ, kā arī peļņas normu, ko pieļauj tirgus situācija.”
Polijas tiesības
2000. gada likums
6 2000. gada 8. septembra Likuma par valsts uzņēmuma “Polskie Koleje Państwowe” pārdošanu, restrukturizāciju un privatizāciju (ustawa o komercjalizacji, restrukturyzacji i prywatyzacji przedsiębiorstwa państwowego “Polskie Koleje Państwowe”; 2000. gada Dz. U., Nr. 84, 948. pozīcija), redakcijā, kas ir piemērojama šim strīdam (turpmāk tekstā – “2000. gada likums”), 15. pantā ir noteikts:
“1. PKP SA izveido akciju sabiedrību, kuras uzdevums ir pārvaldīt dzelzceļa līnijas un kura darbojas ar nosaukumu “PKP Polskie Linie Kolejowe Spółka Akcyjna”, turpmāk tekstā – “PLK SA”.
[..]
4. PLK SA kļūst par dzelzceļa līniju pārvaldītāju [2003. gada 28. marta Likuma par dzelzceļa transportu (ustawa o transporcie kolejowym; 2007. gada Dz. U. Nr. 16, 94. pozīcija; turpmāk tekstā – “Likums par dzelzceļa transportu”)] nozīmē.
Likums par dzelzceļa transportu
7 Likuma par dzelzceļa transportu 33. panta 1.–8. punktā ir noteikts:
“1. [Infrastruktūras] pārvaldītājs nosaka maksas apmēru, kas dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem ir jāmaksā par infrastruktūras izmantošanu.
2. Pamatmaksa par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu tiek noteikta, ņemot vērā izmaksas, ko sedz pārvaldītājs un kas ir tieši saistītas ar dzelzceļa pakalpojumu sniegšanu.
3. Maksu par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu veido pamatmaksa un papildmaksas.
3.a Pamatmaksas ietvaros pārvaldītājs piemēro atšķirīgu maksu par:
1) minimālo piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai, kas aptver likuma pielikuma I daļas 1. punktā paredzētos pakalpojumus;
2) piekļuvi iekārtām, kas ir saistītas ar vilcienu apkopi, kurā ietilpst likuma pielikuma I daļas 2. punktā paredzētie pakalpojumi.
4. Pamatmaksa par minimālo piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai tiek aprēķināta, reizinot vilcienu kustību un vienotas likmes, kuras noteiktas atbilstoši dzelzceļa līnijas kategorijai un vilciena tipam atsevišķi pasažieru pārvadājumiem un preču pārvadājumiem.
4.a Pārvaldītājs var piemērot vienotu minimālo pamatmaksas likmi par minimālo piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai. Minimālā likme atbilstoši līdzvērtīgiem noteikumiem ir piemērojama visiem dzelzceļa pasažieru pārvadājuma uzņēmumiem par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu, kas ir saistīta ar darbībām, kuras veiktas atbilstoši publiskā pakalpojuma līgumam.
[..]
4.c Pamatmaksa par piekļuvi aprīkojumam, kas ir saistīts ar vilcienu apkopi, tiek aprēķināta, reizinot pasūtītos pakalpojumus un atbilstošās vienotās likmes, kuru apmērs atšķiras atkarībā no likuma pielikuma I daļas 2. punktā paredzēto pakalpojumu veida.
5. Vienota pamatmaksas likme par minimālo piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai tiek noteikta attiecībā uz vilcienu par nobraukto kilometru.
5.a Lai noteiktu vienotas pamatmaksas likmes, pārvaldītājs no paredzētā to izmaksu apmēra, kas ir saistītas ar dzelzceļa infrastruktūras nodrošināšanu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, atskaita subsīdiju, kas ir paredzēta infrastruktūras atjaunošanai un apkopei un kas saņemta no valsts vai vietējo pašvaldību budžeta, un paredzētos līdzekļus, kas iegūti no Dzelzceļa fonda.
[..]
5.c Pamatmaksas vienoto likmju palielinājums attiecībā uz pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu, kas veikti saskaņā ar publiskā pakalpojuma līgumu laikposmā, kurā ir spēkā kustības grafiki 30. panta 5. punkta nozīmē, nevar pārsniegt inflācijas indeksa apmēru, kas ir paredzēts attiecīgā gada budžeta likumprojektā.
6. Pārvaldītājam saskaņā ar spēkā esošo praksi ir pienākums publiskot pamatmaksas un papildmaksu likmju apmēru un veidus, pasažieru pārvadājumus nošķirot no preču pārvadājumiem.
7. Pamatmaksas un papildmaksu vienotās likmes, izņemot vilces strāvas izmantošanas maksu, kopā ar to apmēra aprēķiniem tiek nosūtītas [Dzelzceļa transporta biroja] priekšsēdētājam.
8. [Dzelzceļa transporta biroja] priekšsēdētājs [šī panta] 7. punktā norādītās likmes apstiprina 30 dienu laikā no to saņemšanas vai atsakās tās apstiprināt, ja konstatē, ka ir pārkāpti [šī panta 2.–6.] punktā, 34. pantā paredzētie vai, pamatojoties uz 35. pantu, pieņemtie noteikumi.”
8 Likuma par dzelzceļa transportu 38.a panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Par transportu atbildīgais ministrs var no valsts budžeta vai no Dzelzceļa fonda līdzfinansēt dzelzceļa infrastruktūras atjaunošanas un apkopes izmaksas, lai samazinātu izmaksas un izmantošanas maksas apmēru, ja pārvaldītājs nodrošina infrastruktūru atbilstoši likumā noteiktajiem principiem.
2. 1. punktā paredzētais uzdevums tiek veikts, pamatojoties uz līgumu, kas ir noslēgts starp par transportu atbildīgo ministru un pārvaldītāju uz laikposmu, kas ir vienāds ar 3 gadiem vai pārsniedz to.”
Ministrijas 2009. gada noteikumi
9 Infrastruktūras ministra 2009. gada 27. februāra noteikumos par piekļuves nosacījumiem un dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu (rozporządzenie Ministra Infrastruktury w sprawie warunków dostępu i korzystania z infrastruktury kolejowej, 2009. gada Dz. U. Nr. 35, 274. pozīcija; turpmāk tekstā – ministrijas 2009. gada noteikumi”) 6. pantā ir noteikts:
“[Likuma par dzelzceļa transportu] 33. panta 4. punktā paredzētā pamatatlīdzība tiek aprēķināta, nobraukto vilciena kilometru skaitu reizinot ar likmi, kas ir piemērojama attiecīgajai dzelzceļa līnijas kategorijai, kura ir noteikta, ņemot vērā ikdienas vidējo satiksmi un pieļauto tehnisko ātrumu, kurā ir ietverti pastāvīgie ierobežojumi, kā arī vilciena tipu un kopējo vilciena bruto masu, kas ir noteikti attiecībā uz piešķirto līniju.”
10 Saskaņā ar ministrijas 2009. gada noteikumu 7. pantu:
“6. pantā paredzētās pamatmaksas vienotās likmes tiek noteiktas attiecībā uz:
1) pasažieru vilcieniem,
2) preču vilcieniem.”
11 Ministrijas 2009. gada noteikumu 8. pantā ir paredzēts:
“1. Lai aprēķinātu dzelzceļa infrastruktūras nodrošināšanas likmes, pārvaldītājs ņem vērā:
1) tiešās izmaksas, kas ietver:
a) uzturēšanas izmaksas,
b) dzelzceļa satiksmes pārvaldības izmaksas,
c) amortizācijas izdevumus;
2) darbības netiešās izmaksas, kas ietver saprātīgas pārvaldītāja izmaksas, kuras nav 1. un 3. punktā minētās izmaksas;
3) finanšu izmaksas, kas ir saistītas ar to aizdevumu atmaksu, kurus pārvaldītājs ir paņēmis, lai attīstītu un modernizētu nodrošināto infrastruktūru;
4) uzturēšanas darbu, kas saistīts ar dažādām 7. pantā paredzētajām līniju un vilcienu kategorijām.
2. Likme atšķiras atkarībā no dzelzceļa līnijas kategorijas un kopējās vilciena bruto masas, ņemot vērā, ka šī likme pieaug, šiem parametriem palielinoties.
3. 7. pantā paredzētajām likmēm saistībā ar vilcienu kustību, kas attiecas uz vienu un to pašu līnijas kategoriju un vienu un to pašu kopējo bruto masu, ir jābūt vienādām.
4. 7. pantā paredzētās likmes attiecībā uz vilcieniem tiek norādītas tabulās, kuru dažādās ailēs ir norādīta vilcienu bruto masa un kuru kolonnās ir norādītas dzelzceļa līnijas.”
Pirmstiesas procedūra
12 2007. gada 10. maijā Komisija Polijas Republikai nosūtīja anketu, lai pārliecinātos, ka šī dalībvalsts savā tiesību sistēmā ir pareizi transponējusi Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvu 2001/12/EK, ar ko ir grozīta Direktīva 91/440 (OV L 75, 1. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvu 2001/13/EK, ar ko ir grozīta Padomes Direktīva 95/18/EK par dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu licencēšanu (OV L 75, 26. lpp.), un Direktīvu 2001/14 (turpmāk tekstā visas kopā – “pirmā dzelzceļa tiesību aktu pakete”). Polijas iestādes uz šo anketu atbildēja ar 2007. gada 5. jūlija vēstuli.
13 2007. gada 21. oktobrī Komisija lūdza sniegt papildu paskaidrojumus, ko Polijas Republika tai sniedza 2007. gada 20. decembra vēstulē.
14 2008. gada 26. jūnijā Komisija, pamatojoties uz Polijas Republikas sniegto informāciju, brīdināja šo dalībvalsti, ka tai ir jāizpilda pirmās dzelzceļa tiesību aktu paketes direktīvas. Galvenie norādītie pārkāpumi bija saistīti ar PLK SA neatkarības neesamību un infrastruktūras piekļuves maksas iekasēšanu.
15 2008. gada 26. augustā Polijas Republika atbildēja uz minēto Komisijas brīdinājuma vēstuli.
16 2009. gada 9. oktobrī Komisija nosūtīja Polijas Republikai argumentētu atzinumu, kurā, pirmkārt, pārmeta, ka tā nav veikusi pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai garantētu dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāja neatkarību no dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, un, otrkārt, tā aicināja šo dalībvalsti veikt pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu minētā atzinuma prasības divu mēnešu termiņā pēc tā saņemšanas.
17 Ar 2009. gada 9. decembra vēstuli Polijas Republika atbildēja uz minēto argumentēto atzinumu, apstrīdot Komisijas pārmesto pienākumu neizpildi.
18 Šādos apstākļos Komisija cēla šo prasību.
Tiesvedība Tiesā
19 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 13. aprīļa rīkojumu Čehijas Republikai un Itālijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Polijas Republikas prasījumu atbalstam.
20 Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā tika iesniegts 2013. gada 12. aprīlī, Komisija darīja zināmu Tiesai, ka tā atsakās no pirmā tās prasībā izvirzītā iebilduma, kas attiecas uz Direktīvas 91/440 6. panta 3. punkta pārkāpumu, kā arī Direktīvas 2001/14 4. panta 2. punkta un 14. panta 2. punkta pārkāpumu.
21 Savos apsvērumos par šo atteikšanos no iebilduma Polijas Republika lūdza, lai Komisijai piespriež atlīdzināt ar minēto iebildumu saistītos tiesāšanās izdevumus.
Par prasību
Par otro iebildumu, kas attiecas uz ilgstoša finanšu līdzsvara neesamību
Lietas dalībnieku argumenti
22 Komisija pārmet Polijas Republikai, ka tā nav veikusi pasākumus, kas ir piemēroti, lai savlaicīgi nodrošinātu infrastruktūras pārvaldītāja, proti, PLK SA, finanšu līdzsvaru, neizpildot pienākumus, kas šai dalībvalstij ir paredzēti Direktīvas 2001/14 6. panta 1. punktā, kurš aplūkots kopā ar Direktīvas 91/440 7. panta 3. un 4. punktu. Komisija šajā ziņā precizē, ka no minētās dalībvalsts atbildes uz argumentēto atzinumu izrietot, ka PLK SA izdevumi un ieņēmumi esot līdzsvarā tikai 2012. gadā.
23 Polijas Republika apgalvo, ka infrastruktūras pārvaldītāja finanšu līdzsvars ir sasniegts, ja ņem vērā ieņēmumus no saimnieciskās darbības pirms amortizācijas izdevumu atskaitīšanas. No Direktīvas 2001/14 6. panta 1. punkta nekādā ziņā neizrietot, ka finanšu līdzsvars ir jāsasniedz, iekļaujot amortizācijas izdevumus, it īpaši to dzelzceļa līniju amortizācijas izdevumus, kas ir vai nākotnē tiks likvidētas, līdz ar to iespējamās atjaunošanas izmaksas nav tikušas ņemtas vērā, nosakot infrastruktūras piekļuves maksu.
24 Runājot par Direktīvas 91/440 7. panta 3. punktu, Polijas Republika apgalvo, ka, pirmkārt, Likuma par dzelzceļa pārvadājumiem 33.–35. pantā, kas attiecas uz maksām, kuras sedz dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, ir garantēts dzelzceļa infrastruktūras finansējums un ka, otrkārt, valsts budžets un Dzelzceļa fonds, no kuriem var tikt finansētas struktūras atjaunošanas un apkopes izmaksas atbilstoši šī likuma 38. un 38.a pantam, ir otrais finansēšanas avots. PLK SA ieņēmumi, kas gūti, veicot darbību, kas nav dzelzceļa infrastruktūras nodrošināšana, esot trešais tās finansēšanas avots.
25 Attiecībā uz Direktīvas 91/440 7. panta 4. punktu Polijas Republika apgalvo, ka PLK SA, kā tas ir prasīts tā statūtos, sagatavo ikgadējos finanšu plānus, kuros ikgadējās ieguldījumu programmas, kas ir jāizstrādā tā, lai garantētu to finansēšanu no dažādiem avotiem, ir viens no elementiem.
Tiesas vērtējums
26 Saskaņā ar Direktīvas 2001/14 6. panta 1. punktu dalībvalstis izstrādā atbilstošus nosacījumus, lai nodrošinātu, ka normālos uzņēmējdarbības apstākļos un saprātīgā laikposmā infrastruktūras pārvaldītāja grāmatvedības rēķinos ienākumi no infrastruktūras izmantošanas maksas, citas saimnieciskās darbības un valsts iemaksām, no vienas puses, ir vismaz līdzsvarā ar infrastruktūras izdevumiem, no otras puses.
27 Polijas Republika uzskata, ka šajā tiesību normā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nevis nodrošināt, lai infrastruktūras pārvaldītāja peļņas un zaudējumu uzskaite būtu līdzsvarā, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, bet tikai sniegt vajadzīgo finansējumu, lai saimnieciskās darbības ieņēmumi pirms amortizācijas izdevumu atskaitīšanas būtu līdzsvarā.
28 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka, lai gan saskaņā ar grāmatvedības principiem amortizācijas izdevumi ir nevis “izdevumi”, kas ir ar naudas plūsmu saistīts jēdziens, bet gan pienākums bez līdzekļu izmaksas, to, ka Direktīvas 2001/14 6. panta 1. punktā ir izmantots šis jēdziens, nevar uzskatīt par noteicošu, jo savukārt šī paša punkta otrajā daļā ir paredzētas “infrastruktūras izmaksas”.
29 Vēl ir jānorāda, kā ģenerāladvokāts to ir darījis secinājumu 55. punktā, ka tas, ka Direktīvas 2001/14 6. panta 1. punktā ir izmantots jēdziens “priekšapmaksa”, ciktāl tas, kā šķiet, a priori norāda, ka šajā tiesību normā paredzētā pienākuma mērķis ir aizsargāt nevis kontu līdzsvaru, bet gan pārvaldītāja likviditāti, varētu būt arguments par labu Polijas Republikas atbalstītajai interpretācijai.
30 Tomēr, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 57. punktā, svarīgi ir arī norādīt, ka Direktīvas 91/440 7. panta, kura 3. un 4. punktā attiecīgi ir paredzēta, pirmkārt, dalībvalstu iespēja piešķirt infrastruktūras pārvaldītājam pietiekamu finansējumu, ņemot vērā tā uzdevumus, izmēru un finansiālās vajadzības, un, otrkārt, infrastruktūras pārvaldītāja pienākums izstrādāt uzņēmējdarbības plānu, kas ļauj sasniegt finanšu līdzsvaru valsts vispārējās politikas ietvaros, mērķis ir garantēt infrastruktūras pārvaldītāja likviditāti.
31 Līdz ar to, ja to interpretētu tādējādi, ka pienākums līdzsvarot infrastruktūras pārvaldītāja kontus ir vērsts uz to, lai aizsargātu nevis kontu līdzsvaru, bet pārvaldītāja likviditāti, Direktīvas 2001/14 6. panta 1. punktam nebūtu savas piemērošanas jomas salīdzinājumā ar Direktīvas 91/440 7. panta 3. un 4. punkta piemērošanas jomu.
32 Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar Padomes 1978. gada 25. jūlija Ceturtās direktīvas 78/660/EEK, kas pamatojas uz [EKL 44. panta 2. punkta g) apakšpunktu] un attiecas uz noteiktu veidu sabiedrību gada pārskatiem (OV L 222, 11. lpp.), 35. panta 1. punkta b) apakšpunktu aktīvu amortizācijas izdevumu uzskaite ir grāmatvedības pienākums, bez kura tādas kapitāla sabiedrības kā PLK SA ikgadējie konti saskaņā ar to, kas ir paredzēts minētās direktīvas 2. panta 3. punktā, nevarētu sniegt skaidru un patiesu priekšstatu par sabiedrības aktīviem un pasīviem, finansiālo stāvokli, kā arī peļņu vai zaudējumiem.
33 Jāpiebilst arī, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 59. punktā, ka pienākums amortizēt aktīvu vērtību nav atkarīgs no tā, vai uzņēmumam ir nodoms atjaunot kādu ilgtermiņa aktīvu (pamatkapitāla) elementu.
34 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Direktīvas 2001/14 6. panta 1. punktā paredzētais pienākums ir interpretējams tādējādi, ka tas attiecas uz infrastruktūras pārvaldītāja ieņēmumu un zaudējumu uzskaites līdzsvaru.
35 Tomēr ar infrastruktūras pārvaldītāja ieņēmumu un zaudējumu uzskaites līdzsvara neesamību vien nepietiek, lai secinātu, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir paredzēti minētā 6. panta 1. punktā. Lai izdarītu šādu secinājumu, saskaņā ar pašas šīs tiesību normas formulējumu būtu arī jāpierāda, ka uzskaites līdzsvara neesamība rodas “normālos uzņēmējdarbības apstākļos un saprātīgā laikposmā”.
36 Komisija šajā ziņā apgalvo, ka, ja PLK SA ir radušies zaudējumi tādā apmērā, kādu Polijas Republika ir norādījusi savā atbildē uz brīdinājuma vēstuli, nebūs iespējams sasniegt Direktīvas 2001/14 6. panta 1. punktā paredzēto finanšu līdzsvaru. Turklāt Komisija uzskata, ka šī dalībvalsts infrastruktūras pārvaldītājam neesot piešķīrusi pietiekamu finansējumu, ņemot vērā tā uzdevumus, izmēru un finansiālās vajadzības.
37 Saskaņā ar prasības pieteikumā ietverto informāciju PLK SA deficīts no 2 % 2006. gadā palielinājās līdz 10 % (atbilstoši prognozēm) 2009. gadā. Tajā pašā laikposmā valsts finansējums palielinājās no 10,8 % līdz 19,3 % (atbilstoši prognozēm), kaut gan izmaksu segšana no ieņēmumiem, kas gūti no maksas par piekļuvi infrastruktūrai, vienlaikus samazinājās no 79,4 % 2006. gadā līdz 64,4 % 2009. gadā (atbilstoši prognozēm).
38 Polijas Republika tomēr norāda, ka ir paredzēts, ka 2015. gadā ar infrastruktūru saistītos izdevumus valsts segšot 37,5 % apmērā, kas, tāsprāt, izraisīšot būtisku maksas likmes samazināšanos dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem.
39 Savā atbildes rakstā uz repliku Polijas Republika atgādina, ka savā atbildē uz argumentēto atzinumu esot izklāstījusi valdības plānu, kurā ir paredzēts palielināt infrastruktūras pārvaldītājam sniedzamo finansējumu ar mērķi panākt budžeta līdzsvaru 2012. gadā. Turklāt šī dalībvalsts ir paredzējusi sasniegt budžeta līdzsvaru arī PLK SA ieņēmumu un izdevumu plānošanas posmā. Kaut arī Polijas Republika ir norādījusi, ka galīgais rezultāts būs atkarīgs no ekonomiskās situācijas, tā precizē, ka 2009. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu tika novērota preču pārvadājumu pa dzelzceļu apjoma samazināšanās par 17 %.
40 Šajā ziņā man ir jānorāda, ka spēkā esošajā Direktīvas 2001/14 6. panta 1. punkta formulējumā nav neviena precizējuma, lai piemērotu “saprātīga laikposma” kritēriju, kas saskaņā ar 8. panta 4. punkta pirmo daļu Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Direktīvā 2012/34/ES, ar ko izveido vienotu Eiropas dzelzceļa telpu (OV L 343, 32. lpp.), ar ko no 2012. gada 15. decembra tika atcelta Direktīva 2001/14, nevar pārsniegt piecus gadus.
41 Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka Polijas Republika pirmo subsīdiju 340 miljonu Polijas zlotu (PLN) apmērā PLK SA piešķīra 2006. gadā, proti, pēc tam, kad pārvaldītājs bija sācis savu darbību. Ikgadējā valsts subsīdija 2010. gadā tika palielināta līdz PLN 900 miljoniem, lai sasniegtu PLN 1200 miljonus 2012. gadā, kura laikā bija jābūt sasniegtam finanšu līdzsvaram. Visbeidzot, nākamajos gados minētā subsīdija ir jāpalielina par PLN 100 miljoniem katru gadu.
42 Saskaņā ar lietas materiālos ietverto informāciju Polijas dzelzceļu tīkls ir ļoti blīvs, sliktā stāvoklī un lielā mērā nerentabls. Turklāt dzelzceļa infrastruktūras neatkarīga pārvaldība tika uzsākta tikai nesen, jo pirmā valsts subsīdija tika piešķirta 2006. gadā. Tajā pašā laikā, lai gan Polijas valsts infrastruktūras pārvaldītājam vairākkārt piešķīra finansējumu, tā ieņēmumi samazinājās daļēji lielās ekonomikas krīzes dēļ Eiropas Savienībā. Polijas valsts veiktajā finanšu plānošanā tomēr ir paredzēts sasniegt budžeta līdzsvaru 2012. gadā.
43 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apstākļus, nevar secināt, ka Polijas Republika nav definējusi atbilstošus nosacījumus, lai panāktu, ka normālos uzņēmējdarbības apstākļos un saprātīgā laikposmā infrastruktūras pārvaldītāja konti būtu līdzsvarā vismaz saistībā ieņēmumiem no infrastruktūras izmantošanas maksas, no vienas puses, un infrastruktūras izdevumiem, no otras puses.
44 Tādējādi otrais iebildums, ko Komisija ir izvirzījusi savas prasības pamatojumam, ir jānoraida.
Par trešo iebildumu, kas attiecas uz tādu pasākumu neesamību, kuri mudinātu pārvaldītāju samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas apmēru
Lietas dalībnieku argumenti
45 Komisija apgalvo, ka atbilstoši tam, kas ir paredzēts Direktīvas 2001/14 6. panta 2. un 3. punktā, neieviešot atbilstošu stimulēšanas sistēmu, lai mudinātu pārvaldītāju samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un maksu par piekļuvi minētajai infrastruktūrai, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir paredzēti minētajās tiesību normās.
46 Tā īpaši apgalvo, ka Likuma par dzelzceļa transportu 38.a pantā nav izveidota atbilstoša stimulēšanas sistēma, lai mudinātu pārvaldītāju samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas apmēru.
47 Vispirms Polijas Republika norāda, ka, lai gan Direktīvā 2001/14 ir paredzēts dalībvalstu pienākums veikt stimulējošus pasākumus, lai palielinātu infrastruktūras pārvaldītāju darbības efektivitāti, tajā tomēr nav noteikts minēto pasākumu raksturs.
48 Pēc tam minētā dalībvalsts norāda, ka par transportu atbildīgais ministrs katru gadu kopā ar PKP SA, ko pilnībā – 100 % apmērā – kontrolē Valsts kase, lemj par prēmijas izmaksāšanu PKP SA valdes locekļiem, lai palielinātu infrastruktūras pārvaldītāja darbības efektivitāti.
49 Polijas Republika ir minējusi arī citus uzņēmumu pārvaldības instrumentus, kas ir piemērojami PLK SA, piemēram, lēmumu dzelzceļa aizsardzības pasākumu izmaksas nepiesaistīt izmaksām, ko veido maksa par piekļuvi infrastruktūrai, bet finansēt šos pakalpojumus no līdzekļiem, kurus sabiedrība ir ieguvusi no cita veida darbības, kā arī to, ka pārvaldītāja pamatdarbībai piešķirto valsts līdzekļu apmērs ir atkarīgs no pārvaldītāja darbības efektivitātes.
50 Visbeidzot, Polijas Republika apgalvo, ka ar Likuma par dzelzceļa transportu 33. pantu, saskaņā ar kuru maksu vienotās likmes ir jāapstiprina Dzelzceļa transporta biroja priekšsēdētājam, atbilstoši ir īstenoti Direktīvas 2001/14 6. panta 3. punktā paredzētie reglamentējošie pasākumi.
51 Čehijas Republika apgalvo, ka prasība veikt stimulējošus pasākumus, lai samazinātu infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas apmēru, ir Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punkta galīgais mērķis, proti, stāvoklis, kāds ir jāsasniedz. Kā tas skaidri ir paredzēts šajā tiesību normā, šajā ziņā ir jāizstrādā priekšnosacījumi. Tādējādi dalībvalstij, ja tā mēģina sasniegt šo mērķi, ir jānodrošina infrastruktūras pakalpojumu drošība, kvalitātes saglabāšana un to uzlabošana.
52 Čehijas Republika piebilst, ka tādā situācijā, kad infrastruktūra ir ļoti sliktā stāvoklī, šie nosacījumi nav izpildīti. Šādā gadījumā līguma noslēgšana starp valsti un infrastruktūras pārvaldītāju par infrastruktūras remonta un uzturēšanas izmaksu finansēšanu ir pasākums, kas ir vērsts uz to, lai sasniegtu Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punktā paredzēto galīgo mērķi, un kas ir jāuzskata par pietiekamu, ņemot vērā infrastruktūras stāvokli.
53 Savā atbildē uz Čehijas Republikas iestāšanās rakstu Komisija apgalvo, ka šāda Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punkta interpretācija ir nepareiza.
54 Minētā iestāde uzskata, ka no šīs tiesību normas neizriet, ka tajā paredzētais pienākums veikt stimulējošus pasākumus ir atkarīgs no dzelzceļa infrastruktūras stāvokļa. Tieši pretēji, šāds pienākums pastāvot pats par sevi. Tādējādi ar līguma noslēgšanu starp attiecīgo dalībvalsti un infrastruktūras pārvaldītāju par infrastruktūras remonta un uzturēšanas izmaksu finansēšanu, kurā nav paredzēti pasākumi, kas mudina pārvaldītāju samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas apmēru, neesot izpildīts minētajā tiesību normā paredzētais pienākums.
Tiesas vērtējums
55 No Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punkta izriet, ka infrastruktūras pārvaldītājus, pienācīgi ievērojot drošību un vajadzību uzturēt un uzlabot infrastruktūras pakalpojumu kvalitāti, ar stimulējošiem pasākumiem mudina samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas, kā arī infrastruktūras piekļuves maksas lielumu.
56 Minētās direktīvas 6. panta 3. punktā ir paredzēts, ka no šī panta 2. punkta izrietošo pienākumu īsteno vai nu ar tādu daudzgadu līgumu, kas ir noslēgts starp infrastruktūras pārvaldītāju un kompetento iestādi un kas paredz valsts finansējumu, vai arī ar attiecīgu reglamentējošu pasākumu ieviešanu, kas paredz atbilstīgās pilnvaras.
57 Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka Likuma par dzelzceļa pārvadājumiem 38.a panta 1. un 2. punktā, kaut arī tajā kā mērķis ir paredzēts samazināt izmaksas un izmantošanas maksas lielumu, tomēr nav definēts stimulējošs mehānisms, ar kuru šis mērķis būtu jāsasniedz.
58 Turklāt netiek apstrīdēts, ka minētajā likumā nav noteikti reglamentējoši pasākumi, kas paredzētu atbilstīgās pilnvaras, lai infrastruktūras pārvaldītājs par savu pārvaldību sniegtu pārskatu kompetentajai iestādei saskaņā ar to, kas ir paredzēts Direktīvas 2001/14 6. panta 3. punktā.
59 Jānorāda arī, ka Polijas Republika neapgalvo, ka pasākumi, uz kuriem tā atsaucas un kas ir minēti šī sprieduma 48. un 49. punktā, pat ja pieņem, ka tos varētu uzskatīt par stimulējošiem pasākumiem minētās direktīvas 6. panta 2. punkta nozīmē, ir ietverti daudzgadu finansēšanas līgumā atbilstoši tam, kas ir paredzēts šī panta 3. punktā.
60 Visbeidzot, runājot par Čehijas Republikas argumentiem, pietiek konstatēt, ka, lai gan no Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punkta izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums ņemt vērā infrastruktūras stāvokli, piemērojot šī panta 2. un 3. punktu, tām ir arī pienākums vai nu noslēgt daudzgadu finansēšanas līgumus, kuros ir ietverti stimulējoši pasākumi, vai arī noteikt šajā ziņā atbilstošu tiesisko regulējumu.
61 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāsecina, ka trešais iebildums, ko Komisija ir izvirzījusi savas prasības pamatojumam, ir pamatots.
Par ceturto iebildumu, kas attiecas uz maksas aprēķinu par minimālo piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai
Lietas dalībnieku argumenti
62 Komisija apgalvo, ka Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir paredzēti Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punktā un 8. panta 1. punktā.
63 Tā apgalvo, ka jēdziens “tiešās izmaksas, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus” minētā 7. panta 3. punkta nozīmē ir saistīts vien ar “robežizmaksu” jēdzienu. Komisija uzskata, ka pēdējais minētais jēdziens atbilstot tikai izmaksām, kas ir radušās vilcienu faktiskas kustības rezultātā, nevis fiksētām izmaksām, kurās papildus izmaksām, kas ir saistītas ar dzelzceļa pakalpojumu sniegšanu, ietilpst arī vispārējās infrastruktūras darbības izmaksas, kuras ir jāsedz pat tad, ja vilcienu kustība nenotiek.
64 Turklāt Komisija norāda, ka Polijas Republika savā atbildē uz argumentēto atzinumu ir atzinusi, ka vienoto pamatmaksas likmju apmērs par minimālo piekļuvi infrastruktūrai ir atkarīgs no darbiem, kas plānoti saistībā ar infrastruktūras darbību, no izmaksām, kuras ir paredzētas dzelzceļa infrastruktūras nodrošināšanai minimālās piekļuves ietvaros, kā arī no plānotā dzelzceļa infrastruktūras remonta un uzturēšanas izmaksu finansējuma. Šie faktori neesot tieši saistīti ar tiešajām izmaksām, kas izriet no infrastruktūras darbības, bet paredzēti, lai atgūtu visas pārvaldītājam radušās izmaksas.
65 Attiecībā uz iespējām palielināt maksas, pamatojoties uz Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punktu, Komisija norāda, ka dalībvalstīm, kā tas izrietot no šīs tiesību normas pirmās un otrās daļas, kas aplūkotas kopā, ir pienākums ieviest kontroles mehānismu, kurš aptver visus dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu tirgus segmentus un to maksātspēju. Šim mehānismam būtu jāļauj noteikt “tirgus noturību” un uzraudzīt, lai netiek izslēgti atsevišķi tirgus sektori, kuri līdz šim spēja segt maksu par minimālo piekļuvi infrastruktūrai.
66 Likumā par dzelzceļa transportu šāds mehānisms neesot noteikts.
67 Pirmkārt, runājot par iebildumu, kas attiecas uz Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punkta pārkāpumu, Polijas Republika norāda, ka minētais likums pirmstiesas procedūras laikā tika grozīts saskaņā ar Komisijas prasībām.
68 Pirmkārt, Likuma par dzelzceļa transportu 33. pantā esot noteikts, ka pamatmaksa par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu tiek noteikta, ņemot vērā izmaksas, ko pārvaldītājs sedz tieši saistībā ar vilcienu satiksmi, kuru nodrošina dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi.
69 Polijas Republika turklāt apstrīd Komisijas iebildumu, ka saskaņā ar Polijas tiesību aktiem tiešās izmaksas, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus, atbilstot vispārējām uzturēšanas izmaksām un vispārējām darbības nodrošināšanas izmaksām.
70 Polijas Republika turklāt apgalvo, ka Komisijas apgalvojumam, ka jēdziens “tiešās izmaksas, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus” ir saistīts ar “robežizmaksu” jēdzienu, nav pamatojuma. Šī dalībvalsts šajā ziņā norāda, ka, tā kā Direktīvā 2001/14 šis jēdziens nav definēts, dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība, ievērojot šīs direktīvas mērķus, definēt tās veidojošos elementus un no tiem atvasināt piekļuves maksas apmēru.
71 Otrkārt, runājot par iebildumu, kas attiecas uz Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punkta pārkāpumu, Polijas Republika apgalvo, ka Komisija nav paskaidrojusi, pamatojoties uz ko, ņemot vērā Polijā spēkā esošās tiesību normas, tā ir konstatējusi, ka izmaksām, kuras ir ņemtas vērā, lai aprēķinātu maksu par minimālo piekļuvi, tika pieskaitīta peļņas norma, kas ir paredzēta Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punktā.
72 Savukārt Čehijas Republika saistībā ar Komisijas iebildumu, kas attiecas uz nepareizu Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punkta transponēšanu, norāda, ka no šīs tiesību normas nekādā ziņā neizriet, ka tikai robežizmaksas var kvalificēt kā “tiešās izmaksas, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus”. Šī dalībvalsts uzskata, ka, tā kā ne šajā direktīvā, ne arī kādā citā Savienības tiesību normā nav uzskaitītas izmaksas, kas atbilst šim jēdzienam, noteicošais kritērijs esot tikai tas, vai attiecībā uz šādām izmaksām var pierādīt tiešu saistību ar dzelzceļa pakalpojumu sniegšanu.
Tiesas vērtējums
73 Saskaņā ar Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punktu, neierobežojot minētās direktīvas 7. panta 4. vai 5. punktu vai 8. pantu, maksu par minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām nosaka tādu, kādas ir tiešās izmaksas, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus.
74 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Direktīvā 2001/14 nav nevienas definīcijas jēdzienam “tiešās izmaksas, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus” un ka nevienā Savienības tiesību normā nav noteiktas izmaksas, kuras atbilst vai neatbilst šim jēdzienam.
75 Turklāt, runājot par ekonomikas zinātnes jēdzienu, kura piemērošana, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 93. punktā, rada būtiskas praktiskas grūtības, ir jāuzskata, ka atbilstoši pašlaik spēkā esošajām Savienības tiesībām dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība minētā jēdziena transponēšanai un piemērošanai valsts tiesībās.
76 No tā izriet, ka šajā gadījumā ir jāpārbauda, vai attiecīgais Polijas tiesiskais regulējums ļauj maksas par minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām aprēķinā iekļaut elementus, kas nav acīmredzami tieši saistīti ar vilcienu satiksmes pakalpojumu sniegšanu.
77 Šajā ziņā Likuma par dzelzceļa transportu 33. panta 2. punktā ir paredzēts, ka pamatmaksa par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu tiek noteikta, ņemot vērā izmaksas, ko sedz tās pārvaldītājs un kas ir tieši saistītas ar vilcienu satiksmes pakalpojumu sniegšanu.
78 Saskaņā ar minētā 33. panta 4. punktu pamatmaksa par minimālo piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai tiek aprēķināta, reizinot vilcienu kustību un vienotas likmes, kuras noteiktas atbilstoši dzelzceļa līnijas kategorijai un vilciena tipam atsevišķi pasažieru pārvadājumiem un preču pārvadājumiem. Saskaņā ar šī paša panta 5. punktu vienota pamatmaksas likme par minimālo piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai tiek noteikta attiecībā uz vilcienu par nobraukto kilometru.
79 Kārtība, kādā aprēķina pamatmaksu par minimālo piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai, ir noteikta ministrijas 2009. gada noteikumu 6. pantā.
80 Minēto ministrijas noteikumu 8. panta 1. punktā šajā ziņā ir precizēts, ka, lai aprēķinātu dzelzceļa infrastruktūras nodrošināšanas likmes, infrastruktūras pārvaldītājs ņem vērā tiešās izmaksas, kas ietver uzturēšanas izmaksas, dzelzceļa satiksmes pārvaldības izmaksas un amortizācijas izdevumus. Turklāt šajā tiesību normā ir paredzēts ņemt vērā arī finanšu izmaksas, kas ir saistītas ar to aizdevumu atmaksu, kurus pārvaldītājs ir paņēmis, lai attīstītu un modernizētu nodrošināto infrastruktūru, darbības netiešās izmaksas, kas ietver saprātīgas infrastruktūras pārvaldītāja izmaksas, kuras nav iepriekš minētās izmaksas, kā arī uzturēšanas darbu, kas saistīts ar dažādām līniju un vilcienu kategorijām.
81 Kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 99. punktā, izmaksas, kas ir saistītas ar signalizēšanu, satiksmes pārvaldību, uzturēšanas darbiem un remontu, vismaz daļēji var atšķirties atkarībā no satiksmes, un līdz ar to tās daļēji var tikt uzskatītas par tiešām izmaksām, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus.
82 Tieši pretēji, izriet, ka, tā kā ministrijas 2009. gada noteikumu 8. panta 1. punktā minētajās uzturēšanas vai satiksmes pārvaldības izmaksās ir ietvertas fiksētas izmaksas, kas ir saistītas ar kāda dzelzceļa tīkla posma nodrošināšanu satiksmes vajadzībām un kas pārvaldītājam ir jāsedz pat tad, ja vilcienu satiksme nenotiek, tās tikai daļēji ir jāuzskata par tiešām izmaksām, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus.
83 Runājot par netiešajām izmaksām un finanšu izmaksām, kas arī ir minētas attiecīgajā valsts tiesību normā, ir jākonstatē, ka tām acīmredzami nav nekādas tiešas saistības ar vilcienu satiksmes pakalpojumu sniegšanu.
84 Visbeidzot, tā kā amortizācijas izdevumi tiek noteikti, nevis pamatojoties uz reālo ar satiksmi saistīto infrastruktūras nolietojumu, bet atbilstoši grāmatvedības noteikumiem, arī tos nevar uzskatīt par tiešām izmaksām, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus.
85 Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka, lai noteiktu maksu par minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām, ministrijas 2009. gada noteikumos ir paredzēts ņemt vērā izmaksas, kuras nevar uzskatīt par tiešām izmaksām, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus.
86 Tādējādi Komisijas iebildums par Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punkta pārkāpumu ir jāuzskata par pamatotu.
87 Savukārt Komisijas iebildumam par Direktīvas 2001/14 8. panta 1. punkta pārkāpumu nevar piekrist.
88 Polijas Republika apstrīd, ka būtu izmantojusi minētajā tiesību normā paredzēto iespēju, kas ļauj iekasēt piekļuves maksas uzcenojumus, un Komisijai nav izdevies pierādīt, ka tās apgalvojums šajā ziņā būtu pamatots.
89 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāpiekrīt ceturtajam Komisijas iebildumam, jo Polijas tiesiskajā regulējumā ir atļauts maksas, kas iekasēta par minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām, aprēķinā ietvert izmaksas, kuras nevar uzskatīt par tiešām izmaksām, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus, Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punkta nozīmē.
90 Tādējādi, pirmkārt, ir jākonstatē, ka, neveicot pasākumus, kas paredzēti, lai mudinātu dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāju samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas apmēru, kā arī pieļaujot, ka maksas, kas iekasēta par minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām, aprēķinā tiek iekļautas izmaksas, kuras nevar uzskatīt par tiešajām izmaksām, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai attiecīgi ir noteikti Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punktā un 7. panta 3. punktā, un, otrkārt, Komisijas prasība pārējā daļā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
91 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Šī reglamenta 141. panta 1. punktā turklāt ir noteikts, ka pusei, kas atsakās no prasības, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja pretējā puse to ir prasījusi apsvērumos par atteikšanos no prasības.
92 Šajā gadījumā Komisija atteicās no pirmā tās prasībā izvirzītā iebilduma, un Polijas Republika savos apsvērumos par šo atteikšanos lūdza piespriest šai iestādei atlīdzināt ar minēto iebildumu saistītos tiesāšanās izdevumus.
93 Tomēr, tā kā Komisijai un Polijas Republikai spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs attiecībā uz vairākiem pamatiem, jānolemj, ka tās savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.
94 Atbilstoši tā paša Reglamenta 140. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas, Čehijas Republika un Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) neveicot pasākumus, kas ir paredzēti, lai mudinātu dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāju samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas apmēru, kā arī pieļaujot, ka maksas, kas iekasēta par minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām, aprēķinā tiek iekļautas izmaksas, kuras nevar uzskatīt par tiešajām izmaksām, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai attiecīgi ir noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvas 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/49/EK, 6. panta 2. punktā un 7. panta 3. punktā;
2) prasību pārējā daļā noraidīt;
3) Eiropas Komisija, Polijas Republika, Čehijas Republika un Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
[Paraksti]