ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,
sniegti 2009. gada 26. martā (1)
Lieta C‑32/08
Fundación Española para la Innovación de la Artesanía(FEIA)
pret
Cul de sac Espacio Creativo SL
un pret
Acierta Product & Position SA
(Juzgado de lo Mercantil n. 1 de Alicante (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Kopienas dizainparaugi – Īpašumtiesības – Pēc pasūtījuma radītie dizainparaugi
1. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Juzgado de lo Mercantil n. 1 de Alicante (Alikantes Komerctiesa Nr. 1) uzdod Tiesai dažus jautājumus par to, kā interpretēt Padomes 2001. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem (2) (turpmāk tekstā – “Regula”) 14. un 88. pantu.
2. Šie jautājumi ir izvirzīti sakarā ar lietu, kuras priekšmets ir varbūtējs tādu nereģistrētu Kopienas dizainparaugu [tiesību] aizskārums, kas pasūtīti un izgatavoti saistībā ar projektu, kura mērķis ir veicināt rūpniecisku dizainparaugu iekļaušanu amatniecības nozarē. Tā ir pirmā reize, kad Tiesai ir lūgts prejudiciālajā tiesvedībā interpretēt Regulas noteikumus (3).
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesības
3. Kopienas interese par jautājumiem, kas saistīti ar rūpniecisku dizainparaugu aizsardzību, aizsākās 1959. gadā, kad Komisija ierosināja toreizējo sešu dalībvalstu valdībām izveidot darba grupas, kuru uzdevums būtu izstrādāt Kopienas rūpnieciskā īpašuma tiesību aizsardzību ar mērķi novērst problēmas, kādas pareizai kopējā tirgus darbībai radīja valsts mērogā sniegtās aizsardzības teritoriālā ierobežotība. Tādējādi tika nodibinātas trīs atsevišķas darba grupas patentu, preču zīmju un dizainparaugu jomā. Darba grupa attiecībā uz dizainparaugiem, kuru vadīja itālis Rošoni [Roscioni], sniedza ziņojumu 1962. gadā, kurā ieteica pieņemt vienotas tiesību normas Kopienu mērogā, bet uzsvēra, cik sarežģīti ir sākt tiesību aktu saskaņošanas procesu ievērojamo atšķirību dēļ, kādas pastāv valstu tiesību aktos šajā jomā.
4. Pēc ilga stagnācijas perioda Komisija šīs debates atsāka ar Zaļo grāmatu par rūpnieciskajiem dizainparaugiem (turpmāk tekstā – “Zaļā grāmata”), kas tika publicēta 1991. gada jūnijā, kuru saskaņā ar minētās iestādes nodomu ieinteresētajām personām vajadzēja izmantot par apspriežu pamatu. Minētajā dokumentā Komisija izvērtēja dažādus rūpniecisko dizainparaugu tiesiskās aizsardzības aspektus un risinājumus, kādi izmantoti valstu tiesību aktos šajā jomā, galvenajās līnijās nosakot, kādai, pēc tās uzskatiem, vajadzēja būt Kopienu pieejai šajā jomā. Pamatojoties uz Zaļajā grāmatā izklāstītajiem argumentiem, Komisija ierosināja, pirmkārt, izveidot Kopienas dizainparaugu, kas būtu spēkā visā Kopienas teritorijā un uz kuru attiektos vienots regulējums, un, otrkārt, saskaņot valstu tiesību aktus svarīgākajos šīs jomas aspektos. Atbilstoši šim ierosinājumam Zaļās grāmatas pielikumā bija ietverts projekts priekšlikumam Regulai par Kopienas dizainparaugiem un projekts priekšlikumam Direktīvai, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus par dizainparaugu tiesisko aizsardzību.
5. Pamatojoties uz šiem projektiem, Komisija 1993. gadā iesniedza Padomei un Parlamentam priekšlikumu Regulai par Kopienas dizainparaugiem (4) un priekšlikumu Direktīvai par dizainparaugu tiesisko aizsardzību (5). Direktīva tika pieņemta 1998. gada 13. oktobrī (6), bet regulas likumdošanas procedūra bija ilgāka un ne tik gluda – tai bija nepieciešams iesniegt vēl divus priekšlikumus – 1999. un 2000. gadā.
6. Kā izriet no Regulas apsvērumiem, tāda Kopienas dizainparauga izveides mērķis, uz kuru attiecas vienoti noteikumi visā Kopienas teritorijā, ir novērst šķērsli preču brīvai apritei, kāda ir valsts mērogā izstrādātās dizainparaugu aizsardzības teritoriālā ierobežotība, un novērst to, ka, ņemot vērā joprojām sastopamās ievērojamās atšķirības dalībvalstu dizainparaugu tiesību aktos, identiski dizainparaugi dažādās valsts tiesību sistēmās tiek aizsargāti dažādi un attiecībā uz dažādiem to īpašniekiem (7).
7. Lai aizsardzība, kas piešķirta Kopienas dizainparaugam, atbilstu visu Kopienas ekonomikas nozaru prasībām, Regulā ir paredzēti divi aizsardzības veidi: viena veida – šaurāku un īstermiņa aizsardzību – piešķir attiecībā uz nereģistrētiem dizainparaugiem, bet otra veida aizsardzību piešķir uz ilgāku termiņu attiecībā uz reģistrētiem dizainparaugiem un tā sniedz aizsargātajam tiesību subjektam ekskluzīvas tiesības (8).
8. Regulas II sadaļa sastāv no piecām iedaļām. Trešajā iedaļā, kuras nosaukums ir “Tiesības uz Kopienas dizainparaugu”, ir ietverts 14. pants ar tādu pašu virsrakstu, kurā ir noteikts:
“1. Tiesības uz Kopienas dizainparaugu pieder modelētājam vai tā tiesību pārņēmējam.
2. Ja dizainparaugu kopīgi ir izveidojušas divas vai vairāk[as] personas, tiesības uz Kopienas dizainparaugu pieder tām kopīgi.
3. Tomēr, ja dizainparaugu ir izveidojis darbinieks, izpildot savus darba pienākumus vai ievērojot sava darba devēja norādījumus, tiesības uz Kopienas dizainparaugu pieder darba devējam, ja vien nav citādas vienošanās vai valsts tiesību aktos nav noteikts citādi.”
9. Regulas IX sadaļā ir ietverti noteikumi attiecībā uz “Piekritību un procesu prasībās, kas saistās ar Kopienas dizainparaugiem”. Ar šīs sadaļas otrajā iedaļā iekļauto 81. pantu Kopienas dizainparaugu tiesām, ko dalībvalstis noteikušas atbilstoši 80. pantam, ir piešķirta ekskluzīva piekritība strīdu izskatīšanā attiecībā uz Kopienas dizainparaugu tiesību aizskārumiem un spēkā esamību. Attiecībā uz tiesībām, kas šīm tiesām jāpiemēro, 88. panta 1. un 2. punktā ir precizēts:
“1. Kopienas dizainparaugu tiesas piemēro šīs regulas noteikumus.
2. Visos jautājumos, ko šī regula neaptver, Kopienas dizainparaugu tiesa piemēro valsts tiesību aktus, tostarp starptautiskās privāttiesības (9).”
B – Valsts tiesības
10. Spānijas tiesībās aizsardzība ir paredzēta tikai reģistrētiem dizainparaugiem. 2003. gada 7. jūlija Likuma Nr. 20 par rūpniecisko dizainparaugu tiesisko aizsardzību [Ley 20/2003 de Protección Jurídica del Diseño Industrial] 14. panta, kurš ar virsrakstu “Tiesības uz reģistrāciju” ir iekļauts III sadaļā “Tiesības uz dizainparaugu”, 1. un 4. punktā ir noteikts:
“1. Tiesības reģistrēt dizainparaugu pieder modelētājam vai tā tiesību pārņēmējam. [..]
4. Procedūrās Spānijas Patentu un preču zīmju birojā [Oficina Española de Patentes y Marcas] pieņemams, ka pieteicējs ir tiesīgs reģistrēt dizainparaugu.”
11. Nākamajā – 15. pantā ir paredzēts:
“Ja dizainparaugu izgatavojis darba ņēmējs, izpildot savus darba pienākumus vai ievērojot uzņēmēja vai darba devēja norādījumus, vai pakalpojumu attiecībās – pēc pasūtījuma, tiesības reģistrēt dizainparaugu piekrīt darba devējam vai līdzējam, kas pasūtījis dizainparauga izgatavošanu, ja vien līgumā nav noteikts citādi.”
II – Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
12. Fundación española para la innovación de la Artesanía (turpmāk tekstā – “FEIA”), kas ir prasītāja pamata lietā, ir atbalstījusi projektu ar nosaukumu “D’Artes, Diseño y Artesanía de incorporación del Diseño al Sector Artesiano”, kura mērķis bija radīt un pārdot priekšmetu sēriju, ko atsevišķas amatnieku darbnīcas izgatavotu, pamatojoties uz rūpnieciskā dizaina meistaru īstenotiem dizainparaugiem.
13. Šajā projektā FEIA uzdeva sabiedrībai AC&G, s.a. atlasīt modelētājus un noslēgt ar tiem vienošanās attiecībā uz dizainparauga izstrādi un tehniskās palīdzības sniegšanu amatniekam izstrādājuma izgatavošanas posmā. Atbilstoši šim uzdevumam AC&G, s.a. noslēdza līgumu ar sabiedrību Cul de sac espacio creativo, s.l. (turpmāk tekstā – “Cul de sac”); saskaņā ar šo līgumu Cul de sac konstruēja virkni pulksteņu ar dzeguzi amatniecei Veronikai Palomaresai [Verónica Palomares]. Šie pulksteņi tika piedāvāti pirmajā projekta D’Artes pasākumā ar kolekcijas nosaukumu “Santamaría”.
14. 2006. gadā sabiedrība Acierta Product & Position, s.a. (turpmāk tekstā – “Acierta”) un Cul de sac pārdeva pulksteņu ar dzeguzi sēriju, kas pazīstama kā kolekcija “Timeless”. Uzskatīdama, ka ar šādu pārdošanu ir pārkāptas tiesības uz kolekcijas “Santamaría” pulksteņu modeļiem, par kuru īpašnieci tā sevi uzskata, FEIA cēla pret abām sabiedrībām prasību Juzgado de lo Mercantil n. 1 de Alicante. Šajā tiesā prasītāja sabiedrība dažādos veidos (10) aizstāvēja savas īpašumtiesības uz attiecīgajiem modeļiem, atsaucoties gan uz Regulas noteikumiem, gan uz Spānijas tiesību aktiem. Atbildētājas sabiedrības iebilda, ka FEIA nav procesuālās rīcībspējas, jo tai nav īpašumtiesību uz attiecīgajiem modeļiem.
15. Uzskatīdama, ka šīs prāvas risinājums ir atkarīgs no atsevišķu Regulas noteikumu interpretācijas, iesniedzējtiesa apturēja tiesvedību un saskaņā ar EKL 234. pantu uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Regulas] 14. panta 3. punkts interpretējams tādējādi, ka tajā paredzēti tikai Kopienas dizainparaugi, kas radīti darba attiecībās, kurās modelētājam – autoram ir saistošs darba attiecību līgums, kam piemīt padotības un pakļautības iezīmes; vai
2) [Regulas] 14. panta 3. punkta jēdzieni “darbinieks” un “darba devējs” jāinterpretē plašā izpratnē, lai ietvertu no darba attiecībām atšķirīgus gadījumus, kā, piemēram, tādus, kuros saskaņā ar civiltiesisku [vai] komerctiesisku līgumu (un līdz ar to nepastāvot padotībai, piederībai un sistemātiskumam) kāda persona (autors) apņemas citai personai izgatavot skici/modeli (dizainparaugu) par noteiktu atlīdzību, un tā rezultātā uzskatāms, ka tas pieder personai, kas to pasūtījusi, ja vien līgumā nav noteikts citādi?
3) Vai gadījumā, ja atbilde uz otro jautājumu ir noliedzoša, par atšķirīgām faktiskām situācijām uzskatot dizainparaugus, kas radīti darba attiecībās, un dizainparaugus, kas radīti attiecībās, kas nav darba attiecības,
a) jāpiemēro [Regulas] 14. panta 1. punkta vispārīgais noteikums un līdz ar to uzskatāms, ka tie pieder autoram, ja vien līgumā līdzēji nevienojas par pretējo; vai
b) Kopienas dizainparaugu tiesai saskaņā ar [Regulas] 88. panta 2. punkta atsauci jāpiemēro valsts tiesības, kas regulē dizainparaugus?
4) Vai gadījumā, ja jāatsaucas uz valsts tiesībām un ja tajās dizainparaugi, kas radīti darba attiecībās (kas pieder darba devējam, ja vien nav nolīgts citādi), tiek pielīdzināti (kā tas ir Spānijas tiesībās) dizainparaugiem, kas radīti pēc pasūtījuma (kas pieder līdzējam, kas tos pasūta, ja vien nav nolīgts citādi), ir iespējams piemērot valsts tiesības?
5) Vai gadījumā, ja atbilde uz ceturto jautājumu ir apstiprinoša, šāds iznākums ([ka dizainparaugi] pieder līdzējam, kas tos pasūta, ja vien nav nolīgts citādi) nebūtu pretrunā noliedzošajai atbildei uz otro jautājumu?”
III – Tiesvedība Tiesā
16. Šajā prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā rakstveida apsvērumus atbilstoši Tiesas Statūtu 23. panta otrajai daļai iesniedza FEIA, Cul de sac, Acierta, Apvienotā Karaliste un Komisija. Tiesas sēde notika 2009. gada 29. janvārī.
IV – Analīze
A – Par pirmo un otro prejudiciālo jautājumu
17. Pirmie divi iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi, kuri jāizskata kopā, skar Regulas 14. panta 3. punkta interpretāciju. Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa pēc būtības vaicā Tiesai, vai minētais noteikums ir piemērojams vienīgi dizainparaugiem, ko darbinieks izveidojis saistībā ar darba ņēmēja darba līgumu, vai arī tas ir piemērojams arī tā saucamajiem “dizainparaugiem pēc pasūtījuma”, proti, dizainparaugiem, ko pašnodarbināta persona izveidojusi saistībā ar uzņēmuma līgumu.
18. Attiecīgā noteikuma piemērošanu arī pēdējiem minētajiem dizainparaugiem ir atbalstījusi gan prasītāja pamata lietā, gan Apvienotā Karaliste; pēc to uzskatiem, šis noteikums ir jāinterpretē nevis vienīgi saistībā ar tā formulējumu, bet arī ņemot vērā sistēmas, kurā tas ietilpst, vispārējo struktūru un mērķus. Piedāvātā interpretācija esot pamatota, it īpaši ņemot vērā vajadzību koordinēt Regulas noteikumus ar Direktīvas 98/71, kurā ir tikai daļēji saskaņoti valstu tiesību akti par rūpniecisko dizainparaugu aizsardzību, noteikumiem. Ja šāda koordinēšana nenotiek, Kopienu aizsardzības un valsts aizsardzības apvienošana, kas kļuvusi iespējama ar Regulas noteikumiem, var izraisīt to, ka dažādiem subjektiem tiek atzītas ekskluzīvas tiesības uz vienu dizainparaugu. Komisija, Cul de sac un Acierta savukārt ierosina uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt tādējādi, ka Regulas 14. panta 3. punktā paredzētais noteikums ir piemērojams tikai dizainparaugiem, kas radīti darba ņēmēja darba attiecībās. Komisija un Cul de sac it īpaši uzsver, ka Kopienu tiesību noteikumi, kuros tāpat kā apspriestajā noteikumā nav ietvertas nekādas tiešas norādes uz valsts tiesībām nolūkā noteikt to apjomu un tajos iekļauto jēdzienu nozīmi, ir jāinterpretē neatkarīgi un vienveidīgi visā Kopienā. Acierta un Komisija turklāt piebilst, ka 14. panta 3. punktā ir ietverts izņēmuma noteikums attiecībā pret 1. punktā paredzēto vispārīgo noteikumu; kā izņēmuma noteikums tas nepieļauj nedz paplašinātu interpretāciju, nedz piemērošanu pēc analoģijas gadījumos, kas nav skaidri minēti. Komisija, visbeidzot, uzskata, ka ierosināto interpretāciju apstiprina Regulas sagatavošanas dokumenti un tās pieņemšanas procedūra un tā ir saderīga ar Kopienu un starptautiskajiem noteikumiem par citām rūpnieciskā īpašuma tiesībām.
19. Saskaņā ar 14. panta 3. punktu – ja “dizainparaugu ir izveidojis darbinieks, izpildot savus darba pienākumus vai ievērojot sava darba devēja norādījumus, tiesības uz Kopienas dizainparaugu pieder darba devējam, ja vien nav citādas vienošanās vai valsts tiesību aktos nav noteikts citādi”.
20. Kā apgalvojušas atbildētājas pamata lietā un Komisija, minētā noteikuma vārdiskais formulējums liek uzskatīt, ka apstākļi, kuri paredzēti tajā ietvertajā normā, attiecas vienīgi uz dizainparaugiem, kas izstrādāti darba ņēmēja un darba devēja attiecībās. To it īpaši pamato jēdzienu “darbinieks” un “darba devējs” lietojums, no kā skaidri izriet Kopienu likumdevēja nodoms pieņemt, ka šīs normas piemērošanas priekšnoteikums ir padotības attiecību esamība darba tiesiskā regulējuma nozīmē.
21. Citāda interpretācija, atbilstoši kurai – kā piedāvājušas FEIA un Apvienotā Karaliste – normā aprakstītie apstākļi ietver arī uzņēmuma līgumus, nenovēršami sagrozītu attiecīgās normas formulējumu, paplašinot lietoto jēdzienu semantisko apjomu arī ārpus parastās nozīmes, kāda tiem piedēvējama, un, manuprāt, būtu pretrunā pašam likuma tekstam.
22. Tāpat man nešķiet iespējams, kā ierosinājusi FEIA, pamatot šādu interpretāciju tikai ar secinājumu, ka attiecīgās normas tekstā dizainparaugi, ko izstrādājis darbinieks, izpildot savus darba pienākumus saistībā ar darba ņēmēja darba līgumu, ir nošķirti no dizainparaugiem, kas izveidoti, ievērojot darba devēja norādījumus, kuri, savukārt, darbiniekam pasūtīti, pamatojoties uz citādām līgumiskām attiecībām. Faktiski abi gadījumi ir saistīti ar darba attiecību gaitu un pirmais gadījums attiecas uz darbiniekam uzliktajiem darba pienākumiem, pildot individuālo nodarbinātības līgumu, un otrais – uz faktiskajiem pienākumiem, ko šādās nodarbinātības attiecībās darba devējs uzticējis darbiniekam. Šī precizējuma mērķis ir attiecināt darba devēja tiesību ieguves jomu tikai uz darbinieka darbiem, kas faktiski attiecas uz darba līguma izpildi. Tāpēc, manuprāt, norādi uz dizainparaugiem, ko darbinieks izstrādājis, ievērojot darba devēja “norādījumus”, nedrīkst interpretēt tādā veidā, ka ar to Kopienu likumdevējs vēlas minētajā noteikumā paredzēto regulējumu attiecināt uz dizainparaugiem, kas radīti saistībā ar uzņēmuma līgumu.
23. Tā kā ir noskaidrots, ka 14. panta 3. punktā paredzētais regulējums attiecas tikai uz gadījumu saistībā ar dizainparaugiem, kas izstrādāti saistībā ar darba ņēmēja darba attiecībām, atliek pārbaudīt, vai no šī noteikuma ir iespējams iegūt normu, kura pēc analoģijas būtu piemērojama citādam gadījumam – kad dizainparaugi ir izgatavoti “pēc pasūtījuma”. Šajā sakarā ir jāatsaucas, pirmkārt, uz attiecīgā noteikuma jēgu un mērķi un, otrkārt, uz Regulas sagatavošanas dokumentiem.
24. Pirmkārt, noteikums, saskaņā ar kuru uzņēmējs iegūst tiesības kā īpašumu izmantot darbinieka veiktā darba rezultātus bez nepieciešamības pēc ad hoc nodošanas darījuma, ir plaši izmantots gan valstu, gan starptautiskajās tiesību normās dažādās rūpnieciskā īpašuma nozarēs. Kopienu tiesībās šis noteikums ir ietverts ne vien Regulas 14. panta 3. punktā, bet arī Padomes 1986. gada 16. decembra Direktīvas 87/54/EEK par pusvadītāju izstrādājumu topogrāfiju tiesisko aizsardzību (11) 3. panta 2. punktā, Padomes 1991. gada 14. maija Direktīvas 91/250/EEK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (12) 2. panta 3. punktā un Padomes 1994. gada 27. jūlija Regulas (EK) Nr. 2100/94 par Kopienas augu šķirņu aizsardzību (13) 11. panta 3. punktā, kā arī Priekšlikumā regulai par patentiem. Tas pēc būtības atbilst prasībai sabalansēt iesaistītās pretējās intereses: pirmkārt, uzņēmēja interesi kļūt par tādas darbības rezultātu īpašniekiem, kurai parasti tas ir sedzis izmaksas un, otrkārt, darbinieka interesi par veikto darbību tikt pienācīgi atalgotam. Tas, ka uzņēmējs iegūst īpašumtiesības tieši uz darbinieka radītajiem darbiem, ļauj darbiniekam saņemt šo atlīdzību neatkarīgi no tā, kāds ir darba ekonomiskā izmantojuma rezultāts – turklāt darbinieka rīcībā šim mērķim var nebūt nepieciešamo finanšu un organizatorisko līdzekļu –, un nodrošina darba devējam, ka tā darbinieks īpašumtiesības uz paša radītajiem darbiem nenodod citam uzņēmējam.
25. Pamatojoties uz Regulas 14. panta 3. punktā izdarīto izvēli – piešķirt darba devējam tiesības nodot atklātībā un reģistrēt dizainparaugu, ko izstrādājis tā darbinieks, tādējādi ļaujot darba devējam iegūt ekskluzīvas īpašumtiesības, kuras rodas no šo darījumu veikšanas, pastāv arī koncepcija, saskaņā ar kuru darba attiecībām ir “kumulatīvs” raksturs, kas pamato, ka visas nodarbinātības līguma rezultātā darbinieka izveidoto darbu ekonomiskās izmantošanas tiesības tiek nodotas uzņēmējam.
26. Iepriekš izklāstītie apsvērumi man liek uzskatīt, ka attiecīgajā noteikumā paredzētais regulējums, uztverot to saistībā ar precīziem līgumu noteikumiem, nav pēc analoģijas piemērojams citādām līgumtiesiskām attiecībām.
27. Šķiet, šādu secinājumu apstiprina Regulas sagatavošanas dokumenti.
28. Zaļajai grāmatai pievienotajā projektā Priekšlikumam regulai nebija noteikuma, kas būtu līdzīgs 14. panta 3. punktam. Šī projekta 11. pantam bija tāds pats saturs kā pašreizējam 14. panta 1. punktam, bet nākamajā – 12. pantā, kura nosaukums bija “Dizainparaugs, ko izveidojis darbinieks vai kas izveidots pēc pasūtījuma”, pamatojoties uz Max Planck Institute izteikto priekšlikumu (14), bija vienīgi paredzētas kolīzijas normas, pamatojoties uz kurām noteikt valsts likumu, kurš reglamentē īpašumtiesības uz Kopienas dizainparaugu gadījumā, ja dizainparaugu izstrādājis darbinieks (1. punkts), un gadījumā, ja dizainparaugs izveidots pēc pasūtījuma (3. punkts) (15).
29. Komentējot minētā projekta 12. panta 1. punktu, Komisija Zaļajā grāmatā uzsvēra to, cik grūti – ar ko jau saskārušies 1973. gada Konvencijas par Eiropas patentu un 1989. gada Nolīguma par Kopienas patentu sarunu dalībnieki – ir panākt vienprātīgu nostāju par vienotu materiālo tiesību normu attiecībā uz to, kā piešķirt īpašumtiesības uz darbiem, ko darbinieks izveidojis nodarbinātības attiecībās. Beigās iesakot pieņemt šādu normu, Komisija uzskatīja, ka, lai neaizkavētu Regulas pieņemšanas procedūru, tobrīd pietika iekļaut projektā kolīzijas noteikumu, kas veidots pēc 1980. gada Romas konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, 6. panta parauga. Savukārt attiecībā uz dizainparaugiem, ko izveido pēc pasūtījuma, Zaļajā grāmatā projekta 12. panta 3. punkta piezīmē vienīgi bija atgādināta prasība nodrošināt [līgumslēdzējām] pusēm “visplašāko izvēles iespēju saistībā ar īpašumtiesību uz dizainparaugu piešķiršanu un līgumam piemērojamo likumu” (16) un bija ierosināts noteikt specifiskāku saistību kritēriju, nekā ir Romas konvencijā paredzētā “ciešākā saistība”. Nebija nekādas norādes uz iespēju varbūtēji, arī vidēji ilgā termiņā izstrādāt vienotu materiālo tiesību regulējumu šajā jautājumā.
30. Tādējādi jau Zaļajā grāmatā Komisija bija izraudzījusies tādu pieeju, kurā bija skaidri nodalītas problēmas saistībā ar ekskluzīvajām īpašumtiesībām attiecībā uz dizainparaugiem, ko darbinieki izstrādā saistībā ar darba ņēmēja darba līgumu vai [kas tiek izstrādāti saistībā ar] uzņēmuma līgumu.
31. Šī atšķirīgā pieeja atspoguļojas arī Regulas pieņemšanas procedūrā. 1993. gada priekšlikumā (17) Komisija saistībā ar darbinieka izveidotiem dizainparaugiem ierosināja ambiciozāku projektu, kas jau bija izklāstīts Zaļajā grāmatā, un 14. panta 2. punktā ieviesa materiālo tiesību normu (18), ar ko aizstāja kolīzijas normu, kura bija ietverta Zaļajai grāmatai pievienotā priekšlikuma Regulai projekta 12. panta 1. punktā. Savukārt tika izņemta kolīzijas norma attiecībā uz dizainparaugiem, kas izstrādāti pēc pasūtījuma, kura bija ietverta šī projekta 12. panta 3. punktā.
32. 1993. gada priekšlikuma 14. panta 2. punktā ietvertā noteikuma teksts turpmākajos priekšlikumos (19) – izņemot vienīgi to, ka tas tika papildināts ar norādi uz valsts tiesību aktiem, – un Regulas galīgajā redakcijā pēc būtības palika nemainīgs, bet jautājums par tādu dizainparaugu, kuri izveidoti pēc pasūtījuma, īpašumtiesībām, kā minēts iepriekš, palika bez īpaša regulējuma pat starptautisko privāttiesību jomā.
33. Šajā sakarā nešķiet sevišķi pamatoti izmantot analoģiju, lai uz šiem dizainparaugiem attiecinātu vienoto regulējumu, kādu Kopienu likumdevējs paredzējis tikai darbinieka izveidotiem dizainparaugiem.
34. Tādējādi, pamatojoties uz visiem izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt, ka Regulas Nr. 6/2002 14. panta 3. punktā ietvertais noteikums attiecas tikai uz dizainparaugiem, ko darbinieks izveidojis saistībā ar darba ņēmēja darba līgumu.
B – Par trešo, ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu
35. Ar trešo, ceturto un piekto jautājumu, kurus izskatīšu kopā, iesniedzējtiesa pēc būtības vaicā Tiesai, vai gadījumā, ja atbilde uz pirmajiem diviem jautājumiem būtu tāda, ka Regulas 14. panta 3. punkts neattiecas uz dizainparaugiem, kas izstrādāti saistībā ar uzņēmuma līgumu, īpašumtiesības uz šiem dizainparaugiem ir nosakāmas, pamatojoties uz minētā panta 1. punktā ietverto noteikumu, vai arī šajā jautājumā Regulā ir robs, kurš jāaizpilda ar dalībvalstu tiesību aktiem, ievērojot Regulas 88. panta 2. punktu.
36. FEIA uzskata, ka 14. pants ir jāinterpretē kopumā, ņemot vērā Regulas mērķus un likumdevēja nodomu sagatavot tikai minimālu regulējumu šajā jomā. Tā it īpaši atsaucas, pirmkārt, uz Regulas 27., 88. un 96. pantu, kuros ir norāde uz valstu tiesību aktiem un ar kuriem valstīm ir atļauts paredzēt plašāku Kopienas dizainparaugu aizsardzību nekā tā, kas paredzēta Regulā, un, otrkārt, uz sesto, astoto un devīto apsvērumu, kuros ir minētas prasības saistībā ar subsidiaritātes un samērīguma principu ievērošanu un ir noteikts mērķis pielīdzināt Regulas materiālo tiesību noteikumus Direktīvas 98/71 noteikumiem. Tāpat prasītāja pamata lietā ierosina 14. panta 1. punktā minēto jēdzienu “tiesību pārņēmējs” interpretēt kā norādi uz dažādiem iespējamiem noteikumiem tiesību uz Kopienas dizainparaugu ieguvei, kuri paredzēti dalībvalstu tiesību aktos, ieskaitot noteikumu, kurš Spānijas likumā paredzēts par labu pasūtītājam. Savukārt Apvienotā Karaliste uzskata – ja Tiesa nepieļautu 14. panta 3. punkta piemērošanu attiecībā uz dizainparaugiem pēc pasūtījuma, tad īpašumtiesības uz šiem dizainparaugiem vajadzētu noteikt, pamatojoties uz dalībvalstu tiesību aktiem atbilstoši Regulas 88. panta 2. punktā noteiktajam principam.
37. Kā norādījušas Komisija, Acierta un Cul de sac, Regulas 14. panta 1. punktā ir ietverts vispārīgs noteikums, kurā paredzēts, ka tiesības uz dizainparaugu tiek piešķirtas tā modelētājam. Vienīgais izņēmums no šī noteikuma ir minēts 3. punktā, un tas attiecas tikai uz gadījumiem, kad dizainparaugus izgatavo darbinieks saistībā ar darba ņēmēja darba līgumu. Tādējādi Regulā nav nekādu robu attiecībā uz to, kā noteikt īpašumtiesības uz Kopienas dizainparaugu, un tāpēc nevar atsaukties uz 88. panta 2. punktu.
38. Saskaņā ar Regulas 14. panta 1. punktu “tiesības uz Kopienas dizainparaugu pieder modelētājam vai tā tiesību pārņēmējam”.
39. Vispirms jāprecizē, ka tiesības uz Kopienas dizainparaugu, uz kurām norādīts 14. pantā, sastāv no tiesībām nodot atklātībā Kopienas dizainparaugu vai iesniegt to reģistrācijai. Tādējādi jautājums ir par iespējamību veikt darījumus, no kuriem izriet Regulā paredzētās ekskluzīvās tiesības, kas saistītas ar Kopienas dizainparauga kā īpašuma izmantošanas darbību.
40. Saistībā ar šo tiesību ieguvi 14. panta 1. punktā ir paredzēts vispārīgs noteikums par labu modelētājam un tā tiesību pārņēmējiem (20). Turklāt šīs divas tiesību subjektu kategorijas ar minēto noteikumu ir padarītas absolūti vienlīdzīgas.
41. Šajos apstākļos, lai sniegtu atbildi iesniedzējtiesai, manuprāt, vispirms ir jānoskaidro jēdziena “tiesību pārņēmējs” apjoms attiecīgā noteikuma nozīmē.
42. Šis jēdziens ir atrodams arī citos Regulas noteikumos (21), lai gan tas atšķiras dažādās valodu versijās, kurās tas dažkārt izteikts citiem vārdiem (22). Lai gan runa ir par tiesas sēdē izvirzītu jautājumu, neuzskatu, ka vajadzētu noteikt, kādā mērā jēdziens, kas minēts 14. panta 1. punktā, atbilst jēdzienam, kas lietots pārējos Regulas noteikumos, kuros tas minēts, vai alternatīvi izmantotajās frāzēs, jo, lai sniegtu šādu vērtējumu, ir jāveic sarežģīts Regulas valodu versiju salīdzinājums, kura rezultātiem katrā ziņā nebūtu sevišķas nozīmes.
43. Tiesas sēdē Komisija apgalvoja, ka jēdzienam “tiesību pārņēmējs” ir tāds pats apjoms visos Regulas noteikumos un tas attiecas vienīgi uz mantošanu pēc [personas] nāves vai uzņēmumu savstarpējās pēctecības vai apvienošanās gadījumiem, bet neietver tiesību uz dizainparaugiem nodošanu ar līgumu.
44. Šī interpretācija man nešķiet pārliecinoša.
45. Arī neraugoties uz apstākli, ka atsevišķās Regulas valodu versijās (piemēram, angļu, vācu, itāļu un portugāļu valodas versijās) minētā frāze, kas izmantota 14. panta 1. punktā, ir ietverta arī 28. pantā un tā apzīmē reģistrētā Kopienas dizainparauga cesionāru, tomēr doma, kuru paudusi Komisija, šķiet, ir noliegta ar Regulas sagatavošanas dokumentiem.
46. Šajā sakarā vispirms ir vēlams norādīt, ka pašreizējā 14. panta 1. punktā minētais noteikums jau bija ietverts Zaļajai grāmatai pievienotā priekšlikuma Regulai projekta 11. pantā un pirmajā priekšlikumā Regulai, ko Komisija iesniegusi 1993. gadā, un Regulas pieņemšanas procedūras laikā šis noteikums nav grozīts.
47. Iepriekš minētā 11. panta piezīmē, kura galvenās daļas šeit jāatkārto, Komisija Zaļajā grāmatā ir izklāstījusi šo:
“The basic principle, common to many national legislations, is that the right originates in the person of the designer. The principle is, however, qualified by the subsidiary principle that the original right may be transferred or assigned in its entirety to another person, the successor in title. The Community design needs probably to apply the same principles (…). These principles express the common sense solution one would look for in case where a person, having created a design, has to choose between exploiting the design himself (whether personally or through a licensee) or assigning it to a manufacturer (23).”
48. Tādējādi jēdziens “successor in title” jau kopš pirmajiem posmiem likumdošanas procedūrā, kuras rezultātā Regula tika pieņemta, apzīmēja Kopienas dizainparauga kā īpašuma izmantošanas tiesību cesionāru; saskaņā ar to šīs tiesības, kuras radās modelētājam, modelētājs bija nodevis ar līgumu.
49. Ja jēdziens “tiesību pārņēmējs”, kas ietverts Regulas 14. panta 1. punktā, ir paredzēts šādā veidā – un man šķiet, ka nekas neliecina par pretējo –, tad ir jānoraida interpretācijas variants, ko šajā procesā izvirzījusi Komisija un atbilstoši kuram minētajā pantā ir formulēts vispārīgs noteikums, kas vērsts uz tiesību uz Kopienas dizainparaugu piešķiršanu modelētājam; šim noteikumam nav citu izņēmumu kā vien minētā panta 3. punktā tieši paredzētais izņēmums, un nav pieļaujama tā iekļaušana dalībvalstu tiesību aktos.
50. Ar Regulu modelētājs un tā tiesību pārņēmējs iepriekš precizētajā nozīmē ir pielīdzināti saistībā ar īpašumtiesību uz Kopienas dizainparaugu ieguvi īpašumtiesiskai izmantošanai; vienīgā acīmredzamā atšķirība ir tāda, ka modelētājs iegūst šīs tiesības sākotnēji kā sekas tam, ka ir radījis dizainparaugu, un tiesību pārņēmējs iegūst tās atvasināti, ar pārņemšanas darījumu.
51. Šajā ziņā gan darba devējs, gan pasūtītājs ir Kopienas dizainparauga modelētāja tiesību pārņēmēji.
52. Taču pirmajā gadījumā Kopienu likumdevējs ir nolēmis ieviest vienotu regulējumu, pamatojoties uz kuru gadījumā, ja nodarbinātības līguma puses nav īpaši vienojušās vai ja nav šim līgumam piemērojama tiesību aktu noteikuma, ar kuru modelētājam būtu piešķirtas tiesības uz darbinieka izveidotu Kopienas dizainparaugu, šīs tiesības ir darba devējam; šajā nolūkā nav nepieciešams ad hoc nodošanas darījums. Šajā sakarā 14. panta 3. punktā – pretēji tam, ko apgalvo Komisija, – nav ieviests izņēmums no minētā panta 1. punktā paredzētā noteikuma, bet gan tas ir iekļauts, paredzot patstāvīgu regulējumu gadījumam, ja ir jānoteic, ka īpašumtiesības uz Kopienas dizainparaugu tiek piešķirtas saistībā ar īpašām līgumiskajām attiecībām.
53. Savukārt otrajā gadījumā tad, ja nav īpaša Regulas noteikuma, kas vienotā veidā reglamentētu tiesību uz dizainparaugu, kurš izveidots pēc pasūtījuma, piešķiršanu, apjoms un noteikumi tam, [kā norit] šo modelētāja tiesību iespējamā nodošana pasūtītājam, tiek paredzēti, ne vien pamatojoties uz līgumā pausto līgumslēdzēju gribu, bet saskaņā ar tam piemērojamo likumu. Turklāt, tā kā atšķirībā no tā, kas sākotnēji paredzēts Zaļajai grāmatai pievienotajā priekšlikuma projektā, Regulā nav paredzēta arī [neviena] vienota kolīzijas norma, kurā būtu norādīts likums, kurš piemērojams līgumam, ar kuru darbuzņēmējam tiek veikts pasūtījums radīt dizainparaugu tā ekonomiskai izmantošanai, šis likums, loģiski, ir jānosaka, pamatojoties uz dalībvalstu starptautisko privāttiesību normām.
54. Tādējādi lietā, kas izskatāma iesniedzējtiesā, tai saskaņā ar Regulas 88. panta 2. punktu vajadzēs piemērot [tādus] atbilstošos Spānijas tiesību noteikumus kā likums, kas piemērojams līgumam, kurš noslēgts starp AC&G, s.a. un Cul de sac, lai noteiktu, kam ir tiesības uz nereģistrētu Kopienas dizainparaugu, kurš ir priekšmets lietā sakarā ar aizskārumu, ko minētajā tiesā ierosinājusi FEIA.
V – Secinājumi
55. Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ ierosinu Tiesai uz Juzgado de lo Mercantil n. 1 de Alicante uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Padomes 2001. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem 14. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tajā paredzētais regulējums attiecas tikai uz dizainparaugiem, ko darbinieks izveidojis saistībā ar darba ņēmēja darba attiecībām;
2) Padomes 2001. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem 14. un 88. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka īpašumtiesības uz tādiem dizainparaugiem, kuri radīti saistībā ar citādām līgumiskajām attiecībām, nevis darba ņēmēja attiecībām, kā tas ir attiecībā uz dizainparaugiem, ko darbuzņēmējs izveido pasūtītāja uzdevumā, ir jānosaka, pamatojoties uz šajās attiecībās esošo pušu izteikto gribu un līgumam piemērojamo likumu. Dalībvalsts tiesību akti nav pretrunā minētās regulas 14. panta 3. punktam, ja, nosakot īpašumtiesības uz dizainparaugu, tie dizainparaugi, ko darbuzņēmējs izveido pasūtītāja uzdevumā, tiek pielīdzināti dizainparaugiem, ko darbinieks radījis saistībā ar darba ņēmēja darba attiecībām.