ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES
[JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 29. novembrī 1(1)
Lieta C‑440/11 P
Eiropas Komisija
pret
Stichting Administratiekantoor Portielje u.c.
Apelācija – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – EKL 81. panta 1. punkts un EEZ līguma 53. panta 1. punkts – Jēdziens “uzņēmums” – Fonda, kurš tieši vai netieši pilnībā kontrolē tirdzniecības sabiedrības kapitāldaļas vai akcijas, bet pats neveic saimniecisko darbību, atzīšana par vainojamu šīs sabiedrības pārkāpumos saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās – “Aizliegta vienošanās pārcelšanās nozarē” – Beļģijas starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgus
I – Ievads
1. Šī lieta sniedz Tiesai iespēju atkārtoti pilnveidot tās judikatūru ļoti strīdīgajā jautājumā par mātessabiedrību atbildību par tām pilnībā piederošu meitassabiedrību pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās. Galvenais šeit ir jautājums, vai šāda atbildības par dalību aizliegtās vienošanās attiecināmība paredz, ka mātessabiedrība pati veic saimniecisko darbību, tātad pati par sevi jau ir uzskatāma par uzņēmumu Eiropas konkurences tiesību normu izpratnē, vai arī ir pietiekami, ja meitassabiedrība veic šādu saimniecisko darbību un abas sabiedrības – mātessabiedrība un meitassabiedrība – kopā veido vienu uzņēmumu.
2. Šis tiesību jautājums tiek uzdots saistībā ar “aizliegtu vienošanos pārcelšanās nozarē”, ko Eiropas Komisija pirms dažiem gadiem atklāja starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgū Beļģijā un attiecībā uz ko tā 2008. gada 11. martā pieņēma lēmumu par naudas soda piemērošanu (turpmāk tekstā arī – “apstrīdētais lēmums”) (2). Komisija par dalību aizliegtā vienošanās pārcelšanās nozarē līdz ar deviņiem citiem uzņēmumiem vai koncerniem apsūdzēja arī sabiedrību Gosselin Group NV (turpmāk tekstā – “Gosselin”) un piemēroja tai naudas sodu. Turklāt Komisija solidāri sauca pie līdzatbildības Stichting Administratiekantoor Portielje (turpmāk tekstā – “Portielje”), ģimenes fondu, kas – tieši vai netieši – pilnībā kontrolē visas Gosselin kapitāldaļas un kam dibinātājģimenes interesēs ir jānodrošina vienota Gosselin sabiedrības pārvaldība, un noteica tam segt daļu šā naudas soda.
3. Tomēr Eiropas Savienības Vispārējā tiesa līdzatbildības noteikšanu Portielje uzskatīja par prettiesisku un to savā 2011. gada 16. jūnija spriedumā (turpmāk tekstā arī – “Vispārējās tiesas spriedums” vai “pārsūdzētais spriedums”) (3) pamatoja galvenokārt tādējādi, ka Portielje neveicot saimniecisku darbību un tādēļ neesot uzņēmums.
4. Savukārt Komisija pret šo spriedumu vēršas ar savu apelācijas sūdzību. Komisija uzskata, ka, lai atzītu par vainojamu konkurences tiesību normu pārkāpumos, būtiski ir vienīgi tas, vai mātessabiedrība un meitassabiedrība, tātad šajā lietā – Portielje un Gosselin, kopā veido uzņēmumu Eiropas konkurences tiesību normu izpratnē un vai šī ekonomiskā vienība var tikt apsūdzēta par dalību aizliegtās vienošanās.
5. Drīzumā Tiesā iztiesājamo apelācijas tiesvedību lietās vēl būs jānodarbojas ar virkni citu tiesību jautājumu saistībā ar aizliegtu vienošanos pārcelšanās nozarē (4).
II – Tiesvedības priekšvēsture
6. Gosselin ir Beļģijā reģistrēta tirdzniecības sabiedrība, kas dibināta 1983. gadā un kopš 2007. gada 20. decembra ar savu pašreizējo nosaukumu darbojas kā pārcelšanās sabiedrība (5).
7. Portielje ir 2001. gadā dibināts fonds, kas reģistrēts Nīderlandē, kurā ietilpst akcionāri – ģimenes locekļi, kas dibinājuši Gosselin, lai nodrošinātu vienotu Gosselin pārvaldību. Portielje pats neveic saimniecisku darbību.
8. Daļēji tieši, daļēji netieši šis ģimenes fonds kopš 2002. gada 1. janvāra pilnībā kontrolē Gosselin kapitāldaļas. Konkrēti, 92 % no Gosselin akcijām pieder Portielje kā fiduciāram, pārējie 8 % – Vivet en Gosselin NV; savukārt 99,87 % no šīs pēdējās minētās sabiedrības kapitāldaļām pieder Portielje.
A – Fakti un administratīvais process
9. Kā liecina Komisijas veiktās izmeklēšanas rezultāti, laikā no 1984. līdz 2003. gadam starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgū Beļģijā pastāvēja aizliegta vienošanās, kurā desmit pārcelšanās pakalpojumu uzņēmumi (6) piedalījās atšķirīgos laikposmos (7) un atšķirīgā apmērā.
10. Apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja, ka minētā aizliegtā vienošanās bija visaptveroša aizliegta vienošanās vienota un turpināta pārkāpuma formā (8), kas balstījās uz trim aizliegtu vienošanos veidiem (9):
– cenu saskaņošanu, iesaistītajiem pārcelšanās pakalpojumu uzņēmumiem savstarpēji saskaņojot klientiem aprēķināmās atlīdzības apmēru par pārcelšanās pakalpojumiem;
– vienošanos par kompensācijas maksājumu par noraidītiem vai neiesniegtiem piedāvājumiem (jeb komisijas maksu) sistēmu; tādējādi uzņēmuma, kas ieguvis pasūtījumu nodrošināt starptautisku pārcelšanos, konkurentiem zināmā mērā bija jāsaņem finansiāla kompensācija neatkarīgi no tā, vai tie paši arī bija iesnieguši piedāvājumu, lai saņemtu šādu pasūtījumu; klientiem nezinot, minētās komisijas maksas tika iekļautas attiecīgo pārcelšanās pakalpojumu galīgajā cenā;
– vienošanos par tirgu sadali, izmantojot tādu fiktīvu tāmju (jeb viltus piedāvājumu) sistēmu, kuras pārcelšanās pakalpojumu uzņēmums iesniedz klientam vai pārcelšanos plānojošai personai bez patiesa nodoma sniegt šādus pārcelšanās pakalpojumus; šajā nolūkā attiecīgais uzņēmums savus konkurentus informēja par cenu, apdrošināšanas likmi un uzglabāšanas izmaksām, kas tiem bija jāiekļauj savās attiecīgajās viltus pakalpojumu tāmēs.
11. Lai gan vienošanās par komisijas maksām un viltus piedāvājumiem bija piemērojama visā aizliegtās vienošanās pastāvēšanas laikā (no 1984. līdz 2003. gadam), nebija iespējams pierādīt, ka cenu saskaņošana būtu tikusi īstenota arī vēl pēc 1990. gada maija (10).
12. No faktiskajiem apstākļiem, kurus konstatēja Komisija, tā apstrīdētajā lēmumā secināja, ka iesaistītie uzņēmumi ir pārkāpuši EKL 81. panta 1. punktu un EEZ īguma 53. panta 1. punktu, dažādos laikposmos “tieši vai netieši nosakot cenas starptautiskajiem pārcelšanās pakalpojumiem Beļģijā, savā starpā sadalot šā tirgus daļu un manipulējot ar piedāvājumu pieteikumu iesniegšanas procedūru” (11).
13. Apstrīdētais lēmums tika nosūtīts pavisam 31 juridiskai personai, kurām Komisija par pārkāpumiem piemēroja arī individuālus vai solidārus dažāda apmēra naudas sodus (12).
14. Atbilstoši Komisijas secinājumiem apstrīdētā lēmuma 1. panta c) punktā Gosselin laikposmā no 1992. gada 31. janvāra līdz 2002. gada 18. septembrim bija visaptverošas aizliegtas vienošanās dalībniece, laikposmā no 2002. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 18. septembrim – “[kopā] ar Stichting Administratiekantoor Portielje”. Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta e) punktu Gosselin šajā sakarā tika piemērots naudas sods EUR 4,5 miljonu apmērā, turklāt Portielje tika atzīts par solidāri līdzatbildīgu, nosakot tam segt daļu šā naudas soda EUR 370 000 apmērā.
15. Ar 2009. gada 24. jūlija grozīto lēmumu (13) Komisija apstrīdēto lēmumu izmainīja tādējādi, ka Gosselin piemērotais naudas sods tika samazināts līdz EUR 3,28 miljoniem, turklāt Portielje tagad bija noteikta solidāra līdzatbildība EUR 270 000 apmērā. Šīs izmaiņas bija saistītas ar atkārtotu apgrozījumu aprēķināšanu, kas, pēc Komisijas domām, bija jāņem vērā, lai noteiktu Gosselin un Portielje piemērojamā naudas soda pamatsummu.
B – Tiesvedība pirmajā instancē
16. Vairāki apstrīdētā lēmuma adresāti savu tiesību aizsardzību centās panākt, vēršoties pirmajā instancē – Vispārējā tiesā – ar lūgumu Komisijas lēmumu atzīt par spēkā neesošu (14).
17. Vispārējā tiesa Gosselin un Portielje 2008. gada 4. jūnija prasības apvienoja tiesvedības mutvārdu daļai un sprieduma taisīšanai.
18. Pamatojoties uz prasību lietā T‑208/08, Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu (15) atcēla apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tajā tika atzīts, ka Gosselin ir piedalījusies pārkāpumā laikposmā no 1993. gada 30. oktobra līdz 1996. gada 14. novembrim. Līdz ar to Vispārējā tiesa samazināja Gosselin piemēroto naudas sodu līdz EUR 2,32 miljoniem. Pārējā daļā Vispārējā tiesa noraidīja Gosselin prasību un piesprieda katram lietas dalībniekam segt savus tiesāšanās izdevumus.
19. Pamatojoties uz prasību lietā T‑209/08, Vispārējā tiesa, arī ar pārsūdzēto spriedumu (16), pilnībā atcēla apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecās uz Portielje, un piesprieda Komisijai segt tiesāšanās izdevumus.
III – Tiesvedība Tiesā
20. Komisija Vispārējās tiesas spriedumu pārsūdzēja ar 2011. gada 25. augusta apelācijas sūdzību. Šī apelācija attiecas tikai uz to pārsūdzētā sprieduma daļu, kurā Vispārējā tiesa ir apmierinājusi Portielje prasību atcelt apstrīdēto lēmumu lietā T‑209/08 (17). Komisija lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to ir atcelts Lēmums C(2008) 926, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu C(2009) 5810, attiecībā uz Portielje;
– Portielje prasību noraidīt;
– piespriest Portielje atlīdzināt tiesvedībā Vispārējā tiesā un tiesvedībā Tiesā radušos tiesāšanās izdevumus.
21. Savukārt Portielje lūdz Tiesu:
– atzīt par nepamatotu un noraidīt Komisijas apelācijas sūdzību, un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
22. Tiesa saņēma rakstveida apsvērumus par apelācijas sūdzību un 2012. gada 24. oktobra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu apsvērumus.
IV – Juridiskais vērtējums
23. Pastāvīgajā judikatūrā attiecībā uz EKL 81. pantu (agrāk – EEK līguma 85. pants, tagad – LESD 101. pants) (18) ir atzīts, ka mātessabiedrība par savas meitassabiedrības pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās attiecīgi ir solidāri līdzatbildīga, pat ja šīs aizliegtās vienošanās dalībniece tieši ir bijusi tikai meitassabiedrība. Šāda līdzatbildība rodas it īpaši tad, ja meitassabiedrība tirgū nav darbojusies patstāvīgi, bet gan būtībā ir ievērojusi savas mātessabiedrības norādes, tātad ir bijusi pakļauta izšķirošai mātessabiedrības ietekmei (19). Ja atbilstošajā laikposmā mātessabiedrības turējumā ir pilnībā vai gandrīz pilnībā tās meitassabiedrības kapitāldaļas vai akcijas, tad tiek atspēkojami prezumēts, ka tā īsteno izšķirošu ietekmi uz šīs meitassabiedrības rīcību tirgū (20) (tā dēvētā “prezumpcija par pilnībā piederošu meitassabiedrību, [turpmāk tekstā – prezumpcija]” (21) vai “judikatūra lietā Akzo Nobel”).
24. Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā šajā lietā ir kļūdaini piemērojusi šos principus. Komisija šajā sakarā balstās uz diviem apelācijas sūdzības pamatiem, no kuriem viens skar EKL 81. panta ratione personae piemērošanas jomu (šajā sakarā skat. A daļu), bet otrs – iespējas atspēkot prezumpciju (šajā sakarā skat. B daļu).
A – Par EKL 81. panta ratione personae piemērošanas jomas noteikšanu (pirmais apelācijas pamats)
25. Pirmajā apelācijas pamatā ir izvirzīti daži tiesību pamatjautājumi saistībā ar konkurences tiesību jēdzienu “uzņēmums”, tātad galu galā precizēts, ka jautājums ir par EKL 81. panta un Regulas (EK) Nr. 1/2003 (22) 23. panta, kas ir adresēti uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām (23), ratione personae piemērošanas jomu.
26. Ar šo apelācijas pamatu Komisija vēršas pret pārsūdzētā sprieduma 36.–50. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka “[neesot pierādīts], ka Portielje ir uzņēmums EKL 81. panta izpratnē” (24), un pēc tam ir apmierinājusi Portielje prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Portielje pašam būtu jābūt uzņēmumam, lai tas būtu solidāri līdzatbildīgs par Gosselin dalību aizliegtajā vienošanās pārcelšanās jomā (25).
1) Jēdziens “uzņēmums” EKL 81. panta kontekstā (pirmā apelācijas pamata pirmā daļa)
27. Pirmā apelācijas pamata pirmajā daļā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot balstījusies uz juridiski neprecīzu kritēriju. Tā savā vērtējumā galveno uzmanību nepamatoti esot pievērsusi tam, vai Portielje pats ir uzņēmums, tā vietā, lai pajautātu, vai Portielje un Gosselin kopā veido vienotu uzņēmumu. Komisija uzskata, ka tādējādi Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā konkurences tiesību jēdzienu “uzņēmums”.
28. Neapstrīdami, ka konkurences tiesību kontekstā jēdziens “uzņēmums” ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šādas vienības juridiskā statusa un tās kapitāla nodrošinājuma veida (26). Tāpat ir skaidrs, ka šādu ekonomisko vienību var veidot vairākas fiziskas un juridiskas personas (27).
29. Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir ņēmusi vērā šo jēdzienu (28). Tomēr Vispārējā tiesa vienlaicīgi ir piebildusi, “ka uzņēmuma, kurš ir izdarījis EKL 81. panta pārkāpumu, mātessabiedrību nevar sodīt ar lēmumu par EKL 81. panta piemērošanu, ja tā pati nav uzņēmums” (29).
30. Šeit izpaužas principiāli kļūdaina jēdziena “uzņēmums” interpretācija saistībā ar mātessabiedrības atbildību par tās meitassabiedrību pārkāpumiem, piedaloties aizliegtās vienošanās.
31. Mātessabiedrības un meitassabiedrības solidāro atbildību pamato apstāklis, ka tad, ja meitassabiedrībai nav pietiekamas patstāvības no mātessabiedrības, tās abas kopā darbojas kā vienots uzņēmums konkurences tiesību izpratnē (30). Tādā gadījumā abas sabiedrības veido vienu ekonomisko vienību un savstarpējās attiecībās var izmantot tā dēvēto “koncernu privilēģiju” [Konzernprivileg], tas nozīmē, ka aizliegums noslēgt aizliegtas vienošanās neattiecas uz vienošanos to starpā (31). Un otrādi, mātessabiedrība un meitassabiedrība arī ārēji veido vienu ekonomisko vienību un līdz ar to tām kopīgi ir jāatbild par uzņēmuma, ko tās kopā iemieso, varbūtējiem pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās (32).
32. Tādēļ Vispārējā tiesa nepamatoti ir izdarījusi pieņēmumu, ka uzņēmuma koncepts konkurences tiesību izpratnē un mātessabiedrības atzīšana par vainojamu kādas no tās meitassabiedrībām rīcībā esot “divi nošķirti jēdzieni” (33). Patiesībā jēdziens “uzņēmums” un atzīšana par vainojamu konkurences tiesību normu pārkāpumos ir vienas medaļas divas puses. Kā jau iepriekš minēts, mātessabiedrības un meitassabiedrības kopīgā solidārā atbildībā par pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās izpaužas tas, ka abas ir viena vienota uzņēmuma tiesību subjekti. Tieši šādas ekonomiskās vienības izveide, ko veido mātessabiedrība un meitassabiedrība, ir nepieciešams un vienlaicīgi pietiekams nosacījums mātessabiedrības solidārai līdzatbildībai par tās meitassabiedrības pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās.
33. Pārsūdzētajā spriedumā paustais viedoklis, ka, lai mātessabiedrība būtu līdzatbildīga par savas meitassabiedrības pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās, arī pašai mātessabiedrībai jābūt uzņēmuma statusam, galu galā nozīmētu, ka atbildības sadalei starp mātessabiedrību un meitassabiedrību par pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās būtu jāpiemēro vēl viens papildu nosacījums, kas šādā veidā vēl nekad nav ticis atzīts.
34. Manuprāt, no līdzšinējās judikatūras nekādi neizriet šāds papildu nosacījums. Ja šāds nosacījums eksistētu, tad, piemēram, lietā Akzo Nobel, kas ir pēdējo gadu vadošā lieta [“leading case”] šeit aplūkoto jautājumu sakarā, Akzo Nobel NV kā pilnīga holdingsabiedrība (34) nedrīkstētu būt lēmuma par naudas soda piemērošanu adresāte.
35. Šajā jautājumā Vispārējā tiesa nav aplūkojusi spriedumu lietā Akzo Nobel (35) un nav sniegusi arī nekādu pamatojumu apgalvotajai papildu nosacījuma esamībai. Tā ir aprobežojusies tikai ar trīs vairāk vai mazāk nejauši izvēlētu Tiesas spriedumu citēšanu (36), kuros, pēc Vispārējās tiesas domām, “[neesot bijis] strīda par to, ka mātessabiedrība ir uzņēmums” (37).
36. Tomēr, lai sodītu par kāda uzņēmuma pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās, pamatojoties uz EKL 81. pantu (tagad – LESD 101. pants) saistībā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, nav svarīgi, vai visas fiziskās vai juridiskās personas, kas juridiski iemieso šo uzņēmumu, ir ekonomiski aktīvas un tādēļ jau pašas par sevi ir uzskatāmas par uzņēmumu.
37. Galu galā noteicošais ir tas, ka, vispārēji aplūkojot, uzņēmums ir izdarījis pārkāpumu, un ka visas fiziskās vai juridiskās personas, kurām ir izsniegts lēmums par naudas soda piemērošanu, lai tās sodītu par šo pārkāpumu, ir šā kopīgā uzņēmuma tiesību subjekti. Sodiem, kas tiek uzlikti saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ir jānodrošina, ka tās personas, kurām ir izšķiroša ietekme uz aizliegtā vienošanās iesaistītu uzņēmumu, atbilstoši personiskās atbildības principam tiek sauktas pie atbildības un gādā, lai uzņēmums atkal neizdarītu šāda veida pārkāpumus (38). Ņemot vērā šo mērķi, nav svarīgi, vai attiecīgās fiziskās vai juridiskās personas vēl arī – t.i., neatkarīgi no to ietekmes uz aizliegtā vienošanās iesaistītu uzņēmumu – veic saimniecisku darbību.
38. Tādējādi kopumā jāsecina, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, argumentējot, ka uzņēmuma mātessabiedrībai nevar piemērot sodu, ja tā pati nav uzņēmums, un tālāk vērtējot, vai Portielje pats par sevi ir uzņēmums (39).
39. No tā izriet, ka pirmā apelācijas pamata pirmā daļa ir pamatota.
2) Prezumpcijas piemērojamība Portielje un Gosselin attiecībām (pirmā apelācijas pamata otrā daļa)
40. Pilnīgas skaidrības labad es tālāk izteikšu savus apsvērumus vēl arī par pirmā apelācijas pamata otro daļu, kuru Komisija ir izvirzījusi pakārtoti. Tā galvenokārt ir veltīta jautājumam, vai prezumpcija, kāda tā izriet no judikatūras lietā Akzo Nobel (40), var tikt izmantota Portielje un Gosselin attiecībās. Pēc Komisijas domām, Vispārējā tiesa šajā lietā nepamatoti ir noraidījusi šās prezumpcijas piemērojamību.
41. Šā iebilduma priekšmets ir Vispārējās tiesas apsvērumi pārsūdzētā sprieduma 46.–49. punktā, kas izriet no secinājuma, ka Portielje “neveic tiešu saimniecisku darbību” (41). Šādos apstākļos Portielje uzņēmuma statuss Vispārējās tiesas acīs katrā ziņā varēja izrietēt no tā “netiešas dalības” Gosselin saimnieciskajā darbībā. Tā vietā Vispārējā tiesa, atsaucoties uz valsts atbalsta tiesību jomā pieņemtā sprieduma lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c. (42) 111.–113. punktu, pieprasīja Komisijai iesniegt konkrētus pierādījumus par Portielje “ietekmi” uz Gosselin “pārvaldību” un neļāva piemērot prezumpciju (43).
42. Šajā kontekstā Vispārējā tiesa konkrēti balstījās uz formulējumu spriedumā lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c., atbilstoši kuram vienkārša kapitāldaļu turēšana, pat ja tā ir kontrolpakete, nav saimnieciska darbība (44). Gluži pretēji, fonds, kuram pieder kapitāldaļu kontrolpakete kādā sabiedrībā, esot uzskatāms par iesaistītu kontrolētā “uzņēmuma” saimnieciskajā darbībā tikai tad, ja tas faktiski īsteno šo kontroli, tieši vai netieši “ietekmējot” sabiedrības pārvaldību (45).
43. No attiecīgās daļas spriedumā lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c. Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka Komisijai esot pienākums iesniegt pierādījumus par tāda ekonomiski neaktīva fonda kā Portielje ietekmi uz tādu tirgū strādājošu tirdzniecības uzņēmumu kā Gosselin un Komisija nevarot izpildīt šo savu pienākumu, tikai atsaucoties uz (gandrīz) simtprocentīgu fonda kontroli pār sabiedrību, piemērojot judikatūru lietā Akzo Nobel (46).
44. Šis Vispārējās tiesas vērtējums ir kļūdains.
45. Pretēji tam, kā, šķiet, uzskata Vispārējā tiesa, starp spriedumu lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c. un judikatūru lietā Akzo Nobel pastāv atbilstība. Kā vienā, tā otrā gadījumā Tiesa pieņēmumu par ekonomiskās vienības un līdz ar to vienota uzņēmuma starp “mātessabiedrību” un tās “meitassabiedrību” esamību pakārto apstāklim, vai mātessabiedrība faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz meitassabiedrību (47).
46. Attiecībā uz “īpašo gadījumu”, kad mātessabiedrības turējumā ir visas vai gandrīz visas meitassabiedrības kapitāldaļas vai akcijas, judikatūrā lietā Akzo Nobel gan bez tam ir minēta vēl arī atspēkojama “prezumpcija par faktisku izšķirošas ietekmes īstenošanu”, ko mātessabiedrība veic attiecībā uz meitassabiedrības rīcību (prezumpcija) (48), turpretim spriedumā lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c. (49) šāda prezumpcija nav aplūkota.
47. Tomēr prezumpcijas nepieminēšana spriedumā lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c. varētu galvenokārt būt saistīta ar attiecīgo prasības veidu, proti, tā bija prejudiciāla nolēmuma tiesvedība, kurā pierādīšanas jautājumi nebija lietas priekšmets. Turklāt jāņem vērā, ka Tiesai lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c. nebija jāizskata tieši īpašais pilnīgas vai gandrīz pilnīgas kontroles gadījums, bet gan vispārīgi jāaplūko “kapitāldaļu kontrolpakešu” jautājums, kas ietver arī kapitāldaļu turēšanu tādā apmērā, kas ir ievērojami zem simt procentu robežas.
48. Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa ir pārvērtējusi apstākli, ka Tiesa spriedumā lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c. “nav noteikusi atspēkojamu “ietekmēšanas” prezumpciju” (50), kāda tā ir zināma no judikatūras lietā Akzo Nobel.
49. It īpaši nekas neliecina par to, ka Tiesa lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c. nebūtu atzinusi prezumpciju tieši tādēļ, ka “mātessabiedrībām” pašām nav uzņēmuma statusa vai tādēļ, ka tās pēc savas būtības ir fondi.
50. Lai arī Tiesa pēdējā laikā nav pilnībā izslēgusi, ka ekonomiskās vienības jēdziens valsts atbalsta jomā atšķiras no jēdziena, kurš tiek piemērots citās konkurences tiesību jomās (51), tomēr līdz šim tā vienmēr ir ievērojusi absolūti vienveidīgu jēdziena “uzņēmums” interpretāciju visās konkurences tiesību jomās (52), arī spriedumā lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c. (53). Šāda nostāja Tiesai būtu jāsaglabā arī šajā lietā.
51. To, ka Tiesa, it īpaši spriedumā lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c. un judikatūrā lietā Akzo Nobel, runā par vienu un to pašu jēdzienu “uzņēmums”, turklāt apliecina vairākas šajos abos judikatūras virzienos izmantotās savstarpējās atsauces (54). Uz to šajā lietā pamatoti ir norādījusi Komisija.
52. Tātad kopumā no sprieduma lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c. neizriet nekāds pamats, kas liegtu piemērot prezumpciju attiecībās starp tādu fondu kā Portielje un tādu tirdzniecības sabiedrību kā Gosselin.
53. Turklāt prezumpcija, pretēji Portielje domām, neizraisa pierādīšanas pienākuma pāreju. Drīzāk ar to tiek regulēta pierādījumu izvērtēšana saistībā ar atbildības sadali starp mātessabiedrību un meitassabiedrību, lai atzītu par vainojamām konkurences tiesību normu pārkāpumos. Tā kā mātessabiedrības pilnīgā (vai gandrīz pilnīgā) dalība tās meitassabiedrībā prima facie pieļauj secinājumu, ka izšķirošā ietekme faktiski tiek īstenota, mātessabiedrībai ir jāiebilst pret šo secinājumu, iesniedzot pamatotus pretpierādījumus; pretējā gadījumā ar šo secinājumu pietiek, lai tiktu ievērotas pierādīšanas pienākuma prasības. Citiem vārdiem sakot, pierādīšanas pienākums tiek mainīts vēl pirms jautājuma par objektīvo pierādīšanas pienākumu (55).
54. Pretēji Portielje viedoklim, piemērojot prezumpciju tādai lietai kā šī, prezumpcijas darbības joma nekādā ziņā netiek paplašināta. Proti, šīs prezumpcijas mērķis ir atvieglot efektīvu Līgumos noteikto konkurences noteikumu izpildi, vienlaicīgi ievērojot personiskās atbildības principu, un radīt tiesisko drošību (56). No šāda viedokļa tāda fonda kā Portielje, kura uzdevums ir nodrošināt tā kontrolē esošas tirdzniecības sabiedrības “vienotu pārvaldību”, situācija nav vērtējama citādāk kā “klasiskas” mātessabiedrības attiecības ar tās meitassabiedrību vai kā holdingsabiedrības attiecības ar tās kontrolē esošām uzņēmumu grupas sabiedrībām. Visām šīm mātessabiedrībām ir milzīga ekonomiskā interese par attiecīgo meitassabiedrību konkrēto darbību tirgū. Nošķirt tās jautājumā par atbildības par konkurences tiesību normu pārkāpumiem sadali nebūtu atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam.
55. Jautājumā par mātessabiedrību atbildību par tām pakļauto sabiedrību saimnieciskās darbības veidu nav svarīgi, vai kontrolējošās struktūras – vai tie būtu fondi, holdingsabiedrības vai cita veida mātessabiedrības – pašas veic saimniecisko darbību. Pretējā gadījumā, ja fondus vai holdingsabiedrības, kas pašas neveic aktīvu saimniecisko darbību, tiktu gribēts principā izslēgt no prezumpcijas piemērošanas jomas, lai gan attiecīgā koncerna iekšienē tie fonā tiek “raustīti aiz diegiem”, koncerna vadībai būtu viegli izvairīties no efektīvas līdzatbildības par tai pakļauto koncerna struktūrvienību pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās (57).
56. Visbeidzot, efektīvs nav arī Portielje arguments, ka prezumpcijas piemērošana tādai lietai kā šī citos gadījumos, kad tirdzniecības sabiedrībā piedalās valsts, izraisītu absurdas sekas. Ar šo argumentu tiek skarta tīri hipotētiska problēma, kas šajā lietā vispār nerodas. Portielje nav pat tuvu ar valsti kā investoru salīdzināmā situācijā, jo tā aktivitātes, cik zināms, aprobežojas tikai ar viena vienīga ģimenes uzņēmuma vienotas pārvaldības nodrošināšanu. Turklāt Tiesa jau ir likusi saprast, ka tā noteikti ņem vērā īpašo valsts situāciju saistībā ar atbildību par tās kontrolē esošu uzņēmumu varbūtējiem pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās (58). Līdz ar to Portielje paustajam uztraukumam nav nekāda pamata.
57. Tādējādi kopumā arī pirmā apelācijas pamata otrā daļa ir pamatota.
B – Par prezumpcijas par izšķirošas ietekmes īstenošanu atspēkošanu (otrais apelācijas pamats)
58. Otrais apelācijas pamats ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 51.–59. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka, iesniedzot “[atbilstīgus] pierādījumus”, Portielje esot izdevies atspēkot prezumpciju (59). Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Portielje neesot īstenojusi izšķirošu ietekmi uz Gosselin un ka tā nemaz neesot spējusi šādu ietekmi īstenot.
59. Attiecīgā pārsūdzētā sprieduma daļa gan ir tā, kurā Vispārējā tiesa tikai “papildus” ir pārbaudījusi, vai Portielje var tikt atzīts par vainojamu Gosselin rīcībā (60). Tomēr, tā kā pārsūdzētā sprieduma pirmā daļa, kurā tiek aplūkots jēdziens “uzņēmums”, nevar būt spēkā (61), šīs prāvas iznākumam izšķirošs ir šīs otrās daļas juridiskais vērtējums.
60. Nav strīda par to, ka saskaņā ar judikatūru lietā Akzo Nobel prezumpcija par mātessabiedrības izšķirošās ietekmes faktisku īstenošanu uz tai pilnībā piederošu vai gandrīz pilnībā piederošu meitassabiedrību ir atspēkojama prezumpcija (62).
61. Tomēr, izvirzot otro apelācijas pamatu, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, vērtējot Portielje izvirzītos argumentus šās prezumpcijas atspēkošanai, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Komisija galvenokārt iebilst, ka Vispārējā tiesa neesot pievērsusi vajadzīgo uzmanību personiskajai saiknei starp Portielje un Gosselin. Šajā sakarā Komisija izvirza kopumā trīs iebildumus, kuriem ir veltītas šā otrā apelācijas pamata trīs daļas. Tālāk es aplūkošu šīs daļas, turklāt otro un trešo daļu es izvērtēšu kopā.
62. Iesākumā jāatgādina, ka Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā, izņemot jautājumu par [faktu un pierādījumu] sagrozīšanu, gan neietilpst apšaubīt Vispārējās tiesas sniegto faktu un pierādījumu vērtējumu (63). Tomēr viens no Tiesas uzdevumiem apelācijas tiesvedībā ir pārbaudīt Vispārējās tiesas veikto faktu juridisko kvalifikāciju (64). Tas nozīmē, ka jāizvērtē arī jautājums, vai Vispārējā tiesa ir piemērojusi juridiski pareizus kritērijus, novērtējot faktus un pierādījumus (65).
1) Par iebildumu par pierādījumu sagrozīšanu attiecībā uz personiskās saiknes starp Portielje un Gosselin veidu un apmēru (otrā apelācijas pamata pirmā daļa)
63. Otrā apelācijas pamata pirmajā daļā Komisija pārmet Vispārējai tiesai “acīmredzamu pierādījumu sagrozīšanu” attiecībā uz trīs Gosselin valdes locekļu, kuri vienlaicīgi ietilpa Portielje valdē, stāvokli un ietekmi.
64. Šajā sakarā Komisija konkrēti vēršas pret Vispārējās tiesas secinājumu, ka “Portielje valdē ietilpst seši locekļi, un tikai puse no tiem ietilpa arī Gosselin valdē” (66) un otrādi, ka “trīs personas, kuras veido Gosselin valdi [..], ir tikai puse no Portielje valdes” (67). Tādējādi Vispārējā tiesa, pēc Komisijas domām, ir kļūdaini pieņēmusi, ka attiecīgie trīs Gosselin valdes locekļi nevarētu “kopā noteikt Portielje politiku”.
65. Katrā ziņā pierādījumu sagrozīšana ir notikusi tikai tad, ja, neiesniedzot jaunus pierādījumus, jau iesniegto pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains (68).
66. Šajā lietā Vispārējā tiesa nevienā pārsūdzētā sprieduma vietā, it īpaši – ne tā 56., ne 57. punktā, nav izdarījusi Komisijas apgalvoto secinājumu, ka attiecīgie trīs Gosselin valdes locekļi “kopā nevarēja noteikt Portielje politiku”. Tādējādi iebildums par šāda veida pierādījumu sagrozīšanu ir jānoraida.
67. Līdz ar to otrā apelācijas pamata pirmā daļa nav pamatota.
2) Par Portielje un Gosselin struktūru formālu lēmumu neesamību (otrā apelācijas pamata otrā un trešā daļa)
68. Otrā apelācijas pamata otrajā un trešajā daļā Komisija galvenokārt iebilst, ka Vispārējā tiesa Portielje iespēju ietekmēt Gosselin esot vērtējusi tikai no sabiedrību tiesību normu aspekta.
69. Patiesībā Vispārējā tiesa savu secinājumu, ka prezumpcija esot atspēkota, galvenokārt ir balstījusi uz faktu, ka Portielje valde oficiālus lēmumus pieņēma tikai pēc pārkāpumu izbeigšanas; tādējādi Portielje izšķirošas ietekmes uz Gosselin īstenošana, pēc Vispārējās tiesas domām, “ir izslēgta šī viena iemesla dēļ” (69). Turklāt Vispārējā tiesa ir piebildusi, ka laikposmā no 2002. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 18. septembrim, par kuru Portielje atbilstoši apstrīdētajam lēmumam ir atzīts par vainojamu pārkāpumos saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās, nenotika neviena Gosselin akcionāru pilnsapulce, kurā Portielje būtu varējis ietekmēt Gosselin tirdzniecības politiku (70). Turklāt attiecīgajā laikposmā Portielje neesot bijusi nekāda ietekme uz Gosselin valdes sastāvu, tās sastāvs neesot mainījies pēc Portielje pieprasījuma (71).
70. Šie Vispārējās tiesas apsvērumi atspoguļo principiāli kļūdainu prezumpcijas un tās atspēkošanai izvirzīto juridisko prasību interpretāciju.
71. Tas, vai meitassabiedrība savu rīcību tirgū var noteikt patstāvīgi vai arī tā tomēr ir pakļauta izšķirošai savas mātessabiedrības ietekmei, nevar tikt vērtēts, pamatojoties tikai uz attiecīgajām sabiedrību tiesību normām. Pretējā gadījumā ieinteresētajām mātessabiedrībām būtu vienkāršāk par vienkāršu izvairīties no atbildības par savu pilnīgā kontrolē esošo meitas uzņēmumu pārkāpumiem saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās, atsaucoties uz uzņēmējsabiedrību tiesību gadījumiem.
72. Katrā ziņā gan ir jāņem vērā, kādas ir iesaistīto sabiedrību struktūru pilnvaras, vai un kad tās ir pieņēmušas lēmumus un, ja nepieciešams, kāds ir bijis šo lēmumu saturs. Tomēr izšķiroša nozīme galu galā ir ekonomiskajai realitātei. Tas tādēļ, ka konkurences tiesības nebalstās uz formalitātēm, bet gan uz faktisko uzņēmumu rīcību.
73. Kā pamatoti norāda Komisija, ja jautājumus par ietekmi starp mātessabiedrību un meitassabiedrību tiktu gribēts vērtēt, pamatojoties tikai uz sabiedrību tiesībās noteiktajām darbībām, tā būtu pārspīlēti formāla pieeja un nekādā ziņā neatbilstu ekonomiskajai realitātei.
74. Tomēr tieši šādā formālismā ir iestigusi Vispārējā tiesa, sekodama prasītāja pirmajā instancē izteiktajiem argumentiem, par noteicošo jautājumā par Portielje izšķirošo ietekmi uz Gosselin uzskatot tikai un vienīgi sabiedrību tiesību perspektīvu. Sašaurinot savus pārbaudes kritērijus līdz tīri sabiedrību tiesību mērogam, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. It īpaši Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā, ka pieņēmums par ekonomisko vienību, ko veido mātessabiedrība un meitassabiedrība, obligāti neparedz sabiedrības struktūru oficiālu lēmumu esamību. Gluži pretēji, šī vienība var tikt izveidota arī neformāli, konkrēti runājot, pamatojoties uz personisko saikni starp abām sabiedrībām.
75. Vispārējā tiesa, gan garāmejot, ir pieskārusies arī jautājumam par personisko saikni starp Gosselin un Portielje, tomēr šajā kontekstā tā atkal ir ņēmusi vērā tikai sabiedrību tiesību aspektus. Turklāt tie ir bijuši divi šķietami diezgan teorētiski jautājumi, proti, vai, pirmkārt, “trīs galvenie Portielje administratori ar Gosselin akcionāru pilnsapulces starpniecību īsteno[ja] ietekmi uz šīs pēdējās minētās valdi” un vai, otrkārt, “visi uzņēmumi, kuros trīs Gosselin valdes locekļi arī [bija] pārstāvēti šajā statusā, šī iemesla dēļ būtu jāuzskata par Gosselin mātessabiedrībām” (72).
76. Tomēr nozīmīgi būtu bijis, atkāpjoties no visiem formālajiem apsvērumiem par sabiedrību tiesībām, analizēt personiskās saiknes starp Portielje un Gosselin faktisko ietekmi uz uzņēmuma ikdienas darbu un tīri faktiski vērtēt, vai Gosselin, pretēji prezumpcijai, patiešām patstāvīgi noteica savu tirdzniecības politiku. Diemžēl, par to pārsūdzētajā spriedumā nav ne vārda.
77. Visbeidzot, noraidāms ir Portielje iebildums, ka prezumpcija, ja tiktu ņemtas vērā iespējas īstenot ietekmi ārpus ieinteresēto juridisko personu struktūrām, kļūtu “neatspēkojama”. Pirmkārt, Portielje šo iebildumu nekādi nav pamatojis. Otrkārt, ir acīmredzami, ka par uzņēmuma ikdienas notikumu norisi, arī par notikumiem ārpus juridisko personu struktūrām, katrā ziņā var atrast pierādījumus, piemēram, izmantojot iekšējo saraksti un dokumentus, sarunu piezīmes un liecinieku liecības (73). Atkarībā no to konkrētā satura šādi pierādījumi var vai nu atspēkot, vai arī apstiprināt prezumpciju.
78. Līdz ar to otrā apelācijas pamata otrā un trešā daļa ir pamatota.
C – Starpsecinājums
79. Tādējādi kopumā ir secināms, ka abas pirmā apelācijas pamata daļas, kā arī otrā apelācijas pamata otrā un trešā daļa ir pamatotas.
80. No Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas izriet, ka, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Līdz ar to pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 4. un 6. punkts, kuros Vispārējā tiesa ir lēmusi par Portielje prasību lietā T‑209/08, ir atceļami. Tas neskar pārējo pārsūdzētā sprieduma daļu, kas nav šīs apelācijas tiesvedības priekšmets.
V – Lēmums par Portielje prasību atcelt apstrīdēto lēmumu
81. Atbilstoši Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Tiesa turklāt var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.
82. Šajā lietā Vispārējā tiesa savā spriedumā ir vispusīgi izvērtējusi prasības pamatus, kurus Portielje ir izvirzījis pirmās instances tiesvedībā lietā T‑209/08. Turklāt lietas dalībniekiem tiesvedībā Vispārējā tiesā bija iespējams apmainīties ar viedokļiem par visiem šīs lietas izlemšanai svarīgajiem aspektiem. Nav arī papildus jānoskaidro lietas faktiskie apstākļi. Līdz ar to tiesvedības stadija ļauj Tiesai pieņemt galīgo spriedumu šajā lietā.
A – Par Portielje pirmo prasības pamatu lietā T‑209/08
83. Ar pirmo prasības pamatu lietā T‑209/08 Portielje apgalvo, ka tas neesot uzņēmums konkurences tiesību normu izpratnē, tādēļ starp to un Gosselin neesot tādu attiecību, kādas pastāv starp meitassabiedrību un mātessabiedrību (74).
84. Iepriekš minēto (75) iemeslu dēļ šis prasības pamats ir noraidāms.
B – Par Portielje otro prasības pamatu lietā T‑209/08
85. Ar otro prasības pamatu lietā T‑209/08 Portielje argumentē, ka to nevarot saukt pie atbildības par Gosselin darbībām, jo tam uz šo sabiedrību neesot bijusi izšķiroša ietekme (76).
86. Šajā sakarā jāpiebilst, ka Portielje neapstrīdami kontrolē visas vai gandrīz visas Gosselin kapitāldaļas (77). Tādējādi saskaņā ar judikatūru lietā Akzo Nobel (78) ir atspēkojami jāprezumē, ka Portielje faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz Gosselin.
87. Lai atspēkotu šo prezumpciju, prasītājs tīri formāli kā argumentus min fondu vai attiecīgi sabiedrību tiesību noteikumus attiecībā uz Portielje un Gosselin struktūrām. Tas atsaucas uz likumā noteikto Gosselin valdes locekļu pienākumu rīkoties tikai šīs sabiedrības interesēs un uzsver, ka Portielje un Gosselin valdes esot koleģiālas struktūras, kurās ir tikai daļēja valdes locekļu pārklāšanās.
88. Tomēr, kā jau iepriekš minēts (79), šāds arguments pats par sevi nav pietiekošs, jo izšķiroša nozīme ir faktiskajiem apstākļiem un ekonomiskajai realitātei. It īpaši tā tas ir tādā situācijā kā šajā lietā, kur Portielje un Gosselin valdes locekļi gan nebija pilnībā vienas un tās pašas personas, bet kur tomēr starp abām juridiskajām personām eksistēja būtiska personiska saikne trīs kopīgu valdes locekļu veidolā. Ņemot vērā šo saikni, pirmais iespaids par nepietiekamu Gosselin patstāvību no Portielje un to attiecīgo interešu paralēlo raksturu kļūst tikai spēcīgāks.
89. Prasītājam būtu bijis jāizskaidro (80), ka šajā lietā “mātessabiedrība” Portielje pret savu “meitassabiedrību” Gosselin ir izturējusies rezervēti, tādēļ, neraugoties uz Portielje pilnīgo kontroli, Gosselin savu rīcību tirgū noteica patstāvīgi (81).
90. Turklāt šajā kontekstā tas nekādā gadījumā nav probatio diabolica, kas prasa mātessabiedrībai pierādīt negatīvus faktus (82). Gluži pretēji, kā jau iepriekš minēts (83), izmantojot konkrētus faktus no uzņēmuma ikdienas, ir iespējams paskaidrot, vai un ciktāl meitassabiedrība pati nosaka savu tirdzniecības politiku un savu darbību tirgū un tādēļ darbojas patstāvīgi, t.i., neatkarīgi no savas mātessabiedrības.
91. Tomēr, tā kā Portielje, izņemot tā uzstāšanu uz fondu un sabiedrību tiesību kopsakarībām, nav minējis konkrētus argumentus, lai atspēkotu prezumpciju, un it īpaši nav izvirzījis jautājumu par tā personiskās saiknes ar Gosselin faktiskajām sekām, otrais prasības pamats arī nav pamatots.
C – Citi jautājumi
92. Runājot par citiem prasības pamatiem, ko Portielje ir izvirzījis lietā T‑209/08, jau Vispārējā tiesa tos visus ir atzinusi par nepamatotiem. Arī es no savas puses izvērtēju šos prasības pamatus un – galvenokārt jau to pašu iemeslu dēļ, kādus Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētajā spriedumā, – arī uzskatu tos par nepamatotiem.
93. Arī naudas soda samazinājums, ko Vispārējā tiesa ir noteikusi par labu Gosselin, nevar attiekties uz Portielje. Tas tādēļ, ka šis soda samazinājums attiecas uz laikposmu no 1993. gada 30. oktobra līdz 1996. gada 14. novembrim, turpretim atbilstoši apstrīdētajam lēmumam Portielje ir solidāri līdzatbildīga tikai par laikposmu no 2002. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 18. septembrim.
94. Turklāt es nesaskatu nevienu aspektu, kas liecinātu par kļūdainu Portielje piemērotā naudas soda aprēķināšanu, par tā nesamērīgumu vai vienkārši tā nepamatotību. Tādējādi šajā lietā nav nekāda iemesla atcelt vai no jauna aprēķināt šo naudas sodu, arī ņemot vērā Tiesas pilnvaras īstenot neierobežotu jurisdikciju (LESD 261. pants saistībā ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu).
D – Starpsecinājums
95. Tādējādi, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Portielje prasība lietā T‑209/08 atcelt apstrīdēto lēmumu kopumā ir jānoraida kā nepamatota.
VI – Par tiesāšanās izdevumiem
96. Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem (84).
97. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam saistībā ar 184. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir lūgusi piespriest Portielje atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Portielje spriedums nav labvēlīgs abās instancēs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
VII – Secinājumi
98. Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai pieņemt šādu nolēmumu:
1) atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 16. jūnija sprieduma apvienotajās lietās T‑208/08 un T‑209/08 Gosselin Group NV u.c./Komisija rezolutīvās daļas 4. un 6. punktu;
2) noraidīt lietā T‑209/08 celto Stichting Administratiekantoor Portielje prasību atcelt apstrīdēto lēmumu;
3) piespriest Stichting Administratiekantoor Portielje segt pirmās instances tiesvedības lietā T‑209/08, kā arī šīs apelācijas tiesvedības tiesāšanās izdevumus.