VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2012. gada 29. martā (*)
Konkurence – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Spānijas platjoslas interneta piekļuves tirgi – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 82. panta pārkāpums – Cenu noteikšana – Tarifu šķēres – Lojāla sadarbība – EKL 82. panta piemērošana ultra vires – Tiesiskā noteiktība – Tiesiskās paļāvības aizsardzība
Lieta T‑398/07
Spānijas Karaliste, ko pārstāv N. Díaz Abad, abogado del Estado,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Castillo de la Torre, É. Gippini Fournier un K. Mojzesowicz, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2007. gada 4. jūlija Lēmumu C(2007) 3196, galīgā redakcija, par [EKL] 82. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/38.784 – Wanadoo España pret Telefónica).
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs L. Trišo [L. Truchot], tiesneši M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro] (referente) un H. Kanninens [H. Kanninen],
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 8. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības rašanās fakti
1 Telefónica SA ir Telefónica grupas – kādreizējā valsts monopola telekomunikāciju nozarē Spānijā – mātessabiedrība. Laikposmā, uz kuru attiecas Komisijas 2007. gada 4. jūlija Lēmums C(2007) 3196, galīgā redakcija, par [EKL] 82. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/38.784 – Wanadoo España pret Telefónica) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), proti, no 2001. gada septembra līdz 2006. gada decembrim, Telefónica ar savas meitassabiedrības Telefónica de España SAU (turpmāk tekstā – “TESAU”), kā arī ar divu citu meitassabiedrību – Telefónica Data de España SAU un Terra Networks España SA, kuras apvienojās ar TESAU attiecīgi 2006. gada 30. jūnijā un 7. jūlijā (apstrīdētā lēmuma preambulas 11., 13. un 19.–21. apsvērums) – starpniecību sniedza platjoslas interneta piekļuves pakalpojumus. Telefónica un tās meitassabiedrības (turpmāk tekstā kopā –“Telefónica”) visā laika posmā, uz kuru attiecas izmeklēšana, veidoja vienu ekonomisku vienību (apstrīdētā lēmuma preambulas 12. apsvērums).
2 Pirms pilnīgas telekomunikāciju tirgu liberalizācijas 1998. gadā Telefónica piederēja Spānijas valstij un tai bija ar likumu noteikts monopols fiksētās līnijas telekomunikāciju mazumtirdzniecības pakalpojumu sniegšanai. Šobrīd tā apsaimnieko vienīgo valsts mēroga fiksēto telefonijas tīklu (apstrīdētā lēmuma preambulas 13. apsvērums).
3 2003. gada 11. jūlijā Wanadoo España SL (šobrīd – France Telecom España SA) iesniedza Eiropas Kopienu Komisijai sūdzību, apgalvojot, ka cenu starpība starp vairumtirdzniecības cenu, kuru Telefónica meitassabiedrības piemēroja saviem konkurentiem par vairumtirdzniecības platjoslas interneta pakalpojuma sniegšanu Spānijā, un mazumtirdzniecības cenu, ko tās piemēroja galapatērētājiem, nebija pietiekama, lai Telefónica konkurenti varētu ar to konkurēt (apstrīdētā lēmuma preambulas 26. apsvērums).
4 2004. gada 18. novembrī Komisija nosūtīja Comisión del Mercado de las Telecomunicaciones (CMT – Spānijas Telekomunikāciju tirgus komisija) lūgumu sniegt informāciju.
5 2004. gada 17. decembrī Komisija nosūtīja CMT elektroniskā pasta vēstuli, lai papildus 2004. gada 18. novembrī lūgtajai informācijai saņemtu vēl citu informāciju. Tā CMT nosūtīja papildu lūgumu sniegt informāciju arī 2005. gada 17. janvārī.
6 2004. gada 20. decembrī, 2005. gada 26. janvārī un 2. februārī CMT atbildēja uz Komisijas 2004. gada 18. novembra un 17. decembra un 2005. gada 17. janvāra lūgumiem sniegt informāciju.
7 2006. gada 20. februārī Komisija Telefónica nosūtīja paziņojumu par iebildumiem, uz kuru šī pēdējā atbildēja 2006. gada 19. maijā (apstrīdētā lēmuma preambulas 27. apsvērums).
8 2006. gada 15. maijā Komisija informēja CMT, ka gadījumā, ja tā vēlētos piedalīties uzklausīšanā, tai par to jāiesniedz lūgums uzklausīšanas amatpersonai. 2006. gada 24. maijā Komisija CMT nosūtīja paziņojuma par iebildumiem nekonfidenciālo versiju un to uzaicināja rakstveidā iesniegt savus komentārus.
9 Pēc Telefónica lūguma 2006. gada 12. un 13. jūnijā notika uzklausīšana. Telefónica, sūdzības iesniedzējai un ieinteresētajām trešām personām bija iespēja tikt uzklausītām un izteikt savus komentārus par Komisijas paziņojumā par iebildumiem izvirzītajām problēmām (apstrīdētā lēmuma 30. apsvērums). CMT izteica mutvārdu apsvērumus. 2006. gada 26. jūnijā CMT atbildēja uz vairākiem jautājumiem, kuru sūdzības iesniedzēja bija uzdevusi uzklausīšanas laikā.
10 2007. gada 11. janvārī Komisija Telefónica nosūtīja vēstuli, to aicinot Komisijai paziņot savus komentārus par secinājumiem, kādus Komisija plānoja izdarīt, pamatojoties uz jauniem paziņojumā par iebildumiem neminētiem faktiem. Telefónica uz šo vēstuli atbildēja 2007. gada 12. februārī (apstrīdētā lēmuma preambulas 31. apsvērums).
11 2007. gada 12. jūnijā CMT priekšsēdētājs nosūtīja Komisijai vēstuli, to informējot par apstrīdētā lēmuma sekām tiesiskā regulējuma aspektā un izsakot nožēlu par efektīvas sadarbības starp Komisiju un CMT neesamību procedūras laikā. Komisija uz to atbildēja ar 2007. gada 21. augusta vēstuli.
12 2007. gada 14. jūnijā notika Komisijas un CMT sanāksme.
13 2007. gada 15. jūnijā CMT eksperta statusā piedalījās Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 14. pantā paredzētās Aizliegtu vienošanos un dominējoša stāvokļa padomdevējas komitejas sanāksmē.
Apstrīdētais lēmums
14 2007. gada 4. jūlijā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kas ir šīs prasības priekšmets.
15 Pirmām kārtām, apstrīdētajā lēmumā Komisija noteica trīs attiecīgos produktu tirgus, proti, vienu mazumtirdzniecības platjoslas tirgu un divus vairumtirdzniecības platjoslas tirgus (apstrīdētā lēmuma preambulas 145.–208. apsvērums).
16 Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu attiecīgais mazumtirdzniecības tirgus ietver visus nediferencētos platjoslas produktus neatkarīgi no tā, vai tie tiek piegādāti, izmantojot ADSL (Asymetric Digital Subscriber Line – asimetriskā ciparu abonentlīnija) vai jebkādu citu tehnoloģiju, kuri tiek piedāvāti “plaša patēriņa tirgū” mājsaimniecībām un lietotājiem, kas nav mājsaimniecības. Savukārt tas neietver individuāli pielāgotus platjoslas piekļuves pakalpojumus, kas galvenokārt domāti “lielajiem klientiem” (apstrīdētā lēmuma preambulas 153. apsvērums).
17 Attiecībā uz vairumtirdzniecības tirgiem Komisija norādīja, ka ir pieejami trīs galvenie vairumtirdzniecības piedāvājumi, proti, atskaites piedāvājums atsaistītas piekļuves abonentlīnijām, ko pārdod vienīgi Telefónica, viens reģionāla mēroga vairumtirdzniecības piedāvājums (GigADSL, turpmāk tekstā – “reģionālais vairumtirdzniecības produkts”), kuru tāpat pārdod vienīgi Telefónica, un vairāki valsts mēroga vairumtirdzniecības piedāvājumi, kurus pārdod gan Telefónica (ADSL‑IP un ADSL‑IP Total, turpmāk tekstā – “valsts vairumtirdzniecības produkts”), gan citi operatori, pamatojoties uz atsaistītas piekļuves abonentlīnijām un/vai reģionālo vairumtirdzniecības produktu (apstrīdētā lēmuma preambulas 75. apsvērums).
18 Lai noteiktu attiecīgos vairumtirdzniecības tirgus šajā lietā, Komisija analizēja, vai iepriekšējā punktā aprakstītie vairumtirdzniecības piekļuves produkti ietilpst vienā un tajā pašā produktu tirgū vai atšķirīgos produktu tirgos (apstrīdētā lēmuma preambulas 162. apsvērums). Šajā ziņā Komisija uzskatīja, ka reģionālais vairumtirdzniecības produkts un atsaistīta piekļuve abonentlīnijām nebija savstarpēji aizstājami (apstrīdētā lēmuma preambulas 163.–182. apsvērums). Komisija uzskatīja arī, ka starp reģionālo un valsts mēroga vairumtirdzniecības produktu nepastāv pietiekama savstarpēja aizstājamība (apstrīdētā lēmuma 183.–195. apsvērums), vienlaikus precizējot, ka precīzas robežas starp reģionālo un valsts mēroga vairumtirdzniecības tirgu nav noteicošās, ņemot vērā Telefónica dominējošo stāvokli katrā no šiem tirgiem (apstrīdētā lēmuma 195. apsvērums). Visbeidzot, Komisija uzskatīja, ka platjoslas piekļuves tehnoloģijas, kas nav ADSL, un it īpaši piekļuvi pa kabeļiem, nevar uzskatīt par tādām, ar kurām var aizstāt ADSL piedāvājumus (apstrīdētā lēmuma preambulas 196.–207. apsvērums). Komisija secināja, ka attiecīgie vairumtirdzniecības tirgi apstrīdētā lēmuma mērķiem ietvēra reģionālo vairumtirdzniecības produktu un valsts vairumtirdzniecības produktu, atskaitot vairumtirdzniecības pakalpojumus pa kabeļiem un no ADSL atšķirīgas tehnoloģijas (apstrīdētā lēmuma preambulas 6. un 208. apsvērums).
19 Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu konkrētie vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības ģeogrāfiskie tirgi ir valsts mēroga (Spānijas teritorija) (apstrīdētā lēmuma preambulas 209. apsvērums).
20 Otrām kārtām, Komisija konstatēja, ka Telefónica abos attiecīgajos vairumtirdzniecības tirgos bija dominējošā stāvoklī (apstrīdētā lēmuma preambulas 223.–242. apsvērums). Aplūkotajā laikposmā Telefónica esot bijis monopols uz reģionālā vairumtirdzniecības produkta piegādi un vairāk nekā 84 % no valsts vairumtirdzniecības produkta tirgus (apstrīdētā lēmuma preambulas 223. un 235. apsvērums). Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu (preambulas 243.–277. apsvērums) Telefónica bija dominējošā stāvoklī arī mazumtirdzniecības tirgū.
21 Trešām kārtām, Komisija pārbaudīja, vai Telefónica bija ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli attiecīgajos tirgos (apstrīdētā lēmuma preambulas 278.–694. apsvērums). Šajā ziņā Komisija uzskatīja, ka Telefónica ir pārkāpusi EKL 82. pantu, saviem konkurentiem nosakot netaisnīgas cenas tarifu šķēru formā starp platjoslas piekļuves mazumtirdzniecības cenām Spānijas “plašai sabiedrībai” domātajā tirgū un platjoslas piekļuves vairumtirdzniecības cenām reģionālajā un valsts mērogā laikā no 2001. gada septembra līdz 2006. gada decembrim (apstrīdētā lēmuma preambulas 694. apsvērums).
22 Lai šajā lietā noteiktu tarifu šķēru pastāvēšanu, Komisija, pirmkārt, atgādināja tiesisko regulējumu, kura apstākļos Telefónica piegādāja reģionālo un valsts vairumtirdzniecības produktu, proti, Spānijas tiesībās Telefónica uzlikto pienākumu taisnīgos apstākļos nodrošināt vairumtirdzniecības piekļuvi reģionālā un valsts mērogā. Komisija atgādināja arī CMT Telefónica uzlikto pienākumu – ar 1999. gada martu piegādāt reģionālo vairumtirdzniecības produktu, un norādīja, ka Telefónica pēc pašas iniciatīvas bija sākusi piedāvāt savu produktu ADSL‑IP Total, sākot ar 1999. gada septembri, lai gan CMT bija Telefónica uzlikusi pienākumu nodrošināt piekļuvi ADSL‑IP, sākot ar 2002. gada aprīli (apstrīdētā lēmuma preambulas 288. un 289. apsvērums).
23 Otrkārt, attiecībā uz tarifu šķēru aprēķināšanas metodi Komisija uzskatīja, ka: 1) Telefónica konkurentu efektivitāte bija jānovērtē atkarībā no Telefónica nākamā posma tirgus izmaksām (“tikpat efektīva konkurenta” metode) (apstrīdētā lēmuma preambulas 311.–315. apsvērums); 2) atbilstošā izmaksu novērtēšanas metode šajā gadījuma bija vidējā ilgtermiņa izmaksu pieauguma (turpmāk tekstā – “VIIP”) metode (apstrīdētā lēmuma preambulas 316.–324. apsvērums); 3) rentabilitātes vērtējums laika gaitā varēja tikt noteikts saskaņā ar divām metodēm, proti, t.s. [analīzi] “par katru laika posmu” un diskontētās naudas plūsmas metodi (apstrīdētā lēmuma preambulas 325.–385. apsvērums); 4) tarifu šķēru aprēķināšana bija jāveic, pamatojoties uz Telefónica piedāvāto pakalpojumu portfeli konkrētajā mazumtirdzniecības tirgū (apstrīdētā lēmuma preambulas 386.–388. apsvērums); 5) attiecībā uz nākamā posma ieguldījumu izvēli, lai aprēķinātu iepriekšējā posma tirgus cenu atkārtojamību, Telefónica tarifiem bija jābūt tādiem, ko tikpat efektīvs konkurents, kurš izmanto vismaz vienu Telefónica vairumtirdzniecības produktu katrā no konkrētajiem vairumtirdzniecības tirgiem, var atkārtot (apstrīdētā lēmuma preambulas 389.–396. apsvērums).
24 Treškārt, Komisija aprēķināja, vai starpība starp Telefónica nākamā posma un iepriekšējā posma cenām nosedza vismaz Telefónica nākamā posma VIIP (apstrīdētā lēmuma 397.–511. apsvērums). Piemērojot iepriekšējā punktā aprakstīto metodi, Komisija aprēķināja, ka Telefónica mazumtirdzniecības cenas nebija atkārtojamas, pamatojoties uz tās valsts vai reģionālo vairumtirdzniecības produktu, laikā no 2001. gada septembra līdz 2006. gada decembrim (apstrīdētā lēmuma preambulas 512.–542. apsvērums).
25 Ceturtkārt, attiecībā uz ļaunprātīgās izmantošanas sekām Komisija uzskatīja, ka Telefónica rīcība, ticamākais, bija ierobežojusi ADSL operatoru spēju ilgtspējīgi augt mazumtirdzniecības tirgū un, ticamākais, bija radījusi zaudējumus galalietotājiem. Tā uzskatīja arī, ka Telefónica rīcībai bija konkrēta izslēdzoša ietekme un ka tā bija kaitējusi patērētājiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 544.–618. apsvērums).
26 Piektkārt, Komisija norādīja, ka Telefónica rīcība nebija objektīvi pamatota un nebija palielinājusi efektivitāti (apstrīdētā lēmuma preambulas 619.–664. apsvērums).
27 Visbeidzot, sestkārt, Komisija norādīja, ka Telefónica bija iespēja izvairīties no tarifu šķērēm. Tā Telefónica būtu varējusi palielināt savas mazumtirdzniecības cenas vai pazemināt savu vairumtirdzniecības maksu. Komisija piebilda, ka Telefónica adresētie CMT lēmumi par tarifu šķērēm nebija tādi, kas Telefónica atbrīvotu no atbildības (apstrīdētā lēmuma preambulas 665.–694. apsvērums).
28 Ceturtām kārtām, Komisija atzina, ka šajā lietā tika ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm, jo Telefónica tarifu politika attiecās uz piekļuves pakalpojumiem, kurus sniedza dominējošā stāvoklī esošs operators, kurš nosedza visu Spānijas teritoriju, kas ir būtiska iekšējā tirgus daļa (apstrīdētā lēmuma preambulas 695.–697. apsvērums).
29 Naudas soda apmēra aprēķināšanai Komisija apstrīdētajā lēmumā piemēroja Pamatnostādnēs sodanaudas noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTK] līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.), norādīto metodoloģiju. Komisija, ņemot vērā ļaunprātīgās rīcības raksturu un ietekmi, kā arī konkrētā ģeogrāfiskā tirgus apmēru, uzskatīja, ka pārkāpums ir jākvalificē kā “sevišķi smags”, pat ja tā smaguma pakāpe katrā ziņā nebija bijusi vienāda visā attiecīgajā laikposmā. Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, nosakot naudas soda sākumsummu – EUR 90 000 000 –, ir ņemts vērā tas, ka ļaunprātīgās rīcības smagums kļuva skaidrāks aplūkotā laika gaitā un it īpaši pēc Komisijas 2003. gada 21. maija Lēmuma 2003/707/EK par EKL 82. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/C 1/37.451, 37.578, 37.579 – Deutsche Telekom AG) (OV L 263, 9. lpp.) pieņemšanas (apstrīdētā lēmuma preambulas 738.–757. apsvērums).
30 Sākumsummai tika piemērots reizinātājs 1,25, lai ņemtu vērā Telefónica ievērojamo ekonomisko ietekmi un lai naudas sodam nodrošinātu pietiekamu preventīvu iedarbību, un tādējādi naudas soda sākumsumma tika palielināta līdz EUR 112 500 000 (apstrīdētā lēmuma preambulas 758. apsvērums).
31 Tā kā pārkāpums ilga no 2001. gada septembra līdz 2006. gada decembrim, proti, piecus gadus un četrus mēnešus, Komisija sākumsummu palielināja par 50 %. Tādējādi naudas soda pamatsumma tika palielināta līdz EUR 168 750 000 (apstrīdētā lēmuma preambulas 759.–761. apsvērums).
32 Ņemot vērā pieejamos pierādījumus, Komisija uzskatīja, ka šajā lietā varēja ņemt vērā zināmus atbildību mīkstinošus apstākļus, jo attiecīgajā laikposmā uz noteiktām Telefónica piemērotām cenām attiecās nozares tiesiskais regulējums. Tā Telefónica tika piemērots naudas soda samazinājums par 10 %, lai gan, pēc Komisijas domām, Telefónica bija daudz lielāka rīcības brīvība, nosakot tās cenas, kā rezultātā naudas sods tika noteikts EUR 151 875 000 apmērā (apstrīdētā lēmuma preambulas 765. un 766. apsvērums).
33 Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas teksts ir šāds:
“1. pants
[Telefónica] un [TESAU] ir pārkāpušas EKL 82. pantu, piemērodamas netaisnīgus tarifus nesamērīgas cenu attiecības starp piekļuves platjoslas internetam vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības cenām formā no 2001. gada septembra līdz 2006. gada decembrim.
2. pants
Par 1. pantā konstatēto pārkāpumu [Telefónica] un [TESAU] tiek kopīgi un solidāri uzlikts naudas sods EUR 151 875 000 apmērā.”
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
34 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 31. oktobrī, Spānijas Karaliste cēla šo prasību.
35 Spānijas Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
36 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
37 Pēc tiesneses referentes ziņojuma Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu. 2011. gada 8. jūnija tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem.
Juridiskais pamatojums
38 Savas prasības pamatojumam Spānijas Karaliste izvirza piecus pamatus. Pirmais pamats ir par EKL 10. pantā un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV L 108, 33. lpp.) 7. panta 2. punktā paredzētā lojālas sadarbības pienākuma pārkāpumu. Otrais pamats ir par EKL 82. panta pārkāpumu un Komisijas pieļautām acīmredzamām kļūdām vērtējumā. Trešais pamats ir par EKL 82. panta piemērošanu ultra vires. Ceturtais pamats ir par tiesiskās drošības principa pārkāpumu. Visbeidzot, piektais pamats ir par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu.
Par pirmo pamatu – EKL 10. pantā un pamatdirektīvas 7. panta 2. punktā paredzētā lojālas sadarbības pienākuma pārkāpumu
39 Ar savu pirmo pamatu Spānijas Karaliste apgalvo, ka Komisija attiecīgajā administratīvajā procesā esot pārkāpusi savu EKL 10. pantā un pamatdirektīvas 7. panta 2. punktā paredzēto pienākumu lojāli sadarboties ar CMT.
40 Jāatgādina, ka EKL 10. pantā nostiprinātais lojālas sadarbības pienākums attiecas uz visām dalībvalstu iestādēm, tām rīkojoties savas kompetences ietvaros, kā arī Savienības iestādēm, kurām ir atbilstošs pienākums lojāli sadarboties ar dalībvalstīm (Tiesas 1990. gada 13. jūlija rīkojums lietā C‑2/88 IMM Zwartveld u.c., Recueil, I‑3365. lpp., 17. punkts; skat. Tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā C‑94/00 Roquette Frères, Recueil, I‑9011. lpp., 31. punkts un tajā minētā judikatūra). Ja, kā šajā gadījumā, Savienības iestādēm un valsts iestādēm ir koordinēti jāīsteno to kompetences Līgumā noteikto mērķu sasniegšanai, šādai sadarbībai ir īpaši būtiska nozīme (iepriekš minētais spriedums lietā Roquette Frères, 32. punkts).
41 Attiecībā uz šī pamata daļas par pamatdirektīvas 7. panta 2. punkta pārkāpumu pieņemamību – ko Komisija apstrīd – jānorāda, kā to darījusi Komisija, ka Spānijas Karaliste šī pamata ietvaros vienīgi apstiprina, ka sadarbības pienākuma apjoms ir plašāks par nacionālo regulēšanas institūciju (turpmāk tekstā – “NRI”) veiktu pasākumu projektu paziņošanu Komisijai un Komisijas viedokļa izteikšanas mehānismu, un nav izvirzījusi argumentus, kas pierādītu, ka šī tiesību norma būtu tikusi pārkāpta.
42 Tiesas sēdē izjautāta par šīs tiesību normas nozīmību šajā lietā, Spānijas Karaliste paziņoja, ka tā ir EKL 10. pantā paredzētā lojālas sadarbības pienākuma piemērošana elektronisko komunikāciju tiesiskā regulējuma jomā.
43 No Tiesas Statūtu 21. panta un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets un īss pieteikumā izvirzīto pamatu izklāsts. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot aizstāvību un lai Vispārējā tiesa varētu izlemt prasību vajadzības gadījumā bez papildu informācijas iesniegšanas. Tiesiskās drošības un pareizas tiesvedības interesēs, lai prasība būtu pieņemama, galvenajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem prasība pamatota, vismaz kopsavilkuma veidā, bet tomēr loģiski un saprotami, ir jāizriet no paša prasības pieteikuma teksta (Vispārējās tiesas 2007. gada 17. septembra spriedums lietā T‑01/04 Microsoft/Komisija, Krājums, II‑3601. lpp., 94. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Turklāt vienīgi abstrakts pamatu izklāsts prasības pieteikumā neatbilst Reglamenta prasībām, un prasības pieteikumā ir jāizskaidro, kas veido pamatus, ar kuriem prasība ir pamatota (Tiesas 1961. gada 15. decembra spriedums apvienotajās lietās 19/60, 21/60, 2/61 un 3/61 Fives Lille Cail u.c./Augstā iestāde, Recueil, 559., 588. lpp., un Vispārējās tiesas 2008. gada 18. decembra spriedums lietā T‑455/05 Componenta/Komisija, Krājumā nav publicēts, 45. punkts).
45 Jāatzīst, ka Spānijas Karaliste nav izvirzījusi pietiekami skaidru argumentāciju pamata daļas par pamatdirektīvas 7. panta 2. punkta pārkāpumu administratīvā procesa kontekstā, kura iznākumā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, pamatojumam. Tāpēc tā ir jāatzīst par nepieņemamu, jo tā neatbilst iepriekš 43. un 44. punktā atgādinātās judikatūras prasībām.
46 Attiecībā uz šī pamata pamatotību tiktāl, ciktāl tas attiecas uz EKL 10. panta pārkāpumu, pirmām kārtām ir jānoraida Spānijas Karalistes apgalvojums, ka Komisija esot pārkāpusi lojālas sadarbības pienākumu, pietiekami neiesaistot CMT administratīvajā procesā.
47 No vienas puses, saistībā ar attiecībām, kas izveidojas Komisijas vadītajās procedūrās, piemērojot EKL 81. un 82. pantu, jāuzsver, ka no EKL 10. panta izrietošā lojālas sadarbības pienākuma, kas Komisijai ir saistošs attiecībās ar dalībvalstīm, īstenošanas kārtība ir it īpaši precizēta Regulas Nr. 1/2003 11.–16. pantā, tās IV nodaļā ar virsrakstu “Sadarbība”. Taču šajās tiesību normās nav paredzēts ne Komisijas pienākums konsultēties ar NRI, ne Spānijas Karalistes minētā iespēja Komisijai uzsākt ar tām “vienotu rīcību” tās īstenotajās procedūrās, piemērojot EKL 81. un 82. pantu.
48 No otras puses, jāatzīst, ka CMT šajā lietā patiešām tika iesaistīta administratīvajā procesā. Pirmkārt, kā izriet no iepriekš norādītā 4.–6. punkta, Komisija CMT nosūtīja trīs informācijas pieprasījumus, uz kuriem tā atbildēja. Otrkārt, Komisija 2006. gada 24. maijā nosūtīja CMT paziņojuma par iebildumiem nekonfidenciālo versiju. Tā arī informēja CMT, ka tā var Komisijai izteikt rakstveida komentārus par paziņojumu par iebildumiem vai uzklausīšanā izteikt savus apsvērumus, vai uzdot jautājumus mutiski. Taču CMT nav formulējusi nekādus rakstveida apsvērumus. Treškārt, Spānijas Karaliste neapstrīd to, ka vairāki CMT pārstāvji piedalījās 2006. gada 12. un 13. jūnija uzklausīšanā un ka CMT tajā arī iesaistījās mutvārdos. Ceturtkārt, 2006. gada 26. jūnijā CMT arī atbildēja rakstveidā uz virkni jautājumu, ko sūdzības iesniedzēja uzdeva uzklausīšanas gaitā. Piektkārt, Spānijas Karaliste neapstrīd Komisijas apgalvojumu, ka par lietu atbildīgās grupas locekļi vairākkārt satikās ar CMT, lai pārrunātu izmeklēšanu. Sestkārt, Spānijas Karaliste neapstrīd Komisijas apgalvojumus, ka 2007. gada 14. jūnijā vairāki CMT pārstāvji satikās ar Komisiju un izteica savus apsvērumus par noteiktu apstrīdētā lēmuma preambulas apsvērumu formulējumu, kuri tika ņemti vērā saistībā ar Regulas Nr. 1/2003 14. pantā paredzētās padomdevējas komitejas otro sanāksmi. Šajā ziņā CMT neizteica papildu komentārus. Turklāt CMT eksperts piedalījās 2007. gada 15. jūnijā notikušajā minētās padomdevējas komitejas sanāksmē. Jāatzīst, ka Spānijas Karaliste savā prasībā neprecizē iemeslus, kādēļ tāda CMT dalība, kā iepriekš aprakstīts, šajā lietā nebūtu bijusi pietiekama.
49 Šajā ziņā nevar pieņemt arī argumentus, ko Spānijas Karaliste ir izvirzījusi, lai pierādītu Komisijas lojālas sadarbības pienākuma neizpildes nozīmi.
50 Pirmkārt, nav nozīmes tam, ka apstrīdētais lēmums attiecas uz precēm un pakalpojumiem, kurus atbilstoši Eiropas direktīvām reglamentē CMT. Kā pamatoti norāda Komisija, nepastāvot skaidri izteiktai atkāpei par to, konkurences tiesību normas ir piemērojamas reglamentētajām nozarēm (šajā ziņā skat. Tiesas 1975. gada 16. decembra spriedumu apvienotajās lietās no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie u.c./Komisija, Recueil, 1663. lpp., 65.–72. punkts, un 1989. gada 11. aprīļa spriedumu lietā 66/86 Saeed Flugreisen un Silver Line Reisebüro, Recueil, 803. lpp.). Turklāt konkurences tiesību normu piemērojamība nav izslēgta, ja attiecīgās nozares tiesību normas pieļauj tādas konkurences iespēju, kas var tikt novērsta, ierobežota vai kropļota ar uzņēmumu autonomu rīcību (skat. Tiesas 1997. gada 11. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑359/95 P un C‑379/95 P Komisija un Francija/Ladbroke Racing, Recueil, I‑6265. lpp., 33. un 34. punkts un tajos minētā judikatūra). Un, kā Komisija atzina apstrīdētā lēmuma preambulas 665.–694. apsvērumā, kurus Spānijas Karaliste nav apstrīdējusi, Telefónica šajā gadījumā bija liela rīcības brīvība, lai izvairītos no tarifu šķērēm (skat. arī 27. punktu iepriekš). Telefónica rīcība, par kuru uzlikts sods apstrīdētajā lēmumā, tādējādi ietilpst EKL 82. panta piemērošanas jomā (šajā ziņā skat. arī ģenerāladvokāta J. Mazaka [J. Mazák] secinājumus lietā C‑280/08 P Deutsche Telekom/Komisija, kurā pasludināts Tiesas 2010. gada 14. oktobra spriedums, Krājums, I‑9555. lpp., 15. un 19. punkts).
51 Otrkārt, nav nozīmes arī Spānijas Karalistes apgalvojumam, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esot “padziļināti” analizējusi CMT regulēšanas darbības. Lai gan no apstrīdētā lēmuma nenoliedzami izriet, ka Komisija ir atsaukusies uz tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru Telefónica piegādāja reģionālos un valsts vairumtirdzniecības produktus, tas tā bija tāpēc, ka, lai noteiktu iespējamo cenu prakses ļaunprātīgo raksturu, bija jānovērtē visi apstākļi un jāpārbauda, vai šī prakse pircējam liedz vai ierobežo iespējas izvēlēties iepirkumu avotus, liedz konkurentiem pieeju tirgum, piemēro tirdzniecības partneriem atšķirīgus nosacījumus līdzvērtīgos darījumos, tādējādi radot tiem nelabvēlīgus konkurētspējas apstākļus, vai pastiprina dominējošo stāvokli, traucējot konkurenci (iepriekš 50. punktā minētais spriedums lietā Deutsche Telekom/Komisija, 175. punkts; skat. Tiesas 2011. gada 17. februāra spriedumu lietā C‑52/09 TeliaSonera, Krājums, I‑527. lpp., 28. punkts un tajā minētā judikatūra). Apstrīdētajā lēmumā Komisija turklāt ir skaidri norādījusi, ka valsts tiesiskais regulējums, kas Telefónica uzlika pienākumu piegādāt reģionālos un valsts mēroga vairumtirdzniecības produktus, ir saderīgs ar 2002. gadā pieņemto Savienības tiesisko regulējumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 294. apsvērums) un ka EKL 82. panta pārkāpuma tarifu šķēru formā konstatēšana nav pretrunā CMT politikai (apstrīdētā lēmuma preambulas 684. apsvērums). Tā uzsvēra arī, ka apstrīdētajā lēmumā izmantotā metodoloģija nebija pretrunā metodoloģijai, ko 2001. gadā izmantoja CMT (apstrīdētā lēmuma preambulas 733. apsvērums). Visbeidzot, Komisija norādīja, ka tarifu šķēres izbeidza tieši CMT veiktā pagaidu pasākumu pieņemšana, kuras dēļ ievērojami samazinājās reģionālo un valsts vairumtirdzniecības produktu cenas (apstrīdētā lēmuma preambulas 759. apsvērums).
52 Treškārt, nevar apgalvot, ka Komisija būtu sodījusi Telefónica par tādu pret konkurenci vērstu praksi, ko jau bija pārbaudījusi CMT. Spānijas Karaliste ne savos procesuālajos rakstos, ne, iztaujāta par to tiesas sēdē, nav apstrīdējusi to, ka CMT nekad nav analizējusi tarifu šķēru pastāvēšanu starp Telefónica valsts mēroga vairumtirdzniecības produktu un tās mazumtirdzniecības produktiem pārkāpuma izdarīšanas laikā un ka tarifu šķēru starp Telefónica valsts mēroga vairumtirdzniecības produktu un tās mazumtirdzniecības produktiem analīze nekad nav tikusi veikta, pamatojoties uz attiecīgās personas reālajām sākotnējām izmaksām, bet gan pamatojoties uz ex ante novērtējumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 726. un 727. apsvērums).
53 Otrām kārtām, pretēji Spānijas Karalistes apalvotajam nevar uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums būtu šķērslis CMT regulējošai darbībai, ietekmētu tās darbības nākotnē un tās regulējošo politiku.
54 Pirmkārt, ir jānoraida Spānijas Karalistes arguments, ka ar Komisijas iesaistīšanos nav ņemts vērā nozares tiesiskais regulējums.
55 Neizsakot viedokli par Supreme Court of the United States (Amerikas Savienoto Valstu Augstākā tiesa) 2004. gada 13. janvāra sprieduma (lieta Verizon Communications Inc. v. Law Offices of Curtis V. Trinko, LLP, 540 U.S. 398 (2004)), uz ko atsaucas Spānijas Karaliste, nozīmīgumu, lai šajā lietā analizētu Komisijas iesaistīšanos attiecīgajā regulētajā tirgū, pamatojoties uz EKL 82. pantu, ir jāatzīst, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 287.–309. apsvērumā patiešām ir pārbaudījusi tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru Telefónica nodrošināja vairumtirdzniecības piekļuvi reģionālajā līmenī un valsts mērogā, un to ir ņēmusi vērā tieši saistībā ar iepriekš 51. punktā atgādināto nepieciešamību novērtēt visus apstākļus, tostarp ar Spānijas tiesisko regulējumu Telefónica uzlikto pienākumu nodrošināt vairumtirdzniecības piekļuvi reģionālā līmenī no 1999. gada marta un valsts mērogā no 2002. gada aprīļa (apstrīdētā lēmuma preambulas 287. apsvērums). Komisija turklāt šai nolūkā apstrīdētajā lēmumā vairākkārt ir atsaukusies uz CMT darbību Spānijas tirgū. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka nozares tiesiskais regulējums, uz kuru atsaucas Spānijas Karaliste, izrietētu no Savienības atvasināto tiesību aktiem, jāuzsver, ka, ņemot vērā tiesību normu hierarhiju regulējošos principus, šādi tiesību akti, nepastāvot nekādiem Līguma noteikumiem, kas to atļautu, nevar atkāpties no nevienas Līguma tiesību normas, šajā gadījumā – EKL 82. panta (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1990. gada 10. jūlija spriedumu lietā T‑51/89 Tetra Pak/Komisija, Recueil, II‑309. lpp., 25. punkts).
56 Ir jānoraida arī Spānijas Karalistes arguments, ka Komisijas veiktajai apstrīdētā lēmuma pieņemšanai būšot sekas uz CMT nākotnes darbībām un ietekme uz CMT regulējošo politiku. Papildus tam, ka Spānijas Karaliste savos procesuālajos rakstos neprecizē ne minētās sekas, ne arī iemeslus, kādēļ tiktu ietekmēta tās regulējošā politika, jāuzsver, ka NRI īstenotai ex ante kontrolei un Komisijas īstenotai ex post kontrolei ir atšķirīgi mērķi, jo EK līgumā paredzētie konkurences noteikumi ar ex post kontroles palīdzību papildina tiesisko regulējumu, ko Savienības likumdevējs pieņēmis, lai ex ante reglamentētu telesakaru tirgus (iepriekš 50. punktā minētais spriedums lietā Deutsche Telekom/Komisija, 92. punkts).
57 Otrkārt, ir jānoraida Spānijas Karalistes arguments, kas balstīts uz Komisijas 2003. gada 30. aprīļa Lēmumu par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/38.370 – O2 UK Limited/T‑Mobile UK Limited) (OV L 200, 59. lpp.) un uz vairākiem Komisijas paziņojumiem presei, no kuriem izrietot, ka citās lietās telesakaru nozarē Komisija esot uzskatījusi, ka konkurence ir pietiekamā mērā saglabāta NRI iesaistīšanās dēļ. Komisijas vērtējums tiek veikts atkarībā no katras lietas apstākļiem, un lēmumi par citām lietām var būt tikai orientējoši, jo lietas faktiskie apstākļi nav identiski (šajā ziņā skat. Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑167/04 P JCB Service/Komisija, Krājums, I‑8935. lpp., 201. un 205. punkts, un 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑76/06 P Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, Krājums, I‑4405. lpp., 60. punkts). Tādējādi Komisijas vērtējums par agrāku lietu faktiskajiem apstākļiem, kas turklāt šajā lietā būtībā ir pamatots tikai ar atsauci uz Komisijas paziņojumiem presei, nav pārnesams uz šo lietu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑282/06 Sun Chemical Group u.c./Komisija, Krājums, II‑2149. lpp., 88. punkts).
58 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šis pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu – EKL 82. panta pārkāpumu Komisijas pieļauto acīmredzamo kļūdu vērtējumā dēļ
59 Ar savu pamatu Spānijas Karaliste apgalvo, ka Komisija EKL 82. panta piemērošanā ir pieļāvusi vairākas acīmredzamas kļūdas vērtējumā. Šajā sakarā Spānijas Karaliste apgalvo, ka attiecīgie vairumtirdzniecības produkti nebija katrā ziņā nepieciešami operatoriem, kuri izmantoja to piedāvājumus, ka hipotētiski tikpat efektīvo kā Telefónica konkurentu specifisko mazumtirdzniecības izmaksu aprēķins ir nepareizs un ka pret konkurenci vērstās Telefónica rīcības ietekmes uz Spānijas tirgu analīze ir kļūdaina.
60 Ievadam jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai gan Savienības tiesa vispār īsteno pilnīgu kontroli pār to, vai konkurences tiesību normu piemērošanas nosacījumi ir vai nav izpildīti, kontrole, ko tā veic par Komisijas izdarītiem sarežģītiem ekonomiskiem vērtējumiem, ir ierobežota ar pārbaudi par to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi un noteikumi par pamatojuma norādīšanu, kā arī faktu pareizību pēc būtības, acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pilnvaru nepareizas izmantošanas fakta neesamību (Tiesas 1985. gada 11. jūlija spriedums lietā 42/84 Remia u.c./Komisija, Recueil, 2545. lpp., 34. punkts; 1987. gada 17. novembra spriedums apvienotajās lietās 142/84 un 156/84 British American Tobacco un Reynolds Industries/Komisija, Recueil, 4487. lpp., 62. punkts, un 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 279. punkts; Vispārējās tiesas 2008. gada 10. aprīļa spriedums lietā T‑271/03 Deutsche Telekom/Komisija, Krājums, II‑477. lpp., 185. punkts).
61 Tāpat, tā kā Komisijas lēmums ir sarežģītu tehnisku vērtējumu rezultāts, šie vērtējumi principā ir pakļauti ierobežotai tiesas pārbaudei, kas nozīmē, ka Savienības tiesa nevar aizstāt Komisijas veikto faktu vērtējumu ar savu (Vispārējās tiesas spriedums iepriekš 43. punktā minētajā lietā Microsoft/Komisija, 88. punkts, un 2009. gada 9. septembra spriedums lietā T‑301/04 Clearstream/Komisija, Krājums, II‑3155. lpp., 94. punkts).
62 Tomēr, lai arī Savienības tiesa atzīst Komisijai piešķirto rīcības brīvību ekonomisko vērtējumu jomā, tas tomēr nenozīmē, ka tai būtu jāatturas no Komisijas veiktās šāda veida datu interpretācijas pārbaudīšanas. It īpaši Savienības tiesai ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu saturiskā precizitāte, ticamība un konsekvence, bet arī jākontrolē, vai šie pierādījumi veido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus (Tiesas 2005. gada 15. februāra spriedums lietā C‑12/03 P Komisija/Tetra Laval, Krājums, I‑987. lpp., 39. punkts; iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Microsoft/Komisija, 89. punkts, un iepriekš 61. punktā minētais spriedums lietā Clearstream/Komisija, 95. punkts).
63 Tas, vai Komisija ir pieļāvusi Spānijas Karalistes minētās acīmredzamās kļūdas vērtējumā, ir jāizvērtē, ņemot vērā iepriekš atgādinātos principus.
64 Pirmām kārtām, Spānijas Karaliste apgalvo, ka judikatūrā prasīts, ka, lai pastāvētu tāda EKL 82. pantam pretēja cenu starpības samazināšana starp vairumtirdzniecības produktu un mazumtirdzniecības produktu kā apstrīdētajā lēmumā konstatētā, vairumtirdzniecības produktam jābūt katrā ziņā nepieciešamam mazumtirdzniecības pakalpojuma sniegšanai, kas šajā gadījumā tā neesot.
65 Iztaujāta tiesas sēdē par savas argumentācijas nozīmi un apjomu, it īpaši ņemot vērā iepriekš 51. punktā minēto spriedumu lietā TeliaSonera, Spānijas Karaliste atkārtoja, ka tā apgalvo, ka tad, ja – kā šajā lietā – pastāv tiesiskajā regulējumā noteikts pienākums piegādāt vairumtirdzniecības produktu, Komisijai ir pienākums, lai pierādītu, ka ir notikusi EKL 82. pantam pretēja cenu starpības samazināšana, pierādīt, ka attiecīgais produkts katrā ziņā ir nepieciešams mazumtirdzniecības produkta piegādei. Spānijas Karaliste norādīja arī, ka minētā sprieduma apsvērumi ir piemērojami tikai tad, ja attiecīgie vairumtirdzniecības produkti tirgū ir laisti brīvprātīgi, bez jebkāda tiesiskajā regulējumā paredzēta pienākuma to darīt.
66 Saskaņā ar iepriekš 51. punktā atgādināto judikatūru, lai noteiktu, vai dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, piemērojot savu cenu politiku, ir ļaunprātīgi izmantojis šo stāvokli, ir jāizvērtē visi apstākļi, kā arī tas, vai šīs prakses rezultātā pircējam netiek atņemtas vai ierobežotas iespējas izvēlēties iepirkumu avotus, konkurentiem liegta pieeja tirgum, tirdzniecības partneriem piemēroti atšķirīgi nosacījumi līdzvērtīgos darījumos vai arī netiek pastiprināts dominējošs stāvoklis, traucējot konkurenci.
67 It īpaši vertikāli integrēta dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma cenu politika, kura ir netaisnīga tādā ziņā, ka tā faktiski samazina tā konkurentu cenu starpību mazumtirdzniecības tirgū sakarā ar starpību starp šī uzņēmuma vairumtirdzniecības produktu cenām un mazumtirdzniecības produktu cenām, var būt EKL 82. pantam pretēja dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana (šajā ziņā skat. iepriekš 51. punktā minēto spriedumu lietā TeliaSonera, 30. punkts).
68 Cenu starpības samazināšana pati par sevi, ja tai nav nekāda objektīva attaisnojuma, ņemot vērā izstumjošo iedarbību, ko tā rada attiecībā pret konkurentiem, kuri ir vismaz tikpat efektīvi kā dominējošais uzņēmums, var būt ļaunprātīga rīcība EKL 82. panta nozīmē (iepriekš 51. punktā minētais spriedums lietā TeliaSonera, 31. punkts).
69 Šajā ziņā Spānijas Karalistes tiesas sēdē izteiktais arguments, ka iepriekš 51. punktā minētā sprieduma lietā TeliaSonera apsvērumi ir piemērojami tikai tad, ja attiecīgie vairumtirdzniecības produkti tirgū ir laisti brīvprātīgi, bez jebkāda tiesiskajā regulējumā paredzēta pienākuma to darīt, arī ir jānoraida.
70 Minētajā spriedumā Tiesa atgādināja, ka EKL 82. pants attiecas tikai uz tādām pret konkurenci vērstām darbībām, kuras uzņēmumi veic pēc savas iniciatīvas. Ja pret konkurenci vērstu rīcību uzņēmumam uzspiež valsts tiesību akti vai ja to rada tiesību normas, kas izslēdz jebkādu iespēju rīkoties atbilstoši konkurencei, EKL 82. pants nav piemērojams. Šādā situācijā konkurences ierobežojumam pamatā nav uzņēmuma autonoma rīcība, kā to netieši nosaka šis noteikums (skat. iepriekš 51. punktā minēto spriedumu lietā TeliaSonera, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
71 Savukārt EKL 82. pants var tikt piemērots, ja kā šajā gadījumā tiek konstatēts (apstrīdētā lēmuma preambulas 665.–685. apsvērums) (skat. arī iepriekš 27. punktu), ka valsts tiesību aktos ir paredzēta konkurences iespēja, kas var tikt novērsta, ierobežota vai kropļota ar uzņēmumu autonomu rīcību (šajā ziņā skat. iepriekš 51. punktā minēto spriedumu lietā TeliaSonera, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
72 Tiesa ir precizējusi, ka, neraugoties uz šādu tiesību aktu esamību, ja dominējošā stāvoklī esošam vertikāli integrētam uzņēmumam ir rīcības brīvība grozīt kaut vai tikai savas mazumtirdzniecības cenas, pamatojoties uz šo iemeslu vien, tam var inkriminēt attiecīgo cenu starpības samazināšanu (šajā ziņā skat. iepriekš 50. punktā minēto 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā Deutsche Telekom/Komisija, 85. punkts, un iepriekš 51. punktā minēto spriedumu lietā TeliaSonera, 51. punkts).
73 Turklāt, lai gan Spānijas Karaliste apgalvo, ka, ja cenu starpība starp valsts mēroga un reģionāla līmeņa vairumtirdzniecības produktu, no vienas puses, un mazumtirdzniecības produktu, no otras puses, būtu tik neliela, ka tā būtu negatīva un tādējādi neviens cits operators nevarētu izmantot šos vairumtirdzniecības produktus, un aplūkojamā rīcība tad būtu jāanalizē kā piekļuves atteikums, ko nevarētu uzskatīt par ļaunprātīgu atbilstoši Tiesas 1998. gada 26. novembra spriedumā lietā C‑7/97 Bronner (Recueil, I‑7791. lpp.) noteiktajiem kritērijiem, arī šis arguments nevar tikt pieņemts.
74 Tiesa ir precizējusi, ka no minētā sprieduma nevar secināt, ka priekšnosacījumi ļaunprātīgai pakalpojumu sniegšanas atteikuma konstatēšanai ir obligāti piemērojami arī tad, kad tiek novērtēts, vai rīcība – attiecinot uz pakalpojumu sniegšanu vai preču piegādi nelabvēlīgus vai tādus noteikumus, kuri būtu pircējam neinteresanti – nav ļaunprātīga. Patiesībā šāda rīcība pati par sevi varētu būt no pakalpojuma atteikuma neatkarīgs un atšķirīgs ļaunprātīgas izmantošanas veids (iepriekš 51. punktā minētais spriedums lietā TeliaSonera, 55. un 56. punkts).
75 Iepriekš 73. punktā minētā sprieduma lietā Bronner pretēja interpretācija nozīmētu, ka, lai dominējošā uzņēmuma rīcību saistībā ar tā tirdzniecības nosacījumiem varētu uzskatīt par ļaunprātīgu, vienmēr būtu jāpieprasa, lai būtu izpildīti prasītie nosacījumi pakalpojumu atteikuma pastāvēšanai, kas nepamatoti pavājinātu EKL 82. panta lietderīgo iedarbību (šajā ziņā skat. iepriekš 51. punktā minēto spriedumu lietā TeliaSonera, 58. punkts).
76 No tā izriet, ka Spānijas Karaliste nevar apgalvot, ka Komisijai, lai pierādītu, ka vispār ir pastāvējusi cenu starpības samazināšana, bija pienākums apstrīdētajā lēmumā pierādīt, ka vairumtirdzniecības produkti bija katrā ziņā nepieciešami operatoriem, kuri izmantoja to piedāvājumus. Tādējādi nevar būt sekmīgi arī Spānijas Karalistes argumenti, kas vērsti uz to, lai pierādītu, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija esot uzskatījusi, ka reģionāla līmeņa un valsts mēroga vairumtirdzniecības produkti bija nepieciešami, pamatodamās uz kļūdainu ieguldījumu mēroga teorijas interpretāciju.
77 Visbeidzot, no iepriekš 51. punktā atgādinātās Tiesas judikatūras izriet, ka, lai pierādītu, ka dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums ir šo stāvokli ļaunprātīgi izmantojis, piemērojot savu cenu praksi, ir jānovērtē visi apstākļi un jāpārbauda, vai šī prakse pircējam neliedz vai neierobežo iespējas izvēlēties iepirkumu avotus, neliedz konkurentiem pieeju tirgum, nepiemēro tirdzniecības partneriem atšķirīgus nosacījumus līdzvērtīgos darījumos vai arī nepastiprina dominējošo stāvokli, traucējot konkurenci.
78 Kā Komisija ir paskaidrojusi apstrīdētā lēmuma preambulas 287.–309. apsvērumā, tas, ka Telefónica pārdeva savus vairumtirdzniecības produktus, un tās Spānijas tiesiskajā regulējumā paredzētais pienākums piešķirt piekļuvi savai infrastruktūrai ir Spānijas tirgū iepriekš pastāvoša realitāte. Pirmkārt, attiecībā uz valsts mēroga vairumtirdzniecības produktu no apstrīdētā lēmuma preambulas 110. un 287.–289. apsvēruma izriet, ka Telefónica sāka sniegt ADSL‑IP Total pakalpojumu pēc savas iniciatīvas, sākot ar 1999. gada septembri, un ka attiecībā uz ADSL‑IP tai bija CMT uzlikts pienākums šo pakalpojumu sniegt no 2002. gada aprīļa. Šajā ziņā tiesas sēdē izteiktais ne ar ko nepamatotais Spānijas Karalistes apgalvojums, ka ADSL‑IP Total pakalpojums tika izmantots margināli, arī ir jānoraida, jo šis pakalpojums vismaz bija visvairāk izmantotais vairumtirdzniecības produkts līdz pat 2002. gada pēdējam ceturksnim (apstrīdētā lēmuma preambulas 98. apsvērums). Otrkārt, attiecībā uz reģionāla līmeņa vairumtirdzniecības produktu Telefónica piegādes pienākums ir kopš 1999. gada marta. Tādējādi Komisija nav pārkāpusi EKL 82. pantu un nav arī pieļāvusi nekādu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, šajā kontekstā pārbaudīdama Telefónica cenu praksi attiecīgajā laikposmā.
79 No iepriekš izklāstītā izriet, ka Spānijas Karalistes izvirzītā otrā pamata pirmā daļa, kāda tā izklāstīta iepriekš 64. punktā, ir noraidāma.
80 Otrām kārtām, Spānijas Karaliste apgalvo, ka Komisijas veiktajā izmaksu analīzē ir būtiskas kļūdas, jo tā pārāk augstu novērtējot citiem operatoriem piemērojamos vairumtirdzniecības tarifus, kā arī specifiskās Telefónica izmaksas. Šī argumenta pamatojumam Spānijas Karaliste vienīgi apgalvo, pirmkārt, ka citi operatori izmanto tirgū pastāvošo vairumtirdzniecības produktu optimālu kombināciju, kas tiem ļauj pēc iespējas samazināt to izmaksas, un, otrkārt, ka apstrīdētajā lēmumā izmantotās specifiskās izmaksas atšķiras no CMT izmantotajām un neatbilst Spānijas tirgus faktiskajiem apstākļiem. Spānijas Karaliste turklāt apgalvo, ka Komisija nepamatojot, kāpēc CMT izmantoto specifisko izmaksu “apmēri” nebūtu uzskatāmi par pareiziem.
81 Pirmkārt, ir jānoraida Spānijas Karalistes apgalvojums, ka Komisija nepamatojot, kāpēc CMT izmantoto specifisko izmaksu “apmēri”, kas atšķiras no apstrīdētajā lēmumā izmantotajiem, nebūtu uzskatāmi par pareiziem, jo Komisija tam ir veltījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 492.–511. apsvērumu. Šajā ziņā, kā Komisija ir norādījusi minētajos preambulas apsvērumos, kuros izdarītos secinājumus Spānijas Karaliste nav apstrīdējusi, CMT izmantotās izmaksas neļauj novērtēt Telefónica cenu par piekļuvi platjoslas internetam saderību ar EKL 82. pantu, jo CMT modelis nav pamatots ar svaigu informāciju par Telefónica reālajām izmaksām. Turklāt, pēc Komisijas domām, ārējo konsultantu izmaksu modelis pārāk zemu – un būtiski – novērtēja Telefónica marginālo tīklu izmaksas un neņēma vērā Telefónica reklāmas izdevumus. Pretēji tam, Komisijas izmantotā modeļa pamatā ir svaigākie vēsturiskie dati, kādus sniegusi sabiedrība, kā arī Telefónica biznesa plāns (apstrīdētā lēmuma preambulas 511. apsvērums).
82 Otrkārt, ir jānoraida Spānijas Karalistes arguments, ka tikpat efektīvs konkurents izmanto vairumtirdzniecības produktu optimālu kombināciju, lai samazinātu izmaksas. Vispirms jānorāda, ka nav konstatēts, ka citi operatori pārkāpuma laikposmā būtu katrā centrālē izmantojuši vairumtirdzniecības produktu optimālu kombināciju, kas ietvertu atsaistītu piekļuvi abonentlīnijām. Tā no apstrīdētā lēmuma preambulas 102. un 103. apsvēruma, kurā ietvertos datus Spānijas Karaliste nav apstrīdējusi, izriet, ka līdz 2002. gadam France Telecom pirka gandrīz vienīgi Telefónica valsts mēroga vairumtirdzniecības produktu, ko 2002. gada beigās aizstāja alternatīvs vairumtirdzniecības piedāvājums, kura pamatā bija Telefónica reģionāla līmeņa vairumtirdzniecības produkts. Vienīgi kopš 2005. gada februāra būtiski pieauga France Telecom atsaistītas piekļuves abonentlīnijām skaits un samazinājās alternatīvu valsts mēroga vairumtirdzniecības līniju, kuru pamatā bija Telefónica reģionāla līmeņa vairumtirdzniecības produkts, skaits. Turklāt līdz pat 2004. gada pēdējam ceturksnim Ya.com pirka vienīgi Telefónica valsts mēroga vairumtirdzniecības produktu un atsaistītu piekļuvi abonentlīnijām sāka pakāpeniski izmantot tikai kopš 2005. gada jūlija, kad tā iegādājās Albura.
83 Turpinot, kā norāda Komisija, šādu optimālu kombināciju var izmantot tikai tādi Telefónica konkurenti, kuru rīcībā ir tīkls, kas tiem ļauj izmantot atsaistītu piekļuvi abonentlīnijām, izslēdzot potenciālos Telefónica konkurentus.
84 Visbeidzot, Spānijas Karalistes argumentācija, ka iespējama vairumtirdzniecības produktu optimāla kombinācija liedzot konstatēt tarifu šķēru pastāvēšanu, ir pretrunā pienākumiem, ko CMT ar tiesisko regulējumu bija uzlikusi Telefónica, kuru mērķis ir tostarp nodrošināt, lai visi tās mazumtirdzniecības piedāvājumi būtu atkārtojami, pamatojoties uz tās reģionāla līmeņa vairumtirdzniecības produktu (apstrīdētā lēmuma preambulas 114. apsvērums). Šajā ziņā Spānijas Karaliste turklāt ne replikā, ne tiesas sēdē nav apstrīdējusi piemēra pēc veiktās Komisijas atsauces uz CMT 2004. gada 8., 22. un 28. jūlija, 21. oktobra, 11. novembra un 20. decembra lēmumiem, ar kuriem CMT aizliedz jaunus Telefónica komercpiedāvājumus, kuros nav atstāta pietiekama cenu starpība starp tās mazumtirdzniecības cenām un reģionāla līmeņa vairumtirdzniecības produkta cenām (skat. arī apstrīdētā lēmuma preambulas 115. apsvērumu).
85 Treškārt, kā pamatoti norāda Komisija, Spānijas Karaliste neatspēko Komisijas secinājumus par apstrīdētajā lēmumā aprēķinātajām izmaksām un mazumtirdzniecības cenu līmeni Spānijā. Tā vienīgi apgalvo, ka pierādījumi par apstrīdētajā lēmumā pieļautajām aprēķina kļūdām izrietot no tā, ka piekļuves ADSL‑IP Total pakalpojumam (laikā no 2001. līdz 2004. gadam) un ADSL‑IP pakalpojumam (laikā no 2002. līdz 2004. gadam) izmaksas bija zemākas par GigADSL, kas, sākot ar 2002. gada pēdējo ceturksni, bija citu operatoru visvairāk izmantotais piedāvājums (apstrīdētā lēmuma preambulas 99. apsvērums), izmaksām, un tas esot “acīmredzami neloģiski”. Taču Spānijas Karaliste nenorāda, kādā veidā šāds apgalvojums pierādītu Komisijas veikto aprēķinu prettiesiskumu vai tarifu šķēru ietekmes nepastāvēšanu.
86 Ceturtkārt, lai gan Spānijas Karaliste izmanto vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības cenu Francijā salīdzinājumu, tā nenorāda, kādā veidā šis salīdzinājums pierādītu Komisijas veiktā izmaksu aprēķina saistībā ar tarifu šķēru pastāvēšanas Spānijas tirgū noteikšanu prettiesiskumu. Tādējādi šis arguments ir jānoraida.
87 No iepriekš izklāstītā izriet, ka arī Spānijas Karalistes izvirzītā otrā pamata otrā daļa, kāda tā izklāstīta iepriekš 80. punktā, ir jānoraida.
88 Trešām kārtām, Spānijas Karaliste apgalvo, ka pret konkurenci vērstās Telefónica rīcības ietekmes analīze ir kļūdaina.
89 Jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, aizliedzot ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli, ciktāl ar to var tikt ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm, EKL 82. pants attiecas uz dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcību, kas var ietekmēt tirgu, kurā – tieši tādēļ, ka tajā pastāv attiecīgais uzņēmums – konkurences līmenis jau ir vājāks un kura ar citiem līdzekļiem un pasākumiem, nevis tiem, kas reglamentē normālu preču un pakalpojumu konkurenci, pamatojoties uz uzņēmēju veikumu, rada šķēršļus tirgū joprojām pastāvošā konkurences līmeņa saglabāšanai vai šās konkurences attīstībai (skat. iepriekš 50. punktā minēto 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā Deutsche Telekom/Komisija, 174. punkts un tajā minētā judikatūra).
90 Ietekme, par kādu runāts iepriekšējā punktā minētajā judikatūrā, ne obligāti attiecas uz attiecīgās ļaunprātīgās rīcības, par kuru sūdzas, konkrēto ietekmi. Lai noteiktu, ka ir noticis EKL 82. panta pārkāpumus, pietiek pierādīt, ka dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma ļaunprātīga rīcība ierobežo konkurenci vai, citiem vārdiem, ka šai rīcībai var būt šāda ietekme (Vispārējās tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums lietā T‑203/01 Michelin/Komisija, Recueil, II‑4071. lpp., 239. punkts; 2003. gada 17. decembra spriedums lietā T‑219/99 British Airways/Komisija, Recueil, II‑5917. lpp., 293. punkts, un iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Microsoft/Komisija, 867. punkts). Tā attiecīgās cenu prakses pret konkurenci vērstajām sekām attiecīgajā tirgū ir jāpastāv, bet tām nav obligāti jābūt konkrētām, un pietiek ar to, ka var pierādīt to potenciālo pret konkurenci vērsto ietekmi, kuras rezultātā konkurenti, kuri ir vismaz tikpat efektīvi kā dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums, tiek izstumti no tirgus (iepriekš 51. punktā minētais spriedums lietā TeliaSonera, 64. punkts).
91 No iepriekš 51. punktā atgādinātās Tiesas judikatūras izriet arī, ka, lai noteiktu, vai dominējošajā stāvoklī esošais uzņēmums ir ļaunprātīgi izmantojis šo stāvokli, piemērojot savu cenu praksi, ir jāizvērtē visi apstākļi kopumā un jāpārbauda, vai šī prakse pircējam neliedz vai neierobežo izvēles iespējas attiecībā uz iepirkumu avotiem, neliedz konkurentiem pieeju tirgum, nepiemēro tirdzniecības partneriem atšķirīgus nosacījumus līdzvērtīgos darījumos, tādējādi radot tiem nelabvēlīgus konkurētspējas apstākļus, vai nepastiprina dominējošo stāvokli, traucējot konkurenci.
92 Tā kā EKL 82. pants tādējādi attiecas ne tikai uz tādu rīcību, kura patērētājiem var nodarīt tūlītēju kaitējumu, bet arī uz rīcību, kura tiem nodara kaitējumu ar to, ka tiek apdraudēta konkurence, dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam ir īpaša atbildība ar savu rīcību neapdraudēt efektīvu un neizkropļotu konkurenci kopējā tirgū (skat. iepriekš 50. punktā minēto 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā Deutsche Telekom/Komisija, 176. punkts un tajā minētā judikatūra).
93 No tā izriet, ka EKL 82. pants it īpaši aizliedz to, ka dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums realizē cenu praksi, kurai ir izslēdzoša iedarbība attiecībā pret tikpat efektīviem esošiem vai potenciāliem konkurentiem, t.i., praksi, kas šādiem konkurentiem iekļūšanu tirgū var padarīt daudz grūtāku vai pat neiespējamu, kā arī padarīt tā līgumslēdzējiem daudz grūtāk vai pat neiespējami izvēlēties starp dažādiem piegādes avotiem vai komercpartneriem, tādējādi nostiprinot dominējošo stāvokli ar līdzekļiem, kas neietilpst konkurences pēc nopelniem ietvaros. Tādēļ no šī skatpunkta ne visa konkurence, kas notiek, balstoties uz cenu, var tikt uzskatīta par leģitīmu (skat. iepriekš 50. punktā minēto 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā Deutsche Telekom/Komisija, 177. punkts un tajā minētā judikatūra).
94 Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, ka iepriekš 51. punktā minētajā spriedumā lietā TeliaSonera (69. punkts) Tiesa norādīja, ka vairumtirdzniecības produktu neaizstājamībai varētu būt nozīme, novērtējot cenu starpības samazināšanas sekas, jāatzīst, kā to pamatoti norāda Komisija un kā Spānijas Karaliste skaidri apstiprināja tiesas sēdē, pirmkārt, ka šī pēdējā ir atsaukusies uz vairumtirdzniecības produktu neaizstājamību tikai tāpēc, lai atspēkotu to, ka vispār pastāv EKL 82. pantam pretēja cenu starpības samazināšana, un, otrkārt, ka tā nav apstrīdējusi apstrīdētā lēmuma preambulas 543.–563. apsvēruma – kuros Komisija uzskatīja, ka Telefónica rīcība varēja attiecīgajos tirgos ierobežot konkurenci – tiesiskumu.
95 Tā kā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ciktāl noteikti lēmuma pamati paši par sevi ir juridiski pietiekami šī lēmuma pamatošanai, kļūdas citos šī lēmuma pamatos nekādā veidā neietekmē tā rezolutīvo daļu (Vispārējās tiesas 2005. gada 21. septembra spriedums lietā T‑87/05 EDP/Komisija, Krājums, II‑3745. lpp., 144. punkts; šajā ziņā skat. arī Tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑302/99 P un C‑308/99 P Komisija un Francija/TF1, Recueil, I‑5603. lpp., 26.–29. punkts), Spānijas Karalistes apgalvojumi par pierādījumu par Telefónica rīcības konkrētas ietekmes uz tirgu neesamību saistībā ar šajā prasībā apstrīdētā pārkāpuma noteikšanu ir jānoraida kā neefektīvi.
96 No tā izriet, ka Spānijas Karalistes izvirzītā otrā pamata trešā daļa, kāda tā izklāstīta iepriekš 88. punktā, kā arī viss šis pamats ir jānoraida.
Par trešo pamatu – EKL 82. panta piemērošanu ultra vires
97 Spānijas Karaliste apgalvo, ka Komisija ir piemērojusi EKL 82. pantu ultra vires.
98 Savā atbildes rakstā Komisija apgalvo, ka atsaucē uz tās kompetences izmantošanu ultra vires nav pietiekami precizēts, vai Spānijas Karalistes pamats ir par kompetences neesamību vai pilnvaru nepareizu izmantošanu. Tādējādi šo pamatu varētu atzīt par nepieņemamu prasības pieteikuma neskaidrā rakstura dēļ. Neskaidrais raksturs apdraudot tiesības uz aizstāvību, jo uz kompetences neesamību un pilnvaru nepareizu izmantošanu attiecas atšķirīgi pārbaudes kritēriji.
99 Šajā ziņā jāuzsver, ka Spānijas Karaliste savos procesuālajos rakstos pamata par EKL 82. panta piemērošanu ultra vires pamatojumam izvirza piecus argumentus. Pirmkārt, tā apgalvo, ka Spānijas tiesiskais regulējums atbilst Eiropas direktīvu mērķiem. Tādējādi Komisijai esot bijis nevis jāpieņem lēmums, pamatojoties uz EKL 82. pantu, bet gan jāpieņem lēmums, pamatojoties uz EKL 226. pantu, vai jāizmanto pamatdirektīvas 7. pantā paredzētie mehānismi. Otrkārt, Spānijas Karaliste uzskata, ka Komisija Spānijā pastāvošo tiesisko regulējumu ir aizstājusi ar jaunu regulējuma modeli. Treškārt, apstrīdētais lēmums radot situāciju, kas neatbilst regulējošai politikai, kāda jāievēro NRI, un apstrīdētā lēmuma sekas neatbilstot “starptautiskajai regulējošai pieredzei”. Ceturtkārt, Komisija faktiski liedzot Spānijas NRI sasniegt elektronisko komunikāciju tiesiskajā regulējumā noteiktos mērķus, un apstrīdētais lēmums “ļauj noprast, ka ar regulējošo darbību netika ievērots EKL 82. pants”. Visbeidzot, piektkārt, esot pārkāpts lex specialis princips, jo tiesiskais regulējums par elektroniskajām komunikācijām prevalējot pār tiesisko regulējumu par konkurenci.
100 Jāatzīst, ka šī pamata ietvaros izvirzītie argumenti būtībā šķiet saistīti vai nu ar kompetences neesamību, vai ar pilnvaru nepareizu izmantošanu, vai pat dažiem no tiem – ar EKL 82. panta pārkāpumu.
101 Šajā ziņā Spānijas Karaliste replikas rakstā ir skaidri norādījusi un tiesas sēdē apstiprinājusi, ka šajā pamatā tā neapgalvo ne Komisijas kompetences neesamību, ne pilnvaru nepareizu izmantošanu, bet gan to, ka EKL 82. pants ir ticis piemērots, “pārsniedzot tā formulējumu”. Arī tiesas sēdē tā būtībā apstiprināja, ka saskaņā ar tās pamatu Komisija ir rīkojusies ultra vires, novēloti iejaukdamās tirgū, kas jau bija pietiekami regulēts.
102 Tomēr Spānijas Karaliste nav sniegusi nekādas norādes par iemesliem, kādēļ Komisija šajā gadījumā būtu “piemērojusi EKL 82. pantu, pārsniedzot tā formulējumu”. Tā nav arī norādījusi, kā šajā pamatā izvirzītie argumenti atšķiras no citos šīs prasības pamatos izvirzītajiem argumentiem.
103 Saskaņā ar Tiesas Statūtu 21. panta pirmo daļu un Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu ikvienā prasības pieteikumā norāda strīda priekšmetu un izvirzīto pamatu kopsavilkumu. Lai nodrošinātu tiesisko drošību un pareizu tiesvedību un lai prasība būtu pieņemama, galvenajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem prasība pamatota, vismaz kopsavilkuma veidā, bet loģiski un saprotami ir jāizriet no paša prasības pieteikuma teksta (skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 17. decembra spriedumu lietā T‑369/08 EWRIA u.c./Komisija, Krājums, II‑6283. lpp., 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
104 Turklāt no judikatūras izriet, ka prasītāja pamatu kopsavilkumam ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Vispārējā tiesa varētu lemt par prasību, ja iespējams, bez papildu informācijas iesniegšanas. Līdzīgas prasības ir jāievēro, ja argumentu izvirza kāda pamata atbalstam (Vispārējās tiesas 2005. gada 14. decembra spriedums lietā T‑209/01 Honeywell/Komisija, Krājums, II‑5527. lpp., 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
105 Ņemot vērā iepriekš minēto un tā kā Spānijas Karaliste ir skaidri apstiprinājusi, ka tā neapgalvo ne Komisijas kompetences neesamību, ne pilnvaru nepareizu izmantošanu, jāuzskata, ka šajā pamatā nav iekļauts saskanīgu juridisko argumentu, ar kuriem konkrēti kritizē apstrīdētā lēmuma secinājumus, kopsavilkums. Tādējādi šis pamats ir pārāk neskaidrs, lai uz to atbildētu, un līdz ar to tas ir jāatzīst par nepieņemamu (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑194/99 P Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, I‑10821. lpp., 105. un 106. punkts).
Par ceturto pamatu – tiesiskās drošības principa pārkāpumu
106 Spānijas Karaliste būtībā apgalvo, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu, jo šis lēmums paredz ex ante noteiktā tiesiskā regulējuma koncepcijā ex post izdarītas izmaiņas. Apstrīdētais lēmums pārkāpjot tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram telekomunikāciju nozares operatori bija plānojuši ilgtermiņa ieguldījumus – kas uzņēmējiem rada lielu nedrošību. Ar apstrīdēto lēmumu Komisija esot kļuvusi par iestādi, kas var pārskatīt NRI administratīvo darbību, kā rezultātā tiekot noteikts divkāršs cenu tiesiskais regulējums. Pārbaudītajā laikposmā Spānijā esot pastāvējis plašs ex ante tiesiskais regulējums, un Komisijai atbilstoši pamatdirektīvas 7. pantam esot bijis pienākums kontrolēt CMT noteiktos reglamentējošos pasākumus. Komisija ar ikgadējo īstenošanas ziņojumu palīdzību vai pret Spānijas Karalisti celtas prasības par valsts pienākumu neizpildi palīdzību nav iebildusi ne pret CMT izveidotajiem regulējošiem instrumentiem, ne pret tās darbību tirgū. Tiesiskās drošības apdraudējumam būšot arī “sekas nākotnē”, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā izteiktos dažādos viedokļus par tirgu noteikšanu vai analīzes metodoloģiju, kuru NRI drīkst izmantot saistībā ar ex ante tiesisko regulējumu.
107 Jāatgādina, ka tiesiskās drošības princips pieprasa, lai tiesību normas būtu skaidras un precīzas, un tā mērķis ir nodrošināt no Savienības tiesībām izrietošo situāciju un tiesisko attiecību paredzamību (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 18. novembra spriedumu lietā C‑158/07 Förster, Krājums, I‑8507. lpp., 67. punkts; Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑308/05 Itālija/Komisija, Krājums, II‑5089. lpp., 158. punkts, un 2008. gada 13. novembra spriedumu lietā T‑128/05 SPM/Padome un Komisija, Krājumā nav publicēts, 147. punkts).
108 Šis princips šajā gadījumā nav pārkāpts. Kā norāda Komisija, Spānijas Karalistes pamats ir balstīts uz kļūdainu premisu, ka Komisija esot ex post mainījusi tiesisko regulējumu, lai gan tas nav pierādīts.
109 Pirmkārt, jāatzīst, ka nozares tiesiskais regulējums, uz kuru atsaucas Spānijas Karaliste, nekādi neietekmē kompetenci, kas Komisijai ir tieši noteikta Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 – Pirmā regula par [EKL] [81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) 3. panta 1. punktā un kopš 2004. gada 1. maija – Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktā, lai konstatētu EKL 81. un 82. panta pārkāpumus (šajā ziņā skat. iepriekš 60. punktā minēto 2008. gada 10. aprīļa spriedumu lietā Deutsche Telekom/Komisija, 263. punkts).
110 Kā jau norādīts iepriekš 56. punktā, EK līgumā paredzētie konkurences noteikumi ar ex post kontroles palīdzību papildina tiesisko regulējumu, ko Savienības likumdevējs pieņēmis, lai ex ante reglamentētu telekomunikāciju tirgus (iepriekš 50. punktā minētais 2010. gada 14. oktobra spriedums lietā Deutsche Telekom/Komisija, 92. punkts).
111 Tā kā Telefónica bija rīcības brīvība izvairīties no tarifu šķērēm (skat. arī 27. un 50. punktu iepriekš), tās rīcība, par ko apstrīdētajā lēmumā uzlikts sods, ietilpa EKL 82. panta piemērošanas jomā (šajā ziņā skat. arī ģenerāladvokāta J. Mazaka secinājumus lietā, kurā pasludināts iepriekš 50. punktā minētais 2010. gada 14. oktobra spriedums lietā Deutsche Telekom/Komisija, 15. un 19. punkts).
112 Turklāt šis tiesiskais regulējums nevar saistībā ar EKL 82. panta piemērošanu likt apšaubīt kompetenču sadalījumu, kas ir noteikts primāro tiesību aktu līmenī ar EKL 83. un 85. pantu (skat. arī ģenerāladvokāta J. Mazaka secinājumus lietā, kurā pasludināts iepriekš 50. punktā minētais 2010. gada 14. oktobra spriedums lietā Deutsche Telekom/Komisija, 19. punkts).
113 Otrkārt, Spānijas Karaliste nevar apgalvot, ka saskaņā ar pamatdirektīvas 7. pantu Komisijai būtu bijis pienākums kontrolēt CMT noteiktos reglamentējošos pasākumus. Kā norāda Komisija procesuālajos rakstos, vienīgi 2006. gada jūnijā – pēc tam, kad CMT bija īstenojusi jaunu tiesisko regulējumu elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem – pieņemtie pasākumi Komisijai tika paziņoti ar šajā pantā paredzētās procedūras palīdzību.
114 Treškārt, nevar uzskatīt, ka tiesiskās drošības apdraudējumam būs arī “sekas nākotnē”, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā izteiktos dažādos viedokļus par tirgu noteikšanu vai analīzes metodoloģiju, kuru NRI drīkst izmantot saistībā ar ex ante tiesisko regulējumu. Kā izriet tostarp no pamatdirektīvas 15. panta, to produktu un pakalpojumu tirgus elektronisko komunikāciju nozarē, kuru īpašības var būt tādas, kas pamato īpašajās direktīvās minēto reglamentējošo pienākumu uzlikšanu, noteikšana neierobežo tirgus, kurus īpašos gadījumos var noteikt saskaņā ar konkurences tiesībām. Tāpat Komisijas Vadlīniju tirgus analīzei un būtiskas ietekmes tirgū novērtēšanai atbilstoši Kopienu reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (OV 2002, C 165, 6. lpp.) 28. punktā noteikts, ka ar jaunajiem elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus reglamentējošiem noteikumiem noteiktās tirgus definīcijas pat līdzīgās jomās var dažos gadījumos atšķirties no konkurences iestāžu noteiktajiem tirgiem.
115 Visbeidzot, ceturtkārt, lai gan Spānijas Karaliste apgalvo, ka Komisijai pret to esot bijusi jāceļ prasība par valsts pienākumu neizpildi saskaņā ar EKL 226. pantu, ja tā nonāca pie secinājuma, ka CMT kā dalībvalsts iestādes lēmumi neļauj izvairīties no tarifu šķērēm un tādējādi ar tiem netika ievērots iepriekš minētais tiesiskais regulējums, pirmkārt, jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav izdarījusi šādu secinājumu. Otrkārt, katrā ziņā, pat pieņemot, ka CMT būtu pārkāpusi Savienības tiesību normu un ka Komisija tādēļ būtu varējusi pret Spānijas Karalisti celt prasību par valsts pienākumu neizpildi, šāda iespējamība nekādi nevarētu ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Šajā lēmumā Komisija vienīgi atzina, ka Telefónica ir pārkāpusi EKL 82. pantu – tiesību normu, kas attiecas tikai uz tirgus dalībniekiem, nevis dalībvalstīm (šajā ziņā skat. iepriekš 60. punktā minēto 2008. gada 10. aprīļa spriedumu lietā Deutsche Telekom/Komisija, 271. punkts). Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru ar EKL 226. pantu noteiktās sistēmas ietvaros Komisijai ir rīcības brīvība celt prasību par valsts pienākumu neizpildi un Savienības tiesām nav jāizvērtē, vai ir pamatoti izmantot šo brīvību (iepriekš 50. punktā minētais 2010. gada 14. oktobra spriedums lietā Deutsche Telekom/Komisija, 47. punkts).
116 No tā izriet, ka šis pamats ir jānoraida.
Par piekto pamatu – tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
117 Spānijas Karaliste apgalvo, ka, pārkāpjot tiesisko regulējumu ar tādu lēmumu, kurš pieņemts jomā, kuru CMT jau bija noregulējusi, Komisija pārkāpj tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ne vien attiecībā uz sodīto operatoru, bet arī attiecībā uz citiem šī tirgus operatoriem, kuri uzskatīja, ka tie darbojas CMT noteiktā vairumtirdzniecības piekļuves nozares tiesiskā regulējuma aizsardzībā. Tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums esot īpaši skaidrs, ciktāl CMT bija veikusi konkrētas darbības attiecībā uz Telefónica kompercpiedāvājumiem. Tādējādi ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, jo ar to ir apstiprināts, ka ar to, ka operators pielāgojas NRI noteiktajam regulējumam, nepietiek, lai prezumētu, ka šāda rīcība ir tiesiska.
118 Jāatgādina, ka iespēja atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzību ir katram saimnieciskās darbības subjektam, kuram iestāde ir radījusi pamatotas cerības. Turklāt prasības atcelt tiesību aktu ietvaros nekas neliedz dalībvalstij apgalvot, ka ar iestāžu pieņemto aktu tiek apdraudēta atsevišķu saimnieciskās darbības subjektu tiesiskā paļāvība (šajā ziņā skat. Tiesas 1998. gada 19. novembra spriedumu lietā C‑284/94 Spānija/Padome, Recueil, I‑7309. lpp., 42. punkts, un 2005. gada 10. marta spriedumu lietā C‑342/03 Spānija/Padome, Krājums, I‑1975. lpp., 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
119 Tomēr tad, ja šie saimnieciskās darbības subjekti var paredzēt savas intereses ietekmējoša Savienības pasākuma ieviešanu, nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu (skat. iepriekš 118. punktā minēto 2005. gada 10. marta spriedumu lietā Spānija/Padome, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
120 Šajā lietā iepriekš 109.–111. punktā jau norādīts, ka nozares tiesiskais regulējums, uz kuru atsaucas Spānijas Karaliste, nekādā veidā neietekmē Komisijas kompetenci konstatēt EKL 81. un 82. panta pārkāpumus un ka apstrīdētajā lēmumā sodītā Telefónica rīcība ietilpa EKL 82. panta piemērošanas jomā. Tādējādi Komisijas iesaistīšanās, pamatojoties uz EKL 82. pantu, nevar tikt uzskatīta par neparedzamu.
121 Turklāt, lai gan ir taisnība, kā uzsver Spānijas Karaliste, ka CMT patiešām veica konkrētas darbības attiecībā uz Telefónica kompercpiedāvājumiem, tostarp, lai izvairītos no tarifu šķērēm, ir jāatgādina, ka CMT nav konkurences iestāde, bet gan regulēšanas iestāde, un tā nekad nav iesaistījusies jautājumā par EKL 82. panta ievērošanu, ne arī pieņēmusi lēmumus par apstrīdētajā lēmumā sodītajām darbībām (apstrīdētā lēmuma preambulas 678. un 683. apsvērums). Turklāt, kā norādīts iepriekš 52. punktā, Spānijas Karaliste nav apstrīdējusi to, ka CMT nekad nav analizējusi tarifu šķēru pastāvēšanu pārkāpuma izdarīšanas laikā starp Telefónica valsts mēroga vairumtirdzniecības produktu un tās mazumtirdzniecības produktiem un ka tarifu šķēru starp Telefónica valsts mēroga vairumtirdzniecības produktu un tās mazumtirdzniecības produktiem analīze nekad nav tikusi veikta, pamatojoties uz attiecīgās personas reālajām sākotnējām izmaksām, bet gan pamatojoties uz ex ante novērtējumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 726. un 727. apsvērums).
122 Šādos apstākļos ne CMT lēmumi, ne tās noteiktais tiesiskais regulējums nevarēja būt pamats ne Telefónica, ne citu operatoru tiesiskajai paļāvībai par to, ka jebkāda minētajiem lēmumiem vai minētajam tiesiskajam regulējumam atbilstoša rīcība ir saderīga ar EKL 82. pantu.
123 Tādējādi šis pamats ir jānoraida, un līdz ar to ir jānoraida arī prasība kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
124 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
125 Tā kā Spānijas Karalistei spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespiež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Spānijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Truchot | Martins Ribeiro | Kanninen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 29. martā.
[Paraksti]