VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2012. gada 27. septembrī (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nīderlandes ceļu seguma bitumena tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Naudas sodi – Sadarbība administratīvajā procesā – Būtiska pievienotā vērtība – Vienlīdzīga attieksme – Tiesības uz aizstāvību
Lieta T‑370/06
Kuwait Petroleum Corp., Šuvaika [Shuwaikh] (Kuveita),
Kuwait Petroleum International Ltd, Vokinga [Woking] (Apvienotā Karaliste),
Kuwait Petroleum (Nederland) BV, Roterdama [Rotterdam] (Nīderlande),
ko pārstāv D. Hull, solicitor, un G. Berrisch, advokāts,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Castillo de la Torre, pārstāvis, kam palīdz L. Gyselen, advokāts,
atbildētāja,
galvenokārt par prasību atcelt Komisijas 2006. gada 13. septembra Lēmumu C(2006) 4090, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/F/38.456 – Bitumens (NL)) un pakārtoti par prasību samazināt prasītājām ar minēto lēmumu uzlikto naudas sodu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger], tiesneši N. Vāls [N. Wahl] un S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso] (referente),
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 15. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības rašanās fakti
1 Kuwait Petroleum Corp. (turpmāk tekstā – “KPC”), Kuveitas valsts naftas kompānija un grupas Kuwait Petroleum mātessabiedrība, tirgo savus ražojumus Eiropā ar savas meitassabiedrības Kuwait Petroleum International Ltd (turpmāk tekstā – “KPI”), kuras juridiskā adrese ir Londonā, starpniecību. Divas KPC meitassabiedrības darbojas Nīderlandē – Kuwait Petroleum Europoort BV, kas atbild par bitumena ražošanu naftas pārstrādes rūpnīcā Roterdamā, un Kuwait Petroleum (Nederland) BV (turpmāk tekstā – “KPN”), kas nodarbojas ar bitumena pārdošanu Nīderlandē. KPI un KPN tieši vai netieši pieder KPC Holdings AEC, kuras vadības centrs atrodas Arubā un kura pati pilnībā pieder KPC. KPC Holdings pieder visas Kuwait Petroleum meitassabiedrības, kas atrodas ārpus Kuveitas un kas nodarbojas ar naftas pārstrādi un tirdzniecību.
2 Ar 2002. gada 20. jūnija vēstuli British Petroleum (turpmāk tekstā – “BP”) informēja Eiropas Kopienu Komisiju par iespējamu aizliegtu vienošanos Nīderlandes ceļu seguma bitumena tirgū un iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda atbilstoši Komisijas Paziņojumam par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par sadarbību”).
3 2002. gada 1. un 2. oktobrī Komisija, iepriekš nebrīdinot, veica pārbaudes, tostarp KPN telpās. Komisija nosūtīja informācijas pieprasījumus vairākām sabiedrībām, tostarp KPN – 2003. gada 30. jūnijā un 2004. gada 5. aprīlī. KPN uz to atbildēja 2003. gada 16. septembrī un 2004. gada 30. aprīlī.
4 2003. gada 12. septembrī KPN iesniedza pieteikumu par 2002. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanu, kuram bija pievienots uzņēmuma paziņojums. Tāpat tā ir lūgusi daļu no 2003. gada 16. septembrī sniegtās informācijas ņemt vērā tās pieteikuma iecietības programmas piemērošanai ietvaros. 2003. gada 18. septembrī sanāksmes ar Komisiju laikā KPN ierosināja uzklausīt trīs bijušos darbiniekus, kas varētu papildināt sniegtos paziņojumus, un šī uzklausīšana notika 2003. gada 1. un 9. oktobrī.
5 2004. gada 14. oktobrī Komisija, nonākusi pie provizoriska secinājuma, ka tai paziņotajiem pierādījumiem ir būtiska pievienotā vērtība, saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par sadarbību 26. punktu informēja KPN par savu nodomu piešķirt tai naudas soda samazinājumu 30?50% apmērā.
6 2004. gada 18. oktobrī Komisija uzsāka procesu un pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kurš 2004. gada 19. oktobrī tika nosūtīts vairākām sabiedrībām, tostarp prasītājām – KPC, KPI un KPN. Pēc KPC un KPI pieprasījuma Komisija ar 2004. gada 2. decembra vēstuli tiem apstiprināja, ka KPN piešķirtais naudas soda samazinājums atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību ir piemērojams arī šīm sabiedrībām.
7 Pēc 2005. gada 15. un 16. jūnijā notikušās attiecīgo sabiedrību uzklausīšanas KPN precizēja savus paziņojumus attiecībā uz ExxonMobil, sabiedrību, kas piegādā bitumenu un kam nav uzlikts sods ar apstrīdēto lēmumu, kurus Komisija izmantoja paziņojumā par iebildumiem un kurus vairāki uzklausīšanas dalībnieki apstrīdēja. Šie precizējumi tika paziņoti visiem uzklausīšanas dalībniekiem, un par tiem tikušas sniegtas daudzas piezīmes, bet Komisija atteica prasītājām piekļuvi šīm piezīmēm.
8 2006. gada 13. septembrī Komisija pieņēma Lēmumu C(2006) 4090, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/F/38.456 – Bitumens (NL)) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura kopsavilkums ir publicēts 2007. gada 28. jūlija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV L 196, 40. lpp.) un kurš prasītājām tika paziņots 2006. gada 22. septembrī.
9 Apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka sabiedrības, kas ir šā lēmuma adresātes, ir piedalījušās vienotā un turpinātā EKL 81. panta pārkāpumā, attiecīgajos laikposmos attiecībā uz ceļu seguma bitumena pārdošanu un iepirkšanu Nīderlandē regulāri kolektīvi nosakot bruto cenu, vienotu atlaidi no bruto cenas ceļu būvētājiem, kas bija aizliegtās vienošanās dalībnieki, un mazāka apmēra maksimālo atlaidi no bruto cenas citiem ceļu būvētājiem.
10 Prasītājas tika atzītas par vainīgām šā pārkāpuma izdarīšanā laikposmā no 1994. gada 1. aprīļa līdz 2002. gada 15. aprīlim, un tām solidāri tika uzlikts naudas sods EUR 16,632 miljonu apmērā.
11 Saistībā ar naudas sodu apmēra noteikšanu Komisija, ņemot vērā pārkāpuma raksturu, to kvalificēja kā sevišķi smagu, lai gan attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus bija ierobežots (apstrīdētā lēmuma preambulas 316. apsvērums).
12 Lai ņemtu vērā katra aizliegtajā vienošanās iesaistītā uzņēmuma prettiesiskās rīcības specifisko nozīmīgumu un tās reālo ietekmi uz konkurenci, Komisija nošķīra attiecīgos uzņēmumus atkarībā no to relatīva nozīmīguma konkrētajā tirgū, kas tika noteikts pēc to tirgus daļām, un iedalīja tos sešās kategorijās.
13 Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Komisija prasītājām noteica sākumsummu EUR 12 miljonu apmērā (apstrīdētā lēmuma preambulas 322. apsvērums), kurai tā, ņemot vērā grupas lielumu un apgrozījumu, piemēroja reizināšanas koeficientu 1,1 naudas soda preventīvās iedarbības nodrošināšanai (apstrīdētā lēmuma preambulas 323. apsvērums).
14 Saistībā ar pārkāpuma ilgumu Komisija uzskatīja, ka prasītājas ir izdarījušas ilgtermiņa pārkāpumu, jo tas ir ilgāks par pieciem gadiem, un konstatēja, ka kopējo ilgumu veido astoņu gadu laikposms no 1994. gada 1. aprīļa līdz 2002. gada 15. aprīlim, līdz ar to palielinot sākumsummu par 80 % (apstrīdētā lēmuma preambulas 326. apsvērums). Tādējādi atbilstoši pārkāpuma smagumam un ilgumam naudas soda pamatsumma attiecībā uz prasītājām tika noteikta EUR 23,76 miljonu apmērā (apstrīdētā lēmuma preambulas 335. apsvērums).
15 Komisija attiecībā uz prasītājām nav piemērojusi nekādus atbildību pastiprinošus apstākļus. Savukārt tā ir piekritusi tām piemērot 2002. gada paziņojumu par sadarbību un piešķīrusi tām naudas soda samazinājumu par 30 %. Tā ir uzskatījusi, ka informācija, kas tika sniegta 2003. gada 12. un 16. septembrī, kā arī 2003. gada 1. un 9. oktobrī, ņemot vērā tās precizitātes pakāpi, pastiprināja Komisijas spēju pierādīt pārkāpuma esamību. Komisija tomēr ir norādījusi, ka tai ir jāņem vērā apstāklis, ka pieteikums iecietības programmas piemērošanai tika iesniegts tikai vienpadsmit mēnešus pēc iepriekš nepaziņotu pārbaužu veikšanas un pēc tās informācijas pieprasījuma nosūtīšanas, ka tās rīcībā jau bija daži citu sabiedrību sniegtie pierādījumi un ka KPN ir mainījusi dažus savus paziņojumus attiecībā uz ExxonMobil (apstrīdētā lēmuma preambulas 382.?388. apsvērums).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
16 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas [tolaik – Pirmās instances tiesa] kancelejā iesniegts 2006. gada 4. decembrī, prasītājas cēla šo prasību.
17 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (sestā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un tās Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus. Lietas dalībnieki atbildēja uz šiem jautājumiem noteiktajā termiņā.
18 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2011. gada 15. jūnija tiesas sēdē.
19 Tā kā viens no sestās palātas locekļiem nevarēja izskatīt šo lietu, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, piemērojot Reglamenta 32. panta 3. punktu, norīkoja pats sevi, lai papildinātu palātu.
20 Ar 2011. gada 18. novembra rīkojumu Vispārējā tiesa (sestā palāta) tās jaunajā sastāvā atkārtoti uzsāka mutvārdu procesu un lietas dalībnieki tika informēti, ka viņi no jauna tiks uzklausīti tiesas sēdē.
21 Attiecīgi ar 2011. gada 25. un 28. novembra vēstulēm Komisija un prasītājas paziņoja Vispārējai tiesai, ka tās atsakās no tiesībām tikt vēlreiz uzklausītām.
22 Līdz ar to Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nolēma pabeigt mutvārdu procesu.
23 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz prasītājām;
– pakārtoti – samazināt naudas sodu, kas uzlikts ar apstrīdētā lēmuma 2. panta i) punktu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
24 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25 Atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto rakstveida jautājumu par sekām, kas izriet no Tiesas 2009. gada 10. septembra sprieduma lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija (Krājums, I‑8237. lpp.) un 2011. gada 20. janvāra sprieduma lietā C‑90/09 P General Química u.c./Komisija (Krājums, I‑1. lpp.), prasītājas 2011. gada 24. martā norādīja, ka tās atsakās no prasības pamata par acīmredzamām kļūdām vērtējumā un kļūdām tiesību piemērošanā, ko esot pieļāvusi Komisija, atzīstot KPC un KPI par atbildīgām par to meitassabiedrības KPN izdarīto pārkāpumu, un Vispārējā tiesa to pieņēma zināšanai.
Juridiskais pamatojums
26 Lai pamatotu savu prasības pieteikumu, prasītājas izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais ir par 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pēdējās daļas pārkāpumu un otrais – par kļūdām, ko pieļāvusi Komisija, nosakot tām uzliktā naudas soda samazinājuma procentuālo daļu.
1. Par 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pēdējās daļas pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
27 Prasītājas uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pēdējo daļu, jo tā esot uzlikusi tām naudas sodu, pamatojoties uz apstākļiem, ko bija iespējams pierādīt, vienīgi izmantojot KPN sniegtos pierādījumus. Tikai šie pierādījumi esot ļāvuši Komisijai pierādīt pārkāpuma pastāvēšanu, tā smagumu un ilgumu, jo pārējie apstrīdētajā lēmumā minētie pierādījumi vai nu esot netieši, vai neesot pārliecinoši, vai arī esot spekulatīvi. Tās precizē, ka tādējādi tikai KPN sniegtā informācija esot ļāvusi Komisijai pierādīt pārkāpuma pastāvēšanu visā laikposmā no 1994. gada 1. aprīļa līdz 2002. gada 15. aprīlim, jo ar apstrīdēto lēmumu sodītās sabiedrības Koninklijke Volker Wessel Stevin NV telpās izņemtās piezīmes attiecas tikai uz 1997. gadu un BP sniegtie pierādījumi ir derīgi tikai attiecībā uz laikposmu pēc 1999. gada.
28 Prasītājas uzskata, ka Komisijas izmantotā ļoti šaura 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pēdējās daļas interpretācija, saskaņā ar kuru šī tiesību norma ir piemērojama tikai gadījumiem, kad Komisija vispār neko nezina par attiecīgiem apstākļiem, ir pretrunā tās mērķim mudināt uzņēmumus, kas lūdz tām piemērot iecietības programmu, sniegt cik vien iespējams vairāk informācijas. Turklāt šī interpretācija esot pretrunā tiesiskās paļāvības principam, kas ir skaidri atzīts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 29. punktā.
29 Komisija noraida visus prasītāju argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
30 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pēdējā daļā ir noteikts, ka, “ja uzņēmums iesniedz pierādījumus, kas attiecas uz Komisijai iepriekš nezināmiem faktiem, kuri tieši attiecas uz iespējamā karteļa nopietnumu [smagumu] vai ilgumu, Komisija neņem tos vērā, nosakot sodanaudu [naudas sodu] uzņēmumam, kas iesniedzis šos pierādījumus”.
31 Vispārējai tiesai vispirms ir jānoskaidro, vai Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, attiecinot šīs tiesību normas piemērošanu tikai uz gadījumiem, kad sabiedrība sniedz Komisijai informāciju, kas tai ļauj pierādīt faktus, par kuriem Komisija vispār nebija zinājusi, tādējādi izslēdzot gadījumu, kad sabiedrība ir sniegusi tai pierādījumus, kas ļauj Komisijai apstiprināt jau iepriekš zināmus faktus.
32 Ir jāatgādina, ka aplūkojamajā lietā Komisija ir nolēmusi piešķirt KPN naudas soda samazinājumu par 30 % tāpēc, ka KPN tai bija sniegusi pierādījumus, kas “pēc savas būtības pastiprināja [tās] spēju pierādīt attiecīgos faktus un tātad sniedza pievienoto vērtību salīdzinājumā ar pierādījumiem, kas tolaik jau bija [tās] rīcībā”, ka “šī pievienotā vērtība ir ievērojama, jo apstiprināja esošo informāciju un ļāva [tai], izmantojot kopā ar tās rīcībā jau esošo informāciju, pierādīt pārkāpuma esamību”, ka “KPN bija pirmā [sabiedrība], kas sniegusi tiešus pierādījumus [par saskaņošanas par bitumenu sanāksmju rīkošanu], kas ir galvenais elements aizliegtās vienošanās darbībā”, un ka tajā brīdī, kad KPN sniedza savus pierādījumus, proti, pirms atbilžu uz informācijas pieprasījumiem saņemšanas (tostarp no uzņēmumiem Shell, Total un Nynas), “tai bija grūti noteikt, vai un kādā mērā tās [lietas materiālos] esošie dokumenti, kas datēti ar attiecīgo faktu rašanās laiku, tiem pievienojot BP paziņoto informāciju, bija paši par sevi pietiekami, lai pierādītu pārkāpumu” (apstrīdētā lēmuma preambulas 383. apsvērums).
33 Vispārējā tiesa uzskata, ka ir jāizmanto šaura 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pēdējās daļas interpretācija, saskaņā ar kuru šī norma ir piemērojama tikai gadījumos, kad kāda sabiedrība, kas ir aizliegtās vienošanās dalībniece, sniedz Komisijai jaunu informāciju attiecībā uz pārkāpuma smagumu vai ilgumu, izslēdzot gadījumus, kuros sabiedrība vienīgi sniedz informāciju, kas ļauj pastiprināt pierādījumus attiecībā uz pārkāpuma esamību.
34 Proti, vispirms ir jāatgādina, ka, tā kā iecietības procedūra ir izņēmums no principa, saskaņā ar kuru uzņēmums ir jāsoda par katru konkurences tiesību normu pārkāpumu, ar to saistītas normas tātad ir jāinterpretē šauri.
35 Turklāt ir jāuzsver, ka iecietības programmu efektivitāte tiktu ietekmēta, ja uzņēmumiem zustu stimuls būt pirmajiem, kas iesniedz informāciju, ziņojot Komisijai par aizliegto vienošanos.
36 Prasītāju ierosinātās interpretācijas piemērošanas rezultātā zustu jēga atšķirībai, ko noteikusi Komisija savā paziņojumā, starp vienīgo uzņēmumu, kurš var tikt atbrīvots no naudas soda (2002. gada paziņojuma par sadarbību A sadaļa), un uzņēmumiem, kas var pretendēt tikai uz naudas soda apmēra samazinājumu (2002. gada paziņojuma par sadarbību B sadaļa), jo tad arī pēdējiem tiktu piešķirts pilnīgs atbrīvojums no naudas soda. Tātad 2002. gada paziņojumā par sadarbību ir noteikta atšķirība starp uzņēmumu, kas pirmais sniedzis pierādījumus, kuri ļauj Komisijai konstatēt pārkāpumu vai ļauj tai pieņemt lēmumu par pārbaužu veikšanu, un kam piešķir pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda, un pārējiem uzņēmumiem, kas neatbilst šiem nosacījumiem un kam vienīgi var tikt piešķirts naudas soda samazinājums par ne vairāk kā 50 %.
37 Līdz ar to Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka, nosakot naudas sodu KPN, tā varēja ņemt vērā faktus, kurus KPN tikai palīdzēja apstiprināt, iesniedzot noteiktus pierādījumus, bet par kuru esamību Komisija bija zinājusi.
38 Turklāt prasītājas norāda, ka šāda interpretācija ir pretrunā tiesiskās paļāvības principam, kas taču ir skaidri atzīts 2002. gada paziņojuma par sadarbību 29. punktā. Ir taisnība, ka tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzību, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, var izmantot ikviena privātpersona, kas atrodas situācijā, kurā Savienības iestāde, sniedzot tai precīzus solījumus, rada tai pamatotas cerības (Tiesas 1987. gada 11. marta spriedums lietā 265/85 Van den Bergh en Jurgens/Komisija, Recueil, 1155. lpp., 44. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑220/00 Cheil Jedang/Komisija, Recueil, II‑2473. lpp., 33. punkts). Tomēr aplūkojamajā lietā ir jākonstatē, ka Komisija nekad nav sniegusi precīzus solījumus KPN attiecībā uz iespēju piešķirt tai atbrīvojumu no naudas soda. Vispārīgi runājot, iecietības programmu jomā jebkurš pieteikuma iesniedzējs nodod Komisijai informāciju, nezinot, kāda informācija jau ir Komisijas rīcībā, un līdz ar to tam nevar rasties nekāda tiesiskā paļāvība attiecībā uz samazinājuma, kas varētu tikt piešķirts šim pieteikuma iesniedzējam, summu.
39 Visbeidzot, aplūkojamajā lietā ir jāpārbauda, vai Komisija nav acīmredzami pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas, izvērtējot, vai KPN atbilst 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pēdējā daļā, kā tā interpretēta šā sprieduma 33. punktā, paredzētajiem nosacījumiem.
40 No apstrīdētā lēmuma izriet, ka, lai gan KPN sniegtā informācija ir ļāvusi Komisijai apstiprināt un pastiprināt tās rīcībā jau esošus pierādījumus attiecībā uz sanāksmju rīkošanu starp bitumena piegādātājiem (turpmāk tekstā – “piegādātāji”) un ceļu būvētajiem, kas bija aizliegtās vienošanās dalībnieki, Komisija tomēr jau bija zinājusi šos faktus attiecībā uz visu pārkāpuma laikposma ilgumu no informācijas, ko sniegusi BP, un no dokumentiem, kas izņemti, veicot pārbaudes uz vietas, tostarp Hollandsche Beton Groep (turpmāk tekstā – “HBG”) 1994. gada marta un jūlija piezīmēm. Tātad KPN nav iesniegusi nevienu pierādījumu par faktiem, ko Komisija agrāk nebūtu zinājusi, kuram būtu tieša ietekme uz pārkāpuma smagumu vai ilgumu.
41 Tādēļ pirmais prasības pamats kopumā ir jānoraida.
2. Par naudas soda samazinājuma līmeni
Lietas dalībnieku argumenti
42 Prasītājas uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, samazinot tām uzliktā naudas soda apmēru tikai par 30 %, pamatojoties uz to, ka pieteikums iecietības programmas piemērošanai tika iesniegts tikai vienpadsmit mēnešus pēc iepriekš nepaziņotu pārbaužu veikšanas un pēc pirmā informācijas pieprasījuma nosūtīšanas, ka sniegto pierādījumu pievienotā vērtība tikusi samazināta ar informāciju, ko snieguši citi uzņēmumi, un ka KPN ir mainījusi dažu savu paziņojumu formulējumu. Vispārējai tiesai esot jāveic pilnīga pārbaude attiecībā uz lēmuma pamatojumu saistībā ar tai uzliktā naudas soda samazinājuma līmeni, un Savienības tiesa nekad neesot atzinusi, ka Komisijai būtu ievērojama rīcības brīvība 2002. gada paziņojuma par sadarbību ietvaros.
43 Pirmkārt, prasītājas uzskata, ka 11 mēnešu laiks, lai iesniegtu pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu, nav jāuzskata par nesaprātīgu, it īpaši ņemot vērā, ka Komisijas veiktā izmeklēšana ilga kopumā 28 mēnešus, ka šis laiks bija tām nepieciešams, lai savāktu visus Komisijai iesniegtos pierādījumus, un ka 2002. gada paziņojumā par sadarbību nav paredzēts nekāds konkrēts termiņš. Šajā sakarā Komisija nevarot atsaukties uz Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑322/01 Roquette Frères/Komisija (Krājums, II‑3137. lpp.), jo minētajā lietā vienīgais uzņēmuma pieteikums par iecietības programmas piemērošanu esot bijis tā atbilde uz Komisijas aptaujas anketu, kamēr aplūkojamajā lietā KPN esot iesniegusi savu pieteikumu iecietības programmas piemērošanai pirms atbildes uz aptaujas anketu un sniegusi atbildes, kas ievērojami pārsniedz to, kas bija jautāts.
44 Otrkārt, prasītājas norāda, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo tā ir ierobežojusi tām uzliktā naudas soda samazinājumu, pamatojoties uz to, ka 2003. gada 16. septembrī un 1. un 9. oktobrī sniegto pierādījumu vērtība ir samazinājusies sakarā ar informāciju, ko agrāk snieguši Nynas un Total. Tomēr Komisija apstrīdētajā lēmumā esot atzinusi, ka informācija, ko KPN sniedza 2003. gada 12. septembrī un savos papildu paziņojumos, tai ļāva iegūt tiešus un izšķirošus pierādījumus par pārkāpumu, kamēr Nynas un Total sniegtajai informācijai nebija būtiskas pievienotās vērtības, un turklāt to pieteikums iecietības programmas piemērošanai tika noraidīts.
45 Treškārt, Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka tām uzliktā naudas soda samazinājuma summa ir jāierobežo sakarā ar apgalvoto KPN paziņojumu attiecībā uz ExxonMobil pārformulēšanu. Tādējādi tā vispirms esot pieļāvusi kļūdu faktos, uzskatot, ka uzklausīšanas laikā KPN darbinieki mainīja savus paziņojumus, lai gan viņi vienīgi paskaidroja šos paziņojumus, precizējot, ka viņiem ir tikai netieši pierādījumi par ExxonMobil dalību pārkāpumā un ka katrā ziņā viņi nekad nav apgalvojuši, ka viņiem būtu tieši pierādījumi par šo dalību. Turklāt Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka KPN sniegto pierādījumu pievienotā vērtība ir mazāka, jo KPN nav sniegusi pierādījumus par ExxonMobil dalību aizliegtajā vienošanās. Līdz ar to prasītājas norāda, ka sniegto pierādījumu vērtība ir jāizvērtē tikai saistībā ar pārkāpumiem, ko Komisija pierādījusi savā lēmumā. Turklāt, sodot prasītājas sakarā ar to paziņojumiem attiecībā uz ExxonMobil, Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo BP savā pieteikumā iecietības programmas piemērošanai arī bija apgalvojusi, ka ExxonMobil ir iesaistīta aizliegtajā vienošanās.
46 Ceturtkārt, prasītājas uzskata, ka, atsakoties paziņot KPN citu uzņēmumu piezīmes par papildu paziņojumiem, ko tās sniegušas uzklausīšanas laikā, Komisija ir pārkāpusi KPN tiesības uz piekļuvi lietas materiāliem administratīvajā procesā. Tomēr šīs piezīmes, no kurām dažas tika sniegtas pēc administratīvās uzklausīšanas, Komisija esot izmantojusi, nosakot tām uzliktā naudas soda apmēru.
47 Komisija noraida visus prasītāju argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
Par kļūdām tiesību piemērošanā
48 Prasītājas vispirms norāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu attiecībā uz tās rīcības brīvības apjomu, izvērtējot uzņēmuma brīvprātīgi sniegtās informācijas vērtību, lai noteiktu tam uzliktā naudas soda samazinājuma summu. Cita starpā prasītājas apgalvo, ka judikatūra, uz kuru atsaucas Komisija, lai pamatotu tēzi, ka tai ir zināma rīcības brīvība šajā jomā un ka tiesas veiktā pārbaude attiecas tikai uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ir piemērojama tikai Komisijas Paziņojuma par naudas sodu neuzlikšanu vai naudas soda apmēra samazināšanu karteļu gadījumos (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “1996. gada paziņojums par sadarbību”) normām, nevis 2002. gada paziņojuma par sadarbību normām.
49 No pastāvīgās judikatūras, kas attiecas uz 1996. gada paziņojumu par sadarbību, izriet, ka sadarbība izmeklēšanas laikā, kas nepārsniedz to, kas izriet no uzņēmumu pienākumiem saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmās regulas par [EKL 81. panta] un [EKL 82. panta] īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) 11. panta 4. un 5. punktu, nav pamats naudas soda samazināšanai (Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑308/94 Cascades/Komisija, Recueil, II‑925. lpp., 260. punkts, un 1992. gada 10. marta spriedums lietā T‑12/89 Solvay/Komisija, Recueil, II‑907. lpp., 341. un 342. punkts). Turpretim šādam samazinājumam ir pamats, ja uzņēmums ir sniedzis informāciju, kas ievērojami pārsniedz to, ko varēja prasīt iesniegt Komisija atbilstoši Regulas Nr. 17 11. pantam (iepriekš minētais spriedums lietā Cascades/Komisija, 261. un 262. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑230/00 Daesang un Sewon Europe/Komisija, Recueil, II‑2733. lpp., 137. punkts). Lai attaisnotu naudas soda samazinājumu par sadarbību, uzņēmuma rīcībai ir jāatvieglo Komisijas uzdevums konstatēt Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumus un uzlikt sodus par tiem un jāliecina par patiesu sadarbību. Tātad, no vienas puses, Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai Komisija ir pareizi izvērtējusi, cik lielā mērā attiecīgo uzņēmumu sadarbība ir pārsniegusi to, kas prasīts ar Regulas Nr. 17 11. pantu. Šajā ziņā tā veic pilnīgu pārbaudi, tostarp saistībā ar pienākuma atbildēt uz informācijas pieprasījumiem robežām, kas izriet no uzņēmumu tiesībām uz aizstāvību. No otras puses, Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai no 1996. gada paziņojuma par sadarbību aspekta Komisija ir pareizi novērtējusi sadarbības lietderību pārkāpuma pierādīšanas mērķiem. Ievērojot minētajā paziņojumā iezīmētās robežas, Komisijai ir rīcības brīvība, izvērtējot, vai informācija vai dokumenti, ko brīvprātīgi iesnieguši uzņēmumi, ir atvieglojuši tās uzdevumu un vai ir jāpiešķir uzņēmumam naudas soda samazinājums atbilstoši minētajam paziņojumam. Šis Komisijas vērtējums ir pakļauts ierobežotai tiesas pārbaudei (Tiesas 2009. gada 9. jūlija spriedums lietā C‑511/06 P Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, I‑5843. lpp., 152. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, Krājums, II‑5169. lpp., 529.?532. punkts, kas atstāts spēkā ar Tiesas 2009. gada 24. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P Erste Group Bank u.c./Komisija, Krājums, I‑8681. lpp., 249. punkts).
50 Prasītājas neizvirza nevienu argumentu, lai paskaidrotu, kāpēc Komisijas rīcības brīvībai būtu jāsamazinās saskaņā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību. Katrā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka saistībā ar šo paziņojumu Komisijai ir rīcības brīvība, izvērtējot, vai informācija vai dokumenti, ko brīvprātīgi iesnieguši uzņēmumi, ir atvieglojuši tās uzdevumu un vai ir jāpiešķir uzņēmumam naudas soda samazinājums atbilstoši minētajam paziņojumam, un ka šis vērtējums ir pakļauts ierobežotai tiesas pārbaudei (Vispārējās tiesas 2008. gada 18. decembra spriedums lietā T‑85/06 General Química u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 150. punkts).
51 Turklāt jau ir nospriests, ka Komisijai ir jānorāda iemesli, kādēļ tā uzskata, ka pierādījumi, kurus uzņēmumi iesnieguši saistībā ar 1996. gada paziņojumu par sadarbību, ir ieguldījums, kas attaisno vai neattaisno uzliktā naudas soda samazināšanu, savukārt uzņēmumiem, kas vēlas apstrīdēt Komisijas lēmumu šajā aspektā, ir jāpierāda, ka, nepastāvot šo uzņēmumu brīvprātīgi sniegtai informācijai, Komisija nebūtu varējusi pierādīt pārkāpuma būtību un līdz ar to pieņemt lēmumu, ar kuru uzliek naudas sodus (iepriekš 49. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Erste Group Bank u.c./Komisija, 297. punkts).
52 Saistībā ar 1996. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanu Savienības tiesa ir norādījusi, ka, lai atbilstoši šīm tiesību normām varētu samazināt naudas soda apmēru, cita starpā ir nepieciešams, lai attiecīgais uzņēmums būtu pirmais, kas sniedzis izšķirošus pierādījumus, lai pierādītu aizliegtās vienošanās pastāvēšanu, un ka, lai gan šādiem pierādījumiem nav jābūt pašiem par sevi pietiekamiem, lai pierādītu aizliegtās vienošanās pastāvēšanu, tiem tomēr ir jābūt izšķirošiem šādā nolūkā. Tiem tātad ir jābūt ne vien indikatīvas informācijas avotiem Komisijas veiktās izmeklēšanas mērķiem, bet jābūt tādiem, uz ko iespējams tieši balstīties kā uz galvenajiem pierādījumiem, pieņemot lēmumu, kurā ir konstatēts pārkāpums (Vispārējās tiesas 2006. gada 15. marta spriedums lietā T‑15/02 BASF/Komisija, Krājums, II‑497. lpp., 492., 493., 517., 518., 521., 522., 526. un 568. punkts, un spriedums lietā T‑26/02 Daiichi Pharmaceutical/Komisija, Krājums, II‑713. lpp., 150., 156., 157. un 162. punkts).
53 Saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par sadarbību 7., 21. un 22. punktu Komisijai ir jāizvērtē faktiskais katra uzņēmuma ieguldījums – gan attiecībā uz tā kvalitāti, gan iesniegšanas datumu – pārkāpuma pierādīšanā (7. punkts) un jēdziens “būtiska pievienotā vērtība” norāda uz to, cik lielā mērā sniegtie pierādījumi, ņemot vērā to raksturu un precizitātes pakāpi, stiprina Komisijas spēju pierādīt pārkāpuma sastāvu. Līdz ar to Komisija piešķir īpašu vērtību pierādījumiem, kas varētu tai ļaut – kopā ar citiem tās rīcībā jau esošajiem pierādījumiem – pierādīt aizliegtās vienošanās esamību, vai pierādījumiem, kas tai ļautu apstiprināt jau esošos pierādījumus, vai arī pierādījumiem, kas tieši ietekmē aizliegtās vienošanās smagumu vai ilgumu.
54 Visbeidzot, prasītājas norāda, ka Komisijai nebija tiesību tās sodīt, pamatojoties uz viedokli, ka KPN ir mainījusi savus paziņojumus par ExxonMobil dalību aizliegtajā vienošanās. Savā lēmumā Komisija ir minējusi, ka noteiktu svarīgu paziņojumu, kas attiecās uz ExxonMobil dalību aizliegtajā vienošanās, pārformulēšanas dēļ ir samazinājusies KPN iesniegto pierādījumu vērtība, jo izrādījās, ka sākotnējie paziņojumi bija pilnībā nepamatoti. Ir jāatgādina, ka saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par sadarbību 27. punktu “administratīvās procedūras beigās Komisija novērtē galīgo nostāju attiecībā uz katru uzņēmumu, kas ir iesniedzis pieteikumu par sodanaudas [naudas soda] samazinājumu, un pieņem lēmumu”. Tātad Komisijai uzņēmuma sniegtās informācijas vērtība ir jānovērtē administratīvā procesa beigās, un līdz ar to tai nevar pārmest, ka konkrētajā lietā tā uzskatījusi, ka tā nevar atlīdzināt KPN par paziņojumiem, kas Komisijai šķita izšķiroši kādā procesa brīdī, bet kas vēlāk administratīvajā procesā izrādījās neizmantojami.
55 No visa iepriekš minētā izriet, ka šīs prasības pamata daļas ietvaros Komisija nav pieļāvusi prasītāju norādītās kļūdas tiesību piemērošanā saistībā ar KPN piešķirto naudas soda samazinājuma summas noteikšanu.
Par pienākumu norādīt pamatojumu
56 Saskaņā ar judikatūru pienākuma norādīt pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, ļaut ieinteresētajai personai noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu, lai attiecīgā gadījumā tā varētu izmantot savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir vai nav pamatots, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai veikt tiesiskuma pārbaudi, un prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē atkarībā no konkrētiem lietas apstākļiem, tostarp ņemot vērā attiecīgā tiesību akta saturu, izvirzītā pamatojuma raksturu un akta pieņemšanas kontekstu (Vispārējās tiesas 2001. gada 13. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑45/98 un T‑47/98 Krupp Thyssen Stainless un Acciai speciali Terni/Komisija, Recueil, II‑3757. lpp., 129. punkts).
57 Aplūkojamajā lietā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir pietiekami skaidri un precīzi norādījusi iemeslus, kādēļ tā ir nolēmusi piešķirt KPN naudas soda samazinājumu ne vairāk kā par 30 %. Proti, Komisija ir norādījusi, ka, no vienas puses, KPN bija otrais uzņēmums, kas sazinājās ar Komisiju, tās sniegtie pierādījumi pastiprināja Komisijas spēju pierādīt pārkāpuma esamību un tā izbeidza savu dalību ne vēlāk kā šīs informācijas nodošanas brīdī, bet, no otras puses, KPN pieteikums iecietības programmas piemērošanai tika iesniegts vairāk nekā vienpadsmit mēnešus pēc pārbaužu uz vietas veikšanas, noteiktu informāciju, kuru KPN sniedza vēl vēlāk, Komisija jau bija saņēmusi no citiem uzņēmumiem un KPN ir mainījusi savus sākotnējos paziņojumus attiecībā uz ExxonMobil dalību pārkāpumā (apstrīdētā lēmuma preambulas 382.?385. apsvērums). Ņemot vērā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas kontekstu, Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija ļāva tai veikt savu tiesiskuma pārbaudi un ka tā ļāva prasītājām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu, lai attiecīgā gadījumā tās varētu izmantot savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir vai nav pamatots.
58 Līdz ar to šis arguments ir jānoraida kā nepamatots.
Par acīmredzamām kļūdām vērtējumā
59 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta otro daļu, “lai noteiktu samazinājuma līmeni katrā no minētajām kategorijām [no 0 līdz 50 %], Komisija ņem vērā laiku, kad ir iesniegti pierādījumi, kas atbilst 21. punkta nosacījumiem, un šo pierādījumu pievienoto vērtību”. Šajā tiesību normā ir precizēts, ka Komisija “var ņemt vērā arī uzņēmuma sadarbošanās apjomu un nepārtrauktību pēc pierādījumu iesniegšanas dienas”. Tāpat minētā paziņojuma 7. punktā ir norādīts, ka “jebkuram sodanaudas [naudas soda] samazinājumam ir jāatspoguļo uzņēmuma faktiskais ieguldījums kvalitātes un laika ziņā attiecībā uz pārkāpuma konstatēšanu, ko veic Komisija”.
60 Ir jāpārbauda, vai Komisija, saskaņā ar minētajām tiesību normām piešķirot KPN naudas soda samazinājumu ne vairāk kā par 30 %, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Komisija norādīja, ka tā ir ņēmusi vērā to, ka, no vienas puses, KPN bija otrais uzņēmums, kas sazinājās ar Komisiju, tās sniegtie pierādījumi ļāva Komisijai pastiprināt savu spēju pierādīt pārkāpuma esamību un tā izbeidza savu dalību ne vēlāk kā šīs informācijas nodošanas brīdī, bet arī to, ka, no otras puses, šis pieteikums iecietības programmas piemērošanai tika iesniegts vairāk nekā vienpadsmit mēnešus pēc tās pārbaužu uz vietas veikšanas un pēc tās pirmā informācijas pieprasījuma nosūtīšanas, noteiktu informāciju, kuru KPN sniedza vēl vēlāk, Komisija jau bija saņēmusi no citiem uzņēmumiem un KPN ir mainījusi savus sākotnējos paziņojumus attiecībā uz ExxonMobil dalību pārkāpumā (apstrīdētā lēmuma preambulas 382.?385. apsvērums).
61 Pirmkārt, runājot par argumentu saistībā ar KPN uzliktā naudas soda samazinājuma ierobežošanu, kas pamatota ar apstākli, ka tās pieteikums iecietības programmas piemērošanai tika iesniegts tikai vienpadsmit mēnešus pēc iepriekš nepaziņotu pārbaužu veikšanas un pēc pirmā informācijas pieprasījuma nosūtīšanas, ir jāatgādina, ka, lai gan 2002. gada paziņojumā par sadarbību nav paredzēts nekāds konkrēts termiņš pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniegšanai, tajā pierādījumu iesniegšanas datums tomēr ir atzīts par noteicošu elementu saistībā ar naudas soda samazinājuma līmeni. Lai gan vienpadsmit mēnešu ilgums nevar būt pamats liegt šāda pieteikuma iesniegšanu, Komisija tomēr to var ņemt vērā, nosakot naudas soda samazinājuma summu (iepriekš 50. punktā minētais spriedums lietā General Química u.c./Komisija, 147. punkts). Turklāt saistībā ar 1996. gada paziņojumu par sadarbību, kura D sadaļā tomēr nav nevienas konkrētas norādes uz informācijas nosūtīšanas dienas ņemšanu vērā, Savienības tiesa ir uzskatījusi, ka Komisija, nosakot naudas soda samazinājuma proporcionālu daļu, var ņemt vērā apstākli, ka uzņēmums ir sadarbojies tikai pēc tam, kad Komisija tai bija nosūtījusi informācijas pieprasījumu, un tādējādi to, vai pieteikums iecietības programmas piemērošanai ir ticis iesniegts spontāni (iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Roquette Frères/Komisija, 266. punkts).
62 Šajā lietā KPN iesniedza savu pieteikumu iecietības programmas piemērošanai tikai 2003. gada 12. septembrī, kamēr Komisija veica savas iepriekš nepaziņotās pārbaudes 2002. gada 1. un 2. oktobrī un nosūtīja KPN savu pirmo informācijas pieprasījumu 2003. gada 30. jūnijā. Apstāklis, ka lietā, kurā taisīts iepriekš 43. punktā minētais spriedums Roquette Frères/Komisija, uzņēmuma pieteikums iecietības programmas piemērošanai bija tā vienīgā atbilde uz informācijas pieprasījumu, kamēr aplūkojamajā lietā KPN iesniedza pieteikumu iecietības programmas piemērošanai un pēc tam savu atbildi uz informācijas pieprasījumu, ko tā turklāt lūgusi Komisiju ņemt vērā tās pieteikuma iecietības programmas piemērošanai ietvaros, neļauj izvairīties no minētās judikatūras piemērošanas. Visbeidzot, KPN nav sniegusi nevienu elementu, kas ļautu noskaidrot iemeslus, kādēļ tā bija gaidījusi vienpadsmit mēnešus, pirms iesniedza savu pieteikumu iecietības programmas piemērošanai, tādus kā, piemēram, problēmas iekšējā izmeklēšanā.
63 Otrkārt, ir jāpārbauda, vai Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kad tā ierobežoja KPN uzliktā naudas soda samazinājuma summu, pamatojoties uz to, ka KPN 2003. gada 16. septembrī un 1. un 9. oktobrī sniegto pierādījumu vērtība ir samazinājusies sakarā ar paziņojumiem, ko agrāk snieguši uzņēmumi Nynas un Total.
64 No lietas materiāliem izriet, ka KPN bija otrais uzņēmums, kurš sniedza Komisijai – 2003. gada 12. septembrī – informāciju atbilstoši 2002. gada paziņojumam par sadarbību, un ka tai bija būtiska pievienotā vērtība. Tomēr tā gaidīja līdz 2003. gada 16. septembrim, lai sniegtu papildu informāciju, un, lai gan 2003. gada 19. septembrī Komisija to bija brīdinājusi par riskiem saistībā ar paredzēto tikšanos ar aizliegtās vienošanās īstenošanā tieši iesaistītajiem darbiniekiem atlikšanu, šīs tikšanās tika rīkotas ne agrāk kā 2003. gada 1. un 9. oktobrī. Tomēr pa to laiku Total 2003. gada 13. septembrī un pēc tam Nynas 2003. gada 2. oktobrī ar savu atbildi uz pirmo informācijas pieprasījumu sniedza Komisijai daudz informācijas.
65 Savienības tiesa uzskata, ka saistībā ar naudas soda samazinājumu konkrētā diapazona ietvaros Komisija ņem vērā ne tikai sniegto pierādījumu pievienotās vērtības līmeni, bet arī datumu, kurā minētie pierādījumi, kas atbilst 2002. gada paziņojuma par sadarbību 21. punkta paredzētajam nosacījumam, tikuši paziņoti. Tātad Komisijai ir jāņem vērā apstāklis, ka daži pierādījumi tika iesniegti pēc tam, kad citi lēmuma adresāti bija iesnieguši svarīgus pierādījumus, tādējādi samazinot [pirmo minēto pierādījumu] pievienoto vērtību (iepriekš 50. punktā minētais spriedums lietā General Química u.c./Komisija, 147. punkts).
66 Aplūkojamajā lietā tātad Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kad tā ņēma vērā apstākli, ka KPN 2003. gada oktobrī sniegtie pierādījumi, lai gan tie Komisijai bija lietderīgi pārkāpuma aprakstīšanas mērķiem, tomēr tai nav snieguši jaunu izšķirošu informāciju, ņemot vērā ziņas, ko pa to laiku iesnieguši divi citi uzņēmumi.
67 Visbeidzot, treškārt, ir jāizvērtē, vai Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka uzklausīšanas laikā KPN darbinieki mainīja savus paziņojumus, lai gan īstenībā viņi vienīgi paskaidroja šos paziņojumus, precizējot, ka viņiem ir tikai netieši pierādījumi par ExxonMobil dalību pārkāpumā un katrā ziņā viņi nekad nav apgalvojuši, ka viņiem būtu tieši pierādījumi par šo dalību.
68 No lietas dalībnieku procesuālajiem rakstiem izriet, ka savā 2003. gada 12. septembra paziņojumā KPN bija noteikti norādījusi, ka “pēc šo sanāksmju rīkošanas ExxonMobil pati, divpusējā kārtā sazinoties ar citiem piegādātājiem, [..] guva informāciju par sanāksmju iznākumu” un ka, ciktāl KPN ir zināms, “ExxonMobil pēc tam īstenoja praksē šos nolīgumus”. Savā 2003. gada 9. oktobra mutvārdu paziņojumā bijušais KPN darbinieks tāpat norādīja, ka, lai gan ExxonMobil vairs nepiedalījās sanāksmēs kopš 1994. vai 1995. gada, tā tomēr turpināja vākt informāciju par šo sanāksmju iznākumu un rīkoties atbilstoši tajās pieņemtajiem lēmumiem (skat. paziņojuma par iebildumiem 208.?211. punktu). Komisija ir balstījusies galvenokārt uz šiem paziņojumiem (kā arī uz Nynas paziņojumiem), kad tā nolēma nosūtīt paziņojumu par iebildumiem ExxonMobil. Tomēr pēc tam, kad citi lietas dalībnieki bija apstrīdējuši šo informāciju 2005. gada 15. un 16. jūnija uzklausīšanas laikā, KPN 2005. gada 28. jūnijā mainīja savus paziņojumus, cita starpā iesniedzot tā paša bijušā darbinieka paziņojumu, kurā bija norādīts, ka apgalvojums par ExxonMobil iesaistīšanos bija tikai pieņēmums no viņa puses un ka viņam nav nekādu pierādījumu.
69 No šiem dokumentiem izriet, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka KPN mainīja savu nostāju par ExxonMobil dalību pārkāpumā un ka tie nebija tikai tās sākotnējo apgalvojumu precizējumi.
70 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējā tiesa secina, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nosakot, ka KPN uzliktā naudas soda samazinājums nepārsniedz 30 %.
Par vienlīdzīgas attieksmes principu
71 Replikas stadijā prasītājas izvirzīja papildu argumentu, kas ir balstīts uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu saistībā ar BP un ar kuru tās tiecas pierādīt, ka Komisijai nav bijis tās jāsoda par to paziņojumu grozīšanu attiecībā uz ExxonMobil.
72 Tomēr ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips tiek pārkāpts tikai tad, ja līdzīgas situācijas tiek risinātas dažādi vai dažādas situācijas tiek risinātas vienādi (iepriekš 49. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, 533. punkts), un ka Komisija nepārkāpj šo principu, ja atšķirīga attieksme ir saistīta ar savstarpēji nesalīdzināmiem sadarbības līmeņiem, tostarp tiktāl, ciktāl tie ir saistīti ar dažādas informācijas iesniegšanu vai šīs informācijas iesniegšanu dažādās administratīvā procesa stadijās vai atšķirīgos apstākļos (Vispārējās tiesas 2005. gada 6. decembra spriedums lietā T‑48/02 Brouwerij Haacht/Komisija, Krājums, II‑5259. lpp., 108. un 109. punkts).
73 Tomēr aplūkojamajā lietā, tā kā BP bija pirmais uzņēmums, kurš sniedzis pierādījumus, kuri ļāva Komisijai pieņemt lēmumu par iepriekš nepaziņotu pārbaužu veikšanu, atbilstoši 2002. gada paziņojuma par sadarbību 8. punktam BP katrā ziņā nav tādā pašā situācijā kā KPN. Proti, 2002. gada paziņojumā par sadarbību ir paredzēts, ka šis pirmais uzņēmums tiek pilnībā atbrīvots no naudas soda, un tajā nav paredzēta iespēja niansēt šo atbrīvojumu no naudas soda. Līdz ar to nav jānoskaidro, vai BP – tāpat kā prasītājas – ir faktiski pārformulējusi savus paziņojumus attiecībā uz ExxonMobil.
Par tiesībām uz aizstāvību
74 No lietas materiāliem izriet, ka 2005. gada 15. un 16. jūnijā Komisijas rīkotās visu attiecīgo sabiedrību uzklausīšanas laikā vairākas sabiedrības apstrīdēja KPN paziņojumu, kas attiecas uz ExxonMobil un Wintershall, patiesumu. Tā kā KPN nebija iespējas reaģēt uz šo apstrīdēšanu uzklausīšanas laikā, uzklausīšanas amatpersona pieprasīja KPN astoņu dienu laikā apstiprināt un paskaidrot savu nostāju. Līdz ar to KPN nosūtīja Komisijai jaunus divu savu darbinieku paziņojumus, kas datēti ar 2005. gada 28. un 30. jūniju un kuros viņi cita starpā precizēja, ka viņiem nav nekādu tiešu pierādījumu par ExxonMobil dalību aizliegtajā vienošanās un ka tas bija tikai pieņēmums. Šie precizējumi tika paziņoti visiem uzklausīšanas dalībniekiem, izraisot daudz reakcijas.
75 2006. gada 8. februārī KPN lūdza Komisiju sniegt tai informāciju gadījumā, ja kāda daļa no šīs reakcijas varētu ietekmēt tās apgalvojumu uzticamību un tātad arī tai uzliktā naudas soda samazinājuma summu. 2006. gada 23. martā Komisija paziņoja KPN tikai to, ka lēmums attiecībā uz tās pieteikumu iecietības programmu piemērošanai tiks pieņemts vienīgi administratīvā procesa beigās. 2006. gada 19. aprīlī KPN lūdza Komisijas uzklausīšanas amatpersonu sniegt tai piekļuvi to citu uzņēmumu rakstveida apsvērumu nekonfidenciālajām versijām, kas varētu likt apšaubīt tās iesniegto pierādījumu uzticamību un ietekmēt labumu, ko tā var gūt no noteikumiem, kas saistīti ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību. 2006. gada 26. aprīlī uzklausīšanas amatpersona noraidīja šo piekļuves lūgumu, norādot, ka tā sniedz uzņēmumam piekļuvi dokumentiem, ko citi uzņēmumi iesnieguši pēc uzklausīšanas, tikai tad, ja Komisija nolemj tos izmantot savā lēmumā apsūdzībai, un ka konkrētajā gadījumā tas tā nav attiecībā uz apsvērumiem, kurus pārējie uzņēmumi snieguši pēc uzklausīšanas un kuriem nav nekādas nozīmes KPN sadarbības novērtēšanā. Visbeidzot, 2006. gada 12. maijā KPN norādīja Komisijai, ka tā lūdz piekļuvi visiem dokumentiem, kas attiecas uz tās paziņojumu uzticamību, nevis tikai dokumentiem, kas iesniegti pēc uzklausīšanas. Komisija tās lūgumu nav apmierinājusi.
– Vispārīgie principi attiecībā uz piekļuvi dokumentiem, kuri ir vēlāki par paziņojumu par iebildumiem
76 Saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.), 27. panta 1. punktu “pirms lēmumu pieņemšanas, kas paredzēta 7., 8., 23. pantā un 24. panta 2. punktā, Komisija uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām, uz kurām attiecas Komisijas vadītie [..] procesi, sniedz iespēju izteikties par jautājumiem, par kuriem Komisija izteikusi iebildumus”, un “Komisija savu lēmumu balsta vienīgi uz iebildumiem, kurus attiecīgajām pusēm bija iespēja komentēt”. Šīs pašas regulas 27. panta 2. punktā turklāt ir norādīts, ka “[..] procesos pilnībā respektē attiecīgo pušu aizstāvības tiesības”, ka “tās ir tiesīgas piekļūt Komisijas lietas materiāliem, [ievērojot tomēr] uzņēmumu likumīgās intereses savu komercnoslēpumu aizsargāšanā”, un ka “tiesības piekļūt lietas materiāliem neattiecas uz Komisijas vai dalībvalstu konkurences iestāžu slepenu informāciju un iekšējiem dokumentiem”. Komisija sava Paziņojuma par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem, ievērojot [EKL] 81. un 82. pantu, EEZ līguma 53., 54. un 57. pantu un Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 (OV 2005, C 325, 7. lpp.), 8. punktā “Komisijas lietas materiālus” definē kā “visus dokumentus, kuri ir iesniegti Komisijas Konkurences ģenerāldirektorātam vai kurus tas ir saņēmis [sagatavojis] un/vai apkopojis izmeklēšanas rezultātā”. Minētā paziņojuma 27. punktā Komisija precizē, ka “piekļuve lietas materiāliem tiks piešķirta pēc pieprasījuma un parasti vienu reizi pēc [tās] iebildumu paziņošanas pusēm, lai ievērotu vienlīdzības principu un aizsargātu tiesības uz aizstāvību”, ka “parasti netiks piešķirta piekļuve citu pušu atbildēm uz Komisijas iebildumiem”, ka “administratīvā procesa vēlākā posmā pusei tiks piešķirta piekļuve dokumentiem, kuri saņemti pēc iebildumu paziņošanas, kur šādi dokumenti var saturēt jaunus pierādījumus, kā apsūdzoša, tā arī attaisnojoša rakstura, attiecībā uz apgalvojumiem pret konkrēto pusi Komisijas izvirzītajos iebildumos”, un ka “īpaši šis tiks izmantots gadījumos, kad Komisija gatavojas pamatoties uz jauniem pierādījumiem”.
77 Saskaņā ar Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EKL] 81. un [EKL] 82. pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.), 12. pantu “tām pusēm, kurām tā ir adresējusi iebildumus, Komisija dod iespēju izteikties noklausīšanās laikā, ja šīs puses to lūdz savos rakstiskajos iesniegumos”.
78 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tiesību uz aizstāvību ievērošana visos procesos, kuros var tikt piemērotas sankcijas, it īpaši naudas sods vai periodisks soda maksājums, ir Savienības tiesību pamatprincips, kas ir jāievēro pat tad, ja runa ir par administratīva rakstura procesu (Tiesas 1979. gada 13. februāra spriedums lietā 85/76 Hoffmann-La Roche/Komisija, Recueil, 461. lpp., 9. punkts, un 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑176/99 P ARBED/Komisija, Recueil, I‑10687. lpp.). Šajā ziņā Regulā Nr. 1/2003 ir paredzēts nosūtīt lietas dalībniekiem paziņojumu par iebildumiem, kurā skaidrā veidā jādara zināmi visi būtiskie fakti, uz kuriem Komisija balstās šajā procesa stadijā. Šāds paziņojums par iebildumiem ir procesuālā garantija, ar ko piemēro Savienības tiesību pamatprincipu, kurš nosaka, ka tiesības uz aizstāvību ir jāievēro jebkurā procesā (Tiesas 2009. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑322/07 P, C‑327/07 P un C‑338/07 P Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, Krājums, I‑7191. lpp., 34. un 35. punkts).
79 Ir jāatgādina, ka piekļuves lietas materiāliem konkurences lietās mērķis tostarp ir ļaut paziņojuma par iebildumiem adresātiem iepazīties ar Komisijas lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, lai tie varētu lietderīgi izteikt savu nostāju par secinājumiem, pie kuriem Komisija, pamatojoties uz šiem pierādījumiem, ir nonākusi paziņojumā par iebildumiem. Piekļuve lietas materiāliem tātad ir viena no procesuālajām garantijām, kuras ir paredzētas tiesību uz aizstāvību aizsardzībai un it īpaši tiesību tikt uzklausītam faktiskās īstenošanas nodrošināšanai (skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 30. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑191/98 un no T‑212/98 līdz T‑214/98 Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑3275. lpp., 334. punkts un tajā minētā judikatūra). Tiesības uz piekļuvi lietas materiāliem nozīmē, ka Komisija dod attiecīgajam uzņēmumam iespēju izskatīt visus izmeklēšanas lietā esošos dokumentus, kuriem var būt nozīme saistībā ar tā aizstāvību (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑199/99 Corus UK/Komisija, Recueil, I‑11177. lpp., 125. punkts, un Vispārējās tiesas 1995. gada 29. jūnija spriedumu lietā T‑30/91 Solvay/Komisija, Recueil, II‑1775. lpp., 81. punkts). Šajos dokumentos ir ietverti gan apsūdzoši, gan arī attaisnojoši dokumenti, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālo informāciju (iepriekš 78. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Hoffmann-La Roche/Komisija, 9. un 11. punkts, un Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 68. punkts).
80 Saskaņā ar judikatūru tikai administratīvā procesa posma, kurš balstīts uz sacīkstes principu, sākumā attiecīgais uzņēmums ar paziņojumu par iebildumiem tiek informēts par visiem būtiskajiem apstākļiem, uz kuriem Komisija balstās šajā procesa stadijā. Līdz ar to citu lietas dalībnieku atbilde uz paziņojumu par iebildumiem principā netiek ietverta to izmeklēšanas lietas materiālu dokumentu kopumā, kuros var ieskatīties lietas dalībnieki (Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra spriedums lietā T‑161/05 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑3555. lpp., 163. punkts). Tomēr, ja EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas procesā Komisija, lai pierādītu pārkāpuma esamību, paredz pamatoties uz atbildes uz paziņojumu par iebildumiem rindkopu vai šādai atbildei pievienotu dokumentu, pārējiem šajā procesā iesaistītajiem lietas dalībniekiem jābūt iespējai izteikt savu viedokli par šādu pierādījumu (skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, saukts par “Ciments”, Recueil, II‑491. lpp., 386. punkts, un 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑314/01 Avebe/Komisija, Krājums, II‑3085. lpp., 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
81 Tāpat, lai nodrošinātu tiesību uz aizstāvību ievērošanu visā administratīvajā procesā, ir jāuzskata, ka, ja Komisija plāno balstīties uz dokumentu, kas ir vēlāks par paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas datumu un pat vēlāks par uzklausīšanas datumu un kas var ietekmēt galīgajā lēmumā uzņēmumam uzliktā naudas soda apmēru, šim uzņēmumam ir jādod iespēja izteikt savu viedokli par šādu pierādījumu. Cita starpā tas var būt dokuments, kas ietekmē 2002. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanu šim uzņēmumam.
82 Turklāt saskaņā ar judikatūru attiecībā uz administratīvās lietas materiāliem, kas ir agrāki par paziņojumu par iebildumiem, dokumenta nepaziņošana tiesību uz aizstāvību pārkāpumu veido tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums pierāda, pirmkārt, ka Komisija uz šo dokumentu ir balstījusies, lai pamatotu savu iebildumu saistībā ar pārkāpuma esamību (Tiesas 1983. gada 9. novembra spriedums lietā 322/81 Michelin/Komisija, Recueil, 3461. lpp., 7. un 9. punkts, un iepriekš 79. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 71. punkts), un, otrkārt, ka šo iebildumu varēja pierādīt, pamatojoties vienīgi uz minēto dokumentu (Tiesas 1983. gada 25. oktobra spriedums lietā 107/82 AEG‑Telefunken/Komisija, Recueil, 3151. lpp., 24.?30. punkts, un iepriekš 79. punktā minētais Tiesas spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 71. punkts; iepriekš 79. punktā minētais 1995. gada 29. jūnija spriedums lietā Solvay/Komisija, 58. punkts). Šajā ziņā Tiesa nosaka atšķirību starp apsūdzošiem un attaisnojošiem dokumentiem. Ja runa ir par apsūdzošu dokumentu, attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka, ja šis dokuments tiktu noraidīts, rezultāts, pie kura ir nonākusi Komisija, būtu bijis atšķirīgs. Turpretim saistībā ar attaisnojoša dokumenta nepaziņošanu attiecīgajam uzņēmumam ir vienīgi jāpierāda, ka tā neatklāšana ir varējusi ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu par sliktu šim uzņēmumam (iepriekš 79. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 73. un 74. punkts). Šī atšķirība ir piemērojama arī attiecībā uz dokumentiem, kas ir vēlāki par paziņojumu par iebildumiem (Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 351.?359. punkts).
83 Tāpat saistībā ar dokumentu, kas varētu ietekmēt Komisijas uzliktā naudas soda apmēra palielināšanu galīgajā lēmumā, attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka, ja šis dokuments tiktu noraidīts, rezultāts, pie kura ir nonākusi Komisija, būtu bijis atšķirīgs.
– Piemērošana konkrētajā lietā
84 Aplūkojamajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka prasītājas uzskata, ka tām ir bijis jābūt iespējai piekļūt citu uzņēmumu sniegtajiem apsvērumiem attiecībā uz KPN darbinieku sniegto pierādījumu uzticamību, tostarp papildu paziņojumiem, ko šie darbinieki snieguši pēc uzklausīšanas.
85 Tomēr prasītājas ir aprobežojušās ar vispārīgo un pilnībā spekulatīvo apgalvojumu, ka attiecīgo dokumentu neatklāšana ir varējusi ietekmēt Komisijas lēmumu attiecībā uz tai piešķirto naudas soda samazinājumu un ka, ja šie dokumenti tiktu noraidīti, rezultāts, pie kura ir nonākusi Komisija, varētu būt atšķirīgs. Tātad tās nav sniegušas nekādas konkrētas norādes, kas varētu veidot šajā ziņā sākotnēju pierādījumu.
86 Turklāt ir jāuzsver, ka katrā ziņā, lai noteiktu prasītājām piešķirto naudas soda samazinājumu, Komisija ir balstījusies tikai uz apstākli, ka KPN bija pārformulējusi dažus savus paziņojumus attiecībā uz ExxonMobil, un nav minējusi nevienu reakciju no kāda cita uzņēmuma puses saistībā ar KPN paziņojumu uzticamību (apstrīdētā lēmuma preambulas 385. apsvērums).
87 Līdz ar to ir jākonstatē, ka prasītājas nav pierādījušas, ka Komisija, nosakot saskaņā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību piešķirto naudas soda samazinājuma summu, būtu balstījusies uz uzņēmumu sniegtajiem apsvērumiem saistībā ar KPN sniegto pierādījumu uzticamību. Tādēļ tās nevar atsaukties uz attiecīgo dokumentu neatklāšanu.
88 Tādējādi arguments par prettiesisko atteikumu sniegt piekļuvi lietas materiāliem un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu ir jānoraida.
89 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība kopumā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
90 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Kuwait Petroleum Corp., Kuwait Petroleum International Ltd un Kuwait Petroleum (Nederland) BV atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Jaeger | Wahl | Soldevila Fragoso |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 27. septembrī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības rašanās fakti
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
1. Par 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pēdējās daļas pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
2. Par naudas soda samazinājuma līmeni
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
Par kļūdām tiesību piemērošanā
Par pienākumu norādīt pamatojumu
Par acīmredzamām kļūdām vērtējumā
Par vienlīdzīgas attieksmes principu
Par tiesībām uz aizstāvību
– Vispārīgie principi attiecībā uz piekļuvi dokumentiem, kuri ir vēlāki par paziņojumu par iebildumiem
– Piemērošana konkrētajā lietā
Par tiesāšanās izdevumiem