Language of document : ECLI:EU:C:2017:132

ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES

[HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE] SECINĀJUMI,

sniegti 2017. gada 16. februārī (1)

Lieta C75/16

Livio Menini

Maria Antonia Rampanelli

pret

Banco Popolare – Società Cooperativa

(Tribunale Ordinario di Verona (Veronas tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Iebildums pret maksājuma rīkojumu – Direktīva 2008/52/EK – Mediācija civillietās un komerclietās – 1. panta 2. punkts – Piemērošanas joma – Direktīva 2013/11/ES – Patērētāju strīdu izšķiršana ārpustiesas kārtībā – 1. pants – Patērētāja pienākums pirms prasības celšanas tiesā uzsākt mediācijas procedūru – 2. pants – Piemērošanas joma – 8. panta b) punkts – Obligāta advokāta palīdzība – 9. panta 2. punkta a) apakšpunkts – Sankcijas par izstāšanos no mediācijas procedūras






I –    Ievads

1.        Tribunale Ordinario di Verona (Veronas tiesa, Itālija) ir iesniegti divu patērētāju iebildumi pret maksājuma rīkojumu, kuru attiecībā uz tiem saņēmusi kredītiestāde.

2.        Saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem, ar kuriem transponēta Direktīva 2008/52/EK par dažiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (2), iebildumu pieņemamība ir saistīta ar iepriekšēju mediācijas procedūras uzsākšanu pēc iebildumu iesniedzēju iniciatīvas. Minētā tiesa turklāt konstatē, ka pamatlieta attiecas arī uz tiem Itālijas tiesību aktiem, ar kuriem transponēta Direktīva 2013/11/ES par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu (3). Tai ir šaubas par šādas obligātas mediācijas procedūras – kas tomēr ir saderīga ar Direktīvu 2008/52 – saderību ar dažiem Direktīvas 2013/11 noteikumiem.

3.        Šajā kontekstā minētā tiesa uzdod Tiesai jautājumu, pirmkārt, par šo divu direktīvu attiecīgo piemērošanas jomu norobežošanu. Otrkārt, tā vēlas uzzināt, vai Direktīvas 2013/11 noteikumi nepieļauj to, ka patērētāja pret tirgotāju celta prasība tiesā, kura attiecas uz pakalpojumu sniegšanas līgumu, ir atkarīga no mediācijas procedūras, ko patērētājs uzsācis pirms prasības celšanas. Treškārt, iesniedzējtiesa uzdod jautājumu Tiesai par to, vai Itālijas tiesību aktos paredzētā mediācijas procedūras kārtība, ciktāl tā nosaka pienākumu patērētājam izmantot advokāta palīdzību un piemēro sankcijas par izstāšanos no mediācijas procedūras bez pamatota iemesla, atbilst Direktīvai 2013/11.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

1)      Direktīva 2008/52

4.        Direktīvas 2008/52 1. panta 2. punktā ir noteikts, ka “šo direktīvu piemēro attiecībā uz pārrobežu strīdiem civillietās un komerclietās, izņemot attiecībā uz tādām tiesībām un pienākumiem, ko puses nevar izmantot saskaņā ar attiecīgajiem piemērojamajiem tiesību aktiem”.

5.        Šīs direktīvas 3. panta a) punktā “mediācija” ir definēta kā “strukturēts process, neatkarīgi no tā, kā tas būtu nosaukts vai minēts, kurā divas puses vai vairāki strīdā iesaistītie paši brīvprātīgi cenšas vienoties par izlīgumu ar mediatora palīdzību. Šo procesu var sākt strīdā iesaistītās puses vai arī to var ieteikt vai noteikt tiesa, vai arī tas ir paredzēts dalībvalsts tiesību aktos”.

6.        Atbilstīgi minētās direktīvas 5. panta 2. punktam tā “neskar tādus attiecīgas valsts tiesību aktus, kuros mediāciju paredzēts izmantot obligāti, vai, ja ar to saistīti mediācijas izmantošanu veicinoši līdzekļi vai sankcijas, ko piemēro pirms vai pēc tiesvedības sākuma, ja tādi tiesību akti neliedz attiecīgām pusēm izmantot tiesības uz piekļuvi tiesai”.

2)      Direktīva 2013/11

7.        Direktīvas 2013/11 1. pantā ir paredzēts, ka tās “mērķis ir, panākot augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību, nodrošinot, ka patērētāji var brīvprātīgi iesniegt sūdzības pret tirgotājiem vienībās, kas piedāvā neatkarīgas, objektīvas, pārredzamas, efektīvas, ātras un taisnīgas alternatīvas strīdu izšķiršanas [turpmāk tekstā – “SAI”] procedūras. Šī direktīva neskar valsts tiesību aktus, kuri paredz, ka līdzdalība šādās procedūrās ir obligāta, ar noteikumu, ka šādi tiesību akti pusēm neliedz īstenot savas tiesības uz piekļuvi tiesu sistēmai”.

8.        Atbilstoši šīs direktīvas 2. pantam:

“1.      Šī direktīva attiecas uz procedūrām tādu iekšzemes un pārrobežu strīdu izšķiršanai ārpus tiesas, kuri ir saistīti ar līgumsaistībām, kas izriet no pārdošanas līgumiem vai pakalpojumu līgumiem starp tirgotāju, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā, un patērētāju, kas dzīvo Savienībā, un kuru risināšanā iesaistās SAI struktūra, kas piedāvā vai nosaka risinājumu vai saved kopā strīdā iesaistītās puses, lai atvieglotu izlīguma panākšanu.

2.      Šī direktīva neattiecas uz:

[..]

g)      procedūrām, kuras tirgotājs sācis pret patērētāju;

[..].”

9.        Minētās direktīvas 3. panta 1. un 2. punkts ir formulēti šādi:

“1.      Ja vien šajā direktīvā nav noteikts citādi, gadījumā, ja kāds šīs direktīvas noteikums ir pretrunā noteikumam, kas paredzēts kādā citā Savienības tiesību aktā un attiecas uz ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procedūrām, ko patērētājs uzsāk pret tirgotāju, priekšroka dodama šīs direktīvas noteikumam.

2.      Šī direktīva neskar Direktīvu 2008/52/EK.”

10.      Direktīvas 2013/11 4. panta 1. punkta g) apakšpunktā SAI procedūra definēta kā “2. pantā minētā procedūra, kas atbilst šajā direktīvā noteiktajām prasībām un ko veic SAI vienība”. “SAI vienība” atbilstīgi 4. panta 1. punkta h) apakšpunktam ir “vienība – neatkarīgi no tā, kā tā nosaukta vai minēta –, kas izveidota ilgstošai darbībai un piedāvā ar SAI procedūru izšķirt strīdu un kas iekļauta sarakstā saskaņā ar 20. panta 2. punktu”.

11.      Minētās direktīvas 5. panta 1. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis [..] nodrošina, ka strīdus, uz kuriem attiecas šī direktīva un kuros ir iesaistīts tirgotājs, kas veic uzņēmējdarbību to attiecīgajā teritorijā, var iesniegt SAI vienībai, kas atbilst šajā direktīvā noteiktajām prasībām”.

12.      Tās pašas direktīvas 8. panta b) punktā ir noteikts pienākums dalībvalstīm nodrošināt pusēm piekļuvi SAI procedūrām “bez pienākuma piesaistīt advokātu vai juriskonsultu”.

13.      Atbilstīgi Direktīvas 2013/11 9. panta 2. punkta a) apakšpunktam dalībvalstis nodrošina, ka “pusēm ir iespēja jebkurā stadijā izstāties no procedūras, ja tās nav apmierinātas ar procedūras izpildi vai norisi. Tās par minētajām tiesībām informē pirms procedūras sākuma. Ja valsts noteikumi paredz, ka tirgotājam ir obligāti jāpiedalās SAI procedūrās, šo apakšpunktu piemēro tikai patērētājam”.

14.      Saskaņā ar šīs direktīvas 20. pantu:

“1.      Katra kompetentā iestāde, pamatojoties jo īpaši uz informāciju, ko tā saņēmusi saskaņā ar 19. panta 1. punktu, izvērtē, vai tai paziņotās strīdu izšķiršanas vienības ir kvalificējamas kā SAI vienības, uz kurām attiecas šīs direktīvas darbības joma, un vai tās atbilst kvalitātes prasībām, kas izklāstītas II nodaļā un valsts noteikumos, ar kuriem to īsteno, tostarp valsts noteikumos, kas pārsniedz šīs direktīvas prasības, saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.”

2.      Katra kompetentā iestāde, pamatojoties uz 1. punktā minēto izvērtējumu, iekļauj sarakstā visas SAI vienības, par kurām tai ir paziņots un kuras atbilst 1. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

[..]”

B –    Itālijas tiesības

1)      Leģislatīvais dekrēts Nr. 28/2010

15.      Decreto legislativo 4 marzo 2010, n. 28, recante attuazione dell’articolo 60 della legge 18 giugno 2009, n. 69, in materia di mediazione finalizzata alla conciliazione delle controversie civili e commerciali (2010. gada 4. marta Leģislatīvais dekrēts Nr. 28, ar ko īsteno 2009. gada 18. jūnija Likuma Nr. 69 par mediāciju civillietās un komerclietās 60. pantu; turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 28/2010”) (4), ar kuru ir transponēta Direktīva 2008/52, 5. pantā ir noteikts:

“1.bis      Personai, kas vēlas celt tiesā prasību par strīdu par kopīpašumu, lietu tiesībām, mantas sadali, mantojumu, līgumiem ģimenes tiesību jomā, īri, aizdevumu, uzņēmuma nomu, zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par medicīnisko vai uz veselību attiecināmu slēdzienu vai neslavas celšanu presē vai jebkurā citā masu komunikācijas līdzeklī, apdrošināšanas, banku un finansiāliem līgumiem, šai personai ar sava advokāta palīdzību vispirms ir jāuzsāk mediācijas procedūra, kas paredzēta šajā dekrētā, vai mierizlīguma procedūra, kas paredzēta 2007. gada 8. oktobra Leģislatīvajā dekrētā Nr. 179, vai procedūra, kas ieviesta, piemērojot vienotā likumu teksta banku nozarē un kredītu nozarē 128.bis pantu, kurš minēts 1993. gada 1. septembra Leģislatīvajā dekrētā Nr. 385, kas vēlāk grozīts, attiecībā uz tām nozarēm, kuras tajā reglamentētas. Mediācijas procedūras izmantošana ir priekšnoteikums prasības celšanai tiesā. [..]

2.bis      Ja mediācijas procedūra ir nosacījums tiesvedības uzsākšanai, to uzskata par izpildītu, [ja] pirmā tikšanās ar mediatoru beidzas bez vienošanās noslēgšanas.

[..]

4.      Šā panta 1.bis punktu un 2. punktu nepiemēro:

1)      piedziņas procesos, tostarp iebildumā, līdz tiek pasludināts spriedums par izpildes atļauju iegūšanas un provizoriskās izpildes apturēšanas pieteikumiem [..].”

16.      Atbilstīgi šā dekrēta 8. panta 1. punktam “pirmajā [strīdā iesaistīto pušu] tikšanās reizē [ar mediatoru] un nākamajās tikšanās reizēs līdz procedūras beigām pusēm ir jāpiedalās, izmantojot advokāta palīdzību”. Šā panta 4.bis punktā paredzēts, ka “no nepiedalīšanās mediācijas procesā bez pamatota iemesla tiesa vēlākajā tiesvedībā var iegūt pierādījumus saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 116. panta 2. punktu. Tiesa piespriež lietas dalībniekam, kas 5. pantā paredzētajos gadījumos bez pamatota iemesla nav piedalījies mediācijas procesā, samaksāt Valsts kases ienākumos summu, kuras apmērs atbilst vienotajai iemaksai, kas maksājama par tiesvedību”.

2)      Leģislatīvais dekrēts Nr. 130/2015

17.      Ar decreto legislativo 6 agosto 2015, n. 130, recante attuazione della direttiva 2013/11/UE sulla risoluzione alternativa delle controversie dei consumatori (2015. gada 6. augusta Leģislatīvais dekrēts Nr. 130, ar ko transponē Direktīvu 2013/11/ES par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu; turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 130/2015”) (5) tika grozīti daži noteikumi decreto legislativo 6 settembre 2005, n. 206, Codice del consumo” (2005. gada 6. septembra Leģislatīvais dekrēts Nr. 206 par Patērētāju kodeksu; turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 206/2005”)(6). Ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 130/2015 1. pantu, konkrēti, tika aizstāts Leģislatīvā dekrēta Nr. 206/2005 141. pants, kura 4. un 6. punktā tagad ir paredzēts:

“4.      Šajā sadaļā minētos noteikumus piemēro brīvprātīgām procedūrām izlīguma panākšanai ārpus tiesas, lai izšķirtu, arī telemātiski, iekšzemes un pārrobežu strīdus starp patērētājiem un tirgotājiem, kas dzīvo un ir reģistrējuši uzņēmējdarbību Eiropas Savienībā, saistībā ar kuriem SAI vienība piedāvā risinājumu vai sasauc puses, lai sekmētu izlīgumu, un it īpaši mediācijas vienībām tādu darījumu apspriešanai patēriņa jomā, kas ierakstīti speciālajā sadaļā, kura minēta 2010. gada 4. marta Leģislatīvā dekrēta Nr. 28 16. panta 2. un 4. punktā, un pārējām SAI vienībām, kas izveidotas vai ierakstītas sarakstos, kurus uztur un uzrauga 1. punkta i) apakšpunktā minētās iestādes pēc tam, kad ir pārbaudīta nosacījumu izpilde un to struktūras un procedūru saskanība ar šā punkta noteikumiem.

[..]

6.      Ar šo tekstu netiek skartas šādas tiesību normas, kas paredz strīdu ārpustiesas atrisināšanas procedūru obligātumu:

a)      2010. gada 4. marta Leģislatīvā dekrēta Nr. 28 5. panta 1.bis punkts [..].”

III – Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

18.      2015. gada 15. jūnijā Banco Popolare – Società Cooperativa tiesas ceļā saņēma maksājuma rīkojumu attiecībā uz Livio Menini un Maria Antonia Rampanelli par summu EUR 991 848,21. Šī summa atbilst viņu parāda atlikumam, kas izriet no līguma par norēķinu konta kredītlīnijas atvēršanu ar hipotekāro garantiju, kurš noslēgts starp viņiem un Banco Popolare. L. Menini un M. A. Rampanelli iesniedza Tribunale Ordinario di Verona (Veronas tiesa) iebildumus pret minēto maksājuma rīkojumu, vienlaikus lūdzot apturēt tā provizorisko izpildi.

19.      Iebildumu pamatojumam L. Menini un M. A. Rampanelli norāda, ka Banco Popolare, neraugoties uz viņu pieticīgajiem ienākumiem, saskaņā ar vairākiem secīgiem līgumiem viņiem vairākkārt piešķīrusi kredītus. Šie kredīti bijuši domāti tam, lai viņi varētu iegādāties ļoti lielu daudzumu akciju, no kurām liela daļa ir pašas Banco Popolare vai citu tās pašas grupas uzņēmumu akcijas. Banco Popolare turklāt esot šīs investīcijas raksturojusi kā drošas.

20.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka lūgums apturēt provizorisko izpildi ir jānoraida. Pēc tam, kad šī tiesa būs pieņēmusi lēmumu par noraidīšanu, iebildumu iesniedzējiem saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2010 5. panta 1.bis un 4. punktu, ar kuru Direktīva 2008/52 transponēta Itālijas tiesiskajā regulējumā, ir jāuzsāk mediācijas procedūra, pretējā gadījumā iebildums netiek pieņemts.

21.      Šī tiesa uzskata, ka šis strīds attiecas arī uz Leģislatīvā dekrēta Nr. 130/2015 piemērošanas jomu, ar kuru nodrošina Direktīvas 2013/11 transponēšanu Itālijas tiesiskajā regulējumā. Iebildumu iesniedzējiem esot “patērētāja” statuss atbilstīgi šīs direktīvas 4. panta [1. punkta] a) apakšpunktam, kas ar “tirgotāju”, kā definēts minētās direktīvas 4. panta [1. punkta] b) apakšpunktā, ir noslēguši “pakalpojumu līgumu” šīs pašas direktīvas 4. panta d) punkta izpratnē.

22.      Minētā tiesa būtībā postulē, ka ar Direktīvu 2013/11 netiek pieļauta tāda obligātas mediācijas sistēmas ieviešana patērētāju strīdos – kas tomēr ir pieļauta Direktīvas 2008/52 5. panta 2. punktā –, kāda ir paredzēta Leģislatīvajā dekrētā Nr. 28/2010.

23.      Pirmkārt, Direktīvas 2013/11 preambulas 16. apsvērumā dalībvalstīm esot noteikta vienotu SAI noteikumu ieviešana patērētāju strīdiem. Tātad tajā neesot pieļauts, ka daži patērētāju strīdi būtu pakļauti obligātai mediācijas sistēmai, lai gan mediācijas izmantošanas patērētāju strīdos pamatā ir tas, ka tā ir brīvprātīga. Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2010 5. panta 1.bis punktā ir paredzēta obligāta mediācijas sistēma tikai patērētāju strīdos par banku un finanšu līgumiem vai apdrošināšanas līgumiem.

24.      Otrkārt, lai gan Direktīva 2013/11 pieļauj noteikt tirgotājam pienākumu piedalīties mediācijas procedūrā, tā aizliedzot dalībvalstīm noteikt šādu pienākumu patērētājam.

25.      Tādējādi Direktīvas 2008/52 5. panta 2. punkts esot pretrunā tai sistēmai, kura izveidota ar Direktīvu 2013/11. Iesniedzējtiesa iesaka atrisināt šo apgalvoto konfliktu, Direktīvas 2013/11 3. panta 2. punktu interpretējot tā, lai izvairītos no jebkādas šo abu direktīvu piemērošanas jomu pārklāšanās. Direktīva 2008/52 tādējādi regulētu tikai strīdus, kuriem netiek piemērota Direktīva 2013/11, proti, strīdus, kas neattiecas uz patērētājiem un kas attiecas uz pienākumiem, kuri noteikti līgumos, kas nav pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas līgumi, kā arī uz strīdiem, kas nav iekļauti šīs direktīvas piemērošanas jomā, saskaņā ar tās 2. panta 2. punktu (piemēram, tiesvedības, kuras uzsāk tirgotājs).

26.      Šī tiesa turklāt uzsver, ka Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2010 5. panta 1.bis punktā un 8. panta 1. punktā ir paredzēta obligāta advokāta palīdzība patērētājam mediācijas procedūras gaitā. Turpretī Direktīvas 2013/11 8. panta b) punktā tas neesot pieļauts.

27.      Minētajai tiesai ir šaubas arī par šā dekrēta 8. panta 4.bis punkta saderību ar minētās direktīvas 9. panta 2. punkta a) apakšpunktu, jo tas ļauj patērētājam izstāties no mediācijas procedūras bez nelabvēlīgām sekām turpmākajā tiesvedībā tiesā tikai tad, ja ir pamatots iemesls. Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatota iemesla jēdziens nozīmē objektīvus iemeslus un neattiecas uz patērētāja neapmierinātību ar mediācijas procedūru.

28.      Šādos apstākļos Tribunale Ordinario di Verona (Veronas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Direktīvas 2013/11 3. panta 2. punkts tajā daļā, kurā tas paredz, ka šīs direktīvas piemērošana “neskar Direktīvu 2008/52”, ir jāsaprot tādējādi, ka tas neskar atsevišķu dalībvalstu iespēju paredzēt obligātu mediāciju tikai tiem gadījumiem, kuri neietilpst Direktīvas 2013/11 piemērošanas jomā, proti, Direktīvas 2013/11 2. panta 2. punktā paredzētajiem gadījumiem saistībā ar līgumstrīdiem, kas izcēlušies no līgumiem, kuri nav pārdošanas vai pakalpojumu līgumi, kā arī strīdiem, kuri neattiecas uz patērētājiem?

2)      Vai Direktīvas 2013/11 1. pants tajā daļā, kurā tas nodrošina patērētājiem iespēju iesniegt sūdzības pret tirgotājiem atbilstošās vienībās, kas piedāvā alternatīvas strīdu izšķiršanas procedūras, ir jāinterpretē tādējādi, ka minētā tiesību norma nepieļauj valsts tiesību normu, kura paredz izmantot mediācijas procedūru kādā no Direktīvas 2013/11 2. panta 1. punktā minētajiem strīdiem kā priekšnoteikumu tam, lai prasību tiesā varētu celt puse, kas kvalificējama kā patērētājs, un katrā ziņā – valsts tiesību norm[u], kura paredz obligātu aizstāvja palīdzību un attiecīgās izmaksas patērētājam, kurš piedalās mediācijas procesā par kādu no iepriekš minētajiem strīdiem, kā arī iespēju nepiedalīties mediācijas procedūrā tikai tad, ja ir pamatots iemesls?”

29.      Rakstveida apsvērumus iesniedza Vācijas un Itālijas valdības un Eiropas Komisija. Itālijas valdība un Komisija bija pārstāvētas 2016. gada 24. novembra tiesas sēdē.

IV – Vērtējums

A –    Par Tiesas kompetenci

30.      Savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos personas, kas iestājušās lietā, norādīja divus argumentus, kuri var likt apšaubīt Direktīvas 2013/11 piemērojamību pamatlietā un līdz ar to – prejudiciālo jautājumu nozīmi šā strīda atrisināšanā un Tiesas kompetenci atbildēt uz tiem.

31.      Pirmkārt, Itālijas valdība tiesas sēdē apgalvoja, ka pamatlieta iekļaujas maksājuma piedziņas tiesvedībā, kuru pret patērētājiem uzsācis tirgotājs. Tādējādi šis strīds ietilpst jomā, kas ir izslēgta no Direktīvas 2013/11 piemērošanas jomas atbilstīgi tās 2. panta 2. punkta g) apakšpunktam.

32.      Otrkārt, Vācijas valdība un Komisija norādīja, ka lēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu nav norādīts, vai mediācijas procedūra, kas noteikta ar Leģislatīvo dekrētu Nr. 28/2010, tik tiešām ir “SAI procedūra”, kura norit “SAI vienībā”, kā šie jēdzieni definēti Direktīvas 2013/11 4. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktā. Tiesas sēdē Itālijas valdība uzsvēra, ka tā tas nav. Tā kā ar šo dekrētu paredzētā mediācijas procedūra neatbilst šīm definīcijām, kā uzskata tiesvedības dalībnieki, tā neiekļaujas šīs direktīvas piemērošanas jomā, kāda tā ir noteikta tās 2. panta 1. punktā.

33.      Es turpmāk secinājumos atbildēšu secīgi uz abiem argumentiem, paturot prātā atbilstības prezumpciju, kas saistīta ar prejudiciālajiem jautājumiem.

34.      Šajā ziņā es atgādinu, ka šo prezumpciju var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (7). Tādējādi minēto prezumpciju var atspēkot konkrēti tad, ja šiem jautājumiem acīmredzami nav nozīmes strīda atrisināšanā pamatlietā (8). It īpaši Tiesas kompetencē nav atbildēt uz uzdoto jautājumu, ja Tiesas interpretācijai nodotā Savienības tiesību norma acīmredzami nevar tikt piemērota (9).

1)      Par izslēgšanas no Direktīvas 2013/11 piemērošanas jomas, kas paredzēta tās 2. panta 2. punkta g) apakšpunktā, tvērumu

35.      Atbilstīgi Direktīvas 2013/11 2. panta 2. punkta g) apakšpunktam tā neattiecas uz “procedūrām, kuras tirgotājs sācis pret patērētāju”. Šīs direktīvas preambulas 16. apsvērumā šajā ziņā ir precizēts, ka to “nevajadzētu piemērot sūdzībām, ko tirgotāji ir iesnieguši pret patērētājiem”.

36.      Šī nepiemērošana atspoguļo minētās direktīvas mērķi, kas – kā izriet no tās 1. panta – ir veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību, panākt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, nodrošinot viņiem visā Savienībā piekļuvi SAI procedūrām, kuras atbilst noteiktām kvalitātes prasībām, lai viņi varētu iesniegt sūdzības pret tirgotājiem. Savukārt Direktīvas 2013/11 mērķis nav nodrošināt tirgotājiem piekļuvi šīm procedūrām, lai izvirzītu iebildumus pret patērētājiem.

37.      Es uzskatu, ka šī izslēgšana nozīmē arī to, ka gadījumā, ja tirgotājs iesniedz sūdzību pret patērētāju un tiesās panāk labvēlīgu spriedumu, šajā direktīvā netiek prasīts, lai patērētājs, kurš vēlas apstrīdēt šo spriedumu, varētu tā vietā, lai pārsūdzētu spriedumu vai iesniegtu iebildumus pret to, pārrunāt minēto spriedumu SAI vienībā.

38.      Tāpēc izslēgšana, kas paredzēta Direktīvas 2013/11 2. panta 2. punkta g) apakšpunktā, manuprāt, attiecas uz situāciju, kurā patērētājs apstrīd rīkojumu par maksājuma piedziņu, kas attiecībā uz viņu izdots pēc tirgotāja pieprasījuma.

39.      Citādi tas varētu būt gadījumā, ja patērētājs iebildumu stadijā pret šo rīkojumu celtu neatkarīgu prasību pret tirgotāju, kas pati par sevi varētu būt atsevišķas tiesvedības tiesā objekts. It īpaši, ja patērētājs saistībā ar iebildumiem norāda uz līguma vai dažu tā noteikumu spēkā neesamību, tad lūgums konstatēt šo spēkā neesamību (kā arī, iespējams, panākt atlīdzinājumu par to) ir ne vien aizstāvības līdzeklis, kas izvirzīts saistībā ar maksājuma piedziņas procedūru, bet arī patērētāja neatkarīga prasība pret tirgotāju (10). Manā skatījumā, Direktīvā 2013/11 ir prasīts, lai patērētājs varētu celt šo prasību kādā SAI vienībā (11). Izslēgšana, kas paredzēta šīs direktīvas 2. panta 2. punkta g) apakšpunktā, tātad neattiektos uz šādu sūdzību.

40.      Uz jautājumu par to, vai patērētājs, kurš iesniedz iebildumus par nolēmumu, šajā sakarā ceļ neatkarīgu prasību pret tirgotāju, kas kā tāda varētu būt tiesvedības tiesā priekšmets, attiecas katras dalībvalsts tiesības. Šis novērtējums ir tikai valsts tiesas kompetencē.

41.      Šajā gadījumā faktiskajā kontekstā, kas aprakstīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu un kas minēts šo secinājumu 19. punktā, ir norādīts, ka L. Menini un M. A. Rampanelli iebilduma pamatojumam apgalvoja, ka Banco Popolare, piešķirot viņiem apstrīdētos kredītus, ir pārkāpusi piemērojamos tiesību aktus. Iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai šāds apgalvojums ir vai nav patērētāju neatkarīga prasība pret tirgotāju.

42.      Šādos apstākļos es uzskatu, ka, lai gan minētais strīds iekļaujas tās maksājuma piedziņas procedūras turpinājumā, kuru tirgotājs iesniedzis pret patērētājiem, nav acīmredzams, ka Direktīvas 2013/11 noteikumi, kuru interpretācija tiek lūgta, nav piemērojami pamatlietā un tādējādi – ka prejudiciālie jautājumi nav atbilstoši šā strīda atrisināšanai.

2)      Par “SAI vienības” raksturojumu Direktīvas 2013/11 4. panta 1. punkta h) apakšpunkta izpratnē un no tā izrietošajām sekām

43.      Direktīvas 2013/11 4. panta 1. punkta g) apakšpunktā “SAI procedūra” ir definēta kā procedūra, ko veic “SAI vienība”. Savukārt “SAI vienība” ir definēta šīs direktīvas 4. panta 1. punkta h) apakšpunktā, atsaucoties uz sarakstu, kas izveidots, piemērojot šīs direktīvas 20. panta 2. punktu. Šajā sarakstā, kas jāizveido katras dalībvalsts kompetentajām iestādēm un jānosūta Komisijai, tiek uzskaitītas visas vienības, par kurām tām ir paziņots un kuras pēc pārbaudes atbilstīgi šā panta 1. punktam atbilst tām kvalitātes prasībām, kas noteiktas šajā direktīvā un tajās valsts tiesību normās, kurās transponēta šī direktīva (12).

44.      Kā izriet no Direktīvas 2013/11 2. panta 1. punkta, to piemēro tikai procedūrām, kurās “iesaistās SAI struktūra [vienība]”. Šīs direktīvas preambulas 37. apsvērumā šajā sakarā precizēts, ka kvalitātes prasības, kas tajā noteiktas, ir piemērojamas “SAI procedūrām, ko veic SAI vienība, par kuru ir paziņots Komisijai”. Citiem vārdiem, minētā direktīva reglamentē tikai tās procedūras, kuras veic SAI vienība, kā tā definēta tās 4. panta [1. punkta] h) apakšpunktā.

45.      Šis Direktīvas 2013/11 materiāltiesiskās piemērošanas jomas ierobežojums ne vien nenostiprina formālu šīs jomas definīciju, bet ir skaidrojams, ņemot vērā ar šo direktīvu noteiktās sistēmas vispārējo struktūru.

46.      Es šajā ziņā uzsveru, ka ar šīs direktīvas 5. panta 1. punktu, skatītu kontekstā ar tās 4. panta 1. punkta h) apakšpunktu, katrai dalībvalstij ir noteikts pienākums nodrošināt attiecībā uz katru strīdu, kurš ietilpst minētās direktīvas darbības jomā un kurā iesaistīts tirgotājs, kas darbojas tās teritorijā, patērētāju piekļuvi (vismaz) vienai ārpustiesas struktūrai, kuras īpašības atbilst šajā pašā direktīvā noteiktajām un kura iekļauta valsts sarakstā, kas izveidots atbilstīgi šīs direktīvas 20. panta 2. punktam.

47.      Ar nosacījumu, ka tās izpilda šo pienākumu, dalībvalstis var izveidot citas ārpustiesas struktūras, kurām nav obligāti šīs īpašības un kuras tāpēc nav iekļautas šajā sarakstā. Ar Direktīvu 2013/11 netiek saskaņotas visas valstu ārpustiesas procedūras; tās vienīgais mērķis ir nodrošināt, ka katra dalībvalsts paredz vismaz vienu SAI procedūru, kura atbilst tajā noteiktajām prasībām.

48.      Šajā konkrētajā gadījumā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav precizēts, vai mediācijas procedūra, kas paredzēta ar Leģislatīvo dekrētu Nr. 28/2010, notiek “SAI vienībā” Direktīvas 2013/11 4. panta 1. punkta h) apakšpunkta izpratnē, proti, vienībā, kas iekļauta Itālijas iestāžu izveidotā sarakstā atbilstīgi šīs direktīvas 20. panta 2. punktam. Tajā arī nav norādīts, vai patērētājiem ir iespēja patērētāju strīdu, kas minēts Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2010 5. panta 1.bis punktā, iesniegt citās struktūrās, kuras attiecīgā gadījumā norādītas šajā sarakstā (13). Itālijas valdība tiesas sēdē apgalvoja, ka mediācijas struktūra, kas ir kompetenta attiecībā uz procedūru, kura ieviesta ar Leģislatīvo dekrētu Nr. 28/2010, nav iekļauta šajā sarakstā.

49.      Pieņemot, ka šāda ieraksta nav – kas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai –, es, ņemot vērā iepriekš minēto un līdzīgi kā tie, kuri iestājušies tiesvedībā, uzskatu, ka šī mediācijas procedūra neietilpst Direktīvas 2013/11 piemērošanas jomā (14).

50.      Ar šiem apsvērumiem tomēr netiek apšaubīta Tiesas kompetence. Patiešām, ņemot vērā neskaidrību, kas norādīta šo secinājumu 48. punktā, Direktīvas 2013/11 noteikumu, kuru interpretācija tiek lūgta, nepiemērojamība pamatlietā un tātad [arī] prejudiciālo jautājumu nebūtiskais raksturs strīda izšķiršanā nav acīmredzami.

51.      Katrā ziņā, kaut arī Leģislatīvajā dekrētā Nr. 28/2010 paredzētā mediācijas procedūra neietilptu šīs direktīvas piemērošanas jomā, šis apstāklis nevar izraisīt Tiesas kompetences neesamību, jo tad būtu jāuzskata, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem Itālijas likumdevējs ir paplašinājis tos noteikumus, kas ar šo direktīvu paredzēti šai procedūrai.

52.      Es šajā ziņā atgādinu, ka tad, kad ar dalībvalsts valsts tiesībām Savienības tiesību normas ir kļuvušas tieši un bez nosacījumiem piemērojamas situācijās, kuras nav to piemērošanas jomā, lai nodrošinātu vienādu attieksmi šajās situācijās un tajās, uz kurām attiecas Savienības tiesību piemērošanas joma, Tiesa tomēr atzīst savu kompetenci, lai šīs tiesību normas interpretētu saskaņā ar LESD 267. pantu. Šo pieeju pamato interese nodrošināt to, ka Savienības tiesību akti tiek vienādi interpretēti (15).

53.      Šajā konkrētajā gadījumā lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu ir sniegtas pietiekami precīzas norādes par šādu atsauci uz Savienības tiesībām (16). Patiešām no šā lēmuma izriet, ka Itālijas tiesību aktos, ar kuriem transponē Direktīvu 2013/11, mediācijas procedūru, kas paredzēta Leģislatīvajā dekrētā Nr. 28/2010, nepārprotami iekļauj tās piemērošanas jomā (17). Tādējādi, pat ja pieņem, ka šī procedūra attiecas uz struktūru, kas nav iekļauta sarakstā, kurš izveidots saskaņā ar Direktīvas 2013/11 20. panta 2. punktu, Itālijas likumdevējam vismaz bija nodoms regulēt minēto procedūru, izmantojot valsts tiesību normas, ar kurām transponēta šī direktīva, tādā pašā veidā kā tās procedūras, kuras norisinās pienācīgi reģistrētās SAI vienībās.

54.      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Tiesas kompetencē ir atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem.

B –    Par Direktīvas 2008/52 un Direktīvas 2013/11 saistību

55.      Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa Tiesā vēlas noskaidrot, kā interpretēt Direktīvas 2013/11 3. panta 2. punktu, atbilstīgi kuram “šī direktīva neskar Direktīvu 2008/52/EK”. Šī tiesa vēlas uzzināt, vai šo direktīvu materiāltiesiskās piemērošanas jomas pārklājas vai, gluži otrādi, ar Direktīvu 2008/52 tiek regulēti tikai tie strīdi, kuriem nepiemēro Direktīvu 2013/11.

56.      Manā skatījumā, nav nekādu šaubu par to, ka Direktīvas 2013/11 3. panta 2. punktā ir pieļauta zināma Direktīvas 2013/11 un Direktīvas 2008/52 attiecīgo darbības jomu pārklāšanās. Šajā ziņā Direktīvas preambulas 19. apsvērumā in fine ir precizēts, ka šī direktīva “ir paredzēta horizontālai piemērošanai visiem SAI procedūru veidiem, tostarp [tām] SAI procedūrām, uz kurām attiecas Direktīva 2008/52/EK”. Kā uzsvēra Itālijas valdība, šīs abas direktīvas var saskaņoti regulēt vienu un to pašu strīdu, jo, lai gan ar Direktīvu 2008/52 jau ir noteikts mediācijas procedūru regulējums, ar Direktīvu 2013/11 tiek detalizētāk saskaņotas visas SAI procedūras. Tātad ar to tiek regulēti daudzi tie šo procedūru aspekti, kuri nav aplūkoti Direktīvā 2008/52 (18).

57.      Tādējādi no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pirmā jautājuma pamatā ir pieņēmums, atbilstīgi kuram strīds pamatlietā esot šo abu direktīvu konflikta lauks. Ja pieņem, ka šis pieņēmums ir apstiprinājies, tad, lai sniegtu lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, būtu jāvieš skaidrība arī par tiesību normām, kas jāpiemēro gadījumā, ja rastos pretrunas starp Direktīvā 2008/52 un Direktīvā 2013/11 iekļautajām tiesību normām.

58.      Man tomēr ir šaubas par šā pieņēmuma pareizību. Kā norādīja Komisija, šādas pretrunas var rasties tikai tad, ja strīds vienlaikus attiecas uz šo abu direktīvu piemērošanas jomu un ja turklāt šajās direktīvās ietvertās tiesību normas tiešām nav saderīgas. Taču neviens no šiem nosacījumiem aplūkojamajā lietā nav izpildīts.

59.      Pirmkārt, pamatlieta neietilpst Direktīvas 2008/52 piemērošanas jomā, jo tā atbilstīgi šīs direktīvas 1. panta 2. punktam tiek piemērota tikai pārrobežu strīdiem (19). Tie atbilstīgi minētās direktīvas 2. panta 1. punktam būtībā ir tādi strīdi, kuros vismaz vienas puses domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta ir dalībvalsts, kas nav otras puses domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta. Tā kā iebildumu iesniedzēju domicils ir Itālija un tur darbojas arī Banco Popolare, pamatlieta neatbilst šai definīcijai.

60.      Protams, kā norādīts Direktīvas 2008/52 preambulas 8. apsvērumā, dalībvalstīm nav liegts piemērot šādus noteikumus arī mediācijas procesiem valsts līmenī. Itālijas likumdevējs ir izmantojis šo iespēju un ir paplašinājis Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2010 noteikumu piemērošanas jomu, iekļaujot tajā arī strīdus valsts līmenī. Pretēji skaidrajam šīs direktīvas 1. panta 2. punkta formulējumam ar šo apsvērumu tomēr nevar paplašināt tās piemērošanas jomu, to attiecinot uz šiem strīdiem. Kā tiesas sēdē norādīja Komisija, minētajā apsvērumā tikai konstatēta dalībvalstu iespēja atbilstīgi valsts tiesībām piemērot Savienības tiesību normas situācijās, uz kurām neattiecas šo tiesību normu piemērošanas joma (20).

61.      Otrkārt, es katrā ziņā nepiekrītu iesniedzējtiesas vērtējumam, atbilstīgi kuram Direktīvas 2008/52 3. panta a) punkts un 5. panta 2. punkts tajā daļā, kurā atļauts dalībvalstīm noteikt mediācijas procedūru izmantošanai pirms vēršanās tiesu iestādē, neesot savienojami ar sistēmu, kas noteikta ar Direktīvu 2013/11. Ciktāl šis jautājumu loks ir otrā jautājuma pirmās daļas priekšmets, es savu argumentāciju norādīšu sava izklāsta turpinājumā (21).

62.      Tā kā pamatlietā nav skartas nekādas pretrunas starp Direktīvas 2008/52 un Direktīvas 2013/11 noteikumiem, nav jānosaka, kuri no šiem noteikumiem ir prioritāri.

63.      Pilnīga izklāsta labad es tomēr piebilstu, ka, ja pieņem, ka šādas pretrunas ir, tad Direktīvai 2008/52 vajadzētu būt primārai. Direktīvas 2013/11 3. panta 1. punktā šai direktīvai ir piešķirta prioritāte salīdzinājumā ar citiem Savienības tiesību aktiem attiecībā uz noteikumiem par patērētāju strīdu pret tirgotājiem izšķiršanu ārpustiesas ceļā, “ja vien šajā direktīvā nav noteikts citādi”. Šīs direktīvas 3. panta 2. punkts, skatīts kopā ar tās preambulas 19. apsvērumu, ir skaidri izteikta atkāpe, jo tajā paredzēts, ka minētā direktīva “neskar Direktīvu 2008/52”. Šajā apsvērumā ne vien ir apstiprināta šīs direktīvas prioritāte pār Direktīvu 2013/11, bet arī norādīts, ka tas ir tāpēc, ka ar Direktīvu 2008/52 jau ir noteikts regulējums, kas īpaši piemērojams mediācijas sistēmām attiecībā uz pārrobežu strīdiem.

C –    Par pienākuma uzsākt mediācijas procedūru saderību ar Direktīvu 2013/11

64.      Saskaņā ar otrā jautājuma pirmo daļu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Direktīvas 2013/11 1. pants nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kāda minēta Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2010 5. panta 1.bis punktā, kurā tādas prasības pieņemamība tiesā, ko patērētājs iesniedz pret tirgotāju un kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanas līgumu, ir atkarīga no mediācijas procedūras uzsākšanas pēc patērētāja ierosmes.

1)      Par principa paredzēt pienākumu uzsākt mediācijas procedūru attiecībā uz patērētāju aizlieguma neesamību

65.      Tribunale Ordinario di Verona (Veronas tiesa) ir šaubas par Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2010 5. panta 1.bis punkta saderību ar Direktīvas 2013/11 1. pantu divu dažādu iemeslu dēļ.

66.      Pirmkārt, šī tiesa vēlas noskaidrot, vai ar šo direktīvu dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt vienotus un vienādus SAI noteikumus visiem patērētāju strīdiem. Minētā 5. panta 1.bis punkta sekas esot to SAI noteikumu fragmentācija, kas piemērojami šiem strīdiem, ciktāl tajā paredzēti obligātas mediācijas noteikumi dažiem patērētāju strīdiem (proti, pēc minētās tiesas domām, strīdiem par banku un finanšu līgumiem vai apdrošināšanas līgumiem), savukārt attiecībā uz citiem patērētāju strīdiem attiecas tikai brīvprātīgas mediācijas noteikumi (22).

67.      Ne Direktīvas 2013/11 formulējums, ne tās mērķis nepamato šādu prasību (23). Kā es atgādināju šo secinājumu 36. punktā, šīs direktīvas mērķis būtībā ir nodrošināt patērētājam piekļuvi visā Savienībā SAI procedūrām, kuras atbilst noteiktām saskaņotām kvalitātes prasībām, lai iesniegtu sūdzību pret tirgotāju. Šīm procedūrām ir jābūt “neatkarīgām, objektīvām, pārredzamām, efektīvām, ātrām un godīgām”. Nekādā ziņā šajā direktīvā papildus šim mērķim nav paredzēts nodrošināt šo procedūru īstenošanas noteikumu vienotību un vienādību vienā dalībvalstī attiecībā uz visiem patērētāju strīdiem. Šis secinājums izriet arī no minimālās saskaņošanas, kas paredzēta šajā pašā direktīvā un kas izriet no tās 2. panta 3. punkta.

68.      Otrkārt, iesniedzējtiesai ir jautājums par to, vai tikai tirgotājam vai arī patērētājam var būt pienākums piedalīties mediācijas procedūrā, lai izšķirtu strīdu, kas attiecas uz Direktīvas 2013/11 piemērošanas jomu (24).

69.      Šajā sakarā – kā to norādījusi šī tiesa – šīs direktīvas 1. pantā vismaz ārēji slēpjas neskaidrība. Pirmajā šā panta teikumā ir uzsvērts, ka patērētāji SAI procedūru savu tiesību aizstāvēšanā pret tirgotājiem izmanto brīvprātīgi. Šā panta otrajā teikumā savukārt saglabātas dalībvalstu tiesības pieņemt tādus tiesību aktus, lai dalību šādās procedūrās padarītu obligātu, ciktāl šie tiesību akti “pusēm neliedz īstenot savas tiesības uz piekļuvi tiesu sistēmai”. Šā noteikuma tekstā nav precizēts, vai dalības jēdziens norāda tikai uz tirgotāja dalību SAI procedūrā, kuru uzsācis patērētājs, vai attiecas arī uz procedūru, kurā patērētājs ir iesaistījies.

70.      Termina “puses” izmantošana norāda, ka šis jēdziens attiecas gan uz patērētāja, gan tirgotāja iesaistīšanos SAI procedūrā. Tomēr Direktīvas 2013/11 preambulas 49. apsvērumā īpaša uzmanība pievērsta drīzāk tirgotāja dalībai SAI procedūrās, jo tajā precizēts, ka, lai gan šajā direktīvā nav noteikts, ka tirgotāja dalībai SAI procedūrās jābūt obligātai, tā neliedz dalībvalstīm paredzēt šādu pienākumu, ar noteikumu, ka tiek ievērotas pušu tiesības uz piekļuvi tiesu sistēmai.

71.      Tā kā Direktīvas 2013/11 1. panta teksts, skatīts kopā ar tās preambulas 49. apsvērumu, nepieļauj tā viennozīmīgu interpretāciju, ir jāņem vērā šā noteikuma mērķi un tā tiesiskā regulējuma konteksts, kura daļa tas ir (25).

72.      Šajā ziņā es norādu, pirmkārt, ka plašāks tiesiskā regulējuma konteksts, kurā iekļaujas šī direktīva, apstiprina saderību starp brīvprātīgu mediāciju un pienākuma noteikšanu patērētājam to izmantot. Direktīva 2008/52 šajā ziņā ievieš skaidrību, kas izrādās būtiska, lai interpretētu Direktīvas 2013/11 1. pantu (26).

73.      Direktīvas 2008/52 3. panta a) punktā mediācija ir definēta kā brīvprātīgs process, tomēr precizējot, ka šo procesu var sākt strīdā iesaistītās puses vai arī to var noteikt tiesa, vai arī tas ir paredzēts dalībvalsts tiesību aktos. Šīs direktīvas 5. panta 2. punktā tādā pašā veidā ir saglabātas dalībvalstu tiesības saskaņā ar to tiesību aktiem mediācijas izmantošanu padarīt obligātu. Šis formulējums nepārprotami norāda, ka šajos tiesību aktos var paredzēt, ka patērētājam jāuzsāk mediācijas procedūra (27). Kā izriet no minētās direktīvas preambulas 13. apsvēruma, šīs mediācijas brīvprātīgais raksturs izpaužas nevis kā strīda pušu brīvība izmantot vai neizmantot šo procesu, bet gan tajā, ka “puses pašas ir atbildīgas par mediācijas procesu un var to organizēt atbilstīgi savām vēlmēm, un jebkurā laikā var to izbeigt”.

74.      Es nesaskatu nevienu elementu, kas pamatotu atšķirīgas nozīmes piešķiršanu SAI procedūru brīvprātīgajam raksturam, kurš nostiprināts Direktīvas 2013/11 1. pantā. Tādējādi šo noteikumu nevar interpretēt kā tādu, ar kuru dalībvalstīm aizliedz pakļaut patērētāja prasības celšanas tiesā pieņemamību iepriekšējai SAI procedūras izmantošanai.

75.      Otrkārt, es uzsveru, ka attiecībā uz SAI procedūru kārtību un iezīmēm, kuras ar Direktīvu 2013/11 netiek regulētas, dalībvalstis saglabā pilnīgu likumdošanas autonomiju, ja vien tiek ievērota šīs direktīvas lietderīgā iedarbība (28). Šā apsvēruma pamatā ir ar šo direktīvu noteiktās saskaņošanas minimālais raksturs (29). Minētās direktīvas preambulas 15. apsvērumā turklāt ir precizēts, ka SAI sistēma, kuras ieviešana ir direktīvas mērķis, “būtu jābalsta uz jau esošajām SAI vienībām dalībvalstīs, ievērojot dalībvalstu juridiskās tradīcijas”.

76.      Nekas neliecina par to, ka patērētāja pienākums uzsākt SAI procedūru traucētu Direktīvas 2013/11 mērķa, kāds definēts tās 1. pantā, īstenošanu un tādējādi šīs direktīvas lietderīgo iedarbību. Gluži otrādi, nodrošinot šīs ārpustiesas procedūras izmantošanas sistemātiskumu, tā pastiprina šīs direktīvas lietderīgo iedarbību (30). Turklāt, ciktāl šā pienākuma paredzamais mērķis ir atslogot tiesas – kas ir mērķis, kura leģitimitāti Tiesa tostarp ir atzinusi (31) –, tā netieši veicina arī patērētāju piekļuvi tiesu sistēmai, kuras nozīme ir apstiprināta tās 1. pantā. Šajā sakarā nebūtu produktīvi šo noteikumu interpretēt, aizliedzot dalībvalstīm noteikt patērētājam šādu pienākumu.

77.      Es turklāt atgādinu, ka šo noteikumu pretrunu gadījumā pirmajā vietā ir Direktīvas 2008/52 noteikumi, tikai pēc tam Direktīvas 2013/11 noteikumi (32). Ar Direktīvas 2008/52 5. panta 2. punktu dalībvalstīm tiek ļauts pārrobežu strīdos noteikt obligātu mediācijas izmantošanu. Toties būtu paradoksāli, ja strīdu gadījumos valsts līmenī, kuriem piemēro tikai Direktīvu 2013/11, tās tā nevarētu rīkoties.

78.      Ievērojot visus šos apsvērumus, es uzskatu, ka Direktīvas 2013/11 1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ir tiesības ne vien pieprasīt tirgotāja dalību SAI procedūrā, bet arī likt patērētājam uzsākt šādu procedūru pirms prasības celšanas tiesu iestādē. Šīs tiesības tomēr ierobežo noteikums, kas izklāstīts šīs direktīvas 1. pantā in fine, atbilstīgi kuram šāds pienākums nevar liegt pusēm īstenot tiesības uz piekļuvi tiesu sistēmai, – tas ir noteikums, kura darbības jomu es izvērtēšu turpinajumā.

2)      Par noteikuma, atbilstīgi kuram obligāta mediācijas izmantošana nedrīkst traucēt piekļuvi tiesu sistēmai, darbības jomu

79.      Direktīvas 2013/11 preambulas 45. un 49. apsvērumā ir skaidrota iepriekš minētā noteikuma darbības joma, norādot, ka, ņemot vērā tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz taisnīgu tiesu, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā, SAI procedūras nevar pusēm traucēt piekļuvi tiesai. Preambulas 45. apsvērumā ir precizēts, ka, ja strīdu nav varēts izšķirt ar SAI procedūru, kuras iznākums nav saistošs, tad nevajadzētu liegt pusēm pēc tam uzsākt tiesvedību par minēto strīdu.

80.      Līdz Direktīvas 2013/11 pieņemšanai Tiesa spriedumā Alassini u.c. (33) atzina, ka pienākums ieviest mierizlīguma procedūru kā tiesvedības pieņemamības nosacījumu ir saderīgs ar principu par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas noteikts Hartas 47. pantā, ja:

–        šīs procedūras beigās netiek pieņemts lietas dalībniekiem saistošs lēmums (34);

–        šīs procedūras dēļ netiek būtiski kavēta prasības celšana tiesā;

–        šīs procedūras dēļ tiek apturēts attiecīgo tiesību noilgums (35);

–        šī procedūra nerada pusēm būtiskas izmaksas (36);

–        elektroniskā forma nav vienīgais veids, kādā šai procedūrai var piekļūt (37) (kas tomēr valsts tiesai ir jāpārbauda), un

–        šī procedūra netraucē pagaidu pasākumu izmantošanu ārkārtējos un steidzamos gadījumos (kas arī valsts tiesai jākontrolē).

81.      Lai gan šis spriedums attiecas uz tiem valsts tiesību aktiem, ar kuriem noteikta mierizlīguma procedūras izmantošana, Tiesas izvirzītie argumenti ir izmantojami valsts tiesību aktos, ar kuriem nosaka, ka ārpustiesas procedūras izmantošana ir obligāta, līdzīgi kā mediācijas procedūra pamatlietā. Šādi tiesību akti izvirza līdzīgus uzdevumus tiesību uz efektīvu tiesību aizstāvību tiesā aspektā, ciktāl tie ievieš “papildu posmu piekļuvei tiesai” (38). Šiem tiesību aktiem var būt arī leģitīmi vispārējo interešu mērķi, piemēram, ātra un lēta strīdu izšķiršana un tiesu atslogošana (39).

82.      Turklāt, kā tas uzsvērts Direktīvas 2013/11 preambulas 45. apsvērumā, noteikuma, kas norādīts tās 1. pantā, in fine mērķis tieši ir nodrošināt SAI procedūru atbilstību Hartas 47. pantam. Tādējādi, apstākļi, kurus Tiesa ņēma vērā spriedumā Alassini u.c. (40), arī ir būtiski, lai novērtētu pienākuma izmantot SAI procedūru atbilstību šīs direktīvas 1. pantam (41).

83.      Lai gan iesniedzējtiesai ir jāveic šāds izvērtējums, man tomēr šķiet lietderīgi šeit izklāstīt dažus apsvērumus, kuri var tai palīdzēt šo uzdevumu izpildīt.

84.      Pirmkārt, es konstatēju, ka Leģislatīvā dekrēta Nr. 206/2005 141. panta 4. punkta redakcijā, kāda izriet no Leģislatīvā dekrēta Nr. 130/2015 1. panta, ir paredzēts, ka to procedūru, kuras attiecas uz šā dekrēta piemērošanas jomu, tostarp mediācijas procedūras, kas paredzēta Leģislatīvajā dekrētā Nr. 28/2010, mērķis ir nonākt pie mierizlīguma vai mediatora vai jebkuras citas iesaistītās vienības priekšlikuma atrisinājumam. Tādējādi, ja vien to neapstiprina iesniedzējtiesa, šīs procedūras iznākums nav saistošs strīda pusēm.

85.      Otrkārt, atbilstīgi Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2010 5. panta 4. punktam pienākums izmantot mediāciju piedziņas procesos tiek noteikts tikai pēc lēmuma pieņemšanas par iespējamiem piešķiršanas pieteikumiem un provizoriskas izpildes apturēšanas pieteikumiem. Šis pienākums attiecīgā gadījumā netraucē – arī ar nosacījumu, ka to pārbauda iesniedzējtiesa – provizorisku pasākumu ieviešanai.

86.      Es piebilstu, ka Itālijas tiesību aktos pamatlietā – tajā daļā, kurā sankcijas saistītas ar procedūras atcelšanu bez pamatota iemesla – ir noteikts specifisks aspekts, kas nebija minēts lietā, kurā pasludināts spriedums Alassini u.c. (42), kas var apdraudēt pušu tiesības, šai procedūrai beidzoties, efektīvi aizstāvēt savas tiesības tiesā. Šis jautājumu loks tiks analizēts saistībā ar otrā prejudiciālā jautājuma trešo daļu (43).

D –    Par mediācijas procedūras kārtības saderību ar Direktīvu 2013/11

1)      Par pienākumu izmantot advokāta pakalpojumus

87.      Būtībā otrā jautājuma otrā daļa attiecas uz valsts tiesību normas – Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2010 (44) 8. panta 1. punkta, ar kuru pusēm noteikts pienākums mediācijas procedūrā izmantot advokāta palīdzību – saderību ar Direktīvas 2013/11 1. pantu un 8. panta b) punktu.

88.      Atbilde uz šo jautājumu nepārprotami izriet no šīs direktīvas 8. panta b) punkta formulējuma, kurā noteikts, ka dalībvalstīm nav tiesību saistībā ar tām SAI procedūrām, uz kurām attiecas šīs direktīvas darbības joma, paredzēt šādu pienākumu. Ar šo apsvērumu vien pietiek, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz otrā jautājuma otro daļu.

89.      Tātad nav jāanalizē arguments, uz kuru atsaucas Itālijas valdība, atbilstīgi kuram pienākums mediācijas procedūrā izmantot advokāta palīdzību, lai gan tas ierobežo Hartas 47. pantā apstiprinātās tiesības, ir nepieciešams un samērīgs attiecībā uz vispārējo interešu mērķa sasniegšanu. Tā kā ar šo pienākumu tiek pārkāpti Direktīvas 2013/11 8. panta b) punkta noteikumi, nav nepieciešams pārbaudīt tā saderību ar Hartas 47. pantu un šīs direktīvas 1. pantu.

2)      Par sankcijām saistībā ar izstāšanos no mediācijas procedūras

90.      Ar otrā jautājuma trešo daļu iesniedzējtiesa pēc būtības vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2013/11 1. pants un 9. panta 2. punkts nepieļauj tādu valsts tiesību aktu – Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2010 8. panta 4.bis punktu –, kurā pusēm ir ļauts nepiedalīties procedūrā tikai tad, ja ir pamatots iemesls, pretējā gadījumā var tikt piemērotas sankcijas saistībā ar turpmāko tiesvedību.

91.      Atbilstīgi tam, kas izklāstīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ar šā dekrēta 8. panta 4.bis punktu it īpaši tiek noteiktas sankcijas, ja kāda no pusēm izstājas no mediācijas procedūras (45) un ja šāda izstāšanās notiek bez pamatota iemesla, saistot to ar nelabvēlīgām sekām tai pusei, kura sakarā ar turpmāko tiesvedību no tās ir atteikusies. Tādējādi tiesa gadījumā, ja atteikšanās notikusi bez pamatota iemesla, to varētu izmantot par argumentu savā spriedumā. Turklāt tai jānosaka finansiālas sankcijas tai pusei, kura izstājusies no procedūras.

92.      Ar lūgumā sniegt prejudiciālu jautājumu norādītajiem Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2010 5. panta 1.bis un 2.bis punktu, kā arī 8. panta 4.bis punktu, skatītiem kopā, ir ieviesti šādi noteikumi:

–        prasītājs (vai kā šajā tiesvedībā – iebildumu iesniedzējs) var prasību tiesā celt tikai pēc mediācijas procedūras uzsākšanas, pretējā gadījumā prasība nav pieņemama (5. panta 1.bis punkts);

–        lai izpildītu šo noteikumu, pietiek, ka strīdā iesaistītās puses ir piedalījušās pirmajā un vienīgajā sapulcē ar mediatoru, pat ja tā beidzas neveiksmīgi (5. panta 2.bis punkts);

–        tomēr, lai gan pietiek ar to, ka ir uzsākti šādi mediācijas centieni, lai varētu piekļūt tiesas sēžu zālei, izstāšanās no mediācijas procedūras vēlākā posmā rada nelabvēlīgas sekas tam strīda dalībniekam, kurš bez pamatota iemesla ir izstājies no tās (8. panta 4.bis punkts).

93.      Direktīvas 2013/11 9. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēts, ka attiecībā uz procedūru, kurā pieņemts lēmums, pusēm ir jābūt iespējai jebkurā stadijā izstāties no procedūras, “ja tās nav apmierinātas ar procedūras izpildi vai norisi” (46). Šajā noteikumā tomēr ir papildinājums – ja dalībvalsts valsts tiesību aktos paredzēta obligāta tirgotāja dalība SAI procedūrās, tad šīs tiesības izstāties var izmantot tikai patērētājs (47). Šajā konkrētajā gadījumā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav precizēts, vai ar Leģislatīvo dekrētu Nr. 28/2010 tirgotājam ir noteikts pienākums piedalīties mediācijas procedūrā.

94.      Minētais noteikums tātad apstiprina pilnīgu katras puses brīvību – vai vismaz patērētāja brīvību – izstāties no procedūras jebkurā tās stadijā, pat tīri subjektīvu iemeslu dēļ. Valsts tiesību normas, kurās izstāšanās no mediācijas procedūras saistīta ar tādām nelabvēlīgām sekām tai pusei, kas no tās izstājusies, saistībā ar turpmāko tiesvedību tiesā, kādas paredzētas šā dekrēta 8. panta 4.bis punktā, ierobežo šo brīvību un tādējādi pārkāpj Direktīvas 2013/11 9. panta 2. punkta a) apakšpunkta noteikumus.

95.      Turklāt es uzskatu, ka šādi tiesību akti, nosakot ārpustiesas procedūras izmantošanu un vienlaikus arī šādi sodot par izstāšanos no tās, ierobežo pušu tiesības piekļūt tiesai tik lielā mērā, ka tie neatbilst nosacījumam, kas izklāstīts Direktīvas 2013/11 1. pantā in fine.

96.      Šim nosacījumam nebūtu lietderīgās iedarbības, ja būtu atļauts, ka dalībvalstis, vienlaikus formāli atzīstot pušu tiesības piekļūt tiesām, apdraud pušu iespēju aizstāvēt savas tiesības tiesā. Tādējādi minētais nosacījums, manuprāt, nozīmē, ka izstāšanās no SAI procedūras nedrīkst radīt nelabvēlīgas sekas saistībā ar turpmāku vēršanos tiesā tai pusei, kura no procedūras izstājusies, vismaz, ja runa ir par patērētāju (48).

97.      Komisija tomēr uzsvēra, ka, pirms tiek konstatēta nesaderība ar Direktīvas 2013/11 1. pantu un 9. panta 2. punkta a) apakšpunktu, iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda, vai minētā dekrēta 8. panta 4.bis punktu nevarētu interpretēt tā, lai izvairītos no šīs nesaderības.

98.      Šajā ziņā es atgādinu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesām iespēju robežās savas valsts tiesības ir jāinterpretē tā, lai nodrošinātu to saderību ar Savienības tiesībām (49). Šis pienākums tomēr nevar būt pamats valsts tiesību contra legem interpretācijai (50).

99.      It īpaši Komisija pamatoti uzsvēra, ka Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2010 8. panta 4.bis punkta saderību ar iepriekš minētajiem Direktīvas 2013/11 noteikumiem varētu nodrošināt, jēdzienu “pamatots iemesls” interpretējot tā, lai tas ietvertu pušu (vai vismaz patērētāja (51)) neapmierinātību ar mediācijas procedūras izpildi vai norisi. Lai gan no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šī tiesa a priori ir uzskatījusi, ka jēdziens “pamatots iemesls” attiecas tikai uz objektīviem apsvērumiem (52), tai būtu jāpārbauda, vai minētais 8. panta 4.bis punkts tomēr nevar tikt interpretēts plašāk.

V –    Secinājumi

100. Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, es iesaku Tiesai uz Tribunale Ordinario di Verona (Veronas tiesa, Itālija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Direktīvas 2013/11/ES par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK, 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvu 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās piemēro visiem strīdiem, kuri ietilpst tās piemērošanas jomā, kas noteikta tās 1. panta 2. punktā, pat tad, ja šie strīdi ietilpst Direktīvas 2013/11 piemērošanas jomā, kas noteikta šīs direktīvas 2. pantā;

2)      Direktīvas 2013/11 1. pants pieļauj tādus valsts tiesību aktus, kuros patērētāja pret tirgotāju celtas prasības par pakalpojumu sniegšanas līgumu tiesā pieņemamība ir atkarīga no iepriekšējas patērētāja uzsāktas ārpustiesas strīdu izšķiršanas procedūras, piemēram, mediācijas procedūras, ja vien šādi tiesību akti netraucē strīdā iesaistītajām pusēm piekļūt tiesu sistēmai, un tas ir jāpārbauda valsts tiesai;

3)      ar Direktīvas 2013/11 8. panta b) punktu netiek pieļauti tādi valsts tiesību akti, ar kuriem attiecībā uz strīdiem, kas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, kāda ir noteikta tās 2. pantā, nosaka pusēm pienākumu izmantot advokāta pakalpojumus ārpustiesas strīdu izšķiršanas, piemēram, mediācijas procedūrās;

4)      ar Direktīvas 2013/11 1. pantu un 9. panta 2. punkta a) apakšpunktu netiek pieļauti tādi valsts tiesību akti, ar ko nosaka sodu par izstāšanos no tādu strīdu ārpustiesas izšķiršanas procedūras, kuri ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, kāda noteikta tās 2. pantā, piemēram, mediācijas procedūras, bez pamatota iemesla, šo izstāšanos saistot ar nelabvēlīgām sekām sakarā ar turpmāku tiesvedību tai pusei, kura izstājusies, izņemot, ja pamatota iemesla jēdzienā ir iekļauta tās puses, kura izstājas, neapmierinātība ar strīda ārpustiesas izšķiršanas procedūras izpildi vai norisi, un tas ir jāpārbauda valsts tiesai.

Ja valsts tiesībās ir paredzēta tirgotāja obligāta piedalīšanās strīda izšķiršanas ārpustiesas procedūrā, tad ar Direktīvas 2013/11 1. pantu un 9. panta 2. punkta a) apakšpunktu netiek pieļauti šādi tiesību akti tiktāl, ciktāl ar tiem noteikts sods pat patērētāja izstāšanos no šīs procedūras bez pamatota iemesla.


1 –      Oriģinālvaloda – franču.


2 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija direktīva (OV 2008, L 136, 3. lpp.)


3 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Direktīva, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (direktīva par patērētāju SAI noteikumiem) (OV 2013, L 165, 63. lpp.).


4 –      2010. gada 5. marta GURI Nr. 53.


5 –      2015. gada 19. augusta GURI Nr. 191.


6 –      2005. gada 8. oktobra GURI Nr. 235.


7 –      It īpaši skat. spriedumu, 2016. gada 8. decembris, Eurosaneamientos u.c. (C‑532/15 un C‑538/15, EU:C:2016:932, 28. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).


8 –      Skat. spriedumu, 2013. gada 24. oktobris, Stoilov i Ko (C‑180/12, EU:C:2013:693, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).


9 –      Spriedumi, 1990. gada 18. oktobris, Dzodzi (C‑297/88 un C‑197/89, EU:C:1990:360, 40. punkts), kā arī 2012. gada 21. jūnijs, Susisalo u.c. (C‑84/11, EU:C:2012:374, 17. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).


10 –      Itālijas valdība tiesas sēdē uzsvēra, ka atbilstīgi Itālijas tiesību aktiem procedūra, lai panāktu maksājuma piedziņu, ja tajā nav iesaistīts parādnieks, nav tiesvedība, kurā izmantots sacīkstes princips. Savukārt rezultāts procedūrai saistībā ar iebildumiem pret šādu maksājuma rīkojumu, kuru uzsācis parādnieks, varētu būt pavēste kreditoram ierasties tiesā. Ja pieņemam, ka šis apstāklis ir konstatēts, tas norādītu, ka šajā kontekstā patērētājs tikai iebildumu stadijā var izvirzīt savus iespējamos prasījumus pret tirgotāju.


11 –      Šī prasība tieši izriet no Direktīvas 2013/11 5. panta 1. punkta.


12 –      Direktīvas 2013/11 sagatavošanas darbi parāda, ka paziņošanas un iekļaušanas pienākuma mērķis ir Savienības līmenī ieviest “kvalitātes zīmi”, lai ļautu patērētājiem identificēt tās vienības, kuras ievēro ar šo direktīvu noteiktās obligātās prasības (skat. Eiropas Parlamenta Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas 2012. gada 16. oktobra ziņojumu (A7‑0280/2012, 34. un 80. punkts), kā arī Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 28. marta atzinumu (INT/609 – CESE 803/2012, 4. un 5. punkts)). Šajā sakarā minētās direktīvas 20. panta 2. punkta ceturtajā daļā ir noteikts, ka, ja vienība, kas iekļauta valsts SAI vienību sarakstā, vairs neatbilst šajā pašā direktīvā noteiktajām prasībām, tad šī vienība pēc noteikta termiņa beigām ir jāsvītro no šā saraksta.


13 –      Šajā sakarā iesniedzējtiesa neprecizē ne to, vai abas pārējās procedūras, kas minētas Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2010 5. panta 1.bis punktā, notikušas struktūrās, kuras iekļautas Itālijas iestāžu izveidotajā sarakstā, ne to, vai šīs procedūras ir pieejamas patērētājiem situācijā, kāda ir šajā pamatlietā.


14 –      Šis apsvērums neskar iespēju konstatēt – gadījumā, ja tāda strīda izšķiršanu, kurš attiecas uz Direktīvas 2013/11 darbības jomu, nevarētu iesniegt nevienā vienībā, kas iekļauta sarakstā saskaņā ar šīs direktīvas 20. panta 2. punktu –, ka šī dalībvalsts nav izpildījusi savu pienākumu nodrošināt patērētājiem piekļuvi SAI procedūrai atbilstīgi minētās direktīvas 5. panta 1. punktam.


15 –      It īpaši skat. spriedumus, 2012. gada 18. oktobris, Nolan (C‑583/10, EU:C:2012:638, 46. un 47. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra), un 2016. gada 16. jūnijs, Rodríguez Sánchez (C‑351/14, EU:C:2016:447, 61. un 62. punkts). Šī judikatūra ir attīstījusies, sākot ar spriedumu, 1990. gada 18. oktobris, Dzodzi (C‑297/88 un C‑197/89, EU:C:1990:360, 35.–37. punkts), kurā Tiesa nosprieda, ka tā ir kompetenta saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu interpretēt Savienības tiesību normu, kad attiecīgās dalībvalsts tiesībās ir atsauce uz šo tiesību normu, lai regulētu situāciju šīs valsts iekšienē.


16 –      Šī lieta tādējādi atšķiras no tām, kurās Tiesa nosprieda, ka tā nav kompetenta vai ka prejudiciālie jautājumi nav pieņemami tāpēc, ka nav norāžu par tiešu un beznosacījumu atsauci uz Savienības tiesībām (it īpaši skat. spriedumus, 2011. gada 21. decembris, Cicala (C‑482/10, EU:C:2011:868, 23.–30. punkts), un 2016. gada 16. jūnijs, Rodríguez Sánchez (C‑351/14, EU:C:2016:447, 65.–67. punkts), kā arī rīkojumus, 2014. gada 9. septembris, Parva Investitsionna Banka u.c. (C‑488/13, EU:C:2014:2191, 30.–36. punkts), un 2016. gada 12. maijs, Sahyouni (C‑281/15, EU:C:2016:343, 30.–33. punkts)).


17 –      Leģislatīvā dekrēta Nr. 206/2005 141. panta 4. punkts redakcijā, kas izriet no Leģislatīvā dekrēta Nr. 130/2015 1. panta.


18 –      It īpaši skat. Direktīvas 2013/11 5.–17. pantu.


19 –      Atbilstīgi Direktīvas 2013/11 2. panta 1. punktam to turpretī piemēro gan pārrobežu strīdiem, gan strīdiem valsts līmenī.


20 –      Šajā ziņā skat. šo secinājumu 52. punktu.


21 –      Šo secinājumu 64.–78. punkts.


22 –      Skat. šo secinājumu 23. punktu.


23 –      It īpaši Direktīvas 2013/11 preambulas 16. apsvērums, uz kuru šīs tēzes pamatojumam atsaucas iesniedzējtiesa, nepamato ne šāda pienākuma esamību katrai dalībvalstij paredzēt vienotu un vienādu SAI sistēmu visiem patērētāju strīdiem, ne pat apgalvoto priekšroku, ko Savienības likumdevējs piešķir tādai sistēmai. Šajā apsvērumā tikai norādīts, ka šo direktīvu piemēro visiem patērētāju strīdiem (izņemot tos, kuri neietilpst tās piemērošanas jomā saskaņā ar tās 2. panta 2. punktu).


24 –      Skat. šo secinājumu 24. punktu.


25 –      It īpaši skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Lanigan (C‑237/15 PPU, EU:C:2015:474, 35. punkts).


26 –      Kā izriet no sprieduma, 1982. gada 6. oktobris, Cilfit u.c. (283/81, EU:C:1982:335, 20. punkts), visas Savienības tiesību normas var veidot kontekstu, kurā iekļauta viena no šo tiesību normām.


27 –      Šajā ziņā skat. Eiropas Parlamenta 2011. gada 13. septembra Rezolūciju par direktīvas par starpniecību īstenošanu dalībvalstīs (2011/2026 (INI), 7. un 8. punkts). Tajā Parlaments, tieši atsaucoties uz Itālijas piemēru, atzīst, ka Direktīvas 2008/52 5. panta 2. punkts paredz dalībvalstīm tiesības noteikt, ka prasību nevar celt tiesā, kamēr puses nav mēģinājušas panākt izlīgumu starpniecības ceļā.


28 –      Pēc analoģijas skat. spriedumus, 2010. gada 18. marts, Alassini u.c. (no C‑317/08 līdz C‑320/08, EU:C:2010:146, 44. punkts), un 2012. gada 12. jūlijs, SC Volksbank România (C‑602/10, EU:C:2012:443, 94. un 95. punkts).


29 –      Direktīvas 2013/11 2. panta 3. punkts.


30 –      Skat. spriedumu, 2010. gada 18. marts, Alassini u.c. (no C‑317/08 līdz C‑320/08, EU:C:2010:146, 45. punkts).


31 –      Spriedums, 2010. gada 18. marts, Alassini u.c. (no C‑317/08 līdz C‑320/08, EU:C:2010:146, 64. punkts).


32 –      Skat. šo secinājumu 63. punktu.


33 –      Spriedums, 2010. gada 18. marts (no C‑317/08 līdz C‑320/08, EU:C:2010:146, 67. punkts).


34 –      Šajā sakarā es norādu, ka, ja tiesvedības pieņemamība tiesā būtu atkarīga no iepriekšējas dalības SAI procedūrā, kuras rezultāts ir pusēm saistošs, tad šī procedūra tiešām aizvietotu tiesvedību tiesā un tādējādi neļautu iesaistītajām pusēm aizstāvēt savas tiesības tiesās.


35 –      Ar Direktīvas 2013/11 12. pantu turpmāk netiek pieļauts, ka pusēm nav iespējams sākt tiesvedību tiesā tāpēc, ka SAI procedūras laikā ir iestājies noilguma termiņš.


36 –      Ar Direktīvas 2013/11 8. panta c) punktu turpmāk ir noteikts, ka SAI procedūras patērētājiem ir pieejamas bez maksas vai pieejamas par nominālu cenu.


37 –      Ar Direktīvas 2013/11 8. panta a) punktu turpmāk ir noteikta prasība, ka SAI procedūrām var piekļūt tiešsaistē un bezsaistē.


38 –      Skat. spriedumu, 2010. gada 18. marts, Alassini u.c. (no C‑317/08 līdz C‑320/08, EU:C:2010:146, 62. punkts).


39 –      Skat. spriedumu, 2010. gada 18. marts, Alassini u.c. (no C‑317/08 līdz C‑320/08, EU:C:2010:146, 64. punkts).


40 –      Spriedums, 2010. gada 18. marts (no C‑317/08 līdz C‑320/08, EU:C:2010:146, 67. punkts).


41 –      Daži no šim apstākļiem turklāt atbilst prasībām, kuras izriet no citiem Direktīvas 2013/11 noteikumiem (skat. šo secinājumu 35.–37. zemsvītras piezīmi).


42 –      Spriedums, 2010. gada 18. marts (no C‑317/08 līdz C‑320/08, EU:C:2010:146).


43 –      Skat. šo secinājumu 90.–99. punktu.


44 –      Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2010 5. panta 1.bis punktā paredzēts arī, ka, lai uzsāktu mediācijas procedūru, ir jānodrošina prasītājai pusei advokāta palīdzība.


45 –      Tiesas sēdē Itālijas valdība norādīja, ka, ņemot vērā Leģislatīvā dekrēta Nr. 28/2010 5. panta 2.bis punktu, “nepiedalīšanās” neattiecas uz gadījumu, kad prasītāja puse pēc tam, kad uzsākta mediācijas procedūra, no tās izstātos. Šis jēdziens toties attiecoties uz situāciju, kurā šī puse atsakās no šīs procedūras uzsākšanas, kaut vai atsakoties no pirmās sapulces ierosināšanas. Ar nosacījumu, ka to apstiprina iesniedzējtiesa, šāds skatījums man šķiet nesavietojams ar šā dekrēta 5. panta 1.bis punktu, kurā paredzēts, ka prasība tiesā nav pieņemama, ja prasītājs nav uzsācis mediācijas procedūru. Tādējādi, ja nav tiesas, kurā iesniegta prasība, atbilstīgi minētā dekrēta 8. panta 4.bis punktam tādu rīcību nevar sodīt.


46 –      Tā kā Leģislatīvā dekrēta Nr. 206/2005 141. panta 4. punktā paredzētās mediācijas procedūras mērķis ir panākt, lai pusēm tiktu piedāvāts risinājums (skat. šo secinājumu 84. punktu), šī procedūra attiecas uz situāciju, kas minēta Direktīvas 2013/11 9. panta 2. punkta a) apakšpunktā. SAI procedūras, kuru iznākums ir pusēm saistošs, savukārt ir minētas šā panta 3. punktā, kurā paredzēts, ka šā panta 2. punktā minētās tiesības, tostarp tiesības izstāties, izmanto tikai patērētājs. Viņam katrā gadījumā ir tiesības izstāties no procedūras jebkurā tās stadijā, ja viņš nav apmierināts ar tās izpildi vai norisi.


47 –      Tādējādi, ja dalībvalsts nosaka tirgotājam pienākumu piedalīties SAI procedūrā, šī dalībvalsts var pieprasīt viņa nepārtrauktu dalību šajā procedūrā. Turpretī, ja dalībvalsts nenosaka tirgotājam pienākumu piedalīties, bet tirgotājs tajā piedalās brīvprātīgi, viņš nevar būt šīs procedūras “gūsteknis”. Dalībvalstij ir viņam jāgarantē tiesības izstāties, kas paredzētas Direktīvas 2013/11 9. panta 2. punkta a) apakšpunktā.


48 –      Skat. šo secinājumu 93. punktu.


49 –      It īpaši skat. spriedumus, 2004. gada 5. oktobris, Pfeiffer u.c. (no C‑397/01 līdz C‑403/01, EU:C:2004:584, 113. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), un 2014. gada 15. janvāris, Association de médiation sociale (C‑176/12, EU:C:2014:2, 38. un 39. punkts).


50 –      It īpaši skat. spriedumu, 2016. gada 19. aprīlis, DI (C‑441/14, EU:C:2016:278, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).


51 –      Skat. šo secinājumu 93. punktu.


52 –      Skat. šo secinājumu 27. punktu.