ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 7. februārī (1)
Lieta C‑20/12
Elodie Giersch,
Benjamin Marco Stemper,
Julien Taminiaux,
Xavier Renaud Hodin,
Joëlle Hodin,
pret
État du Grand‑Duché de Luxembourg
(Tribunal administratif du Grand‑Duché de Luxembourg (Luksemburga) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Darba ņēmēju brīva pārvietošanās – Vienlīdzīga attieksme – Sociālās priekšrocības – Finansiāls atbalsts augstākās izglītības iegūšanai – Nosacījums par dzīvesvietu – Netieša diskriminācija – Mērķis palielināt tādu personu proporciju, kurām ir augstākās izglītības diploms – Nosacījuma par dzīvesvietu piemērotības un samērīguma raksturs
1. Tiesa tiek aicināta lemt, vai Savienības tiesībām ir atbilstošs pārrobežu darba ņēmēju bērniem Luksemburgā izvirzīts nosacījums par dzīvesvietu, lai par tiem varētu saņemt atbalstu augstākās izglītības iegūšanai, neatkarīgi no vietas, kur tie vēlas studēt.
2. Kaut arī šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu tēma judikatūrā jau ir tikusi aplūkota, šī lieta ir īpaša ar to, ka, pirmkārt, pamatlietas apstākļi ir radušies dalībvalstī, kuras darba tirgum ir īpaši raksturīga pārrobežu darba ņēmēju aktivitāte, un, otrkārt, to, ka jautājums par augstākās izglītības iegūšanas finansējumu ir ticis uzdots tiešā sakarībā ar tiesībām, kuras minētajiem darba ņēmējiem – un nevis studentiem kā tādiem – izriet no Savienības tiesībām.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
3. Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (2), kas bija piemērojama faktu rašanās brīdī (3), 7. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts valstspiederīgais, citā dalībvalstī valstspiederības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darba ņēmējiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.
2. Šādam darba ņēmējam ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.”
B – Luksemburgas tiesības
1) Luksemburgas atbalsta augstākās izglītības iegūšanai sistēma
4. Ar 2010. gada 26. jūlija likumu (4), kas ir pamats pašreizējai Luksemburgas atbalsta augstākās izglītības iegūšanai sistēmai, iepriekšējā sistēma tika grozīta vairākos aspektos. Minēto atbalstu var pieprasīt neatkarīgi no valsts, kurā tā pieprasītājs plāno studēt augstākajā mācību iestādē.
5. Jāpiebilst, ka atbilstoši 2000. gada 22. jūnija likumam (5) atbalstu varēja saņemt vienīgi Luksemburgas pilsoņi vai pastāvīgie iedzīvotāji. Sākotnēji atbilstoši 2000. gada Likumam Luksemburgas pilsonim bija jāpierāda sava pilsonība (6), bet Savienības pilsoņa, kurš nav Luksemburgas pilsonis, pastāvīgajai dzīvesvietai bija jābūt Luksemburgā un tam bija jāatbilst Regulas Nr. 1612/68 7. vai 12. panta piemērošanas nosacījumiem. Ar 2005. gadā (7) pieņemtu likumu šī diskriminācija tika novērsta, nosakot, ka Luksemburgas pilsoņu pastāvīgajai dzīvesvietai ir jābūt Luksemburgā, lai varētu saņemt šo atbalstu. Pārrobežu darba ņēmēji, kuri atbilstoši šim jēdzienam nedzīvoja Luksemburgā, no 2000. gada 22. jūnija likuma piemērošanas jomas bija izslēgti.
6. Atbilstoši 2000. gada 22. jūnija likumam atbalsts tika sniegts kā stipendija vai aizdevums un piešķirtā atbalsta proporcija variēja “atkarībā no, pirmkārt, studenta un viņa vecāku finansiālās un sociālās situācijas, kā arī, otrkārt, mācību maksas, kas jāsedz studentam” (8). Vecāku finansiālās un sociālās situācijas vērā ņemšanas noteikumi bija paredzēti Lielhercogistes 2000. gada 5. oktobra noteikumos (9), kuru 5. pantā bija noteikts, ka atbalsta pamatsummu var palielināt, ja augstākajās mācību iestādēs mācās divi vai vairāki vienai mājsaimniecībai piederoši bērni (10), kā arī, ka atbalstu var samazināt par summu, kas atbilst ikgadējiem ģimenes pabalstiem, ja par attiecīgo studentu tādi tiek saņemti (11). Atbilstoši 2000. gada 22. jūnija likumam maksimālā piešķīruma summa bija EUR 16 350 par akadēmisko gadu (12) un šī summa ik gadu tika pielāgota atbilstoši vidējam atalgojumam nozarēs (13).
7. 2010. gada 26. jūlija likums ir pašreizējās atbalsta sistēmas juridiskais pamats. Tajā ir paredzēts, ka Savienības pilsoņi, kuri Luksemburgā uzturas atbilstoši grozītā 2008. gada 29. augusta Likuma par personu brīvu pārvietošanos un imigrāciju Luksemburgas Lielhercogistē (14), ar kuru Luksemburgas tiesībās tika transponēta Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (15), 2. nodaļai, var pieprasīt atbalstu augstākās izglītības iegūšanai (16). Grozītā 2008. gada 29. augusta likuma 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka Savienības pilsonim ir tiesības uzturēties Luksemburgas teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja tas atbilst vai nu nosacījumam par algota darba veikšanu vai pašnodarbinātību, vai arī nosacījumam par imatrikulāciju Luksemburgas apstiprinātā publiskā vai privātā mācību iestādē, lai galvenokārt mācītos, un ja tas pierāda, ka tam ir veselības apdrošināšana un līdzekļi, ar kuriem pietiek, lai viņš pats un viņa ģimene izvairītos no sociālās palīdzības pabalstu pieprasīšanas (17).
8. Pēc 2010. gada 26. jūlija likuma pieņemšanas proporcija, kādā tiek piešķirts finansiālais atbalsts stipendijas vai aizdevuma formā, variē vienīgi atkarībā no studenta finansiālās un sociālās situācijas, kā arī viņam sedzamās mācību maksas apmēra (18). Līdz ar to ar atbilstoši 2010. gada 26. jūlija likumam pieņemtajiem Lielhercogistes 2010. gada 12. novembra noteikumiem (19) tika grozīti Lielhercogistes 2000. gada 5. oktobra noteikumi, svītrojot visas atsauces uz atbalstu pieprasījušā studenta vecāku sociālo situāciju. Atbalsta maksimālā summa ir EUR 17 700 par akadēmisko gadu (20). Šī summa vairs netiek indeksēta (21).
2) Pārrobežu darba ņēmēju situācija mācību augstākās izglītības iestādē finansēšanas jomā, ņemot vērā Luksemburgas sistēmu
9. Ir skaidrs, ka pat atbilstoši 2000. gada 22. jūnija likumam pārrobežu darba ņēmēju bērni neatbilda izvirzītajiem nosacījumiem, lai saņemtu atbalstu augstākās izglītības iegūšanai, jo minētajā likumā ir paredzēts kritērijs par dzīvesvietu Luksemburgā. Tādējādi pārrobežu darba ņēmēji, kuri bija Luksemburgas sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībnieki, saņēma “ģimenes pabalstus” par katru bērnu, kurš sasniedzis 18 gadu vecumu un mācījās augstākās izglītības iestādē Luksemburgā vai ārvalstīs (22). Turklāt ģimenes pabalstu saņēmējiem bija arī tiesības uz piemaksu par bērnu (EUR 76,88 mēnesī 2009. gada 1. janvārī). Ģimenes pabalstus par mācībām augstākās izglītības iestādē, tas ir, pabalstus, kurus turpināja maksāt pēc tam, kad bērns bija sasniedzis 18 gadu vecumu, varēja pārskaitīt tieši bērniem, ja tie to pieprasīja.
10. Tomēr ar 2010. gada 26. jūlija likumu tika mainīta esošā tiesiskā situācija un Sociālā nodrošinājuma kodeksa [Code de la sécurité sociale] 271. panta trešā daļa, un turpmāk ģimenes pabalsti par bērniem, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu, tiek piešķirti tikai par bērniem, kuri mācās vidējās vai vidējās tehniskās (un vairs ne augstākajās) izglītības iestādēs (23), neatkarīgi no izvēlētās mācību vietas. Piemaksa par bērnu tiek maksāta tikai studentiem, kas saņem atbalstu augstākās izglītības iegūšanai, kurā tas turklāt tiek ietverts, ar nosacījumu, ka minētajiem studentiem joprojām ir jāietilpst savu vecāku mājsaimniecībā (24). Tomēr šķiet, ka ir atzīti nodokļu atvieglojumi par bērniem, par kuriem nav maksāts nedz pabalsts par apgādībā esošu bērnu, nedz valsts finansiālais atbalsts studijām augstskolā.
II – Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
11. E. Giersch un J. Hodin, kā arī J. Taminiaux ir Beļģijas pilsoņi. Viņu dzīvesvieta ir Beļģijā, un vismaz viens no to abiem vecākiem ir pārrobežu darba ņēmējs Luksemburgā. B. J. Stemper ir Vācijas pilsonis un dzīvo Vācijā. Viņa tēvs strādā Luksemburgā, bet tur nedzīvo.
12. E. Giersch un J. Hodin, kā arī J Taminiaux vēlas studēt Beļģijā, tas ir, savā dzīvesvietas valstī, bet B. J. Stemper vēlas studēt Apvienotajā Karalistē. Šie četri Luksemburgas pārrobežu darba ņēmēju bērni 2010. gada septembrī un oktobrī katrs ir pieprasījuši finansiālu atbalstu mācībām augstākās izglītības iestādē.
13. Luksemburgas augstākās izglītības un zinātnes ministrs viņu pieteikumus noraidīja, pamatojot, ka viņi nedzīvo Luksemburgā, kas ir obligāts nosacījums 2010. gada 26. jūlija likumā paredzētā atbalsta saņemšanai.
14. Visi minētie bērni cēla prasības, primāri vai pakārtoti lūdzot atcelt ministra noraidošos lēmumus Tribunal administratif du Grand‑Duché de Luxembourg [Luksemburgas Lielhercogistes Administratīvajā tiesā], kura norāda, ka šīs četras prasības ir tikai piemēri vēl kādām 600 prasībām, kas iesniegtas šajā tiesā.
15. Iesniedzējtiesā pamatlietas dalībnieki apgalvo, ka pastāv tieša diskriminācija, jo atbilstoši Luksemburgas tiesību aktiem Luksemburgas pilsoņiem tiek prasīts, lai to dzīvesvieta būtu Luksemburgā, bet tajā pat laikā personām, kas nav Luksemburgas pilsoņi, arī tiek prasīts, lai tie tur dzīvotu. Pakārtoti tie norāda uz nepamatotu netiešu diskrimināciju, kas īpaši ir pretrunā Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktam, jo nosacījums par dzīvesvietu esot vienkāršāk izpildāms Luksemburgas pilsoņiem un tas esot ieviests tikai, lai izslēgtu pārrobežu darba ņēmējus no atbalsta pretendentu loka.
16. Tomēr minētajā tiesā État du Grand-Duché de Luxembourg [Luksemburgas valsts] noliedz jebkādas diskriminācijas pastāvēšanu un uzskata, ka atbilstoši Luksemburgas tiesībām pastāvīgās dzīvesvietas [domicile] un dzīvesvietas [résidence] jēdzieni galu galā ir līdzvērtīgi. Turklāt État du Grand-Duché de Luxembourg iebilst pret valsts maksātā atbalsta augstākās izglītības iegūšanai kvalificēšanu par “sociālu priekšrocību” Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta izpratnē, jo tas tiekot piešķirts tikai tiem studentiem, kas uzskatāmi par neatkarīgiem pieaugušajiem, un neņemot vērā to vecāku personīgo situāciju. Katrā ziņā Luksemburgas atbalsta augstākās izglītības iegūšanai sistēmas mērķis, kas ir ievērojami palielināt to Luksemburgā dzīvojošo personu īpatsvaru, kurām ir augstākās izglītības diploms – jo šis īpatsvars Eiropas līmenī samazinoties –, attaisnojot faktu, ka tikai rezidenti var pretendēt uz minēto atbalstu. Ja dzīvesvietas nosacījums tiktu atcelts, tad ikviens students, kuram nav saiknes ar Luksemburgu, varētu to saņemt studijām vienalga kurā valstī. Tas veicinātu īstu studiju stipendiju tūrismu un radītu nepanesamu finansiālu slogu État du Grand-Duché de Luxembourg, kurai tad būtu jāapšauba atbalsta “mobilitātes” princips.
17. Iesniedzējtiesa savukārt konstatē, ka atbalsts augstākās izglītības iegūšanai ir “sociāla priekšrocība” Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta izpratnē. Tas ir atbalsts, kas tiek piešķirts tiešā veidā studentiem, kuri atrodas vecāku apgādībā. Atbilstoši Tiesas judikatūrai Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā ietvertā vienlīdzīgā attieksme attiecas arī uz migrējošu vai pārrobežu darba ņēmēju apgādībā esošiem bērniem (25).
18. Piekrizdama État du Grand-Duché de Luxembourg argumentiem, iesniedzējtiesa noraida tiešas diskriminācijas esamību, pamatojot, ka valsts tiesībās jēdzieni pastāvīgā dzīvesvieta [domicile] un dzīvesvieta [résidence] ir līdzvērtīgi, bet secina, ka atbalsta sistēmas pamatā ir netieša diskriminācija, kas aizliegta ar Savienības tiesībām, jo prasību par dzīvesvietas nosacījuma izpildi faktiski un arī saskaņā ar Tiesas judikatūru ir vieglāk izpildīt pilsoņiem. Minētā tiesa norāda, ka šāda atšķirīga attieksme tomēr ir attaisnojama, ja tā ir pamatota ar objektīviem vispārējo interešu apsvērumiem, kas nav atkarīgi no attiecīgo personu pilsonības un ir samērīgi ar mērķi, ko valsts tiesības leģitīmi tiecas sasniegt. Iesniedzējtiesa tātad vaicā tieši par État du Grand-Duché de Luxembourg norādīto attaisnojuma pamatu leģitimitāti.
19. Tādējādi, rodoties grūtībām Savienības tiesību interpretēšanā, Tribunal administratif du Grand‑Duché de Luxembourg nolēma apturēt tiesvedību un ar lēmumu lūgt prejudiciālu nolēmumu, kas Tiesas kancelejā reģistrēts 2011. gada 16. janvārī, pamatojoties uz LESD 267. pantu, uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Ņemot vērā Kopienu vienlīdzīgas attieksmes principu, kas ietverts Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā, vai izglītības politikas un budžeta politikas apsvērumi, kurus izvirzījusi [État du Grand-Duché de Luxembourg], tas ir, censties palielināt augtāko izglītību ieguvušo personu skaitu, kas saskaņā ar starptautiskiem standartiem šobrīd nav pietiekams, ņemot vērā Luksemburgas iedzīvotāju skaitu, apsvērumi, kuri būtu īpaši apdraudēti, ja [État du Grand-Duché de Luxembourg] būtu jāpiešķir finansiāls atbalsts augstākās izglītības iegūšanai jebkuram studentam, neparedzot nekādu saikni ar Lielhercogistes sabiedrību, lai viņš varētu saņemt augstāko izglītību jebkurā pasaules valstī, kas Luksemburgas [État du Grand-Duché de Luxembourg] budžetam radītu nesamērīgu slogu, saskaņā ar iepriekš minēto Kopienas tiesas praksi ir tādi apsvērumi, kas var attaisnot atšķirīgas attieksmes pastāvēšanu, kura rodas no tā, ka, lai saņemtu atbalstu augstākās izglītības iegūšanai, tiek paredzēts dzīvesvietas pienākums, kurš attiecas gan uz Luksemburgas pilsoņiem, gan citu dalībvalstu pilsoņiem?”
III – Tiesvedība tiesā
20. E. Giersch, J. Hodin un J. Taminiaux, Luksemburgas, Dānijas, Grieķijas, Austrijas un Zviedrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija Tiesai iesniedza rakstveida apsvērumus.
21. 2012. gada 28. novembra tiesas sēdē savus apsvērumus mutvārdos sniedza E. Giersch, J. Hodin, B. M. Stemper un J. Taminiaux, Luksemburgas, Dānijas, Grieķijas, Austrijas un Zviedrijas valdības, kā arī Komisija.
IV – Juridiskā analīze
22. Lai sniegtu lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, es piedāvāju uz mirkli atgriezties pie atbalsta augstākās izglītības iegūšanai kā “sociālās priekšrocības” atbilstoši Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktam kvalifikācijas un pie fakta, ka pārrobežu darba ņēmēju bērniem izvirzītā prasība par dzīvesvietas nosacījuma izpildi veido netiešu diskrimināciju. Turpinājumā es veikšu klasisko pārbaudi, ko Tiesa parasti piemēro, kad runa ir par atšķirīgu attieksmi, un atbildēšu uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, aplūkojot ne tikai Luksemburgas valdības norādītā pamatojuma atbilstību Savienības tiesībām, bet arī dzīvesvietas nosacījuma piemērotības un samērīguma raksturu.
A – Par Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta piemērošanas jomu un diskriminācijas esamību
23. Pirmkārt, ir svarīgi norādīt, ka iesniedzējtiesas uzdotajā jautājumā ir atsauce uz Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu. Atbilstoši Tiesas judikatūrai “šajā sakarā īpašajā sociālo priekšrocību piešķiršanas jomā ar [šo normu] ir noteikts speciāls regulējums attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes noteikumu, kas pasludināts [LESD 45. panta 2. punktā], un tas ir jāinterpretē tādā pašā veidā kā [LESD 45. panta 2. punkts]” (26). Iesniedzējtiesa tādējādi Tiesai lūdz analizēt pamatlietas situāciju, ņemot vērā darba ņēmēju pārvietošanās brīvību (27).
1) Atbalsts augstākās izglītības iegūšanai pārrobežu darba ņēmēju bērniem ir sociāla priekšrocība
24. Iesniedzējtiesā un šīs prejudiciālās tiesvedības ietvaros Luksemburgas valdība apšaubīja, ka atbilstoši 2010. gada 26. jūlija likuma prasībām piešķirtais atbalsts augstākās izglītības iegūšanai ietilpst jēdzienā “sociāla priekšrocība”, kas paredzēts Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā.
25. Iesniedzējtiesa par pamatu ir ņēmusi ideju, ka saskaņā ar Luksemburgas Civilkodeksa 203. pantu prasītāji pamatlietā ir uzskatāmi par savu vecāku – pārrobežu darba ņēmēju – apgādībā esošiem. Šo secinājumu tā acīmredzot ir izdarījusi no diviem apsvērumiem: pirmkārt, fakta, ka a) minētajā 203. pantā ir noteikts, ka “vecākiem, tikai pamatojoties uz to starpā noslēgto laulību, ir kopējs pienākums uzturēt, rūpēties un audzināt savus bērnus” un b) atbilstoši valsts tiesu praksei, kad rūpēšanās un izglītošanas pienākums izbeidzas, tad principā lielākajai daļai bērnu vecāku joprojām ir tiem jāpiešķir līdzekļi izvēlētās profesijas apgūšanai, ar nosacījumu, ka tie to spēs apgūt (28).
26. Analīzes, ko sniegšu turpinājumā, dēļ nav iespējams piekrist šai iesniedzējtiesas nostājai, jo saskaņā ar starptautisko privāttiesību principiem šāds jautājums ir izšķirams, ņemot vērā attiecīgā subjekta personālstatusu noteicošo likumu. Līdz ar to minētais 203. pants interpretācijā, kāda tam piešķirta Luksemburgas tiesu praksē, ir piemērojams Luksemburgas pilsoņiem vai iedzīvotājiem, pamatojoties uz šīs valsts tiesību piemērošanas izvēli, kas izdarāma atbilstoši pilsonībai, dzīvesvietai [domicile] vai pastāvīgajai dzīvesvietai [résidence], kuras nepieciešamas šī statusa noteikšanai.
27. Otrkārt un saskaņā ar iepriekš izklāstīto, nav iespējams secināt, ka prasītāji pamatlietā nav vecāku – pārrobežu darba ņēmēju – apgādībā, jo 2010. gada 26. jūlija likumā ir paredzēts, ka atbalsts tiek izmaksāts tieši studentiem, ka vecāku gūtie ienākumi atbalsta apmēra noteikšanai netiek ņemti vērā un ka sasniedzamais mērķis ir veicināt jaunieša autonomiju no tā vecākiem, lai viņš pats varētu veikt izvēli.
28. No tā izriet, ka iesniedzējtiesa ar Tiesai norādīto problēmu varētu saskarties vienīgi tad, ja tā konstatē ne tikai to, ka pamatlietā minētie studenti ietilpst attiecīgo pārrobežu darba ņēmēju mājsaimniecībās, bet arī, ka tie joprojām uzņemas šo studentu apgādību, turpinot tiem piešķirt līdzekļus, turklāt pārbaudot, vai šie studenti faktiski vai potenciāli savā dzīvesvietas valstī pretendē uz atbalsta pasākumu, kas būtu pielīdzināms ar 2010. gada 26. jūlija likumu izveidotajam.
29. Gadījumā, ja iesniedzējtiesa atzītu, ka prasītāji pamatlietā patiešām ir savu vecāku – pārrobežu darba ņēmēju – apgādībā esoši bērni, pirmkārt, ir īsi jāatgādina – jo Tiesas nostāja šajā jautājumā ir nemainīga –, ka “palīdzība uzturēšanās un mācību maksas izdevumu segšanai sakarā ar studijām universitātē, kas ļauj iegūt profesionālo kvalifikāciju, ir “sociāla priekšrocība” Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta nozīmē” (29) un ka “studiju finansējums, ko dalībvalsts piešķir darba ņēmēju bērniem, migrējošam darba ņēmējam ir sociāla priekšrocība minētā 7. panta 2. punkta nozīmē, ja viņš turpina uzturēt bērnu” (30).
30. Otrkārt, ir jāpatur prātā, ka, ja atbilstoši Regulas Nr. 1612/68 7. pantam darba ņēmējs, kas nav tās valsts pilsonis, kurā viņš veic savu profesionālo darbību, saņem tādas pašas sociālās priekšrocības, kā darba ņēmēji, kuri ir attiecīgās valsts pilsoņi, tad šajā normā minētais jēdziens “darba ņēmējs” attiecas uz pārrobežu darba ņēmējiem, kuri tās var izmantot gluži tāpat, kā jebkurš cits šajā normā paredzētais darba ņēmējs (31). Interpretējot Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu, Tiesa nenošķirot ir izmantojusi migrējošo un pārrobežu darba ņēmēju jēdzienus, jo minētā regula, pretēji citiem atvasināto tiesību aktiem (32), neparedz atšķirības starp šo divu kategoriju darba ņēmējiem, kas izmantojuši pārvietošanās brīvību.
31. Treškārt, apstāklis, ka atbalsts tiek piešķirts studentam, kas ir pārrobežu darba ņēmēja bērns, neietekmē sociālās priekšrocības kvalifikāciju, jo Tiesa ir atzinusi, ka migrējoša vai pārrobežu darba ņēmēja ģimenes locekļi “ir netieši šim darba ņēmējam piemērotās vienlīdzīgās attieksmes saņēmēji” ar nosacījumu, ka tie ir viņa aprūpē (33) un ka, “tā kā finansējuma piešķiršana migrējoša darba ņēmēja bērnam ir sociāla priekšrocība, bērns pats var atsaukties uz [Regulas Nr. 1612/68] 7. panta 2. punktu, lai iegūtu šo finansējumu, ja atbilstoši valsts tiesībām tas tiek piešķirts tieši studējošajam pašam” (34).
32. Tātad iesniedzējtiesa ir pamatoti uzskatījusi, ka atbalsts augstākās izglītības iegūšanai veido “sociālu priekšrocību” Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta izpratnē un ka pārrobežu darba ņēmēju aprūpē esošiem bērniem ir tiesības šajā tiesā atsaukties uz minētajā pantā ietverto nediskriminācijas principu.
2) Nosacījums par dzīvesvietu ir netieši diskriminējošs
33. No atkārtotās judikatūras izriet, ka ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu, gluži kā ar LESD 45. pantu, ir aizliegta ne vien atklāta diskriminācija pilsonības dēļ, bet arī jebkāda slēpta diskriminācija, kas, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, rada tādu pašu rezultātu (35).
34. Iesniedzējtiesa uzskata, ka nosacījums par dzīvesvietu ir piemērojams vienādi kā Luksemburgas pilsoņiem, tā arī citu dalībvalstu pilsoņiem, jo minētā tiesa, interpretējusi savas valsts tiesības, uzskatīja, ka dzīvesvietas un uzturēšanās nosacījumi būtībā ir līdzvērtīgi. Šādos apstākļos prasība citu dalībvalstu pilsoņiem izpildīt nosacījumu par dzīvesvietu nav tiešā veidā diskriminējoša.
35. Tomēr minētais nosacījums par dzīvesvietu “varētu būt nelabvēlīgs galvenokārt migrējošiem darba ņēmējiem un pārrobežu darba ņēmējiem, kas dzīvo citās dalībvalstīs [ir citu dalībvalstu pilsoņi], jo nerezidenti visbiežāk ir citu valstu pilsoņi” (36). “Nav nozīmes tam, vai [attiecīgais] pasākums attiecīgā gadījumā ietekmē gan valsts pilsoņus, kas nevar izpildīt šādu kritēriju, gan citu dalībvalstu pilsoņus. (37)” Visbeidzot, Tiesa ir atzinusi, ka saistībā ar piekļuvi pārnesamam finansējumam pārrobežu darba ņēmēja, kurš strādā piešķiršanas dalībvalstī, bet dzīvo citā dalībvalstī, situācija ir pielīdzināma tāda piešķiršanas dalībvalsts pilsoņa situācijai, kurš dzīvo un strādā minētajā valstī (38).
36. Nevienlīdzīgā attieksme, kas izriet no fakta, ka studentiem, kas ir pārrobežu darba ņēmēju bērni, ir piemērojams nosacījums par dzīvesvietu, tādējādi ir netieša diskriminācija, kas principā ir aizliegta, ja vien tā nav objektīvi pamatota, piemērota, lai īstenotu attiecīgo mērķi, un tā nevar pārsniegt šī mērķa sasniegšanai vajadzīgo (39).
B – Par sasniedzamā mērķa leģitimitāti
37. Pirmkārt, lai pamatotu pārrobežu darba ņēmējiem piemēroto atšķirīgo attieksmi saistībā ar atbalsta augstākās izglītības iegūšanai piešķiršanu, Luksemburgas valdība norāda uz mērķi, ko tā kvalificē kā “politisku” vai “sociālu”, proti, ievērojami paaugstināt to Luksemburgas iedzīvotāju īpatsvaru, kuriem ir augstākās izglītības diploms. Šobrīd šis īpatsvars esot 28 % (40), kas ir ievērojami zemāks par augstskolu diplomandu īpatsvaru līdzīgās valstīs. Luksemburgas valdība uzskata, ka ir jāsasniedz 66 % personu ar augstākās izglītības diplomu īpatsvars 30–34 gadus veco iedzīvotāju daļā, jo tas ļautu tai izpildīt arvien vairāk svarīgo prasību nodrošināt Luksemburgas ekonomikas kļūšanu par ekonomiku, kas balstīta uz zināšanām.
38. Atbalsta saņēmēju loks ir ierobežots vienīgi ar Luksemburgas iedzīvotājiem, jo minētajiem iedzīvotājiem ir saikne ar Luksemburgas sabiedrību, kas ļauj pieņemt, ka pēc Luksemburgas atbalstu sistēmas sniegtās iespējas finansēt savas studijas, kuras var īstenot arī ārvalstīs, tie atgriezīsies Luksemburgā, lai ar savām tādējādi iegūtajām zināšanām veicinātu Luksemburgas ekonomikas izaugsmi iepriekš minētajā virzienā.
39. Otrkārt, Luksemburgas valdība uzskata, ka šis ar valsts izglītības politiku saistītais mērķis nav iedomājams šķirti no ekonomiskā mērķa. Atbalsta augstākās izglītības iegūšanai ierobežošana vienīgi ar Luksemburgas iedzīvotājiem būtu nepieciešama, lai nodrošinātu sistēmas finansējumu. Tiesa jau esot atzinusi, ka dalībvalstij ir iespēja uzraudzīt, lai atbalsta piešķiršana uzturēšanas izdevumu segšanai studentiem no citām dalībvalstīm nekļūst par nepamatotu slogu, kas ietekmētu vispārējo atbalsta apjomu, ko var piešķirt šī valsts. Luksemburgas valdība atsaucas uz spriedumu lietā Bidar (41), ko tā uzskata par atbilstošu šai lietai, un uzskata, ka, ja nosacījums par dzīvesvietu būtu jāatceļ, tai būtu jāpiešķir atbalsts ikvienam studentam, kuram nav nekādas personīgas saiknes ar Luksemburgas sabiedrību, kā rezultātā tai būtu uzlikts nesamērīgs slogs.
40. Es savukārt esmu pārliecināts, ka šos abus mērķus var izskatīt atsevišķi. Protams, sociālās priekšrocības saņēmēju noteikšanai, loģiski, ir ietekme uz valsts, kas šo priekšrocību piešķir, ekonomisko slogu. Izglītības politikas – jo šķiet, ka runa ir tieši par šo, – īstenošanā tiek lietoti līdzekļi, kuri pavisam noteikti kaut ko maksā. Tomēr nav pietiekami uzskatīt, ka ievērojamu izmaksu dēļ var īstenot šādu politiku, kas atzīstama par diskriminējošu. Ir jāpierāda, ka minētā politika ir obligāti nepieciešama un ka izmaksas ir tādā apmērā, kas minētās politikas īstenošanu padarītu neiespējamu.
1) Par mērķi panākt, lai 66 % Luksemburgas iedzīvotāju ir augstākās izglītības diploms
41. Jāteic, ka šo mērķi kā tādu personas, kas iestājušās lietā, nav apstrīdējušas.
42. Mērķis palielināt to personu skaitu, kurām ir augstākās izglītības diploms, acīmredzami ietilpst vispārējās interesēs. Savienības iestādes pašas ir uzsākušas virkni pasākumu šajā jomā un uzsvērušas saikni starp indivīdu zināšanu līmeni, piekļuvi nodarbinātībai un Savienības ekonomisko izaugsmi. Savā paziņojumā “Eiropa 2020: Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (42) Komisija kā mērķi 2020. gadam noteica 10 % to personu, kas pametušas mācību iestādes, īpatsvaru un 40 % to jaunākās paaudzes personu, kurām ir augstākās izglītības diploms (43). Tā arī piedāvāja dalībvalstīm šo mērķi ietvert savu nacionālo mērķu vidū (44). Šī mērķa īstenošana veicinātu darba tirgu modernizāciju, personu dalības darba tirgū uzlabošanu un labāku atbilstību starp darba piedāvājumu un pieprasījumu, kas ir Komisijas noteiktās prioritātes ātrai un efektīvai izkļūšanai no Savienību pārņēmušās krīzes (45).
43. Eiropas Savienības Padome šo mērķi jau bija iekļāvusi savos 2009. gada 12. maija secinājumos par stratēģisko sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“Izglītība un apmācība 2020”) (46), nosakot vidējos Eiropas atsauces rādītājus kā 40 % personu ar augstāko izglītību īpatsvaru 30–34 gadus vecu personu grupā (47).
44. Kopš tā laika Komisija nepārtraukti atgādina par šī mērķa nozīmīgumu. 2010. gadā tā norādīja, ka, “lai studentos no nelabvēlīgas vides radītu vēlmi un palielinātu piekļuvi augstākai izglītībai, ir jāstiprina finanšu atbalsta shēmas un citi stimuli un jāuzlabo to piedāvājums un dalības līmeni attiecībā uz tām personām, kuras nevar atļauties maksāt par augstāko izglītību, var sekmīgi palielināt, jo ir pieejami, adekvāti un pārnesami studentu kredīti, kā arī no ienākumiem atkarīgi aizdevumi” (48). Gaidās panākt darba tirgus attīstību Eiropas līmenī, Padome turklāt ir uzsvērusi, ka “nākamajos gados, pieaugot darbavietu skaitam, būs nepieciešamas augsta līmeņa kvalifikācijas, bet pašlaik to iedzīvotāju procentuālā daļa, kuriem ir augstākā izglītība vai līdzvērtīga kvalifikācija, kā arī darbaspēkā esošo pētnieku daļa ES [Eiropas Savienībā] ir mazāka nekā konkurējošajās valstīs” (49). Tā šo konstatējumu ir izdarījusi attiecībā uz visām dalībvalstīm, tas ir, gan tām, kuru darba tirgum raksturīgs liels pārrobežu darba ņēmēju īpatsvars, gan pārējām. Visbeidzot, Padome savā Eiropas izglītības programmā pieaugušajiem, ar kuru paredz prioritārās jomas 2012.–2014. gadam, definēja pūles, kādas dalībvalstīm ir jāpieliek, lai “līdz 40 % palielinātu tādu jauniešu procentuālo rādītāju, kuriem ir ar augstāko vai līdzvērtīgu izglītību iegūta kvalifikācija” (50).
45. Pasākums, kuru es aprakstīšu par labu vispārīgākai pieejai augstākajai izglītībai, katrā ziņā ir tikai Savienības atbalsta pilnvaras izglītības un profesionālās apmācības jomā (51). Citiem vārdiem, tā kā nav saskaņošanas Eiropas līmenī, dalībvalstīm ir jāpiešķir plaša rīcības brīvība, nosakot savas izglītības politikas mērķus un paredzot nosacījumus atbalsta augstākās izglītības iegūšanai piešķiršanai (52).
46. Manuprāt, pāreja uz ekonomiku, kas balstīta uz zināšanām, kā savos rakstveida apsvērumos norādījusi Luksemburgas valdība (53), ir viens no šiem dalībvalstu ziņā atstātajiem mērķiem. Luksemburgas ekonomiskā situācija ir netipiska jau vēsturiski. No ekonomikas, kuras pamatā bija derīgo izrakteņu ieguve un metālapstrāde, Luksemburga pēc to izzušanas attīstījās banku un finanšu sektora darba tirgū; šis sektors savukārt pat pirms finanšu krīzes bija – un joprojām ir – stipri apdraudēts Savienības līmenī uzsākto pasākumu dēļ, lai drastiski samazinātu Luksemburgas banku sistēmas priekšrocības salīdzinājumā ar citu dalībvalstu banku sistēmām. Ir patiešām saprotami, ka dalībvalsts īsteno izglītības politiku, kuras mērķis ir paaugstināt to cilvēkresursu kvalifikācijas līmeni, kuri, kā ir iespējams pamatoti paredzēt, var veicināt valsts ekonomikas pārveidi, lai izveidotu un piedāvātu valsts teritorijā visdažādākos pakalpojumu veidus.
47. Tādēļ nav lielu šaubu, ka dalībvalsts uzsāktam pasākumam savu rezidentu izglītības līmeņa celšanai ir leģitīms mērķis, ko var uzskatīt par primāru vispārējo interešu apsvērumu.
2) Par mērķi izvairīties no nesamērīga sloga, kas ietekmē vispārējo atbalsta augstākās izglītības iegūšanai līmeni
48. Ekonomikas mērķis, kas saistīts ar attaisnojumu, kura pamatā ir sistēmas finansējuma apdraudējums, ir Tiesā dalībvalstu bieži norādīts arguments. Turklāt atsaukšanās uz iepriekš minēto spriedumu lietā Bidar nepārliecina.
49. Es tikai atgādināšu, ka pamatlietas situācija tiek pārbaudīta, ņemot vērā darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, un ka ir jānosaka, vai valsts tiesiskais regulējums apdraud pārrobežu darba ņēmējiem Savienības tiesībās paredzētās tiesības. Iepriekš minētajā lietā Bidar Tiesai tika lūgts sniegt savu nostāju par ekonomiski neaktīviem Eiropas pilsoņiem izvirzītu dzīvesvietas nosacījuma atbilstīgumu, lai tie varētu saņemt atbalstu mācībām. Un šī ir būtiska nianse, ko Tiesa nav aizmirsusi uzsvērt spriedumā lietā Komisija/Nīderlande (54).
50. Kad Tiesa pārbaudīja Nīderlandes Karalistes izvirzīto pamatojumu, tā vispirms apliecināja, ka, “kaut arī budžetāra rakstura apsvērumi var būt dalībvalsts sociālās politikas izvēles pamatā un ietekmēt sociālās aizsardzības pasākumu, ko tā vēlas pieņemt, raksturu vai apjomu, tie tomēr paši par sevi neveido mērķi, uz kura sasniegšanu šī politika ir vērsta, un tādējādi nevar attaisnot [..] diskrimināciju” (55). Tā katrā ziņā turpināja savu analīzi, aplūkojot mērķi izvairīties no pārmērīga sloga (ekonomiskais mērķis). Atbildētāja domāja, ka tā arī no spriedumiem lietās Bidar un Förster var secināt dalībvalstīm piešķirtu iespēju likumīgi prasīt atbalstu augstākās izglītības iegūšanai pretendentiem parādīt “noteiktu integrācijas līmeni”. Tomēr Tiesa vēlējās uzsvērt fundamentālo atšķirību starp iepriekš minētajām lietām Bidar un Förster un minēto lietu Komisija/Nīderlande, turklāt šī atšķirība ir faktā, ka pirmajās minētajās runa ir par ekonomiski neaktīviem pilsoņiem, kuri nav darba ņēmēju ģimenes locekļi Savienības tiesību izpratnē, bet izskatāmajā lietā situācija ir analizēta, ņemot vērā migrējoša vai pārrobežu darba ņēmēja situāciju, kura apgādībā ir bērns, kas vēlas mācīties augstākās izglītības iestādē un ir pieprasījis atbalstu augstākās izglītības iegūšanai, ko piešķir valsts, kurā nodarbināti viņa vecāki.
51. Tiesa ir atzinusi, ka, “kaut arī iespēja, ko Tiesa atzinusi dalībvalstīm, ja vien tās bija izpildījušas atsevišķus nosacījumus, pieprasīt citu dalībvalstu pilsoņiem zināmas pakāpes integrāciju to sabiedrībā, lai varētu saņemt sociālās priekšrocības, piemēram, finansiālu atbalstu izglītībai, attiecas ne tikai uz situācijām, kurās attiecīgā atbalsta pieprasītāji ir ekonomiski neaktīvi pilsoņi, prasība izpildīt nosacījumu par dzīvesvietu [trīs gadus no sešiem pirms atbalsta augstākās izglītības iegūšanai pieprasīšanas], lai pierādītu vajadzīgo integrāciju, principā esot nepiemērota attiecībā uz migrējošiem un pārrobežu darba ņēmējiem” (56). Runājot par pārrobežu darba ņēmējiem, “tas, ka viņi ir piekļuvuši kādas dalībvalsts darba tirgum, principā rada pietiekamu integrācijas saikni ar šīs valsts sabiedrību, kas viņiem ļauj tajā pretendēt uz vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu salīdzinājumā ar valsts darba ņēmējiem sociālo priekšrocību ziņā” (57). Tiesa no tā secināja, ka mērķis izvairīties no pārmērīga sloga, kas norādīts saistībā ar sociālas priekšrocības piešķiršanu pārrobežu darba ņēmējiem, nav leģitīms mērķis.
52. Šī iemesla dēļ Luksemburgas norādītais ekonomiskais mērķis kā tāds nevar būt leģitīms iemesls nevienlīdzīgas attieksmes pret Luksemburgas darba ņēmējiem un citu dalībvalstu darba ņēmējiem pamatošanai. Katrā ziņā, kā norādīts iepriekš šo secinājumu 38. punktā, problēma nav pamatlietas dalībnieku apgalvotās diskriminācijas pamatošana ar pārmērīgām izmaksām, kuras izraisītu diskriminējošā nosacījuma atcelšana, bet gan pārbaudīt, vai nospraustais ekonomikas mērķis – pāreja uz ekonomiku, kas balstīta uz zināšanām –, kura vārdā État du Grand-Duché de Luxembourg ir ieviesusi minēto diskriminējošo praksi, ir īstenots ne vien nopietni, bet arī patiešām efektīvi un vai šādas prakses atcelšanas rezultātā radītās izmaksas tiešām būtu tādas, kas šī mērķa īstenošanu padarītu par neiespējamu. Ir skaidrs, ka iesniedzējtiesai ir jāpārbauda abi aspekti, lai vajadzības gadījumā konstatētu apstākli, kas vēlāk apstiprinātu sociālajā mērķī ietilpstošo attaisnojošo iemeslu.
C – Par dzīvesvietas nosacījuma piemērotību un samērīgumu
53. Pasākums, kas ierobežo darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kura nostiprināta LESD 45. pantā un īstenota Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā, var būt pamatots tikai tad, ja tas ir piemērots, lai nodrošinātu leģitīma mērķa sasniegšanu, un nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs tā sasniegšanai (58), un tas ir jāpārbauda.
54. Vissaudzīgākā ir Luksemburgas valdības lietotā kritērija leģitīma mērķa sasniegšanai piemērotības un samērīguma pārbaude. Šajā ziņā izskatāmajā lietā rodas divas problēmu virknes. Pirmkārt, vairākas personas, kas iestājušās šajā lietā, ir izdarījušas iepriekš minētajam spriedumam lietā Komisija/Nīderlande pretējus secinājumus, īpaši attiecībā uz integrācijas līmeni, kuru dalībvalstīm būtu vai nebūtu tiesības prasīt no atbalsta augstākās izglītības iegūšanai pretendentiem. Es tādēļ uzskatu, ka šis spriedums šajā aspektā ir jāizskaidro. Otrkārt, lietas materiālos nav, manuprāt, būtiskas informācijas, kā rezultātā, es uzskatu, Tiesai būs grūti ieņemt galīgo nostāju par valsts tiesiskā regulējuma piemērotību un samērīgumu. Daži elementi šīs lietas kontekstā, un konkrētāk, lai varētu ņemt vērā Luksemburgas sistēmas īpatnības, it īpaši darba tirgus sakarā, ir jāpaskaidro sīkāk. Tādējādi ir svarīgi vērst iesniedzējtiesas uzmanību uz šo aspektu.
1) Par spriedumu lietā Komisija/Nīderlande
55. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Nīderlande, veicot ar studējošo mobilitātes veicināšanu saistītā “sociālā” leģitimizācijas pamata pārbaudi, Tiesa to patiešām uzskatīja par primāru vispārējo interešu apsvērumu (59). Pēc tam atbildētāja mēģināja pierādīt tās izvirzītā nosacījuma par dzīvesvietu trīs no sešiem gadiem pirms pieprasījuma iesniegšanas piemērotību un samērīgumu, norādot uz faktu, ka ir jānodrošina, lai finansējumu saņem tikai tie studenti, kuru mobilitāte ir jāveicina: atbalsta piešķīrējvalsts cerēja, ka minēto atbalstu saņēmušie studenti atgriezīsies, lai pēc studiju pabeigšanas iekārtotos šajā valstī uz dzīvi un strādātu (60). Tiesa tādēļ uzskatīja, ka šo apstākļu “mērķis ir atspoguļot situāciju, kādā atrodas lielākā daļa studentu” (61), un tādējādi atzina, ka nosacījums par dzīvesvietu trīs no sešiem gadiem pirms pieprasījuma iesniegšanas ir piemērots, lai īstenotu mērķi veicināt studentu mobilitāti (62). Tomēr šis pats nosacījums Nīderlandes piešķirtā mobilā atbalsta studijām augstākās izglītības iestādē saņemšanai, pēc Tiesas domām, bija “pārāk ekskluzīvs”, un tā atzina, ka, “nosakot konkrētus uzturēšanās laikposmus attiecīgās dalībvalsts teritorijā, [nosacījums par trīs no sešiem gadiem] dod priekšroku elementam, kas nebūt nav vienīgais, kurš norāda uz patieso attiecīgās personas un minētās dalībvalsts starpā esošās saiknes pakāpi” (63). Tiesa nosprieda, ka attiecīgā norma nepārsniedz attiecīgā mērķa sasniegšanai nepieciešamā robežas.
56. Tādēļ, izlasot uzmanīgi šo spriedumu, no tā izriet, ka Tiesa kritēriju “noteikts integrācijas līmenis” vērtē atšķirīgi atkarībā no tā, vai tas tiek lietots saistībā ar ekonomiska rakstura leģitīmu mērķi vai saistībā ar sociāla rakstura leģitīmu mērķi (64).
57. Kad runa ir par atbalsta augstākās izglītības iegūšanai saņēmēju loka ierobežošanu ekonomisku iemeslu dēļ, norādot uz minētā atbalsta finansējuma slogu, Tiesa savu analīzi pamato ar migrējošo vai pārrobežu darba ņēmēju jēdzienu, konstatējot, ka tādēļ vien, ka tie ir piekļuvuši atbalsta piešķīrējvalsts darba tirgum, ir ekonomiski integrējušies šīs valsts darba tirgū, ka tie piedalās tās sociālās politikas finansēšanā, ir nepiemēroti izvirzīt tiem trīs gadu dzīvesvietas nosacījumu, lai tie varētu saņemt sociālu priekšrocību.
58. Turpretim, kad runa ir par atbalsta augstākās izglītības iegūšanai saņēmēju loka ierobežošanu drīzāk sociālu apsvērumu dēļ, Tiesa šādu situāciju aplūko ne vairs no darba ņēmēja, kuram pašam un tā ģimenes locekļiem ir atzītas tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi saistībā ar sociālo priekšrocību saņemšanu, bet gan no studenta paša pozīcijas. Citiem vārdiem, viena no vecākiem, kas ir pārrobežu darba ņēmējs, automātiski nenozīmē tā ģimenes locekļu sociālo integrāciju. Turklāt Tiesas izmantotā terminoloģija nav vienāda; tā neatsaucas uz “noteiktu integrācijas līmeni” (65), lai norādītu “patieso saiknes pakāpi” (66). Analīze vairs netiek veikta no darba ņēmēja un tā saiknes ar nodarbinātības valsts sabiedrību, bet gan no studenta paša pozīcijas. Tātad, kaut arī nosacījums par trīs gadu dzīvesvietu ir ticis atzīts par neatbilstošu, lai pārbaudītu pārrobežu darba ņēmēja ekonomisko integrāciju, tomēr Tiesa šo pašu nosacījumu ir atzinusi par piemērotu situācijā, kad runa ir par studenta sociālās saiknes apliecināšanu. Tiesa, šķiet, ir arī piekritusi, ka atbalstu varētu piešķirt tikai tiem studentiem, kuri varētu atgriezties un apmesties atbalsta piešķīrējvalstī, un tādējādi tā ir norādījusi uz saikni starp studenta dzīvesvietu atbalsta pieprasīšanas brīdī un tādējādi piedāvāto “atgriešanās” iespēju. Tā tomēr noslēgumā nosprieda, ka nosacījums par dzīvesvietu trīs gadus no iepriekšējiem sešiem nesamērīguma dēļ ir pretrunā Savienības tiesībām, konkrētāk, tādēļ, ka nosacījums par triju gadu no sešiem dzīvesvietu – un tikai šāds nosacījums – esot pārāk stingrs, lai pierādītu patieso saiknes pakāpi.
2) Par dzīvesvietas nosacījuma piemērotību
59. Tātad jautājums ir, vai, ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pārrobežu darba ņēmēju bērniem État du Grand-Duché de Luxembourg izvirzītais nosacījums par dzīvesvietu, lai tie varētu pretendēt uz atbalstu augstākās izglītības iegūšanai, ir piemērots, lai varētu pastāvēt saprātīga iespēja, ka students atgriežas, ko minētā valsts ir uzskatījusi par nepieciešamu leģitīmā mērķa īstenošanai.
60. Atbilde ir rodama pašā mērķa formulējumā. Ja Tiesa piekristu – kā es tai piedāvāju –, ka Luksemburgas valsts var likumīgi veikt pasākumus, lai veicinātu savu rezidentu piekļuvi augstākajai izglītībai, ar nodomu, ka šie rezidenti krietni lielākā apmērā nekā citas personas integrēsies Luksemburgas darba tirgū, kolīdz būs beiguši studijas, un to tādējādi bagātinās, tad Tiesai būtu arī jāpiekrīt, ka nosacījums par dzīvesvietu ir piemērots minētā mērķa sasniegšanai, jo ar to atbalsta saņemšana tiek rezervēta vienīgi Luksemburgas iedzīvotājiem.
3) Par dzīvesvietas nosacījuma samērīgumu
61. Iepriekš minētajā lietā Komisija/Nīderlande aplūkotais nosacījums par dzīvesvietu, kas bija izvirzīts tikai studiju augstākās izglītības iestādē ārpus Nīderlandes finansēšanai (67), bija uzskatāms par izpildītu, tiklīdz atbalsta pieprasītājs varēja pierādīt nepārtrauktu trīs gadus ilgu dzīvesvietas faktu Nīderlandē pēdējo sešu gadu laikposmā pirms atbalsta pieprasīšanas. Kā es to esmu norādījis, no iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Nīderlande izriet, ka Tiesa nav vēlējusies pārrobežu darba ņēmēju bērnus atbrīvot no pienākuma pierādīt saikni ar viņu vecāku nodarbinātības valsts sabiedrību, ja šie bērni minētajā valstī pieprasa mobilo atbalstu augstākās izglītības iegūšanai. Tomēr tā skaidri norādīja, ka nosacījumu par trīs gadus ilgu dzīvesvietu dalībvalstis nedrīkst izvirzīt kā vienīgo elementu, kas atspoguļo šo saikni.
62. Tādēļ, ņemot vērā šo vērtējumu, ir jāpārbauda Luksemburgas Lielhercogistes izvirzītais nosacījums par dzīvesvietu. Galvenais jautājums ir, vai ar prasību par dzīvesvietu vienu pašu var nodrošināt État du Grand-Duché de Luxembourg minimālu “ieguldījumu atdevi”, kad, uzdrošināšos apgalvot, pastāv saprātīga iespēja, ka atbalsta saņēmēji atgriezīsies, lai apmestos Luksemburgā un iekļautos tās darba tirgū, lai stiprinātu valsts jauno ekonomikas attīstības virzību. Šāda vērtējuma veikšanai, manuprāt, būtu vērts norādīt iesniedzējtiesai uz divām pārbaužu virknēm.
63. Pirmā pārbaude, kas jāveic iesniedzējtiesai, ir noskaidrot, vai valsts iestāžu veiktā pārbaude pirms lēmuma par dzīvesvietas reģistrēšanu pieņemšanas, ja nav pierādīts minimālais uzturēšanās laikposms, nav vien formāla, bet ir pietiekama, lai pastāvētu saprātīga iespēja, ka pieprasītājs iekļausies Luksemburgas saimnieciskajā un sociālajā dzīvē.
64. Otrā pārbaude, ko es piedāvāju veikt iesniedzējtiesai, ir saistīta ar faktu, ka Luksemburgas tiesību aktos paredzētais atbalsts augstākās izglītības iegūšanai ir mobils atbalsts un tādēļ to var izmantot ārpus valsts, kas to piešķīrusi, ar sekām, ka to izmantojušie studenti tomēr nosliecas par labu tās valsts darba tirgum, kur tie ir studējuši. No šī apstākļa izriet, ka fakts, ka persona brīdī, kad tā pieprasa atbalstu augstākās izglītības iegūšanai, ir rezidente, to atsevišķi aplūkojot, nav pietiekams, lai pamatotu saprātīgu iespējamību, ka minētā persona atgriezīsies valstī, kas piešķīrusi atbalstu. Lai attiecīgā kritērija izmantošanu varētu uzskatīt par samērīgu ar sasniedzamo mērķi, ir jāpārbauda, vai Luksemburgas ekonomikas pārveide par ekonomiku, kas balstīta uz zināšanām – un tādējādi ekonomiku, kas piedāvā plašu pakalpojumu klāstu –, tiešām tiek valsts īstenota, paredzot jaunu nodarbinātības iespēju radīšanu, turklāt ne tikai nozarēs, kurās Luksemburgas Lielhercogiste piedāvā augstākās izglītības iespējas, bet arī citās nozarēs, jo, lai nodrošinātu samērīguma kritērija izpildi, nav pietiekami tikai pārbaudīt konkrētā pasākuma īpatnības un mērķi, bet ir arī jāpārbauda konkrētais veids, kā tiek veiktas darbības tā īstenošanai.
65. Tādēļ, ņemot vērā visus iepriekš aprakstītos iemeslus, es uzskatu, ka iesniedzējtiesai pēc tam, kad tā būs pārbaudījusi visus atbilstošos apstākļus, kuri Tiesā nav norādīti, ir jāpārbauda, vai 2010. gada 26. jūlija likumā paredzētais nosacījums par dzīvesvietu pārrobežu darba ņēmēju bērniem, kuri pieprasa atbalstu augstākās izglītības iegūšanai, ir piemērots un samērīgs.
V – Secinājumi
66. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es Tiesai uz Tribunal administratif du Grand‑Duché de Luxembourg uzdoto jautājumu iesaku atbildēt šādi:
Mērķis palielināt to iedzīvotāju īpatsvaru, kuriem ir augstākās izglītības diploms, ir leģitīms mērķis, kas var attaisnot netiešu diskrimināciju Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā 7. panta 2. punkta un LESD 45. panta izpratnē. Iesniedzējtiesai pēc tam, kad tā būs pārbaudījusi visus atbilstošos apstākļus, kuri Tiesā nav norādīti, ir jāpārbauda, vai 2010. gada 26. jūlija likumā paredzētais nosacījums par dzīvesvietu pārrobežu darba ņēmēju bērniem, kuri pieprasa atbalstu augstākās izglītības iegūšanai, ir piemērots un vai tas nepārsniedz to, kas nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai.