TIESAS SPRIEDUMS
2003. gada 30. septembrī (*)
Vienlīdzīga attieksme – Universitātes profesoru atalgojums – Netieša diskriminācija – Piemaksa par darba stāžu – Dalībvalsts atbildība par privātpersonām nodarītajiem zaudējumiem tai piedēvējamu Kopienu tiesību pārkāpumu dēļ – Pārkāpumi, par kuriem vainojama valsts tiesa
Lieta C‑224/01
par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam iesniedza Landesgericht für Zivilrechtssachen Wien (Austrija), lai prāvā, ko šī tiesa iztiesā starp
Gerhard Köbler
un
Austrijas Republiku,
saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt, pirmkārt, EK līguma 48. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 39. pants) un, otrkārt, Tiesas judikatūru, kas izriet it īpaši no 1996. gada 5. marta sprieduma apvienotajās lietās C‑46/93 un C‑48/93 Brasserie du pêcheur un Factortame (Recueil, I‑1029. lpp.) un 1997. gada 17. septembra sprieduma lietā C‑54/96 Dorsch Consult (Recueil, I‑4961. lpp.).
TIESA
šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], M. Vatelē [M. Wathelet], R. Šintgens [R. Schintgen] un K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans] (referents), tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edwards [D. A. O. Edward], A. La Pergola [A. La Pergola], P. Janns [P. Jann], V. Skouris [V. Skouris], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] un A. Ross [A. Rosas],
ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger],
sekretārs H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,
izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:
– G. Kēblera [G. Köbler] vārdā – A. Kēnigs [A. König], Rechtsanwalt,
– Austrijas Republikas vārdā – M. Vindišs [M. Windisch], pārstāvis,
– Austrijas valdības vārdā – H. Dosi [H. Dossi], pārstāvis,
– Vācijas valdības vārdā – A. Ditrihs [A. Dittrich] un V. D. Plesings [W.‑D. Plessing], pārstāvji,
– Francijas valdības vārdā – R. Abraāms [R. Abraham] un Ž. de Bergess [G. de Bergues], kā arī K. Izidoro [C. Isidoro], pārstāvji,
– Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster], pārstāve,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – Dž. Ī. Kolinss [J. E. Collins], pārstāvis, kam palīdz D. Andersons [D. Anderson], QC, un M. Hoskinss [M. Hoskins], barrister,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – J. Saks [J. Sack] un H. Krepels [H. Kreppel], pārstāvji,
ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,
noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko 2002. gada 8. oktobra tiesas sēdē sniedza Kēblers, ko pārstāvēja A. Kēnigs, Austrijas valdība, ko pārstāvēja E. Rīdls [E. Riedl], Vācijas valdība, ko pārstāvēja A. Ditrihs, Francijas valdība, ko pārstāvēja R. Abraāms, Nīderlandes valdība, ko pārstāvēja H. H. Sevenstere, Apvienotās Karalistes valdība, ko pārstāvēja Dž. Ī. Kolinss, kam palīdzēja D. Andersons un M. Hoskinss, kā arī Komisija, ko pārstāvēja J. Saks un H. Krepels,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2003. gada 8. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1. Ar 2001. gada 7. maija rīkojumu, kas Tiesā iesniegts 2001. gada 6. jūnijā, Landesgericht für Zivilrechtssachen Wien (Vīnes Civillietu tiesa) saskaņā ar EKL 234. pantu iesniedza piecus prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt, pirmkārt, EK līguma 48. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 39. pants) un, otrkārt, Tiesas judikatūru, kas izriet it īpaši no 1996. gada 5. marta sprieduma apvienotajās lietās C‑46/93 un C‑48/93 Brasserie du pêcheur un Factortame (Recueil, I‑1029. lpp.) un 1997. gada 17. septembra sprieduma lietā C‑54/96 Dorsch Consult (Recueil, I‑4961. lpp.).
2. Šie jautājumi tika uzdoti prasības par atbildības atzīšanu, ko Kēblers cēla pret Austrijas Republiku par Verwaltungsgerichtshof, augstākās administratīvās tiesas, spriedumā izdarīto Kopienu tiesību noteikuma pārkāpumu, ietvaros.
Atbilstošās tiesību normas
3. Gehaltsgesetz 1956 48. panta 3. punktā (1956. gada Likums par darba algu, BGBl. 1956/54; turpmāk tekstā – “GG”), kas grozīts 1997. gadā (BGBl. I, 1997/109), ir noteikts:
“Ciktāl tas ir vajadzīgs iekšzemes vai ārvalsts zinātnieka vai mākslinieka nodrošināšanai, Federālais prezidents, ieceļot šādu personu universitātes profesora amatā (Bundesgesetz über die Organisation der Universitäten [Federālais likums par universitāšu organizāciju], 21. pants, BGBl. 1993/805, saukts par “UOG 1993”) vai par ordinētu universitātes (augstskolas) profesoru, var noteikt lielāku pamatalgu, nekā paredzēts 48. panta 2. punktā.”
4. GG 50.a panta 1. punkts ir izteikts šādi:
“Universitātes profesors (UOG 1993, 21. pants) un ordinēts universitātes (augstskolas) profesors, kas pierāda piecpadsmit dienesta gadu stāžu šādā statusā Austrijas universitātēs (augstskolās) un kas četrus gadus saņem piemaksu par darba stāžu saskaņā ar 50. panta 4. punktu, no datuma, kad tiek izpildīti abi šie nosacījumi, papildus vecuma pensijai ir tiesīgs saņemt īpašu piemaksu par darba stāžu šādas piemaksas par darba stāžu apmērā saskaņā ar 50. panta 4. punktu.”
Pamata prāva
5. Kēblers kopš 1986. gada 1. marta atbilstoši publisko tiesību līgumam ar Austrijas valsti ir nodarbināts kā ordinēts universitātes profesors Insbrukā (Austrija). Ieceļot amatā, viņam tika piešķirta ordinēta universitātes profesora desmitās pakāpes alga, kas tika palielināta ar parastu piemaksu par darba stāžu.
6. Ar 1996. gada 28. februāra vēstuli Kēblers saskaņā ar GG 50.a pantu pieteicās universitātes profesoru īpašajai piemaksai par darba stāžu. Viņš apgalvoja, ka, lai arī viņš neesot nostrādājis piecpadsmit dienesta gadus profesora amatā Austrijas universitātēs, viņš tomēr esot izpildījis vajadzīgo dienesta ilguma prasību, ja tiktu ņemts vērā viņa darba stāžs citu Eiropas Kopienu dalībvalstu universitātēs. Viņš apgalvoja, ka nosacījums par piecpadsmit dienesta gadu stāžu vienīgi Austrijas universitātēs, neņemot vērā dienesta laiku citu dalībvalstu universitātēs, kopš Austrijas Republikas pievienošanās Kopienai uzskatāms par netiešu diskrimināciju, ko nepamato Kopienu tiesības.
7. Prāvā, kura tika ierosināta ar Kēblera prasības pieteikumu, Verwaltungsgerichtshof (Austrija) ar 1997. gada 22. oktobra rīkojumu iesniedza lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas Tiesā tika reģistrēts ar lietas numuru C‑382/97.
8. 1998. gada 11. marta vēstulē Tiesas sekretārs jautāja Verwaltungsgerichtshof, vai 1998. gada 15. janvāra sprieduma lietā C‑15/96 Schöning-Kougebetopoulou (Recueil, I‑47. lpp.) kontekstā tā uzskata par vajadzīgu uzturēt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
9. 1998. gada 25. marta rīkojumā Verwaltungsgerichtshof aicināja lietas dalībniekus izteikties par Tiesas sekretāra jautājumu, provizoriski ņemot vērā, ka tiesību jautājums, kas bija prejudiciālā nolēmuma procedūras priekšmets, ir ticis atrisināts par labu Kēbleram.
10. Ar 1998. gada 24. jūnija rīkojumu Verwaltungsgerichtshof atsauca savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un ar tās pašas dienas spriedumu noraidīja Kēblera prasību, pamatojot ar to, ka īpašā piemaksa par darba stāžu uzskatāma par lojalitātes prēmiju, kas objektīvi pamato atkāpšanos no Kopienu tiesību noteikumiem par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.
11. Šajā 1998. gada 24. jūnija spriedumā it īpaši ir noteikts:
“[..] Verwaltungsgerichtshof savā 1997. gada 22. oktobra rīkojumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu [lietā C‑382/97] pamatojās uz pieņēmumu, ka īpašā piemaksa par darba stāžu ordinētiem universitātes profesoriem pēc rakstura nav ne lojalitātes prēmija, ne atalgojums, bet gan algas sastāvdaļa karjeras izaugsmes sistēmas ietvaros.
Šāda tiesību interpretācija, kas nav saistoša lietas dalībniekiem administratīvajā tiesvedībā, nav atzīstama.
[..]
No tā skaidri izriet, ka īpašā piemaksa par darba stāžu saskaņā ar 1956. gada GG 50.a pantu nav saistīta ar “tirgus vērtības novērtējumu”, kas ir jāveic amatā iecelšanas procedūras ietvaros, bet gan ka tās mērķis ir uzskatāms par pozitīvu pamudinājumu zinātniekiem, kas pārvietojas ļoti mobilā darba tirgū, veidot savu karjeru Austrijas universitātēs. Tādēļ tā nav uzskatāma par pašas algas sastāvdaļu un, ņemot vērā piemaksas lojalitātes prēmijas funkciju, tā kā priekšnoteikumu paredz noteiktu dienesta ilgumu ordinēta universitātes profesora amatā Austrijas universitātēs. Šāda definīcija nav būtisks šķērslis tam, ka īpašā piemaksa par darba stāžu uzskatāma par mēnešalgas sastāvdaļu un ka tādējādi šāda lojalitātes prēmija pēc rakstura ir ilgstoša.
Tā kā Austrijā – ciktāl tas attiecas uz šo lietu – vienīgi federālā pavalsts ir atbildīga par universitātēm, 1956. gada GG 50.a panta noteikumi – pretēji situācijai, kas bija pamatā Tiesas spriedumam [iepriekš minētajā lietā Schöning-Kougebetopoulou] – ir piemērojami tikai vienam darba devējam. Prasītājs apgalvo, ka iepriekšējais dienesta laiks tiek ņemts vērā, nosakot “tirgus vērtību” amatā iecelšanas procedūras ietvaros. Šāda iepriekšējā dienesta laika ņemšana vērā īpašās piemaksas par darba stāžu vajadzībām netiek paredzēta arī attiecībā uz Austrijas zinātniekiem, kas pēc darbības ārvalstīs atkal pasniedz Austrijā, un šāds noteikums nav saderīgs ar domu par atalgojumu saistībā ar vairāku gadu uzticību vienam darba devējam, ko Tiesa ir atzinusi par attaisnojošu pamatu noteikumam, kas pats par sevi ir pretrunā diskriminācijas aizliegumam.
Tā kā iespējamās tiesības, uz kurām šajā gadījumā atsaucas prasītājs, saistībā ar īpašu piemaksu par darba stāžu saskaņā ar 1956. gada GG 50.a pantu attiecas uz likumā paredzētu lojalitātes prēmiju, ko Tiesa iepriekš minēto apsvērumu dēļ ir atzinusi par attaisnojošu pamatu tiesiskajam regulējumam, kas ir pretrunā diskriminācijas aizlieguma principam, prasība, kas balstīta uz šāda diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu, ir nepamatota; līdz ar to tā ir noraidāma [..].”
12. Kēblers iesniedzējtiesā cēla prasību pret Austrijas Republiku par zaudējumu atlīdzināšanu un procentu maksājumiem, lai atlīdzinātu zaudējumus, ko viņš, iespējams, cietis īpašās piemaksas par darba stāžu neizmaksāšanas rezultātā. Viņš apgalvo, ka ar Verwaltungsgerichtshof 1998. gada 24. jūnija spriedumu ir pārkāpti tieši piemērojamie Kopienu tiesību noteikumi, ko Tiesa ir interpretējusi spriedumos, kuros tā ir atzinusi, ka īpaša piemaksa par darba stāžu nav uzskatāma par lojalitātes piemaksu.
13. Austrijas Republika iebilst, ka ar Verwaltungsgerichtshof 1998. gada 24. jūnija spriedumu netiek pārkāpti tieši piemērojamie Kopienu tiesību noteikumi. Turklāt tā uzskata, ka pēdējās instances tiesas nolēmums, kā tas ir Verwaltungsgerichtshof gadījumā, nevar būt pamats valsts pienākumam maksāt atlīdzību.
Prejudiciālie jautājumi
14. Landesgericht für Zivilrechtssachen Wien, uzskatīdama, ka tai iesniegtajā lietā Kopienu tiesību interpretācija nav skaidra un ka šāda interpretācija ir vajadzīga nolēmuma pieņemšanai, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru valsts atbildība iestājas Kopienu tiesību pārkāpuma gadījumā neatkarīgi no tā, kāda valsts iestāde ir izdarījusi šādu pārkāpumu (it īpaši, piemēram, iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās [Brasserie du pêcheur un Factortame]), ir piemērojama arī gadījumos, kad iestādes, iespējams, Kopienu tiesībām pretrunā esošā rīcība ir konstatēta dalībvalsts augstākās tiesas nolēmumā, kā, piemēram, Verwaltungsgerichtshof gadījumā?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:
Vai Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru katras dalībvalsts tiesiskajā kārtībā tiek paredzētas kompetentās tiesas, kas izskata lietas par individuālām tiesībām, kuras izriet no Kopienu tiesiskās kārtības (it īpaši, piemēram, iepriekš minētais spriedums lietā [Dorsch Consult]), ir piemērojama arī gadījumos, kad iestādes, iespējams, Kopienu tiesībām pretrunā esošā rīcība ir konstatēta dalībvalsts augstākās tiesas nolēmumā, kā, piemēram, Verwaltungsgerichtshof gadījumā?
3) Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša:
Vai Verwaltungsgerichtshof sniegtā tiesību interpretācija iepriekš minētajā spriedumā, saskaņā ar kuru īpašā piemaksa par darba stāžu tiek uzskatīta par lojalitātes prēmijas veidu, ir pretrunā tieši piemērojamam Kopienu tiesību noteikumam, it īpaši netiešas diskriminācijas aizliegumam, kas paredzēts EK līguma 48. pantā, un šajā sakarā piemērojamajai pastāvīgajai judikatūrai?
4) Ja atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša:
Vai šis pārkāptais tieši piemērojamais Kopienu tiesību noteikums ir tāds, kas prasītājam pamata lietā piešķir subjektīvas tiesības?
5) Ja atbilde uz ceturto jautājumu ir apstiprinoša:
Vai Tiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saņēmusi pietiekamu informāciju, lai tā pati varētu izlemt, vai Verwaltungsgerichtshof pamata lietas apstākļos ir acīmredzami un būtiski pārkāpusi savu rīcības brīvību, vai arī uz šo jautājumu ir jāatbild Austrijas iesniedzējtiesai?”
Par pirmo un otro jautājumu
15. Ar pirmo un otro jautājumu, kas jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai princips, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir pienākums atlīdzināt privātpersonām nodarītu kaitējumu, pārkāpjot Kopienu tiesības, par ko dalībvalstis ir atbildīgas, ir piemērojams arī gadījumos, kad pārmestais pārkāpums ir pieļauts pēdējās instances tiesas nolēmumā, un vai apstiprinošas atbildes gadījumā katras dalībvalsts tiesiskajā kārtībā ir jāparedz kompetentā tiesa, kas izšķir strīdus par šāda kaitējuma atlīdzināšanu.
Tiesai iesniegtie apsvērumi
16. Kēblers, Vācijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija uzskata, ka dalībvalstij var iestāties atbildība par Kopienu tiesību pārkāpumu tādas kļūdas dēļ, par ko ir vainojama tiesa. Tomēr minētās valdības, kā arī Komisija uzskata, ka šādai atbildībai ir jābūt ierobežotai un pakļautai dažādiem ierobežojošiem nosacījumiem papildus tiem, kas jau ir noteikti iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame.
17. Šajā sakarā Vācijas un Nīderlandes valdības apgalvo, ka “pietiekami būtisks pārkāpums” minētā sprieduma nozīmē ir tikai tad, ja piemērojamās Kopienu tiesības tiesas nolēmumā nav ievērotas īpaši rupjā un acīmredzamā veidā. Kā norāda Vācijas valdība, tiesību noteikuma neievērošana tiesā ir īpaši rupja un acīmredzama tikai tad, ja Kopienu tiesību interpretācija vai nepiemērošana, no vienas puses, nav objektīvi pamatojama un, no otras puses, ir uzskatāma par subjektīvi tīšu pārkāpumu. Šādi ierobežojoši kritēriji ir pamatoti, lai aizsargātu gan res judicata principu, gan tiesu varas neatkarību. Turklāt ierobežojošs valsts atbildības režīms attiecībā uz kaitējumu, kas nodarīts kļūdainu tiesas nolēmumu rezultātā, saskaņā ar Vācijas valdības teikto atbilst visu dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgajiem vispārējiem tiesību principiem EKL 288. panta nozīmē.
18. Vācijas un Nīderlandes valdības apgalvo, ka dalībvalstu atbildība jāierobežo attiecībā uz tiesu nolēmumiem, kurus vairs nevar pārsūdzēt, it īpaši tādēļ, ka EKL 234. pantā pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu ir noteikts tikai tām tiesām, kuras tiek aicinātas pieņemt šādu nolēmumu. Nīderlandes valdība uzskata, ka valsts atbildībai būtu jāiestājas tikai tad, ja pastāv šāda pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu rupjš un acīmredzams pārkāpums.
19. Komisija apgalvo, ka valsts atbildības ierobežojums tiesu nolēmumu gadījumos pastāv visās dalībvalstīs un tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu galīgo tiesas spriedumu res judicata spēku un līdz ar to – tiesību stabilitāti. Tādēļ tā iesaka atzīt Kopienu tiesību “pietiekami būtisku pārkāpumu” tikai tad, ja valsts tiesa acīmredzami pārkāpj savas pilnvaras vai acīmredzami neievēro Kopienu tiesību jēgu un apjomu. Šajā gadījumā apgalvotā Verwaltungsgerichtshof kļūda ir atvainojama un šāda atvainojamības raksturiezīme ir viens no kritērijiem, kas ļauj secināt, ka nav pietiekami būtiska tiesību pārkāpuma (skat. 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑424/97 Haim, Recueil, I‑5123. lpp., 43. punkts).
20. Austrijas Republika un Austrijas valdība (turpmāk tekstā – “Austrijas Republika”), kā arī Francijas un Apvienotās Karalistes valdības apgalvo, ka dalībvalsts atbildība nevar iestāties par Kopienu tiesību pārkāpumu, kas attiecināms uz tiesu. Tās atsaucas uz argumentiem, kas saistīti ar res judicata principu, tiesiskās drošības principu, tiesu varas neatkarību, tiesu varas lomu Kopienu tiesiskajā kārtībā un salīdzinājumu ar Tiesas rīcībā esošajām procedūrām Kopienas atbildības noteikšanai saskaņā ar EKL 288. pantu.
21. Austrijas Republika it īpaši apgalvo, ka pēdējās instances tiesas tiesiskā vērtējuma pārskatīšana nebūtu saderīga ar šādas tiesas funkciju, jo tās nolēmumu mērķis ir strīda galīga atrisināšana. Tā kā Verwaltungsgerichtshof savā 1998. gada 24. jūnija spriedumā jau ir sīki izvērtējusi Kopienu tiesības, ar Kopienu tiesībām būtu saderīgi, ja tiktu izslēgta vēl kāda iespēja ierosināt lietu Austrijas tiesā. Turklāt Austrijas Republika apgalvo, ka nosacījumi par dalībvalsts atbildības iestāšanos nevar atšķirties no nosacījumiem, kas līdzīgos apstākļos piemērojami attiecībā uz Kopienas atbildību. Tā kā EKL 288. panta otro daļu nevar piemērot attiecībā uz Tiesas izdarītu Kopienu tiesību pārkāpumu, jo šādā gadījumā tai būtu jāizlemj jautājums par pašas radītu kaitējumu, pie kam tā vienlaicīgi būtu tiesa un lietas dalībnieks, tāpat dalībvalstu atbildība nevar iestāties par kaitējumiem, ko radījusi pēdējās instances tiesa.
22. Turklāt Austrijas Republika apgalvo, ka ar EKL 234. pantu nav paredzēts piešķirt tiesības privātpersonām. Prejudiciālā nolēmuma procedūras ietvaros Tiesā pamata lietas dalībnieki nevar ne grozīt prejudiciālos jautājumus, ne arī panākt to atzīšanu par neatbilstošiem (skat. 1965. gada 9. decembra spriedumu lietā 44/65 Singer, Recueil, 1191. lpp.). Turklāt tikai tāda noteikuma pārkāpums, kura mērķis ir piešķirt privātpersonām tiesības, vajadzības gadījumā var izraisīt dalībvalsts atbildības iestāšanos. Tādējādi atbildība nevar iestāties par EKL 234. panta pārkāpumu, ko izdarījusi pēdējās instances tiesa.
23. Francijas valdība apgalvo, ka tiesību uz kompensāciju atzīšana sakarā ar iespējami kļūdainas Kopienu tiesību piemērošanas valsts tiesas galīgā nolēmumā būtu pretrunā res judicata principam, ko Tiesa atzinusi savā 1999. gada 1. jūnija spriedumā lietā C‑126/97 Eco Swiss (Recueil, I‑3055. lpp.). Šī valdība it īpaši apgalvo, ka tiesas galīga sprieduma neaizskaramības princips ir pamatvērtība tiesību sistēmās, kuras balstītas uz tiesiskumu un tiesas nolēmumu ievērošanu. Taču, ja tiktu atzīta valsts atbildība par tiesu iestādes izdarītu Kopienu tiesību pārkāpumu, tiktu apšaubīts šis tiesiskums un tiesas nolēmumu ievērošana.
24. Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka principā un, izņemot gadījumus, kad tiesas rīcība ir pretrunā pamattiesībām, ko aizsargā 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk tekstā – “ECTK”), pret Troni nevar ierosināt lietu par kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar tiesu nolēmumiem. Tā piebilst, ka Kopienu noteikumos paredzētais tiesību efektīvas aizsardzības princips, uz kura balstās valsts atbildības princips, ne tuvu nav absolūts, un šajā sakarā atsaucas uz noilguma termiņiem. Šis princips var būt pamats pret valsti celtai prasībai par kaitējuma atlīdzību tikai retos gadījumos un tikai attiecībā uz stingri noteiktiem valstu tiesu nolēmumiem. Ieguvums, kas izriet no tā, ka tiek atzītas tiesības uz zaudējumu atlīdzināšanu kļūdaina tiesas nolēmuma dēļ, līdz ar to ir niecīgs. Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka šie ieguvumi ir jāizvērtē līdzsvarā ar svarīgām interesēm.
25. Šajā sakarā tā atsaucas, pirmkārt, uz tiesiskās drošības un res judicata principiem. Likums attur no tiesas nolēmumu pārsūdzēšanas, izņemot apelācijas kārtībā. Tas tā ir tāpēc, lai aizsargātu lietas dalībnieku, kuram spriedums ir labvēlīgs, un lai stiprinātu sabiedrības intereses attiecībā uz tiesisko drošību. Tiesa agrāk ir labprāt ierobežojusi efektīvas aizsardzības principu, lai nodrošinātu “tādus principus, kas ir valsts tiesiskās iekārtas pamatā, kā piemēram, tiesiskās drošības un res judicata ievērošanas principus, kas ir minētā principa izpausme” (iepriekš minētais spriedums lietā Eco Swiss, 43.–48. punkts). Valsts atbildības atzīšana par tiesu varas kļūdu izraisītu tiesiskās neskaidrības risku un radītu lietas dalībniekiem nedrošību par savu situāciju.
26. Otrkārt, Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka tiesu varas autoritāte un reputācija tiktu mazinātas, ja tiesas kļūda nākotnē varētu izraisīt tiesvedību par kaitējuma atlīdzināšanu. Treškārt, tā apgalvo, ka tiesu varas neatkarība valsts konstitucionālajā iekārtā visās dalībvalstīs ir pamatprincips, kuru tomēr nevar vienmēr uzskatīt par pašsaprotamu. Valsts atbildības uzņemšanās par tiesu rīcību varētu radīt šīs neatkarības apdraudējuma risku.
27. Ceturtkārt, piešķirot valsts tiesām kompetenci pašām izlemt lietas, kurās piemērojamas Kopienu tiesības, tiktu ietverts pieņēmums, ka šīs tiesas reizēm pieļaus kļūdas, kuras nevar apstrīdēt apelācijas kārtībā vai kā citādi labot. Šāds trūkums vienmēr ir ticis uzskatīts par pieņemamu. Šajā sakarā Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka gadījumā, kad valsti varētu atzīt par atbildīgu tiesu varas kļūdas dēļ, kā rezultātā Tiesu varētu lūgt pieņemt prejudiciālu nolēmumu par šādu jautājumu, Tiesai tiktu piešķirtas pilnvaras ne tikai izlemt par valsts augstāko tiesu nolēmumu pareizību, bet arī novērtēt to pieļauto kļūdu nopietnības raksturu un atvainojamību. Šādas situācijas seku iedarbība uz vitāli svarīgajām attiecībām starp Tiesu un valsts tiesām nekādā ziņā nebūtu labvēlīga.
28. Piektkārt, Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka grūti noteikt kompetento tiesu, kas izlemtu šādas lietas par valsts atbildību, it īpaši Apvienotajā Karalistē, jo tajā ir unitāra tiesu sistēma un stingri tiek piemērots princips “stare decisis”. Sestkārt, tā apgalvo, ka, ja par tiesu varas kļūdu var iestāties valsts atbildība, tad tādā pašā veidā un ar tādiem pašiem nosacījumiem būtu jānosaka Kopienu atbildība par Kopienu tiesu kļūdām.
29. It īpaši attiecībā uz otro prejudiciālo jautājumu Kēblers, kā arī Austrijas un Vācijas valdības apgalvo, ka katras dalībvalsts tiesiskajā kārtībā ir jānosaka tiesas, kas ir kompetentas izlemt lietas saistībā ar indivīdu tiesībām, kuras izriet no Kopienu tiesībām. Tādēļ uz šo jautājumu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde.
Tiesas atbilde
Par valsts atbildības principu
30. Vispirms ir jāatgādina – Tiesa jau ir lēmusi, ka valsts atbildības princips par privātpersonām radīto kaitējumu tādu Kopienu tiesību pārkāpumu rezultātā, par ko ir vainojamas šīs valstis, ir raksturīgs Līguma sistēmai (1991. gada 19. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑6/90 un C‑9/90 Francovich u.c., Recueil, I‑5357. lpp., 35. punkts; iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame, 31. punkts; 1996. gada 26. marta spriedums lietā C‑392/93 British Telecommunications, Recueil, I‑1631. lpp., 38. punkts; 1996. gada 23. maija spriedums lietā C‑5/94 Hedley Lomas, Recueil, I‑2553. lpp., 24. punkts; 1996. gada 8. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑178/94, C‑179/94 un no C‑188/94 līdz C‑190/94 Dillenkofer u.c., Recueil, I‑4845. lpp., 20. punkts; 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑127/95 Norbrook Laboratories, Recueil, I‑1531. lpp., 106. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Haim, 26. punkts).
31. Tiesa ir arī lēmusi, ka šis princips ir spēkā visos gadījumos, kad dalībvalsts pārkāpj Kopienu tiesības, lai arī kāda būtu dalībvalsts struktūra, kuras darbība vai bezdarbība ir pārkāpuma pamatā (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame, 32. punkts; 1999. gada 1. jūnija spriedums lietā C‑302/97 Konle, Recueil, I‑3099. lpp., 62. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Haim, 27. punkts).
32. Tā kā starptautiskajā tiesiskajā kārtībā valsts, kura ir atbildīga par starptautisko saistību pārkāpumu, tiek uzskatīta par vienotu veselumu neatkarīgi no tā, vai kaitējuma pamatā esošais pārkāpums ir attiecināms uz likumdošanas varu, tiesu varu vai izpildvaru, tad arī Kopienu tiesiskajā kārtībā visām valsts instancēm, tai skaitā likumdošanas varai, ir pienākums pildīt savus uzdevumus, ievērojot Kopienu tiesībās paredzētās normas, kas tieši reglamentē privātpersonu situāciju (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame, 34. punkts).
33. Ņemot vērā būtisko lomu, kāda ir tiesu varai privātpersonu tiesību, kuras izriet no Kopienu noteikumiem, aizsardzībā, to pilnīga efektivitāte tiktu apšaubīta un tajās atzīto tiesību aizsardzība tiktu mazināta, ja privātpersonām ar zināmiem nosacījumiem tiktu liegts saņemt kompensāciju, kad viņu tiesības ir aizskartas tāda Kopienu tiesību pārkāpuma dēļ, kas ir attiecināms uz dalībvalsts pēdējās instances tiesas nolēmumu.
34. Šajā sakarā ir jānorāda, ka tiesa, kura izlemj lietu pēdējā instancē, pēc definīcijas ir pēdējās instances tiesa, kurā privātpersonas var atsaukties uz tiesībām, ko tām piešķir Kopienu tiesības. Tā kā šādu tiesību pārkāpumu šīs tiesas nolēmumā, kas ir galīgs, parasti vairs nevar pārsūdzēt, privātpersonām nevar liegt iespēju ierosināt valsts atbildību, lai tādējādi panāktu savu tiesību aizsardzību.
35. Turklāt tieši tādēļ, lai izvairītos no tā, ka Kopienu tiesībās nodrošinātās privātpersonu tiesības tiek pārkāptas, EKL 234. panta trešajā daļā ir noteikts, ka tiesai, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, ir pienākums vērsties Tiesā.
36. Tādējādi no prasībām, kas raksturīgas tādu privātpersonu tiesību aizsardzībai, kuras balstās uz Kopienu tiesībām, izriet, ka tām ir tiesības saņemt kompensāciju par kaitējumu, kas nodarīts, valsts tiesai pārkāpjot šīs tiesības pēdējās instances nolēmumā (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame, 35. punkts).
37. Dažas valdības, kas iesniegušas apsvērumus pašreizējās procedūras ietvaros, apgalvoja, ka valsts atbildības princips par kaitējumu, kas privātpersonām nodarīts Kopienu tiesību pārkāpuma rezultātā, nav piemērojams valsts tiesām, kas lemj pēdējā instancē. Šajā sakarā tika izvirzīti argumenti, kas it īpaši balstīti uz tiesiskās drošības principu, bet vēl konkrētāk – uz res judicata principu, tiesas neatkarību un autoritāti, kā arī uz tādas tiesas neesamību, kas ir kompetenta izskatīt strīdus par valsts atbildību saistībā ar šādiem nolēmumiem.
38. Šajā sakarā ir jānorāda, ka res judicata principa nozīme nav apstrīdama (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Eco Swiss, 46. punkts). Lai garantētu gan tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, gan labu tiesu varas pārvaldību, ir svarīgi, lai tiesu nolēmumi, kas ir stājušies galīgā likumīgā spēkā pēc tam, kad ir izsmeltas visas pārsūdzēšanas iespējas vai ir beigušies šīm pārsūdzībām paredzētie termiņi, vairs nebūtu pārsūdzami.
39. Tomēr ir jāņem vērā, ka valsts atbildības principa atzīšana attiecībā uz pēdējās instances tiesas nolēmumu nenozīmē, ka tiek apšaubīta šāda res judicata nolēmuma spēkā esamība. Procedūrai, kas paredzēta valsts atbildības noteikšanai, nav tāds pats mērķis, un tajā ne vienmēr ir iesaistīti tie paši lietas dalībnieki, kas procedūrā, kuras rezultātā tiek pieņemts nolēmums, kurš iegūst res judicata statusu. Prasītājs tiesvedībā pret valsti par tās atbildību labvēlīga sprieduma gadījumā panāks, ka valstij tiek piespriests atlīdzināt nodarīto kaitējumu, bet ne obligāti res judicata statusa atcelšanu tiesas nolēmumam, kurš radījis kaitējumu. Katrā ziņā valsts atbildības princips, kas ir raksturīgs Kopienu tiesiskajai kārtībai, paredz šādu kompensāciju, bet ne tā tiesas nolēmuma pārskatīšanu, kurš radījis kaitējumu.
40. No tā izriet, ka res judicata princips neliedz atzīt valsts atbildības principu attiecībā uz pēdējās instances tiesas nolēmumiem.
41. Tāpat nevar atzīt argumentus, kas pamatoti ar tiesu neatkarību un autoritāti.
42. Runājot par tiesu neatkarību, jāprecizē, ka attiecīgais atbildības princips nenozīmē tiesneša personīgo atbildību, bet gan valsts atbildību. Iespējamība, ka ar zināmiem nosacījumiem var iestāties valsts atbildība par tiesu nolēmumiem, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām, neietver īpašu risku, ka tiks apšaubīta tādas tiesas neatkarība, kura lemj pēdējā instancē.
43. Attiecībā uz argumentu par pēdējās instances tiesas autoritātes mazināšanas risku, ko ietekmē apstāklis, ka tās galīgos spriedumus var apšaubīt tiesvedībā par valsts atbildības noteikšanu saistībā ar šiem spriedumiem, ir jāatzīst, ka tiesības zināmos gadījumos prasīt kaitējuma atlīdzināšanu par kļūdaina tiesas nolēmuma nodarīto kaitējumu var uzskatīt arī par tiesiskās kārtības kvalitātes un galu galā arī par tiesu varas autoritātes uzlabojumu.
44. Vairākas valdības apgalvoja arī, ka šķērslis valsts atbildības principa piemērošanai valsts pēdējās instances tiesas nolēmumiem ir tāds, ka ir grūti noteikt kompetento tiesu, kas izskatītu lietas par šādu nolēmumu rezultātā nodarīta kaitējuma atlīdzināšanu.
45. Šajā sakarā ir jāatzīst – tā kā Kopienu tiesiskajai kārtībai raksturīgais valsts atbildības princips, ievērojot apsvērumus, kas pēc būtības ir saistīti ar privātpersonu tiesību aizsardzību, ko tām garantē Kopienu noteikumi, ir jāpiemēro valsts pēdējās instances tiesas nolēmumiem, dalībvalstīm jānodrošina ieinteresētajām personām iespēja atsaukties uz šo principu, radot tām piemērotus tiesību līdzekļus. Šī principa piemērošana nevar tikt apdraudēta ar kompetentas tiesas neesamību.
46. Pastāvīgajā judikatūrā ir paredzēts – ja nav attiecīga Kopienu tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts iekšējā tiesiskajā kārtībā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāpieņem sīki izstrādāti procesuālie noteikumi tiesvedībai, kas paredzēta, lai pilnībā aizsargātu tiesības, ko indivīdiem piešķir Kopienu tiesības (skat. 1976. gada 16. decembra spriedumus lietā 33/76 Rewe, Recueil, 1989. lpp., 5. punkts, un lietā 45/76 Comet, Recueil, 2043. lpp., 13. punkts; 1980. gada 27. februāra spriedumu lietā 68/79 Just, Recueil, 501. lpp., 25. punkts; iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Francovich u.c., 42. punkts, un 1995. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑312/93 Peterbroeck, Recueil, I‑4599. lpp., 12. punkts).
47. Tā kā dalībvalstīm katrā atsevišķā gadījumā ir jānodrošina efektīva no Kopienu tiesiskā regulējuma izrietošu tiesību aizsardzība, Tiesa nevar iejaukties kompetences problēmu risināšanā, kuras var rasties valsts tiesiskajā kārtībā saistībā ar tādu tiesisko situāciju kvalifikāciju, kas ir balstītas uz Kopienu tiesībām (1996. gada 18. janvāra spriedums lietā C‑446/93 SEIM, Recueil, I‑73. lpp., 32. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Dorsch Consult, 40. punkts).
48. Jāpiebilst, ka, lai arī apsvērumi par res judicata principa vai tiesu varas neatkarības principa ievērošanu ir likuši valsts tiesību sistēmās noteikt, reizēm stingrus, ierobežojumus attiecībā uz valsts atbildības iestāšanos par kļūdainu tiesu nolēmumu radīto kaitējumu, šādi apsvērumi nav tādi, kas absolūti izslēgtu šādu iespēju. Valsts atbildības principa piemērošana, kā to norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 77.–82. punktā, attiecībā uz tiesu nolēmumiem vienā vai otrā veidā ir akceptēta vairumā dalībvalstu, lai arī tikai ar ierobežojošiem un neviendabīgiem nosacījumiem.
49. Turklāt šajā pašā sakarā ir jānorāda, ka ECTK un it īpaši tās 41. pants ļauj Eiropas Cilvēktiesību tiesai piespriest valstij, kas ir pārkāpusi kādu pamatbrīvību, atlīdzināt cietušajai personai kaitējumu, kas radies šāda pārkāpuma rezultātā. No šīs tiesas judikatūras izriet, ka šādu kompensāciju var piespriest arī gadījumā, ja pārkāpums izriet no valsts pēdējās instances tiesas nolēmuma (skat. 2000. gada 21. marta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Dulaurans pret Franciju, vēl nav publicēts).
50. No visa iepriekš minētā izriet, ka princips, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir pienākums atlīdzināt privātpersonām nodarītu kaitējumu, pārkāpjot Kopienu tiesības, par ko tās ir vainojamas, ir piemērojams arī gadījumos, kad attiecīgais pārkāpums izriet no pēdējās instances tiesas nolēmuma. Katras dalībvalsts tiesiskajā kārtībā ir jāparedz kompetentā tiesa, kas izšķir strīdus par šāda kaitējuma atlīdzināšanu.
Par valsts atbildības nosacījumiem
51. Runājot par nosacījumiem, kādos valstij ir pienākums atlīdzināt privātpersonām nodarīto kaitējumu, pārkāpjot Kopienu tiesības, par ko dalībvalsts ir vainojama, no Tiesas judikatūras izriet trīs šādi nosacījumi, proti, pārkāptā tiesību noteikuma mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, pārkāpums ir pietiekami būtisks un pastāv tieša cēloņsakarība starp valsts pienākuma pārkāpumu un privātpersonām nodarīto kaitējumu (iepriekš minētais spriedums lietā Haim, 36. punkts).
52. Valsts atbildību par kaitējumu, kas nodarīts ar valsts pēdējās instances tiesas nolēmumu, ar kuru pārkāpts Kopienu tiesību noteikums, reglamentē tādi paši nosacījumi.
53. Runājot it īpaši par otro nosacījumu un par tā piemērošanu, lai noteiktu iespējamo valsts atbildību saistībā ar valsts pēdējās instances tiesas nolēmumu, ir jāņem vērā tiesas funkciju specifika, kā arī leģitīmās tiesiskās drošības prasības, kā to ir norādījušas dalībvalstis, kuras iesniegušas savus apsvērumus šajā lietā. Valsts atbildība par Kopienu tiesību pārkāpumu valsts pēdējās instances tiesas nolēmumā var iestāties tikai izņēmuma gadījumā, kad tiesa ir acīmredzami pārkāpusi piemērojamās tiesības.
54. Lai noteiktu, vai šis nosacījums ir izpildīts, valsts tiesai, kas izskata prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, ir jāņem vērā visi apstākļi, kas raksturo tās izskatīšanai nodoto situāciju.
55. Šie apstākļi it īpaši ietver pārkāptā noteikuma skaidrības un precizitātes mēru, pārkāpuma tīšo raksturu, tiesību kļūdas atvainojamo vai neatvainojamo raksturu, vajadzības gadījumā – Kopienu iestādes nostāju, kā arī attiecīgās tiesas pienākuma iesniegt lūgumu prejudiciāla nolēmuma saņemšanai saskaņā ar EKL 234. panta trešo daļu neizpildi.
56. Katrā ziņā Kopienu tiesību pārkāpums ir acīmredzams un līdz ar to pietiekami būtisks, ja attiecīgais nolēmums ir pieņemts, acīmredzami pārkāpjot Tiesas judikatūru attiecīgajā jautājumā (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame, 57. punkts).
57. Šī sprieduma 51. punktā minētie trīs nosacījumi ir vajadzīgi un pietiekami, lai privātpersonām radītu tiesības uz atlīdzību, lai gan neizslēdz, ka valsts atbildība var iestāties ar mazāk stingriem nosacījumiem, pamatojoties uz valsts tiesībām (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame, 66. punkts).
58. Tiesību uz atlīdzību, kas ir tieši pamatotas ar Kopienu tiesībām, gadījumā, ja šie nosacījumi ir izpildīti, dalībvalstij, pamatojoties uz tai saistošajām valsts tiesībām atbildības jomā, ir jāatlīdzina radītā kaitējuma sekas, ievērojot, ka valsts tiesību aktos paredzētie nosacījumi kaitējuma atlīdzināšanas jomā nav mazāk labvēlīgi kā tie, kas attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura sūdzībām, un tie nevar būt izveidoti tādā veidā, kas atlīdzības saņemšanu padara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu (iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Francovich u.c., 41.–43. punkts, un lietā Norbrook Laboratories, 111. punkts).
59. No visa iepriekš minētā izriet, ka uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka princips, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir pienākums atlīdzināt privātpersonām nodarītu kaitējumu, pārkāpjot Kopienu tiesības, par ko dalībvalstis ir vainojamas, ir piemērojams arī gadījumos, kad attiecīgais pārkāpums izriet no pēdējās instances tiesas nolēmuma, ja pārkāptā tiesību noteikuma mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, pārkāpums ir pietiekami būtisks un pastāv tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un privātpersonām nodarīto kaitējumu. Lai noteiktu, vai pārkāpums ir pietiekami būtisks gadījumā, kad attiecīgais pārkāpums izriet no šāda nolēmuma, kompetentajai valsts tiesai, ņemot vērā tiesas funkciju specifiku, ir jānoskaidro, vai attiecīgais pārkāpums ir acīmredzams. Katras dalībvalsts tiesiskajā kārtībā ir jāparedz kompetentā tiesa, kas izšķir strīdus par šāda kaitējuma atlīdzināšanu.
Par trešo jautājumu
60. Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa EKL 234. panta piemērošanas ietvaros nav kompetenta lemt par valsts tiesību noteikuma saderību ar Kopienu tiesībām. Tomēr no valsts tiesas uzdotajiem jautājumiem un, ņemot vērā tās sniegtās ziņas, Tiesa var izdalīt tos elementus, kas attiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju, lai minētajai tiesai palīdzētu atrisināt izskatāmo tiesisko problēmu (it īpaši skat. 1994. gada 3. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑332/92, C‑333/92 un C‑335/92 Eurico Italia u.c., Recueil, I‑711. lpp., 19. punkts).
61. Ar trešo jautājumu valsts tiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Līguma 48. pants un Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.) 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie GG 50.a pantā paredzētajos apstākļos nepieļauj īpašas piemaksas par darba stāžu piešķiršanu, kas atbilstoši Verwaltungsgerichtshof sniegtajai interpretācijai 1998. gada 24. jūnija spriedumā ir uzskatāma par lojalitātes prēmiju.
Tiesai iesniegtie apsvērumi
62. Kēblers vispirms apgalvo, ka GG 50.a pantā noteiktā īpašā piemaksa par darba stāžu nav lojalitātes prēmija, bet gan parasta algas sastāvdaļa, kā to sākotnēji atzinusi arī Verwaltungsgerichtshof. Turklāt līdz Verwaltungsgerichtshof 1998. gada 24. jūnija spriedumam neviena Austrijas tiesa nav uzskatījusi, ka minētā piemaksa ir lojalitātes prēmija.
63. Tālāk, pat pieņemot hipotēzi, ka šī piemaksa ir lojalitātes prēmija un ka šāda prēmija varētu attaisnot netiešu diskrimināciju, Kēblers apgalvo, ka šajā jautājumā nav pastāvīgas un skaidras Tiesas judikatūras. Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof ir pārsniegusi savas pilnvaras, atsaucot savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un pašai pieņemot nolēmumu, jo Kopienu tiesību jēdzienu interpretēšana un definēšana ir ekskluzīvā Tiesas kompetencē.
64. Visbeidzot, Kēblers apgalvo, ka īpašās piemaksas par darba stāžu piešķiršanas kritēriji izslēdz jebkādu pamatojumu netiešai diskriminācijai, kas pret viņu īstenota. Minētā piemaksa ir maksājama neatkarīgi no tā, kurā Austrijas universitātē pieteikuma iesniedzējs ir pildījis savas funkcijas, kā arī nav prasīts, ka pieteikuma iesniedzējam piecpadsmit gadus nepārtraukti jāmāca viena un tā pati disciplīna.
65. Norādot, ka Tiesa nevar interpretēt valsts tiesības, Austrijas Republika apgalvo, ka trešais prejudiciālais jautājums ir jāsaprot tādējādi, ka iesniedzējtiesa vēlas saņemt Līguma 48. panta interpretāciju. Šajā sakarā tā apgalvo, ka minētais noteikums pieļauj atalgojuma sistēmu, kas atalgojuma noteikšanai ļauj ņemt vērā kvalifikāciju, ko amata pretendents ieguvis pie citiem valsts vai ārvalsts darba devējiem, un kas turklāt paredz piemaksu, ko var kvalificēt kā lojalitātes prēmiju, kuras saņemšana ir saistīta ar noteiktu dienesta laiku pie viena darba devēja.
66. Ņemot vērā, ka Kēblers kā ordinēts universitātes profesors ir publisko tiesību reglamentētās darba attiecībās, Austrijas Republika skaidro, ka viņa darba devējs ir Austrijas valsts. Tādēļ profesors, kurš pāriet no vienas Austrijas universitātes uz citu, nemaina darba devēju. Austrijas Republika norāda, ka Austrijā pastāv arī privātas universitātes. Profesori, kas tajās pasniedz, ir attiecīgi šo iestāžu, nevis valsts darbinieki, tādēļ uz viņu darba attiecībām neattiecas GG noteikumi.
67. Komisija no savas puses apgalvo, ka ar GG 50.a pantu, pārkāpjot Līguma 48. pantu, ir noteikta diskriminācija atkarībā no dienesta ilguma, kas pavadīts Austrijas universitātēs, un citu dalībvalstu universitātēs pavadīta dienesta ilguma.
68. Pēc Komisijas teiktā ir jāatzīst, ka Verwaltungsgerichtshof savā galīgajā vērtējumā ir nepareizi interpretējusi iepriekš minētā sprieduma lietā Schöning-Kougebetopoulou tvērumu. Ņemot vērā valsts tiesību interpretācijas jaunos apstākļus, Komisija uzskata, ka šai tiesai bija jāuztur savs lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, formulējot to no jauna. Tiesa nekad nav skaidri lēmusi par to, ka lojalitātes prēmija varētu pamatot noteikumu, kas ir diskriminējošs pret citu dalībvalstu darba ņēmējiem.
69. Turklāt Komisija apgalvo, ka īpašā piemaksa par darba stāžu, pat ja tā pamata lietā ir uzskatāma par lojalitātes prēmiju, nevar pamatot darba ņēmēju brīvas pārvietošanās šķērsli. Komisija uzskata, ka Kopienu tiesības principā pieļauj, ka darba devējs cenšas saglabāt kvalificētus darba ņēmējus, piedāvājot darbiniekiem algas paaugstinājumus vai prēmijas atkarībā no darba stāža uzņēmumā. Tomēr GG 50.a pantā paredzētā “lojalitātes prēmija” atšķiras no prēmijām, kas rada sekas tikai uzņēmumā, jo tā darbojas attiecīgās dalībvalsts līmenī, neietverot citas dalībvalstis, un tādējādi tieši ietekmē pasniedzēju brīvu pārvietošanos. Papildus tam Austrijas universitātes konkurē ne tikai ar citu dalībvalstu izglītības iestādēm, bet arī savā starpā. Taču minētais noteikums nerada sekas attiecībā uz šo otro konkurences veidu.
Tiesas atbilde
70. Īpašā piemaksa par darba stāžu, ko Austrijas valsts kā darba devējs piešķir universitāšu profesoriem saskaņā ar GG 50.a pantu, rada finanšu priekšrocību papildus pamatalgai, kuras apmērs jau ir atkarīgs no darba stāža. Universitātes profesors saņem šo piemaksu, ja viņš Austrijas universitātē šajā amatā ir bijis piecpadsmit gadus un ja viņš turklāt vismaz četrus gadus saņem parasto piemaksu par darba stāžu.
71. Līdz ar to GG 50.a pants attiecībā uz tajā noteikto īpašo piemaksu par darba stāžu izslēdz jebkādu iespēju ņemt vērā nodarbinātības laiku, ko universitātes profesors ir pavadījis citā dalībvalstī, nevis Austrijas Republikā.
72. Jāatzīst, ka šāda sistēma var divējādi ierobežot darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.
73. Pirmkārt, šāda sistēma darbojas pretēji migrējošu darba ņēmēju interesēm, kas ir citu dalībvalstu, nevis Austrijas Republikas pilsoņi, jo šiem darba ņēmējiem netiek atzīts dienesta laiks, ko viņi kā universitātes profesori pavadījuši šajās valstīs, pamatojoties vienīgi uz to, ka šis laiks nav pavadīts Austrijas universitātē (šajā sakarā par līdzīgu Grieķijas noteikumu skat. 1998. gada 12. marta spriedumu lietā C‑187/96 Komisija/Grieķija, Recueil, I‑1095. lpp., 20. un 21. punkts).
74. Otrkārt, šāds absolūts atteikums atzīt universitātes profesora amatā pavadīto laiku kādā citā dalībvalstī, kas nav Austrijas Republika, ierobežo Austrijā dzīvojošu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, jo tas attur viņus no aizbraukšanas no valsts, lai izmantotu šo brīvību. Atgriežoties Austrijā, viņu pieredze universitātes profesora amatā citā dalībvalstī, t.i., pielīdzināma darbība, netiek ņemta vērā, lai noteiktu GG 50.a pantā paredzēto īpašo piemaksu par darba stāžu.
75. Šos apsvērumus nemaina Austrijas Republikas pieminētais apstāklis, ka universitāšu migrējošo profesoru atalgojums, pateicoties GG 48. panta 3. punktam, kas tiem piešķir augstāku pamatalgu, lai veicinātu ārvalstu universitāšu profesoru nodarbināšanu, bieži vien ir daudz augstāks nekā Austrijas universitāšu profesoru atalgojums, pat ņemot vērā īpašo piemaksu par darba stāžu.
76. Pirmkārt, GG 48. panta 3. punkts pieļauj tikai iespēju, bet negarantē, ka ārvalsts universitātes profesors no iecelšanas Austrijas universitātes profesora amatā brīža saņems lielāku atalgojumu nekā Austrijas universitātes profesors ar tādu pašu pieredzi. Otrkārt, papildu atalgojumam, ko GG 48. panta 3. punkts ļauj piešķirt amatā iecelšanas brīdī, ir pavisam cits raksturs nekā īpašajai piemaksai par darba stāžu. Tādēļ minētais noteikums neizslēdz, ka GG 50.a pants rada nevienlīdzīgu attieksmi pret migrējošiem universitāšu profesoriem salīdzinājumā ar Austrijas universitāšu profesoriem un rada Līguma 48. pantā garantētās darba ņēmēju brīvas pārvietošanās šķērsli.
77. Līdz ar to tāds pasākums kā īpašas piemaksas par darba stāžu piešķiršana, kas paredzēta GG 50.a pantā, iespējams, rada šķēršļus darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai, kas principā aizliegti Līguma 48. pantā un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 1. punktā. Šāds pasākums ir pieļaujams tikai tad, ja tam ir leģitīms mērķis, kas ir saderīgs ar Līgumu, un ja to pamato primāri vispārējo interešu iemesli. Taču pat šādā gadījumā šī pasākuma īstenošanai ir jābūt piemērotai attiecīgā mērķa sasniegšanai un tas nedrīkst pārsniegt to, kas ir vajadzīgs šī mērķa sasniegšanai (it īpaši skat. 1993. gada 31. marta spriedumu lietā C‑19/92 Kraus, Recueil, I‑1663. lpp., 32. punkts; 1995. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑55/94 Gebhard, Recueil, I‑4165. lpp., 37. punkts, un 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman, Recueil, I‑4921. lpp., 104. punkts).
78. Verwaltungsgerichtshof savā 1998. gada 24. jūnija spriedumā ir nolēmusi, ka GG 50.a pantā paredzētā īpašā piemaksa par darba stāžu atbilstoši valsts tiesībām ir prēmija, lai atlīdzinātu Austrijas universitāšu profesoru uzticību savam vienīgajam darba devējam, proti, Austrijas valstij.
79. Tādēļ ir jāizvērtē, vai fakts, ka minētā piemaksa atbilstoši valsts tiesībām ir lojalitātes prēmija, nozīmē, ka atbilstoši Kopienu tiesībām uz to attiecas primāri vispārējo interešu iemesli, kas var attaisnot brīvas pārvietošanās ierobežojumu, ko šī piemaksa rada.
80. Šajā sakarā ir jānorāda, ka Tiesai vēl nav bijusi iespēja lemt par to, vai lojalitātes prēmija var būt darba ņēmēju brīvas pārvietošanās šķēršļa pamatojums.
81. Iepriekš minētā sprieduma lietā Schöning-Kougebetopoulou 27. punktā, kā arī 2000. gada 30. novembra sprieduma lietā Österreichischer Gewerkschaftsbund C‑195/98 (Recueil, I‑10497. lpp.) 49. punktā Tiesa ir noraidījusi attiecīgi Vācijas un Austrijas valdību izvirzītos argumentus šajā sakarā. Tiesa ir atzinusi, ka attiecīgais tiesiskais regulējums nekādā gadījumā neparedz atlīdzināt darba ņēmēja uzticību darba devējam, jo algas pielikums, ko šis darba ņēmējs saņem par savu darba stāžu, tiek noteikts pēc darba gadiem, kas nostrādāti pie dažādiem darba devējiem. Tā kā šo spriedumu pamatā esošajās lietās algas paaugstinājums netika atzīts par lojalitātes prēmiju, tad Tiesai nebija jāizvērtē, vai tāda veida prēmija pati par sevi var būt darba ņēmēju brīvas pārvietošanās šķēršļa pamatojums.
82. Šajā lietā Verwaltungsgerichtshof 1998. gada 24. jūnija spriedumā ir nolēmusi, ka īpašā piemaksa par darba stāžu, kas paredzēta GG 50.a pantā, ir kompensācija par darba ņēmēja uzticību vienīgajam darba devējam.
83. Lai arī nevar izslēgt, ka darba ņēmēju uzticības darba devējam pētniecības vai universitātes izglītības jomā saglabāšana ir primārs vispārējo interešu iemesls, tomēr, ņemot vērā pamata lietā izskatāmā pasākuma īpašās pazīmes, tā radīto šķērsli šāds mērķis nevar pamatot.
84. Pirmkārt, lai arī visi valsts universitāšu profesori Austrijā ir viena darba devēja, proti, Austrijas valsts, darbinieki, viņi ir nodarbināti dažādās universitātēs. Universitāšu profesoru nodarbinātības tirgū dažādās Austrijas universitātes konkurē ne tikai ar citu dalībvalstu un trešo valstu universitātēm, bet arī savā starpā. Runājot par šo otro konkurences veidu, ir jāatzīst, ka pamata lietā spēkā esošais pasākums nekādā veidā neveicina profesora uzticību tai Austrijas universitātei, kurā viņš pilda savus pienākumus.
85. Otrkārt, lai arī īpašās piemaksas par darba stāžu mērķis ir atlīdzināt darba ņēmēju uzticību viņu darba devējam, tā rezultātā tiek atlīdzināti arī tie Austrijas universitāšu profesori, kas turpina strādāt savā profesijā Austrijas teritorijā. Līdz ar to minētā piemaksa var ietekmēt šo profesoru izvēli attiecībā uz amatu kādā citā Austrijas universitātē vai citas dalībvalsts universitātē.
86. Tādēļ īpašās piemaksas par darba stāžu, kas tiek izskatīta pamata lietā, rezultātā tiek atlīdzināta ne tikai darba ņēmēja uzticība darba devējam. Tā izraisa arī universitātes profesoru nodarbinātības tirgus sadalīšanu Austrijas teritorijā un ir pretrunā darba ņēmēju brīvas pārvietošanās principam.
87. No visa iepriekš minētā izriet, ka tāda veida pasākums kā GG 50.a pantā paredzētā īpašā piemaksa par darba stāžu ir darba ņēmēju brīvas pārvietošanās šķērslis, ko nevar pamatot primāri vispārējo interešu iemesli.
88. Līdz ar to uz trešo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Līguma 48. pants un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie GG 50.a pantā paredzētajos apstākļos nepieļauj īpašas piemaksas par darba stāžu piešķiršanu, kas atbilstoši Verwaltungsgerichtshof sniegtajai interpretācijai 1998. gada 24. jūnija spriedumā ir uzskatāma par lojalitātes prēmiju.
Par ceturto un piekto jautājumu
89. Ar ceturto un piekto jautājumu, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai pamata lietā iestājas valsts atbildība sakarā ar Verwaltungsgerichtshof 1998. gada 24. jūnija spriedumā pieļautu Kopienu tiesību pārkāpumu.
Tiesai iesniegtie apsvērumi
90. Attiecībā uz ceturto jautājumu Kēblers, Vācijas valdība un Komisija apgalvo, ka Līguma 48. pants ir tieši piemērojams un rada privātpersonām subjektīvas tiesības, ko iestādēm un valsts tiesām ir pienākums ievērot.
91. Austrijas Republika apgalvo, ka uz ceturto jautājumu ir jāatbild tikai tad, ja Tiesa uz iepriekšējiem jautājumiem neatbild tā, kā ieteikts. Tā kā ceturtais jautājums ir uzdots tikai gadījumā, ja atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša, ko Austrijas Republika uzskata par nepieņemamu, tā iesaka Tiesai neatbildēt uz ceturto jautājumu. Turklāt tā apgalvo, ka jautājums ir neskaidrs, jo rīkojumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu nav norādīts pamatojums.
92. Attiecībā uz piekto jautājumu Kēblers apgalvo, ka atbildei esot jābūt apstiprinošai, jo Tiesai ir visa vajadzīgā informācija, lai varētu lemt par to, vai pamata lietā Verwaltungsgerichtshof acīmredzami un būtiski ir pārkāpusi savu rīcības brīvību.
93. Austrijas Republika uzskata, ka tikai valsts tiesām ir jāpiemēro kritēriji par valsts atbildību par privātpersonām nodarītu kaitējumu Kopienu tiesību pārkāpuma rezultātā.
94. Tomēr gadījumā, ja Tiesa pati atbild uz jautājumu par to, vai iestājas Austrijas Republikas atbildība, tā apgalvo, pirmkārt, ka Līguma 177. pantā (jaunajā redakcijā – EKL 234. pants) nav paredzēta tiesību piešķiršana privātpersonām. Tādēļ tā uzskata, ka šis atbildības nosacījums nav izpildīts.
95. Otrkārt, nav apstrīdams fakts, ka iesniegto lietu izskatīšanā valsts tiesām ir liela rīcības brīvība, lai noteiktu, vai tām ir jāiesniedz lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Šajā sakarā Austrijas Republika apgalvo, ka – kopš Tiesa savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Schöning-Kougebetopoulou ir atzinusi, ka lojalitātes prēmijas principā nav pretrunā noteikumiem par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, – Verwaltungsgerichtshof izskatāmajā lietā pamatoti esot atzinusi, ka tā pati var izlemt Kopienu tiesību jautājumus.
96. Treškārt, gadījumā, ja Tiesa atzītu, ka Verwaltungsgerichtshof savā 1998. gada 24. jūnija spriedumā nav ievērojusi Kopienu tiesības, šīs tiesas rīcību nekādā gadījumā nevarot kvalificēt kā būtisku minēto tiesību pārkāpumu.
97. Ceturtkārt, Austrijas Republika apgalvo, ka starp Tiesai adresētā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu atsaukumu no Verwaltungsgerichtshof puses un Kēblera faktiski apgalvoto kaitējumu neesot nekādas cēloņsakarības. Šādi argumenti būtībā esot balstīti uz pilnībā nepieņemamu nostāju, ka lūguma uzturēšanas gadījumā Tiesa būtu pieņēmusi prejudiciālu nolēmumu, kurā tā noteikti būtu apstiprinājusi Kēblera argumentus. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka nodarītais kaitējums, neizmaksājot īpašo piemaksu par darba stāžu no 1995. gada 1. janvāra līdz 2001. gada 28. februārim, nebūtu radies, ja lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu uzturēts un tā rezultātā Tiesa būtu pieņēmusi nolēmumu. Tomēr pamata lietas dalībnieks nevar balstīt savus argumentus nedz uz iepriekšēju pieņēmumu par to, ko Tiesa būtu nolēmusi prejudiciāla nolēmuma procedūrā, nedz arī prasīt kaitējuma atlīdzināšanu ar šādu pamatojumu.
98. Vācijas valdība no savas puses apgalvo, ka tikai kompetentajai valsts tiesai ir jāizvērtē, vai dalībvalsts atbildības nosacījumi ir izpildīti.
99. Komisija uzskata, ka pamata lietā dalībvalsts atbildība neiestājas. Lai arī tā uzskata, ka Verwaltungsgerichtshof savā 1998. gada 24. jūnija spriedumā ir nepareizi interpretējusi iepriekš minēto spriedumu lietā Schöning-Kougebetopoulou, kā arī pārkāpusi Līguma 48. pantu, nospriežot, ka GG 50.a pants nav pretrunā Kopienu tiesībām, šāds pārkāpums kaut kādā ziņā ir atvainojams.
Tiesas atbilde
100. No Tiesas judikatūras izriet, ka principā valsts tiesām ir jāpiemēro kritēriji, kas ļauj noteikt dalībvalstu atbildību par privātpersonām nodarītu kaitējumu Kopienu tiesību pārkāpuma rezultātā (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame, 58. punkts), ievērojot Tiesas sniegtās vadlīnijas šo kritēriju piemērošanai (iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame, 55.–57. punkts, un lietā British Telecommunications, 41. punkts; 1996. gada 17. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑283/94, C‑291/94 un C‑292/94 Denkavit u.c., Recueil, I‑5063. lpp., 49. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Konle, 58. punkts).
101. Tomēr šajā lietā Tiesai ir visa informācija, lai noteiktu, vai ir izpildīti nosacījumi par dalībvalsts atbildības iestāšanos.
Par tāda tiesību noteikuma pārkāpumu, kas piešķir tiesības privātpersonām
102. Līguma 48. pants un Regulas Nr. 1612/68 7. panta 1. punkts atbilstoši atbildei uz trešo jautājumu ir tie Kopienu tiesību noteikumi, kuru pārkāpums ir pamata lietas priekšmets. Šie noteikumi precizē sekas, kas izriet no pamatprincipa par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā, aizliedzot jebkādu diskrimināciju, kas balstīta uz dalībvalstu darba ņēmēju pilsonību, it īpaši attiecībā uz atalgojumu.
103. Nevar apstrīdēt, ka šo noteikumu mērķis ir piešķirt privātpersonām tiesības.
Par pietiekami būtisku pārkāpumu
104. Vispirms ir jāatceras tiesvedības, kuras rezultātā tika taisīts Verwaltungsgerichtshof 1998. gada 24. jūnija spriedums, norise.
105. Iesniedzējtiesā izskatāmajā strīdā starp Kēbleru un Bundesminister für Wissenschaft, Forschung und Kunst (federālais zinātnes, pētniecības un mākslas ministrs) par ministra atteikumu piešķirt Kēbleram GG 50.a pantā paredzēto īpašo piemaksu par darba stāžu minētā tiesa ar 1997. gada 22. oktobra rīkojumu, kas Tiesā reģistrēts ar lietas numuru C‑382/97, uzdeva Tiesai prejudiciālu jautājumu par Līguma 48. panta un Regulas Nr. 1612/68 1.–3. panta interpretāciju.
106. Šajā rīkojumā Verwaltungsgerichtshof it īpaši norādīja, ka, lai atrisinātu tai iesniegto strīdu, “izšķiroša nozīme ir tam, vai Līguma 48. pantā noteiktajām Kopienu tiesībām pretrunā ir tas [..], ka Austrijas likumdevējs īpašās piemaksas par darba stāžu piešķiršanu ordinētiem universitātes profesoriem, kas pēc pazīmēm nav ne lojalitātes prēmija, ne atlīdzība, bet gan algas sastāvdaļa atalgojuma paaugstinājuma sistēmā, pieļauj ar nosacījumu par piecpadsmit gadu dienesta ilgumu Austrijas universitātē”.
107. Vispirms jāatzīst, ka minētajā rīkojumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu nepārprotami ir norādīts Verwaltungsgerichtshof uzskats, ka saskaņā ar valsts tiesībām īpašā piemaksa par darba stāžu nav lojalitātes prēmija.
108. Turklāt no Austrijas valdības rakstveida apsvērumiem lietā C‑382/97 izriet, ka šī valdība, lai pierādītu, ka ar GG 50.a pantu netiek pārkāpts Līguma 48. pantā garantētais darba ņēmēju brīvas pārvietošanās princips, apgalvo tikai, ka šajā noteikumā paredzētā īpašā piemaksa par darba stāžu ir lojalitātes prēmija.
109. Visbeidzot, iepriekš minētā sprieduma lietā Schöning-Kougebetopoulou 22. un 23. punktā Tiesa jau ir lēmusi, ka ar pasākumu, ar kuru darba ņēmēja atalgojums tiek noteikts atkarībā no viņa dienesta ilguma, bet ar kuru tiek izslēgta jebkāda iespēja ņemt vērā pielīdzināmus darba laikposmus citas dalībvalsts civildienestā, iespējams, var tikt pārkāpts Līguma 48. pants.
110. Ņemot vērā, ka, no vienas puses, Tiesa jau ir lēmusi, ka ar šādu pasākumu, iespējams, var tikt pārkāpts minētais Līguma noteikums, un ka, no otras puses, vienīgais Austrijas valdības izvirzītais pamatojums šajā sakarā nebija atbilstošs rīkojuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu kontekstā, Tiesas kanceleja 1998. gada 11. marta vēstulē nosūtīja Verwaltungsgerichtshof iepriekš minēto spriedumu lietā Schöning-Kougebetopoulou, lai tā varētu izvērtēt, vai tai pietiek vajadzīgo Kopienu tiesību interpretācijas elementu iesniegtā strīda atrisināšanai, un jautāja, vai minētā sprieduma kontekstā tā uzskata par vajadzīgu uzturēt savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
111. Verwaltungsgerichtshof 1998. gada 25. marta rīkojumā aicināja lietas dalībniekus izteikt savu viedokli par Tiesas kancelejas lūgumu, provizoriski norādot, ka tiesību jautājums, kas bija attiecīgā prejudiciālā procesa priekšmets, ir atrisināts par labu Kēbleram.
112. Ar 1998. gada 24. jūnija rīkojumu Verwaltungsgerichtshof atsauca savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, uzskatīdama, ka minētā lūguma uzturēšana nav lietderīga strīda atrisināšanai. Tā norādīja, ka attiecīgajā gadījumā izšķirošais jautājums ir, vai GG 50.a pantā noteiktā īpašā piemaksa par darba stāžu ir lojalitātes prēmija, un ka šis jautājums ir atrisināms, pamatojoties uz valsts tiesībām.
113. Šajā sakarā Verwaltungsgerichtshof savā 1998. gada 24. jūnija spriedumā norādīja, ka tā “1997. gada 22. oktobra rīkojumā [..] pamatojās uz apsvērumu, ka īpašā piemaksa par darba stāžu ordinētiem universitātes profesoriem pēc pazīmēm nav ne lojalitātes prēmija, ne atlīdzība” un ka “šāda tiesību interpretācija, kas nav saistoša administratīvā procesa dalībniekiem, nav atbalstāma”. Verwaltungsgerichtshof šajā spriedumā secināja, ka minētā piemaksa tomēr ir lojalitātes prēmija.
114. No visa iepriekš minētā izriet, ka pēc Tiesas kancelejas jautājuma Verwaltungsgerichtshof, vai tā uztur savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, minētā tiesa ir pārskatījusi īpašās piemaksas par darba stāžu kvalifikāciju atbilstoši valsts tiesībām.
115. Pēc GG 50.a pantā noteiktās īpašās piemaksas par darba stāžu pārkvalificēšanas Verwaltungsgerichtshof noraidīja Kēblera prasības pieteikumu. 1998. gada 24. jūnija spriedumā Verwaltungsgerichtshof no iepriekš minētā sprieduma lietā Schöning-Kougebetopoulou izsecināja, ka, kvalificējot minēto piemaksu kā lojalitātes prēmiju, tā varētu būt pamatota, pat ja tā būtu pretrunā diskriminācijas aizlieguma principam, kas noteikts Līguma 48. pantā.
116. Taču, kā izriet no šī sprieduma 80. un 81. punkta, iepriekš minētajā spriedumā lietā Schöning-Kougebetopoulou Tiesa nav izteikusies par jautājumu, vai un ar kādiem nosacījumiem darba ņēmēju brīvas pārvietošanās šķērslis, ko rada lojalitātes prēmija, var būt pamatots. Līdz ar to Verwaltungsgerichtshof no minētā sprieduma izsecinātie apsvērumi ir balstīti uz nepareizu tā interpretāciju.
117. Tā kā, no vienas puses, Verwaltungsgerichtshof ir mainījusi tās valsts tiesību interpretāciju, kvalificējot GG 50.a pantā noteikto pasākumu par lojalitātes prēmiju pēc tam, kad tai tika nosūtīts iepriekš minētais spriedums lietā Schöning-Kougebetopoulou, un, no otras puses, Tiesai līdz šim nav bijusi iespēja lemt, vai lojalitātes prēmijas radītais darba ņēmēju brīvas pārvietošanās šķērslis ir pamatots, Verwaltungsgerichtshof bija pienākums uzturēt savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
118. Minētā tiesa nevarēja atzīt, ka attiecīgā tiesību jautājuma atrisinājums izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras vai arī neatstāj vietu nekādām saprātīgām šaubām (skat. 1982. gada 6. oktobra spriedumu lietā 283/81 CILFIT u.c., Recueil, 3415. lpp., 14. un 16. punkts). Līdz ar to tai saskaņā ar Līguma 177. panta trešo daļu bija pienākums uzturēt savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
119. Turklāt, kā izriet no atbildes uz trešo jautājumu, tāds pasākums kā GG 50.a pantā noteiktā īpašā piemaksa par darba stāžu, pat ja to var kvalificēt kā lojalitātes prēmiju, ir darba ņēmēju brīvas pārvietošanās šķērslis, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām. No tā izriet, ka Verwaltungsgerichtshof ar savu 1998. gada 24. jūnija spriedumu ir pārkāpusi Kopienu tiesības.
120. Līdz ar to ir jāizvērtē, vai šis Kopienu tiesību pārkāpums pēc rakstura ir acīmredzams, it īpaši ievērojot apstākļus, kas šajā sakarā ir jāņem vērā un kas ir norādīti šī sprieduma 55. un 56. punktā.
121. Šajā sakarā, pirmkārt, ir jāatzīst, ka to Kopienu tiesību noteikumu pārkāpums, par ko ir norādīts atbildē uz trešo jautājumu, nav šādi kvalificējams.
122. Kopienu tiesības skaidri nereglamentē jautājumu, vai darba ņēmēja uzticības darba devējam veicināšanas pasākums, kā, piemēram, lojalitātes prēmija, kas ir darba ņēmēju brīvas pārvietošanās šķērslis, var būt pamatots un līdz ar to saderīgs ar Kopienu tiesībām. Atbilde uz šo jautājumu nav atrodama arī Tiesas judikatūrā. Turklāt atbilde nav acīmredzama.
123. Otrkārt, apstāklim, ka attiecīgajai valsts tiesai, kā tas ir atzīts šī sprieduma 118. punktā, bija pienākums uzturēt savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, nav tāda rakstura, lai šo secinājumu atzītu par spēkā neesošu. Šajā gadījumā Verwaltungsgerichtshof bija nolēmusi atsaukt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, uzskatīdama, ka atbilde uz risināmo Kopienu tiesību jautājumu jau ir sniegta iepriekš minētajā spriedumā lietā Schöning-Kougebetopoulou. Tieši nepareizas minētā sprieduma interpretācijas rezultātā Verwaltungsgerichtshof uzskatīja, ka šis jautājums par interpretāciju vairs nav jāiesniedz Tiesai.
124. Šādos apstākļos un, ņemot vērā lietas faktus, nevar atzīt, ka šī sprieduma 119. punktā konstatētais pārkāpums pēc rakstura ir acīmredzams un līdz ar to pietiekami būtisks.
125. Jāpiebilst, ka šī atbilde neierobežo pienākumus, kas dalībvalstij izriet no Tiesas atbildes uz trešo prejudiciālo jautājumu.
126. Tādējādi uz ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka tādam Kopienu tiesību pārkāpumam, kāds pamata lietas apstākļos izriet no Verwaltungsgerichtshof 1998. gada 24. jūnija sprieduma, nav vajadzīgā acīmredzamā rakstura, lai saskaņā ar Kopienu tiesībām iestātos dalībvalsts atbildība par tās pēdējās instances tiesas nolēmumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
127. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Austrijas, Vācijas, Francijas, Nīderlandes un Apvienotās karalistes valdībām, kā arī Komisijai, kas iesniedza apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu
TIESA,
atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 2001. gada 7. maija rīkojumu iesniedza Landesgericht für Zivilrechtssachen Wien, nospriež:
1) princips, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir pienākums atlīdzināt privātpersonām nodarītu kaitējumu, pārkāpjot Kopienu tiesības, par ko dalībvalstis ir vainojamas, ir piemērojams arī gadījumos, kad attiecīgais pārkāpums izriet no pēdējās instances tiesas nolēmuma, ja pārkāptā tiesību noteikuma mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, pārkāpums ir pietiekami būtisks un pastāv tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un privātpersonām nodarīto kaitējumu. Lai noteiktu, vai pārkāpums ir pietiekami būtisks gadījumā, kad attiecīgais pārkāpums izriet no šāda nolēmuma, kompetentajai valsts tiesai, ņemot vērā tiesas funkciju specifiku, ir jānoskaidro, vai attiecīgais pārkāpums ir acīmredzams. Katras dalībvalsts tiesiskajā kārtībā ir jāparedz kompetentā tiesa, kas izšķir strīdus par šāda kaitējuma atlīdzināšanu;
2) EK līguma 48. pants (pēc grozījumiem – EKL 39. pants) un 7. panta 1. punkts Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulā (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā ir jāinterpretē tādējādi, ka tie Gehaltsgesetz 1956 (1956. gada Likums par darba algu), kas grozīts 1997. gadā, 50.a pantā paredzētajos apstākļos nepieļauj īpašas piemaksas par darba stāžu piešķiršanu, kas atbilstoši Verwaltungsgerichtshof (Austrija) sniegtajai interpretācijai 1998. gada 24. jūnija spriedumā ir uzskatāma par lojalitātes prēmiju;
3) Kopienu tiesību pārkāpumam, kas pamata lietas apstākļos izriet no Verwaltungsgerichtshof 1998. gada 24. jūnija sprieduma, nav vajadzīgā acīmredzamā rakstura, lai saskaņā ar Kopienu tiesībām iestātos dalībvalsts atbildība par tās pēdējās instances tiesas nolēmumu.
Rodríguez Iglesias | Puissochet | Wathelet |
Schintgen | Timmermans | Gulmann |
von Bahr | Cunha Rodrigues | Rosas |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 30. septembrī.
R. Grass | | G. C. Rodríguez Iglesias |