Language of document : ECLI:EU:C:2012:221

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2012. gada 19. aprīlī (*)

Apelācija – Konkurence – Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Izlietotu dzērienu iepakojumu savākšanas ierīču tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 82. panta un EEZ līguma 54. panta pārkāpums – Ekskluzīvo tiesību līgumi, nolīgumi par daudzumu un lojalitātes atlaides

Lieta C‑549/10 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2010. gada 18. novembrī iesniedza

Tomra Systems ASA, Askere (Norvēģija),

Tomra Europe AS, Askere,

Tomra Systems GmbH, Hildena (Vācija),

Tomra Systems BV, Apeldorna (Nīderlande),

Tomra Leergutsysteme GmbH, Vīne (Austrija),

Tomra Systems AB, Sollentūna (Zviedrija),

Tomra Butikksystemer AS, Askere,

ko pārstāv O. W. Brouwer, advocaat, J. Midthjell, advokat, un A. J. Ryan, solicitor,

prasītājas pirmajā instancē,

otra lietas dalībniece, kas piedalās tiesvedībā –

Eiropas Komisija, ko pārstāv E. Gippini Fournier un N. Khan, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja pirmajā instancē.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), E. Juhāss [E. Juhász], Dž. Arestis [G. Arestis] un T. fon Danvics [T. von Danwitz],

ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 9. novembra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2012. gada 2. februāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar savu apelācijas sūdzību prasītājas (turpmāk tekstā – “Tomra u.c.”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 9. septembra spriedumu lietā T‑155/06 Tomra Systems u.c./Komisija (Krājums, II‑4361. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar ko tā noraidīja to prasības atcelt Komisijas 2006. gada 29. marta Lēmumu C(2006) 734, galīgā redakcija, par EKL 82. panta un EEZ līguma 54. panta piemērošanu (Lieta COMP/E.‑1/38.113 – Prokent/Tomra, turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

 Tiesvedības priekšvēsture

2        Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa tajā izskatāmās lietas faktiskos apstākļus apkopojoši izklāstīja šādi:

“1.      Tomra Systems ASA ir Tomra grupas mātes sabiedrība. Tomra Europe AS grupas ietvaros koordinē izplatīšanas filiāles Eiropā. Izplatīšanas filiāles, uz kurām attiecas šī lieta, ir Tomra Systems GmbH Vācijā, Tomra Systems BV Nīderlandē, Tomra Leergutsysteme GmbH Austrijā, Tomra System AB Zviedrijā un Tomra Butikksystemer AS Norvēģijā (turpmāk tekstā kopā ar Tomra Systems ASA un Tomra Europe AS – “prasītājas”). Tomra grupa ražo tukšu dzērienu iepakojumu atpirkšanas automātus (turpmāk tekstā – “RVM”), kas ir izlietotu dzērienu iepakojumu savākšanas ierīces, kuras pēc zināmiem parametriem – kā, piemēram, forma un/vai svītrkods – atpazīst ievietoto iepakojumu un aprēķina summu, kas klientam izmaksājama par taru. [..].

2.      2001. gada 6. martā [..] Komisija saņēma sūdzību no Prokent AG, kas ir Vācijas sabiedrība, kura arī darbojas tukšu dzērienu iepakojumu savākšanas, kā arī ar tiem saistīto produktu un pakalpojumu nozarē. Prokent lūdza Komisiju veikt izmeklēšanu, lai noskaidrotu, vai prasītājas ir ļaunprātīgi izmantojušas dominējošu stāvokli, neļaujot tai iekļūt tirgū.

3.      2001. gada 26. un 27. septembrī Komisija veica pārbaudi Tomra Systems GmbH telpās Vācijā un Tomra Systems BV telpās Nīderlandē. Eiropas brīvās tirdzniecības asociācijas uzraudzības iestāde (turpmāk tekstā – “EBTA”) pēc Komisijas lūguma veica pārbaudi Tomra Systems ASA un tās filiāļu telpās Norvēģijā. [..]

4.      2002. gada 23. decembrī Komisijai adresētā vēstulē prasītājas paziņoja par ekskluzīvo tiesību līgumu un lojalitātes atlaižu piemērošanas izbeigšanu.

5.      2004. gada 30. martā prasītāju juridiskais padomnieks iesniedza programmu Tomra grupas atbilstībai konkurences noteikumiem, kas piemērojama, sākot no 2004. gada 1. aprīļa.

6.      2004. gada 1. septembrī Komisija nosūtīja paziņojumu par iebildumiem Tomra Systems ASA, Tomra Europe AS un Tomra grupas filiālēm sešās Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma dalībvalstīs, uz kuru prasītājas atbildēja 2004. gada 22. novembrī. [..]

[..]

7.      2006. gada 29. martā Komisija pieņēma [apstrīdēto] Lēmumu. Tajā tā konstatēja, ka prasītājas laika posmā no 1998. līdz 2002. gadam ir pārkāpušas EKL 82. pantu un [..] līguma [par Eiropas Ekonomikas Zonu, kas noslēgts 1992. gada 2. maijā (OV 1994, L 1, 3. lpp.), turpmāk tekstā – “EEZ līgums] 54. pantu, īstenojot stratēģiju, lai no Vācijas, Nīderlandes, Austrijas, Zviedrijas un Norvēģijas tirgiem izslēgtu RVM tirgotājus, izmantojot ekskluzīvo tiesību līgumus, individualizētus nolīgumus par daudzumu un individualizētas atlaižu shēmas, tādējādi slēdzot šos tirgus konkurencei.

I – Konkrētais tirgus

8.      Attiecībā uz šo preču konkrēto tirgu apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka, veicot izvērtējumu, Komisija ir ievērojusi principu, ka ir tukšās taras automātu un citu augstas kvalitātes sistēmu tirgus, kurā ietilpst arī visi RVM, ko var piestiprināt pie sienām un piesaistīt tehniskajām telpām, un pasaules tirgus, kurā ietilpst kā augstas kvalitātes, tā arī zemas kvalitātes ierīces. Komisija izlēma kā pamatu izmantot lielāko tirgu, jo tās raksturlielumi ir labvēlīgāki prasītājām.

9.      Par attiecīgo ģeogrāfisko tirgu Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka attiecīgajā laika posmā konkurences apstākļi EEZ nav bijuši viendabīgi un ka attiecīgie ģeogrāfiskie tirgi ir valstu apmēros.

II – Dominējošais stāvoklis

10.      Apstrīdētajā lēmumā Komisija vispirms tostarp ir norādījusi, ka prasītāju tirgus daļas Eiropā nemainīgi ir bijušas lielākas par 70 % līdz 1997. gadam, pēc 1997. gada pārsniedzot 95 %, un ka visos konkrētajos tirgos prasītāju tirgus daļa daudzkārt pārsniedza to konkurentu tirgus daļas kopā ņemot, un pēc tam tā ir secinājusi, ka Tomra grupa ir uzņēmums, kurš atrodas dominējošā stāvoklī EKL 82. panta un EEZ līguma 54. panta izpratnē.

III – Ļaunprātīgā rīcība

11.      Apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka prasītājas ir izstrādājušas stratēģiju ar mērķi vai iedarbību, kas vērsts pret konkurenci, gan praksē, gan apspriedēs grupas ietvaros. Komisija apstiprināja, ka prasītāju mērķis bija saglabāt savu dominējošo stāvokli un tirgus daļas, neļaujot tirgū iekļūt jauniem dalībniekiem, saglabāt vāju konkurenci un ierobežot konkurentu izaugsmes iespējas, un noslēgumā tos novājināt un likvidēt, tos pārpērkot vai kā citādi. Apstrīdētajā lēmumā bija precizēts, ka šī stratēģija tika īstenota, laika posmā no 1998. līdz 2002. gadam parakstot 49 nolīgumus starp prasītājām un vairākiem lielveikalu tīkliem, noformējot tos kā ekskluzīvo tiesību līgumus, individualizētus nolīgumus par daudzumu un individualizētas retroaktīvas atlaižu shēmas.

12.      Apstrīdētajā lēmumā ir arī norādīts, ka, kaut arī lietā aplūkojamajos nolīgumos, klauzulās un nosacījumos ietilpst dažādi elementi, piemēram, nepārprotami paredzētas vai faktiskas ekskluzivitātes klauzulas, klientu saistības vai apsolījumi iepirkt daudzumus, kuri atbilst nozīmīgai to vajadzību daļai, vai retroaktīvu atlaižu shēmas atbilstoši klientu vajadzībām, vai arī minēto elementu kombinācija, tie visi, kā uzskata Komisija, ir jāaplūko, ņemot vērā prasītāju kopējo politiku, kuras mērķis ir radīt šķērsli iekļūšanai tirgū, esošo un iespējamo konkurentu izaugsmei un visbeidzot izspiest tos no tirgus, radot kvazimonopolstāvokli.

13.      Vispirms saskaņā ar apstrīdētajā lēmumā minēto ekskluzivitātes klauzulas pēc sava rakstura varētu būt ierobežojošas, jo tajās klientiem ir paredzēts pienākums veikt iepirkumus no dominējošā piegādātāja, lai segtu visu vai būtisku daļu sava pieprasījuma. Šajā gadījumā, tā kā prasītājām ir dominējošais stāvoklis tirgū un šīs ekskluzivitātes klauzulas ir tikušas piemērotas kopējā pieprasījuma daļai, kuru nevar uzskatīt par nenozīmīgu, Komisija secina, ka prasītāju noslēgtie ekskluzīvo tiesību līgumi varētu būt – un tie faktiski arī bija – ierobežojoši, tādējādi kropļojot tirgu. Apstrīdētajā lēmumā vēl ir konstatēts, ka šajā gadījumā nav apstākļu, kuri varētu konkrēti pamatot ekskluzivitātes vai līdzīgu klauzulu pielietošanu, un ka prasītājas nav spējušas pamatot savu praksi ar izmaksu ekonomiju.

14.      Turpinot apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka atlaidēm par individuālajiem daudzumiem, kuri atbilst visam vai gandrīz visam pieprasījumam, ir tāds pats efekts kā konkrētiem ekskluzīvo tiesību noteikumiem, jo tie paredz, ka klients visu vai gandrīz visu savu pieprasījuma apjomu iegādājas no dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma. Tas pats ir attiecināms uz atlaidēm pastāvīgajiem klientiem, proti, atlaidēm ar nosacījumu, ka klients visu vai gandrīz visu savu pieprasījuma apjomu iegādājas no dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma. Komisija uzskata, ka faktam, ka saistības par iepirkuma apmēriem ir izteiktas absolūtos skaitļos vai procentos, nav nozīmes saistībā ar līgumu vai nosacījumu ekskluzīvo raksturu. Attiecībā uz prasītāju noslēgtajiem līgumiem apstrīdētajā lēmumā ir precizēts, ka noteiktie kvantitatīvie mērķi ir uzskatāmi par individuālām saistībām, kuras atšķiras katram klientam neatkarīgi no tā nozīmīguma vai iepirkuma apmēriem, un kuri atbilst visam vai lielākajai daļai klienta pieprasījuma vai pat pārsniedz to. Apstrīdētajā lēmumā ir piebilsts, ka prasītāju stratēģijā ietilpa piesaistīt savus klientus, īpaši nozīmīgos klientus, ar līgumiem, kuru mērķis – no tirgus izslēgt konkurentus un liegt tiem jebkādas iespējas attīstīties – skaidri izriet no dokumentiem, kas saistīti ar prasītāju stratēģiju, to rīkotajām pārrunām un piedāvājumiem saviem klientiem. Ņemot vērā atpirkšanas automātu tirgus raksturu un paša produkta īpatnības, īpaši RVM ikgadējā pieprasījuma no klientiem pārskatāmību un relatīvo prognozējamību, Komisija uzskatīja, ka prasītāju rīcībā bija vajadzīgā tirgus informācija, lai visai reāli aplēstu katra klienta aptuveno pieprasījumu.

15.      Turklāt attiecībā uz atlaižu praksi Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka atlaižu režīmi bija pielāgoti katram klientam un to maksimālās robežas bija piesaistītas katra klienta kopējam pieprasījumam vai vismaz būtiskai tā daļai. Tās esot tikušas izstrādātas, pamatojoties uz katra klienta aptuveno pieprasījumu un/vai pagātnē veikto iepirkumu apjomu atkarībā no apstākļiem. Aicinājums veikt iepirkumus tikai vai gandrīz vienīgi pie prasītājām, kā norādīts apstrīdētajā lēmumā, bija īpaši iedarbīgs, ja prasītāju piemērotās maksimālās robežas tika kombinētas ar sistēmu, kuras ietvaros konkrētā gadījumā priekšrocība vai īpaša priekšrocība tika piešķirta par visiem pirkumiem, ko klients veicis attiecīgajā laika posmā, nevis tikai par iegādātajiem daudzumiem, kuri pārsniedz attiecīgo maksimālo robežu. Klientam, kurš uzsāka veikt iegādes pie prasītājām, kas ir visai iespējams scenārijs, ņemot vērā viņu stingro pozīciju tirgū, retroaktīvs režīms tādējādi radīja spēcīgu stimulu sasniegt vēlamo maksimālo robežu, lai samazinātu visu no prasītājām veikto pirkumu cenu. Šis stimuls auga tiktāl, ka klients pietuvojās minētajai maksimālajai robežai. Komisija ir konstatējusi, ka retroaktīvu atlaižu režīma un viena vai vairāku maksimālo daudzumu, kuri atbilst visam pieprasījumam vai būtiskai tā daļai, kombinācija ir būtisks stimuls visus vai gandrīz visus automātus iegādāties no prasītājām un mākslīgi paaugstina cenu pāriešanai pie kāda cita piegādātāja pat attiecībā tikai uz nelielu skaitu iekārtu. Tādēļ Komisija secināja, ka saskaņā ar judikatūru attiecīgie atlaižu režīmi ir kvalificējami kā līdzekļi uzticības panākšanai un tādējādi tie ir uzskatāmi par uzticības atlaidēm.

16.      Visbeidzot apstrīdētajā lēmumā ir norādīts [..], ka, lai konstatētu ļaunprātīgu izmantošanu EKL 82. panta izpratnē, pietiek “pierādīt, ka dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma ļaunprātīgā darbība var ierobežot konkurenci vai, citiem vārdiem, šai darbībai var būt minētās sekas” – Komisija ir papildinājusi savu analīzi, pārbaudot prasītāju darbības RVM tirgū iespējamās sekas. Šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka visā pārbaudes laikā, tas ir, no 1998. līdz 2002. gadam, prasītāju tirgus daļa piecos attiecīgajos valstu tirgos bijusi uzskatāma par samērā stabilu. Tajā pašā laikā to konkurentu stāvoklis tirgū bija drīzāk vājš un nestabils. Viens no veiksmīgajiem konkurentiem, kurš ir sūdzības iesniedzējs, pameta tirgu 2003. gadā, kad tam bija izdevies iekarot 18 % no Vācijas tirgus 2001. gadā. Citi konkurējošie uzņēmumi, kuri bija pierādījuši savu potenciālu un spēju iegūt nozīmīgākas tirgus daļas, tika neitralizēti, kad prasītājas tos pārpirka, kā tas notika ar Halton un Eleiko. Turklāt Komisija norāda, ka prasītāju praktizēto izslēgšanas stratēģiju, kuru tās veica visu laiku no 1998. līdz 2002. gadam, ilustrēja tirgus daļu un tanī darbojošos uzņēmumu izmaiņas. Turklāt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma, atsevišķi klienti bija sākuši iegādāties lielākus daudzumus izstrādājumu no konkurentiem pēc tam, kad tiem ar prasītājām bija beigušies ekskluzīvo tiesību līgumi. Papildus tam, ka nebija izmaksu efektivitātes, kas izskaidrotu prasītāju veikto praksi, arī izdevīgums patērētājiem nebija saskatāms. Tādējādi no apstrīdētā lēmuma izriet, ka prasītāju piedāvāto RVM cenas kopš pārdošanas apjomu palielināšanās nesamazinājās un, tieši pretēji, pārbaudes periodā šīs cenas saglabājās tādas pašas vai pat paaugstinājās.

IV – Naudas sods

17.      Apstrīdētajā lēmumā ir precizēts, ka prasītāju izdarītās ļaunprātīgās izmantošanas smaguma izvērtējumā ir jāņem vērā ne vien fakts, ka tās patvaļīgi īstenoja attiecīgās darbības savas izslēgšanas stratēģijas ietvaros, bet arī šīs ļaunprātības ģeogrāfiskais mērogs, proti, ka tā attiecās uz piecām EEZ līguma līgumslēdzējām valstīm: Vāciju, Nīderlandi, Austriju, Zviedriju un Norvēģiju. Komisija uzskatīja, ka vērā ir jāņem arī apstāklis, ka pārkāpums visos attiecīgajos valstu tirgos nenorisinājās visu attiecīgo laika posmu un ka katrā tirgū tā intensitāte laikā varēja mainīties.

18.      Īpaši apstrīdētā lēmuma 394. apsvērumā ir teikts, ka pārkāpums attiecas uz šādām teritorijām un laika posmiem:

–      Vācija: 1998.–2002. gads

–      Nīderlande: 1998.–2002. gads

–      Austrija: 1999.–2001. gads

–      Zviedrija: 1999.–2002. gads

–      Norvēģija: 1998.–2001. gads

19.      Komisija secināja, ka pārkāpums ir bijis smags, un naudas soda pamatsummu noteica EUR 16 miljonu apmērā par piecu gadu laika posmu no 1998. līdz 2002. gadam. Naudas soda pamatsumma tiek palielināta par 10 % par katru pilnu gadu, kurā izdarīts pārkāpums. Noslēgumā apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka nav vainu pastiprinošu vai mīkstinošu apstākļu.

20.      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir šāda:

1. pants

[Prasītājas] ir pārkāpušas [EKL] 82. pantu un EEZ līguma 54. pantu laika posmā no 1998. līdz 2002. gadam, īstenojot izslēgšanas stratēģiju [Vācijas, Nīderlandes, Austrijas, Zviedrijas un Norvēģijas RVM] tirgos, izmantojot ekskluzīvo tiesību līgumus, individualizētus nolīgumus par daudzumu un individualizētas retroaktīvas atlaides, tādējādi noslēdzot tirgus konkurencei.

2. pants

Par iepriekš minēto pārkāpumu [prasītājām] solidāri tiek uzlikts naudas sods EUR 24 miljonu apmērā.

[..]””

 Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

3        Savas Vispārējā tiesā celtās prasības atcelt tiesību aktu ietvaros prasītājas bija izvirzījušas sešus pamatus.

4        Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa visus šos pamatus noraidīja.

 Lietas dalībnieču prasījumi

5        Prasītāju prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu;

–        izskatīt lietu un atcelt apstrīdēto lēmumu vai katrā ziņā samazināt piemēroto naudas sodu, vai pakārtoti, ja Tiesa pati izlemj lietu neizskatīt, nodot to Vispārējai tiesai nolēmuma pieņemšanai saskaņā ar Tiesas spriedumu un

–        piespriest Komisijai segt tiesāšanās izdevumus sakarā ar tiesvedībām Vispārējā tiesā un Tiesā.

6        Komisija prasa apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest prasītājām tiesāšanās izdevumus.

 Par apelācijas sūdzību

7        Savas apelācijas sūdzības atbalstam prasītājas izvirza piecus pamatus, kuri ir saistīti, pirmkārt, ar kļūdu tiesību piemērošanā, ko pieļāvusi Vispārējā tiesa savā kontrolē attiecībā uz Komisijas konstatējumu par pret konkurenci vērstu nodomu slēgt tirgu konkurencei, otrkārt, ar kļūdu tiesību piemērošanā un pamatojuma nesniegšanu attiecībā uz daļu no kopējā pieprasījuma, kam bija jābūt ietvertai līgumos, lai tos uzskatītu par ļaunprātīgiem, treškārt, ar procesuālo noteikumu pārkāpumu un kļūdu tiesību piemērošanā, pārbaudot retroaktīvās atlaides; ceturtkārt, kļūdu tiesību piemērošanā un atbilstoša pamatojuma neesamību, izvērtējot, vai līgumi, kuros apelācijas sūdzības iesniedzējām piešķirts “vēlamā, galvenā vai primārā piegādātāja” statuss, ir kvalificējami par “ekskluzīviem”; piektkārt, ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz naudas sodu saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principu.

 Par pirmo pamatu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā, ko pieļāvusi Vispārējā tiesa savā kontrolē attiecībā uz Komisijas konstatējumu par pret konkurenci vērstu nodomu slēgt tirgu konkurencei (pārsūdzētā sprieduma 33.–41. punkts)

 Lietas dalībnieču argumenti

8        Tomra u.c. uzskata, ka, izvērtējot jautājumu, vai Komisija ir konstatējusi pret konkurenci vērstu nodomu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neņemdama vērā pierādījumus, kuri liecina par prasītāju vēlmi īstenot uz nopelniem balstītu konkurenci. Šāda atteikšanās esot pretrunā Vispārējās tiesas pienākumam veikt padziļinātu tiesas kontroli saistībā ar LESD 102. panta piemērošanas nosacījumiem.

9        Tomra u.c. uzskata, ka Komisija ir kļūdaini pamatojusies uz prasītāju iekšējo saziņu, lai tajā konstatētu pret konkurenci vērstu nodomu, noraidot pierādījumus, kuri varētu liecināt par to, ka prasītājas vēlējās īstenot uz nopelniem balstītu konkurenci.

10      Tomra u.c. norāda, ka no apstrīdētā lēmuma 97.–105. apsvēruma izriet, ka pret konkurenci vērstais nodoms esot bijis būtisks pamats tam, lai secinātu, ka pastāv pret konkurenci vērsta stratēģija un ka šim apsvērumam esot bijusi izšķiroša loma pārkāpuma konstatēšanā.

11      Komisija uzskata, ka šis pamats ir nepamatots. LESD 102. pantā paredzētais jēdziens “ļaunprātīga izmantošana” esot objektīva rakstura, un tādējādi neesot nepieciešams iespējami pret konkurenci vērsts nodoms.

12      Komisija norāda, ka šāds nodoms tomēr ir svarīgs, lai vispārīgā veidā izvērtētu dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcību. Proti, šāda nodoma pierādījums, iespējams, būtu izmantojams, aprēķinot naudas sodu, īpaši tad, ja pārkāpums ir izdarīts tīši vai nolaidības dēļ.

13      Tomēr Komisija apstrīd prasītāju apgalvojumu, ka LESD 102. panta pārkāpuma konstatēšanā būtiska nozīme esot bijusi subjektīva rakstura pierādījumu vērtējumam.

14      Šajā ziņā Komisija uzsver, ka apelācijas sūdzībā nav konkretizēti iespējamie pierādījumi tam, ka Tomra grupai būtu bijis nodoms īstenot uz nopelniem balstītu konkurenci, ko Vispārējā tiesa nebūtu ņēmusi vērā, turklāt neesot arī paskaidrots, kā šādi pierādījumi varētu atspēkot īstenoto izslēgšanas darbību analīzes secinājumus.

15      Komisija piebilst, ka prasītājas nav pierādījušas, ka to darbības būtu attaisnojamas tirdzniecības aspektā. Vispārējā tiesa tādējādi esot pamatoti atzinusi, ka Tomra grupa īsteno pret konkurenci vērstu stratēģiju.

 Tiesas vērtējums

16      Ar pirmo pamatu prasītājas būtībā vēlas, lai tiktu konstatēts, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, atzīstot, ka Komisija ir konstatējusi pret konkurenci vērstu nodomu Tomra grupas darbībās, tostarp, neņemot vērā iekšējos dokumentus, kuri apliecina tās vēlmi īstenot uz nopelniem balstītu konkurenci.

17      Lai izvērtētu šo pamatu, ir jāatgādina, ka ar LESD 102. pantu aizliegtā dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir objektīvs jēdziens, kas attiecas uz tādu dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma, kurš tirgū, kurā – tieši tādēļ, ka pastāv attiecīgais uzņēmums, – konkurences līmenis jau ir vājāks, realizē rīcību, kuras rezultātā ar citiem līdzekļiem un pasākumiem, nevis tiem, kas reglamentē normālu preču un pakalpojumu konkurenci, pamatojoties uz uzņēmēju veikumu, rada šķēršļus tirgū joprojām pastāvošā konkurences līmeņa saglabāšanai vai šās konkurences attīstībai (skat. 2011. gada 17. februāra spriedumu lietā C‑52/09 TeliaSonera Sverige, Krājums, I‑527. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

18      Tomēr Komisijai, pārbaudot dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma rīcību un lai identificētu šā stāvokļa iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu, ir jāaplūko visi ar šo rīcību saistītie faktiskie apstākļi kopumā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto 2007. gada 15. marta spriedumu lietā C‑95/04 P, British Airways/Komisija, Krājums, I‑2331. lpp., 67. punkts).

19      Šajā ziņā jānorāda, ka, kad Komisija izvērtē dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcību – jo šāda pārbaude ir obligāta, lai izdarītu secinājumus par minētā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, – tai noteikti ir jāizvērtē minētā uzņēmuma īstenotā tirdzniecības stratēģija. Tā ietvaros ir normāli, ka Komisija atsaucas uz subjektīva rakstura faktoriem, proti, attiecīgās tirdzniecības stratēģijas virzītājspēkiem.

20      Tādēļ iespējama pret konkurenci vērsta nodoma pastāvēšana ir tikai viens no vairākiem faktiskajiem apstākļiem, kurus var ņemt vērā, konstatējot dominējoša stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas faktu.

21      Tomēr Komisijai EKL 82. panta piemērošanas sakarā nav jāpierāda šāda nodoma pastāvēšana dominējošā stāvoklī esošā uzņēmumā.

22      Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 36. punktā ir pamatoti uzsvērusi, ka faktiski ir atbilstoši, ja apstrīdētajā lēmumā vispirms ir vērsta uzmanība uz prasītāju darbībām, kas vērstas pret konkurenci, jo Komisijai ir jāpierāda tieši šo darbību pastāvēšana. Turklāt fakts, ka pastāv nodoms īstenot uz nopelniem balstītu konkurenci, pat ja tas tā tiešām būtu, nevar būt pierādījums ļaunprātīgas izmantošanas neesamībai.

23      Tādējādi minētā sprieduma 38. punktā Vispārējā tiesa arī atgādināja – nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā –, ka ļaunprātīgas izmantošanas jēdziens ir objektīvs, kā tas norādīts arī šī sprieduma 20. punktā.

24      Tādēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 39. punktā atzina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 97. un nākamajos apsvērumos ir konstatējusi, ka prasītāju darbības, pārbaudītas kontekstā un kombinētas ar virkni citu elementu, tostarp pašu prasītāju iekšējiem dokumentiem, ir uzskatāmas par vērstām pret konkurenci. Vispārējā tiesa tajā pašā pārsūdzētā sprieduma punktā pamatoti ir arī precizējusi, ka Komisija, lai pamatotu savus secinājumus par konkurences tiesību pārkāpumu, nav balstījusies tikai uz prasītāju nodomu vai stratēģiju vien. No 284. apsvēruma, kurš ietilpst minētā lēmuma sadaļā, kas veltīta Komisijas vērtējumam, kā arī no attiecīgo darbību konkrētas pārbaudes, kas veikt lēmuma 286. un nākamajos apsvērumos, izriet, ka tā ir uzsvērusi konstatētā LESD 102. panta pārkāpuma objektīvo raksturu.

25      Attiecībā uz argumentu par to, ka Vispārējā tiesa prasītāju tirdzniecības stratēģijas vērtējumā nav pilnīgi izvērtējusi virkni saziņas dokumentu, ar kuriem notikusi apmaiņa Tomra grupas iekšienē, savukārt ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no LESD 256. panta un Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka Vispārējā tiesa ir vienīgā instance, kuras kompetencē ir, no vienas puses, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu materiālā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, no otras puses, veikt šo faktu vērtējumu. Ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, tad saskaņā ar LESD 256. pantu Tiesas kompetencē ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, kuras Vispārējā tiesa ir paredzējusi (skat. 2009. gada 3. septembra spriedumu lietā C‑535/06 P Moser Baer India/Padome, Krājums, I‑7051. lpp., 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

26      Tādējādi Tiesas kompetencē nav konstatēt faktus vai principā pārbaudīt pierādījumus, ko Vispārējā tiesa ir pieņēmusi šo faktu atbalstam. Ja šie pierādījumi ir atbilstoši iegūti un ir ievēroti vispārīgie tiesību principi un procesuālie noteikumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu, iesniegto pierādījumu izvērtējums ir jāveic Vispārējai tiesai pašai. Tādēļ šis izvērtējums, ja vien nav sagrozīta pati pierādījumu jēga, nav tiesību jautājums, kas jāpārbauda Tiesai (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Moser Baer India/Padome, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

27      Turklāt sagrozīšanai acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, no jauna neizvērtējot faktus un pierādījumus (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Moser Baer India/Padome, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

28      Tomēr šādu pierādījumu sagrozīšanu prasītājas Tiesā nav apgalvojušas.

29      Tādēļ pirmais pamats ir jānoraida.

 Par otro pamatu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā un pamatojuma nesniegšanu, attiecībā uz daļu no kopējā pieprasījuma, kam bija jābūt ietvertai līgumos, lai tos uzskatītu par ļaunprātīgiem (pārsūdzētā sprieduma 238.–246. punkts)

 Lietas dalībnieču argumenti

30      Tomra u.c. norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un nav pietiekami pamatojusi šī pamata noraidīšanu, jo tā ir uzskatījusi, ka apstrīdētie līgumi attiecās uz pietiekamu kopējā pieprasījuma daļu, lai tie varētu ierobežot konkurenci.

31      Tomra u.c. uzskata, ka Vispārējās tiesas argumentācija šajā ziņā esot bijusi balstīta uz tādiem jēdzieniem kā “būtiska” daļa, “nebūt ne neliela” vai “ļoti augsta” proporcija. Līdz ar to šo neskaidro jēdzienu lietošanas rezultātā Vispārējā tiesa neesot sniegusi pietiekamu pamatojumu savam spriedumam.

32      Tomra u.c. uzsver, ka Vispārējā tiesa nav norādījusi kritēriju, kas būtu piemērots, lai noteiktu, vai minētās darbības attiecas uz tirgus daļu, kas būtu pietiekama, lai slēgtu šo daļu konkurencei. Vienīgais pārsūdzētajā spriedumā minētais kritērijs par spēju izslēgt jebkādu konkurenci izrietot no Vispārējās tiesas apsvēruma, ka prasītāju konkurentiem ir jāspēj piedalīties konkurencē visā tirgū. Vispārējās tiesas nostāja, ka ikviens ekskluzivitātes nolīgums automātiski nozīmē attiecīgā tirgus slēgšanu konkurencei, esot kļūda tiesību piemērošanā.

33      Tomra u.c. piebilst, ka Komisijai esot vajadzējis piemērot “minimālā rentabilitātes apmēra” kritēriju vai kādu citu piemērotu metodi, kas ļautu noteikt, vai ar apstrīdētajiem līgumiem vien bija iespējams slēgt tirgu konkurencei.

34      Komisija norāda, ka nevar būt šaubu par to, ka prasītāju darbības attiecās uz ļoti būtisku konkrētā tirgus daļu. Tās pašas esot atzinušas, ka vidēji piecu gadu periodā un piecos tirgos, kopā ņemot, attiecīgās darbības aptver aptuveni 39 % pieprasījuma.

35      Komisija norāda, ka apstrīdēto līgumu sekas visbiežāk izpaužas kā būtiski stimulējoša iedarbība uz Tomra grupas klientiem saistībā ar viņu izvēli aprīkojuma iegādes jomā.

36      Komisija visbeidzot atzīmē, ka tādu jēdzienu kā “būtisks” izmantošanu pamatojot attiecīgie fakti. Vispārējās tiesas sniegtais pamatojums esot jāsaista ar attiecīgo aktu, kā tas šajā lietā arī esot noticis.

 Tiesas vērtējums

37      Otrais pamats būtībā ir par to, vai ir pamatots Vispārējās tiesas vērtējums saistībā ar to konkrētā tirgus daļu, kura būtu jāietver apstrīdētajiem līgumiem, lai varētu atzīt, ka tādējādi šis tirgus ir ticis slēgts konkurencei.

38      Attiecībā uz jautājumu par attiecīgā uzņēmuma dominances līmeni tirgū, lai varētu konstatēt tās ļaunprātīgu izmantošanu, no iepriekš minētā sprieduma lietā TeliaSonera Sverige 79. punkta izriet, ka LESD 102. pantā minētais dominējošais stāvoklis attiecas uz tādu uzņēmumam piederošas ekonomiskas varas situāciju, kas tam piešķir spējas likt šķēršļus efektīvas konkurences saglabāšanai attiecīgajā tirgū, dodot tam iespēju ievērojamā mērā rīkoties neatkarīgi no saviem konkurentiem un klientiem.

39      Turklāt no minētā sprieduma 80. un 81. punkta izriet, ka ar šo noteikumu dominējošais stāvoklis, nedz arī tā līmenis netiek nekādi nošķirts. Ja uzņēmumam ir ekonomiskā ietekme tirgū, kādu pieprasa LESD 102. pants, lai pierādītu, ka tam konkrētajā tirgū ir dominējošs stāvoklis, tā rīcība ir jāizvērtē atbilstoši šai normai. Tomēr ekonomiskā ietekme tirgū principā drīzāk iespaido attiecīgā uzņēmuma rīcības tirgū apmērus, nevis ļaunprātīgas izmantošanas pastāvēšanu kā tādu.

40      Protams, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 239. panta, Komisija nav noteikusi konkrētu robežu, kuru pārsniedzot Tomra grupas darbības būtu uzskatāmas par tādām, ar kurām no konkrētā tirgus tiek izslēgti konkurenti.

41      Tomēr Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 240. punktā ir pamatoti atzinusi par pareizu Komisijas apsvērumu, ka, slēdzot būtisku tirgus daļu, Tomra grupa ir ierobežojusi piekļuvi viena vai dažu konkurentu apmērā un tādējādi ierobežojusi konkurenci visā tirgū.

42      Kā Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 241. punktā, būtiskas tirgus daļas izslēgšana, ko veicis dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, nevar tikt pamatota ar to, ka tirgus daļa, kuru iespējams iekarot, vēl ir pietiekama, lai tajā atrastos vieta ierobežotam skaitam konkurentu. Pirmkārt, klientiem, kas atrodas no tirgus izslēgtajā daļā, ir jābūt iespējai gūt labumu no tirgū maksimāli iespējamā konkurences līmeņa un konkurentiem jābūt iespējai piedalīties konkurences cīņā attiecībā uz visu tirgu, nevis tikai tā daļu. Otrkārt, dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma uzdevums nav noteikt, kādam skaitam dzīvotspējīgu konkurentu var tikt atļauts piedalīties konkurences cīņā ar šo uzņēmumu attiecībā uz to pieprasījuma daļu, kuru vēl ir iespējams iegūt.

43      Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 242. punktā ir precizējusi, ka, tikai veicot lietas apstākļu izvērtējumu, kā to apstrīdētajā lēmumā ir izdarījusi Komisija, var konstatēt, vai dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma veiktās prakses rezultātā var tikt izslēgta konkurence. Tomēr būtu mākslīgi a priori noteikt, kādai ir jābūt saistītajai tirgus daļai, kuru pārsniedzot, dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma veiktajai praksei var būt konkurentu izslēgšanas efekts.

44      Tādējādi Vispārējā tiesa, izanalizējusi lietas apstākļus, pārsūdzētā sprieduma 243. punktā secināja, ka būtiska daļa (divas piektdaļas) kopējā pieprasījuma attiecīgajā laika posmā aplūkotajās valstīs tika izslēgta no konkurences.

45      Šajā secinājumā Vispārējā tiesa kļūdu tiesību piemērošanā nav pieļāvusi.

46      Attiecībā uz prasītāju argumentiem par to, ka Komisijai bija jāpiemēro “minimālā rentabilitātes apmēra” kritērijs, atliek norādīt, ka, pirmkārt, Vispārējā tiesa ir pamatoti uzskatījusi, ka, lai piemērotu LESD 102. pantu, nav nepieciešams noteikt konkrētu tirgus slēgšanas robežu, kuru pārsniedzot var uzskatīt, ka attiecīgās darbības ir ļaunprātīga izmantošana, un ka, otrkārt, attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 243. punktā paustajiem konstatējumiem katrā ziņā šajā lietā bija pietiekami pamatoti pierādīts, ka tirgus ar attiecīgajām darbībām bija slēgts konkurencei.

47      Visbeidzot attiecībā uz prasītāju argumentiem par to, ka Vispārējā tiesa nav sniegusi pietiekamu pamatojumu saistībā ar kopējo pieprasījumu, kas ir jāietver apstrīdētajiem līgumiem, lai tos varētu uzskatīt par ļaunprātīgu izmantošanu, ir jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu Vispārējai tiesai neliek sniegt izsmeļošu un detalizētu visas lietas dalībnieku sniegtās argumentācijas izklāstu un līdz ar to pamatojums var tikt netieši izteikts ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām zināt iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa nav pieņēmusi to argumentus, un ļauj Tiesai uzskatīt, ka tās rīcībā ir pietiekama informācija pārbaudes veikšanai (it īpaši skat. 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑385/07 P Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, Krājums, I‑6155. lpp., 114. punkts un tajā minētā judikatūra).

48      Katrā ziņā no iepriekš minētā un īpaši šī sprieduma 46. punktā norādītā fakta, ka nebija obligāti noteikt konkrētu tirgus slēgšanas robežu, izriet, ka Vispārējā tiesa ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, noraidīdama iepriekš izklāstītos prasītāju argumentus.

49      Šādos apstākļos otrais pamats kopumā ir jānoraida.

 Par trešo pamatu, kas saistīts ar procesuālo noteikumu pārkāpumu un kļūdu tiesību piemērošanā, izvērtējot retroaktīvās atlaides (pārsūdzētā sprieduma 258.–272. punkts)

 Lietas dalībnieču argumenti

50      Tomra u.c. uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi procesuālo noteikumu pārkāpumu, sagrozot argumentus par retroaktīvajām atlaidēm. Turklāt pārsūdzētajā spriedumā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo Komisija neesot pierādījusi, ka retroaktīvās atlaides rada par izmaksām zemākas cenas.

51      Tomra u.c. norāda, ka Komisija neesot pārbaudījusi attiecīgās izmaksas, lai noteiktu cenu līmeni, zem kura prasītāju piemērotajām cenām būtu izslēdzošs efekts. Cenu un izmaksu salīdzinājums būtu bijis būtisks, lai izvērtētu retroaktīvo atlaižu spēju ierobežot konkurenci.

52      Prasītājas atsaucas arī uz Komisijas paziņojumu ar nosaukumu “Norādījumi par Komisijas prioritātēm, piemērojot [EKL] 82. pantu dominējošu uzņēmumu ļaunprātīgai, izslēdzošai rīcībai” (OV 2009, C 45, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Norādījumi”), norādot, ka tajā ir paredzēts tieši šāds salīdzinājums, ja iespējamā ļaunprātīgā izmantošana radusies dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma cenu politikas dēļ.

53      Tomra u.c. precizē, ka Vispārējā tiesa pati nav izpētījusi, vai prasītāju piemērotās cenas tiešām ir bijušas zemākas par ražošanas izmaksām. Īpaši prasītājas atzīmē, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā argumentu, ka Komisijai, lai varētu konstatēt, ka atlaidēm ir izslēdzoša iedarbība, bija jāpierāda, ka cenas bija tik zemas, ka nesasniedza pat ražošanas izmaksu līmeni.

54      Komisija uzskata, ka trešais pamats nav pieņemams, jo tiesvedībā Vispārējā tiesā tas neesot ticis pietiekami izklāstīts.

55      Par lietas būtību Komisija uzskata, ka šis pamats ir neefektīvs un katrā ziņā nepamatots.

56      Komisija norāda, ka, pat pieņemot, ka prasītāju apgalvojumi par to, ka “negatīvo cenu” jautājums nebija galvenais elements to argumentācijā pirmajā instancē – kā tas tomēr nav –, ir pamatoti, apelācijas instancē tās neapstrīd, ka Vispārējās tiesas slēdziens, ka jautājums par to, vai konkurenti būtu bijuši spiesti piedāvāt “negatīvas” cenas, nav bijis izšķirošs, lai secinātu, ka Tomra grupas īstenotā retroaktīvo atlaižu sistēma bija ļaunprātīga rakstura.

57      Komisija atgādina, ka apstrīdētās atlaides vispārīgā veidā tika piemērotas daudzumiem, kuri atspoguļoja katra klienta visu pieprasījumu vai tā lielāko daļu attiecīgajā laika posmā.

58      Komisija uzskata, ka prasītājas ir nepareizi sapratušas apstrīdēto lēmumu, uzskatīdamas, ka “negatīvu cenu” pastāvēšanas pierādījums ir iepriekšējs nosacījums, lai konstatētu lojalitātes sistēmu ļaunprātīgo raksturu.

 Tiesas vērtējums

59      Vispirms ir jāuzsver, ka trešais pamats ir konkrēti saistīts ar apgalvojumu, ka pārsūdzētajā spriedumā nav pārbaudīti prasītāju pirmajā instancē izvirzītie argumenti par nepieciešamību salīdzināt to piemērotās cenas ar izmaksām.

60      Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā esot koncentrējusies uz Komisijas veikto pārbaudi par Tomra grupas atlaižu sistēmas piedāvātajām cenām un īpaši uz jautājumu, vai šīs atlaides spieda minētās grupas konkurentus tās klientiem piedāvāt “negatīvas” cenas.

61      Prasītājas tādējādi pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, pirmkārt, pārsūdzētajā spriedumā ir pieļāvusi procesuālo noteikumu pārkāpumu, jo tā neesot pārbaudījusi prasītāju argumentus, kas balstīti uz Tomra grupas izmaksām un piedāvātajām cenām, kā arī, otrkārt, ka tā esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, būtībā neprasot, lai Komisija saistībā ar jautājumu par prasītāju piemēroto atlaižu ļaunprātīgo raksturu ņemtu vērā to, vai piedāvātās cenas bija zemākas par izmaksām ilgtermiņā vai nē.

62      Attiecībā uz trešā pamata pieņemamību vispirms ir jānorāda, ka tas ir saistīts ar Vispārējās tiesas vērtējumu par pirmajā instancē izvirzītā otrā un ceturtā pamata trešo daļu, kurus Vispārējā tiesa apvienoja vienā (pārsūdzētā sprieduma 198. punkts). Minētā daļa attiecās uz varbūtēji neprecīziem un kļūdainiem pierādījumiem un apgalvojumiem, uz kuriem Komisija esot pamatojusies, lai izvērtētu retroaktīvo atlaižu spēju izslēgt konkurenci.

63      Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 247. un 248. punktā atspoguļoja prasītāju argumentus, kuri izrietēja no prasības pieteikuma pirmajā instancē 102.–131. punkta.

64      No minētās argumentācijas apkopojuma izriet, ka prasītājas tostarp ir apgalvojušas, ka Komisijas nostāja retroaktīvo atlaižu jautājumā ir balstīta uz apsvērumu, ka šīs atlaides ļauj Tomra grupai piemērot “negatīvas” vai “ļoti zemas” cenas. No pirmās instances prasības pieteikuma 105. punkta izriet, ka Tomra u.c. pārmet Komisijai, ka tā neesot pārbaudījusi to izmaksas. Tās ir norādījušas, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 165. apsvērumā esot atsaukusies uz atlaidēm, kā rezultātā tiek piedāvātas “ļoti zemas, pat negatīvas cenas”, bet neesot pārbaudījusi Tomra grupas ražošanas izmaksas, lai noteiktu līmeni, zem kura šīs cenas būtu izslēdzošas vai plēsonīgas.

65      Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāatzīst, ka trešā pamata sakarā izvirzītā argumentācija Vispārējā tiesā ir tikusi pietiekami izklāstīta.

66      Tādēļ minētais pamats ir atzīstams par pieņemamu.

67      Būtībā ir jānorāda – kā uzskata Komisija –, ka fakts, ka pārsūdzētajā spriedumā nav argumentu par jautājumu, vai Tomra grupas piedāvātās cenas bija zemākas par vidējām izmaksām ilgtermiņā, nekādā veidā neietekmēja Vispārējās tiesas slēdzienu par Komisijas veiktās analīzes par prasītāju piemēroto atlaižu ļaunprātīgumu pamatotību.

68      Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 289. punktā ir pamatoti norādījusi, ka, lai pierādītu dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu LESD 102. panta izpratnē, pietiek pierādīt, ka dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma īstenotā ļaunprātīgā rīcība ierobežo konkurenci vai ka šai rīcībai ir vai var būt šādas sekas.

69      Attiecībā uz dominējošajā stāvoklī esošo uzņēmumu saviem klientiem piešķirtām atlaidēm Tiesa ir uzsvērusi, ka tās var būt pretrunā LESD 102. pantam, pat ja tās neatbilst nevienam šā panta 2. punktā minētajam piemēram (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā British Airways/Komisija, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

70      Par gadījumiem, kad uzņēmums, kurš atrodas dominējošā stāvoklī, izmanto atlaižu sistēmu, Tiesa ir atzinusi, ka šis uzņēmums izmanto šo situāciju ļaunprātīgi, ja, nesaistot pircējus ar formālu pienākumu, tas, vai nu noslēdzot līgumus ar šiem pircējiem, vai vienpusēji, piemēro lojalitātes atlaižu režīmu, tas ir, atlaides ar nosacījumu, ka klients – neatkarīgi no tā, cik liels ir viņa iepirkumu apmērs – minimāls vai ievērojams, – lielāko daļu vai visas savas vajadzības apmierina pie dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma (skat. 1979. gada 13. februāra spriedumu lietā 85/76 Hoffmann‑La Roche, Recueil, 461. lpp., 89. punkts, un 1983. gada 9. novembra spriedumu lietā 322/81 Nederlandsche Banden-Industrie-Michelin/Komisija, Recueil, 3461. lpp., 71. punkts).

71      Šajā ziņā ir jānovērtē visi apstākļi kopumā, tostarp atlaižu piešķiršanas kritēriji un kārtība, un jāpārbauda, vai atlaides ar tādu priekšrocību sniegšanu, kuru pamatā nav nekāda tās pamatojoša ekonomiska izpildījuma, sliecas pircējam atņemt vai ierobežot izvēles iespēju attiecībā uz piegādes avotiem, liegt konkurentu pieeju tirgum vai ar izkropļotu konkurenci nostiprināt dominējošo stāvokli (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Nederlandsche Banden-Industrie-Michelin/Komisija, 73. punkts).

72      Attiecībā uz šo lietu no pārsūdzētā sprieduma 213. punkta izriet, ka atlaižu sistēma ir uzskatāma par nesaderīgu ar LESD 102. pantu, ja tās mērķis ir kavēt dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma klientus iepirkties pie tā konkurentiem.

73      Pretēji prasītāju nostājai, “negatīvu” cenu, tas ir, par ražošanas izmaksām zemāku cenu, piedāvāšana klientiem nav priekšnosacījums, lai varētu konstatēt, ka dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums ļaunprātīgi izmanto retroaktīvu atlaižu sistēmu.

74      Kā Vispārējā tiesa ir pamatoti konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 258. punktā, pirmajā instancē izvirzītā otrā un ceturtā pamata trešā daļa bija balstīta uz kļūdainu pieņēmumu. To, ka retroaktīvo atlaižu sistēmas liek konkurentiem noteikt negatīvas cenas attiecībā uz prasītāju klientiem, kas saņem šīs atlaides, nevar uzskatīt par vienu no pīlāriem, uz kuriem ir balstīts apstrīdētais lēmums, secinot, ka prasītāju piemērotajai retroaktīvo atlaižu sistēmai var būt pret konkurenci vērstas sekas. Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 259. punktā ir pareizi norādījusi, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz pavisam citiem apsvērumiem, kas saistīti ar prasītāju piemērotajām retroaktīvajām atlaidēm, lai secinātu, ka šāda veida rīcība varēja izslēgt konkurentus no tirgus, tādējādi pārkāpjot LESD 102. pantu.

75      Šajā ziņā Vispārējā tiesa konkrēti ir atzīmējusi, ka, pirmkārt, apstrīdētajā lēmumā ir konstatēts, ka aicinājums veikt iepirkumus tikai vai gandrīz tikai no prasītājām bija īpaši iedarbīgs, ja to piemērotās maksimālās robežas tika kombinētas ar sistēmu, kurā konkrētā gadījumā priekšrocība vai īpaša priekšrocība tika piešķirta par visiem pirkumiem, ko klients veicis attiecīgajā laika posmā, nevis tikai par iegādātajiem daudzumiem, kuri pārsniedz attiecīgo maksimālo robežu (pārsūdzētā sprieduma 260. punkts). Otrkārt, ka atlaižu sistēmu kombinācija katram konkrētajam klientam atsevišķi un maksimālā robeža tika noteikta, pamatojoties uz klienta prognozētajām vajadzībām un/vai iepriekš veikto pirkuma darījumu apmēru un tādējādi bija būtisks stimuls visus vai gandrīz visus nepieciešamos automātus iegādāties no prasītājām, un mākslīgi paaugstināja cenu pāriešanai pie kāda cita piegādātāja pat attiecībā tikai uz nelielu skaitu iekārtu (pārsūdzētā sprieduma 261. un 262. punkts). Treškārt, retroaktīvās atlaides bieži tika piemērotas atsevišķiem prasītāju lielākajiem klientiem ar mērķi nodrošināt to uzticību (pārsūdzētā sprieduma 263. punkts). Visbeidzot, prasītājas nebija pierādījušas, ka to rīcība bija objektīvi pamatojama vai ka tās rezultātā radās būtiski ieguvumi efektivitātes ziņā, kas neitralizētu pret konkurenci vērstās sekas, kuras tika radītas attiecībā pret patērētājiem (pārsūdzētā sprieduma 264. punkts).

76      Tādēļ no visiem iepriekš minētajiem pārsūdzētā sprieduma 260.–264. punktā ietvertajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa secināja, ka pirmajā instancē izvirzītā otrā un ceturtā pamata trešā daļa bija balstīta uz kļūdainu pieņēmumu saistībā ar attiecīgā atlaižu režīma pret konkurenci vērsto raksturu par šī režīma īpašību pierādījumu spēku neatkarīgi no konkrētajām piemērotajām cenām.

77      Vispārējā tiesa savu argumentāciju šajā saistībā turpināja pārsūdzētā sprieduma 266. punktā, norādot, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā, pirmkārt, nekādi neapgalvo, ka retroaktīvo atlaižu sistēma sistemātiski ir radījusi negatīvas cenas, un, otrkārt, nenorāda, ka šāds konstatējums būtu priekšnosacījums tam, lai konstatētu šo atlaižu sistēmu ļaunprātīgo raksturu.

78      Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 267. punktā ir precizējusi, ka izslēgšanas mehānisms, par kādu ir uzskatāmas retroaktīvās atlaides, nenozīmē, ka dominējošā stāvoklī esošajam uzņēmumam ir jāatsakās no saviem ienākumiem, jo šo atlaižu izmaksas tiek sadalītas starp lielu vienību skaitu. Piešķirot retroaktīvas atlaides, vidējā cena, kuru iegūst dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, var būtiski pārsniegt izmaksas un nodrošināt augstu vidējo peļņas robežu. Tomēr retroaktīvā atlaižu sistēma nodrošina, ka faktiskā cena, kas klientam jāmaksā par pēdējām vienībām, “uzsūkšanas” efekta dēļ ir ļoti zema. Tātad Vispārējā tiesa kā neefektīvus ir noraidījusi prasītāju izvirzītos apgalvojumus pret to piemēroto cenu līmeņa analīzi apstrīdētajā lēmumā.

79      Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 269.–271. punktā būtībā ir pareizi atzinusi, ka lojalitātes izveidošanas mehānisms slēpās piegādātāja spējā piesavināties apstrīdamu pieprasījuma daļu. Ja pastāv šāds komercinstruments, nav nepieciešams analizēt atlaižu konkrēto ietekmi uz konkurenci, ņemot vērā, ka, lai konstatētu LESD 102. panta pārkāpumu, pietiek pierādīt, ka attiecīgajai rīcībai var būt šādas sekas, kā tas tika atgādināts arī šī sprieduma 68. punktā.

80      Tādējādi pārsūdzētajā spriedumā nav pieļauta kļūda tiesību piemērošanā saistībā ar to, ka it kā nav pārbaudīti prasītāju pirmajā instancē izvirzītie argumenti par nepieciešamību salīdzināt to piemērotās cenas ar izmaksām, kas ir pamatā kā iebildumam saistībā ar procesuālo noteikumu pārkāpumu, tā arī iebildumam sakarā ar kļūdu tiesību piemērošanā. Faktiski Komisija ir pierādījusi dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, pamatojoties uz citiem apstrīdētā lēmuma 260.–264. punktā ietvertajiem apsvērumiem, un Vispārējā tiesa pamatoti ir atzinusi, ka šī analīze ir bijusi atbilstoša un pietiekama, lai konstatētu minēto ļaunprātīgo izmantošanu. Tādēļ nedz Komisijai, nedz Vispārējai tiesai nebija jānoskaidro, vai Tomra grupas piemērotās cenas bija zemākas par tās vidējām ražošanas izmaksām ilgtermiņā vai nē, un tādējādi šis pamats šīs apelācijas tiesvedības ietvaros arī ir nesekmīgs.

81      Prasītāju argumenti par to, ka Komisijas Norādījumos (skat. šī sprieduma 52. punktu) ir paredzēta cenu un izmaksu salīdzinošā analīze, minēto analīzi neatspēko. Īstenībā un kā savu secinājumu 37. punktā norādījis arī ģenerāladvokāts, 2009. gadā publicētie Norādījumi nav piemērojami, lai juridiski izvērtētu tādu lēmumu kā apstrīdētais, kurš pieņemts 2006. gadā.

82      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka trešais pamats ir jānoraida.

 Par ceturto pamatu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā un atbilstoša pamatojuma neesamību, izvērtējot, vai līgumi, kuros apelācijas sūdzības iesniedzējām piešķirts “vēlamā, galvenā vai primārā piegādātāja” statuss, ir kvalificējami par ekskluzīviem (pārsūdzētā sprieduma 55.–67. punkts)

 Lietas dalībnieču argumenti

83      Tomra u.c. uzskata, ka, pirmkārt, Vispārējā tiesa nav nedz pārbaudījusi, nedz norādījusi pietiekamu pamatojumu tam, vai visos līgumos, kuros prasītājas bijušas kvalificētas kā “vēlamās, galvenās vai primārās piegādātājas” un kurus Komisija uzskatījusi par ekskluzivitātes līgumiem, patiešām bija paredzēta iegāde tikai no prasītājām.

84      Tomra u.c., otrkārt, norāda, ka Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi aspektu, vai līgumos, kuros nebija formāla ekskluzivitātes noteikuma, bija citi faktori, kas prasītāju klientus mudinātu iegādāties tikai pie prasītājām.

85      Komisija norāda, ka ceturtais pamats ir nepieņemams, jo ar to tiek apstrīdēts Vispārējās tiesas veiktais faktu vērtējums. Ar šo apelācijas sūdzības pamatu tiekot vienīgi apšaubīts Vispārējās tiesas konstatējums par to, ka līgumi, kuros prasītājas kvalificētas kā “vēlamās, galvenās vai primārās piegādātājas”, paredz ekskluzivitātes saistības. Jautājums par to, vai līguma puses šos līgumus uztvēra kā šādas saistības, esot faktu jautājums, kas jāizskata, pamatojoties uz pieejamajiem pierādījumiem, nevis pamatojoties uz valsts tiesību normām, kas regulē attiecīgos līgumus.

86      Komisija uzsver, ka Vispārējā tiesa ir arī pārbaudījusi faktu, vai apstrīdētajos līgumos bija ietverti kādi citi mehānismi veikt iegādes tikai no Tomra grupas. Tomēr runa būtu par jaunu iebildumu, kas apelācijas tiesvedības stadijā nav pieņemams.

87      Visbeidzot Komisija norāda, ka ceturtais pamats neatbilstot Tiesas Reglamenta 38. panta 1. punkta c) apakšpunkta prasībām. Vienīgā rindkopa apelācijas sūdzībā, kurā prasītājas atsaucas uz līgumiem, kuros Tomra u.c. ir apzīmētas kā “vēlamās, galvenās vai primārās piegādātājas”, ir zemsvītras piezīme, kurā ir vienīgi uzskaitīts ierobežots skaits līgumu bez turpmākiem paskaidrojumiem. Šāds izklāsts tomēr nevarot tikt uzskatīts par pienācīgi pamatotu pamatu iepriekš minētās Reglamenta normas izpratnē.

 Tiesas vērtējums

88      Ar ceturto pamatu prasītājas, pirmkārt, apšauba Vispārējās tiesas vērtējumu saistībā ar to, ka apstrīdētajos līgumos, kuros prasītājas tikušas kvalificētas kā “vēlamās, galvenās vai primārās piegādātājas”, patiešām bija paredzēta iegādes ekskluzivitāte, un, otrkārt, iebilst pret to, ka Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi jautājumu, vai līgumos, kuros nebija formāla ekskluzivitātes noteikuma, bija citi mehānismi, piemēram, kvantitatīvās saistības vai atlaides, kas mudinātu Tomra grupas klientus sev nepieciešamo iegādāties tikai pie tās.

89      Šajā ziņā ir jānorāda, ka šis pamats attiecas uz Vispārējās tiesas vērtējumu saistībā ar konkrētām prasītāju un to klientu līgumisko attiecību īpašībām. Komisija apstrīdētajā lēmumā ir šīs īpašības izvērtējusi, ņemot vērā virkni šīs attiecības pavadošu faktu.

90      Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 57. punktā ir atzinusi, ka, pamatojoties uz tai pieejamajiem pierādījumiem, Komisija apstrīdētajā lēmumā par “ekskluzīviem” vai “vēlamajiem” ir kvalificējusi dažādus prasītāju noslēgtos līgumus un ka tie kā tādi tika uztverti neatkarīgi no jautājuma par to izpildu raksturu no valsts līgumtiesību viedokļa.

91      Šajā ziņā Vispārējā tiesa kā piemērus pārsūdzētā sprieduma 58.–66. punktā, kā arī 88.–197. punktā ir veikusi ļoti daudzus Tomra grupas un tās klientu komerciālo attiecību vērtējumus. Šādā veidā Vispārējā tiesa padziļināti ir pārbaudījusi prasītāju izvirzītos argumentus par minēto attiecību nosacījumiem, tomēr atzīdama, ka tie nav attiecināmi uz Komisijas veikto minēto attiecību kvalifikāciju.

92      Viss šis vērtējums, kā savu secinājumu 60. punkta atzīmējis arī ģenerāladvokāts, tādējādi attiecas uz Tomra grupas darbību ietekmi un Vispārējā tiesā šajā ziņā iesniegtajiem pierādījumiem, īpaši attiecībā uz mehānismiem, kā stimulēt dažādus klientus sev nepieciešamo iegādāties vienīgi no prasītājām.

93      No tā izriet, ka prasītāju argumenti šajā ziņā ir vērsti uz Vispārējās tiesas faktu vērtējuma apšaubīšanu.

94      Vispārējai tiesai ir ekskluzīva kompetence, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumos, kad būtiskas neprecizitātes tās konstatējumos izriet no tai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, novērtēt šos faktus. Līdz ar to faktu novērtējums, izņemot gadījumus, kad tai iesniegtie pierādījumi ir sagrozīti, nav tiesību jautājums, ko Tiesa pārbauda apelācijas procesā (skat. 2001. gada 21. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C‑280/99 P līdz C‑282/99 P Moccia Irme u.c./Komisija, Recueil, I‑4717. lpp., 78. punkts, kā arī 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 48. un 49. punkts).

95      Jāpiebilst, ka prasītājas netika apgalvojušas, ka būtu tikuši sagrozīti fakti, kas attiecas uz minētajiem Vispārējās tiesas vērtējumiem.

96      Arī no iepriekš minētā izriet, ka, pretēji prasītāju nostājai, Vispārējā tiesa ir sīki pārbaudījusi, vai apstrīdētajos līgumos bija ietverti pamudinājumi iegādāties nepieciešamo vienīgi no Tomra grupas, kas nozīmē, ka pārsūdzētajā spriedumā šajā ziņā pamatojums ir izklāstīts.

97      Visbeidzot attiecībā uz argumentu, ka Vispārējai tiesai vajadzēja ņemt vērā citus prasītāju klientus mudinošus faktorus, ir svarīgi norādīt, kā to savu secinājumu 71. un 72. punktā darījis arī ģenerāladvokāts, ka Vispārējā tiesā iesniegtajos mutvārdu un rakstveida paskaidrojumos netika lūgts pārbaudīt šo argumentu.

98      No tā izriet, ka šis arguments ir jauns pamats.

99      Tādēļ atbilstoši Tiesas judikatūrai, ļaujot kādam lietas dalībniekam Tiesā pirmoreiz norādīt pamatu, ko tas nav izvirzījis Vispārējā tiesā, tam tiktu atļauts vērsties Tiesā, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, ar strīdu, kas ir plašāks nekā tas, kurš tika iesniegts izskatīšanai Vispārējā tiesā. Apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē ir vienīgi tiesiskā risinājuma, kas sniegts attiecībā uz Vispārējā tiesā izvirzītajiem prasības pamatiem, vērtējums (skat. 1994. gada 1. jūnija spriedumu lietā C‑136/92 P Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., Recueil, I‑1981. lpp., 59. punkts).

100    Līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

 Par piekto pamatu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā, nosakot naudas sodu, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principu (pārsūdzētā sprieduma 310.–321. punkts)

 Lietas dalībnieču argumenti

101    Tomra u.c. uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzliekot prasītājām ievērojami augstāku naudas sodu nekā citiem pielīdzināmā situācijā esošiem uzņēmumiem.

102    Komisija uzskata, ka prasītāju argumenti it juridiski nepamatoti. Komisijas līdzšinējā lēmumu pieņemšanas prakse pati nevarot būt tiesiskais pamats naudas sodiem konkurences jomā.

103    Komisija uzskata, ka prasītājām izvirzītais pārkāpums esot uzskatāms un tas esot izdarīts tīši. Tādējādi nevar pastāvēt neviens apstāklis, kas ļautu samazināt naudas soda apmēru. Turklāt pamata naudas sods – kas šajā gadījumā ir EUR 16 miljonu apmērā – ietilpstot par smagiem pārkāpumiem paredzēto naudas sodu robežās.

 Tiesas vērtējums

104    Ir jāatgādina, ka Tiesa ir atkārtoti atzinusi, ka Komisijas agrākā lēmumu pieņemšanas prakse nav par juridisku ietvaru naudas sodiem konkurences jautājumos un ka lēmumi, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējoši, nosakot, vai pastāv diskriminācija (skat. 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑167/04 P JCB Service/Komisija, Krājums, I‑8935. lpp., 205. punkts, kā arī 2009. gada 24. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P Erste Group Bank u.c./Komisija, Krājums, I‑8681. lpp., 233. punkts).

105    Tādēļ fakts, ka Komisija iepriekš zināmām pārkāpumu kategorijām ir uzlikusi noteikta apmēra naudas sodus, neliedz tai piemērot lielākus naudas sodus, ja sankciju pastiprināšana ir tikusi atzīta par nepieciešamu, lai nodrošinātu Savienības konkurences politikas īstenošanu, kas noteikta vienīgi Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.) (šajā ziņā skat. 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 227. punkts).

106    Tiesa vispār ir uzsvērusi, ka minētās politikas īstenošanai ir nepieciešams, lai Komisija varētu pielāgot naudas sodu apmēru atbilstoši politikas prasībām šajā jomā (skat. 1983. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 109. punkts).

107    Jāpiebilst, ka pārkāpumu smagums ir jānosaka saskaņā ar vairākiem apstākļiem, kā, piemēram, konkrētie lietas apstākļi, konteksts un naudas sodu atturošā iedarbība, jo nav saistoša vai izsmeļoša obligāti vērā ņemamo faktoru saraksta (skat. 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑219/95 P Ferriere Nord/Komisija, Recueil, I‑4411. lpp., 33. punkts).

108    Tādēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 314. punktā ir pamatoti noraidījusi prasītāju argumentus saistībā ar Tomra grupai uzliktā naudas soda un naudas sodu, ko Komisija uzlikusi ar citiem lēmumiem konkurences jomā, salīdzinājumu.

109    Šādos apstākļos Vispārējā tiesa, veicot uzliktā naudas soda apmēra vērtējumu, vienlīdzīgas attieksmes principu nav pārkāpusi.

110    Tādēļ arī piektais pamats, ko prasītājas ir izvirzījušas savas apelācijas sūdzības atbalstam, ir lemts neveiksmei.

111    No visiem iepriekš uzskaitītajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

112    Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējām spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1)      apelācijas sūdzību noraidīt;

2)      Tomra Systems ASA, Tomra Europe AS, Tomra Systems GmbH, Tomra Systems BV, Tomra Leergutsysteme GmbH, Tomra Systems AB un Tomra Butikksystemer AS atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]


*Tiesvedības valoda – angļu.