ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 21. jūnijā (1)
Lieta C‑566/10 P
Itālijas Republika
pret
Eiropas Komisiju,
piedaloties
Grieķijas Republikai
Apelācija – Valodu lietojums – Paziņojums par atklātiem konkursiem administratoru un asistentu pieņemšanai darbā – Publikācija trijās oficiālajās valodās – Papildinājums visās oficiālajās valodās – Vienas no trim oficiālajām valodām izvēlēšanās par otro valodu – Regula Nr. 1 – Civildienesta noteikumu 1.d, 27. un 28. pants un 29. panta 1. punkts – Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. un 2. punkts – Vienlīdzīga attieksme – Pamatojums – Tiesiskā paļāvība
I – Ievads
1. Eiropas iestāžu rīcībā līdz šim nav bijusi Babelfisch (2), ar kuras palīdzību varētu atrisināt valodas barjeru problēmu, bet gan tikai Systran – datorsistēma tekstu tulkošanai ierobežotā apmērā, kuras izmantošana turklāt tiek apstrīdēta kādā tiesvedībā (3). Tādēļ, lai nodrošinātu saziņu savās struktūrvienībās, iestādes pēdējā laikā cenšas pieņemt darbā darbiniekus, kas kā svešvalodu pārvalda vācu, angļu vai franču valodu (4). Itālija uzskata, ka tādējādi tiek pārkāpti Savienības valodu lietojuma noteikumi. Tādēļ šī dalībvalsts apstrīd paziņojumu par trim šāda veida atklātiem konkursiem.
2. Kā zināms, valodu jautājums ir ļoti delikāts. Tādēļ EKL 290. pantā (redakcijā pēc grozījumiem – LESD 342. pants) attiecībā uz minēto lietojumu ir paredzēts, ka Padomei ir jāpieņem vienprātīgs lēmums, savukārt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 22. pantā ir tieši atzīts daudzvalodības princips. Līdz ar to izskatāmajā apelācijas sūdzībā uzsvars tiek likts uz jautājumiem par diskrimināciju valodas dēļ, kā arī daudzvalodības principu. Tomēr papildus tiek izvirzīti arī drīzāk formāla rakstura jautājumi saistībā ar paziņojumu par atklātiem konkursiem un tiek apgalvots, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības princips un nav ievērots pienākums norādīt pamatojumu.
II – Piemērojamās tiesību normas
A – Primārās tiesības
3. EKL 290. pantā valodu lietošanas noteikumu pieņemšana ir nodota Padomes kompetencē:
“Noteikumus par valodu lietošanu Kopienas iestādēs, neskarot Tiesas Statūtu noteikumus, ar vienprātīgu lēmumu pieņem Padome.”
4. Saistībā ar valodu lietojumu nozīmīgs ir arī 2000. gada 7. decembrī Nicā izsludinātās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (5) (turpmāk tekstā – “Harta”) 22. pants:
“Savienība respektē kultūru, reliģiju un valodu daudzveidību.”
B – Regula Nr. 1
5. Padomes 1958. gada 15. aprīļa Regulas Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas (6), 1. un 4.–6. pantā – šajā lietā piemērojamajā redakcijā – ir noteikts:
“1. pants
Savienības iestāžu oficiālās valodas un darba valodas ir angļu, bulgāru, čehu, dāņu, franču, grieķu, holandiešu, igauņu, itāļu, īru, latviešu, lietuviešu, maltiešu, poļu, portugāļu, rumāņu, slovāku, slovēņu, somu, spāņu, ungāru, vācu un zviedru valoda.
[..]
4. pants
Regulas un citus vispārēji piemērojamus dokumentus izstrādā oficiālajās valodās.
5. pants
Eiropas Savienības Oficiālo Vēstnesi publicē oficiālajās valodās.
6. pants
Kopienas iestādes savos reglamentos var noteikt, kuras valodas ir lietojamas īpašos gadījumos.”
C – Civildienesta noteikumi
6. Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 1.d panta 1. punktā ir ietverti dažādi diskriminācijas aizliegumi:
“Piemērojot šos Civildienesta noteikumus, diskriminācija jebkāda iemesla dēļ, piemēram, dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, reliģijas vai ticības, politisko vai citu uzskatu, piederības nacionālajai minoritātei, veiksmes, dzimšanas, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ ir aizliegta.”
7. Atšķirīgas attieksmes pamatojums ir regulēts Civildienesta noteikumu 1.d panta 6. punktā:
“Ievērojot nediskriminācijas principu un proporcionalitātes principu, jebkādam to piemērošanas ierobežojumam jāsniedz objektīvs un saprātīgs pamatojums un tā mērķim jābūt likumīgam darbinieku politikas vispārējās interesēs. [..]”
8. 27. pantā ir izklāstīti iecelšanas amatā politikas principi:
“Iecelšana amatā ir virzīta uz to, lai iestāde saņemtu pakalpojumus, ko sniedz visspējīgākie, visefektīvākie un visgodīgākie ierēdņi, kas iecelti amatā, ņemot vērā pēc iespējas plašāku ģeogrāfisko teritoriju, un izraudzīti no Kopienu dalībvalstu pilsoņiem.
Neviens amats netiek rezervēts kādas konkrētas dalībvalsts pilsoņiem.”
9. 28. pantā ir ietvertas minimālās prasības apstiprināšanai ierēdņa amatā:
“Ierēdni var iecelt amatā tikai ar nosacījumu, ka:
[..]
f) viņš sniedz pierādījumu tam, ka viņam ir labas kādas Kopienu valodas zināšanas un apmierinošas kādas citas Kopienu valodas zināšanas apjomā, kādā tas vajadzīgs viņa pienākumu veikšanai.”
10. 29. pantā ir noteikta kārtība, kādā notiek iecelšana vakantajā amatā:
“1. Pirms iecelšanas vakantajā amatā iestādē iecēlējinstitūcija vispirms ņem vērā:
[..]
un pēc tam ievēro konkursu kārtību, pamatojoties uz kvalifikāciju vai pārbaudījumiem, vai gan uz kvalifikāciju, gan pārbaudījumiem. Konkursa kārtība noteikta III pielikumā.”
11. No III pielikuma 1. panta 1. punktā ietvertā regulējuma par paziņojumu par konkursu saturu īpaši nozīmīgas ir a) apakšpunktā ietvertās norādes par dažādajiem konkursa veidiem un f) apakšpunktā ietvertās norādes par prasībām attiecībā uz valodu zināšanām:
“[Paziņojumā par konkursu ir] jānorāda:
a) konkursa veids (attiecīgās iestādes slēgts konkurss, visu iestāžu slēgts konkurss, atklāts konkurss, kas vajadzības gadījumā kopīgs divām vai vairāk iestādēm);
[..]
f) vajadzības gadījumā, īpašā ieņemamo amatu veida dēļ nepieciešamās valodu zināšanas;
[..].”
12. III pielikuma 1. panta 2. punktā ir noteikta publicēšanas kārtība:
“Paziņojumu par atklātu konkursu publicē Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī vismaz vienu mēnesi pirms pieteikumu iesniegšanas termiņa beigām un, attiecīgajā gadījumā, vismaz divus mēnešus pirms pārbaudījumu dienas.”
III – Fakti
13. Itālijas Republika apstrīd divus paziņojumus kopumā par trim Eiropas Personāla atlases biroja (turpmāk tekstā – “EPSO”) rīkotiem konkursiem (7). Sākotnēji paziņojumi tika ievietoti tikai Oficiālā Vēstneša vācu, angļu un franču valodas izdevumos. Paziņojums par abiem pirmajiem konkursiem bija prasības priekšmets lietā T‑166/07, savukārt paziņojums par trešo konkursu tika apstrīdēts lietā T‑285/07.
14. Saskaņā ar attiecīgā paziņojuma II. A. punktu ar abiem pirmajiem konkursiem bija paredzēts aizpildīt brīvās vakances Eiropas iestādēs. Trešā konkursa paziņojuma II. A. punktā bija teikts, ka Eiropas Komisija šajā konkursā nav iesaistīta un ka tādēļ tā kandidātus no rezerves saraksta darbā nepieņems.
15. Pielaišanas nosacījumi saistībā ar valodu zināšanām ir paredzēti konkursu EPSO/AD/94/07 un EPSO/AD/95/07 paziņojuma I. A. 2. punktā, kā arī konkursa EPSO/AST/37/07 paziņojuma I. A. 3. punktā. Saskaņā ar tiem kandidātiem ir jābūt pamatīgām vienas ES oficiālās valodas zināšanām, kā arī pietiekamām vēl vienas valodas, kurai jābūt vācu, angļu vai franču valodai, zināšanām.
16. I. B. punktā tika paziņots, ka priekšatlases pārbaudījumi tiek rīkoti otrajā valodā. Atbilstoši tam kandidātiem bija jānorāda, vai viņi priekšatlases pārbaudījumus un atlases eksāmenus vēlas kārtot vācu, angļu vai franču valodā.
17. Turklāt tika minēts, ka skaidrības labad un tāpēc, lai saprastu vispārīga satura tekstus, kā arī kandidātiem sūtāmus un no kandidātiem saņemamus paziņojumus, uzaicinājumi uz atsevišķiem pārbaudījumiem un eksāmeniem, kā arī visa sarakste starp EPSO un kandidātiem tiek veikta vienīgi vācu, angļu vai franču valodā.
18. 2007. gada 20. jūnijā (8) un 2007. gada 13. jūlijā (9)visās Oficiālā Vēstneša valodu versijās EPSO publicēja minēto paziņojumu aktualizētu redakciju. Tajās bija norāde uz sākotnējiem paziņojumiem un attiecīgi tika noteikts jauns termiņš, kurā var pieteikties uz attiecīgo atlases konkursu un kas bija tikpat ilgs cik sākotnēji paredzētais termiņš. Turklāt bija minēta izglītība un profesionālā pieredze, kas nepieciešama, lai varētu piedalīties šajā konkursā. Pārējā daļā tajās bija atsauce uz sākotnējo paziņojumu saturu.
IV – Par tiesvedību pirmajā instancē
19. Vispārējā tiesa ir atļāvusi Lietuvas Republikai iestāties lietā T‑166/07 Itālijas prasījumu atbalstam, savukārt Grieķijas Republikai – lietā T‑285/07. Pēc tam tā abas lietas apvienoja mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai. Ar 2010. gada 13. septembra spriedumu Vispārējā tiesa abas prasības noraidīja.
V – Prasījumi
20. Itālijas Republika šo spriedumu pārsūdzēja apelācijas kārtībā. Tās prasījumi Tiesai ir šādi:
– saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 56., 58. un 61. pantu atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 13. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑166/07 un T‑285/07, kurā tika spriests par tās prasībām atcelt:
1) paziņojumu par atklāto konkursu EPSO/AD/94/07 125 administratoru (AD 5) rezerves saraksta izveidošanai informācijas, saziņas un plašsaziņas jomā, kā arī
2) paziņojumu par atklāto konkursu EPSO/AST/37/07 110 asistentu (AST 3) rezerves saraksta izveidošanai informācijas un saziņas jomā,
kas ir publicēti 2007. gada 28. februāra Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C 45A numura angļu, franču un vācu valodas izdevumos;
3) paziņojumu par atklāto konkursu EPSO/AD/95/07 administratoru (AD 5) rezerves saraksta izveidošanai informācijas zinātņu nozarē (bibliotēka/dokumentācija), kas publicēts 2007. gada 8. maija Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C 103 A numura angļu, franču un vācu valodas izdevumos;
– pašai izskatīt strīdu un atcelt iepriekš minētos paziņojumus;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21. Grieķijas Republikas prasījums ir šāds:
– atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 13. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑166/07 un T‑285/07.
22. Komisijas prasījumi ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību un
– piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23. Lietuvas Republika, kas tāpat ir piedalījusies tiesvedībā pirmajā instancē, nav iesniegusi savus apsvērumus apelācijas sūdzības tiesvedībā. Pārējie lietas dalībnieki savus apsvērumus ir snieguši gan rakstveidā, gan mutvārdos – 2012. gada 6. jūnija tiesas sēdē.
VI – Juridiskais vērtējums
A – Par prasības pieņemamību Tiesā
24. Tiesa pēc savas ierosmes pārbauda, vai pastāv absolūts šķērslis tiesas procesam (10). Tādēļ jāaplūko apstāklis, kas sākotnēji var šķist pārsteidzošs: ka tiesvedībā lietā T‑285/07 tika taisīts Komisijai nelabvēlīgs spriedums, lai gan tā attiecīgajā konkursā nemaz nebija piedalījusies (11).
25. Tomēr šo apstākli var izskaidrot ar EPSO pieņemtajiem konkursa noteikumiem. Proti, Lēmuma 2002/620/EK (12) 4. pantā ir tieši noteikts, ka ikviena sūdzība saistībā ar EPSO piešķirto pilnvaru īstenošanu ir jāvērš pret Komisiju. Saskaņā ar minētā lēmuma 2. pantu Civildienesta noteikumu 30. panta 1. punktā un tā III pielikumā reglamentētā atklāto konkursu rīkošana ir nodota EPSO pārziņā. Tādēļ nav šaubu par prasības pieteikuma pieņemamību (13).
B – Par apelācijas pirmo pamatu
26. Ar apelācijas pirmo pamatu Itālija apstrīd Vispārējās tiesas argumentus pārsūdzētā sprieduma 41. un 42. punktā. Tajos tika izskatīts jautājums par to, vai EKL 290. pantā, kas ir valodu lietojuma juridiskais pamats, un Regulas Nr. 1 6. pantā ir atļauts paziņojumā par konkursu pieprasīt konkrētu valodu zināšanas. Vispārējā tiesa atzina:
“41 Padomes Regulu Nr. 1 par Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamām valodām pieņēma, pamatojoties uz EKL 290. pantu. Šīs regulas 6. pantā ir tieši atļauts iestādēm savos reglamentos noteikt šā valodu jautājuma regulējuma piemērošanu konkrētos gadījumos; saistībā ar šīm pilnvarām tām turklāt ir piešķirta noteikta funkcionāla autonomija, lai nodrošinātu to pienācīgu funkcionēšanu [..].
42 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka ar apstrīdēto paziņojumu par vakanci nav pārkāpti EKL 290. panta noteikumi, – tas ir pieņemts saskaņā ar pilnvarām, kas Kopienu iestādēm un struktūrām ir piešķirtas saskaņā ar Regulas Nr. 1 6. pantu.” (14)
27. Šāds skaidrojums neatbilst attiecīgo noteikumu tekstam.
28. Saskaņā ar EKL 290. pantu Padome ar vienprātīgu lēmumu nosaka valodu lietojumu Savienības iestādēs. Tā tas notika, pieņemot Regulu Nr. 1. Saskaņā ar šīs regulas 1. pantu visas oficiālās valodas vienlaikus ir iestāžu darba valodas. Un 6. pantā iestādes tiek pilnvarotas savos iekšējas kārtības noteikumos noteikt, kā konkrēti ir jāpiemēro valodu lietojuma noteikumi.
29. Kā pamatoti uzsver Itālija, paziņojums par konkursu nav nedz iekšējie kartības noteikumi, nedz cits tam pielīdzināms tiesību akts. Tādēļ Regulas Nr. 1 6. pants nav piemērots pamats paziņojumam par konkursu, kas ir šā strīda priekšmets.
30. Līdz ar to pārsūdzētajā spriedumā attiecībā uz šo jautājumu ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā. Tomēr no tā neizriet, ka Itālijas prasība tiktāl būtu apmierināma.
31. EKL 290. panta un Regulas Nr. 1 6. panta pārkāpums nav konstatējams drīzāk cita iemesla dēļ. Šajās tiesību normās nav tieši noteikts, kādas prasības var tikt izvirzītas paziņojumam par konkursu un kuras no Savienības 23 oficiālajām valodām būtu izmantojamas šādā paziņojumā. Tādēļ šis paziņojums par konkursu nevar būt pretrunā nedz EKL 290. pantam, nedz Regulas Nr. 1 6. pantam.
32. Līdz ar to pirmais apelācijas pamats ir jānoraida. Tomēr Itālijas izvirzītajiem jautājumiem ir nozīme nākamo triju apelācijas pamatu izvērtēšanā.
C – Par otro apelācijas pamatu
33. Otrais apelācijas pamats ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 52.–58. punktā izklāstīto argumentāciju. Itālija apgalvo, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1 1., 4. un 5. pantu paziņojumi par konkursu pilnā apmērā ir jāpublicē visās oficiālajās valodās.
34. Pārsūdzētā sprieduma 52. un 53. punktā, tāpat kā savā pastāvīgajā judikatūrā (15) Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Regula Nr. 1 nav piemērojama iestāžu un to darbinieku tiesiskajām attiecībām, jo valodu jautājums tajā ir regulēts vienīgi Eiropas Savienības un kādas tās dalībvalsts vai personas, kas ir pakļauta dalībvalsts jurisdikcijai, tiesisko attiecību kontekstā. Proti, uz Savienības ierēdņiem un citiem darbiniekiem, kā arī kandidātiem uz šādu amata vietu saistībā ar Civildienesta noteikumu, tai skaitā noteikumu par darbā pieņemšanu iestādē, piemērošanu attiecas vienīgi Savienības jurisdikcija.
35. Tomēr – kā pamatoti uzsver Itālija un Grieķija – šāds viedoklis nepārliecina. Lai arī Regulas Nr. 1 2. un 3. pants attiecas uz tiesiskajām attiecībām ar dalībvalstīm un to jurisdikcijai pakļautām personām, tomēr šaubas izraisa jau tas, vai potenciālie konkursa kandidāti šajā statusā nav pakļauti savas attiecīgās dalībvalsts jurisdikcijai. Pretstatā Komisijas viedoklim tās nav nenovēršamas sekas tam, ka prasības par šāda veida pieteikšanos konkursam ir piekritīgas Savienības tiesām.
36. Tomēr Regula Nr. 1 vispirms ir balstīta uz EKL 290. pantu, kas ir juridiskais pamats valodu lietojuma regulējumam attiecībā uz Savienības iestādēm. Proti, tās 1. pantā ir noteiktas iestāžu oficiālās un darba valodas. Nevar atzīt, ka tām būtu jābūt vienīgi valodām, kas tiek izmantotas attiecībā uz trešām personām (16). Darba valoda parasti ir valoda, kurā norit arī attiecīgās organizācijas iekšējais darbs.
37. Pretstatā Komisijas viedoklim arī Regulas Nr. 1 6. pantā ir rodams apstiprinājums šīs regulas piemērošanai tiesiskajām attiecībām starp iestādēm un to darbiniekiem, jo saskaņā ar to iestādes savos iekšējās kārtības noteikumos nevar noteikt, vai regula vispār ir piemērojama, bet gan tikai to, kā tā ir jāpiemēro konkrētajos gadījumos. Tādējādi 6. pants, iespējams, būtu piemērots juridiskais pamats, ja iestādes drīkstētu noteikt iekšējās saziņas valodas (17), taču citādi tas apstiprina, ka Regula Nr. 1 ir piemērojama iestāžu un to darbinieku tiesiskajām attiecībām.
38. Tādējādi pārsūdzētajā spriedumā arī šajā ziņā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā. Lai konstatētu, vai to var uzturēt spēkā ar citu pamatojumu, ir jāpārbauda, vai paziņojuma par konkursu ierobežota publicēšana atbilda Regulas Nr. 1 4. un 5. panta prasībām.
39. Saskaņā ar Regulas Nr. 1 4. pantu regulas un vispārpiemērojami dokumenti tiek sagatavoti oficiālajās valodās. 5. pantā ir paredzēts, ka Oficiālais Vēstnesis tiek izdots “oficiālajās valodās”.
40. Tomēr Tiesa spriedumā lietā Kik no šīm tiesību normām un EKL 254. panta 2. punkta secināja, ka individuāls lēmums nebūt nav obligāti jāsagatavo visās oficiālajās valodās, pat ja tas varētu ietekmēt Savienības pilsoņa, kas nav šā nolēmuma adresāts, piemēram, konkurējoša saimnieciskās darbības veicēja, tiesības (18).
41. Turpretī minētais apliecina, ka Regulas Nr. 1 4. pantā minētās regulas un vispārpiemērojami dokumenti ir jāizstrādā visās oficiālajās valodās (19). Turklāt šāda interpretācija ir vienīgā, kas ir saderīga ar tiesiskās drošības principu un nediskriminācijas principu (20).
42. Turklāt šāds secinājums atbilst Regulas Nr. 1 4. panta teksta attīstībai. Tieši tāpat kā 5. pantā arī šajā tiesību normā līdz tās grozīšanai pēdējās paplašināšanās ietvaros (21) bija tieši norādīts tā brīža oficiālo valodu kopskaits (22). Nav konstatējams, ka grozījumu, kas tika izdarīti sakarā ar pēdējo paplašināšanos, mērķis būtu ierobežot dažādo oficiālo valodu izmantošanu. Ja Regulas Nr. 1 4. un 5. pantā runa ir par oficiālajām valodām, tad ar to ir jāsaprot 23 oficiālās valodas.
43. Lai gan paziņojums par atklātu konkursu nav regula, tomēr atšķirībā no individuāla lēmuma – kā apgalvo arī Itālija un Grieķija – tas ir vispārēji nozīmīgs dokuments, jo tas ietver pieteikšanās termiņus un citus nosacījumus, kas ir saistoši ikvienai personai, kura vēlas piedalīties konkursā (23). Jau tādēļ vien tas principā ir jāsagatavo visās oficiālajās valodās.
44. Apstiprinājums tam ir rodams Regulas Nr. 1 5. pantā, ko skata kopā ar Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 2. punktu. Saskaņā ar pēdējo minēto tiesību normu paziņojumi par atklātiem konkursiem (24) ir jāpublicē Oficiālajā Vēstnesī. Tā kā saskaņā ar Regulas Nr. 1 5. pantu Oficiālais Vēstnesis iznāk oficiālajās valodās, tad arī visas obligātās publikācijas principā ir veicamas visās oficiālajās valodās.
45. Tomēr Vispārējās tiesas apsvērumus pārsūdzētā sprieduma 56. punktā var saprast tādējādi, ka iestādes, publicējot paziņojumus par konkursu, var atkāpties no iepriekš minētajiem noteikumiem:
“Šādos apstākļos iestādes atbild par iekšējās saziņas valodas izvēli; ikviena iestāde ir pilnvarota to noteikt saviem darbiniekiem un personām, kas pretendē uz šādu statusu [..]. Iestādes atbild arī par valodas, kurā tiek publicēts ārējs paziņojums par atklātu konkursu, izvēli [..].”
46. Visbeidzot, šo uzskatu pamato Regulas Nr. 1 6. pants (25). Ja saskaņā ar to iestādes var noteikt iekšējās saziņas valodas, tad 6. pantā varētu būt arī atļauts vērsties pie potenciālajiem kandidātiem tikai valodās, kuras viņiem ir jāpārvalda.
47. Kā jau iepriekš minēts, paziņojums kā tāds tomēr nav tiesību akts, kas būtu pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1 6. pantu (26). Turklāt Komisija nekad nav formāli noteikusi iekšējās saziņas vai paziņojumu valodas uz šāda pamata. Tāda prakse vien, ka būtībā tiek izmantotas konkrētas valodas, nav uzskatāma par šādu tiesisko regulējumu. Proti, jau šādas prakses tiesiskā regulējuma priekšmets nav pilnīgi skaidrs. Nav konstatējams, kādos apstākļos var tikt izmantota konkrēta valoda.
48. Tādējādi ar Regulas Nr. 1 6. pantu nevar attaisnot atkāpi no 4. panta un 5. panta, ko skata kopā ar Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 2. punktu.
49. Arī vēlāk visās oficiālajās valodās publicētajās norādēs netika izlaboti paziņojumu publikāciju trūkumi. Proti, norādes ietvēra tikai daļu no informācijas. It īpaši trūkst valodu prasmju prasības. Norāde uz pilno publikāciju tikai trijās valodās nevar aizstāt pilnīgu publikāciju pārējās oficiālajās valodās. Kā norādīja Grieķija, ieinteresētās personas pamata prāvā, kuras nepārvaldīja nevienu no trim valodām, nevarēja atzīt, ka tās tādējādi nebija kvalificētas konkursam un tādēļ turpmākais tikai trijās valodās publicētais paziņojumu saturs viņus neinteresēja.
50. Vispirms tomēr nav tiesiskā regulējuma, kurā būtu paredzēta atkāpe no noteikuma pilnībā publicēt visās valodās, kā paredzēts Regulas Nr. 1 4. un 5. pantā, ko skata kopā ar Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 2. punktu.
51. Tādējādi paziņojumi ir jāpublicē pilnīgi visās valodās. Par to, vai ir iespējami izņēmumi attiecībā uz konkursiem, kas paredzēti vienīgi kandidātiem ar konkrētu dzimto valodu (27), šajā lietā nav jālemj.
52. Tā kā Vispārējās tiesas spriedumā ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā un to arī nevar atstāt spēkā ar citu pamatojumu, otrais apelācijas pamats ir jāapstiprina. Pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.
53. Tomēr, lai radītu tiesisko drošību attiecībā uz nākotnē rīkojamo iestāžu konkursu praksi, būtu jāizskata arī pārējie apelācijas pamati.
D – Par trešo apelācijas pamatu
54. Ar trešo apelācijas pamatu Itālija pārmet, ka, publicējot paziņojumu par konkursu tikai trijās valodās, tika pārkāpts EKL 12. pantā (redakcijā pēc grozījumiem – LESD 18. pants) noteiktais diskriminācijas aizliegums pilsonības dēļ, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 22. pantā ietvertais daudzvalodības princips.
55. Turklāt runa nav par to, vai paziņojums par atklātu konkursu tikai trijās valodās bija pretrunā diskriminācijas aizliegumam. Netiek apstrīdēts, ka kandidāti, pat ja viņiem ir pietiekamas vācu, angļu vai franču valodas zināšanas, nebūt ne vienmēr Oficiālā Vēstneša izdevumus lasa vienā no šīm trim valodām, drīzāk viņi to lasa vienīgi savā dzimtajā valodā (28). Tādēļ pastāv risks, ka šie interesenti par paziņojumu par atlases konkursu uzzina novēloti. Tā kā dzimtā valoda ir cieši saistīta ar pilsonību, tas ir uzskatāms par diskrimināciju pilsonības dēļ. Tādējādi sākotnējie paziņojumi, kas tika publicēti 2007. gada 28. februārī un 2007. gada 8. maijā, vien nebija pietiekami.
56. Tomēr šajā lietā ir jānoskaidro, vai šis sākotnējais neizdevīgais stāvoklis pilsonības dēļ vēlāk, publicējot norādes pārējās valodās, tika efektīvi izlabots, kā Vispārējā tiesa nosprieda pārsūdzētā sprieduma 85.–91. punktā. Tā kā šī kļūda pēc būtības atšķiras no jau aplūkotā publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī pienākuma formālā pārkāpuma, tad nupat izdarītais secinājums nav tieši pārnesams uz publikācijas trūkumu nepietiekamu izlabošanu (29).
57. Itālija, pirmkārt, apstrīd izlabošanas iespēju un, otrkārt, apgalvo, ka norādes ietvēra ne visas ziņas, kas atradās sākotnējā paziņojumā.
1) Par iespēju izlabot nepilnīgu paziņojumu
58. Itālija savu viedokli par izlabošanas neiespējamību balsta uz sistemātiku, kas piemīt prasībai atcelt tiesību aktu. Saskaņā ar EKL 230. pantu (redakcijā pēc grozījumiem – LESD 263. pants) tiesvedības priekšmets ir paziņojumi to sākotnējā formā.
59. Tomēr saskaņā ar šo viedokli prasības priekšmets būtu zudis. Proti, stingri spriežot, sākotnējais paziņojums vairs nepastāv. Ar vēlāk publicētajām norādēm tas ir ticis atcelts un aizstāts ar jauniem paziņojumiem (30). Tie sastāv no sākotnējā paziņojuma un jaunu norāžu kombinācijas; šajās norādēs it īpaši noteikts jauns pieteikšanās termiņš, un tās būtu jāapstrīd jaunā prasības pieteikumā.
60. Tomēr tik formālu pieeju neuzskatu par vajadzīgu. Kā Vispārējā tiesa jau ir konstatējusi, ar norādēm netika mainīta paziņojumu būtība, katrā ziņā ne šajā lietā strīdīgajos aspektos (31).
61. Tomēr, ja strīds nav zaudējis priekšmetu, ir jālemj par paziņojumu tā faktiski spēkā esošajā formā. Tādēļ ir jāņem vērā vēlāk publicētās norādes.
62. Pretstatā Itālijas viedoklim Savienības tiesībās principā tiek atzīta iespēja labot procesuālo tiesību kļūdas (32). Labošanas pasākumam ir jābūt tādam, kas labuma guvējus – šajā lietā potenciālos kandidātus – nostāda stāvoklī, kādā viņi būtu atradušies, ja nebūtu tikusi pieļauta procesuālo tiesību kļūda (33).
2) Labojumu pārbaude šajā lietā
63. Šajā lietā savlaicīga nepaziņošana netika labota. Ar labojumiem noteiktais jaunais pieteikšanās termiņš attiecās gan uz potenciālajiem kandidātiem, kuru dzimtajā valodā paziņojums netika publicēts, gan uz kandidātiem, kuru dzimtajā valodā paziņojums tika publicēts.
64. Tomēr potenciālie kandidāti, kuri, tikai pamatojoties uz vēlākajām norādēm, uzzināja par konkursu, netiktu nostādīti stāvoklī, kādā viņi būtu atradušies, ja attiecīgās norādes jau būtu tikušas publicētas vienlaikus ar paziņojumu. Proti, tiem, kuri iepazinās ar sākotnējo paziņojumu, bija daudz vairāk laika, lai īpaši sagatavotos konkursam. Konkursu EPSO/AD/94/07 un EPSO/AST/37/07 gadījumā bija izveidojies gandrīz četru mēnešu pārsvars, konkursa EPSO/AD/95/07 gadījumā – vairāk nekā divi mēneši. Šo laiku it īpaši varēja izmantot, lai atsvaidzinātu vajadzīgās speciālās un valodu zināšanas.
65. Tādēļ ar norādēm uz paziņojumiem netika labots potenciālā kandidāta, kura dzimtā valoda nav vācu, angļu vai franču valoda, nelabvēlīgais stāvoklis izvēles kartībā veiktās paziņojuma publikācijas dēļ.
66. Vispārējā tiesa nav saskatījusi šo nelabvēlīgo stāvokli. Tādēļ tās atzinumos pārsūdzētā sprieduma 85.–91. punktā ir pieļauta kļūdu tiesību piemērošanā. Līdz ar to spriedums ir jāatceļ arī uz šā pamata.
3) Par citās valodās publicēta paziņojuma pilnīgumu
67. Turklāt Itālija pārmet, ka attiecīgais paziņojums pārējās valodās netika publicēts pilnā apjomā. Šim apgalvojumam ir jāpiekrīt, jo potenciālie kandidāti, kas savā dzimtajā valodā varēja lasīt pilnu paziņojumu, atradās nedaudz izdevīgākā stāvoklī nekā citi potenciālie kandidāti, kuriem tas bija jālasa svešvalodā.
68. Tomēr, kā Vispārējā tiesa ir pareizi nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 90. un 99. punktā, šis neizdevīgais stāvoklis nebija tik smags kā diskriminācija pilsonības dēļ.
69. Tādējādi personas, kas nevienu no pilnā paziņojuma trim valodām nepārvalda pietiekami labi, nav potenciālie kandidāti. Kā Vispārējā tiesa ir pareizi izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 88. punktā, šīm personām nebija vajadzīgo valodas zināšanu, lai viņas tiktu pielaistas dalībai konkursā.
70. Tiktāl šeit aplūkojamie konkursi atšķiras no konkursiem, kas bija pārējo Itālijas minēto Vispārējās tiesas spriedumu priekšmets, kuros tika spriests par paziņojumu atcelšanu (34). Proti, šajos nolēmumos runa bija par konkursiem, kuros nebija prasītas konkrētu valodu zināšanas. Tādēļ minētajos gadījumos varēja būt tādi potenciālie kandidāti, kas paziņojumu nav sapratuši nevienā no izmantotajām valodām, turpretim šeit aplūkojamajos konkursos potenciālajiem kandidātiem bija jāsaprot viena no šīm valodām.
71. Tādēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 85. punktā ir pareizi nospriedusi, ka ar norādēm tika izlaboti sākotnējā paziņojuma trūkumi. Tas, vai vispār bija pieļaujams pieprasīt vienīgi vācu, angļu vai franču valodas zināšanas, nevis kā otro valodu atļaut arī citas valodas, ir jāvērtē nākamā apelācijas pamata kontekstā.
72. Līdz ar to trešā apelācijas pamata otrā daļa nav atbalstāma.
E – Par ceturto apelācijas pamatu
73. Ceturtais apelācijas pamats attiecas uz strīda pamatkodolu – iespēju konkursā kā “otro valodu” izvēlēties vienu no tikai trim valodām. Itālija uzskata, ka apsvērumos, kurus Vispārējā tiesa ir sniegusi, noliegdama, ka Komisijas izdarītā izvēle būtu diskriminējoša un neatbilstoša, ir pārkāpts diskriminācijas aizliegums pilsonības dēļ, kā arī daudzvalodības princips.
1) Par diskriminācijas aizliegumu
74. Saskaņā ar EKL 12. pantu (redakcijā pēc grozījumiem – LESD 18. pants) Savienības tiesību piemērošanas jomā ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ. Šis princips tagad ir ietverts arī Pamattiesību hartas 21. panta 2. punktā.
75. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 93.–104. punktā gan nav aplūkojusi jautājumu, vai ar otrās valodas izvēles ierobežošanu var pamatot šādu diskrimināciju. Tomēr tā nonāk pie pareiza secinājuma, ka šāda diskriminācija šeit nepastāv.
76. Pirmo valodu izmantošanas iespēju ierobežošana iestāžu rīkotos konkursos ir diskriminējoša un tādējādi tai ir vajadzīgs attaisnojums. Tā kā valoda, ko kandidāts pārvalda vislabāk, parasti ir cieši saistīta ar viņa pilsonību, tad šāds regulējums potenciālos kandidātus, kuriem viņu pilsonības dēļ ir cita dzimtā valoda, vismaz netieši nostāda neizdevīgā stāvoklī. Viņiem būtiskas konkursa sastāvdaļas ir jāapstrīd svešvalodā, turpretim konkurenti var izmantot savu dzimto valodu.
77. Tiktāl Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punktā nostiprinātais diskriminācijas aizliegums valodas dēļ, kas tagad ir ietverts arī Pamattiesību hartas 21. panta 1. punktā, ir viena no vispārējā diskriminācijas aizlieguma pilsonības dēļ izpausmēm. Vienlaikus ir skarts Civildienesta noteikumu 27. panta 2. punkts, kurā ir aizliegts rezervēt amatus kādas konkrētas dalībvalsts pilsoņiem.
78. Taču šajā lietā tiek ierobežota nevis pirmās valodas izmantošana, bet gan otrās valodas izmantošana. Potenciālo kandidātu otrā valoda daudz mazākā mērā nekā pirmā valoda ir saistīta ar viņu pilsonību.
79. Jāatzīst, ka ir dažas valstis, kurās vienai no atļautajām valodām līdzās citām valsts valodām ir īpašs statuss (35). Tādēļ pastāv zināma varbūtība, ka konkrēti kandidāti no šīm valstīm īpaši labi pārvalda kādu atļauto otro valodu.
80. Taču atšķirībā no dzimtās valodas otrās valodas atbilstošas zināšanas ir balstītas ne tikai uz attiecīgo pilsonību, bet arī uz attiecīgās valsts, ģimenes vai personas ieguldītām pūlēm. Tiktāl pastāv, augstākais, viena gradācijas atšķirība no svešvalodas zināšanām, kas iegūtas īpaši labi izveidotā skolu sistēmā.
81. Tādēļ ar tādas otrās valodas potenciālām priekšrocībām, kurai dzimtenē ir īpašs statuss, nevar pamatot citu valstu kandidātu diskrimināciju viņu pilsonības dēļ.
82. Šajā ziņā “neizdevīgā stāvoklī” atrodas vienīgi konkrēti kandidāti no citām dalībvalstīm, kurās tiek izmantotas vairākas Savienības oficiālās valodas, taču neviena no trim privileģētajām valodām (36). Šādi kandidāti, iespējams, nevar konkursā izmantot savu “dabīgo” otro valodu. Tomēr nav konstatējams, ka šis teorētiski neizdevīgais stāvoklis konkrētiem kandidātiem radītu kādas praktiskas sekas.
83. Katrā ziņā daudz lielākam potenciālo kandidātu skaitam iespējamās otrās valodas izvēles ierobežojums nerada nekādas problēmas. Proti, runa ir par trim Savienībā visplašāk izplatītākajām svešvalodām (37). Kā pirmā svešvaloda gandrīz visās dalībvalstīs ar lielu pārsvaru tiek apgūta angļu valoda; tikai dažās dalībvalstīs tā lielākoties ir franču valoda, un tikai Luksemburgā gandrīz visos gadījumos pamatskolā tā ir vācu valoda. Otrās svešvalodas statusā izteikts pārsvars ir vācu valodai un franču valodai. Atsevišķos gadījumos runa ir arī par spāņu, zviedru (Somijā) un igauņu valodu (Igaunijā; jāpieņem, krievu minoritātes locekļu vidū), tomēr izteikti mazākā apmērā (38). Tādējādi pastāv tikai maza varbūtība, ka vispār ir tādi kandidāti, kas ievērojami labāk pārvalda svešvalodas, kas nav vācu, angļu vai franču valoda.
84. Tādēļ otrās valodas izvēles ierobežojumam, pieļaujot vienīgi šīs trīs valodas, nevar piedēvēt tādas pašas sekas kā nostādīšanai neizdevīgā stāvoklī pilsonības dēļ.
2) Par daudzvalodības principa pārkāpumu
85. Papildus minētajam Itālija pauž viedokli, ka otrās valodas izvēles iespēju ierobežošana ir pretrunā daudzvalodības principam. Atbilstoši šim principam no pretendentiem uz brīvu amata vietu iestādē var sagaidīt, ka viņi papildus savas dalībvalsts valodai zina vismaz vēl vienu valodu, bet nevar sagaidīt, ka šī valoda katrā ziņā būtu vācu, angļu vai franču valoda.
86. Paziņojumu publicēšanas laikā 2007. gadā gan vēl nebija stājies spēkā Lisabonas līgums, tādēļ Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 22. pantā atzītajam daudzvalodības principam vēl nebija tiešas, saistošas iedarbības. Taču, kā liecina oficiāli skaidrojumi (39), šis pants tika balstīts uz toreiz spēkā esošo LES 6. pantu, kura 3. punktā Savienībai tiek uzlikts pienākums ievērot dalībvalstu nacionālo identitāti (tā ir daļa no LES 4. panta 2. punkta), kā arī uz EKL 151. panta 1. un 4. punktu (redakcijā pēc grozījumiem – LESD 167. panta 1. un 4. punkts), saskaņā ar kuriem Kopienai ir jāsniedz ieguldījums nacionālajā un reģionālajā daudzveidībā vai attiecīgi jāsaglabā vai jāveicina kultūras daudzveidība. Tagad LES 3. panta 3. punkta ceturtajā daļā šis uzdevums ir īpaši uzsvērts.
87. Daudzvalodības princips ir daļa no kultūras daudzveidības (40) un dalībvalstu nacionālās identitātes. Tādējādi tas balstīts uz Savienības pamatvērtībām, kas pastāvēja jau strīdīgo paziņojumu publicēšanas laikā (41).
88. Tomēr daudzvalodības princips nedz paredz, ka Savienība ikvienā situācijā izmanto visas oficiālās valodas (42), nedz arī ietver konkrētu regulējumu par to, no kurām valodām potenciālie pretendenti uz brīvām amata vietām Savienības iestādēs var izvēlēties savu otro valodu. Šajā ziņā tas var kļūt iedarbīgs vienīgi kopsakarā ar vispārējo vienlīdzīgas attieksmes principu.
89. Šis princips, kas tagad ir nostiprināts arī Pamattiesību hartas 20. pantā, paredz, ka līdzīgas situācijas nevar tikt kvalificētas atšķirīgi un ka atšķirīgas situācijas savukārt nevar tikt kvalificētas vienādi, ja vien šādai attieksmei nav objektīva pamatojuma (43). Atšķirīga attieksme ir pamatota, ja tā ir balstīta uz objektīvu un saprātīgu kritēriju, proti, ja tā atbilst leģitīmi pieņemamam mērķim, ko izvirza aplūkojamie tiesību akti, un ja šī atšķirība ir samērīga ar mērķi, ko ar šo attiecīgo attieksmi ir vēlme sasniegt (44). Šajos apsvērumos ir jāņem vērā Savienības attiecīgās pamatvērtības, piemēram, daudzvalodības princips. Ja pasākums nav saderīgs ar šīm pamatvērtībām, tad, lai to varētu attaisnot, tam ir jābūt īpaši svarīgam mērķim.
90. Tiktāl, ciktāl strīdīgajos konkursos kā otrā valoda tika pieļauta vienīgi kāda no konkrētajām valodām, tajos ir pieļauta atšķirīga attieksme pret Savienības dažādajām oficiālajām un darba valodām.
91. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 93., 94. un 102. punktā triju valodu privileģēto statusu no jauna ir balstījusi uz Regulas Nr. 1 6. pantu, saskaņā ar kuru iestādes var reglamentēt valodu lietojuma normu piemērošanu. Tomēr, kā jau tika konstatēts, šīs pilnvaras līdz šim nav tikušas izmantotas un līdz ar to ar tām arī nevar attaisnot konkursa noteikumus (45). Tādēļ spriedumā arī šajā ziņā ir konstatējama kļūda tiesību piemērošanā.
92. Tomēr šī kļūda vēl neliek apšaubīt secinājumus. Pat ja iestādes formāli nav noteikušas nevienu iekšējo darba valodu, iekšējās saziņas iespējas – kā apgalvo Komisija – ir obligāts priekšnosacījums tās struktūrvienību pienācīgai darbībai. Tādēļ iestādēm ir jābūt iespējai izvēlēties jaunus darbiniekus pēc kritērija, vai viņi labi iekļaujas esošajās struktūrvienībās un tajās var līdzdarboties. Šajā ziņā izšķiroša nozīme ir tam, vai viņi pārvalda valodas, kas šajās struktūrvienībās jau faktiski tiek izmantotas kā iekšējās darba valodas. Tas nav nekāds ieguvums, ja kāds darbinieks perfekti pārvalda vairākas oficiālās valodas, kuras neviens cits viņa struktūrvienībā nesaprot.
93. Tomēr neuzskatu par vajadzīgu iekšējo saziņu reducēt uz vienu vai dažām valodām, vienlīdzīgu iespēju un daudzvalodības principa ievērošanai būtu jāpiemēro pēc iespējas visas vai vismaz vairākas Savienības valodas (46). To, kā šīs valodas praktiski tiek izmantotas, var izlemt katrā atsevišķā gadījumā, pamatojoties uz attiecīgo darbinieku spējām. Turpretī iestādēm būtu jākoncentrējas uz vienu vienīgu saziņas valodu tikai tiktāl, ciktāl to prasa īpaši apstākļi – piemēram, Tiesas apritē kopš 1954. gada pastāvošā tradīcija, ka iekšējie lēmumi tiek sagatavoti vienīgi franču valodā.
94. Tā kā vācu, angļu un franču valoda ir Savienībā visplašāk izplatītākās svešvalodas (47), iestādes drīkst pieņemt, ka vienas no šīm valodām kā svešvalodas zināšanas ļauj nodrošināt efektīvu iekšējo saziņu. Neviena cita valoda nevarētu sniegt salīdzināmas iekšējās saziņas iespējas. Tādēļ, objektīvi vērtējot, šīs trīs valodas pietiekami atšķiras no pārējām oficiālajām valodām, lai tās izvēlētos kā vienīgās, kas pieļaujamas kā otrā valoda. Tādēļ, pat ņemot vērā daudzvalodības principu, vienlīdzīgas attieksmes princips šajā gadījumā netiek pārkāpts.
3) Par Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkta f) apakšpunktu
95. Turklāt Itālija atsaucas uz Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 1. punkta f) apakšpunktu. Taču šāda argumentācija ir nevis pieļaujama pirmajā instancē lietota argumenta papildināšana, bet gan pilnīgi jauns aspekts, kas līdz šim vēl nav bijis tiesvedības priekšmets, un tādēļ apelācijas tiesvedībā Tiesā nav pieņemams (48).
4) Secinājumi par ceturto apelācijas pamatu
96. Tādēļ kopumā ceturtais apelācijas pamats ir jānoraida.
F – Par piekto apelācijas pamatu
97. Ar piekto apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai pārmet, ka tā, pārsūdzētā sprieduma 110.–115. punktā noliedzot, ka Komisijas daudzgadīgā prakse konkursu jomā iespējamo kandidātu vidū būtu radījusi pamatotu tiesisko paļāvību attiecībā uz konkrētiem konkursu noteikumiem, ir nepareizi nospriedusi, ka lietā nav pārkāpts tiesiskās paļāvības princips.
98. Tiesiskās paļāvības aizsardzība ir viens no Savienības pamatprincipiem. Uz to var atsaukties ikviens tiesību subjekts, kuram Savienības iestāde ir radījusi pamatotas cerības. Tomēr, ja uzmanīgs un apdomīgs tiesību subjekts var paredzēt, ka tiks pieņemts akts, kas var ietekmēt viņa intereses, viņš akta pieņemšanas gadījumā nevar atsaukties uz minēto principu. Turklāt tiesību subjektiem nav tiesību paļauties uz to, ka noteikta situācija, kuru Savienības iestāde savas rīcības brīvības ietvaros var mainīt, paliks nemainīga (49).
99. Šajā lietā var palikt atklāts jautājums, vai daudzus gadus piekopta prakse konkursos kā otro valodu pieļaut visas oficiālās valodas aizsargā pamatotu tiesisko paļāvību judikatūras izpratnē. Jebkurā gadījumā nav pamata pieņemt, ka uzmanīgi un apdomīgi potenciālie kandidāti, apgūstot valodas, paļāvās uz to, ka arī turpmāk visas oficiālās valodas Savienības konkursos varēs izmantot kā otro valodu. Ņemot vērā arvien pieaugošo oficiālo valodu skaitu, potenciālajiem kandidātiem bija jārēķinās ar to, ka ne visām oficiālajām valodām kā svešvalodām būs vienāda praktiska nozīme. Turpretī statistika par apgūtajām svešvalodām liecina, ka angļu, vācu un franču valoda pavisam pārliecinoši tiek uzskatītas par svarīgākajām oficiālajām valodām (50). Tādējādi potenciālo kandidātu pārliecinošs vairākums praktiski jau ir gatavs tam, ka šīs valodas ir svarīgākas viņu profesionālajai izaugsmei nekā citas valodas.
100. Tādēļ arī šis apelācijas pamats ir jānoraida.
G – Par sesto apelācijas pamatu
101. Ar sesto apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 126. un 127. punktā konstatējot, ka pārvaldes iestādēm nebija pienākuma attaisnot izvēli atļaut strīdīgajos paziņojumos par konkursu trīs valodas kā otro valodu, ir pārkāpusi EKL 253. pantu (redakcijā pēc grozījumiem – LESD 296. panta 2. punkts), saskaņā ar kuru ikvienā tiesību aktā ir jānorāda pamatojums.
102. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā paredzētais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta būtībai. Tam skaidri un nepārprotami ir jāatspoguļo Savienības iestādes, kas izdod tiesību aktu, apsvērumi, lai attiecīgās personas varētu konstatēt pasākuma galvenos iemeslus. Tas arī ir nosacījums tam, lai šīs personas varētu īstenot savas tiesības un Tiesa varētu veikt kontroles funkcijas. Tomēr saskaņā ar šo judikatūru tiesību akta pamatojumā nav jāuzskaita visi atbilstošie faktiskie vai tiesiskie apstākļi. Jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas reglamentē attiecīgo jomu. It īpaši, ja apstrīdētajā tiesību aktā var konstatēt Savienības iestādes sasniedzamā mērķa galvenās iezīmes, būtu pārmērīgi prasīt, lai tiktu norādīts īpašs pamatojums dažādiem tehniska rakstura lēmumiem (51).
103. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 125. punktā šīs prasības nav apspriedusi, bet gan sniegusi apsvērumus tikai par to, vai paziņojumi ietvēra vajadzīgo informāciju par konkursa norisi.
104. Itālija šajā ziņā pamatoti iebilst, ka Vispārējā tiesa šajos apsvērumos nav izskatījusi tās prasības pieteikuma pamatu. Paziņojuma par konkursu nepieciešamais saturs nav salīdzināms ar tā pamatojumu.
105. Tomēr Vispārējā tiesa 126. punktā papildus ir konstatējusi, ka otrās valodas izvēles iespēju ierobežošanai, pieļaujot tikai trīs valodas, nav vajadzīgs attaisnojums, jo esot skaidrs, ka tā atbilst pārvaldes iestāžu iekšējām vajadzībām. Līdz ar to Vispārējā tiesa ir ievērojusi prasību spriedumos norādīt pamatojumu saskaņā ar Tiesas Statūtu 36. un 53. pantu.
106. Pretstatā Itālijas viedoklim šo Vispārējās tiesas konstatējumu par vajadzīgo paziņojumu pamatojumu nevar kritizēt arī satura ziņā. Proti, ir acīmredzams, ka konkursa noteikumi ir orientēti uz to, lai identificētu kandidātus, kas vislabāk atbilst darba devēju iestāžu iekšējām prasībām. Tāpat ir vispārzināms, ka angļu, vācu un franču valoda ir Savienībā visplašāk izplatītās svešvalodas un tādējādi ir vislabāk piemērotas izmantošanai struktūrvienību iekšējā saziņā. Tādējādi šos aspektus paziņojumos nav vajadzīgs īpaši uzsvērt.
107. Tādēļ arī šis apelācijas pamats ir jānoraida.
H – Par septīto apelācijas pamatu
108. Visbeidzot, septītajā apelācijas pamatā tiek apgalvots, ka pārsūdzētā sprieduma 128.–135. punktā ir pārkāpts Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. un 6. punkts, 28. panta f) punkts un 27. panta 2. punkts. Vispārējā tiesa, konstatējot, ka izvērtēt kandidātu valodu prasmes nav vienīgi attiecīgās konkursa atlases komisijas kompetencē, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
109. Itālija pauž viedokli, ka iestāde, kas izdod paziņojumu, nedrīkst jau iepriekš izdarīt ieinteresēto kandidātu iepriekšēju atlasi, pamatojoties tikai uz valodas kritēriju. Konkursos attiecībā uz prasībām par valodu prasmēm principā esot spēkā citi kritēriji nevis tie, kas piemērojami kandidātu profesionālajai kvalifikācijai.
110. Šajā ziņā ar minētajiem Itālijas argumentiem, it īpaši diskriminācijas aizliegumu pilsonības dēļ, tomēr nav pamatotas nekādas īpašas prasības attiecībā uz kandidātu otro valodu (52). Arī citādā ziņā nav konstatējams neviens pamats tam, kādēļ atlases komisijai būtu jābūt pilnvarotai izslēgt kandidātus, pamatojoties uz trūkstošajām otrās valodas zināšanām, savukārt iestādes, pieņemot konkursa noteikumus, to nedrīkstētu darīt.
111. Tādējādi arī šis apelācijas pamats ir jānoraida.
VII – Par Tiesas spriedumu
112. Saskaņā ar Tiesas Statūtu 61. panta pirmo daļu, ja apelācija ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu. Tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā.
113. Tā kā trešā apelācijas pamata otrā un pirmā daļa ir atbalstāmas, pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ. Vienlaikus no otrā apelācijas pamata vērtējuma izriet, ka apstrīdētie paziņojumi par konkursu neatbilst Regulas Nr. 1 4. un 5. panta prasībām un Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 2. punkta prasībām. Turklāt pēc trešā apelācijas pamata pirmās daļas izvērtēšanas ir jāatzīst, ka norāžu uz paziņojumiem vēlākā publicēšana neļauj novērst to potenciālo kandidātu iespējamo nelabvēlīgo stāvokli, kuru dzimtā valoda nav nedz vācu, nedz angļu, nedz arī franču valoda. Tādēļ tiktāl šajā lietā var taisīt spriedumu. Tādējādi ir jāatceļ arī paziņojumi.
VIII – Par sprieduma iedarbības ierobežojumu
114. Noslēgumā vēlos Tiesai ierosināt tieši norādīt uz sava sprieduma ierobežoto iedarbību, lai novērstu tiesisko nenoteiktību.
115. Saistībā ar kandidātu prasībām Tiesa ir konstatējusi, ka, atceļot konkursa ietvaros paredzēto pārbaudījumu kandidātu rezerves saraksta izveidošanai, tiek samērīgi aizsargātas prasītāju tiesības, ja atlases komisija un iecēlējinstitūcija pārskata savus lēmumus un attiecībā uz šo gadījumu mēģina panākt ekonomisku risinājumu; nav iemesla apšaubīt konkursa rezultātus kopumā vai vēlāk atcelt izsludināto iecelšanu ierēdņu amatā. Šī judikatūra ir balstīta uz apsvērumu, ka ir jārada līdzsvars starp konkursa ietvaros pieļautas kļūdas dēļ neizdevīgā situācijā nostādītā kandidāta interesēm un pārējo kandidātu interesēm. Tiesai gan ir jāņem vērā ne tikai vajadzība aizsargāt neizdevīgā stāvoklī nostādītā kandidāta tiesības, bet tai ir jāņem vērā arī jau izvēlēto kandidātu aizsargājamā tiesiskā paļāvība (53).
116. Izskatāmajā lietā nav jāspriež, kādi pasākumi ir jāveic, lai novērstu potenciālo kandidātu iespējamo nelabvēlīgo stāvokli. Tomēr ir jāņem vērā jau izvēlēto kandidātu aizsargājamā tiesiskā paļāvība. Tādējādi sākotnējā konkursā sagatavotos piemēroto kandidātu sarakstus, t.i., arī jebkādu iecelšanu amatā uz šo sarakstu pamata, izskatāmajā tiesvedībā nevajadzētu apšaubīt.
IX – Par tiesāšanās izdevumiem
117. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 122. panta pirmo daļu Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu.
118. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktu, ko skata kopā ar tā 118. pantu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Itālija ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tās otrais apelācijas pamats un trešā apelācijas pamata pirmā daļa ir pilnīgi atbalstīti, jāpiespriež Komisijai segt savus un atlīdzināt Itālijas Republikas tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
119. Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka dalībvalstis, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
X – Secinājumi
120. Tādēļ ierosinu Tiesai nospriest šādi:
1) atcelt Vispārējās tiesas 2010. gada 13. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑166/07 un T‑285/07 Itālija/Komisija;
2) atzīt par spēkā neesošiem paziņojumus par atklātiem konkursiem EPSO/AD/94/07, EPSO/AST/37/07 un EPSO/AD/95/07;
3) uz šo konkursu pamata sagatavoto piemēroto kandidātu sarakstu derīgumu šis spriedums neietekmē;
4) Komisija sedz savus un atlīdzina Itālijas Republikas tiesāšanās izdevumus abās tiesas instancēs. Grieķijas Republika un Lietuvas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.