ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]
SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 14. novembrī (1)
Lieta C‑609/12
Ehrmann AG
pret
Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs eV
(Bundesgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Patērētāju tiesību aizsardzība – Veselīguma norādes uz pārtikas produktiem – Īpaši nosacījumi – Piemērojamība laikā
I – Ievads
1. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Bundesgerichtshof [Federālā Augstākā tiesa] (Vācija) lūdz Tiesu interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 1924/2006 par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem (2), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2010. gada 9. februāra Regulu (ES) Nr. 116/2010 (3) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1924/2006” jeb “regula”), 10. panta 1. un 2. punktu, 28. panta 5. punktu un 29. pantu.
2. Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Ehrmann AG (turpmāk tekstā – “Ehrmann”) un Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs eV (Negodīgas konkurences apkarošanas apvienība, turpmāk tekstā – “ZBW”) par Regulas Nr. 1924/2006 10. pantā paredzēto pienākumu piemērošanu laikā.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesiskais regulējums
3. Regulas Nr. 1924/2006 1. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Šī regula saskaņo dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētos noteikumus, kas attiecas uz pārtikas produktu uzturvērtības un veselīguma norādēm, lai nodrošinātu efektīvu iekšējā tirgus darbību, vienlaikus nodrošinot augstu patērētāju aizsardzības līmeni.
2. Šo regulu piemēro pārtikas produktu uzturvērtības un veselīguma norādēm, kas sniegtas tirdzniecības informācijā marķējuma, noformējuma vai reklāmas veidā attiecībā uz pārtikas produktiem, ko piegādā galapatērētājam.”
4. Savukārt šīs regulas 2. panta 2. punkta 1) un 5) apakšpunktā ir definēti jēdzieni “norāde” un “veselīguma norāde”:
“1) “norāde” ir jebkurš ziņojums vai atveidojums, kas nav obligāts saskaņā ar Kopienas vai valstu tiesību aktiem, tostarp ilustrēts, grafisks vai jebkāda veida simbolisks atveidojums, kurš pauž, liek domāt vai netieši norāda, ka pārtikas produktam ir sevišķas īpašības;
[..]
5) “veselīguma norāde” ir jebkura norāde, kas pauž, liek domāt vai netieši norāda, ka pastāv saikne starp pārtikas produktu kategoriju, pārtikas produktu vai kādu tā sastāvdaļu un veselību.”
5. Minētās regulas 3. pants, kura nosaukums ir “Visu norāžu vispārēji principi”, ir formulēts šādi:
“Uzturvērtības un veselīguma norādes Kopienas tirgū laisto pārtikas produktu marķēšanai, noformēšanai un reklāmai var izmantot tikai tad, ja tās atbilst šīs regulas noteikumiem.
Neskarot Direktīvas 2000/13/EK un 84/450/EEK, uzturvērtības un veselīguma norāžu lietošana nedrīkst:
a) būt kļūdaina, neskaidra vai maldinoša;
[..].ˮ
6. Šīs pašas regulas 10. pantā ir noteikts:
“1. Veselīguma norādes aizliedz, ja tās neatbilst II nodaļas vispārējām prasībām un šīs nodaļas īpašajām prasībām un ja par tām nav izsniegtas atļaujas saskaņā ar šo regulu, un tās nav iekļautas 13. un 14. pantā paredzētajā sarakstā ar norādēm, par kurām izsniedz atļaujas.
2. Veselīguma norādes atļauj tikai tādā gadījumā, ja [produkta] marķējumā vai – ja nav marķējuma – noformējumā un reklāmā iekļauj šādu informāciju:
a) paziņojumu, kas uzsver dažāda un līdzsvarota uztura un veselīga dzīvesveida nozīmi;
b) pārtikas produkta daudzumu un patēriņa veidu, kāds ir vajadzīgs, lai panāktu norādīto labvēlīgo ietekmi;
c) attiecīgā gadījumā paziņojumu personām, kurām vajadzētu izvairīties no attiecīgā pārtikas produkta lietošanas; un
d) atbilstīgu brīdinājumu uz produktiem, kas pārmērīgas lietošanas gadījumā varētu apdraudēt veselību.
3. Atsauces uz uzturvielas vai pārtikas produkta vispārēju, nekonkrētu labvēlīgu ietekmi uz labu vispārējo veselību, labsajūtu var izdarīt tikai kopā ar īpašu veselīguma norādi, kas ietverta 13. vai 14. pantā minētajos sarakstos.
[..]ˮ
7. Regulas Nr. 1924/2006 13. pantā, kura nosaukums ir “Veselīguma norādes, kas neattiecas uz slimības riska samazināšanu, kā arī bērnu attīstību un veselību”, ir noteikts:
“1. Veselīguma norādes, kas apraksta vai attiecas uz:
a) uzturvielu vai citu vielu nozīmi augšanā, attīstībā un organisma funkciju veikšanā, vai
b) psihes un uzvedības funkcijām, vai
c) neskarot Direktīvu 96/8/EK, novājēšanu vai svara kontroli, vai svara samazināšanu, vai izsalkuma sajūtas samazināšanu, vai sāta sajūtas pieaugumu, vai arī ar uzturu uzņemtās enerģijas samazināšanu.
Norādes, kas ir pamatotas ar 3. punktā noteikto sarakstu, var izmantot bez 15.–19. pantā paredzētās procedūras, ja tās ir:
i) pamatotas ar vispārpieņemtām zinātniskām atziņām, un
ii) viegli saprotamas vidusmēra patērētājam.
2. Dalībvalstis iesniedz Komisijai norāžu sarakstu, kā minēts 1. punktā, [vēlākais līdz 2008. gada 31. janvārim] kopā ar norādēm piemērojamiem nosacījumiem ar atsauci uz attiecīgo zinātnisko pamatojumu.
3. Komisija pēc apspriešanās ar Iestādi un saskaņā ar 25. panta 3. punktā minēto procedūru vēlākais līdz 2010. gada 31. janvārim pieņem Kopienas sarakstu ar atļautām norādēm, kā minēts 1. punktā, un visiem vajadzīgiem šo norāžu izmantošanas nosacījumiem.
[..]ˮ
8. Saskaņā ar šīs regulas 28. pantu, kas ir veltīts pārejas pasākumiem:
“1. Pārtikas produktus, kas ir laisti tirgū vai marķēti pirms šīs regulas spēkā stāšanās datuma un kas neatbilst šai regulai, drīkst tirgot līdz derīguma termiņa beigām, bet ne vēlāk kā 2009. gada 31. jūlijam. Ņemot vērā 4. panta 1. punkta noteikumus, pārtikas produktus drīkst tirgot ne ilgāk kā divdesmit četrus mēnešus pēc attiecīgo uzturvielu aprakstu un to izmantošanas nosacījumu pieņemšanas.
2. Preču zīmju vai zīmolvārdu produktus, kas pastāvēja pirms 2005. gada 1. janvāra un kuri neatbilst šai regulai, drīkst turpināt tirgot līdz 2022. gada 19. janvārim; pēc tam piemēro šīs regulas noteikumus.
3. Uzturvērtības norādes, ko dalībvalstis izmantoja pirms 2006. gada 1. janvāra saskaņā ar tām piemērojamiem valsts noteikumiem un kas nav ietvertas pielikumā, pārtikas apritē iesaistītie tirgus dalībnieki, uzņemoties atbildību un neskarot 24. pantā minēto drošības pasākumu piemērošanu, var turpināt izmantot līdz 2010. gada 19. janvārim.
4. Uzturvērtības norādēm – kas ir ilustrēta, grafiska vai simboliska atveidojuma veidā un kas atbilst šīs regulas vispārējiem principiem, taču nav iekļautas pielikumā un izmanto saskaņā ar valstu apstiprināto noteikumu īpašiem nosacījumiem un kritērijiem – attiecina šādus priekšnosacījumus:
a) dalībvalstis vēlākais 2008. gada 31. janvārī Komisijai dara zināmas šādas uzturvērtības norādes un attiecīgos valsts noteikumus, ko piemēro norādēm, pievienojot zinātniskus datus, kas apstiprina šādu noteikumu vajadzību;
b) Komisija saskaņā ar 25. panta 2. punktā minēto reglamentēšanas procedūru pieņem lēmumu par šādu norāžu izmantošanu.
Uzturvērtības norādes, kurām saskaņā ar šo procedūru nav piešķirta atļauja, var turpināt lietot divpadsmit mēnešus pēc lēmuma pieņemšanas.
5. Uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas apritē, uzņemoties atbildību, sākot ar šīs regulas spēkā stāšanās dienu un līdz 13. panta 3. punktā minētā saraksta pieņemšanai, var izmantot 13. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētās veselīguma norādes, ar noteikumu, ka tās atbilst šai regulai un spēkā esošiem valstu noteikumiem, kas tām piemērojami, un neskarot 24. pantā paredzētos drošības pasākumus.
[..]ˮ
9. Visbeidzot minētās regulas 29. pantā ir noteikts:
“Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
Šo regulu piemēro no 2007. gada 1. jūlija.
Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.ˮ
B – Vācijas tiesiskais regulējums
10. Pārtikas produktu, biežas lietošanas preču un dzīvnieku barības kodeksa (Lebensmittel-, Bedarfsgegenstände- und Futtermittelgesetzbuch; turpmāk tekstā – “LFGB”) 11. pantā, kura nosaukums ir “Noteikumi par aizsardzību pret maldināšanu”, šajā tiesvedībā piemērojamajā redakcijā ir noteikts:
“1) Ir aizliegts tirgot pārtikas produktus ar maldinošu nosaukumu, norādēm vai noformējumu, kā arī vispārīgi vai konkrēti tos reklamēt ar maldinošiem noformējumiem vai citiem maldinošiem paziņojumiem. Maldināšana tostarp pastāv:
1. ja attiecībā uz pārtikas produktu maldināšanai tiek izmantoti piemēroti nosaukumi, norādes, noformējumi, apraksti vai citi paziņojumi, kuru dēļ ir iespējams kļūdīties attiecībā uz tā īpašībām, it īpaši veidu, kvalitāti, sastāvu, daudzumu, uzglabāšanas ilgumu, izcelsmi, izgatavošanas vai ieguves vietu vai veidu;
[..].ˮ
III – Fakti, tiesvedība un prejudiciālais jautājums
11. No iesniedzējtiesas lūguma snieg prejudiciālu jautājumu izriet, ka Ehrmann ražo un izplata piena produktus, tostarp augļu biezpienu (“Monsterbacke”), kas tirdzniecībā tiek piedāvāts vienībās, ko veido seši 50 gramu trauciņi (turpmāk tekstā – “attiecīgais produkts”).
12. Atbilstoši uz iepakojuma sāniem norādītajai uzturvērtību tabulai šā produkta 100 g uzturvērtība ir 105 kcal, cukura saturs – 13 g, tauku saturs – 2,9 g un kalcija saturs – 130 mg. 100 g govs piena kalcija saturs arī ir 130 mg, bet cukura saturs tajā ir tikai 4,7 g.
13. 2010. gadā uz katras attiecīgā produkta vienības virsmas tika norādīts reklāmas sauklis “Tikpat svarīgi kā ikdienas glāze piena!” (turpmāk tekstā – “strīdīgais sauklis”). Uz iepakojuma nebija nevienas no Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 2. punkta a)–d) apakšpunktā prasītajām norādēm, lai veselīguma norādes varētu tikt izmantotas pārtikas produktu marķējumā vai noformējumā.
14. ZBW uzskatīja, ka strīdīgais sauklis ir maldinošs, jo tajā nav norādīts, ka attiecīgā produkta cukura saturs ir acīmredzami lielāks salīdzinājumā ar pienu. Turklāt šis sauklis neesot atbilstošs Regulas Nr. 1924/2006 9. un 10. pantam, ciktāl tajā ir ietvertas uzturvērtības norādes un veselīguma norādes. Šajā ziņā ar norādi uz pienu būtu vismaz netieši norādīts, ka arī attiecīgais produkts satur daudz kalcija, tātad šī nav vienkārša norāde par kvalitāti, bet tajā patērētājam tiek apsolīts arī labums veselībai.
15. Līdz ar to ZBW cēla Landgericht Stuttgart [Štutgartes apgabaltiesā] prasību par darbības izbeigšanu un ar brīdinājumu saistīto izdevumu atlīdzību.
16. Ehrmann lūdza šo prasību noraidīt, uzsverot, ka attiecīgais produkts esot ar pienu salīdzināms alternatīvs pārtikas produkts un ka cukura satura atšķirība esot pārāk neliela, lai tai būtu nozīme. Turklāt strīdīgajā sauklī neesot norādītas īpašas produkta uzturvērtības īpašības, un tādējādi tā esot tikai norāde par kvalitāti, uz kuru Regula Nr. 1924/2006 neattiecoties. Ehrmann arī apgalvoja, ka šīs regulas 10. panta 2. punkts pamatlietas faktu rašanās laikā, pamatojoties uz minētās regulas 28. panta 5. punktu, katrā ziņā nebija piemērojams.
17. Landgericht Stuttgart noraidīja ZBW celto prasību. Turpretī Oberlandesgericht Stuttgart [Augstākā federālās zemes tiesa Štutgartē], kas izskatīja apelācijas sūdzību, ar 2011. gada 3. februāra spriedumu apmierināja prasību par darbības izbeigšanu un ar brīdinājumu saistīto izdevumu atlīdzību.
18. Šīs tiesas skatījumā strīdīgais sauklis nav ne uzturvērtības norāde, ne veselīguma norāde Regulas Nr. 1924/2006 izpratnē. Līdz ar to tas neietilpst tās piemērošanas jomā. Apelācijas tiesa tomēr uzskatīja, ka šis sauklis ir maldinošs LFGB 11. panta 1. punkta otrā teikuma 1. punkta izpratnē, jo cukura saturs tādā pašā attiecīgā produkta daudzumā ir daudz lielāks nekā pilnpienā.
19. Ehrmann iesniedzējtiesā iesniedza Revision [kasācijas] sūdzību par Oberlandesgericht Stuttgart spriedumu. Tās skatījumā strīdīgais sauklis nav maldinošs LFGB 11. panta 1. punkta izpratnē. Tā nav arī uzturvērtības norāde Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 4) apakšpunkta izpratnē, bet saskaņā ar spriedumu lietā Deutsches Weintor (4) ir veselīguma norāde šīs regulas 2. panta 2. punkta 5) apakšpunkta izpratnē. Proti, tā liek domāt par saikni starp attiecīgo produktu un patērētāja veselību, un šāda saikne ir pietiekama, lai būtu uzskatāma par “veselīguma norādi”.
20. Iesniedzējtiesa šajā ziņā norāda, ka 2010. gadā – laiks, kuram ir nozīme pamatlietā, – attiecīgā produkta marķējumā nebija iekļauti nekādi Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 2. punktā prasītie dati. Līdz ar to, saskārusies ar vairākām iespējamām interpretācijām par šā panta piemērojamību faktu rašanās laikā, Bundesgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu: “Vai Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 2. punktā paredzētie pienākumi iekļaut informāciju bija jāpilda jau 2010. gadā?”
21. Ehrmann un Eiropas Komisija katra iesniedza savus rakstveida apsvērumus. 2013. gada 10. oktobrī tika organizēta tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kurā piedalījās šie abi lietas dalībnieki.
IV – Juridiskā analīze
A – Ievada apsvērumi par Tiesas lomu Savienības tiesību normas piemērošanā faktiem
22. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ietver vienu vienīgu skaidri, precīzi un kodolīgi formulētu jautājumu: vai saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 28. un 29. pantu minētās regulas 10. panta 2. punktā paredzētie pienākumi bija piemērojami 2010. gadā?
23. Ir acīmredzams, ka pamats uzdot šo jautājumu ir tikai tad, ja strīdīgais sauklis atbilst veselīguma norādei šīs regulas izpratnē. Taču no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa jau ir spriedusi par šo jautājumu. Proti, tā “neuzskata, ka reklāmas sauklis ir maldinošs [valsts tiesiskā regulējuma] izpratnē. Bundesgerichtshof skatījumā sauklis nav arī uzturvērtības norāde Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 4) apakšpunkta izpratnē, bet ir veselīguma norāde saskaņā ar minētās regulas 2. panta 2. punkta 5) apakšpunktu” (5).
24. Bundesgerichtshof turpinājumā precizē, ka tā to “secina no [iepriekš minētā] [Tiesas] 2012. gada 6. septembra sprieduma lietā Deutsches Weintor” (6).
25. Tomēr pamatlietas dalībnieki gan savos rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē ir izvirzījuši jautājumu par pašu “veselīguma norādes” definīciju. Ehrmann uzskata, ka iesniedzējtiesas pieņēmums, saskaņā ar kuru strīdīgais sauklis ir veselīguma norāde, ir nepareizs. Tiesai tas ir jānorāda, lai tā, ņemot vērā Regulas Nr. 1924/2006 pareizu interpretāciju, mainītu savu strīdīgā saukļa kvalifikāciju.
26. Turpretī manā skatījumā Tiesai izskatāmajā lietā nav pienākuma lemt par iesniedzējtiesas vērtējumu, kura ir norobežojusi tās izskatīšanā esošā strīda tiesiskos un faktiskos apstākļus un savā jautājumā nav iekļāvusi šo problēmas aspektu.
27. Patiešām, Tiesa pastāvīgi ir spriedusi:
“20. [..] Tiesai un valstu tiesām sadarbojoties, kā tas ir paredzēts [LESD 267.] pantā, tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā tajā ierosinātās lietas īpatnības, novērtē gan to, cik lielā mērā prejudiciāls nolēmums tai ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību [..].
21. Līdz ar to iespēja formulēt Tiesai uzdodamos jautājumus ir sniegta tikai valsts tiesai, un lietas dalībnieki nevar mainīt to saturu [..].
22. Turklāt prejudiciālo jautājumu satura grozīšana [pēc viena no lietas dalībniekiem lūguma] vai atbildes uz [pamatlietas dalībnieku] apsvērumos minētajiem papildu jautājumiem sniegšana nebūtu saderīga ar [LESD 267. pantā] paredzēto Tiesas lomu, kā arī ar Tiesas pienākumu nodrošināt dalībvalstu valdībām un ieinteresētajām personām iespēju iesniegt apsvērumus atbilstoši Tiesas statūtu 23. pantam, ņemot vērā faktu, ka saskaņā ar šo tiesību normu ieinteresētajām personām tiek paziņoti tikai lēmumi par prejudiciālu jautājumu uzdošanu [..]. (7)ˮ
28. Taču, ja piekristu Ehrmann argumentam, Tiesai būtu jāinterpretē veselīguma norādes jēdziens, t.i., Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 5) apakšpunkts, lai gan Bundesgerichtshof, kura savā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nav izteikusi šaubas par faktu, ka norāde “Tikpat svarīgi kā ikdienas glāze piena!” ir veselīguma norāde, nav izvirzījusi šo jautājumu. Līdz ar to, tā kā Tiesai jau ir bijusi iespēja lemt līdzīgos apstākļos, manā skatījumā tai šajā prejudiciālā nolēmuma procedūrā nav jāspriež par šo jautājumu.
29. Šī situācija ir identiska spriedumā lietā Felicitas Rickmers‑Linie (8) esošajai, kurā prasītāja uzskatīja, ka vispirms ir jāatbild uz Finanzgericht Hamburg [Hamburgas Finanšu tiesas] uzdotā jautājuma pamatā esošo vaicājumu par to, vai tāds darījums kā izskatāmajā lietā aplūkotais varētu tikt uzskatīts par darījumu, kas ir apliekams ar nodokli, Padomes 1969. gada 17. jūlija Direktīvas 69/335 par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai (OV L 249, 25. lpp.), izpratnē, lai gan runa bija par vienkāršu fikciju kapitāla nodokļa ziņā un tā ne apdraudēja sabiedrības pastāvēšanu, ne grozīja tās juridisko un vispārējo saimniecisko struktūru.
30. Taču, izskatot šo prasību, Tiesa nosprieda, ka “Finanzgericht Hamburg, kura savā rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nav izteikusi šaubas attiecībā uz faktu, ka tāds darījums kā izskatāmajā lietā ir apliekams ar kapitāla nodokli, tomēr nav izvirzījusi šo jautājumu, kas ir saistīts ar direktīvas 3. panta 2. un 4. punkta interpretāciju. Tādēļ šajā prejudiciālā nolēmuma procedūrā nav jāspriež par šo jautājumuˮ (9).
31. Protams, Tiesa ir precizējusi, ka, lai arī “[..] [tās] kompetencē saskaņā ar [LESD 267.] pantu nav piemērot Kopienu tiesību normas kādā konkrētā lietāˮ (10), tā attiecīgā gadījumā “[..] valsts tiesai var sniegt visus Kopienu tiesību interpretācijas elementus, kas tai varētu būt noderīgi, izvērtējot šo tiesību normu iedarbībuˮ (11).
32. Secinājumos, kas sniegti lietā Winner Wetten, ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot] arī rakstīja, ka gadījumā, ja varētu tikt apšaubīta iesniedzējtiesas vērtējuma pamatotība, viņš uzskatot, ka “[..] saskaņā ar sadarbības garu, kas ir prejudiciālā nolēmuma procedūras pamatā, kā arī, lai iesniedzējtiesai sniegtu visus attiecīgos Kopienu tiesību interpretācijas kritērijus, kuri tai varētu būt noderīgi lietas izskatīšanā, Tiesa šai tiesai sniedz norādes, kas tai ļautu no jauna izvērtēt tās pieņēmuma pamatotībuˮ (12).
33. Tomēr man nešķiet, ka šī iespēja ir jāpiemēro izskatāmajā lietā, jo atšķirībā no Ehrmann es uzskatu, ka Bundesgerichtshof, pamatojoties uz pašreizējo Tiesas judikatūru, ir pareizi piemērojusi veselīguma norādes jēdzienu, kurš ir definēts Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 5) apakšpunktā.
34. Līdz ar to man nešķiet, ka ir jāsniedz Bundesgerichtshof skaidrojums par veselīguma norādes jēdzienu.
35. Turpretim, lai gan Komisija savos rakstveida apsvērumus šo jautājumu bija izklāstījusi tikai īsi, varētu tikt apšaubīta piemērojamās tiesību normas izvēle.
36. Proti, kā norāda Komisija, strīdīgais sauklis varētu attiekties uz pārtikas produkta (piena) vispārēju, nevis īpašu ietekmi uz vispārējo veselības stāvokli. Taču šāda veida sauklis ir aizliegts ar Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 3. punktu, ja vien tam nav pievienota īpaša veselīguma norāde, kas ietverta minētās regulas 13. un 14. pantā paredzētajos sarakstos, kas, šķiet, tā nav šajā gadījumā. Tādā gadījumā rastos regulas 10. panta 3. punkta piemērojamības ratione temporis problēma.
37. Taču, tā kā šis jautājums – tāpat kā tas, kuru iesniedzējtiesa ir uzdevusi par to pašu tematu saistībā ar regulas 10. panta 2. punktu, – radīsies tikai, ja Tiesa uzskata, ka Bundesgerichtshof ir pareizi piemērojusi veselīguma norādes jēdzienu, pirmām kārtām pakārtoti un vispirms izvērtēšu veselīguma norādes definīcijas problēmu (jo galvenokārt uzskata, ka Tiesai nav jāspriež par šo jautājumu). Otrām kārtām, manis veiktās analīzes beigās, būdams pārliecināts, ka strīdīgais sauklis ir veselīguma norāde Regulas Nr. 1924/2006 izpratnē, es izskatīšu jautājumu par regulas 10. panta piemērojamību laikā.
B – Pakārtoti un vispirms par jēdzienu “veselīguma norāde”
1) Jēdziena “veselīguma norāde” plaša interpretācija
38. Saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 5) apakšpunktu “veselīguma norāde” ir definēta kā “jebkura norāde, kas pauž, liek domāt vai netieši norāda, ka pastāv saikne, no vienas puses, starp pārtikas produktu kategoriju, pārtikas produktu vai kādu tā sastāvdaļu un, no otras puses, veselībuˮ.
39. Tiesa šo jēdzienu pirmo reizi ir interpretējusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Deutsches Weintor. Tādējādi, kā “[..] izriet no Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 5) apakšpunkta formulējuma, “veselīguma norāde” minētās regulas izpratnē ir definēta, izmantojot saikni, kādai ir jāpastāv starp pārtikas produktu vai kādu tā sastāvdaļu, no vienas puses, un veselību, no otras pusesˮ (13).
40. Tā kā regulā trūkst precīzāku vērtēšanas kritēriju, Tiesa konstatēja, ka “šajā definīcijā nav precizēts ne tas, vai šai saiknei ir jābūt tiešai vai netiešai, ne tas, cik tai ir jābūt intensīvai vai ilgstošai, [un ka] šādos apstākļos jēdziens “saikne” ir jāinterpretē plaši” (14).
41. Pirms apsvērt šīs definīcijas piemērošanu strīdīgajam sauklim izteikšu vēl divus apsvērumus.
42. Pirmkārt, nešķiet, ka šī veselīguma norādes jēdziena interpretācija, ja ne izsmeļoša, tad vismaz plaša, būtu apšaubīta juridiskajā literatūrā (15).
43. Otrkārt, Tiesa savu pieeju veselīguma norādes jēdzienam nesen ir apstiprinājusi savā spriedumā lietā Green – Swan Pharmaceuticals CR (16).
44. Šajā lietā Tiesa tika lūgta interpretēt “samazināta slimības riska norādes” jēdzienu, kas Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 6) apakšpunktā ir definēts kā “jebkura veselīguma norāde, kas pauž, liek domāt vai netieši norāda, ka attiecīgās pārtikas produktu kategorijas, pārtikas produkta vai kādas tā sastāvdaļas lietošana būtiski mazina kādas cilvēka saslimšanas riska faktoru”.
45. Lai gan definīcijā ir ietverts vārds “būtiski”, Tiesa uzskatīja, ka “no vārdu “liek domāt vai netieši norāda” lietošanas izriet, ka, lai norāde varētu tikt kvalificēta kā “samazināta slimības riska norāde” minētās tiesību normas izpratnē, tajā nav jābūt tieši norādītam, ka pārtikas produkta lietošana būtiski mazina kādas cilvēka saslimšanas riska faktoru. Pietiek ar to, ka šī norāde samērā informētam, uzmanīgam un apdomīgam vidusmēra patērētājam var radīt iespaidu, ka riska faktora samazināšana ir būtiska” (17).
2) Definīcijas piemērošana strīdīgajam sauklim
46. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Ehrmann laiž tirgū augļu biezpienu, kura nosaukums ir “Monsterbacke”. Produkts tiek pārdots vienībās, ko veido seši 50 gramu trauciņi. Uz katras vienības virsmas atrodas reklāmas sauklis “Tikpat svarīgi kā ikdienas glāze piena!”
47. Ar šo saukli tādējādi tiek pausta ideja, ka attiecīgais produkts ikdienas uzturā ir tikpat vērtīgs kā glāze piena.
48. Vispirms šajā ziņā es piekrītu iesniedzējtiesas paustajai idejai, saskaņā ar kuru vidusmēra patērētājam ir – zinātnieku apstiprināts (18) – pieņēmums par piena labvēlīgo ietekmi uz veselību, it īpaši uz bērnu veselību. Eiropas Savienība pati ir īstenojusi programmu “Skolas piens”, kas kopš 1977. gada piedāvā subsīdijas piena produktu piegādei skolām par pazeminātām cenām (19). Šai programmai – tāpat kā programmai “Augļi skolai” ir divkāršs mērķis: veicināt tirgus stabilizēšanu un veicināt veselīgu uzturu. Savā minētajām programmām veltītajā Īpašajā ziņojumā Nr. 10/2011 Revīzijas palāta uzsvēra, ka “[it] īpaši programma “Skolas piens”, kas sākotnēji bija paredzēta kā “realizācijas” pasākums, pamazām ieguva savu ar uzturu saistīto dimensiju, kuru Komisija izvirzīja kā tās galveno mērķi” (20).
49. Turklāt, ja šāds pieņēmums nepastāvētu, varētu apšaubīt, vai ražotājam ir lietderīgi šādu saukli izvietot uz katra trauciņa, ko tas piedāvā tirdzniecībā.
50. Līdz ar to vārdkopas “tikpat svarīgi kā” izmantošana noteikti nozīmē, ka ir saikne starp produktu, uz kura sauklis parādīts, un paziņojumu, kas uzrakstīts uz attiecīgā produkta, t.i., glāzes piena lietošana ikdienā.
51. Strīdīgā saukļa dēļ tātad, atkārtojot iepriekš minētajā spriedumā lietā Green – Swan Pharmaceuticals CR teikto, “samērā informētam, uzmanīgam un apdomīgam vidusmēra patērētājam [rada] iespaiduˮ (21), ka šā augļu biezpiena – tāpat kā piena – lietošana uzturā labvēlīgi ietekmē veselību. Citiem vārdiem sakot, tā liek domāt, ka pastāv saikne starp reklamēto pārtikas produktu un patērētāju, it īpaši bērnu, veselību.
52. Ņemot vērā, ka saskaņā ar regulas 2. panta 2. punkta 5) apakšpunktā, kuru Tiesa ir interpretējusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Deutsches Weintor, paredzēto veselīguma norādes definīciju jebkura saikne – tieša vai netieša, vāja vai intensīva, neilga vai ilgstoša – nozīmē veselības stāvokļa uzlabošanos, pateicoties pārtikas produkta lietošanai uzturā, ietilpst regulas piemērošanas jomā (22), es uzskatu, ka strīdīgais sauklis kā veselīguma norāde ietilpst tās materiālajā piemērošanas jomā.
53. Tā tas nebūtu gadījumā, ja uz kādas zaļās tējas paciņu kārbas būtu izvietots sauklis, piemēram, “baudījums, kas liek justies labi”, vai uz šokolādes tāfelītes – “labākais no piena un graudaugiem”. Šādos saukļos papildus tam, ka pirmajā minētajā piemērā tiek lietota liekvārdība, jo pats baudījums ir jušanās labi, nav ietverta neviena norāde uz veselību. Pirmais sauklis rada priekšstatu par vispārēju labsajūtu, kurpretim otrais sauklis nozīmē, ka attiecīgā produkta ražošanā ir izmantots labākais no abām tā saturā esošajām sastāvdaļām (piens un graudaugi).
54. Turklāt šo viedokli pamato interpretācija, kuru Tiesa ir sniegusi par terminiem “liek domāt” vai “netieši norāda”, kuri ir ietverti tādu norāžu definīcijā, kuras attiecas uz slimības riska samazināšanu.
55. Kā jau iepriekš norādīju, Tiesa uzskatīja, ka “no vārdu “liek domāt vai netieši norāda” lietošanas izriet, ka, lai norāde varētu tikt kvalificēta kā “samazināta slimības riska norāde” [Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 6) apakšpunkta izpratnē], tajā nav jābūt tieši norādītam, ka pārtikas produkta lietošana būtiski mazina kādas cilvēka saslimšanas riska faktoru. Pietiek ar to, ka šī norāde samērā informētam, uzmanīgam un apdomīgam vidusmēra patērētājam var radīt iespaidu, ka riska faktora samazināšana ir būtiska” (23).
56. Tomēr regulā veselīguma norādes definēšanai tiek lietoti arī darbības vārdi “likt domātˮ un “netieši norādīt”. Līdz ar to, ja tiek pārņemta šo abu terminu interpretācija, ko Tiesa ir sniegusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Green – Swan Pharmaceuticals CR, tas nozīmē, ka pietiek ar to, ka šī norāde rada vidusmēra patērētājam iespaidu, ka pastāv saikne starp pārtikas produktu kategoriju, pārtikas produktu vai kādu tā sastāvdaļu, no vienas puses, un veselību, no otras puses, lai tā būtu veselīguma norāde regulas izpratnē.
57. Ciktāl ir jākonstatē, kā izskaidrots iepriekš, ka strīdīgais sauklis ir tāds, kas vidusmēra patērētājam rada iespaidu, ka tāda biezpiena lietošana uzturā, uz kura [iepakojuma] ir izvietots minētais sauklis, labvēlīgi ietekmē veselību, jo tas ir tikpat svarīgs kā ikdienas glāze piena, tas atbilst regulas 2. panta 2. punkta 5) apakšpunktā minētajai veselīguma norādes definīcijai.
58. Visbeidzot 2013. gada 10. oktobra tiesas sēdē tika minēta iespēja, ka šāda veselīguma norādes definīcija var izraisīt tirgus sašķelšanos, kaitējot Eiropas ekonomikai. Es nedomāju, ka tas tā ir.
59. Pirmkārt, tādēļ, ka sauklis ir kvalificēts kā veselīguma norāde Regulas Nr. 1924/2006 izpratnē, tas netiek aizliegts. Šāds sauklis joprojām var tikt izmantots, turklāt visā Savienības teritorijā, ja produkta marķējumā tiek ievēroti regulā, it īpaši 10. pantā, noteiktie nosacījumi.
60. Otrkārt, kaut gan vērtējuma atšķirības var parādīties atkarībā no produkta patēriņa vietas, šādas atšķirības ir raksturīgas likumdevēja lēmumam novērtēšanas kritēriju izvēlēties “saskaņā ar proporcionalitātes principu un lai dotu iespēju efektīvi piemērot aizsargpasākumus, kas paredzēti šajā regulā, tajā par atsauces lielumu, ņemot vērā sociālos, kultūras un lingvistiskos faktorus, izmantots vidusmēra patērētājs, kurš ir samērā labi informēts, kā arī samērā vērīgs un piesardzīgs [..]” (24). Ņemot vērā šo izvēli, runa var arī nebūt par vienotu vidusmēra patērētāju visai Savienībai. Tādēļ “metode, ar kuru nosaka vidusmēra patērētāju, nav statistikas metode” (25) un “valsts tiesām un iestādēm būs jāizmanto savu pašu lemtspēja, ņemot vērā [Tiesas] judikatūru, lai noteiktu vidusmēra patērētāja tipisko reakciju katrā konkrētā gadījumā” (26).
61. Treškārt, ir iespējams, ka produktam vai kādai no tā sastāvdaļām nepiemīt universāla pozitīva konotācija attiecībā uz veselību. Šādā gadījumā, ja tā ražotājs vēlas to tirgot visā Savienības teritorijā, tam pašam būs jāizdara izvēle, vai dot priekšroku atšķirīgam iepakojumam atkarībā no valstīm vai arī atteikties no attiecīgā saukļa, un tas nav saistīts ar Regulu Nr. 1924/2006 vai tajā ietverto veselīguma norādes definīciju.
62. Manā skatījumā strīdīgais sauklis tātad ir veselīguma norāde Regulas Nr. 1924/2006 izpratnē. Līdz ar to es savā analīzē nonāku pie tā, ka ir jāpārbauda iesniedzējtiesas uzdotais prejudiciālais jautājums. Ja Tiesa nepiekritīs manam viedoklim un uzskatīs, ka strīdīgais sauklis neietilpst Regulas Nr. 1924/2006 piemērošanas jomā, tad prejudiciālais jautājums kļūs hipotētisks un Tiesai nebūs uz to jāatbild.
C – Regulas Nr. 1924/2006 10. panta piemērošana laikā
1. Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 3. punkta piemērojamība
63. Vispirms jautājums ir par to, vai, kā apgalvo Komisija, gadījumā, kad strīdīgais sauklis tiešām ir veselīguma norāde, piemērojamā norma nav drīzāk regulas 10. panta 3. punkts, nevis 2. punkts.
64. Ir skaidrs, ka iesniedzējtiesai ir jāvērtē, vai strīdīgais sauklis saskaņā ar regulas 10. panta 3. punktu “attiecas uz uzturvielas vai pārtikas produkta vispārēju, nekonkrētu labvēlīgu ietekmi uz labu vispārējo veselību, labsajūtu” (27).
65. Ja atbilde ir apstiprinoša, sauklis izrādītos pretrunā Regulai Nr. 1924/2006, jo minētās regulas 10. panta 3. punkts ir spēkā no 2007. gada 1. jūlija un tajā ir prasīts, lai 13. un 14. pantā paredzētie saraksti tiktu publicēti, taču tā tas nebija lietā aplūkoto faktu rašanas laikā.
66. Pretējā gadījumā atbilde uz prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesai būtu lietderīga.
2. Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 2. punktā izklāstītie nosacījumi un esošie argumenti
67. Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 2. punktā ir noteikts, ka veselīguma norādes ir aizliegtas. Tām, lai būtu likumīgas, ir jāatbilst trijiem nosacījumiem:
– tām ir jābūt atbilstīgām Regulas Nr. 1924/2006 II nodaļas vispārējiem principiem (3.–7. pants),
– tajās ir jāievēro Regulas Nr. 1924/2006 IV nodaļas īpašās prasības (10.–19. pants),
– tām ir jābūt atļautām saskaņā ar Regulu Nr. 1924/2006 un jābūt ietvertām tās 13. un 14. pantā paredzētajos atļauto norāžu sarakstos.
68. Iesniedzējtiesas skatījumā pirmais no trijiem nosacījumiem par veselīguma norāžu likumību ir izpildīts. Turpretim tā uzskata, ka trešais nosacījums nevarētu būt izpildīts, jo Regulas Nr. 1924/2006 13. un 14. pantā paredzētie saraksti pamatlietas faktu rašanas laikā vēl neesot bijuši pieņemti. Visbeidzot attiecībā uz otro nosacījumu tā vispirms uzdot jautājumu, vai Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 2. punkta noteikums jau bija piemērojams 2010. gadā, kas ir strīda izšķiršanai atbilstīgais laikposms.
69. Iesniedzējtiesas skatījumā šajā ziņā pret to liecina trīs argumenti:
– saskaņā ar pirmo, Komisijas izvirzīto, argumentu Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 2. punkts – tāpat kā visa regula – ir piemērojams no 2007. gada 1. jūlija, kas ir minētās regulas 29. pantā noteiktais datums,
– saskaņā ar otro, Ehrmann izvirzīto, argumentu Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 2. punktā paredzētie informācijas sniegšanas pienākumi ir piemērojami tikai no dienas, kad saskaņā ar regulas 13. panta 3. punktu ir pieņemts pats atļauto veselīguma norāžu saraksts, jo minētie saraksti ir minēti šā 10. panta 1. punktā,
– saskaņā ar trešo argumentu Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 2. punkta a), c) un d) apakšpunkts ir piemērojami no 2007. gada 1. jūlija, lai gan 10. panta 2. punkta b) apakšpunkta noteikumi ir piemērojami tikai no brīža, kad pastāv atļautu veselīguma norāžu saraksts.
1) Vērtējums
70. Es piekrītu Komisijas viedoklim, atbalstot pirmo argumentu.
71. Pirmkārt, ja analizē vienīgi regulas tekstu, ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 29. panta 1. punktu šī regula ir stājusies spēkā divdesmit dienas pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un ka saskaņā ar minētā panta 2. punktu tā ir piemērojama no 2007. gada 1. jūlija.
72. Kā to uzsver Komisija, šis piemērojamības datums attiecas uz visu regulu; neviens izņēmums nav paredzēts.
73. Tad ir jākonstatē, ka nevienā no regulas 28. pantā paredzētajiem pārejas noteikumiem nav paredzēta atkāpe no šīs regulas 10. panta 2. punkta.
74. Regulas 28. panta 1. un 2. punkts attiecas, pirmkārt, uz pārtikas produktiem, kas tika laisti tirgū vai marķēti pirms 2007. gada 1. jūlija, un, otrkārt, uz preču zīmju vai zīmolvārdu produktiem, kas pastāvēja pirms 2005. gada 1. janvāra. Neviena no šīm abām situācijām nav konstatējama izskatāmajā lietā.
75. Minētā panta 3. un 4. punkts arī nav piemērojami, jo tajos ir paredzētas tikai uzturvērtības norādes.
76. Minētā panta 5. un 6. punkts attiecas uz veselīguma norādēm, taču uz strīdīgo saukli attiecas vienīgi 5. punkts, jo tajā ir paredzētas norādes 13. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, t.i., veselīguma norādes, kas apraksta vai attiecas uz uzturvielu vai citu vielu nozīmi augšanā, attīstībā un organisma funkciju veikšanā (28).
77. Taču saskaņā ar šo noteikumu, sākot ar šīs regulas spēkā stāšanās dienu un līdz 13. panta 3. punktā minētā saraksta pieņemšanai pārtikas nozares uzņēmēji uz savu atbildību var izmantot šādas veselīguma norādes, ar noteikumu, ka tās atbilst šai regulai.
78. Es nepiekrītu Ehrmann analīzei, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1924/2006 28. panta 5. punkta rezultātā uz laiku tiek apturēta 10. panta 1. punktā paredzētā atļaujas piešķiršanas nosacījuma piemērošana un tādējādi visi tajā paredzētie pienākumi, ieskaitot 2. punktā sīki izklāstītās īpašās informācijas iekļaušanu.
79. Gluži otrādi, ciktāl Regulas Nr. 1924/2006 28. panta 5. punkts, pirmkārt, precīzi attiecas uz laikposmu pirms atļauto veselīguma norāžu saraksta pieņemšanas un, otrkārt, tajā ir nepārprotami atgādināts, ka šajā pārejas laikposmā izmantotajai veselīguma norādei ir jāatbilst pilnībā visai regulai, es nesaskatu iemeslus, lai varētu izslēgt visus regulas 10. panta 2. punktā paredzētos pienākumus, ne a fortiori kādu no tiem (piemēram, regulas 10. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto, ko iesniedzējtiesa minējusi trešajā argumentā).
80. Man nešķiet pārliecinošs arī arguments, kas saistīts ar pienākumu pēc viena no Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 1. punktā paredzētajiem sarakstiem pieņemšanas pārejas periodā mainīt marķējumu, lai ievērotu 10. panta 2. punkta prasības.
81. Proti, ja regulas 10. panta 2. punkta piemērošana būtu jāpārtrauc, pārejas perioda beigās lietā aplūkotais marķējums jebkurā gadījumā būtu jāmaina, jo vai nu no šā brīža norāde būtu iekļauta atļauto norāžu sarakstā un ražotājam tātad būtu jāpievieno Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 2. punktā paredzētā informācija, vai arī norāde nav atļauta un ražotājam tā būtu jānoņem no pārejas periodā izmantotā marķējuma. Abos gadījumos būtu nepieciešamas izmaiņas. Līdz ar to regulas 10. panta 2. punkta piemērojamība no 2007. gada 1. jūlija tikai paātrina nenovēršamu minētajā pantā paredzētās informācijas iekļaušanu, ja norāde tiek atļauta.
82. Otrkārt, atbilstīgi regulas preambulas 1. apsvērumam šīs regulas mērķi ir nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni un atvieglot viņu izvēli pārtikas produktu jomā.
83. Obligātās informācijas esamība marķējumā veicina šo mērķu īstenošanu. Kā pamatoti ir minējusi Komisija, šī informācija nav patērētāju primārās interesēs tikai gadījumā, kad pārtikas produkts tiek reklamēts, izmantojot veselīguma norādi, kas jau ir ietverta atļauto norāžu sarakstā saskaņā ar regulas 13. un 14. pantu, bet arī un vēl jo vairāk tad, kad, pamatojoties uz regulas 28. panta 5. un 6. punktā paredzētajiem pārejas noteikumiem, veselīguma norāde tiek izmantota pirms iespējamas nākotnē izsniegtas atļaujas to izmantot visā Eiropas Savienības teritorijā.
84. Papildus tam, ka regulas 10. panta 2. punkta interpretācijā, atbilstoši kurai tajā paredzētie informācijas sniegšanas pienākumi bija piemērojami no 2007. gada 1. jūlija, tiek ņemts vērā regulas teksts, tā arī atbilst likumdevēja mērķiem.
85. Treškārt, arī ar teksta sistēmisko interpretāciju tiek pamatots arguments par regulas 10. panta 2. punkta piemērojamību 2010. gadā.
86. Saskaņā ar regulas 10. panta 1. punktu veselīguma norādes ir principā aizliegtas. Lai atkāptos no šā noteikuma, tām vispirms ir jābūt atbilstošām regulas II nodaļas vispārējiem noteikumiem, pēc tam – atbilstošām IV nodaļas īpašajām prasībām un, visbeidzot, tām ir jābūt atļautām saskaņā ar regulu un jābūt ietvertām 13. un 14. pantā paredzētajos atļauto norāžu sarakstos.
87. Līdz ar to regulas 10. panta 1. punktā ir minēta virkne nosacījumu, kuri, ja nav norādīts pretējais, izrādās, ir kumulatīvi un ar vienādu nozīmi.
88. Komisijas 2013. gada 24. janvāra Īstenošanas lēmuma 2013/63/ES, ar ko pieņem pamatnostādnes par to, kā īstenojami īpaši nosacījumi attiecībā uz veselīguma norādēm, kas izklāstīti regulas 10. pantā, pielikumā ietvertajās pamatnostādnēs tas ir apstiprināts, attiecībā uz regulas 10. panta piemērošanu precizējot, “ka pat atļautas veselīguma norādes nedrīkst izmantot, ja to lietošana pilnībā neatbilst regulas prasībām[;] pat ja norāde ir atļauta un iekļauta atļauto veselīguma norāžu sarakstā, valsts iestādēm ir jārīkojas, ja norādes izmantošana neatbilst visām regulas prasībām” (29).
89. No 10. panta 1. punktā izvirzītā trešā nosacījuma, proti, ka norādes ir atļautas un “tās ir iekļautas 13. un 14. pantā paredzētajos sarakstos ar norādēm, par kurām izsniedz atļaujas”, nevar secināt, ka 10. panta 2. punkts ir piemērojams tikai tad, ja šie saraksti pastāv.
90. Regulas 10. panta 2. punktā ir precizētas prasības, kas ir jāizpilda konkrētas veselīguma norādes izmantošanas gadījumā. Taču dažas veselības norādes var tikt izmantotas, pamatojoties uz regulas 28. panta 5. un 6. punkta pārejas noteikumiem, pirms tiek izsniegta kāda atļauja Savienības mērogā, un tātad – ne tikai pēc to atļaušanas un to ierakstīšanas atļauto norāžu sarakstos.
91. Tāpēc es pievienojos Komisijas apgalvojumam, kuru tā izklāsta savos rakstveida apsvērumos, ka ar šiem noteikumiem regulā ir ņemts vērā fakts, ka veselīguma norādes jau regulas spēkā stāšanās laikā tika izmantotas dalībvalstīs pārtikas produktu marķējumā, un ka tajā ir paredzēti attiecīgi pārejas pasākumi, lai “uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas apritē, varētu pielāgoties [..] regulas prasībām” (30), vienlaikus ievērojot patērētāju intereses.
92. Šīs it īpaši ir norādes regulas 13. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kuras, pamatojoties uz 28. panta 5. punktu, var tikt izmantotas no regulas spēkā stāšanās dienas līdz 13. panta 3. punktā minētā saraksta pieņemšanai, ja tās atbilst regulas, kuras daļa ir 10. panta 2. punkts, prasībām.
93. Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 1. punktā ietvertā norma par veselīguma norāžu aizliegumu un to atļaušanu izņēmuma gadījumā ir pārejas noteikums, kas ļauj to izmantošanu, lai gan visi regulas 10. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi nav izpildīti, var tikt interpretēta tikai šauri. Līdz ar to šīs pašas regulas 28. panta 5. punktu, kas attiecas vienīgi uz 13. pantā paredzētā saraksta esamību, pat daļēji nevar attiecināt uz 10. panta 2. punkta īpašajiem nosacījumiem (kā iesniedzējtiesas izklāstītajā trešajā argumentā). Fakts, ka ražotājs nezina, kādi izmantošanas nosacījumi tiks noteikti regulas 13. pantā paredzētajā sarakstā, kā man šķiet, netraucē noteikt “pārtikas produkta daudzumu un patēriņa veidu, kāds ir vajadzīgs, lai panāktu norādīto labvēlīgo ietekmi”, kas ir vienīgā 10. panta 2. punkta b) apakšpunkta prasība (kas saskaņā ar iesniedzējtiesas izklāstīto trešo argumentu nav piemērojams no 2007. gada 1. jūlija).
94. Regulu interpretējot sistēmiski, saikni starp 10. panta 1. un 2. punktu tātad nevar analizēt izolēti. Gluži pretēji, ir jāņem vērā fakts, ka veselīguma norādes izmantošana – uz ko saskaņā ar 10. panta 2. punktu attiecas īpaši informācijas sniegšanas pienākumi – ir atļauta saskaņā ar citiem regulas noteikumiem.
95. Turklāt regulas 19. pantā ir paredzēts, ka persona, kas pieprasa vai izmanto veselīguma norādi, kura ir iekļauta 13. un 14. pantā paredzētajos sarakstos, var pieprasīt attiecīgā saraksta grozīšanu.
96. No šā panta izriet, ka regulas 10. panta 1. punktā paredzētie saraksti, kad tiek pieņemti, noteikti nekļūst galīgi, gluži otrādi, tie var tikt pilnveidoti.
97. Aplūkojot regulu kopumā, šī atļauto norāžu sarakstu pilnveidošanas iespēja tāpat liecina par 10. panta 2. punkta tādu piemērošanu laikā, kas ir neatkarīga no 1. punktā paredzēto sarakstu pieņemšanas. Tas, ka, gaidot atļauto norāžu sarakstu pieņemšanu, tiktu pārtraukta regulas 10. panta 2. punktā paredzēto īpašo informācijas sniegšanas pienākumu piemērošana, lai gan šie saraksti paši ir paredzēti, lai tos pilnveidotu, būtu nesaskanīgi un pretēji Regulā Nr. 1924/2006 izvirzītajam patērētāju aizsardzības mērķim.
4. Kopsavilkums
98. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 1. un 2. punkta, 28. panta 5. punkta un 29. panta literāro, teleoloģisko un sistēmisko interpretāciju es uzskatu, ka 10. panta 2. punkts un 28. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Regulas Nr. 1924/2006 10. panta 2. punktā paredzētās informācijas sniegšanas pienākumi ir jāpilda no 2007. gada 1. jūlija.
V – Secinājumi
99. Līdz ar to es ierosinu Tiesai uz Bundesgerichtshof prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 1924/2006 par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2010. gada 9. februāra Regulu (ES) Nr. 116/2010, 10. panta 2. punkts un 28. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka 10. panta 2. punktā paredzētās informācijas sniegšanas pienākumi ir jāpilda no 2007. gada 1. jūlija.