PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS
(ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
2003. gada 17. septembrī (*)
Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Piekļuve dokumentiem – Dalībvalsts izcelsmes dokumenta satura neizpaušana bez iepriekšējas šīs valsts piekrišanas
Lieta T‑76/02
Mara Messina, Neapole (Itālija), ko pārstāv M. Kalabrēze [M. Calabrese], advokāts, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv U. Velkers [U. Wölker], V. di Buči [V. Di Bucci] un P. Ālto [P. Aalto], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas lēmumu, ar kuru prasītājai atteikts piekļūt noteiktiem dokumentiem par valsts atbalstu, kas ir Komisijas 2000. gada 2. augusta lēmuma pamatā (valsts atbalsts N 715/99 – Itālija (SG 2000 D/10574)).
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA
(ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Tīli [V. Tiili], tiesneši J. Pirungs [J. Pirrung], P. Mengoci [P. Mengozzi], A. V. H. Meijs [A. W. H. Meij] un M. Vilars [M. Vilaras],
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2003. gada 3. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 EKL 255. pantā ir paredzēts:
“1. Jebkuram Savienības pilsonim, kā arī jebkurai fiziskai personai, kas [pastāvīgi] dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam ir juridiskā adrese kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, ievērojot principus un nosacījumus, ko nosaka saskaņā ar 2. un 3. punktu.
2. Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru divos gados pēc Amsterdamas Līguma stāšanās spēkā nosaka vispārējus principus un ierobežojumus, pamatojoties uz sabiedrības interesēm vai privātām interesēm, kas reglamentē minētās tiesības piekļūt dokumentiem.
[..]”
2 Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentu publiskumu (OV L 145, 43. lpp.) nosaka principus, nosacījumus un ierobežojumus, kas saistīti ar sabiedrības vai privātām interesēm, kuri reglamentē tiesības piekļūt EKL 255. pantā paredzētajiem Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem, nodrošinot iespējami plašāku to pieejamību, ietver noteikumus, kas nodrošina šo tiesību iespējami vienkāršāku izmantošanu un sekmē labu administratīvo praksi attiecībā uz dokumentu pieejamību.
3 Regulas Nr. 1049/2001 2. pantā ir noteikts:
“1. Ikvienam Savienības pilsonim un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, ievērojot šajā regulā noteiktos principus, nosacījumus un ierobežojumus.
[..]
3. Šī regula attiecas uz visiem iestādes dokumentiem, tātad uz dokumentiem, ko tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un skar jebkuru darbības jomu Eiropas Savienībā.
[..]”
4 Regulas Nr. 1049/2001 3. pantā ir noteikts:
“Šajā regulā
[..]
b) “trešā persona” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kā arī subjekts ārpus attiecīgās iestādes, tostarp dalībvalsts, citas iestādes un organizācijas Kopienā vai ārpus tās, kā arī trešās valstis.”
5 Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā, kurš definē izņēmuma gadījumus pieejas tiesībām, ir paredzēts:
[..]
2. Iestādes var atteikt pieeju dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:
[..]
– tiesvedības un juridisku konsultāciju aizsardzībai,
– pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķiem,
ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.
[..]
4. Kas attiecas uz trešo personu dokumentiem, iestāde apspriežas ar attiecīgo trešo personu ar mērķi noskaidrot, vai ir jāpiemēro 1. vai 2. punktā paredzētais izņēmums, ja nav skaidrības par to, vai šo dokumentu drīkst izsniegt vai ne.
5. Dalībvalsts var lūgt iestādei atteikt pieeju dokumentam, kas ir izdots minētajā dalībvalstī, bez tās iepriekšējās piekrišanas.
[..]”
Prāvas rašanās fakti un tiesvedība
6 Prasītāja ir Salerno un Neapoles (Itālija) Universitātes Juridiskās fakultātes asistente.
7 Gatavojoties studijām par valsts atbalsta ietekmi uzņēmumos nabadzīgajos reģionos Itālijas dienvidos, viņa 2001. gada 4. decembrī rakstveidā, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, pieprasīja pieeju noteiktiem dokumentiem saistībā ar valsts atbalsta sniegšanu, kas pēc iepriekšējas pārbaudes ar Komisijas 2000. gada 2. augusta lēmumu (valsts atbalsts N 715/99 – Itālija (SG 2000 D/10574)) tika atzīta kā savienojama ar kopējā tirgus prasībām. Šajā sakarā it īpaši viņa mēģināja rast pieeju sarakstei starp Itālijas iestādēm un Komisiju saistībā ar iepriekšējās pārbaudes veikšanas procedūru, Itālijas iestāžu un Komisijas pārstāvju tikšanos, kas norisinājās 2000. gada 16. maijā Briselē, sēžu protokolam un Komisijas ieteikumam, ar kuru Komisija saskaņā ar Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma [88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 18. pantu izteica priekšlikumu veikt nepieciešamos grozījumus valsts atbalsta sniegšanā ar noteikumu, ja šie grozījumi jau nav ietverti vienā vai otrā no iepriekš minētajiem dokumentiem.
8 Ar 2001. gada 19. decembra atbildes vēstuli Komisija prasības iesniedzējas pieteikumu noraidīja. Savu rīcību Komisija pamatoja, atsaucoties uz diviem Pirmās instances tiesas spriedumiem – 2000. gada 14. decembra spriedumu lietā Ufex u.c./Komisija T‑613/97 (Recueil, II‑4055. lpp., 86.–90. punkts) un 2001. gada 11. decembra spriedumu lietā T‑191/00 Petrie u.c./Komisija (Recueil, II‑3677. lpp., 67. un 68. punkts). Vēstulē Komisija aicināja prasītāju vērsties pie Itālijas iestādēm un norādīja, ka tai no savas puses neesot nekādu iebildumu pret korespondences publiskošanu, kuru tā pati savulaik šīm iestādēm nosūtīja.
9 2002. gada 14. janvārī prasītāja Komisijai iesniedza atkārtotu pieprasījumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu.
10 Pēc tam, kad Komisija ar 2002. gada 1. februāra vēstuli lūdza pagarināt pieprasījuma izskatīšanas termiņu par piecpadsmit dienām, tā rakstveida atbildi uz atkārtoto pieprasījumu nesniedza, kas saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punkta noteikumiem uzskatāma par noraidošu atbildi.
11 Ar prasības pieteikumu, ko Pirmās instances tiesa saņēma 2002. gada 18. martā, prasītāja cēlusi prasību. Atsevišķa dokumenta formā, kas datēts ar to pašu datumu, prasītāja, pamatojoties uz Pirmās instances tiesas Reglamenta 76.a pantu, iesniegusi lūgumu izskatīt prasību paātrinātā kārtā, kas, pamatojoties uz 2002. gada 11. aprīļa lēmumu, noraidīts.
12 Uz 2002. gada 30. aprīļa vēstuli, kurā Itālijas iestādēm lūgts sniegt atbildi, vai tās piekrīt izsniegt pieprasītos dokumentus, tās 2002. gada 16. maija vēstulē sniedza atbildi, ka piekrīt prasītājai izsniegtajai Komisijas atbildei par atteikumu piekļūt dokumentācijai.
13 Rakstveida process noslēdzās 2002. gada 1. augustā.
14 Saskaņā ar Reglamenta 14. pantu Pirmās instances tiesa pēc ceturtās palātas priekšlikuma pēc lietas dalībnieku noklausīšanās un saskaņā ar Reglamenta 51. pantu pieņēma lēmumu nosūtīt lietu izskatīšanai palātā paplašinātā sastāvā.
15 Pirmās instances tiesa (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) uz tiesneša referenta ziņojuma pamata nolēma atklāt tiesas mutvārdu procesu.
16 Ar 2003. gada 3. marta iesniegumu prasītāja lūdza atsākt tiesas rakstveida procesu, lai tādējādi varētu iesniegt papildu pierādījumus, kas tika konstatēti pēc rakstiskā procesa noslēgšanās, kā arī paredzēt ilgāku uzstāšanās laiku.
17 Pamatojoties uz šo lūgumu, tostarp tika nolemts noraidīt lūgumu atsākt rakstveida procesu un pieprasīt no prasītājas iesniegt Pirmās instances tiesai dokumentus par jaunajiem pierādījumiem un īsumā rakstveidā izklāstīt to saturu.
18 Atbildot uz tiesas pieprasījumu, prasītāja 2003. gada 24. martā iesniedza atbildi, datētu ar 2003. gada 21. martu, kurā uzskaitīja četrus papildu pamatus tiesību akta atcelšanai.
19 Tostarp Komisija Pirmās instances tiesai ar vēstuli, datētu 2003. gada 21. martā, darīja zināmu, ka tā prasītājas rīcībā kopā ar 2003. gada 20. marta pavadvēstuli ir nodevusi dokumentus saistībā ar pārbaudi par valsts atbalsta procedūru. Šis paziņojums attiecās uz 1999. gada 22. decembra, 2000. gada 7. marta un 2000. gada 29. maija vēstulēm, kas adresētas Itālijas iestādēm, kurām sākotnēji prasītāja bija adresējusi savu pieprasījumu, kurā pēdējā minētajā vēstulē tostarp bija izklāstīts 7. punktā minētās tikšanās 2000. gada 16. maijā Briselē saturs. Komisijas skatījumā šīs pārsūtīšanas dēļ prasībai ir zudis pamats attiecībā uz iepriekš minētajiem dokumentiem. Savukārt Komisija precizēja, ka dokumentāciju, kuru Itālijas iestādēm vajadzēja tai nosūtīt saistībā ar pārbaudi par valsts atbalsta procedūru, Komisija nav varējusi nosūtīt tāpēc, ka šīs iestādes ar 2002. gada 16. maija vēstuli dokumentācijas satura izpaušanu noraidīja. Šādas notikumu attīstības dēļ Komisija prasītājai jautāja, vai viņa vēl aizvien uzturot prasību.
20 Ar 2003. gada 26. marta vēstuli prasītāja apstiprināja, ka tiesas sēdei būtu jānotiek, kā plānots, 2003. gada 3. aprīlī. 2003. gada 27. martā prasītāja pieprasīja nosūtīt Itālijas iestāžu 2003. gada 17. februāra vēstuli, kurā tās uz Komisijas pieprasījumu saistībā ar kāda itāļu uzņēmuma iesniegumu par dokumentu pieejamību atbildēja, ka tās nepiekrīt dokumentu, kas atbilst prasītājas pieprasītajiem, satura izpaušanai; šis pieprasījums tika pieņemts.
21 2003. gada 3. aprīļa tiesas sēdē lietas dalībnieki tika uzklausīti un atbildēja uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem.
Lietas dalībnieku prasījumi
22 Prasītāja Pirmās instances tiesai pieprasa:
– atcelt 2001. gada 19. decembra lēmumu, ar kuru tika noraidīts sākotnējais pieprasījums par piekļuvi dokumentiem;
– atcelt klusējot pieņemto lēmumu uz atkārtotā pieprasījuma pamata;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23 Komisija Pirmās instances tiesai pieprasa:
– prasību noraidīt;
– piespriest atbildētājai segt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par prāvas priekšmetu
24 Šīs tiesvedības laikā Komisija prasītājai nodeva 19. punktā minēto dokumentāciju, kas mainīja sākotnējās prasības priekšmetu.
25 2003. gada 3. aprīļa tiesas sēdē prasītāja paskaidroja, ka viņas iesniegums par piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz šo nodošanas faktu, attiecībā uz Komisijas izcelsmes dokumentiem daļēji ir apmierināts un ka līdz ar to viņas prasība par lēmuma par atteikšanos rast piekļuvi dokumentiem atcelšanu ir atsaucama. Turklāt viņa atsauca 2003. gada 21. marta procesuālajā dokumentā minētos pirmos trīs pamatus, kas saistīti ar labas pārvaldības principa pārkāpumu, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punkta pārkāpumu un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Pirmās instances tiesa šo atsaukšanu norādīja tiesas sēdes protokolā.
26 Prasītāja savukārt uzturēja prasību par Komisijas lēmuma, ar kuru tika noraidīta piekļuve Itālijas iestāžu dokumentiem, atcelšanu, kā arī prasībā minētos pamatus, kas saistīti ar Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. un 3. punkta saistībā ar 4. panta 2. punktu pārkāpumu, kā arī šīs regulas 4. panta 5. punkta pārkāpumu, kā minēts prasītājas 2003. gada 21. marta procesuālajā dokumentā.
27 Vispirms ir jāizvērtē pamats, kas saistīts ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta pārkāpumu.
Par pamatu saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
28 Attiecībā uz jaunajiem argumentiem, kas attiecas uz šo pamatu, prasītāja norāda, ka viņa atkārtoti esot Komisijas ģenerālsekretāram iesniegusi pieprasījumu par piekļuvi dokumentācijai pēc tam, kad bija uzzinājusi, ka Komisija bija apmierinājusi kāda itāļu uzņēmuma pieteikumu par piekļuvi dokumentācijai saistībā ar kādu citu valsts atbalsta procedūru. Komisijas ģenerālsekretāra atbilde, datēta 2002. gada 11. novembrī, kopā ar 2002. gada 16. maija vēstuli, kas pievienota vēstulei kā pielikums Nr. 2, esot kā jauns pierādījums apstrīdētajam piekļuves atteikumam, tādējādi attaisnojot jauna pamata izvirzīšanu.
29 Ar šo 2002. gada 11. novembra vēstuli Komisijas ģenerālsekretārs atkārtoti esot atteicis piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem uzsāktās tiesvedības dēļ un arī tādēļ, ka Itālijas iestādes neatbalstīja dokumentācijas, kuru tās nodeva Komisijai pārbaudes par valsts atbalsta procedūru ietvaros, satura izpaušanu.
30 Galvenajā pamatā prasītāja norāda, ka 2002. gada 16. maija Itālijas Ražošanas nozaru ministrijas vēstuli ir parakstījis ģenerāldirektors, un norāda, ka viņu “mācot šaubas, vai vienas dalībvalsts viens no (daudzo) ministriju (daudzo) vadošo ierēdņu parakstiem ir pietiekams, lai uzliktu valstij pienākumu”, ievērojot pilnvaru izņēmuma gadījuma raksturu, kas valstij piešķirta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu.
31 Tālāk prasītāja norāda, ka minētās vēstules autors tikai pieņem zināšanai un atzīst par pamatotu Komisijas pieņemto lēmumu par atteikumu dokumentu piekļuvei un skaidri nepasaka, ka pieprasīto dokumentu saturu nedrīkst izpaust. Šāda attieksme, viņasprāt, nenoliedzot vēlāko Komisijas lēmumu, kas pretējs tam, par ko tiek uzturēta prasība.
32 Šādos apstākļos Komisija, uztverdama šo vēstuli kā Itālijas valsts varas izpausmi saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu piešķirtajām pilnvarām atteikties izpaust pieprasīto dokumentu saturu un tādējādi uztverot to kā šķērsli dokumentu satura izpaušanai, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pārkāpusi iepriekš minētajā pantā noteikto.
33 Savā 2003. gada 21. marta vēstulē un tiesas sēdes laikā Komisijas pārstāvji paziņoja, ka pieprasītos Itālijas iestāžu dokumentus tā nav varējusi izsniegt atteikuma dēļ, ko iestādes bija paziņojušas 2002. gada 16. maija vēstulē un kurus tās bija saņēmušas ar 2003. gada 17. februāra pavadvēstuli, un ka šajā gadījumā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkts pilnībā esot ievērots. Ar šo pantu dalībvalstīm piešķirtās pilnvaras ir izskaidrojamas ar valsts tiesību normu par piekļuvi dokumentiem pastāvēšanu, kuras nevar neņemt vērā, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001. Turklāt Komisija apstiprināja, ka Pirmās instances tiesai nedz formāli, nedz arī pēc būtības ir jāpārbauda dokumentu satura izpaušanas atteikums, ko devusi dalībvalsts, un vērsa uzmanību uz to, ka Tribunale amministrativo regionale del Lazio (Lačio administratīvā tiesa) ar 2001. gada 25. jūlija lēmumu atzina par spēkā esošu tā paša gada aprīļa lēmumu par atteikšanos pieņemt itāļu uzņēmuma pieprasījumu piekļūt dokumentācijai.
Pirmās instances tiesas vērtējums
34 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmo daļu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.
35 Šajā lietā ir skaidrs, ka atbildes uz repliku ietvaros Komisija precizēja, ka 2002. gada 30. aprīļa vēstulē tā jautājusi Itālijas iestādēm par prasītājas pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem, lai noskaidrotu, vai tās piekrīt, ka prasītājai tiek izsniegti pieprasītie dokumenti, un ka šīs iestādes atbildē, kas datēta 2002. gada 16. maijā (pielikums Nr. 2 atbildes vēstulei), ir atteikušās to darīt.
36 Šie faktiskie apstākļi, kas iestājušies tiesvedības laikā un kurus prasītāja nekādā veidā nevarēja zināt pirms tam, ir jauni fakti, kas ļauj izvirzīt pamatu par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta pārkāpumu, turklāt ir vērts atzīmēt, ka atbildētāja tiesas sēdes laikā šī pamata pieņemamību nav apstrīdējusi.
37 Tādējādi ir jānorāda, ka tiesvedības laikā Komisija prasītājai nodeva pieprasīto dokumentāciju par interesējošo valsts atbalsta procedūru, kuru Komisija bija nosūtījusi Itālijas iestādēm, taču atteicās izdot šo iestāžu izcelsmes dokumentāciju, papildus pamatojot savu rīcību ar to, ka šīs iestādes 2002. gada 16. maija un 2003. gada 17. februāra vēstulēs bija paudušas atteikumu attiecībā uz jebkādu dokumentācijas satura izplatīšanu.
38 Tiktāl ir jāsecina, ka Regulas Nr. 1049/2001 2. pantā paredzētās tiesības piekļūt EK iestāžu dokumentācijai attiecas uz visiem iestādes dokumentiem, t.i., saskaņā ar šī panta 3. punktu uz visiem dokumentiem, ko izdevusi vai saņēmusi iestāde vai kas atrodas tās valdījumā.
39 Tā iestādes vajadzības gadījumā tiek lūgtas rast iespēju piekļūt dokumentācijai, ko radījušas trešās personas, pie kurām ir pieskaitāmas arī dalībvalstis saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 3. panta b) punktā minēto “trešās personas” definīciju.
40 Tomēr no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta izriet, ka gadījumos, kas attiecas uz trešām personām, ir īpašs regulējums. Saskaņā ar to dalībvalsts var lūgt iestādei atteikt piekļūt dokumentiem, kas ir izdoti minētajā dalībvalstī, bez tās iepriekšējas piekrišanas.
41 Šajā stadijā ir jāuzsver tas, ka šis Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta formulējums atspoguļo Amsterdamas līguma Nobeiguma aktam pievienotās Deklarācijas Nr. 35 transpozīciju, saskaņā ar kuru Konference nonāca pie vienota lēmuma, ka EKL 255. pantā minētie pamatprincipi un priekšnoteikumi paredz dalībvalstij pieprasīt Komisijai vai Padomei bez tās iepriekšējas piekrišanas nenodot trešām personām dokumentus, kas izdoti šajā valstī. Kā jau Komisija pamatoti minēja tiesas sēdē, ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu dalībvalstīm piešķirtās pilnvaras ir izskaidrojamas ar faktu, ka nedz minētās regulas mērķis, nedz sekas nevar būt valstu tiesību aktu saistībā ar piekļuvi dokumentiem grozīšana (Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 15. apsvērums).
42 Šajā lietā ir skaidrs, ka Komisija 2002. gada 30. aprīļa vēstulē lūdza sniegt Itālijas iestādēm atbildi, vai tās piekrīt korespondences ar Komisiju nodošanai prasītājai, kuras vārds bija skaidri minēts vēstulē. Šis pieprasījums viennozīmīgi bija vajadzīgs, jo prasītājas pieprasījums attiecās uz dokumentiem, kas tika nodoti Komisijai pirms Regulas Nr. 1049/2001 stāšanās spēkā.
43 Ar 2002. gada 16. maija vēstuli, ko Komisijai ar 2002. gada 17. maija pavadvēstuli (pielikums Nr. 2 atbildei uz repliku) nodeva Itālijas Republikas Pastāvīgā Pārstāvniecība Eiropas Savienībā, Itālijas Ražošanas nozaru ministrijas ģenerāldirektors Dž. Viskonti [G. Visconti] pieņēma zināšanai, ka Komisija 2001. gada 19. decembra vēstulē atteicās ļaut prasītājai piekļūt dokumentācijai, un tam piekrita.
44 Prasītāja norāda, ka tādējādi Komisija, uztverdama 2002. gada 16. maija vēstuli kā Itālijas valsts pilnvaru izpausmi saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu atteikties izplatīt pieprasīto dokumentu saturu un tādējādi pieņemot to kā šķērsli dokumentu satura izplatīšanai, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pārkāpusi šajā pantā noteikto.
45 Savā 2003. gada 21. marta procesuālajā dokumentā prasītāja, pirmkārt, pauda “šaubas” par 2002. gada 16. maija vēstules parakstītāja kompetenci pilnvaru realizēšanai, kas Itālijas Republikai piešķirtas ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu.
46 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Komisijas uzdevums nav paust viedokli par kompetenču sadali, pamatojoties uz katras dalībvalsts organizatoriski tiesiskajiem noteikumiem (Tiesas 1990. gada 12. jūnija spriedums lietā C‑8/88 Vācija/Komisija, Recueil, I‑2321. lpp., 13. punkts).
47 Tālāk ir vietā arī atgādināt, ka prasības saskaņā ar EKL 230. pantu ietvaros Kopienu tiesas kompetencē nav lemt par jau pieņemta valsts tiesību akta tiesiskumu (Tiesas 1992. gada 3. decembra spriedums lietā C‑97/91, Oleificio Borelli/Komisija, Recueil, I‑6313. lpp., 9. punkts, un Pirmās instances tiesas 1999. gada 15. decembra spriedums lietā T‑22/97 Kesko/Komisija, Recueil, II‑3775. lpp., 83. punkts).
48 Šajos apstākļos Komisijas kompetencē nebija lemt, vai 2002. gada 16. maija vēstules autors saskaņā ar Itālijas tiesībām bija kompetents, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu, lemt par iebildumiem saistībā ar atteikumu izpaust prasītājas pieprasīto dokumentu saturu; tai bija tika jāizvērtē, vai apskatāmā vēstule prima facie bija dalībvalsts dokuments minētās tiesību normas izpratnē (iepriekš minētais spriedums lietā Kesko/Komisija, 84. punkts). Saņemot Itālijas Ražošanas nozaru ministrijas vēstuli kopā ar Itālijas Republikas Pastāvīgās Pārstāvniecības Eiropas Savienībā pavadvēstuli, kurā bija skaidra atsauce uz 2002. gada 30. aprīļa Komisijas vēstuli, Komisijai tādējādi prima facie bija pamats uzskatīt, ka tā no Itālijas Republikas ir saņēmusi iebildumu saistībā ar prasītājas saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu pieprasīto dokumentu satura izplatīšanu.
49 Katrā ziņā pēc tam, kad prasītāja 2003. gada 21. marta procesuālajā dokumentā savu iebildumu bija formulējusi apšaubāmā redakcijā, viņa, atbildot uz Pirmās instances tiesas konkrētu jautājumu tiesas sēdē, paskaidroja, ka nevar nosaukt iestādi, kura, viņasprāt, Itālijā būtu pilnvarota rīkoties saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu; pierādījumi par 2002. gada 16. maija vēstules parakstītāja kompetences neesamību netika iesniegti.
50 Otrkārt, prasītāja norāda uz to, ka 2002. gada 16. maija vēstulē nav skaidra atteikuma par pieprasīto dokumentu pieejamību, kas tomēr būtu vajadzīgs, lai piemērotu Regulas Nr.1049/2001 4. panta 5. punktu.
51 Šajā sakarā vispirms ir jānorāda, ka no vēstules teksta viennozīmīgi izriet, ka tajā ir atbilde uz 2002. gada 30. aprīļa Komisijas vēstuli, kurā ir minēts, ka prasītāja, ņemot vērā atteikumu piekļuvei, ir cēlusi prasību tiesā un ka Itālijas iestādēm tiek lūgts paust viedokli par prasītājas pieprasīto dokumentu satura izpaušanu.
52 Tālāk ir jānorāda, ka šīs 2002. gada 16. maija vēstules formulējums vienkārši izriet no vēstules konteksta, proti, ka Komisija jau bija atteikusi prasītājai piekļuvi dokumentiem un, ņemot vērā minētās vēstules saturu, nav nekādu šaubu par negatīvo Itālijas iestāžu atbildi un tādējādi, pamatojoties uz to iebildi, saskaņā ar Regulas Nr.1049/2001 4. panta 5. punktu par jebkādu šo iestāžu izdotu dokumentu pārbaudes par attiecīgā valsts atbalsta procedūru ietvaros satura izplatīšanu. Itālijas iestādes savā vēstulē ne tikai skaidri norādīja, ka Komisija prasītājai piekļuvi dokumentācijai ir atteikusi, bet arī paskaidroja, ka tās jau ir noraidījušas divus – itāļu uzņēmuma un prasītājas advokāta, kas sava vārdā iesniedzis pieprasījumu, 2001. gada aprīlī un decembrī iesniegtos – pieprasījumus, kuri abi attiecās uz vieniem un tiem pašiem dokumentiem.
53 Šajos apstākļos nav vajadzības ņemt vērā 2003. gada 17. februāra Itālijas iestāžu vēstuli, ar kuru tās uz Komisijas lūguma saistībā ar itāļu uzņēmuma pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem pamata atteicās nodot tālāk tos dokumentus, kurus arī pieprasīja prasītāja.
54 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jāatzīst, ka Komisija šajā lietā nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un nav pārkāpusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta prasības.
55 Visbeidzot ir jānorāda uz to, ka dalībvalstīm piešķirtās pilnvaras atteikt trešo personu pieprasījumiem izplatīt to izdoto dokumentu saturu bez to iepriekšējas piekrišanas iekļaujas Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā minētajos izņēmuma gadījumos saistībā ar tiesībām uz piekļuvi iestāžu dokumentiem.
56 Ņemot vērā Itālijas iestāžu atteikumu, kā tas izriet no 2002. gada 16. maija vēstules, prasītājai darīt zināmu dokumentu saturu, kas sagatavoti pārbaudes par attiecīgā valsts atbalsta procedūru ietvaros, atteikums pieprasījuma piekļūt dokumentiem, ciktāl tas attiecas uz šiem dokumentiem, arī ir uzskatāms par likumīgu, ņemot vērā to, ka prasītāja šajā lietā ir apstrīdējusi tikai to, vai šīs iestādes tik tiešām atteica piekļuvi iepriekš minētajiem dokumentiem.
57 Šajos apstākļos, nepastāvot vajadzībai vērtēt pamatu, kas saistīts ar Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. un 3. punkta saistībā ar 4. panta 2. punktu pārkāpumu, prasība ir jānoraida.
Tiesāšanās izdevumi
58 Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Pirmās instances tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
59 Šajā lietā Pirmās instances tiesa jau konstatēja iepriekš, ka prasība ir noraidāma daļā par Komisijas lēmuma, ar kuru tika atteikta piekļuve dokumentācijai, ko izdevusi Itālijas Republika, atcelšanu. Tāpat jāatgādina, ka prasītāja ir atsaukusi prasību daļā par lēmuma, ar kuru Komisija atteicās rast piekļuvi tās sagatavotajiem dokumentiem un kurus tā nodeva 2003. gada 20. martā, atcelšanu.
60 Tomēr Pirmās instances tiesa norāda, ka Komisija, pirmkārt, novēloti konsultējās ar Itālijas iestādēm un, otrkārt, prasītājai nodeva tās sagatavotos dokumentus pārbaudes par attiecīgā valsts atbalsta procedūru ietvaros tikai pēc prasības celšanas un vairāk nekā piecpadsmit mēnešus pēc pirmā pieprasījuma par piekļuvi dokumentiem iesniegšanas.
61 Ņemot vērā Komisijas rīcību, Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisijai saskaņā ar Reglamenta 87. panta 3. punktu ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumus, kā arī puse no prasītājas tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA
(ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) prasītāja sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem. Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un pusi no prasītājas izdevumiem.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 17. septembrī.