TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2010. gada 11. martā (*)
Valsts atbalsts – EKL 88. panta 3. punkts – Nelikumīgs atbalsts, kas atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu – Komisijas lēmuma atcelšana – Valstu tiesas – Prasība atgūt nelikumīgi īstenoto atbalstu – Tiesvedības apturēšana līdz jauna Komisijas lēmuma pieņemšanai – Atgūšanas pienākumu ierobežojoši ārkārtas apstākļi
Lieta C‑1/09
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Conseil d’État (Francija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 19. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2009. gada 2. janvārī, tiesvedībā
Centre d’exportation du livre français (CELF),
Ministre de la Culture et de la Communication
pret
Société internationale de diffusion et d’édition(SIDE).
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: ceturtās palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], tiesneši K. Toadere [C. Toader], K. Šīmans [K. Schiemann], P. Kūris [P. Kūris] un L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] (referents),
ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],
sekretāre R. Šereša [R. Şereş], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 13. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Centre d’exportation du livre français (CELF) vārdā – O. Šmits [O. Schmitt] un A. Tabuī [A. Tabouis], advokāti,
– Société internationale de diffusion et d’édition (SIDE) vārdā – N. Kutreliss [N. Coutrelis], advokāts,
– Francijas valdības vārdā – E. Beljāra [E. Belliard], Ž. de Bergess [G. de Bergues] un B. Bopēra‑Manoka [B. Beaupère‑Manokha], pārstāvji,
– Čehijas valdības vārdā – M. Smoleks [M. Smolek], pārstāvis,
– Nīderlandes valdības vārdā – K. M. Viselsa [C. M. Wissels] un I. de Frīss [Y. de Vries], pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – Ž. P. Kepenns [J.‑P. Keppenne] un B. Stromskis [B. Stromsky], pārstāvji,
– EBTA Uzraudzības iestādes vārdā – K. Lūiss [X. Lewis], B. Alterskjers [B. Alterskjær] un L. Armati [L. Armati], pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 88. panta 3. punktu.
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Centre d’exportation du livre français (turpmāk tekstā – “CELF”) un kultūras un komunikāciju ministru pret Société internationale de diffusion et d’édition (turpmāk tekstā – “SIDE”) par CELF piešķirto Francijas valsts atbalstu.
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
Prāvas rašanās fakti un process Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā
3 CELF, kooperatīva sabiedrība, līdz 2009. gadam veica eksporta brokera darbības.
4 Tās uzdevums bija tieši izpildīt grāmatu, brošūru un dažādu saziņas palīglīdzekļu pasūtījumus uz ārzemēm, kā arī Francijas aizjūras zemēm un teritorijām, bet vispārīgāk – veikt visas darbības, kuru mērķis it īpaši ir veicināt franču kultūras izplatību visā pasaulē, izmantojot šos līdzekļus.
5 No 1980. līdz 2002. gadam CELF, lai kompensētu papildu izmaksas par nelielajiem pasūtījumiem, kurus iesniedz ārvalstīs dibinātas grāmatnīcas, saņēma darbības subsīdijas no Francijas valsts.
6 Pēc sūdzības, kuru 1992. gadā iesniedza CELF konkurente SIDE, Eiropas Kopienu Komisija ar 1993. gada 18. maija Lēmumu NN 127/92, kura paziņojums tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālā Vēstneša 1993. gada 25. jūnija izdevumā (OV C 174, 6. lpp.), atzina attiecīgo atbalstu saderīgumu ar kopējo tirgu. Tādējādi tā uzskatīja, ka nav pamata celt iebildumus.
7 Ar 1995. gada 18. septembra spriedumu lietā T‑49/93 SIDE/Komisija (Recueil, II‑2501. lpp.) Pirmās instances tiesa šo lēmumu atcēla tiktāl, ciktāl tas attiecās uz subsīdijām, kas piešķirtas vienīgi CELF, lai kompensētu papildu izmaksas par franču valodas grāmatu nelielajiem pasūtījumiem, kurus iesniedz ārvalstīs dibinātas grāmatnīcas. Tā uzskatīja, ka Komisijai esot vajadzējis uzsākt EK līguma 93. panta 2. punktā (tagad – EKL 88. panta 2. punkts) paredzēto, uz sacīkstes principu balstīto procedūru.
8 Komisija ar 1998. gada 10. jūnija Lēmumu 1999/133/EK par valsts atbalstu Coopérative d’exportation du livre français (CELF) (OV L 44, 37. lpp.) konstatēja pabalstu nelikumību, bet vēlreiz atzina to saderību ar kopējo tirgu.
9 Pirmās instances tiesa ar 2002. gada 28. februāra spriedumu lietā T‑155/98 SIDE/Komisija (Recueil, II‑1179. lpp.) šo lēmumu tiktāl, ciktāl ar to attiecīgie atbalsti bija atzīti par saderīgiem ar kopējo tirgu, atcēla, pamatojot lēmumu ar to, ka Komisija attiecībā uz konkrētā tirgus definīciju esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
10 Komisija ar 2004. gada 20. aprīļa Lēmumu 2005/262/EK par Francijas sniegto palīdzību franču grāmatu eksportēšanas kooperatīvam (CELF) (OV L 85, 27. lpp.) trešo reizi atzina pabalstu saderīgumu ar kopējo tirgu.
11 Pirmās instances tiesa ar 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā T‑348/04 SIDE/Komisija (Krājums, II‑625. lpp.) šo apstiprinošo lēmumu atcēla, pamatojoties uz to, ka Komisija, pirmkārt, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, EKL 87. panta 3. punkta d) apakšpunktu piemērojot attiecībā uz laika posmu pirms 1993. gada 1. novembra tā vietā, lai piemērotu materiālās tiesību normas, kas bija spēkā attiecīgajā laika posmā, un, otrkārt, pārbaudot apstrīdēto atbalstu saderīgumu ar kopējo tirgu, esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
12 Komisija 2009. gada 8. aprīlī pieņēma lēmumu par 1996. gadā uzsāktās formālās pārbaudes procedūras pagarināšanu, lai izklāstītu savas šaubas par attiecīgo atbalstu saderīgumu ar kopējo tirgu, ņemot vērā iepriekš minēto Pirmās instances tiesas 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā SIDE/Komisija un ļautu Francijas Republikai, kura ir šo atbalstu saņēmēja, un citām ieinteresētajām personām no jauna paust savu viedokli pirms galīgā lēmuma pieņemšanas.
13 Tribunal de commerce de Paris [Parīzes Tirdzniecības tiesa] ar 2009. gada 25. aprīļa spriedumu, izvērtējot CELF finanšu situāciju, pret šo uzņēmumu uzsāka drošības procedūru, nosakot sešu mēnešu novērošanas laiku.
14 Šī tiesa ar 2009. gada 9. septembra spriedumu, konstatējot, ka nav kompromisa risinājuma un esošā pasivitāte izslēdz turpinātības plānu, pasludināja CELF likvidācijas procesu un iecēla likvidatoru.
15 Atbilstoši informācijai, kas Tiesai tika sniegta tiesas sēdes laikā, CELF pēc šī pēdējā sprieduma savu darbību pārtrauca.
Tiesvedība iesniedzējtiesā un prejudiciālie jautājumi
16 CELF un kultūras un komunikāciju ministrs Conseil d’État [Valsts Padomē] iesniedza apelācijas sūdzības par Cour administrative d’appel de Paris [Parīzes Administratīvās tiesas] 2004. gada 5. oktobra spriedumu, ar kuru valstij pēc SIDE prasības tika uzlikts pienākums uzsākt CELF par ārvalstu grāmatnīcu iesniegto grāmatu nelielo pasūtījumu izpildi pārskaitīto atbalstu atgūšanu trīs mēnešu laikā, sākot no sprieduma paziņošanas datuma, paredzot kavējuma naudu EUR 1000 apmērā par katru kavējuma dienu.
17 Šo sūdzību ietvaros prasītāji apgalvoja, ka Cour administrative d’appel de Paris esot bijis jānospriež, ka šajā gadījumā apstāklis, ka Komisija ir apstiprinājusi atbalsta saderību ar kopējo tirgu, ir šķērslis atbalsta atgūšanas pienākumam, kas principā izriet no prettiesiskuma dalībvalsts atbalsta pasākumu īstenošanā, neievērojot EKL 88. panta 3. punktu.
18 Conseil d’État ar 2006. gada 29. marta spriedumu nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Pirmkārt, vai [EKL] 88. pants atļauj valstij, kuras atbalsts uzņēmumam ir nelikumīgs, ja tā nelikumība ir konstatēta šīs valsts tiesās, pamatojoties uz to, ka tas nav bijis iepriekš paziņots [..] Komisijai saskaņā ar šī paša 88. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem, neatgūt šo atbalstu no saņēmēja komersanta, tādēļ ka Komisija, pie kuras vērsusies trešā persona, ir atzinusi atbalstu par saderīgu ar kopējā tirgus noteikumiem un līdz ar to ir efektīvi īstenojusi ekskluzīvo kontroli, ko tā veic attiecībā uz šo saderīgumu ar kopējo tirgu?
2) Otrkārt, ja šis atmaksas pienākums ir spēkā, vai atmaksājamo summu aprēķinā ir jāņem vērā laikposmi, kuros [..] Komisija attiecīgo atbalstu atzina par saderīgu ar kopējā tirgus noteikumiem, pirms šos lēmumus atcēla [..] [Pirmās instances tiesa]?”
19 Atbildot uz šiem jautājumiem, Tiesa 2008. gada 12. februāra spriedumā lietā C‑199/06 CELF un ministre de la Culture et de la Communication (Krājums, I‑469. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā CELF I”) nosprieda:
“1) EKL 88. panta 3. punkta pēdējais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai nav jāpiespriež tāda atbalsta atgūšana, kas ir īstenots pretēji šim noteikumam, ja [..] Komisija ir pieņēmusi galīgu lēmumu, ar ko konstatē minētā atbalsta saderību ar kopējo tirgu EKL 87. panta nozīmē. Saskaņā ar Kopienu tiesībām tai atbalsta saņēmējam ir jāpiespriež procentu maksāšana par nelikumības periodu. Valsts tiesību ietvaros šī tiesa vajadzības gadījumā var piespriest arī nelikumīgā atbalsta atgūšanu, neierobežojot dalībvalsts tiesības vēlāk īstenot šo atbalstu no jauna. Tāpat valsts tiesai var nākties apmierināt prasības par tādu zaudējumu atlīdzību, kas radušies atbalsta nelikumības dēļ;
2) tādos procesuālos apstākļos, kādi ir pamata prāvā, no EKL 88. panta 3. punkta pēdējā teikuma izrietošais pienākums novērst atbalsta nelikumības sekas, runājot par to summu aprēķinu, kas ir jāatmaksā saņēmējam, izņemot ārkārtas apstākļus, attiecas arī uz periodu no [..] Komisijas lēmuma, ar ko konstatēta šī atbalsta saderība ar kopējo tirgu, pieņemšanas līdz minētā lēmuma atcelšanai Kopienu tiesā.”
20 Pamatojoties uz šīm atbildēm, Conseil d’État ar 2008. gada 19. decembra spriedumu pieprasīja kultūras un komunikāciju ministram uzsākt procentu piedziņu no CELF par nelikumīgajiem atbalstiem par šādiem laika posmiem:
– no 1980. gada, kad sākās nelikumīgo atbalstu izmaksa, līdz lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu pieņemšanas dienai;
– no lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu pieņemšanas dienas līdz dienai, kad tiks galīgi konstatēts šo atbalstu saderīgums ar kopējo tirgu vai kad tiks galīgi uzsākta minēto atbalstu atgūšana.
21 Attiecībā uz jautājumu par piešķirto atbalstu pamata summu atmaksu Conseil d’État uzskatīja, ka prāvas risinājums ir atkarīgs no Kopienu tiesību interpretācijas, jo pēc sprieduma lietā CELF I Pirmās instances tiesa ar iepriekš minēto 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā SIDE/Komisija ir noteikusi jaunu atcelšanu.
22 Līdz ar to Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai valsts tiesa var apturēt tiesvedību jautājumā par valsts atbalsta atgūšanu līdz brīdim, kad [..] Komisija būs pieņēmusi galīgo lēmumu par valsts atbalsta saderību ar kopējā tirgus noteikumiem, ja Kopienu tiesa ir atcēlusi pirmo Komisijas lēmumu, ar kuru šis valsts atbalsts ticis atzīts par saderīgu [ar kopējo tirgu]?
2) Ja Komisija trīs reizes ir atzinusi, ka valsts atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, pirms [Pirmās instances tiesa] šos lēmumus atcēla, vai šādu situāciju var uzskatīt par ārkārtas apstākli, kura rezultātā valsts tiesa varētu ierobežot pienākumu atgūt valsts atbalstu?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
23 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai valsts tiesa, kurā, pamatojoties uz EKL 88. panta 3. punktu, ir celta prasība par nelikumīga valsts atbalsta atgūšanu, var apturēt lēmuma par šo jautājumu pieņemšanu līdz brīdim, kad pēc iepriekšēja pozitīva lēmuma atcelšanas Komisija būs lēmusi par atbalstu saderīgumu ar kopējo tirgu.
24 Sprieduma lietā CELF I 61. un 63. punktā Tiesa ir norādījusi, ka:
– saskaņā ar EKL 231. panta pirmo daļu, ja prasība atcelt tiesību aktu ir pamatota, Kopienu tiesa apstrīdēto aktu pasludina par spēkā neesošu ab initio, līdz ar to lēmums par atcelšanu apstrīdēto aktu atceļ ar atpakaļejošu spēku attiecībā uz visām personām;
– datumā, kad Kopienu tiesa atceļ pozitīvu lēmumu, attiecīgais atbalsts tiek uzskatīts par tādu, kas ar atcelto lēmumu nav atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu.
25 No tā izriet, ka tāda situācija, kāda ir aplūkota pamata lietā, ir analoga situācijai, kad valsts tiesā būtu celta prasība, pamatojoties uz EKL 88. panta 3. punktu, lai gan Komisija vēl nebūtu pieņēmusi lēmumu par pārbaudāmā atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu.
26 Tomēr jānorāda, ka EKL 88. panta 3. punktā valstu tiesām ir noteikts uzdevums līdz Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanai aizsargāt indivīdu tiesības gadījumā, ja valsts iestādes neievēro ar šo normu noteikto aizliegumu (spriedums lietā CELF I, 38. punkts).
27 Šajā ziņā Tiesa 1996. gada 11. jūlija spriedumā lietā C‑39/94 SFEI u.c. (Recueil, I‑3547. lpp., 44. un 50.–53. punkts) būtībā jau ir nospriedusi, ka:
– tas, ka Komisija uzsāk pārbaudes procedūru, neatceļ valsts tiesu pienākumu aizsargāt indivīdu tiesības gadījumā, ja nav izpildīts iepriekšējas paziņošanas pienākums;
– ja ir iespējams, ka dažreiz tas var notikt, pirms valsts tiesa pieņem galīgo spriedumu, piemēram, ja tā Komisijai lūdz skaidrojumus par valsts atbalsta jēdziena interpretāciju, kas tai ir jāsniedz, vai ja tā Tiesai uzdod prejudiciālu jautājumu, tai ir jāizvērtē nepieciešamība noteikt pagaidu pasākumus, lai aizsargātu lietas dalībnieku intereses.
28 Tāpat Tiesa ir uzsvērusi valsts tiesas pienākumu neatlikt pieteikumu par aizsargpasākumu noteikšanu izskatīšanu.
29 EKL 88. panta 3. punkta pēdējais teikums ir izstrādāts ar preventīvu mērķi nodrošināt, lai nekad netiktu īstenoti ar kopējo tirgu nesaderīgi atbalsti. Šādi noteikta preventīva kārtība paredz, ka tikai ar kopējo tirgu saderīgs atbalsts tiek īstenots. Lai sasniegtu šo mērķi, atbalsta plāna īstenošana tiek atlikta līdz brīdim, kad šaubas par tā saderību tiek kliedētas ar galīgu Komisijas lēmumu (iepriekš minētā sprieduma lietā CELF I 47. un 48. punkts).
30 Līdz ar to valstu tiesām noteiktā uzdevuma mērķis ir noteikt piemērotus pasākumus atbalsta īstenošanas nelikumības novēršanai, lai laikā līdz Komisijas lēmuma pieņemšanai šis atbalsts nepaliktu ieguvēja brīvā rīcībā.
31 Lēmumam apturēt tiesvedību faktiski būtu tādas pašas sekas kā lēmumam noraidīt pieteikumu par aizsargpasākumu noteikšanu. Sekas tam būtu tādas, ka pirms Komisijas lēmuma nebūtu pieņemts neviens lēmums par šī pieteikuma pamatotību. Tas dotu iespēju saglabāt atbalstu laikā, kad ir aizliegta tā īstenošana, kas būtu nesaderīgi ar pašu EKL 88. panta 3. punkta mērķi un apdraudētu šīs normas lietderīgo iedarbību.
32 Tādējādi valsts tiesa nevar apturēt tiesvedību, jo pretējā gadījumā tiktu apdraudēta EKL 88. panta 3. punkta lietderīgā iedarbība un netiktu ievērots piemērojamo valsts procedūru efektivitātes princips.
33 Tas, ka Kopienu tiesa atceļ pirmo Komisijas lēmumu, kurš ir bijis pozitīvs, nevarētu būt pamats atšķirīgam risinājumam, ko pamatotu apsvērums, ka Komisija šādā gadījumā vēlāk varētu atkārtoti atzīt atbalstu par saderīgu ar kopējo tirgu.
34 EKL 88. panta 3. punkta mērķi skaidri nosaka apsvērums, saskaņā ar kuru līdz brīdim, kad Komisija pieņem jaunu lēmumu, par tā pozitīvo saturu nevar spriest pāragri.
35 Pienākums lemt, negaidot pieteikumu par aizsargpasākumu noteikšanu, neliek tiesai, kurā prasība celta, noteikt šādus pasākumus.
36 Pienākums noteikt aizsargpasākumus ir tikai tad, ja ir izpildīti nosacījumi, kuri pamato šādus pasākumus, proti, ja atzīšana par valsts atbalstu nerada šaubas, ja atbalsts tiek vai ir īstenots un ja nav konstatēti ārkārtas apstākļi, kuru dēļ atgūšana būtu nesamērīga. Ja šie nosacījumi nav izpildīti, valsts tiesai pieteikums ir jānoraida.
37 Lemjot par pieteikumu, valsts tiesa var izdot rīkojumu atprasīt atbalstu un procentus vai, piemēram, kā to sava paziņojuma 2009/C 85/01 par valsts atbalsta tiesību normu piemērošanu valstu tiesās (OV 2009, C 85, 1. lpp.) 62. punktā ierosinājusi Komisija, izdot rīkojumu iemaksāt līdzekļus bloķētā kontā, lai tie nebūtu atbalsta saņēmēja rīcībā, nenosakot procentu maksājumu par laiku no pāragrās atbalsta īstenošanas līdz tā iemaksai bloķētajā kontā.
38 Savukārt, šajā stadijā nosakot pienākumu samaksāt procentus par summām, kuras paliek uzņēmuma kontos, netiktu ievērots EKL 88. panta 3. punktā noteiktais pienākums “atturēties no jebkādas darbības”. Nav tici pierādīts, ka uzņēmums, kurš nelikumīgi ir saņēmis valsts atbalstu, varētu alternatīvi saņemt tādas pašas summas aizdevumu no kredītiestādes ar parastajiem tirgus nosacījumiem un rīkoties ar šo summu pirms Komisijas lēmuma.
39 Galu galā valsts tiesas pirmais pienākums ir lemt – vai nu pozitīvi, vai negatīvi.
40 Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka valsts tiesa, kurā, pamatojoties uz EKL 88. panta 3. punktu, ir celta prasība par nelikumīga valsts atbalsta atgūšanu, nevar apturēt lēmuma par šo prasību pieņemšanu līdz brīdim, kad pēc iepriekšēja pozitīva lēmuma atcelšanas Komisija būs lēmusi par atbalstu saderīgumu ar kopējo tirgu.
Par otro jautājumu
41 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tas, ka Komisija trīs reizes pēc kārtas ir pieņēmusi lēmumu, atzīstot valsts atbalstu par saderīgu ar kopējo tirgu, ko Kopienu tiesa pēc tam ir atcēlusi, pats par sevi var būt ārkārtas apstāklis, kas pamatotu atbalsta saņēmēja pienākuma atmaksāt šo atbalstu ierobežošanu, ja atbalsts ir īstenots, neievērojot EKL 88. panta 3. punktu.
42 Jāatgādina, ka spriedumā lietā CELF I Tiesa nelikumīga atbalsta novēršanai, nosakot atmaksas pienākuma apmēru, ieskaitot gadījumus, kad tas attiecas tikai uz procentu samaksu, saglabāja iespēju ņemt vērā ārkārtas apstākļus.
43 Šī sprieduma 65. punktā Tiesa atzina iespēju nelikumīga atbalsta saņēmējam atsaukties uz ārkārtas apstākļiem, kas varēja leģitīmi pamatot viņa paļāvību par minētā atbalsta likumību un līdz ar to nevar viņam liegt iebilst pret tā atgūšanu.
44 Tiesa šādi nolēma, ņemot vērā situāciju pamata lietā, kurā jau bija pieņemti trīs pozitīvi Komisijas lēmumi, no kuriem divi bija atcelti.
45 Tomēr Tiesa vienlaikus uzsvēra, ka pozitīvs Komisijas lēmums būtībā nevar radīt atbalsta saņēmēja tiesisko paļāvību, ja, pirmkārt, šis lēmums ir ticis apstrīdēts prasību celšanai paredzētajos termiņos un vēlāk Tiesā atcelts un, otrkārt, nav beidzies termiņš prasības celšanai vai prasības celšanas gadījumā Tiesa par to nav pieņēmusi galīgu lēmumu (sprieduma lietā CELF I 66.–68. punkts).
46 Visbeidzot, Tiesa precizēja, ka atbilde uz uzdoto jautājumu ir sniegta tādos procesuālos apstākļos, kādi ir pamata lietā (sprieduma lietā CELF I 69. punkts).
47 Šī pamatojuma izklāsts liek domāt, ka trīs pozitīvi lēmumi, kuriem seko prasības atcelt tiesību aktu, kas ir celtas prasību celšanai paredzētajos termiņos, no kurām pirmās divas ir apmierinātas un trešā vēl nav izskatīta, nav uzskatāmi par ārkārtas apstākli.
48 No otrā uzdotā jautājuma formulējuma šajā lietā šķiet, ka iesniedzējtiesa savukārt uzskata, ka trīs pozitīvu lēmumu virkne varētu būt ārkārtas apstāklis.
49 Tomēr sprieduma lietā CELF I pasludināšanas dienā jau bija pieņemti trīs pozitīvie Komisijas lēmumi.
50 Vienīgais jaunais pavērsiens notika pirms otrā sprieduma par lietas nodošanu atpakaļ, proti, trešā pozitīvā lēmuma atcelšanas ar iepriekš minēto Pirmās instances tiesas 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā SIDE/Komisija.
51 Šāds notikums pats par sevi nevar radīt tiesisku paļāvību un būt par ārkārtas apstākli. Neparastā trīs atcelšanu virkne a priori raksturo lietas sarežģītību, kas nebūt nerada tiesisku paļāvību, šķiet, drīzāk varētu saņēmējam radīt šaubas par apstrīdētā atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu.
52 Patiesi var atzīt, ka trīs prasību virkne, kam sekas ir trīs tiesību aktu atcelšana, ir ļoti rets gadījums. Tomēr šādi apstākļi iekļaujas normālā tiesu sistēmas darbībā, kas tiesību subjektiem, kuri uzskata, ka cieš no par nelikumīgu atzīta atbalsta radītajām sekām, paredz iespēju prasīt secīgo lēmumu, kas, pēc to domām, ir šīs situācijas pamatā, atcelšanu.
53 Tādā situācijā kā pamata lietā aplūkotā ārkārtas apstākļa esamību saskaņā ar tiesiskās drošības principu nevar pieņemt, jo Tiesa būtībā jau ir nolēmusi, ka, tā kā Komisija ilgstoši nav pieņēmusi apstiprinošu lēmumu un tā kā termiņš prasības celšanai par šādu lēmumu nav beidzies, saņēmējam nav pārliecības par atbalsta likumību, tāpēc saņēmējs nevar atsaukties ne uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, ne tiesiskās drošības principu (skat. 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑91/01 Itālija/Komisija, Recueil, I‑4355. lpp., 66. un 67. punkts).
54 Visbeidzot, tādā situācijā kā pamata lietā aplūkotā ārkārtas apstākļa esamību nevar pieņemt saskaņā ar samērīguma principu. Nelikumīgā atbalsta pārtraukšana, to atgūstot, ir loģiskas sekas šī atbalsta atzīšanai par nesaderīgu ar kopējo tirgu, tādēļ šī atbalsta atgūšana, lai atjaunotu agrāko stāvokli, principā nevar tikt uzskatīta par nesamērīgu pasākumu saistībā ar EK līguma tiesību normām valsts atbalsta jomā (it īpaši skat. 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑298/00 P Itālija/Komisija, Recueil, I‑4087. lpp., 75. punkts un tajā minētā judikatūra).
55 Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka tas, ka Komisija trīs reizes pēc kārtas ir pieņēmusi lēmumu, atzīstot valsts atbalstu par saderīgu ar kopējo tirgu, ko Tiesa pēc tam ir atcēlusi, pats par sevi nevar būt ārkārtas apstāklis, kas pamatotu atbalsta saņēmēja pienākuma atmaksāt šo atbalstu ierobežošanu, ja atbalsts ir īstenots, neievērojot EKL 88. panta 3. punktu.
Par tiesāšanās izdevumiem
56 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) valsts tiesa, kurā, pamatojoties uz EKL 88. panta 3. punktu, ir celta prasība par nelikumīga valsts atbalsta atgūšanu, nevar apturēt lēmuma par šo prasību pieņemšanu līdz brīdim, kad pēc iepriekšēja pozitīva lēmuma atcelšanas Eiropas Kopienu Komisija būs lēmusi par atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu;
2) tas, ka Eiropas Kopienu Komisija trīs reizes pēc kārtas ir pieņēmusi lēmumu, atzīstot atbalstu par saderīgu ar kopējo tirgu, ko Kopienu tiesa pēc tam ir atcēlusi, pats par sevi nevar būt ārkārtas apstāklis, kas pamatotu atbalsta saņēmēja pienākuma atmaksāt šo atbalstu ierobežošanu, ja atbalsts ir īstenots, neievērojot EKL 88. panta 3. punktu.
[Paraksti]