ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] VIEDOKLIS,
sniegts 2011. gada 29. septembrī (1)
Lieta C‑256/11
Murat Dereci
Vishaka Heiml
Alban Kokollari
Izunna Emmanuel Maduike
Dragica Stevic
(Verwaltungsgerichtshof (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Savienības pilsonība – Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības brīvi uzturēties dalībvalsts teritorijā – Situācija, kurā Savienības pilsonis uzturas dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir – Nosacījumi uzturēšanās atļaujas piešķiršanai ģimenes locekļiem trešās valsts valstspiederīgajiem – Liegums faktiski izmantot ar Savienības pilsoņa statusu saistīto tiesību būtību – EEK un Turcijas Asociācijas līgums – “Atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas – Papildu protokola 41. pants – Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 13. pants
I – Ievads
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi Verwaltungsgerichtshof [Augstākā administratīvā tiesa] (Austrija), galvenokārt attiecas uz LESD 20. panta interpretāciju un šīs tiesību normas piemērojamību pēc spriedumu lietās Ruiz Zambrano (2) un McCarthy (3) pasludināšanas.
2. Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar piecām tiesvedībām, kuras ir ierosinātas iesniedzējtiesā un kuras visas ir vērstas uz to, lai panāktu tāda apelācijas instances lēmuma atcelšanu, ar kuru ir apstiprināts Bundesministerium für Inneres [Iekšlietu ministrijas] atteikums piešķirt uzturēšanās atļauju prasītājiem pamata lietā, kam dažos gadījumos pievienots rīkojums par izraidīšanu no Austrijas.
3. Šīm piecām tiesvedībām kopīgs ir tas, ka prasītāji pamata lietā ir trešās valsts valstspiederīgie, Austrijā dzīvojošu Savienības pilsoņu ģimenes locekļi, kuri vēlas tur [Austrijā] dzīvot kopā ar šiem pēdējiem.
4. Šīm tiesvedībām kopīgs ir arī tas, ka attiecīgie Savienības pilsoņi nekad nav izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un iztikas ziņā nav atkarīgi no prasītājiem pamata lietā – saviem ģimenes locekļiem.
5. Tomēr minētajām piecām tiesvedībām ir noteiktas atšķirības, kas ir saistītas galvenokārt ar a) ieceļošanas Austrijā likumību (lietas Heiml un Kokollari) vai nelikumību (lietas Dereci un Maduike); b) uzturēšanās likumību vai nelikumību (izņemot prasītāju pamata lietā piektajā tiesvedībā Dragiču Steviču [Dragica Stevic], pārējie prasītāji pamata lietā visi uzturējās Austrijā nelikumīgi); c) ģimenes saitēm, kas viņus vieno ar attiecīgo Savienības pilsoni vai pilsoņiem (laulātais un nepilngadīgu bērnu tēvs lietā Dereci; laulātais lietās Heiml un Maduike; pilngadīgs bērns lietās Kokollari un Stevic), kā arī d) viņu iespējamo ekonomisko atkarību no minētajiem Savienības pilsoņiem (vairāk vai mazāk izteikta trešās valsts valstspiederīgā atkarība visās tiesvedībās, izņemot lietu Maduike).
6. Konkrētāk, pamata lietā pirmajā tiesvedībā Turcijas valstspiederīgais Murats Deredži [Murat Dereci] 2001. gada novembrī nelikumīgi ieceļoja Austrijā, 2003. gada jūlijā apprecēja Austrijas pilsoni, ar kuru viņam ir kopīgi trīs 2006., 2007. un 2008. gadā dzimuši nepilngadīgi bērni, kuri arī visi ir Austrijas pilsoņi. Viņa uzturēšanās atļaujas pieteikums, kas iesniegts 2004. gada jūnijā, tika izskatīts un noraidīts pēc tam, kad 2006. gada 1. janvārī stājās spēkā Austrijas likums par uzņēmējdarbību un uzturēšanos (Niederlassungs- und Aufenthaltsgesetz, turpmāk tekstā – “NAG”), saskaņā ar kuru tostarp pieteikuma iesniedzējiem no trešām valstīm, kuri tiecas saņemt uzturēšanās atļauju Austrijā, gaidot sava pieteikuma izskatīšanas rezultātu, ir jāuzturas ārpus šīs dalībvalsts teritorijas. Austrijas iestādes tādējādi uzskatīja, ka, sākot ar 2006. gada 1. janvāri, gaidot lēmumu par viņa pieteikumu par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu, M. Deredži Austrijā uzturējās nelikumīgi. Tās arī attiecībā uz viņu izdeva izraidīšanas rīkojumu, pret kuru tika celta apelācijas sūdzība, kas tomēr neradīja vēlamās apturēšanas sekas. Saskaņā ar iesniedzējtiesas paskaidrojumiem, lai gan M. Deredži ir norādījis, ka tad, ja viņam tiktu piešķirta uzturēšanās atļauja, tas varētu strādāt friziera profesijā nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā, Austrijas iestādes šaubās, ka viņa rīcībā ir pietiekami līdzekļi, lai izmantotu ģimenes atkalapvienošanos, jo ģimenes ienākumi būtībā nesasniedz likumīgo summu, kas prasīta NAG noteikumos. Austrijas iestādes arī uzskatīja, ka nedz Savienības tiesībās, nedz Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 8. pantā nav noteikts pienākums piešķirt uzturēšanās atļauju M. Deredži.
7. Prasītāja pamata lietā otrajā tiesvedībā Višaka Heimla [Vishaka Heiml] ir Šrilankas valstspiederīgā un 2006. gada maijā apprecējās ar Austrijas pilsoni. Tā kā 2007. gada janvārī viņai tika izsniegta Austrijas vīza, viņa likumīgi ieceļoja Austrijā tā paša gada februārī. 2007. gada aprīlī viņa lūdza, lai viņai kā Austrijas pilsoņa laulātajai tiek piešķirta uzturēšanās atļauja. Tā kā viņas vīram ir pastāvīga darba vieta Vīnē, V. Heimla norādīja, ka vēlas turpināt studijas kādā šīs pilsētas universitātē, kurā viņa jau bija uzņemta. Tomēr viņas prasību par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu noraidīja, jo pēc vīzas derīguma termiņa beigām V. Heimlai būtu bijis jāuzturas ārzemēs, gaidot, kad tiks pieņemts lēmums par viņas pieteikumu. Turklāt Austrijas iestādes uzskatīja, ka, tāpat kā lietā Dereci, V. Heimla nevar atsaukties ne uz Savienības tiesībām, ne uz ECPAK 8. pantu.
8. Trešajā tiesvedībā Kosovas iedzīvotājs Albans Kokolari [Alban Kokollari] 1984. gadā likumīgi ieceļoja Austrijā kopā ar saviem vecākiem, tolaik Dienvidslāvijas pilsoņiem, kad viņam pašam bija tikai divi gadi. Viņam bija uzturēšanās atļauja līdz 2006. gadam, un tajā pašā gadā viņš pirmo reizi lūdza tās atjaunošanu. Tā kā nebija iesniegti daži dokumenti, pieteikums tika noraidīts. 2007. gada jūlijā A. Kokolari iesniedza vēl vienu pieteikumu par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu tostarp ar pamatojumu, ka viņa māte, kas tajā laikā jau bija Austrijas pilsone un nodarbināta kādā uzkopšanas dienestā, nodrošina viņa iztiku, kamēr viņa tēvs saņem bezdarbnieka pabalstu. A. Kokolari pieteikums tika noraidīts ar pamatojumu, ka kopš pirmā pieteikuma atjaunot [uzturēšanās atļauju] noraidīšanas 2006. gadā viņam būtu bijis jāatstāj Austrijas teritorija un jāuzturas ārzemēs, gaidot atbildi uz savu 2007. gada jūlijā iesniegto pieteikumu. Turklāt Austrijas iestādes uzskatīja, ka A. Kokolari nevar atsaukties uz Savienības tiesībām un nebija minējis nevienu citu īpašu pamatojumu, kas noteiktu pienākumu viņam piešķirt uzturēšanās atļauju. Jau esot izdots rīkojums par izraidīšanu.
9. Ceturtajā tiesvedībā Nigērijas valstspiederīgais Izuna Emanuels Maduike [Izunna Emmanuel Maduike], tāpat kā M. Deredži, 2003. gadā nelikumīgi ieceļoja Austrijā. Viņš iesniedza patvēruma pieteikumu, kurš bija balstīts uz nepatiesām ziņām un kura noraidīšana 2005. gada decembrī kļuva neatsaucama. Pa to laiku I. E. Maduike apprecēja Austrijas pilsoni un 2005. gada decembrī lūdza viņam piešķirt uzturēšanās atļauju. Viņa pieteikums tika noraidīts tostarp ar pamatojumu, ka viņš bija nelikumīgi uzturējies Austrijā, gaidot atbildi uz savu pieteikumu, un, tā kā viņš bija pārkāpis noteikumus, kas regulē patvēruma jomu, viņš ir uzskatāms par draudu sabiedriskajai kārtībai un tas ir šķērslis, lai viņam tiktu piešķirta minētā atļauja.
10. Serbijas valstspiederīgā D. Steviča, kas uzturas Serbijā kopā ar savu vīru un pilngadīgajiem bērniem, ir prasītāja pamata lietā piektajā tiesvedībā. 2007. gada 5. septembrī viņa lūdza uzturēšanās atļauju Austrijā, lai būtu kopā ar savu tēvu, kurš šajā dalībvalstī dzīvo kopš 1972. gada un 2007. gada 4. septembrī ieguva Austrijas pilsonību. Pēc D. Stevičas un viņas tēva sniegtajām ziņām, šis pēdējais visu šo gadu laikā maksāja ikmēneša atbalstu EUR 200 apmērā un, tiklīdz kā D. Steviča būs Austrijā, viņš nodrošināšot savas meitas iztiku. Austrijas iestādes noraidīja D. Stevičas pieteikumu ar pamatojumu, ka ikmēneša atbalstu, ko viņa saņēma, nevarot uzskatīt par alimentiem un ka, ņemot vērā NAG noteiktās summas, viņas tēva ienākumi neesot pietiekami, lai ļautu nodrošināt D. Stevičas iztiku. Turklāt nedz Savienības tiesībās, nedz ECPAK 8. pantā nav noteikts pienākums apmierināt D. Stevičas iesniegto pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos.
11. Saņēmusi izskatīšanai šīs lietas, iesniedzējtiesa, ņemot vērā iepriekš minēto spriedumu lietā Ruiz Zambrano, uzdod jautājumu par to, kādos apstākļos Savienības pilsoņiem būtu pienākums minētā sprieduma nozīmē atstāt Savienības teritoriju, lai pavadītu savus ģimenes locekļus, trešās valsts valstspiederīgos, un līdz ar to tiem būtu liegts faktiski izmantot tiesības, kuras tiem piešķir Savienības pilsonība. Turklāt, vienlaikus atzīstot, ka Direktīva 2004/38/EK (4) nav piemērojama minētajās piecās pamata lietās, jo attiecīgie Savienības pilsoņi nebija izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, iesniedzējtiesa uzdod jautājumu, vai šī direktīva, kas dod priekšroku ģimenes vienotības saglabāšanai, būtu jāatstāj bez ievērības, uzskatot, ka tikai iespējas trūkumam īstenot ģimenes dzīvi kādā dalībvalstī varētu būt tādas sekas, ka Savienības pilsoņiem tiek liegts izmantot ar viņu statusu saistīto tiesību būtību. Turklāt attiecībā tikai uz lietu Dereci iesniedzējtiesa, ņemot vērā prasītāja pamata lietā minētajā tiesvedībā valstspiederību, uzdod jautājumu, vai, pakārtoti, viens no noteikumiem Līgumā par asociācijas izveidi starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju, kurš parakstīts Ankarā 1963. gada 12. septembrī un noslēgts Kopienas vārdā ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK (5), nerada šķērsli tam, ka, sākot ar 2006. gada 1. janvāri, uzturēšanās atļaujas Austrijā iegūšanai piemēro noteikumus, stingrākus nekā iepriekš, kurus attiecībā uz Turcijas valstspiederīgajiem nosaka NAG.
12. Šajos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) a) Vai LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstīm liegt trešās valsts valstspiederīgajam, kura laulātais un mazgadīgie bērni ir Savienības pilsoņi, uzturēšanās tiesības laulātā un bērnu dzīvesvietas dalībvalstī, kuras valstspiederīgie viņi ir, pat tad, ja šie Savienības pilsoņi iztikas ziņā nav atkarīgi no trešās valsts valstspiederīgā? (lieta Dereci)
b) Vai LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstīm liegt trešās valsts valstspiederīgajam, kura laulātais ir Savienības pilsonis, uzturēšanās tiesības laulātā dzīvesvietas dalībvalstī, kuras valstspiederīgais viņš ir, pat tad, ja Savienības pilsonis iztikas ziņā nav atkarīgs no trešās valsts valstspiederīgā? (lietas Heiml un Maduike)
c) Vai LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstīm liegt pilngadīgam trešās valsts valstspiederīgajam, kura māte ir Savienības pilsone, uzturēšanās tiesības mātes dzīvesvietas dalībvalstī, kuras valstspiederīgā viņa ir, pat tad, ja Savienības pilsone iztikas ziņā nav atkarīga no trešās valsts valstspiederīgā, bet trešās valsts valstspiederīgais ir iztikas ziņā atkarīgs no Savienības pilsones? (lieta Kokollari)
d) Vai LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstīm liegt pilngadīgam trešās valsts valstspiederīgajam, kura tēvs ir Savienības pilsonis, uzturēšanās tiesības tēva dzīvesvietas dalībvalstī, kuras valstspiederīgais viņš ir, pat tad, ja Savienības pilsonis iztikas ziņā nav atkarīgs no trešās valsts valstspiederīgā, bet gan trešās valsts valstspiederīgais saņem uzturlīdzekļus no Savienības pilsoņa? (lieta Stevic)
2) Ja atbilde uz kādu no 1) punktā uzdotajiem jautājumiem ir apstiprinoša:
vai no LESD 20. panta izrietošais dalībvalstu pienākums piešķirt trešās valsts valstspiederīgajiem uzturēšanās tiesības rada tieši no Savienības tiesībām izrietošas uzturēšanās tiesības vai arī pietiek ar to, ka dalībvalsts trešās valsts valstspiederīgo uzturēšanās tiesības nodibina, tās viņiem piešķirot?
3) a) Ja saskaņā ar atbildi uz 2) punktā uzdoto jautājumu uzturēšanās tiesības izriet no Savienības tiesībām:
ar kādiem nosacījumiem no Savienības tiesībām izrietošās uzturēšanās tiesības izņēmuma kārtā nepastāv vai attiecīgi ar kādiem nosacījumiem trešās valsts valstspiederīgajam var atņemt uzturēšanās tiesības?
b) Ja saskaņā ar atbildi uz 2) punktā uzdoto jautājumu pietiktu ar to, ka dalībvalstis trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanās tiesības nodibina, tās viņiem piešķirot:
ar kādiem nosacījumiem trešās valsts valstspiederīgajam var liegt uzturēšanās tiesības, lai gan dalībvalstīm principā ir pienākums viņam tās nodrošināt?
4) Ja LESD 20. pants pieļauj liegt trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās tiesības dalībvalstī situācijā, kādā atrodas M. Deredži:
vai ar Nolīgumu [Līgumu] par asociācijas izveidi starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju izveidotās Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas attīstīšanu 13. pants vai 41. pants Papildu protokolā (6), kurš Kopienas vārdā noslēgts, aprobēts un apstiprināts ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72 (7) un kurš atbilstoši tā 62. pantam ir Nolīguma [Līguma] par asociācijas izveidi starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju sastāvdaļa, nepieļauj, ka tādā situācijā, kādā atrodas M. Deredži, Turcijas valstspiederīgo pirmreizējā ieceļošana tiek pakļauta stingrākam valsts tiesību regulējumam nekā regulējums, kāds jau agrāk ticis attiecināts uz Turcijas valstspiederīgo pirmreizējo ieceļošanu, kaut arī tās valsts tiesību normas, kas atviegloja pirmreizējo ieceļošanu, ir stājušās spēkā tikai pēc brīža, kad dalībvalstī spēkā stājās iepriekš minētie noteikumi, kas attiecas uz asociāciju ar Turciju?”
13. Ar 2011. gada 9. septembra rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs apmierināja iesniedzējtiesas lūgumu piemērot šai lietai paātrināto procedūru.
14. Rakstiskus apsvērumus iesniedza Apvienotās Karalistes, Austrijas, Dānijas, Grieķijas, Nīderlandes, Polijas un Vācijas valdības, Īrija, kā arī Eiropas Komisija. Šie ieinteresētie lietas dalībnieki, kā arī M. Deredži tika uzklausīti 2011. gada 27. septembra tiesas sēdē, izņemot Polijas un Nīderlandes valdības, kas tajā nebija pārstāvētas.
II – Analīze
15. Kā jau tika uzsvērts, četriem prejudiciālajiem jautājumiem, kurus Tiesa izskata, ir atšķirīgs saturs. Pirmie trīs attiecas uz LESD 20. panta interpretāciju un ir saistīti ar apstākļiem pamata lietās, bet tomēr atbildes uz otro un trešo jautājumu ir atkarīgas no kaut daļējas apstiprinošas atbildes uz pirmo jautājumu. Ceturtais jautājums, kurš ir saistīts tikai ar M. Deredži situāciju, ir uzdots gadījumā, ja Tiesa uz pirmo jautājumu atbildētu noliedzoši, un attiecas uz to “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu interpretāciju, kuras piemēro saistībā ar Nolīgumu [Līgumu] par asociācijas izveidi starp Savienību un Turcijas Republiku.
A – Par pirmajiem trijiem prejudiciālajiem jautājumiem (LESD 20. panta interpretācija)
16. Ar pirmajiem trijiem prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai un, ja jā, tad kādos apstākļos LESD normas, kas attiecas uz Savienības pilsonību, ietver atvasinātas uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir kāda Savienības pilsoņa laulātais, viens no vecākiem vai bērns, ja minētais pilsonis ir vienmēr uzturējies dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, un nekad nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos.
17. Iemesli, kuru dēļ iesniedzējtiesai ir šaubas par LESD 20. panta interpretāciju, ir nepārprotami: tā vēlas labāk noskaidrot piemērojamību iepriekš minētajam spriedumam lietā Ruiz Zambrano, kuru virspalāta pasludināja šā gada 8. martā.
18. Jāatgādina, ka šajā lietā būtībā runa bija par to, vai LESD normās, kas attiecas uz Savienības pilsonību, var tikt piešķirtas trešās valsts valstspiedrīgajam (attiecīgajā gadījumā Kolumbijas valstspiederīgajam, ko pavada viņa sieva, kurai ir tāda pati pilsonība), kura apgādībā ir divi viņa nepilngadīgie bērni, Savienības pilsoņi, uzturēšanās tiesības vai atbrīvojums no pienākuma saņemt darba atļauju dalībvalstī, kuras pilsoņi ir abi bērni (attiecīgajā gadījumā Beļģijas Karaliste), kurā viņi ir dzimuši un kurā ir uzturējušies, ne reizi neizmantojot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos.
19. Ņemot vērā to, ka H. Ruisa Sambrano [G. Ruiz Zambrano] bērni nekad nebija devušies uz kādu citu dalībvalsti, izņemot Beļģijas Karalisti, bija skaidrs, kā Tiesa turklāt arī norādīja iepriekš minētā sprieduma lietā Ruiz Zambrano 39. punktā, ka šīs lietas situācijai Direktīva 2004/38 nav piemērojama.
20. Šī apstākļa dēļ arī valdības, kuras bija iesniegušas apsvērumus Tiesai, kā arī Komisija secināja, ka lietas Ruiz Zambrano faktiskie apstākļi veido pilnībā iekšēja rakstura situāciju, kurai nevar piemērot LESD normas, kas attiecas uz Savienības pilsonību un uz ko atsaucās valsts tiesa (8).
21. Tiesa nepiekrita šai argumentācijai un lēma, ka uzturēšanās tiesību un darba atļaujas atteikumi H. Ruisam Sambrano ir pretrunā LESD 20. pantam “tiktāl, ciktāl šādi lēmumi atņemtu minētajiem bērniem iespēju faktiski izmantot ar Savienības pilsoņa statusu saistītās tiesības [saistīto tiesību būtību]” (9).
22. Būtībā, pēc Tiesas domām, šādas uzturēšanās tiesību liegšanas sekas būtu tādas, ka minētie bērni – Savienības pilsoņi – būtu spiesti atstāt Savienības teritoriju, lai pavadītu savus vecākus. Tāpat, ja H. Ruisam Sambrano netiktu piešķirta darba atļauja, pastāvētu risks, ka viņam nebūtu savai un savas ģimenes iztikai nepieciešamo līdzekļu, kā sekas tādējādi arī būtu tādas, ka viņu bērni – Savienības pilsoņi – būtu spiesti atstāt tās teritoriju. Šādos apstākļos Tiesa uzskatīja, ka minētie Savienības pilsoņi faktiski nevarētu izmantot tiesības [tiesību būtību], ko viņiem piešķir viņu kā Savienības pilsoņu statuss (10).
23. Tādējādi šķiet, ka Tiesa noraida kvalifikāciju par “pilnībā iekšēja rakstura situāciju” attiecībā uz kādu dalībvalsti gadījumā, ja kādas valsts tiesību normas sekas ir tādas, ka Savienības pilsonim tiek liegts faktiski izmantot ar viņa statusu saistīto tiesību būtību, kaut arī viņš iepriekš nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos.
24. Turklāt šo interpretāciju Tiesa atzina spriedumā lietā McCarthy (11), kurš arī īsi minēts šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.
25. Minētajā lietā runa ir par Apvienotās Karalistes valstspiederīgo, kura saņem sociālās palīdzības pabalstus šajā dalībvalstī, kurai ir arī Īrijas pilsonība, bet kura nekad nav uzturējusies kādā citā dalībvalstī, izņemot Apvienoto Karalisti. Salaulājusies ar Jamaikas valstspiederīgo, Š. Makartija [S. McCarthy] un viņas laulātais Apvienotās Karalistes iestādēm saskaņā ar Savienības tiesībām lūdza uzturēšanās atļauju attiecīgi kā Savienības pilsonei un šādas pilsones laulātajam. Šīs prasības tika noraidītas. Saņēmusi apelācijas sūdzību par lēmumu, kas attiecas uz Š. Makartiju, Supreme Court of the United Kingdom [Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa] vērsās pie Tiesas ar jautājumu par Direktīvas 2004/38 normu interpretāciju.
26. Pārveidojusi uzdotos jautājumus tā, lai tajos būtu iekļauts arī LESD 21. pants (12), Tiesa vispirms pēc loģikas noraidīja Direktīvas 2004/38 piemērošanu tādai Savienības pilsonei kā Š. Makartija, kura nekad nav izmantojusi savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un ir vienmēr uzturējusies tās dalībvalsts teritorijā, kuras pilsone viņa ir (13).
27. Pēc tam, pievēršoties LESD 21. panta piemērojamības vērtējumam un norādot, ka tikai apstākli, ka Savienības pilsonis nekad nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, nevar pielīdzināt pilnībā iekšēja rakstura situācijai, Tiesa pārbaudīja, pirmkārt, vai, piemērojot iepriekš minētā sprieduma lietā Ruiz Zambrano 42. punktā izmantoto kritēriju, attiecīgā valsts pasākuma sekas ir tādas, ka Š. Makartijai tiek liegts faktiski izmantot ar viņas kā Savienības pilsones statusu saistīto tiesību būtību, un, otrkārt, vai, piemērojot kritēriju, kas izriet no spriedumiem lietās Garcia Avello (14) un Grunkin un Paul (15), šī pasākuma sekas ir tādas, ka tiek ierobežota viņas tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošana saskaņā ar LESD 21. pantu (16).
28. Tiesa noraidīja iespēju, ka atteikumam ņemt vērā Š. Makartijas Īrijas pilsonību Apvienotajā Karalistē, lai galu galā [šajā dalībvalstī] iegūtu atvasinātas uzturēšanās tiesības savam laulātajam, trešās valsts valstspiederīgajam (17), sekas var būt tādas, ka tiktu ietekmētas Š. Makartijas “tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā [vai] [..] [kādas] citas tiesības, ko viņai sniedz Savienības pilsones statuss” (18).
29. It īpaši, kā norāda Tiesa, pretēji apstākļiem, kas raksturoja lietu Ruiz Zambrano, attiecīgā valsts pasākuma piemērošana nelika Š. Makartijai pamest Savienības teritoriju, jo viņai saskaņā ar starptautisko tiesību principu ir beznosacījuma uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē, tāpēc ka viņa ir minētās dalībvalsts pilsone (19).
30. Šādos apstākļos Tiesa lēma, ka Š. Makartijas personiskajā situācijā nav nekādas saistības ar kādu no Savienības tiesībās paredzētajām situācijām un tādējādi LESD 21. pants tai nav piemērojams (20).
31. Šajā stadijā un neatkarīgi no dažiem jautājumiem, ko var radīt iepriekš minēto spriedumu lietās Ruiz Zambrano un McCarthy formulējums (21), jau ir iespējams veikt dažus vērtīgus secinājumus, lai atbildētu uz pirmajiem trim prejudiciālajiem jautājumiem.
32. Pirmkārt, Direktīva 2004/38 neattiecas uz piecām faktiskajām situācijām, kas ir lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, vairāk nekā uz iepriekš minētajām lietām Ruiz Zambrano un McCarthy, jo neviens no attiecīgajiem Savienības pilsoņiem nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos. Turklāt tam piekrīt arī iesniedzējtiesa (22).
33. Otrkārt, kā norādījušas valdības, kuras iesniedza Tiesai apsvērumus, kā arī Komisija, šķiet, ka nevienai no šīm piecām lietām nav raksturīgs risks, ka tiktu liegts faktiski izmantot ar Savienības pilsonību saistīto tiesību būtību, vai būtu šķērslis izmantot attiecīgo Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā.
34. Būtībā vispirms attiecībā uz Deredži ģimenes situāciju nav nekāda riska, ka Austrijas iestāžu M. Deredži piemērotais uzturēšanās atļaujas atteikums varētu izraisīt to, ka M. Deredži sievai un trijiem nepilngadīgajiem bērniem, kas visi četri ir Savienības pilsoņi, tiktu liegts izmantot kādu no LESD 20. panta 2. punktā uzskaitītajām tiesībām. It īpaši attiecībā uz LESD 20. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētajām tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā Deredži kundze kā Austrijas pilsone var turpināt izmantot tiesības uzturēties Austrijā un var likumīgi atsaukties uz savām tiesībām brīvi pārvietoties starp dalībvalstīm. Tas pats attiecas uz viņas bērniem, kuri sava vecuma dēļ tomēr nevarēs šīs tiesības izmantot neatkarīgi no savas mātes. Turklāt un pretēji situācijai, kas bija pamatā iepriekš minētajai lietai Ruiz Zambrano, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka neviens no četriem Savienības pilsoņiem nav M. Deredži, trešās valsts valstspiederīgā, apgādībā (23). Līdz ar to, ja M. Deredži neiegūtu uzturēšanās atļauju un/vai tiktu izraidīts uz Turciju, ne viņa sievai, ne bērniem, atšķirībā no H. Ruisa Sambrano bērniem, nerastos risks, ka tiem būtu pienākums atstāt Savienības teritoriju.
35. Otrkārt, Šrilankas valstspiederīgās V. Heimlas un Nigērijas valstspiederīgā I. E. Maduikes, kas abi ir Savienības pilsoņu laulātie, situācijām ir noteikta līdzība ar Š. Makartijas laulātā situāciju. Tāpat kā lietā, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums lietā McMarthy, ne V. Heimlas vīrs, ne I. E. Maduikes sieva, kuriem saskaņā ar iesniedzējtiesas norādījumiem abiem ir stabila darba vieta Vīnē, tad, ja Austrijas iestādes atteiktu viņu attiecīgajiem laulātajiem uzturēšanās tiesības Austrijā, nenonāktu situācijā, kurā tiem būtu jāatstāj Savienības teritorija. Turklāt šiem Savienības pilsoņiem nekādi netiktu liegts izmantot tiesības, kas izriet no Savienības pilsonības, it īpaši tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā.
36. Treškārt, līdzīgs risinājums ir jāizvēlas arī attiecībā uz A. Kokolari un D. Steviču, kas abi ir Savienības pilsoņu pilngadīgi bērni. It īpaši ne A. Kokolari mātei, ne D. Stevičas tēvam nebūtu pienākuma atstāt Savienības teritoriju, ja viņu pilngadīgie bērni nevarētu uzturēties vai ieceļot Austrijā, jo šie Savienības pilsoņi nekādā ziņā no ekonomiskā un/vai juridiskā viedokļa nav atkarīgi no saviem pilngadīgajiem bērniem, trešās valsts valstspiederīgajiem.
37. Iepriekš minētā argumentācija izriet galu galā vienkārši no to kritēriju piemērošanas, kas pieņemti iepriekš minētajos spriedumos lietās Ruiz Zambrano un McCarthy. Tās pamatā ir postulāts, ka “ar Savienības statusu saistīto tiesību [būtība]” iepriekš minētā sprieduma lietā Ruiz Zambrano nozīmē neietver tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kas nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā, kā arī ECPAK 8. panta 1. punktā.
38. Būtībā no nostājas, ko Tiesa pieņēma šajos abos iepriekš minētajos spriedumos, un it īpaši no spriedumā lietā McCarthy izklāstītās argumentācijas izriet, ka tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību pašas par sevi ir nepietiekamas, lai Savienības tiesību piemērošanas jomā tiktu iekļauta tāda Savienības pilsoņa situācija, kurš nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un/vai, vajadzības gadījumā, kuram nav liegts faktiski izmantot kādu no tiesībām, kuras uzskaitītas LESD 20. panta 2. punkta b)–d) apakšpunktā (24).
39. Šo nostāju ne tik daudz paskaidro tas, ka tiek ievērots LESD 20. panta 2. punkta formulējums, kurā minētais Savienības pilsoņu tiesību uzskaitījums acīmredzami nav izsmeļošs (25), bet gan rūpes par to, vai Savienības, kā arī tās iestāžu kompetence neatņem ne dalībvalstīm kompetenci imigrācijas jomā, ne Eiropas Cilvēktiesību tiesai pilnvaras pamattiesību aizsardzības jomā atbilstoši LES 6. panta 1. punktam un Pamattiesību hartas 51. panta 2. punktam (26).
40. Šajās trijās tiesību sistēmās – valsts, Savienības un konvenciju – it īpaši ģimenes dzīvei ir noteikta papildu aizsardzība. Tādējādi tāda Savienības pilsoņa gadījumā, kurš ir izmantojis kādu no LESD paredzētajām brīvībām, viņa tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību pašreizējā situācijā tiek aizsargātas valsts līmenī un Savienības tiesību līmenī (27). Minētā aizsardzība tādam Savienības pilsonim, kurš nav izmantojis kādu no šīm brīvībām, tiek nodrošināta valsts un konvenciju līmenī (28).
41. Tādējādi nevar noliegt, ka pamata lietās atteikums piešķirt uzturēšanās atļauju un/vai izraidīšanas rīkojumi kādam no prasītājiem pamata lietās, dalībvalsts pilsoņa vienam no vecākiem, bērnam vai laulātajam, var būt ECPAK 8. panta 1. punktā nostiprinātās ģimenes dzīves neaizskaramības pārkāpums.
42. Šāds pārkāpums tomēr izrietētu no pienākumiem, kuri Austrijas Republikai ir saskaņā ar ECPAK, nevis kā Savienības dalībvalstij. Tā vērtējums būtu valsts tiesas un, vajadzības gadījumā, Eiropas Cilvēktiesību tiesas kompetencē (29).
43. Neraugoties uz iepriekš minēto, es nevaru neņemt vērā faktu, ka, vienkārši piemērojot lietu Ruiz Zambrano un McCarthy judikatūru pamata lietās, rodas dažas neskaidrības, kuras var uzskatīt par slēptiem draudiem vai vismaz paradoksiem.
44. Viena no tām ir apstāklī, ka, lai varētu faktiski īstenot ģimenes dzīvi Savienības teritorijā, attiecīgie Savienības pilsoņi izrādās spiesti izmantot kādu no LESD paredzētajām pārvietošanās brīvībām. Tādējādi, ja Deredži kundze un viņas bērni, V. Heimlas vīrs vai I. E. Maduikes sieva pārceltos, piemēram, uz Vāciju vai sniegtu pakalpojumus uz kādu dalībvalsti, viņu situācija ietilptu Savienības tiesību piemērošanas jomā un līdz ar to, kā atzīst Komisija, viņi, visticamāk, varētu izmantot ģimenes atkalapvienošanos ar saviem attiecīgajiem laulātajiem (30). Šie Savienības pilsoņi arī pēc tam varētu kopā ar saviem tuviniekiem atgriezties savā izcelsmes dalībvalstī neatkarīgi no tā, vai tie veic kādu saimniecisko darbību šajā dalībvalstī, jo uz šāda veida situāciju neattiecas pilnībā iekšēja rakstura situācijas kvalifikācija (31).
45. Pamatojoties tikai uz Deredži ģimenes gadījumu, kurā, tāpat kā situācijā, kas bija pamatā lietai Ruiz Zambrano, ir runa par nepilngadīgiem bērniem, Savienības pilsoņiem, Deredži kundzes Savienības pilsonība paradoksālā kārtā varētu tikt uzskatīta par apstākli, kas kavē un/vai atliek ģimenes atkalapvienošanos. Būtībā, kamēr pēc sprieduma lietā Ruiz Zambrano pasludināšanas Sambrano laulātā pāra, kas abi ir trešās valsts valstspiederīgie, bērni, kas ir Savienības pilsoņi, var nekavējoties turpināt īstenot attiecības ar saviem abiem vecākiem dalībvalstī, kuras pilsoņi viņi ir un kuras teritorijā tie dzīvo, tikmēr Deredži laulātā pāra triju bērnu ģimenes dzīve turpretī praksē paliek pakļauta tam, vai viņu māte ir izmantojusi kādu no LESD paredzētajām pārvietošanās brīvībām, un tātad, visticamāk, tam, vai viņa ir pārcēlusies uz kādu citu dalībvalsti, izņemot Austriju.
46. Pēc manām domām, tas, protams, nenozīmē, ka spriedumu lietā Ruiz Zambrano varētu piemērot tikai gadījumos, kuros ir runa par nepilngadīgiem Savienības pilsoņiem, kas ir kāda no savu vecāku, kuri abi ir trešās valsts valstspiederīgie, apgādībā, kā to tiesas sēdē ieteica Austrijas valdība.
47. Tādējādi vēl joprojām attiecībā uz Deredži ģimeni, pēc manām domām, nav acīmredzami, ka atbilde, kas sniedzama uz pirmo prejudiciālo jautājumu, būtu identiska, ja daži faktiskie apstākļi atšķirtos. Piemēram, ja Deredži kundze neatkarīgi no iemesliem nebūtu spējīga strādāt un tātad nodrošināt savu bērnu vajadzības, pēc manām domām, būtu liels risks, ka atteikums piešķirt uzturēšanās atļauju viņas vīram un a fortiori viņa izraidīšana uz Turciju liedz pāra bērniem faktiski izmantot ar Savienības pilsonību saistītās pamattiesības, būtībā piespiežot viņus atstāt Savienības teritoriju. Kādā veidā triju bērnu māte bez attiecīgiem līdzekļiem, neraugoties uz tiesībām uzturēties Austrijā, kas viņai ir pilsonības dēļ, varētu nodrošināt savu bērnu iztiku, ja viņa nespētu strādāt un tādējādi nespētu arī uz ilgāku laiku pārcelties uz kādu citu dalībvalsti kopā ar saviem ģimenes locekļiem?
48. Tāpat, pēc manām domām, atteikums piešķirt uzturēšanās atļauju trešās valsts valstspiederīgajam, kuram būtu jānodrošina ekonomiskas un/vai juridiskas, administratīvas un emocionālas rūpes par kādu no saviem vecākiem, kas ir Savienības pilsonis, varētu pakļaut šo pilsoni tādam pašam riskam, ka tas vairs nevar izmantot savu statusu, bet ir spiests atstāt Savienības teritoriju.
49. Šīs tātad ir dažādas specifiskas situācijas, kuras Tiesai būs jāskata saistībā ar lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas noteiks sprieduma lietā Ruiz Zambrano precīzo piemērojamību. Es atzīstu, ka šī situācija nav apmierinoša no tiesiskās drošības viedokļa. Šīs tiesvedības, kas ierosinātas mazāk nekā trīs mēnešus pēc minētā sprieduma pasludināšanas, panāk to, ka Tiesai pavisam drīz ir pienākums precizēt savas topošās judikatūras robežas (32). Tāda atbilde uz pirmo jautājumu, kāda būtībā ierosināta šī viedokļa 33.–36. punktā, arī samazinās tiesisko neskaidrību, ko radīja spriedums lietā Ruiz Zambrano. Tomēr tā neradīs skaidrību visos neskaidrajos jautājumos, kas ietver šī sprieduma sekas attiecībā uz to, kā kritērijs par liegumu Savienības pilsonim faktiski izmantot ar viņa statusu saistītās pamattiesības piemērojams dažās tādās situācijās, kā šī viedokļa iepriekšējos divos punktos minētās.
50. Ņemot vērā šos apsvērumus un pašreizējā Savienības tiesību attīstības stadijā, es ierosinu Tiesai šādi atbildēt uz pirmo prejudiciālo jautājumu: LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka to nepiemēro Savienības pilsonim, kurš ir trešās valsts valstspiederīgā laulātais, viens no vecākiem vai nepilngadīgs bērns, ja šis Savienības pilsonis nekad nav izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties starp dalībvalstīm un ir vienmēr uzturējies dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, tiktāl, ciktāl minētā Savienības pilsoņa situācija nav saistīta ar tādu valsts pasākumu piemērošanu, kuru sekas ir tādas, ka viņam tiek liegts faktiski izmantot ar viņa Savienības pilsoņa statusu saistīto tiesību būtību vai tiek radīts šķērslis viņa tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanai.
51. Šādos apstākļos nav vajadzības piedāvāt atbildi uz iesniedzējtiesas uzdoto otro un trešo prejudiciālo jautājumu.
B – Par ceturto prejudiciālo jautājumu (“atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu interpretācija saistībā ar Līgumu par asociācijas izveidi starp Savienību un Turcijas Republiku)
52. Ar savu ceturto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja uz tās pirmo jautājumu tiek sniegta noliedzoša atbilde, “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas, kas paredzētas attiecīgi Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā saistībā ar Turcijas darba ņēmēju pārvietošanos un Papildu protokola 41. pantā saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību, liedz dalībvalstīm Turcijas pilsoņu pirmreizējo ieceļošanu pakļaut stingrākam valsts tiesību regulējumam nekā regulējums, kas iepriekš tika attiecināts uz šādu ieceļošanu, kaut arī šīs pēdējās normas, kas atviegloja pirmreizējās ieceļošanas regulējumu, ir stājušās spēkā tikai pēc minēto pantu stāšanās spēkā attiecīgajā dalībvalstī.
53. Kā es jau iepriekš uzsvēru, šim jautājumam ir nozīme tikai attiecībā uz M. Deredži situāciju, jo viņš ir Turcijas valstspiederīgais un, pēc iesniedzējtiesas sniegtajām ziņām, viņš apgalvo, ka varētu veikt profesionālu darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā, ja Austrijas iestādes viņam piešķirtu darba atļauju.
54. Nav noliedzams, ka M. Deredži pieteikums par uzturēšanās atļauju Austrijas teritorijā tika iesniegts laikā, kad bija spēkā Austrijas 1997. gada likums, kas trešās valsts valstspiederīgajiem deva tiesības uzturēties minētajā teritorijā laikā, kamēr tiek izskatīts viņu pirmais uzturēšanās atļaujas pieteikums. Šis likums atviegloja 1993. gada 1. jūlija likumu, kas bija spēkā tad, kad Austrijā stājās spēkā Asociācijas līgums ar Turcijas Republiku.
55. Tāpat nav noliedzams, ka ar NAG noteikumiem, kas stājās spēkā 2006. gada 1. janvārī, tādiem trešās valsts valstspiederīgajiem kā M. Deredži tika atņemtas ar Austrijas 1997. gada likuma regulējumu piešķirtās tiesības uzturēties Austrijas teritorijā laikā, kurā tiek izskatīts viņu pirmais uzturēšanās atļaujas pieteikums.
56. No lietas materiāliem arī izriet, ka M. Deredži uzturēšanās kļuva nelikumīga no 2006. gada 1. janvāra tieši tāpēc, ka par viņa uzturēšanās atļaujas pieteikumu, kas iesniegts 2004. gada 24. jūnijā, Austrijas 1997. gada likuma spēkā esamības laikā, 2005. gada 31. decembrī vēl nebija pieņemts lēmums.
57. Tātad jautājums būtībā ir par to, vai tiktāl, ciktāl “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulas, kas paredzētas Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā un Papildu protokola 41. panta 1. punktā, ir piemērojamas Turcijas valstspiederīgā pirmreizējai ieceļošanai kādā dalībvalstī, tās ļauj iesniedzējtiesai atkāpties no šāda valstspiederīgā pienākuma, kuru tagad nosaka NAG, uzturēties ārzemēs vai atstāt Austrijas teritoriju laikā, kurā tiek izskatīts viņa pieteikums piešķirt uzturēšanās atļauju Austrijā (33).
58. Šajā ziņā es atgādinu, ka saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu dalībvalstis un Turcijas Republika nedrīkst ieviest jaunus stingrākus nosacījumus [ierobežojumus] to darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu piekļuvei nodarbinātībai, kuri to attiecīgajā teritorijā likumīgi uzturas un strādā.
59. Saskaņā ar Papildu protokola 41. panta 1. punktu līgumslēdzējas puses atturas ieviest jaunus brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus.
60. Nav nekādu šaubu, ka strīdīgie NAG noteikumi ir jauni nosacījumi [ierobežojumi] Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē tiktāl, ciktāl tie ietekmē Turcijas darba ņēmēju situāciju, un Papildu protokola 41. panta 1. punkta nozīmē tiktāl, ciktāl tie attiecas uz Turcijas valstspiederīgajiem, kas vēlas izmantot brīvību veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību atbilstoši Asociācijas līgumam, jo tie tika pieņemti pēc minēto pantu stāšanās spēkā.
61. Šo vērtējumu neatspēko iesniedzējtiesas uzsvērtais fakts, ka NAG noteikumi Turcijas valstspiederīgajiem piemērojamos nosacījumus padarīja stingrākus nevis salīdzinājumā ar noteikumiem, kas Austrijā bija piemērojami laikā, kad stājās spēkā Lēmuma Nr. 1/80 13. pants un Papildu protokola 41. panta 1. punkts (t.i., ar 1993. gada 1. jūlija likuma noteikumiem), bet salīdzinājumā ar labvēlīgākajiem noteikumiem, kas bija pieņemti pēc šo instrumentu stāšanās spēkā Austrijā (t.i., ar 1997. gada likuma noteikumiem).
62. Būtībā šādu risinājumu Tiesa jau pieņēma spriedumā apvienotajās lietās Toprak un Oguz (34), un to, pēc manām domām, pilnībā pamato prasība, saskaņā ar kuru dalībvalstis pēc šo instrumentu stāšanās spēkā viņu teritorijā nenovirzās no mērķa neapgrūtināt Turcijas valstspiederīgajiem Savienībā piešķirto ekonomisko brīvību pakāpenisku ieviešanu, tostarp pārskatot noteikumus, kurus tās pieņēmušas par labu minētajiem valstspiederīgajiem (35).
63. Turklāt Tiesa attiecībā uz Papildu protokola 41. panta 1. punktu ir atkārtoti lēmusi, ka šajā pantā minētais aizliegums ietver jaunus ierobežojumus attiecībā uz materiālajiem un/vai procesuālajiem nosacījumiem tādu Turcijas valstspiederīgo pirmreizējai uzņemšanai attiecīgās dalībvalsts teritorijā, kas gatavojas tajā izmantot brīvību veikt uzņēmējdarbību (36).
64. Tādējādi šis noteikums neietekmē dalībvalstu pilnvaras regulēt tiesības veikt uzņēmējdarbību (37). Pēc Tiesas domām, tas darbojas tikai kā quasi procesuāla norma, kas ratione temporis nosaka, kuri dalībvalsts tiesiskā regulējuma noteikumi ir jāievēro, izvērtējot tāda Turcijas valstspiederīgā situāciju, kurš dalībvalstī vēlas izmantot brīvību veikt uzņēmējdarbību (38), neatkarīgi no tā, vai viņa uzturēšanās šajā dalībvalstī ir likumīga (39).
65. Attiecībā uz šo pēdējo aspektu ir jāatgādina, ka lietā, kurā pasludināts spriedums lietā Savas (40), ieinteresētais lietas dalībnieks atsaucās uz Papildu protokola 41. panta 1. punktā minēto “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu pēc tam, kad bija pārkāpis valsts tiesību normas imigrācijas jomā, vairāk nekā 10 gadus nelikumīgi uzturoties kādas dalībvalsts teritorijā. Šis apstāklis tomēr nelika Tiesai viņam liegt atsaukties uz šajā tiesību normā noteikto procesuālo normu.
66. Tāpat iepriekš minētajā lietā Tum un Dari uz Papildu protokola 41. panta 1. punktā minēto “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu atsaucās divi Turcijas valstspiederīgie, kuri bija uzturējušies kādā dalībvalstī, pārkāpjot izraidīšanas rīkojumu, kas bija izdots pēc tam, kad tika noraidīts viņu patvēruma pieteikums. Tiesa savā spriedumā skaidri noraidīja argumentu, ka Turcijas valstspiederīgais uz “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu drīkstot atsaukties tikai tajā gadījumā, ja tas dalībvalstī ir ieceļojis likumīgi (41).
67. Līdz ar to man šķiet, ka attiecībā uz M. Deredži, kura situācijā netrūkst līdzības ar situāciju, kas bija pamatā lietai Tum un Dari, varētu piemērot Papildu protokola 41. panta 1. punktu.
68. Šādos apstākļos nebūtu noteikti jāatbild uz to ceturtā jautājuma daļu, kas attiecas uz Lēmuma Nr. 1/80 13. panta interpretāciju, jo ir izslēgta šīs normas vienlaikus piemērošana ar Papildu protokola 41. panta 1. punktu (42).
69. Šajā ziņā tomēr ir jānorāda, ka savos Tiesai iesniegtajos apsvērumos vairākas valdības uzstāja uz to, ka Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā minētā “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula neattiecas uz Turcijas valstspiederīgajiem, kuri attiecībā uz savu uzturēšanos atrodas nelikumīgā situācijā. Šāda interpretācija izrietot no pašas normas formulējuma, kā arī no iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Abatay u.c. 84. punkta.
70. Ja piekristu šai argumentācijai, no tā izrietētu, ka šai klauzulai ir atšķirīga piemērojamība nekā Papildu protokola 41. panta 1. punktā minētajai klauzulai.
71. Šāda interpretācija būtu pretrunā judikatūras virzienam, kurš pielīdzina abu šo “atturēšanās no jebkādas darbības” klauzulu piemērojamību (43) un saskaņā ar kuru Tiesa arī ir lēmusi, ka Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā tiek aizliegti jebkādi jauni ierobežojumi īstenot darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, tostarp tādus, kas attiecas uz materiālajiem un/vai procesuālajiem nosacījumiem pirmreizējai uzņemšanai kādas dalībvalsts teritorijā (44), kā tas ticis nospriests attiecībā uz Papildu protokola 41. panta 1. punktu.
72. Tomēr, lai gan nav jāskata šis jautājums, pietiek atgādināt, ka saskaņā ar to, kas izriet no iesniedzējtiesas lēmuma un ko M. Deredži un Komisija norādīja tiesas sēdē, M. Deredži Austrijas teritorijā uzturējās likumīgi līdz 2005. gada 31. decembrim un tikai no 2006. gada 1. janvāra viņa uzturēšanās kļuva nelikumīga tāpēc, ka, neievērojot NAG strīdīgos noteikumus, viņš palika šajā teritorijā, gaidot sava ģimenes atkalapvienošanās pieteikuma izskatīšanu. Pēc manām domām, uz Turcijas valstspiederīgo, kurš vēlas atsaukties uz Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu, nevar attiecināt iespējamu viņa uzturēšanās nelikumību kādas dalībvalsts teritorijā ar pamatojumu, ka šī nelikumība izriet tieši no tādu minētās dalībvalsts tiesību normu piemērošanas, tieši par kuru saderību ar šai dalībvalstij noteikto aizliegumu pieņemt jaunus ierobežojumus Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē valsts tiesa ir uzdevusi jautājumus. Pieņemt pretēju secinājumu nozīmētu atņemt šai pēdējai tiesību normai tās lietderīgo iedarbību.
73. Šo iemeslu dēļ es ierosinu šādi atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdoto ceturto jautājumu: Papildu protokola 41. panta 1. punkts un Lēmuma Nr. 1/80 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos netiek pieļauts, ka tādā Turcijas valstspiederīgā situācijā, kādā atrodas M. Deredži, šāda valstspiederīgā pirmreizējā ieceļošana tiek pakļauta stingrākam valsts tiesību regulējumam nekā tas, kurš iepriekš regulēja šādu ieceļošanu, kaut arī šis pēdējais regulējums, kurš atviegloja iepriekšējo pirmreizējās ieceļošanas režīmu, ir stājies spēkā tikai pēc tam, kad attiecīgajā dalībvalstī stājās spēkā iepriekš minētie panti, kas attiecas uz [Eiropas Ekonomikas kopienas] asociāciju ar Turcijas Republiku.
III – Secinājumi
74. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai sniegt šādu atbildi uz Verwaltungsgerichtshof uzdotajiem jautājumiem:
1) LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka to nepiemēro Savienības pilsonim, kurš ir trešās valsts valstspiederīgā laulātais, viens no vecākiem vai nepilngadīgs bērns, ja šis Savienības pilsonis vēl nekad nav izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties starp dalībvalstīm un ir vienmēr uzturējies dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, tiktāl, ciktāl minētā Savienības pilsoņa situācija nav saistīta ar tādu valsts pasākumu piemērošanu, kuru sekas ir tādas, ka viņam tiek liegts faktiski izmantot ar viņa Savienības pilsoņa statusu saistīto tiesību būtību vai tiek radīts šķērslis viņa tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanai;
2) Papildu protokola, kas parakstīts 1970. gada 23. novembrī un pievienots Līgumam par asociācijas izveidi starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju, kurš parakstīts Ankarā 1963. gada 12. septembrī, 41. panta 1. punkts un ar Līgumu par asociācijas izveidi starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju izveidotās Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas attīstīšanu 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos netiek pieļauts, ka tādā Turcijas valstspiederīgā situācijā, kādā atrodas M. Deredži, šāda valstspiederīgā pirmreizējā ieceļošana tiek pakļauta stingrākam valsts tiesību regulējumam nekā tas, kurš iepriekš regulēja šādu ieceļošanu, kaut arī šis pēdējais regulējums, kurš atviegloja iepriekšējo pirmreizējās ieceļošanas režīmu, ir stājies spēkā tikai pēc tam, kad attiecīgajā dalībvalstī stājās spēkā iepriekš minētie panti, kas attiecas uz [Eiropas Ekonomikas kopienas] asociāciju ar Turcijas Republiku.